Profesora Dovela galva

SAGANDĒTAIS TRIUMFS

Demonstrācijas dienā Kerns īpaši rūpīgi apskatīja Brikes galvu.

Pabeidzis apskati, viņš sacīja:

— Šodien astoņos vakarā jūs aizvedīs uz sanāksmi, kurā piedalīsies daudz cilvēku. Tur jums vajadzēs runāt. Uz jautājumiem, kurus jums uzdos, atbildiet īsi. Daudz nepļāpājiet. Jūs sapratāt?

Kerns atgrieza gaisa krānu, un Brike no­čukstēja:

— Es saprotu, taču lūgtu… atļaujiet…

Viņu nenoklausījies, Kerns izgāja.

Viņš uztraucās aizvien vairāk. Vajadzēja

atrisināt sarežģītu uzdevumu — galva jānogādā uz zinātniskās biedrības sēžu zāli. Niecīgākais grūdiens galvai varēja kļūt lik­tenīgs.

Automašīna tika speciāli pielāgota galvas pārvadāšanai. Galdiņu, uz kura atradās galva un visi aparāti, uzlika uz īpašas platformas ar ritenīšiem, kas bija domāti tās pārvietoša­nai pa gludu grīdu, un rokturiem, lai plat­formu varētu nest pa kāpnēm. Beidzot viss bija sagatavots. Septiņos vakarā viņi devās ceļā.

… Milzīgā baltā zāle bija spilgtas gaismas pielieta. Parterā redzēja gandrīz tikai melnās frakās un smokingos tērptu zinātnieku sirmās galvas un spīdīgos plikos pakaušus. Zibsnīja briļļu stikli. Ložās un amfiteātrī pulcējās iz­meklēta publika, kam bija tāds vai citāds sakars ar zinātnes pasauli.

Dāmu greznie tērpi un mirgojošie briljanti radīja to atmosfēru, kāda valda koncertzālēs, kad tur uzstājas pasaules slavenības. Zālē valdīja apslāpēta balsu sanoņa, jo skatītāji nepacietīgi gaidīja sākamies lekciju.

Pie paaugstinājuma kā satraukts skudru pūznis gar saviem galdiņiem rosījās avīžu korespondenti, asinādami zīmuļus stenogrāfiskam pierakstam.

Labajā pusē bija uzstādīta kinokameru rinda, lai Kerna un atdzīvinātās galvas runu varētu iemūžināt kinolentē. Uz paaugstināju­ma ieņēma vietas godājamais prezidijs, kurā ietilpa zinātnes pasaules visizcilākie pārstāvji.

Paaugstinājuma vidū slējās katedra. Uz tās bija novietots mikrofons, lai runas varētu pārraidīt pa radio visai pasaulei. Otrs mikro­fons atradās pie Brikes galvas. Tā bija no­vietota paaugstinājuma labajā pusē. Prasmīgi un atturīgi uzklātais grims Brikes sejai pie­šķīra svaigu un pievilcīgu izskatu un ma­zināja nomācošo iespaidu, kādu galva atstāja uz nesagatavotu skatītāju. Kopēja un Džons stāvēja līdzās Brikes galdiņam.

Marija Lorāna, Artūrs Dovels, Larē un Šaubs sēdēja pirmajā rindā pāris soļus no paaugstinājuma. Vienīgi Šaubs bija «neatšif­rēta» persona, tādēļ izskatījās kā parasti. Lorāna ieradās melnā vakartērpā, cepuri galvā. Viņa sēdēja nodurtu galvu, slēpdama seju aiz cepures malām, lai Kerns, uzmetis nejaušu skatienu, viņu nepazītu. Artūrs Do­vels un Larē bija grimējušies. Viņu melnās bārdas un ūsas izskatījās kā īstas. Lai no­vērstu jebkādas aizdomas, viņi cits citu «ne­pazina». Visi četri sēdēja klusēdami un nevē­rīgi aplūkoja kaimiņus. Larē jutās nomākts; ieraudzījis Brikes galvu, viņš gandrīz paģība.

Tieši astoņos katedrā uzkāpa profesors Kerns. Viņš bija bālāks nekā parasti, taču pašapziņas spārnots.

Sanāksmes dalībnieki sveica viņu ar ilgsto­šiem aplausiem.

Iedūcās kinokameras. Avīžnieku skudru pūznis aprima. Profesors Kerns sāka lekciju par saviem viltus atklājumiem.

Tā bija prasmīgi izplānota, formas ziņā spīdoša runa. Kerns neaizmirsa pieminēt priekšlaicīgi mirušā profesora Dovela ļoti nozimīgos iepriekšējos pētījumus. Taču, pa­rādīdams pienācīgu godu mirušajam, viņš neaizmirsa arī savus «niecīgos nopelnus». Klausītāji ne brīdi nedrīkstēja šaubīties par to, ka visi atklājuma nopelni pieder viņam — profesoram Kernam.

Runu vairākas reizes pārtrauca aplausi. Simtiem dāmu vērsa pret viņu binokļus un lornetes. Vīriešu binokļi un monokļi ar tikpat lielu interesi tika vērsti pret Brikes galvu, kas piespiesti smaidīja:

Pēc Kerna mājiena kopēja atgrieza krānu un palaida gaisa strūklu, lai Brike varētu runāt.

— Kā jūs jūtaties? — viņai jautāja kāds vecīgs zinātnieks.

— Paldies, labi.

Brikes balss bija neskanīga un ķērcoša, gandrīz bez modulācijām, spēcīgā gaisa strūkla svilpa, tomēr galvas atbildes atstāja milzīgu iespaidu. Tādu aplausu vētru pat pasaulslaveniem māksliniekiem negadās bieži dzirdēt. Taču Brike, kura kādreiz bija plūkusi laurus, uzstājoties mazos krodziņos, šoreiz tikai gurdi pievēra acis.

Lorānas uztraukums auga augumā. Viņu sāka kratīt nervu drudzis, un viņa cieši sa­koda zobus, lai tie neklabētu. «Ir laiks,» viņa vairākas reizes sacīja pati sev, taču katru

reizi pietrūka apņēmības. Apkārtējā atmosfēra viņu nomāca. Pēc katras garām palaistas iz­devīgas situācijas Lorāna sevi mierināja ar domu: jo augstāk Kerns bus kāpis, jo zemāk viņam nāksies krist.

Sākās runas.

Katedrā uzkāpa sirms vecītis — viens no ievērojamākiem zinātniekiem.

Klusā, aizlūstošā balsī viņš runāja par profesora Kerna ģeniālo atklājumu, par vis­vareno zinātni, par uzvarēto nāvi, par laimi nākt saskare ar tādiem prātiem, kas pasauli dara bagātāku ar lielākajiem zinātnes sasnie­gumiem.

Un tad kādā brīdī, kad Lorāna vismazāk to gaidīja, viņu sagrāba un aizrāva ilgi aiz­turējis dusmu un naida viesulis. Viņa vairs nevaldīja pār sevi.

Tik tikko nenotriekdama no kājām pār­steigto večuku, viņa metās pie katedras, gan­drīz grūšus no tās nogrūda vecīti, ieņēma viņa vietu un ar gluži bālu seju un fūrijai līdzīgām acīm, balsij aizlūztot, sāka savu kvēlo, juceklīgo runu.

Lorānai parādoties, zāle nošalca.

Pirmajā brīdī profesors Kerns apmulsa un neviļus sakustējās, it kā gribēdams Lorānu aizkavēt. Pēc tam viņš ātri pagriezās pret Džonu un iečukstēja viņam ausī pāris vārdus. Džons izslīdēja pa durvīm.

Vispārējā apjukuma brīdī neviens tam ne­pievērsa uzmanību

— Neticiet viņam! — rādīdama uz Kernu, kliedza Lorāna. — Viņš ir zaglis un slepkava! Viņš ir nolaupījis profesora Dovela pētīju­mus! Viņš nogalināja Dovelu! Kerns arī tagad izmanto Dovela galvu. Viņš to moka un ar varu piespiež turpināt zinātniskos pētījumus, bet pēc tam atklājumus uzdod par saviem… Pats Dovels man teica, ka Kerns viņu noin­dējis …

Publikas apmulsums pārgāja panikā. Dau­dzi pielēca kājās. Dažiem korespondentiem izslīdēja no rokām zīmuļi, un viņi pārstei­gumā sastinga. Vienīgi kinooperators vēl jo cītīgāk grieza kameras rokturi, priecādamies par negaidīto triku, kas nodrošināja filmai sensacionālus panākumus.

Profesors Kerns bija pilnīgi savaldījies. Viņš mierīgi stāvēja ar nožēlas pilnu smaidu sejā. Sagaidījis brīdi, kad nervu spazma aiz­žņaudza Lorānai kaklu, viņš izmantoja pauzi, pagriezās pret kontrolieriem, kas stāvēja pie zāles durvīm, uri valdonīgi uzsauca:

— Aizvediet viņu! Vai jūs neredzat, ka viņai uznākusi ārprāta lēkme?

Kontrolieri metās pie Lorānas. Bet, pirms vēl viņi paguva izlauzties cauri cilvēku drūz­mai līdz Lorānai, Larē, Šaubs un Dovels pie­skrēja viņai klāt un izveda koridorā. Kerns grupu pavadīja ar aizdomīgu skatienu.

Koridorā Lorānu gribēja aizturēt policisti, taču jaunajiem cilvēkiem izdevās izvest viņu uz ielas un iesēdināt automašīnā. Viņi aiz­brauca.

Kad uztraukums mazliet aprima, profesors Kerns uzkāpa katedrā un sanāksmes priekšā atvainojās «par bēdīgo incidentu».

— Lorāna ir nervoza, histēriska meitene. Viņai nebija pa spēkam tie spēcīgie pārdzī­vojumi, ar kādiem viņai nācās sastapties, dienu no dienas pavadot atdzīvinātās Brikes galvas sabiedrībā. Tika iedragāta Lorānas psihe. Viņa zaudēja prātu…

Šo runu zāle noklausījās kapa klusumā.

Atskanēja pāris plaukšķieni, bet tos nomāca šalkoņa. Likās, it kā nāves vēsma izšalktu cauri zālei. Simtiem acu pāru tagad uz Bri­kes galvu raudzījās jau ar šausmām un no­žēlu, kā uz aizkapa sūtni … Skatītāju noska­ņojums bija neglābjami sagandēts. Daudzi aizgāja, nenogaidīdami beigas. Steidzīgi tika nolasītas iepriekš, sagatavotas runas, apsvei­kuma telegrammas, akti sakarā ar profesora Kerna ievēlēšanu par daudzu institūtu un akadēmiju goda locekli un doktoru, un sēdi slēdza.

Kernam aiz muguras parādījās nēģeris un, tikko manāmi viņam pamājis, sāka gatavot nobālušo, nogurušo un izbiedēto Brikes galvu atpakaļceļam.

Palicis slēgtajā automašīnā viens, profesors Kerns Jāva niknumam vāju. Viņš sažņaudza dūres, grieza zobus un tā lamājās, ka šoferis vairākas reizes apturēja mašīnu un klausulē vaicāja:

— Hallo?