Profesora Dovela galva

noslēpumaina sieviete

Vidusjūras viļņi ritmiski apskaloja smil­šaino plūdmali. Viegls vējiņš tikko jaudāja piepūst jahtu un zvejnieku kuģīšu buras. Virs galvām debesu zilgmē mīlīgi rūca pelēki hid­roplāni, kas devās īsos izpriecas lidojumos no Nicas uz Mentonu.

Jauns cilvēks baltā tenisa tērpā sēdēja pītā krēslā un lasīja avīzi. Blakus krēslam atra­dās apvalkā iebāzta tenisa rakete un daži jaunākie angļu zinātniskie žurnāli.

Viņam līdzās zem milzīga, balta saules­sarga pie molberta darbojās viņa draugs, gleznotājs Armāns Larē.

Nelaiķa profesora Dovela dēls Artūrs Do­vels un Armāns Larē bija nešķirami draugi, un šī draudzība vislabāk apliecināja, ka tei­cienam «Pretējie poli pievelkas» ir taisnība.

Artūrs Dovels bija diezgan pakluss un at­turīgs. Viņš mīlēja kārtību un prata strādāt neatlaidīgi un sistemātiski. Viņam bija jā­studē vairs tikai viens gads, un viņu jau pa­turēja universitātē, bioloģijas katedrā.

Larē. kā jau īstam francūzim dienvidniekam bija ārkārtīgi viegli ierosināms, haotisks, ne­nosvērts raksturs. Nereti viņš uz vairākām nedēļām pameta otas un krāsas, lai pēc tam no jauna aizrautīgi nodotos darbam, Un tad nekāda vara viņu nespēja atraut no molberta.

Tikai vienā ziņā draugi bija līdzīgi: abi viņi bija talantīgi un prata tuvoties reiz nospraustam mērķim,, kaut arī katrs uz to gāja pa savu ceļu: viens brāzmaini, izrāvie­niem, otrs — vienmērīgā solī.

Artūra Dovela bioloģiskie pētījumi piesais­tīja ievērojamāko speciālistu uzmanību, un viņu gaidīja spoža karjera zinātnes laukā. Larē gleznas izstādēs izraisīja daudz pār­runu, un vairākas no tām bija jau nopirkuši dažādu valstu ievērojamākie muzeji.

Artūrs Dovels nometa avīzi smiltīs, atlaida galvu pret krēsla atzveltni un sacīja:

— Anželikas Gajas līķis tā arī nav at­rasts.

Larē neremdināmās bēdās papurināja galvu un smagi nopūtās.

— Tu vēl joprojām nespēj viņu aizmirst? — jautāja Dovels.

Larē ,tik strauji pagriezās pret Artūru, ka viņš neviļus iesmējās. Viņa priekšā atradās nevis vairs aizrautīgs mākslinieks, bet bru­ņinieks, kam kreisajā rokā bija vairogs — palete — un šķēps — paletes nazis —, bet labajā rokā zobens — ota —, aizvainots bru­ņinieks, kas gatavs nogalināt savu ienaid­nieku.

— Aizmirst Anželiku!… — Larē iesau­cās, vicinādams savus ieročus, — aizmirst to, kura …

Pēkšņi piezagās vilnis, šalkdams apšļāca viņa kājas gandrīz līdz ceļiem, un Larē me­lanholiski pabeidza iesākto domu:

— Vai tad Anželiku var aizmirst? Pa­saule ir kļuvusi pelēka, kopš apklusušas viņas dziesmas…

Par Anželikas Gajas nāvi, pareizāk sakot, bezvēsts nozušanu, Larē pirmo reizi uzzināja Londonā, uz kurieni bija aizbraucis, lai glez­notu «Londonas miglas simfoniju». Larē bija ne vien dziedātājas talanta pielūdzējs, bet ari viņas draugs, viņas bruņinieks.-Ne velti viņš bija dzimis Provansas dienvidos, kur visapkārt slējās viduslaiku pilsdrupas.

Uzzinājis, kāda nelaime piemeklējusi Gāju, viņš bija tik satriekts, ka pirmo reizi mūžā pārtrauca savu gleznošanas skurbuli daiļra­des kulminācijas brīdī.

Artūrs, atbraucis no Kembridžas uz Lon­donu, gribēja draugu kaut kā novirzīt no drū­majām domām un ieteica šo ceļojumu uz Vidusjūras piekrasti.

Arī te Larē neatrada mieru. Atgriezies no plūdmales viesnīcā, viņš pārģērbās, sēdās vilcienā un devās uz Montekarlo spēļu namu, kur vienmēr mudžēja cilvēki. Viņš gribēja aizmirsties.

Kaut gan bija vēl agrs, pie zemās ēkas jau drūzmējās apmeklētāji. Larē iegāja pirmajā zālē. Cilvēku te bija maz.

— Sāciet spēli, — uzaicināja ar lāpstiņu bruņojies krupjē.

Larē devās nākamajā zālē, uz kuras sie­nām bija uzgleznotas puskailas sievietes me­dībās, jāšanas un paukošanās sacīkstēs, ar vārdu sakot, tēloja ainas, kas uzkurināja azartu. Kaislīgas cīņas, azarta un alkatības sakāpinātas jūtas dvesa pretī no gleznām, bet vēl spēcīgāk šī izteiksme izpaudās ap spēļu galdu sanākušo cilvēku sejās.

Lūk, resns, bālsejains komersants ar trīco­šām, resnām, vasaras raibumiem un rūsga­nām spalviņām klātām rokām pasniedz naudu. Viņš elpo smagi kā astmas slimnieks. Skatiens sasprindzināti seko līdzi ruletes gai­tai. Larē ir pārliecināts, ka resnvēderis ir pamatīgi paspēlējis un tagad cerībā uz vin­nestu liek galdā pēdējos frankus. Bet, ja nu nelaimēsies, tad šis miesās izplūdušais cil­vēks droši vien dosies uz pašnāvnieku aleju un tur noslēgs rēķinus ar dzīvi.

Aiz resnvēdera stāv slikti ģērbies, gludi skuvies vecs vīrs ar pinkainiem, sirmiem ma­tiem un maniaka acīm. Viņam rokās ir pie­zīmju grāmatiņa un zīmulis. Viņš pieraksta laimestus un spēlējošos numurus, kaut k© rēķina … Savu mantību viņš jau sen ir pa­spēlējis un kļuvis par ruletes vergu. Spēļu nama administrācija viņam katru mēnesi iz­maksā nelielu pabalstu iztikai un spēlei: tā ir sava veida reklāma. Tagad viņš taisa savu «varbūtības teoriju» un studē Fortūnas kap­rīzo raksturu. Kad viņa pieņēmumi nepiepil­dās, viņš ar zīmuli nikni klapē pa piezīmju grāmatiņu, lēkā uz vienas kājas, kaut ko murkšķ un atkal cītīgi rēķina. Kad izrādās, ka viņa pieņēmumi pareizi, vecā vīra seja staro un viņš pagriež galvu pret blakus stā­vētājiem, it kā gribēdams sacīt: redziet, bei­dzot man ir izdevies atklāt gadījuma likum­sakarību.

Divi sulaiņi zem rokas ieved un apsēdina krēslā pie galda veceni melnā zīda kleitā, ar briljanta rotu uz krunkainā kakla. Vecenes seja ir nopūderēta tik balta, ka nobālēt viņai nav iespējams. Ieraugot mistisko bumbiņu, kas dala bēdas un prieku, viņas iegrimušajās acīs iedegas alkatības uguns un tievie, gre­dzeniem rotātie pirksti sāk drebēt.

Jauna, daiļa, stalta, elegantā tumšzaļā kleitā tērpta sieviete, iedama garām galdam, ar nevērīgu žestu uzmet tūkstoš franku zīmi, paspēlējusi bezrūpīgi iesmejas un dodas uz nākamo zāli.

Larē lika uz sarkanās krasas simts fran­kus un laimēja.

«Šodien man jālaimē,» viņš nodomāja, likdams tūkstoti, — un paspēlēja. Taču gleznotāju neatstāja pārliecība, ka galu galā viņš tomēr laimēs. Viņu jau bija pārņēmis azarts.

Pie ruletes galda pienāca trīs cilvēki: slaids, plecīgs vīrietis ar ļoti bālu seju un divas sie­vietes, vienai bija rudi mati, otra bija ģēr­busies pelēkā tērpā … Uzmetis viņai skatu, Larē izjuta savādu satraukumu. Vēl neapjauzdams, kas īsti viņu satrauc, gleznotājs

sāka vērot pelēkajās drānās tērpto sievieti, un viņu pārsteidza kāds žests, ko tā izdarīja ar labo roku. «Kaut kas pazīstams! Ai, tāds žests bija Anželikai Gajai!» Šī doma Larē tā satrieca, ka viņš vairs nespēja spēlēt. Kad beidzot trīs svešie smiedamies atgāja nost no galda, Larē, nepaņēmis laimēto naudu, vi­ņiem sekoja.

Pulksten četros no rīta pie Artūra Dovela durvīm kāds skaļi pieklauvēja. Dovels nikni uzrāva sev rītasvārkus un atvēra durvis.

Istabā iestreipuļoja Larē un, gurdi ieslīdzis krēslā, teica:

— Man liekas, ka es zaudēju prātu.

— Kas noticis, veco zēn? — iesaucās Do­vels.

— Noticis tas, ka … es nezinu, kā jums to lai pasaku … Es spēlēju no vakardienas līdz diviem naktī. Laimestam sekoja paspēle. Pēkšņi es ieraudzīju sievieti, un kāds žests mani tā pārsteidza, ka es pametu spēli un sekoju viņai uz restorānu. Es apsēdos pie galdiņa un pasūtīju tasi stipras kafijas. Kad nervi pārāk saspīlēti, man arvien palīdz ka­fija … Nepazīstamā sieviete sēdēja pie bla­kus galdiņa. Kopā ar viņu bija jauns, pieklā­jīgi ģērbies vīrietis, kas tomēr neiedvesa īpašu uzticību, un diezgan vulgāra sieviete rudiem matiem. Mani kaimiņi dzēra vīnu un jautri trieca. Svešā sieviete sāka dziedāt dziesmiņu. Viņai bija diezgan nepatīkama, spiedzoša balss. Bet tad pēkšņi viņa paņēma dažus zemus toņus krūšu balsī… — Larē saķēra galvu. — Dovel! Tā bija Anželikas Gajas balss. Starp tūkstošiem balsu es to pazītu.

«Nelaimīgais! Cik tālu viņš nogājis,» Dovels nodomāja un, maigi uzlicis roku draugam uz pleca, teica:

— Jums tikai tā izlicies, Larē. Saņemiet sevi rokās. Tā ir nejauša sagadīšanās…

— Nē, nē! Es galvoju, — Larē dedzīgi iebilda. — Es sāku dziedātāju vērīgi aplūkot. Viņa bija diezgan skaista, skaidrs profils un patīkamas, šķelmīgas acis. Bet viņas augums, viņas augums! Dovel, lai velni mani sa­plosa tūkstoš gabalos, ja dziedātājas augums nelīdzinās Anželikas Gajas augumam kā divas ūdens lāses.

— Zināt ko, Larē, iedzeriet bromu, paejiet zem aukstas dušas un liecieties gulēt. Kad jūs rīt, pareizāk sakot, šodien atmodīsities…

Larē pārmetoši paskatījās Dovelā.

— Jūs domājat, ka es esmu sajucis? Neiz­dariet pāragru secinājumu. Noklausieties mani līdz galam. Tas vēl nav viss. Kad dzie­dātāja pabeidza dziesmiņu, viņa, lūk, tā pa­māja ar roku. Tas ir Anželikas iemīļotais žests, pilnīgi individuāls, neatkārtojams.

— Bet ko jūs gribat sacīt? Jūs taču ne­domāsit, ka svešajai dziedātājai ir Anželikas ķermenis?

Larē paberzēja pieri.

— Es nezinu… te patiešām var prātu zaudēt… Bet klausieties tālāk. Dziedātājai ap kaklu bija dīvaina kaklarota, pareizāk sakot, pat ne kaklarota, bet ar sīkām pērlī­tēm izšūta vismaz četrus centimetrus plata apkaklīte. Viņas tērpam ir diezgan plats dekoltē, kas atsedz dzimumzīmi uz viņas pleca — Anželikas Gajas dzimumzīmi. Kak­larota atgādina pārsēju. Virspus tā — man nepazīstamas sievietes galva, lejpus — līdz sīkākām līniju un formas detaļām iepazītais Anželikas Gajas augums. Neaizmirstiet, Do­vel, ka es esmu gleznotājs. Es protu iegau­mēt cilvēka auguma vienreizīgās līnijas un individuālās īpatnības… Es esmu tik daudz reižu Anželiku skicējis un uzgleznojis tik dau­dzus viņas portretus, ka es nevaru kļūdīties.

— Nē, tas nav iespējams! — iesaucās Do­vels. — Anželika taču ir gājusi bo …

— Gājusi bojā? Tur jau ir tā lieta, ka ne­vienam tas nav zināms. Viņa pati vai viņas līķis ir pazudis bez vēsts. Bet tagad …

— Jūs satiekat atdzīvojušos Anželikas līķi?

— O-o! … — Larē novaidējās. — Es do­māju tieši par to.

Dovels piecēlās un sāka staigāt pa istabu. Kā liekas, šonakt vairs neizdosies aizmigt.

— Spriedīsim vēsu prātu, — viņš teica. — Jūs sakāt, ka nepazīstamajai dziedātājai esot it kā divas balsis: savējā — sliktāka par viduvēju un otra — Anželikas Gajas?

— Zemais reģistrs — viņas vienreizīgais

kontralts, — apstiprinoši pamājis ar galvu, atbildēja Larē.,

— Bet fizioloģiski tas nav iespējams. Jūs taču nedomājat, ka augstos toņus veido cil­vēka balss saišu augšdaļa, bet zemos — apakšdaļa? Skaņas augstums ir atkarīgs no visas balss saites lielākas vai mazākas saspriegtības. Tas ir tāpat kā ar stīgu: jo tā stingrāk novilkta, jo lielāks ir svārstību skaits, tai vibrējot, "un jo augstāka skaņa, un otrādi. Ja arī iztaisītu tādu operāciju, tad balss saites tiktu saīsinātas un balss būtu ļoti augsta. Turklāt diez vai pēc tādas operā­cijas cilvēks spētu dziedāt: šuves traucētu balss saišu normālu vibrāciju, un labākajā gadījumā balss būtu pavisam neskanīga … Nē, tas nekādā ziņā nav iespējams. Un, vis­pēdīgi, lai «atdzīvinātu» Anželikas ķermeni, būtu vajadzīga kāda galva bez ķermeņa.

Dovels pēkšņi apklusa, jo atcerējās gadī­jumus, kas savā ziņā apstiprināja Larē ver­siju.

Artūrs pats bija piedalījies dažos teva ek­sperimentos. Profesors Dovels beigta suņa asinsvados bija ievadījis līdz + 37°C sasildītu barojošu šķīdumu kopā ar adrenalīnu — uzbu­dinošu vielu, kas liek asinsvadiem sarauties. Kad šis šķidrums zināma spiediena rezul­tātā nonāca sirdī, tas atjaunoja sirdsdarbību, un pa asinsvadiem sāka plūst asinis. Maz pamazām asinsriņķošana pilnīgi normalizē­jās un dzīvnieks atdzīvojās. «Pats galvenais organisma nāves cēlonis,» toreiz bija teicis

Artūra tēvs, «ir tas, ka orgāni vairs nesaņem asinis un skābekli.» — «Tas nozīmē, ka var atdzīvināt arī cilvēku?» — «Jā,» līksmi atbil­dēja tēvs, «es apņemos izdarīt atdzīvināšanu un kādreiz šo «brīnumu» realizēšu. Mani eksperimenti tam arī tiek veltīti.»

Tātad mirušu cilvēku ir iespējams atdzī­vināt. Bet vai var atdzīvināt līķi, ja ķerme­nis ņemts no viena cilvēka, bet galva no cita? Vai tāda operācija ir iespējama? Par to Artūrs šaubījās. Tiesa, viņš bija vērojis, cik prasmīgi tēvs veica neparasti drosmīgas operācijas, pārstādot audus un kaulus. Taču tas nebija tik sarežģīti, un tādas operācijas izdarīja tikai viņa tēvs.

«Ja mans tēvs būtu dzīvs, es droši vien ticētu, ka Larē versijai par svešu galvu uz Anželikas Gajas ķermeņa ir zināms pamats. Tikai tēvs iedrošinātos veikt tik sarežģītu un neparastu operāciju. Varbūt asistenti turpi­nājuši viņa eksperimentus?» iedomājās Do­vels. «Taču viena lieta bija atdzīvināt galvu vai pat visu līķi, bet cilvēka galvu piešūt otra cilvēka ķermenim — tas ir pavisam kas cits.»

— Ko jūs domājat tagad darīt? — Dovels jautāja.

— Es gribu sameklēt šo sievieti pelēkajā tērpā, iepazīties ar viņu un noslēpumu atklāt. Vai jūs man palīdzēsit?

— Nu protams, — atbildēja Dovels.

Larē cieši paspieda viņam roku, un abi sāka apspriest rīcības plānu.