Profesora Dovela galva

AIZLIEGTĀ KRĀNA NOSLĒPUMS

Marijas Lorānas dzīve nebija no vieglajām. Viņai bija septiņpadsmit gadu, kad nomira tēvs. Uz Marijas pleciem gūlās rūpes par slimo māti. Tēva atstātie skopie līdzekli ātri izsīka, vajadzēja mācīties un uzturēt ģimeni. Dažus gadus viņa strādāja avīzes redakcijā par nakts korektori. Ieguvusi ārsta profesiju, Marija velti pūlējās atrast darbu. Viņai piedā­vāja braukt uz nomaļiem Jaungvinejas rajo­niem, kur plosījās dzeltenais drudzis. Uz turieni ar slimu māti Lorāna braukt negribēja, bet viņa negribēja arī no mātes šķirties. Pro­fesora Kerna , piedāvājums viņai palīdzēja izkļūt no strupceļa.

Kaut arī darbs bija pavisam savāds, viņa piekrita gandrīz bez domāšanas.

Lorāna nezināja, ka pirms pieņemšanas darbā profesors Kerns par viņu bija ievācis precīzas ziņas.

Jau divas nedēļas Marija strādāja pie Kerna. Viņas pienākumi bija vienkārši. Visu dienu viņai vajadzēja uzmanīt aparātus, kas uzturēja dzīvības funkcijas galvā. Naktī Lorānu nomainīja Džons.

Profesors Kerns viņai paskaidroja, kā jārī­kojas ar balonu krāniem. Norādīdams uz lielo cilindru, no kura uz galvas muti stiepās resna caurule, Kerns ārkārtīgi stingri Lorānai aiz­liedza atgriezt krānu.

— Ja atgriezīsit krānu, galva tūliņ ies bojā. Kādreiz es jums izskaidrošu visu galvas baro­šanas sistēmu un šī cilindra jēgu. Pagaidām jums pietiek ar to, ka jūs protat apieties ar aparātiem.

Taču ar solīto izskaidrošanu Kerns nestei­dzās.

Vienā galvas nāsī bija dziļi iebāzts neliels termometrs. Noteiktās stundās vajadzēja to izņemt un pierakstīt temperatūru. Arī pie balo­niem bija termometri un manometri. Lorāna uzraudzīja šķidrumu temperatūru un spie­dienu balonos. Aparāti bija labi noregulēti, darbojās ar pulksteņa mehānisma precizitāti un raizes viņai nedarīja. Pie galvas deniņiem bija pielikts sevišķi jutīgs aparāts, kas mehā­niski vilka pulsācijas līkni. Lenta ik dienas bija jāmaina. Balonu saturs tika uzpildīts pirms Lorānas ierašanas.

Marija pamazām pierada pie galvas un pat sadraudzējās ar to.

Kad Lorāna gājienā un svaigā gaisā piesārtušiem vaigiem no rīta ienāca laboratorijā, galva mazliet pasmaidīja un tās plaksti svei­cinādami notrīsēja.

Galva nevarēja runāt. Taču tās un Lorānas starpā drīz izveidojās nosacīts, kaut arī ļoti ierobežots, sazināšanās veids. Plakstu nolai­šana lejup nozīmēja «jā», pacelšana uz augšu — «nē». Mazliet piepalīdzēja lūpas, kas kustējās bez skaņas.

— Kā jūs šodien jūtaties? — Lorāna jau­tāja.

Galvai pārlaidās smaida ēna, un plaksti nolaidās lejup: «Paldies, labi.»

— Kā jūs gulējāt?

Tā pati mīmika.

Uzdodama jautājumus, Lorāna veikli pa­veica rīta pienākumus. Pārbaudīja aparātus, temperatūru, pulsu. Izdarīja ierakstus žur­nālā. Pēc tam ārkārtīgi uzmanīgi ar ūdenī un spirtā samitrinātu sūkli viņa apmazgāja gal­vai seju un ar higroskopisko vati iztīrīja a.usu gliemežnīcas. Noņēma skropstām pielipušo vates piciņu. Izmazgāja acis, ausis, muti, degunu — mutē un degunā šim nolūkam ieva­dīja ipašas caurulītes. Sasukāja matus.

Viņas rokas darbojās ātri un veikli. Galvas seja pauda apmierinātību.

— Šodien ir brīnišķa diena, — sacīja Lorāna. — Zilas, zilas debesis. Tīrs, stindzi­nošs gaiss. Tā vien gribas ieelpot ar pilnu krūti. Skatieties, cik spoži spīd saule, pavisam pavasarigi.

Profesora Dovela lūpu kaktiņi bēdīgi nolie­cās uz leju. Acis skumji paraudzījās pa logu, un skats apstājās pie Lorānas.

Viņa nosarka, dusmodamās pati uz sevi. Jūtīgas sievietes instinkts Lorānu atturēja runāt par visu, kas galvai bija nesasniedzams un varēja lieku reizi atgādināt par tās kroplo fizisko eksistenci.

Marija juta pret galvu gandrīz vai mātes līdzcietību, kā pret bezpalīdzīgu bērnu, kam daba nodarījusi pāri.

— Nu, sāksim strādāt! — cenzdamās labot savu kļūdu, Lorāna steidzīgi sacīja.

No. rītiem līdz profesora Kerna atnākšanai galva lasīja. Lorāna atnesa un parādīja gal­vai kaudzi medicīnas žurnālu un grāmatu. Galva tās pārlūkoja. Atrodot vajadzīgo rak­stu, galva savilka uzacis. Lorāna uzlika žur­nālu uz paliktņa, un galva iegrima lasīšanā. Vērodama galvas acis, Lorāna iemanījās nojaust, kuru rindiņu galva lasa, un laikā pār­šķīra lappusi.

Kad vajadzēja ko atzīmēt, galvas plaksti nolaidās lejup. Lorāna, sekodama galvas ska­tienam, vilka ar pirkstu pa rindiņām un lap­puses malā ar zīmuli piesvītroja.

Kādā nolūkā galva lika lappuses malās atstāt atzīmes, to Lorāna nesaprata, viņa arī necerēja sagaidīt izskaidrojumu ar trūcīgās mīmikas valodas palīdzību un tāpēc neko nejautāja.

Kādreiz, iedama cauri Kerna kabinetam, kad profesora tur nebija, Lorāna uz rakstām­galda ieraudzīja žurnālus, uz kuru malām pēc galvas norādījuma viņa bija atstājusi atzī­mes. Atzīmētās vietas uz papīra lapas bija pārrakstītas profesora Kerna rokrakstā. Sis fakts Lorānai šķita aizdomīgs.

Tagad to atcerēdamās, Lorāna nespēja sevī apslapēt jautajumu. Varbūt ka galva varēs kaut kā atbildēt.

— Sakiet, lūdzu, kāpēc zinātniskajos rak­stos dažas vietas mēs atzīmējam?

Profesora Dovela sejā atplaiksnījās neap­mierinātība un nepacietība. Galva izteiksmīgi paraudzījās Lorānā, tad uz krānu, no kura uz galvas rīkli stiepās caurule, un divas reizes savilka uzacis. Tas nozīmēja lūgumu. Lorāna saprata, ka galva vēlas, lai viņa atgrieztu aizliegto krānu. Ne jau pirmo reizi galva izteica viņai šādu lūgumu. Taču Lorāna to iztulkoja pēc sava prāta: galva acīmredzot grib beigt savu skumjo eksistēšanu. Un Lorā­nai necēlās roka atgriezt aizliegto krānu. Viņa negribēja būt par galvas nāves vaininieci, vairījās no atbildības un baidījās pazaudēt vietu.

— Nē, nē, — Lorāna atbildēja izbaiļu pilna balsī. — Ja es atgriezīšu krānu, jūs mirsit. Es negribu, nevaru, nedrīkstu jūs nogalināt.

No nepacietības un bezpalīdzības sajūtas galva nodrebēja kā drudzī.

Trīs reizes tā enerģiski pacēla uz augšu plakstiņus un acis …

«Nē, nē, nē … Es nemiršu!» — tā Lorāna saprata. Viņa svārstījās.

Galva sāka bez skaņas kustināt lūpas, un Lorānai šķita, it kā lūpas censtos pateikt: «Atveriet! Atveriet! Es jūs lūdzu!…»

Lorānas ziņkāre bija sakāpināta līdz pēdē­jam. Viņa nojauta, ka te ir kāds noslēpums.

Galvas acīs strāvoja neizmērojamas skum­jas. Acis lūdza, lūdzās, prasīja. Likās, ka viss cilvēka domu spēks, viss gribas spēks būtu sakoncentrējies šajā skatienā.

Lorāna izšķīrās.

Kad Marija uzmanīgi atgrieza krānu, viņas sirds strauji pukstēja, roka drebēja.

Tajā pašā brīdī no galvas kakla atskanēja šņākoņa. Lorāna izdzirda nevarigu, neska­nīgu, aizlūstošu balsi, kas čākstēja un šņāca kā bojāta gramofona plate.

— Es jums … pa-tei-cos …

Aizliegtais krāns palaida no cilindra saspiestu gaisu. Plūzdams cauri rīklei, gaiss iedarbināja balss saites, un galva ieguva spēju runāt. Rīkles muskuli un saites gan vairs nedarbojās normāli. Gaiss šņākdams plūda cauri kaklam arī tad, kad galva neru­nāja. Pie kakla pārgrieztie nervu gali traucēja balss saišu muskuļu darbību, uu balsij bija neskanīgs, čākstošs tembrs.

Galvas seja pauda apmierinātību.

Taču tajā brīdī kabinetā atskanēja soļi un slēdzenes šķindoņa (laboratorijas durvis arvien no kabineta puses tika noslēgtas). Lorāna tik tikko paguva aizgriezt krānu. Šņā­koņa galvas kaklā mitējās.

Ienāca profesors Kerns.