Pazaudētā seja

VIII

Piekļūt pie mistera Pitča atjaunotajam Tonio Presto bija daudz grūtāk nekā piekļūt pie Hedas Luksas. Mis­tera Pitča nesamaksājamo laiku apsargāja vesels bars cerberu, kuri bija mēmi un kurli pret visādiem argu­mentiem, lūgumiem un pārliecinājumiem. Redzēdams, ka vārda ierocis ir bezspēcīgs, Tonio nolēma izlauzties cauri blokādei ar spēku. Viņš atgrūda sulaini un ātri metās tālāk. Par laimi, Tonio labi zināja istabu izvie­tojumu un tāpēc bez sevišķām grūtībām sasniedza mis­tera Pitča kabinetu un paspēja aizcirst durvis.

Presto ieraudzīja pazīstamo kabinetu ar dziļiem ādas atzveltņiem, mīkstiem paklājiem un ar kinomākslinieku fotogrāfijām un portretiem greznotām sienām. Redzamā vietā, centrā, bija viņa paša portrets. Presto bija atvei­dots dabiskā lielumā un attēloja Otello ar Dezdemonas lakatiņu rokās. Cik reižu Presto bija apmeklējis šo ka­binetu! Pitčs vienmēr bija izturējies visai laipni, piedā­vājis labus cigārus, atsēdinājis atzveltnes krēslā, vispār uzņēmis viņu kā dārgu viesi.

Misters Pitčs sēdēja savā parastajā vietā, pie rak­stāmgalda, uzlicis izstieptās kājas uz dokumentu ska­pīša, un sarunājās ar juriskonsultu misteru Olkotu.

— Kontraktā paredzēts pieci simti tūkstošu dolāru liels līgumsods, — misters Pitčs runāja, nelikdamies Presto redzam. — Ja misters Tonio Presto aizbēdzis sazin uz kurieni, nepabeidzis iesāktās filmas «Mīla un nāve» uzņemšanu, tad viņam, tas ir, Presto, jāsamaksā līgumsods un jāatlīdzina zaudējumi. Komercijas daļa dos jums izziņu, cik izmaksājusi nepabeigtās filmas uz­ņemšana līdz Presto pazušanas dienai. Sagatavojiet pieprasījumu!

— Bet kam mēs to iesniegsim? — jautāja juriskon­sults. — Vai nebūtu prātīgāk pagaidīt, kamēr Presto atgriežas? Varbūt viņa vairs nav starp dzīvajiem. Klīst visādas baumas.

— Tieši tāpēc nedrīkstam neko atlikt! Mēs iecelsim viņam aizbildni, kas atbildēs tiesas priekšā, un apķīlā­sim viņa īpašumu. Vai tad jūs nesaprotat manu nolūku?

So sarunu pārtrauca sulainis, kas, mirkli pamīņājies aiz durvīm, nolēma pārkāpt bargo reglamentu un ienākt kabinetā bez pieteikšanas, lai attaisnotu savu negribēto nevīžību.

— Piedodiet, mister, — sulainis sacīja, — bet šis misters (un viņš norādija ar acīm uz Presto) patvaļīgi iegāja jūsu kabinetā, par spīti visiem maniem…

Misters Pitčs paskatījās uz Presto. Misteram Pitčam bija savi principi. Viņš bija stingri jo stingri piekodi­nājis kalpotājiem nepielaist pie viņa «diedelējošus jau­nekļus», taču, ja kāds no tiem šādā vai tādā kārtā bija ielavījies viņa kabinetā, misters Pitčs izturējās pret to

ļoti laipni un nelika manīt, ka šāda ielaušanās ir ne­patīkama.

Misters Pitčs pameta ar galvu, lika sulainim iet ārā un visai laipni apvaicājās, ko svešais misters vēloties.

— Es varu sniegt jums dažas ziņas par Antonio Presto, — Tonio atteica.

— Ak tā? Tas ir ļoti interesanti. Runājiet ātrāk. Vai viņš ir dzīvs?

— ir jā, ir nē. Tāda Tonio Presto, — un Tonio no­rādīja uz savu ģīmetni zeltītā ietvarā, — tāda Presto

vairs nav. Tonio Presto ir dzīvs un stāv jusu priekša jaunā veidā. Es esmu Tonio Presto!

Pitčs jautājoši pavērās Olkotā.

— Jūs man neticat — tas ir pilnīgi saprotams! Pat miesīga māte mani nepazītu, bet es jums tūliņ pierā­dīšu, ka esmu Tonio Presto.

— Lūdzu, nepūlieties pierādīt, es jums pilnīgi ticu, — misters Pitčs steigšus atbildēja. — Ko tad jūs vēlaties, e… e… mister Presto?

— Es neviļus dzirdēju jūsu vārdus, ka jūs gribat mani iesūdzēt par to, ka esmu aizbraucis, pirms vēl pa­beigta filma «Mīla un nāve». Varat negriezties tiesā. Es samaksāšu līgumsodu. Taču šī filma jāuzņem no jauna. Es atkal tēlošu meistardziedoni, tikai jaunā filma nebūs vairs komēdija, bet traģēdija.

— Jā-a, traģēdija, — novilka Pitčs. — Jūs esat labi informēts par mūsu lietām. Bet… šis triks neizdosies, jaunais cilvēk!

— Tātad jūs neticat, ka esmu Tonio Presto?

— Ticu, ticu, bet… jūs esat Tonio Presto no pavi­sam cita materiāla. Jūs neesat mums vajadzīgs, lai jūs būtu kas būdams. Ar tādiem šabloniskiem Apoloniem, kāds esat jūs, pilna visa pasaule, bet Tonio Presto bija neatdarināms, neatkārtojams savā neglītumā. Viņš bija ūnikums! Un, ja jūs patiešām esat jaunā veidā iemie­sojies Tonio Presto, kam es … ticu, tad ar kādām tiesī­bām jūs to darījāt? Jūs noslēdzāt ar mums ģenerālkon- traktu uz desmit gadiem, turklāt vēl vairākus atsevišķus līgumus par piedalīšanos dažādās filmās. Neviena civil- liste nevienai valstij nav izmaksājusi tik daudz, cik jūs izmaksājāt, mums. Par ko mēs maksājām jums tādu traku naudu? Par jūsu neatdarināmo degunu! Mēs mak­sājām par to tā, it kā tas būtu no zelta! Kur tagad ir šis dārgums? Ko jūs esat ar to izdarījis? Briljants Tonio Presto pīles snīpja lielumā ir nevērtīgs krāms, salīdzi­not ar mistera Presto degunu. Jums nebija ne morālu, ne juridisku tiesību laupīt mums savu degunu. Tas bija mūsu deguns, nevis jūsējais! Jā, jā! Tonio Presto de­guns piederēja visiem kā brīnumaina dabas velte. Kā jūs drīkstējāt nolaupīt sabiedrībai šo velti? Jūs redzat, es runāju ar jums kā ar Tonio Presto. Ko jūs varat sa­cīt sev par attaisnojumu?

— Mani attaisnos nevis vārdi, bet darbi. Ļaujiet man uzstāties objektīva priekšā, un jūs redzēsiet, ka jaunais Presto ir dārgāks par veco!

Pitčs salēcās atzveltnes krēslā.

— Jūs neesat Presto! Tagad es redzu, ka jūs neesat Presto! Jūs esat jauneklis, kurš ilgojas kļūt par- kino­zvaigzni. Jūs noklausījāties mūsu sarunu par Presto un sākāt riskantu spēli. Tonio Presto nebūtu sacījis to, ko sacijāt jūs. Tonio Presto zina, ka talants ir otrās šķiras prece. Galvenais ir reklāma. Talantīgi cilvēki iet bojā sētmalā, neviena nepazīti, nenovērtēti un neatzīti, ka­mēr reklāma var pacelt neapdāvinātu radījumu slavas augstumos. Presto bija nesalīdzināms, lielisks, apbu­rošs, bet, lai velni sadedzina mani kā vecu kinofilmu, ja tādi paši Tonio dučiem nemētājas pa gada tirgus ba­lagāniem …

— Jūs nupat sacījāt, ka Presto un viņa deguns ir ūnikums.

— Jā, tā es teicu un teikšu vienmēr! Teikšu tāpēc, ka par šā deguna reklamēšanu esmu izdevis vairāk par miljonu dolāru, iekams vēl šis deguns parādījās uz ekrāna. Katra kinomākslinieka slava ir tieši proporcio­nāla tām summām, kas izšķiestas par reklāmu. Tonio Presto to labi zināja, kaut viņš sevi augstu vērtēja. Ne­taisiet traģiskus žestus! Pieņemsim, ka jūs esat īstais Tonio Presto, tas ir, ka esat bijis. Pieņemsim, ka jums ir tā pati Presto «dvēsele» un «talants». Bet vai es ar savu kinoaparātu uzņemu dvēseli? Lai cik ģeniāls jūs būtu, kaut vai trejkāršs ģēnijs — publika jūs nepazīst, un tā ir jūsu nelaime. Un izveidot no jums jaunu Presto, Presto — traģiķi, tas prasītu pārāk daudz darba un izdevumu, tas būtu garlaicīgi. Pietiek! Es uz laiku pār­traucu kinozvaigžņu un ģēniju ražošanu. Pārāk dārgs prieks! Jūs neesat mums vajadzīgs, jaunais cilvēk! Pa­sveiciniet mūsu veco Tonio Presto, ja jūs viņu pazīstat un satiksiet, un pasakiet, ka mēs ar nepacietību gaidām viņu un tēvišķīgi skūpstām viņa visusvētāko snābli!

— Es tomēr palieku pie savas prasības…

— Veltīgi! Es pieņemu, ka jūs esat ģēnijs, taču publika noticēs jūsu ģenialitātei tikai tad, kad vaiņagošu jūsu galvu ar naudas zīmju oreolu. Novēlu jums panā­kumus kādā citā nozarē! Varbūt jums izdosies iestāties darbā pie advokāta vai kļūt par bankas ierēdni. Ienā­kumi jums būs mazi, bet kas tur vainīgs? Jūs pats esat izdzinis sevi no paradīzes, ja jūs patiešām esat Tonio Presto.

Pitčs piezvanīja un lika sulainim izvadīt ārā jauno cilvēku.

Spēle bija zaudēta.

— Kas bija šis jauneklis? — jautāja juriskonsults, kad durvis aizvērās. — Jūs runājāt ar viņu tā, it kā jūs daļēji ticētu, ka viņš patiešām bijis Tonio Presto.

— Ne daļēji, bet gandrīz par visiem simt procen­tiem. Heda Luksa piezvanīja man un apgalvoja, ka re­dzējusi fotogrāfijas un visādus dokumentus, kas neap­strīdami apliecina, ka Tonio Presto pārmainījis savu ārieni ar kādu medikamentu palīdzību. Tikai tad, kad Tonio ierunājās, lai pārbaudot viņu kā kinoaktieri, man uznāca mazliet šaubas, vai viņš ir īstais Presto. Ēzelis! Viņš pats sevi pazudinājis. Tagad viņam svītra pāri. Nauda un panākumi viņu pārāk izlutinājuši, tāpēc viņš nespēs samierināties ar mazāku vietiņu dzīvē. Viņš pieradis plaši dzīvot un drīz vien izputinās visu savu kustamo un nekustamo mantu. Tāpēc es steidzos nodro­šināt savu pieprasījumu un apķīlāt viņa īpašumu.

— Jūs esat tālredzīgs kā vienmēr! — Olkots paglai­moja savam patronam.

Misters Pitčs aizsmēķēja jaunu cigāru, izpūta dūmu mutuli un, kad tas izklīda, dziļdomīgi noteica:

— Slava ir dūmi. Kad nav vairs naudas cigāriem, tad izgaist arī slavas dūmi.

Olkots godbijīgi uzklausīja šo neizdevušos aforismu kā nezin kādu augstu gudrību.

Neveiksme bija Tonio sarūgtinājusi, turklāt viņu mo-' cīja slāpes. Iznācis no Pitča kabineta, viņš juta, ka gurst kājas, bet viņu vēl gaidīja garš un nogurdinošs ceļš atpakaļ uz pilsētu. Tonio soļoja pa teicami asfaltēto, plato kinopilsētiņas ielu garām virszemes celtnēm, ku­rās atradās laboratorijas, darbnīcas un kalpotāju dzī­vokļi.

Labajā pusē ceļam, blakus smagnējai celtnei — de­korāciju noliktavai, — atradās neliels restorāns, ko uz­ņemšanas dienās labprāt apmeklēja statisti, pavadīdami šeit ilgās gaidīšanas stundas. Tonio mehāniski iebāza roku kabatā, cerēdams sataustīt sīknaudu, taču tur bija vienīgi saburzīts kabatas lakatiņš. Presto nopūtās un gribēja jau paiet garām restorānam, taču kārdinājums bija tik liels, ka viņš pārdomās palēnināja soļus un bei­dzot iegāja iekšā.

Pie marmora galdiņa sēdēja divi iesācēji kinoak­tieri, gaišmatis un tumšmatis. Tumšmatis nesen bija izvirzījies burtiskā un pārnestā nozīmē: viņš gan vēl skaitījās pūlī, taču režisors pastāvīgi izvirzīja viņu priekšplānā, lai skatītāji varētu viņu ievērot. Vēl kāds laiciņš, un viņam piešķirs nelielu, epizodisku lomu. Tad viņš būs īsts kinoaktieris. JJn režisors, kas izvirzīja šo jaunekli, bija pats Tonio. Šis jauneklis … kā taču viņu sauca? Smits! … Viens no miljoniem Smitu … Presto dēļ viņš būtu gatavs atdot savu dzīvību. Bet, ak vai! Presto taču nelīdzinājās pats sev. Skaidrs, ka Smits ne­noticēs Presto. Jaunekļi dzēra oranžādi. Tas nav iztu­rams! Presto it kā nevilšus apstājās pie viņu galdiņa.

— Liekas, misters Smits? — Presto uzrunāja tumš­mati un pacēla cepuri. — Vai nepazīstat mani? Džon- sons. Es biju statists filmā «Mīla un nāve».

Smits dzestri palocījās. Vai viņš var pazīt visus tos, kas sastāda bezvārda pūli!

— Es jums atvedu sveicienu no Tonio Presto, vakar es viņu sastapu! — Tonio turpināja. Sai ziņai bija ne­parasts iespaids. Jaunekļi sarosījās, Smits laipni pie­dāvāja krēslu un pasauca viesmīli.

— Vai patiesi? Kur jums izdevās viņu sastapt? Ko gribat dzert? Kokteili?

— Oranžādi, divas, trīs oranžādes! Šausmīgi karsts, — Presto attrauca. — Jā, es sastapu viņu vakar.

— Un viņš patiešām atcerējās mani? — interesējās Smits.

— Kā tad, viņš sacīja, ka no jums iznākšot lietas koks. Un ja Presto tā saka… O! Lielisks dzēriens! Vēl? Neatteikšos, pateicos jums!

— Bet kur viņš ir? Kas ar viņu noticis?

— Viņš ārstējas. Es apmeklēju savu māsu un ne­jauši ieraudzīju Presto doktora Sorokina dziedniecības iestādē.

— Vai Presto slims? Ceru, ka nebūs nekas nopietns? Es gan lasīju, ka viņš aizbraucis ārstēties. Ar ko viņš slimo?

— Presto nolēmis pārmainīt ampluā. No komiķiem pāriet traģiķos. Kļūt par īstu traģiķi. Tāpēc viņš no­lēmis pārmainīt ārieni. Sorokins dara brīnumus. Viņš pārvērtis Presto par jaunekli… nu, pilnīgi līdzīgu man!

Smits pat muti ieplēta aiz izbrīna.

— Ārprātīgais! — viņš beidzot pārliecināts noteica un nogrozīja galvu.

— Neprātis! — pievienojās viņa biedrs.

— Bet kāpēc? — Presto jautāja.

— Tāpēc, ka tagad viņam tāda pati vērtiba kā … mums visiem!

Remdinājis slāpes, Presto devās kājām uz pilsētu, garām savai mājai un Hedas Luksas baltajai villai.

«Cik ātri un cik zemu es krītu!» viņš domāja, soļo­dams pa putekļaino šoseju. «Es sāku dzīvot uz bijušās slavas rēķina, diedelēju traktieros kā pēdīgais klaido­nis, cenzdamies modināt ļaudīs simpātijas ar to, ka pazīstu pats sevi! Nē, tā nevar turpināties! Bet ko lai dara? Kā man gribas ēst!. .. Cilvēks, kas pazaudējis savu seju!»

Sanfrancisko priekšpilsētā Presto sakārtoja noputē­jušo uzvalku, cik labi varēja, lai nemodinātu aizdomas viesnīcas kalpotājos.

Viņš nemanīts iezagās savā istabā, nomazgājās un pārģērbās. Par laimi, viņa čemodānā bija vēl viens uz­valks un tīra veļa.

Viņš pasūtīja pusdienas kā senos laikos — bagātī­gas, izmeklētas, dārgas. Labi paēdis, viņš likās gulēt, piekodinājis, lai viņu netraucē, un pamodās tikai vien­padsmitos vakarā.

Kaut kur zemapziņas dzīlēs jau bija izstrādāts turp­mākās rīcības plāns, un nu šis izstrādātais plāns gatavā veidā stājās viņa apziņas priekšā. Apziņa apstiprināja un atzinīgi novērtēja zemapziņas «es» darbības re­zultātu.

— Cita ceļa nav! — Presto noteica. Viņš apģērbās, nodeva atslēgu gaiteņa pārzinim un izgāja no viesnīcas.