Pazaudētā seja

X

Tonio Presto atgriezās viesnīcā. Pie viņa ieradās metrdotelis un pieklājīgi atgādināja, ka viesnīcas nu­murs visu laiku bijis Presto lietošanā, jo te atradušās viņa mantas (čemodāns), un ka nepieciešams samaksāt rēķinu.

— Labi, rīt es jums samaksāšu, — Presto atbildēja, staigādams pa istabu. Metrdotelis palocījās, uzmeta Presto neticības pilnu skatienu un izgāja.

— Kur lai es ņemu naudu? — Presto uzrunāja če­modānu, kas vāļājās uz grīdas. Taču čemodāns klusēja. Tonio atdarīja to un sāka izpurināt drēbes cerībā, ka vienā vai otrā kabatā varētu būt aizķērusies kāda nau­das zīme. Naudas nebija, bet no vienas kabatas izkrita čeku grāmatiņa. Kā Tonio bija varējis to aizmirst? Bankā viņam glabājās miljoni. Vajag tikai parakstīt čeku!…

Tonio piesteidzās pie galda, paņēma spalvu un dzī­rās jau parakstīt čeku, kad viņu pēkšņi sagrāba šaubas. Viņš nolika čeku grāmatiņu pie malas, paķēra avīzi un sāka uz tās malas rakstīt savu uzvārdu. Viņa bažas bija attaisnojušās. Tonio rokraksts bija izmainījies. Ar tādu parakstu viņam naudu neizsniegs, varbūt pat arestēs par paraksta viltošanu un mēģinājumu piesavināties viņam «nepiederošu» naudu.

īstenībā šo naudu viņš nedabūtu arī tad, ja paraksts būtu kārtībā. Kapitāls taču apķīlāts… Tonio nopūtās un nometa spalvu.

Taču nauda ir nepieciešama. Ja sūtītu telegramu Hofmanim un lūgtu viņu telegrāfiski atsūtīt naudu?… Taču pie saņemšanas atkal var rasties grūtības. Bet Hofmanis jau var izsūtīt naudu uz viesnīcas īpašnieka vārda.

Presto izklaidīgi lapoja avīzi, uz kuras malas bija mēģinājis parakstīties. Kada piezīme piesaistīja viņa uz­manību. Teātra un kino rubrikā bija ievietota pati pēdējā sensācija: mis Heda Luksa precas ar misteru Lorenco Marru. Lorenco bija kinoaktieris, vairākkārt tēlojis fil­mās kopā ar Presto. Presto bija nelaimīgais, Lorenco — laimīgais mīlētājs. Tā bija uz ekrāna, tā notika ari dzīvē. Tas nu ir ilgotais pusdievs, kyram Luksa atdevusi savu roku un sirdi. Vai tad viņš skaistāks par tagadējo Presto? Tonio paskatījās spogulī. Jā, viņš, Tonio, ir skaists. Tikpat skaists kā Lorenco. Taču Lorenco ir vārds, bet Tonio pazaudējis savu vārdu un slavu reizē ar savu seju.

Heda jāsatiek! Nolādēts! Tonio nebija pat vairs pie­klājīga uzvalka! Labākais uzvalks bija novazāts cie­tumā. Presto atkal paķēra spalvu un aši uzrakstīja telegramu Hofmanim:

«Atsūti desmit tūkstošus dolāru uz mistera Grīna vārda viesnīcā «Imperiāl» Sanfrancisko. Presto.»

Tad Tonio palūdza pie telefona viesnīcas īpašnieku un sacīja tam:

— Jūs zināt, mister, ka es esmu pilnīgi maksātspē­jīgs, tikai nejauši nokļuvis materiālās grūtībās. Man palīdzēs mans draugs Hofmanis. Viņš atsūtīs uz jūsu vārda desmit tūkstošus dolāru. Lūdzu paturēt no šīs summas to, kas pienākas jums pēc rēķina, un pārējo atdot man.

Restorāna īpašnieks labprāt ielaidās šai darījumā, un drīz vien Presto kabatā atkal bija nauda. Hofmanis bija atsūtījis tikai piecus tūkstošus, un viesnīca no šīs naudas ieturēja četrus tūkstošus. Viesnīcā Tonio atkal bija atvērts kredīts, un sulaiņu sejas no jauna bija god­bijīgas. Presto nopirka jaunu uzvalku un, noīrējis ma­šīnu, aizbrauca pie Hedas Luksas.

— Mis Luksa, — viņš uzrunāja Hedu, — es ierados jūs apsveikt. Vai nu esat atradusi savu dievu?

— Jā, esmu.

— Vēlreiz apsveicu jūs un novēlu daudz laimes … Es samierinājos ar to, ka esmu cilvēks, kas pazaudējis savu seju. Vai jūs ticat man, ticat, ka esmu patiešām Antonio Presļo, jūsu kādreizējais biedrs un draugs? — Heda palocīja galvu. — Tad, lūk . .. es gribu jums kaut ko lūgt. Es gribētu sarīkot… atvadu vakaru un uzai­cināt visus bijušos draugus. Tas viņiem neuzliek nekā­dus pienākumus. Man tikai gribētos pēdējo reizi paka­vēties viņu mīļajā sabiedrībā, un tad… tad Presto ieņems atbilstošu pieticīgu vietiņu dzīvē.

Heda labprāt pieņēma uzaicinājumu.

— Ar to vēl nepietiek, — Presto turpināja. — Es lūdzu jūs nodrošināt panākumus manām atvadu vaka­riņām. Te ir ielūgto saraksts. Tur jūs atradīsiet arī mis­tera Pitča un laimes lutekļa Lorenco Marra, Draitona, Grenlija un Paina, dekoratora Vudinga, apgaismotāja Morisa un vēl dažu otrās šķiras kinoaktieru vārdus. Es vēlētos, lai jūs šo lietu nokārtotu. Kad jūs saņemsiet viņu principiālo piekrišanu, es aizsūtīšu viņiem ielūgu­mus. Tātad pirmdien pulksten astoņos vakarā viesnīcas «Imperiāl» apaļajā zālē!

Vakars izdevās teicami. Visi ielūgtie ieradās kā viens. Presto bija izdevība pārliecināt pašus neticīgā­kos, ka viņš, kaut arī jaunā čaulā, ir tas pats vecais Presto — ne vien brīnišķīgs aktieris, bet arī lielisks re­žisors. Taisnību sakot, Presto «jauno» aktiera talantu ielūgtie novērtēja gan tikai vēlāk. Toties režisora spējas tika pilnā mērā novērtētas pašu vakariņu laikā. To ārējais noformējums bija ārkārtīgi dekoratīvs. Zāli apgaismoja maigi sārtena gaisma, bet pa platajām dur- vim, kuras veda uz verandu, plūda iekšā īsts mēnesnicas mirdzums, radot skaistu kontrastu. Viss bija iepriekš aprēķināts. Neredzams orķestris spēlēja liegas melodi­jas. Vakariņās bija ielūgti ari vairāki preses pārstāvji, kuriem te bija ne mazums materiāla un darba.

Goda vietā sēdēja Heda Luksa, pa kreisi no viņas līgavainis, pa labi misters Pitčs. Pēdējais bija labā omā. Viņam patika Presto izdoma. Dzerdams pa malci­ņam izmeklētu vīnu, misters Pitčs smaidīdams čukstēja Hedai Luksai:

— Lai viņš ir kas būdams, šis jaunais Presto, bet savu jauno dzīvi viņš sāk tīri labi. Šķiet, ka no viņa iz­nāks lietas koks! Un turklāt… — Pitčs iedzēra malku, •— viņa teiksmainā pārvēršanās un fantastiskā tiesas prāva sagādājušas viņam lielisku reklāmu. Tādu rek­lāmu nevar iztaisīt pat par pusmiljona dolāru! Jā, viņš sagādājis sev slavu! Un, ja viņam patiešām ir vecā Presto talants, tad varbūt ir vērts papūlēties, lai no viņa iztaisītu viņa paša cienīgu atvietotāju!

Luksa klausījās, mezdama intereses pilnus skatienus uz Presto, bet viņas līgavainis uzklausīja Pitča vārdus ar slēptu nemieru. Presto varēja tapt bīstams konku­rents un ne tikai uz ekrāna, bet arī dzīvē. Lorenco jau šķita, ka Heda raugās uz Presto ne vien ar ziņkāri, bet arī ar maigumu

Presto pacēla kausu ar dzintardzeltenu, dzidru vīnu un teica nelielu runu:

— Lēdijas un džentlmeņi! Vai jums zināms, ka Ķīnā ir pazīstams izteiciens — «Cilvēks, kas pazaudējis savu seju»? Tā mēdz izteikties par kādu cilvēku, kurš nepie­ļaujamas rīcības dēļ pazaudējis savu labo-slavu. «Cil­vēks, kas pazaudējis savu seju» — tā ir civilā nāve. Pro­tams, tikai Ķīnā, bet Ķīna taču ir aziātu zeme . .. Mūsu valstī, kura ir viskulturālākā pasaulē, tas ir pavisam ci­tādi. Te mūsu seja ir cieši saliedēta ar mūsu maku. Ka­mēr mūsu maks ir pilns, mums nedraud sejas pazaudē­šana ķīniešu izpratnē, vienalga, ar kādām blēdībām mēs nodarbojamies. To es ceru jums drīz vien pierādīt! Bet vai tam, kurš, tāpat kā es, iedrošinās pārmainīt savu fizisko seju! Tas zaudē visu: naudu, vārdu, draudzību, darbu, mīlestību. Un vai citādi var būt zemē, kur valda dolārs?

Lai mani godājamie viesi nedomā, ka es kritizēju musu lieliskās valsts skaistos likumus! O nē! Es pilnā mērā atzīstu šo likumu un parašu gudrību. Es pakļaujos tiem!! Es zemojos to priekšā! Es esmu pieļāvis kļūdu, liktenigu kļūdu, pārmainīdams savu seju, un tagad publiski no­žēloju to! Diezin vai es varēšu pat ar doktora Sorokina palīdzību atgūt savu agrāko izskatu. Taču es svinīgi ap­solos vairāk nemainīt savu ārējo izskatu un lūdzu sa­biedrību piedot manu kļūdu, ko izdarīju aiz pieredzes trūkuma, un uzņemt mani savā klēpī kā tēvs uzņem pa­zudušo dēlu!

Sī runa, kuras vidusdaļa skanēja mazliet dīvaini, noslēgumā iepatikās visiem. Visi aplaudēja. Korespon­denti rakstīja, cik jaudas.

Presto izdzēra kausu, palocījās un izgāja uz ve­randas.

— Nē, nudien, varens zellis! — runāja sajūsminā­tais Pitčs. — Pat vecajam Presto nepiemita tādas spē­jas pašam sevi reklamēt. No viņa patiešām vērts iztaisīt cilvēku ar vārdu! Kur viņš palika? Es gribu sadzert ar viņu!

— Es arī! — negaidot pievienojās Heda Luksa un piecēlās reizē ar Pitču. Viņi izgāja uz verandas. Tur Presto nebija.

— Presto! Tonio Presto! Kur jūs esat? — klaigāja misters Pitčs, izšļakstinādams vīnu no kausa. — Tonio! Manu zēn!

— Tonio! — arī Heda sauca melodiskā balsī.

Taču Presto nekur nebija. Likās, ka viņš iegrimis zemē. Viņi apstaigāja visu viesnīcas dārzu, kas šovakar Dija nodots pilnīgā dzīru dalībnieku lietošanā. Tonio nebija atrodams. Viņi atgriezās zālē. Beidzot viesi, zau­dējuši pacietību, nemanot sāka izklīst cits pēc cita, prā­todami par namatēva dīvaino uzvešanos.

— Varbūt arī tas ir reklāmas dēļ, — sacīja Pitčs, braukdams mājup automobilī kopā ar Luksu. — Taču viņš pārcentās, šis jokupēteris Tonio! Visam ir savas ro­bežas. — Un, nekautrēdamies no Luksas, Pitčs saldi no­žāvājās.

Tonio bija pazudis. Misters Pitčs un Luksa gan gai­dīja uz viņa ierašanos, bet galu galā viņiem bija jāsa­mierinās ar domu, ka Tonio Presto pazudis uz visiem laikiem. Avīzes un sabiedrība arī pamazām piemirsa Presto. Sabiedrības uzmanību piesaistīja jauni notikumi, kuri Sanfrancisko policijā radīja izbrīnu un pat sašu­tumu. Nezināmi bandīti bija izdarījuši vairākas pārdro­šas laupīšanas.

Viens no bandītu upuriem bija baņķieris Kurcs. Starp citām nolaupītajām vērtībām bandīti bija pievākuši vai­rākus sainīšus vēstuļu, kurām acīm redzot baņķiera acīs bija liela vērtība. Sais sainīšos baņķieris bija savācis dokumentus, kas kompromitēja liela mēroga politiskus darbiniekus. Ja baņķierim vajadzēja nokārtot kādu iz­devīgu darījumu, viņš visai piesardzīgi lika manīt iespaidīgajai personai, ka viņa — Kurca rīcībā ir iespai­dīgā vīra rakstīta vēstule, adresēta tādam vai tādai, un iespaidīgais vīrs ātri nokārtoja Kurcam vēlamo darī­jumu, atmaksai saņemdams attiecīgo vēstuli, ko tūliņ iznīcināja.

Kurcs ilgi un rūpīgi vāca savu kolekciju, netaupī­dams līdzekļus un pūles. Dažas vēstules viņš bija no­pircis, bet visu lielo vairumu dažādi «speciālisti» bija nozaguši attiecīgajām personām. Sīs «valūtas» zaudē­šana apbēflināja Kurcu daudz vairāk nekā 'nolaupītie simttūkstoš dolāri. Kurcs atsauca policijas priekšnieku un apsolīja milzu summu par nolaupīto dokumentu uz­meklēšanu un atdošanu.

— Kas attiecas uz naudu, ko bandīti izzaguši no seifa, tad varat arī nepūlēties to meklēt, — un Kurcs zī­mīgi pamāja.

Policijas priekšnieks saprata: Kurcs atļauj policijai paturēt bandītiem atņemto naudu. Baņķieris un policijas priekšnieks laipni atvadījās, pie kam priekšnieks apgal­voja Kurcam, ka pēc dažām dienām sainīši ar vēstulēm jau atradīšoties uz Kurca rakstāmgalda.

Policijas priekšnieks piebrauca pie policijas pārval­des savā milzīgajā, garajā, zemūdenei līdzīgajā mašīnā un, jautri svilpodams, ieskrēja kabinetā. Viņš piezva­nīja, un tūliņ iesteidzās palīgi. Priekšnieks pastāstīja par sarunu ar Kurcu un nosprauda darbības plānu.

Policijai nebija sevišķi grūti uzzināt, kas nolaupījis Kurcam naudu un dokumentus. Sanfrancisko policijai visa noziedznieku pasaule bija stingrā uzskaitē. To pra­sīja tās neoficiālās, lietišķās attieksmes, kuras jau sen bija nodibinājušās starp kriminālistiem un policiju. Zagji un bandīti bija teicami noorganizēti. Atsevišķas bandas bija sadalījušas visu pilsētu sektoros. Katras bandas priekšgalā atradās «vecākais», kura pienākums bija uzdot «darbu», sadalīt laupījumu un uzturēt saka­rus ar policiju. Bandītu grāmatvedība bija priekšzīmīgā kārtībā. Visi ienākumi tika ierakstīti grāmatās, kuras policija laiku pa laikam pārbaudīja. Policija saņēma no visiem ienākumiem diezgan augstus procentus.

Priekšnieks pazvanīja pa telefonu un izsauca kādu. Pēc piecpadsmit minūtēm pie policijas pārvaldes ēkas piebrauca mašīna un no tās izkāpa eleganti tērpies džentlmenis. Tas bija tuvākā rajona bandītu vecākais. Atbraukušais džentlmenis, iesaukts par «lordu Radklifu», jo viņam bija izdevies sešas reizes apprecēt titulētas vecmeitas, īstas lēdijas, kuras viņš pēc tam bija «aptī­rījis», ar cieņu ienāca kabinetā.

— Vai baņķiera Kurca nams ir Karaja rajonā? — priekšnieks uzprasīja «lordam Radklifam», pamezdams nevērīgi ar galvu. — Vai tu esi viņu saticis? Nauda un dokumenti noteikti jāatdod Kurcam atpakaļ. Tā ir ties­lietu ministra pavēle! — priekšnieks diplomātiski me­loja, nevēlēdamies atklāt, ka pats ir materiāli iein­teresēts.

— Baņķiera Kurca nams atrodas Karaļa rajonā, ser, bet Karalis ar savu bandu nav izdarījuši uzbrukumu, ser. Karalis ir sašutis, ka viņa teritoriālās tiesības tiku­šas tik bezkaunīgi pārkāptas.

— Nekavējoties atsaukt Karali! — policijas priekš­nieks deva rīkojumu.

Pēc piecpadsmit minūtēm pie parādes durvīm nodūca Karaļa sarkanā mašīna. Karalis klaudzoši atrāva dur­vis un ienāca kabinetā.

— Tu sauci? Ko tev vajag?

— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca?

— Ser!

— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca, es tev prasu!

— Ser!

— Kas izdarījis ielaušanos pie Kurca, ser! Kaut tu stāvus zemē iegrimtu!

— Kaut tu stāvus iegrimtu zemē kopā ar mani, arī tad es tev prasītu to pašu.

— Bet varbūt tomēr jūs, ser?

Karaļa bālā seja piesarka. Viņš savilka dūres un tu­vojās priekšniekam.

— Izrunā vien līdz galam! — Karalis draudoši no­šņācās.

— Varbūt kāds no jūsējiem?

— Par katru no savējiem es atbildu tāpat kā par sevi pašu. Mums bija vecāko sapulce, un mēs visu no­skaidrojām. Neviens no mūsējiem nav piedalījies baņ­ķiera Kurca aplaupīšanā. Ne tas darbs, ne tie paņēmieni. Redzams, ka to darījis iesācējs, bet iesācējs ar galvu.

— Viens pats?

— Tur jau ir tas joks, ka nevis viens, bet ar veselu bandu.

Policijas priekšnieka un viņa palīga sejas pauda ār­kārtīgu pārsteigumu un sašutumu.

— Banda, par kuru nezinu ne es, ne jūs? Banda, kas neatzīst ne organizāciju, ne priekšniecību? Tad jau tie ir kādi anarhisti.

• — Pēdīgie bandīti un anarhisti! — piekrita Karalis. — Ielauzties manā teritorijā!

— Un palikt nesodītiem! — priekšnieks pakūdīja.

Karaļa bālā seja atkal piesarka.

— Nekas nebūs! Vēl nevienam nav izdevies nesodī­tam aizskart manas svētās tiesības. Viņi neizbēgs no taisnās tiesas soda! — Un Karalis pakratīja savu mil­zīgo dūri.

— Jā, jā! Viņi jāsoda, bet tas jāizdara labi drīz. Ja vajadzīgs, varu dot palīgā savus aģentus.

Karalis nicinoši nosprauslojās.

— Neraizējieties! Es paziņošu, kad viss būs galā, un tad jūs varēsiet atsūtīt viņus, lai pievāc laurus. Ar­dievu! — Karalis pagriezās uz durvju pusi un, garām ejot, pametis ar galvu, strupi un pavēloši noteica:

— Lord, aiziet!

«Lords Radklifs» paklausīgi kā suns sekoja viņam.

Un tad nu policijas priekšnieks Jāva vaļu savām dus­mām. Viņš nedusmojās uz Karali un Lordu, o nē! Tie bija godīgi bandīti. Viņš dusmojās uz to nepazīstamo, kas bija tik pārdroši noorganizējis pats savu bandu un strādāja, neatzīdams ne bandītu, ne policijas varu un nemaksādams policijai nekādas nodevas. Tas jau bija kaut kas līdzīgs revolūcijai, tas iedragāja sabiedriskās iekārtas nesatricināmos pamatus.

Nepazīstamajam acīm redzot piemita ne vien tik liela bezkaunība, ka viņš ņirgājās par varas orgānu autori­tāti, bet arī apbrīnojama personiskā drosme. Bandīti bija nežēlīgi kā paši īstenākie amerikāņu tiesneši pret visiem, kas pārkāpa viņu konstitūciju, viņu nerakstītos likumus, kuros bija nosacīta pilsoņu aplaupīšanas kār­tība. Nepaklausīgajam uzglūnēja nāve aiz katra stūra. Tūkstošiem acu uzmanīja viņu. No nāves viņš nevarēja izbēgt.

Un tomēr pagāja diena pēc dienas, bet Karaļa sodī­tājs zobens vēl nebija nocirtis noziedznieka galvu. Vēl vairāk — nepazīstamais bandīts parādījās sabiedrībai gluži negaidītā gaismā. Redzams, viņš bija ļoti labi iz­pratis Kurca seifā nolaupīto vēstuļu vērtību. Bandīts bija sašķirojis tās divās dalās: vienā atlicis vēstules un dokumentus, kas atmaskoja demokrātiskās partijas pār­stāvju — lielu ierēdņu, augstmaņu un politisku darbi­nieku dažādus noziegumus un negodīgu rīcību, otrā — dokumentus, kas kompromitēja republikāņu partijas lie­los vīrus un līderus. Demokrātu «tikumu» kolekciju viņš bija piesūtījis republikāņu laikrakstiem, bet republi­kāņu — demokrātu laikrakstiem. Tiesa, ar šādu rīcību viņš iemantoja ienaidniekus abās partijās, taču bandīts, redzams, diezin kā nerūpējās, lai iemantotu draugus. Avī­zes ļoti nopriecājās par iespēju nokārtot rēķinus ar sa­vas partijas pretiniekiem. Izcēlās nedzirdēta avīžu pole­mika. Tai sekoja īsta tiesas prāvu epidēmija, kurai par cēloni bija avīžu raksti: tiesājās par neslavas celšanu, par apmelošanu, par kukuļu ņemšanu, dienesta noslē­pumu izpaušanu, viltojumiem un tā tālāk. Tas bija īsts dubļu vulkāna izvirdums, kurā šķitās nogrimstam visi sabiedrības pīlāri, viss naudas un dienesta aristokrāti­jas zieds.

Galu galā abas puses sagrāba šausmas, kad tas ieraudzīja, cik tālu nonākušas. Nepazīstamais bija tās izprovocējis un izspēlējis ar tām ļaunu joku, piespiez­dams noraut maskas un atsegties visā savā neglītumā.

Kurcs nevarēja valdīt niknumu, noskatīdamies, ka visa nolaupīto vēstuļu «atomenerģija» eksplodē pa tukšu, neatnesot nevienam nekāda materiāla labuma. Sī nepazīstamā rīcība vēl jo vairāk uztrauca policijas priekšnieku. No kriminālpersonas nepazīstamais pārvēr­tās par sazin kādu idejisku sabiedrības ienaidnieku. Viņš taču būtu varējis ar vēstuļu palīdzību iedzīvoties veselā bagātībā, šantažējot to autorus, taču nebija to darījis. Tāpat uztrauca viņa nenotveramība. «Lords Radklifs» plātīja rokas, Karalis plosījās un ārdījās sa­šutumā, taču nepazīstamais dzīvoja joprojām netraucēts, un, kas bija pilnīgi nesaprotami, pat nekādas pēdas ne­bija manāmas no viņa bandas. Svešais bandīts neizbei­dza savu darbību. Driz vien viņš ar savu bandu iebruka prokurora dzīvoklī, apgrieza visu otrādi, sadedzināja kamīnā kriminālprāvu dokumentus un pastrādaja ne­dzirdēti dīvainus varasdarbus: nepazīstamā bandīta līdzdalībnieki bija sasējuši prokuroru, pats nepazīsta­mais bija tam ar naža galu atdarījis sakostos zobus un ielējis mutē dažus pilienus kaut kāda šķidruma un tikai tad atbrīvojis prokuroru, kad tas šo šķidrumu norijis.

Prokurors nešaubījās par to, ka nezināmais noziedz­nieks viņu noindējis, un gaidīja savu galu. Tomēr, laiks steidzās uz priekšu, bet saindētais prokurors nemanīja ne krampjus, ne miegainību vai nelabumu. Vārdu sakot, fiziski viņš jutās pilnīgi vesels un pat ar zināmu inte­resi vēroja bandītu darbu. Prokuroram nepalika nepa­manīts tas apstāklis, ka bandas vadonis, drukns vidēja auguma vīrs, nepiedalījās vērtslietu laupīšanā, kaut ari necēla iebildumus, ka to dara bandas dalībnieki. Pro­kurors secināja, ka bandas vadonis nav vienkāršs ban­dīts, kas laupa, lai iedzīvotos, bet bandīts ar idejisku novirzi. Tā kā bandīts iznīcināja krimināllietas, tad va­rēja domāt, ka viņš pats kādreiz tiesāts un tagad atrieb­jas prokuroram par kādreizējo apvainošanu. Taču pro­kurors, par spīti labajai redzes atmiņai, nevarēja atcerē- rēties, ka būtu tiesājis vai vispār kādreiz sastapis ban­das vadoni. Prokurors pazina tikai vienu no bandas dalībniekiem — sīka auguma šaudīgu vīreli, ko kādreiz bija apsūdzējuši par kontrabandas tirgošanos ar alkoho­liskiem dzērieniem. Par lielu brīnumu pašam prokuroram un policijai, prokurors palika dzīvs un neskarts. Ārsts, kurš ieradās pēc bandītu aiziešanas, izskaloja proku­roram kuņģi un rūpīgi izpētīja tā saturu. Nekādu sain­dēšanās pazīmju nebija. Tie pāris pilieni nezināmā šķid­ruma, kas prokuroram bija ielieti mutē un norīti, bija uzsūkušies bez pēdām un bez redzamām sekām organis­mam. Nesaprotamās operācijas mērķis palika neno­skaidrots.

Sā vai tā, bet tagad policijas un Karaļa rokās bija daži pavedieni. Kriminālistu pasaulē mazo spirta kon­trabandistu visi pazina. Viņu sameklēja un atveda Ka­raļa bargā vaiga priekšā. Karalis pratināja kontraban­distu tik nešpetni, ka mazais vīrelis izpļāpāja divreiz vairāk par to, ko pats zināja. Taču arī ar patiesību vien pietiktu, lai Karalis taptu domīgs un pat izbrīnītos, lai gan pats mēdza atkārtot, ka brīnīšanās esot muļķu īpa­šība. Kontrabandists nepazina savus līdzdalībniekus un nezināja, kur katrs dzīvo. Viņu pašu aicinājis «darbā» kāds «plikpauris kungs», bet, kur tas dzīvo, to kontra­bandists arī nezināja. Tas viss vēl nebija nekas sevišķs, vīrelis runāja meliem līdzīgu patiesību vai visai ticami meloja, — tā bieži atgadījās, taču, kad viņš sāka runāt par bandas vadoni, tad muldēja tādas aplamības, ka Karalis sagrāba nīkulīgo vīreli savās ķetnās un, pama­tīgi sapurinājis, norēcās:

— Tev putra galvā. Lai tā nostājas, un tad sāc no gala. Es piemirsu, ka tevi vajag sakratīt pirms lieto­šanas.

Taču arī šī enerģiskā iejaukšanās neieviesa skaidrību kontrabandista domās un vārdos. Viņš zvērēja, dievo­jās un sita sev pie krūtīm, apgalvodams, ka runājot īstu patiesību un bandas vadonis esot burvis, vilkacis un sa- zin kas vēl, bet, ja tas neesot ne burvis, ne vilkacis, tad bandas vadoņi esot vairāki. Katru reizi jauns un tomēr viens un tas pats.

— Viņš pārģērbjas? Grimējas? — Karalis tincināja.

— Nekā tamlīdzīga. Viņš iet projām pēc darba un saka: «Pielūkojiet, puiši, es atnākšu pie jums citāds, bet tas būšu es pats. Te jums būs parole.» IJn patiešām nā­košo reizi ierodas it kā cits. Te izkaltis, te izblīdis, te garš, te it kā zemāks.

Karalis pasmīnēja.

— Kāpēc tad tu domā, ka tas ir viens un tas pats, ja atnāk gluži cits cilvēks?

— Bet parole?

— Nav nekā vieglāka kā pateikt citam paroli.

— Ne tikai paroli. Viņš zina visu, ko var zināt vie­nīgi atamans. Nē, viņš ir vilkacis!

— Lai viņš būtu kas būdams, mēs viņu noķersim. Tev jāpaziņo mums, līdzko tavs plikpauris kungs aicina tevi uz jaunu darbu. Un pielūko: ja tu nepaziņosi, tad vairs nekādā darbā neiesi! Tu mani pazīsti!

Kontrabandists trīcēja kā apšu lapa. Par viņa pade­vību nebija ko šaubīties.

Karalis paziņoja policijai, ka zvērs izsekots un poli­cija drīz varēs pavēstīt par savu jauno uzvaru.

Policijas priekšnieks kļuva jautrs. Nepazīstamo va­jadzēja notvert iespējami ātrāk. Politisko partiju līderi pēc savstarpējas apspļaudīšanās vērsa visas savas dus­mas pret nepazīstamo, kas bija izzadzis Kurcam doku­mentus un piesūtījis avīzēm. Gan gubernators, gan pro­kurors un tiesnesis, kuri bija cietuši no avīžu atmaskoju­miem, gan ierēdņi, kas bija atcelti no posteņiem pēc tam, kad daži no viņu noziegumiem bija apspriesti presē, vārdu sakot, visi cietušie (un to nebija mazums) kate­goriski pieprasīja, lai policija nekavējoties notver pār­drošo noziedznieku un nodod tiesas rokās.

Pagāja dažas dienas pēc Karaļa ziņas, un tieši pus­naktī policijas priekšnieka kabinetā nošķinda telefons un kāda smalka balstiņa sacīja:

— Aplaupīšana! Uzbrukums tiesneša mājai. Stei­dzieties! Ziņotājs ir kontrabandists… Pasakiet par to Karalim.

Policija bija kaujas gatavībā, un liela, līdz zobiem apbruņojusies grupa aizjoņoja divos automobiļos uz tiesneša māju. Otrā un trešā grupa, ko izsauca pa tele­

fonu no tuvākajām policijas nodajām, arī traucās uz ap­laupīšanas vietu.

Tiesneša nams bija spoži apgaismots, it kā tur no­tiktu viesības. Policijas priekšnieks izlika piketus ap māju un pats lielas grupas priekšgalā devās augšā pa marmora kāpnēm. Uz tām mētājās tukšas kārbiņas, kā­dās parasti glabā kaklarotas, gredzenus, rokassprādzes un spraudes. Acīm redzot noziedznieki bija aizbēguši, pa ceļam izsvaidīdami kārbas, lai dārglietas būtu ērtāk iebāzt kabatās. Priekšnieks steidzās augšā un, izskrējis cauri vairākām istabām ar apgāztām mēbelēm un vaļē­jām galdiņu un skapīšu atvilktnēm, iegāja kabinetā.

Tiesnesis ar sasietām rokām un kājām gulēja uz lielā rakstāmgalda kā līķis, taču viņš bija dzīvs. Vismaz mirušie vēl nekad nav izklieguši tādus lamu vārdus un lāstus, kā to darīja tiesnesis, ieraudzījis policijas priekš­nieku.

— Var domāt, ka esat sadziedājies ar šiem bandī­tiem: vispirms dodat viņiem iespēju aplaupīt mani un nesodītiem aizbēgt un tad tikai ierodaties ar saviem ļau­dīm! — viņš brēca.

Policijas priekšnieks klusēdams noklausījās lamās un aizskarošajās piezīmēs un aši atbrīvoja tiesnesi no saitēm. Tikai pēc tam, kad tiesneša dusmas bija mazliet aprimušas, priekšnieks paskaidroja, ka ieradies tūliņ, līdzko saņēmis paziņojumu.

Uzbrukums tiesneša namam visos sīkumos līdzinā­jās prokurora nama izlaupīšanai. Bandīti bija lauzuši vaļā skapjus un galdus, bāzuši kabatās dārglietas, bet atamans nebija ņēmis sev neko. Ar dažu bandītu palī­dzību viņš bija sasējis tiesnesi, noguldījis uz «operāci­jas galda» un… ielējis mutē dažus pilienus nezināma šķidruma.

Tiesnesis bija bailīgāks par prokuroru. Viņš ļoti bi­jās no «sātana eliksīra» kaitīgajām sekām.

— Ja mēs ar prokuroru līdz šim vēl esam sveiki un veseli, tad tas tikai pierāda, ka atamans nav pieļāvis ne­kādu kļūdu, pamielodams mūs ar savu dziru Tā ir bez garšas, ne rūgta, ne skāba. To norijis, es nemanīju ne­kādās nepatīkamas sajūtas un nemanu arī vēl tagad, —

tiesnesis stāstīja paziņām dažas dienas pēc uzbrukuma. —• Tomēr tas neko vēl nepierāda. Ir indes, kas nogalina ārkārtīgi gausi. Un, kas zina, varbūt pēc diviem vai trim mēnešiem… — tiesnesis nodrebēja. — Tam vienreiz jādara gals! Noziedznieks jānotver un jāsoda ar nāvi, lai tur vai kas! Un viņu notvers un sodīs, jo nu policijai ir visi pavedieni rokās.

Policija bija uz pareizām pēdām. Notvert bandu no­zieguma vietā nebija izdevies tāpēc, ka kontrabandists, kurš tikpat daudz baidījās no bandas atamana, kā no Karaļa, bija izvēlējies vidusceļu un paziņojis policijai par uzbrukumu ar tādu aprēķinu, lai banda pagūtu no­slēpties, iekams policija ierodas. Un tomēr policijas priekšnieks bija pārliecināts, ka bandas atamans ir viņa rokās. Pirmkārt, policijas priekšnieka rīcībā bija bandas atamana fotogrāfija. Par šo dāvanu priekšnieks varēja pateikties tiesneša asredzībai. Tiesnesis bija spriedis tā: ja nezināmais noziedznieks uzbrucis prokuroram, tad tas droši vien ir kāds notiesātais, kas grib atriebt ties­nešiem. Daži tādi atriebēji izraugās par atriebības ob­jektu prokuroru, citi — tiesnesi, citi cenšas atriebties visiem tiesu darbiniekiem. Pēc uzbrukuma prokuroram tiesnesim bija pamats gaidīt līdzīgu apciemojumu, un viņš bija spēris zināmus drošības soļus. Tiesa, daudzi no tiem nebija attaisnojušies: elektriskā signalizācija nebija darbojusies uzbrukuma brīdī, un tikai vēlāk atklājās, ka vadi bija pārgriezti. Automātiskie revolveri bija gan iz­šāvuši, taču tikai sadragājuši vāzi un ķēruši gleznu. To­ties sienā noslēptais automātiskais fotoaparāts bija labi veicis savu darbu. Tiesnesis bija to iedarbinājis, kad ban­dīti jau lauzās iekšā kabinetā, un uzņēmumā, pateicoties lielajai spuldzei ar tūkstoš sveču gaismu, bija redzami kādi desmit bandīti un arī atamans, neliela auguma kalsnējs tumšmatis ar ļoti bālu seju, smailu degunu un iekritušām acīm. No šā uzņēmuma iztaisīja klišeju, iespieda tūkstošiem eksemplāru un piesūtīja visiem po­licijas iecirkņiem un pārvaldēm. Arī visas avīzes ievie­toja šo uzņēmumu. Diezin vai visā pilsētā bija atrodams cilvēks, kas nebūtu redzējis šo fotogrāfiju. Tagad ne ti­kai policija un Karaļa «pavalstnieki», bet arī visi pilsoņi vērīgi sekoja ikvienai šaubīgai personai. Nepazīstamais

bandīts nevarēja spert ne soli, neriskēdams, ka viņu noķers.

Taču pašu galveno policija noklusēja, taupīdama svarīgāko efektu sev. Pēc uzbrukuma tiesneša namam policijas priekšnieks nebija veltīgi šķiedis laiku. Labā­kos slepenpolicistus palaida pa svaigām pēdām, un tiem izdevās izsekot, kur palika bandas vadoņa mašīna. Automobiļa riepu pēdas noveda pie neliela, šķietami apdzīvota nama jūdzes četras no pilsētas, ceļā uz Sa­krarnento. Tā kā uz klauvēšanu neviens neatsaucās, slepenpolicisti uzlauza durvis un izdarīja kratīšanu, kaut gan, kā par brīnumu, neko neatrada. Tomēr nebija nekādu šaubu, ka noziedznieks noslēpies šai namā. Pie pašām durvīm atradās pamestais automobilis — tas pats, kuru bija ievērojis tiesneša sulainis bandītu uz­brukuma laikā.

Kāds vecs slepenpolicists brīdi domāja un tad sacīja:

— Nams ir vecmodīgs, istabu izkārtojums visai sa­režģīts. Ļoti iespējams, ka tanī ir slepenas istabas, ku­rās slēpjas noziedznieks. Bet, velns lai parauj, pat es neesmu spējīgs atklāt šo slepeno midzeni! Galu galā tas arī nav tik svarīgi. Ja vien te nav apakšzemes ejas, par ko es gan ļoti šaubos, tad noziedznieks ilgi nenocietīsies ieslēdzies. Namā nav it nekādu pārtikas krājumu. No­ziedznieks nāks ārā, un mēs viņu notversim. Izvietosim novērotāju posteņus pieklājīgā atstatumā no nama.

Slepenpolicisti aizvēra durvis un «aizgāja».

Kaut gan nams atradās nepārtrauktā uzraudzībā, slepenpolicistiem vairāku dienu laikā neizdevās pama­nīt nevienu cilvēku, kas būtu iznācis no nama. Policijas priekšnieka nepacietība bija tik liela, ka viņš bija ga­tavs namu nodedzināt, lai beidzot tiktu galā ar noziedz­nieku, un droši vien būtu to izdarījis, ja nebūtu baidījies iznīcināt pierādījumu, ka viņam izdevies nobeigt tieši to, kas vajadzīgs.

— Sagrausim namu, — ierosināja priekšnieka pa­līgs, — vai vismaz izjauksim visas starpsienas.

Priekšniekam šī doma iepatikās, un viņi nolēma otrā dienā no rīta stāties pie darba.

Tās pašas dienas vakarā kāds no sargiem ziņoja, ka savā dežūras laikā nekā aizdomīga nav manījis. No

nama neviens nav iznācis. Arī apkārtnē nav manīts nekas aizdomīgs. Tikai pulksten astoņos vakarā, saulei rietot, no nama iznācis vidēja auguma nēģeris un pagā­jis garām slepenpolicistam, dodamies Sanfrancisko vir­zienā.

Sis ziņojums ne ar ko neatšķīrās no dučiem līdzīgu, un tam nepievērsa uzmanības. Otrā dienā strādnieki izjauca neapdzīvotajā mājā visas starpsienas, pie kam vecā slepenpolicista aizdomas attaisnojās: mājas iek­šienē bija neliela, labi nomaskēta istaba, no kuras va­rēja iekļūt citās caur šķērssienu. Istabā bija sausiņi, ūdens un konservi. Taču putniņš bija paguvis izlaisties no krātiņa …

Kontrabandists, kuru Karalis bija «pamatīgi ietek­mējis» par to, ka nabags nebija laikā paziņojis par uz­brukumu tiesnesim, tagad pavēstīja Karalim jaunas un diezgan neparastas ziņas. Bandas atamans atgriezies, tikai tagad viņš ir nēģeris un tomēr reizē tas pats ban­das vadonis. Kontrabandists nejauši ieraudzījis viņu, ejot pa ielu kopā ar plikpauri. Pēdējais piesaucis kontra­bandistu un pateicis:

— Šonakt uzbrukums gubernatora namam.

Karalis piezvanīja policijas priekšniekam, kurš neka­vējoties nosūtīja uz gubernatora lepno savrupmāju spē­cīgu policijas vienību. Policisti novietojās visās telpās un labi noslēpās.

Tieši pulksten divpadsmitos naktī bandīti piebrauca divās lielās mašīnās, pielika kāpnes pie loga, izspieda rūti un iebruka istabā. Policisti izturējās visai aukstasi­nīgi. Kad viņi bija pārliecinājušies, ka pēdējais bandīts iekļuvis namā, tikai tad viņi kā vajā palaists suņu bars pēkšņi metās ārā no savām slēptuvēm un noslēdza at­kāpšanās ceļu. Norisinājās neaprakstāms kautiņš. Sprakšķēja revolveru šāvieni, šķindēja izdauzītās rūtis, rībēja mēbeles, ko abas puses drīz vien laida darbā kā aizsardzības un uzbrukuma ieroci tuvcīņā. Abas puses parādīja savā ierastajā darbā lielu profesionālu aukst­asinību, un lodes kapāja cilvēkus kā krusa. Kā ikvienā kaujā, tā arī te bija drošsirdīgie, kas krita «varoņa nāvē», bija gļēvuļi, kas bēga no kaujas lauka, un bija gūstekņi. Tā kā skaitliskais pārsvars bija policijas pusē un uzvara palika tai, tad gustekņu liktenis piemekleja tos bandītus, kas palika dzīvi.

Bandas atamans, nēģeris, kurš pirmais bija ielēcis pa logu, paspēja ieskriet gubernatora kabinetā, iekams po­licisti parādījās uz skatuves, un starp atamanu un gu­bernatoru, dūšīgu vīru, sākās nikna cīņa. Tai darīja galu policijas priekšnieks, iznākdams no nišas aiz portjeras. Viņam gan ļoti gribējās saņemt bandas atamanu dzīvu, bet, kad viņš ieraudzīja revolvera stobru acu priekšā, tad pasteidzās izšaut savu «koltu», tēmēdams uz ata­mana galvu. Divi šāvieni noskanēja reizē, bet guberna­tors paspēja iesist atamanam pa roku, un tā šāviens ne­ķēra priekšnieku. Toties priekšnieka lode izskrēja cauri atamana galvai.

Policijas priekšnieks un gubernators noliecās pār nošauto.

— Cik žēl, ka cilvēku var nonāvēt tikai vienu reizi! — gubernators izjusti noteica. Aplūkojis nošauto, viņš piebilda: — Nēģeris!

Kontrabandista apgalvojums, ka atamans bijis viens un tas pats cilvēks ar dažādu ārieni, tika noraidīts, jo tas runāja pretī veselīgam saprātam. Tiesa, daži no arestētajiem arī apgalvoja, ka atamans uz katru jaunu darbu ieradies citā izskatā — te kalsnējs, te drukns, te bāls, te iededzis, tomēr viņu vārdiem vispār maz ticēja. Iespējams, ka viņi visi bija sazvērējušies un «dzēsa pē­das». Sā vai tā, bet pēc bandas sagrāves un bandīta no­šaušanas neparastie uzbrukumi lieliem ierēdņiem izbei­dzās, tāpat arī «indēšana» ar nezināmu «indi», kuras sekas līdz šim vēl nebija manāmas. Daudz kas palika nenoskaidrots. Publika nosodīja policijas priekšnieka rīcību, jo viņš nebija pratis notvert zvēru dzīvu un tā laupījis pūlim izpriecu, ko tam sagādātu noziedznieku tiesāšana un sodīšana.

Sabiedrība jutās vīlusies un neapmierināta, it kā pē­dējais, pats interesantākais cēliens, kurā atklātos visas slepenās intrigas, būtu palicis nenospēlēts «no teātra direkcijas neatkarīgu apstākļu dēļ».

Viena diena seko otrai, katra nes ko jaunu un liek aizmirst to, kas saviļņojis cilvēku sirdis vēl tikai vakar.

Aizmirsts Tonio Presto, aizmirsti bandītu uzbrukumi, aizmirsta tiesneša un prokurora nekaitīgā saindēšana. Dzīve iet savu gaitu. Nepabeigtās filmas «Mīla un nāve» vietā misters Pitčs uzņem jaunu filmu «Mīlas uzvara» ar Lorenco Marru un Hedu Luksu galvenajās lomās. Misters Pitčs rosīgi gatavo jauno inscenējumu. Viņa kabinetā kopš agra rīta apspriežas galveno lomu tēlo­tāji, režisori, operatori un arhitekti.

Mis Luksa nupat kā atbraukusi. Viņa ieiet mistera Pitča kabinetā un sniedz viņam roku pāri galdam:

— Labrīt, mister Pitč! Jūs vēl aizvien pieņematies svarā!

— Pieņemos velnišķīgā kārtā, — misters Pitčs atbild.

Ar viņu patiešām notika kaut kas neparasts. Ik die­nas viņš pieņēmās svarā par vairākām mārciņām un nu izskatījās kā baroklis.

— Bet jūs laikam esat aizsteigusies modei priekšā, — Pitčs piezīmēja, uzmezdams acis mis Luk­sas īsajiem svārkiem. Svārki patiešām bija pārākMsi — līdz ceļgaliem trūka vismaz četru pirkstu platuma. Heda apmulsusi paskatījās lejup.

— Es neesmu uzšuvusi tos īsākus, — viņa atbildēja.

— Pati nesaprotu, kas notiek ar manām drēbēm. Visas it kā sarāvušās, kļuvušas īsākas.

— Manuprāt, jūs augat, — Pitčs jokodamies atteica.

— Bet jūs, Lorenco, kļūstat ar katru dienu vājāks.

Lorenco smagi nopūtās un noplātīja rokas. Viņš bija

tā novājējis, ka svārki karājās uz viņa pleciem kā uz pakaramā. Šķita, ka skaistulis Marrs pat augumā kļuvis mazāks, jo bikses bija viņam kļuvušas par garām un krokās gulās uz kurpēm.

— Es jau biju pie ārsta. Ieteica pastiprināti baroties.

— Jā, jums jau vaigi iekrituši. Ja tā turpināsies, tad jūs vairs nevarēsiet filmēties. Nekāds grims nespēs lī­dzēt. Jums būs jāņem atvaļinājums un jāārstējas.

Brīdi vēl parunājuši par darbiem un lomām, viņi de­vās uz ateljē.

Operators Hofmanis jau rosījās ap savu aparātu. Viņš palūdza Luksu nostāties uz grīdas atzīmētaja vietā, paskatījās vizierī un sacīja:

— Jūs neietilpstat kadrā!

Heda palūkojās uz aparātu un uz grīdu. Tas neva­rēja būt. Viņa atradās gandrīz fokusa centrā.

— Jūsu galva tik tuvā plānā nav redzama. Jūs esat izaugusi garāka, mis Luksa!

Ateljē bija dzirdami smiekli.

— Es nejokoju, — Hofmanis turpināja. — Piektdien es jūs uzņēmu šai pašā vietā: te ir novilkta svītra, apa­rāts stāv nekustīgi. Tad jūs ietilpāt kadrā, bet tagad jūsu galvas augšdaļa paliek ārpusē.

Luksa nobālēja. Viņa izbailēs paskatījās uz saviem īsajiem svārkiem. Vai tiešām viņa sākusi augt? Tas taču nav ticams! Viņa nav nekāds skuķis. Un tomēr ne vien svārki, bet arī uzrāvušās piedurknes liecina, ka viņa stiepjas ārā no savām drēbēm kā pusaudze.

Hofmaņa rūdītā acs konstatēja vēl ko jaunu: Lo- renco ir ne tikai novājējis, bet kļuvis par centimetriem trim mazāks. Tas jau skanēja pavisam neticami, taču Hofmanis pierādīja, ka viņam taisnība.

Visi nesapratnē saskatījās. Otrās šķiras aktieri, kas ari bija ieaicināti Presto rīkotajā atvadu vakarā, iedro­šinājās pazinot, ka ar viņiem arī notiekot kaut kas ne­saprotams. Daži bija uzbarojušies tikpat straujos tem­pos kā mistfers Pitčs, daži novājējuši, citi auga, citi kļuva mazāki. Visus «cietušos» pārņēma paniskas bailes. Heda paģība. Lorenco činkstēja, sēdēdams ar kokgrie­zumiem rotātā atzveltnes krēslā.

Steigšus atsauca ārstu, un visi sastājās rindā — pēc rangiem: kā pirmais Pitčs (viņš pat Hedai neatdeva savu vietu), tad atžilbinātā Heda, Lorenco un pārējie.

Ārsts rūpīgi izmeklēja savus pacientus, bet neatrada nekādas organiskas saslimšanas pazīmes. Viņš neziņā grozīja galvu un plātīja rokas. Visi orgāni veseli. Lie­kas, viss ir kārtībā. Vienīgi misteram Pitčam ārsts kon­statēja sirds aptaukošanos, kas pie tāda resnuma ne­izbēgams.

— Jāārstējas no aptaukošanās. Diēta, vingrošana, pastaigas…

— Ir jau izmēģināts… Nepalīdz, — Pitčs bezcerīgi atbildēja. — Vai tikai Presto nav mani saindējis tais vakariņās? — Ārsts protestēdams pacēla roku. — Nav nekāds brīnums! — Pitčs turpināja. — Ievērojiet, ka ar aptaukošanos vai novājēšanu saslimuši visi, kas bija Presto atvadu mielastā.

— Medicīnai tādas indes nav pazīstamas, — doktors atbildēja.

Misters Pitčs neapmierinājās ar ārsta padomiem un pēc dažām dienām sasauca ārstu konsiliju. Taču ari konsilijs nevarēja pateikt misteram Pitčam neko apmie­rinošu. Viņam ieteica braukt uz minerālūdeņu avotiem un ārstēties speciālā slimnīcā no aptaukošanās.

Misters Pitčs interesējās, kā jūtas Heda Luksa un Lorenco un piezvanīja viņiem. Heda asarainā balsī at­bildēja, ka viņa augot, neapturami augot un nezinot, ar ko tas beigsies. Viņa nespējot kleitas pārtaisīt. Beidzot viņa uzšuvusi kaut ko togai līdzīgu un ik dienas to pa­garinot.

— Par filmēšanos nav ko domāt, — viņa šņukstēja. — Mani tagad var tikai gada tirgos rādīt. Jūs nevarat iedomāties, kā esmu pārvērtusies.

— Arī jūs nevarat iedomāties, kā es esmu pārvēr­ties, — sēca misters Pitčs. — Es vairs nevaru iesēsties savā atzveltnes krēslā, bet sēžu uz trim krēsliem. Sa­runas laikā man uzmācas miegs, tauki slāpē nost.

Piezvanījis Lorenco, misters Pitčs nepazina viņa balsi. Lorenco runāja tik spalgi un spiedzīgi, ka misters Pitčs divas reizes noprasīja, kas runā. Lorenco bija pa­šam savas bēdas: viņš bija kļuvis par pundurīti. Un pats ļaunākais — viņa seja bija drausmīgi pārvērtusies: virsdegune iekritusi, deguna gals plats un uzsliets, ausis atkārušās, mute iepletusies.

— Es līdzinos krupim! — Lorenco spiedza. — Presto ir mani nobūris!

— Es to pašu saku. Bet ķā viņš to varēja izdarīt?

— Varbūt viņam palīdzēji doktors Sorokins, pie kura viņš ārstējās.

— Sorokins! — Pitčs iesaucās. — Vai viņš palīdzēja Presto mūs noburt, to es nezinu, bet Sorokins var pa­līdzēt mums! Neviens cits nevar mūs glābt, vienīgi So­rokins, Es tūliņ piezvanīšu viņam. Brauksim pie viņa!

Dīvaina procesija tuvojās doktora Sorokina dzied­niecības iestādei. Vesela virkne automobiļu veda nepa­rastus ērmus, it kā ceļojošs cirks pārceltos uz jaunu vietu. Misters Pitčs, apaļš kā milzu balons, tikko ietilpa lielā mašīnā. Mis Luksa bija saskatāma par jūdzi kā žirafe ar augsti izslietu kaklu. Toties Lorenco, pazau­dējis visu savu daiļumu, bija tā sarucis, ka tapis gluži neredzams, jo viņa galva nesniedzās pāri vaļējā auto­mobiļa malai. Kādā mašīnā brauca drausmīgs ķēms — jaunais, cerību pilnais aktieris, kuram bija skaidri re­dzamas akromegālijas pazīmes.

Jaunos pacientus ātri izvietoja pa namiņiem.

Kā visur, tā arī šoreiz misters Pitčs bija pirmais pie doktora Sorokina. Ārsts paziņoja misteram Pitčam ļoti interesantu vēsti. Nelaimīgā atvadu mielasta priekšva­karā kāds bija izzadzis no Sorokina laboratorijas burkas ar dažādu dziedzeru ekstraktiem. Sie ekstrakti, iejaukti vīnā, pilnīgi spējīgi izdarīt visas pārvērtības ar mielasta dalībniekiem. Tagad ne misters Pitčs, ne doktors Soro- kins vairs nešaubījās, ka visas mistera Pitča un viņa ki­noaktieru likstas ir Presto roku darbs, jo viņš acīm re­dzot gribējis tādā savdabīgā veidā atriebties visiem tiem, kas bija tik vieglprātīgi novērsušies no viņa.

— Vai ir cerības uz izārstēšanos? — misters Pitčs jautāja.

— Pilnīgas, — Sorokins pārliecinoši atbildēja. — Vajag tikai iedarboties uz jūsu smadzeņu piedēkli, un jūs ātri vien zaudēsiet svaru.

Doktoram bija taisnība. Trīs nedēļās misters Pitčs atbrīvojās no trešdaļas svara, turklāt Sorokins apgal­voja, ka «līdz taukiem mēs nemaz neesam tikuši, jo at­brīvojāmies tikai no ūdens».

Vispār ar misteru Pit

— Tas ir pārsteidzoši! — Sorokins izsaucās. — Praksē tas ir pirmais gadījums. Visgarākais augums, kas zinātnei pazīstams, ir divi simti piecdesmit pieci cen­timetri. Tiesa, stāsta, ka krievu milzis Mahnovs esot bijis vēl garāks, proti, divi simti astoņdesmit piecus centimetrus garš, taču šo skaitli uzskata par pārspīlētu. Jūs, mis, esat garāka par teiksmaino milzi Mahnovu.

Un, atgāzis galvu tā, ka viņam noteikti nokristu ce­pure, ja tā būtu uzlikta, Sorokins turpināja, uzrunādams mis Luksas galvu, kura šūpojās kaut kur augstu, gluži kā telegrāfa stabā:

— Vai nav tiesa, mis, garam augumam ir savas priekšrocības? Jums atklājas jauni, plaši apvāršņi!

— Diemžēl, visai bēdīgi! — Viņš izdzirdēja balsi no augstienes.

— Kāpēc gan? Pūlī jums neviens netraucēs redzēt visu, kas notiek visapkārt] Jūs nekur nenomaldisieties. Visiem būs ļoti ērti sagaidīt jūs stacijās…

— Es būšu laimīga tikai tad, kad atgūšu savu ag­rāko augumu.

— Pacentīsimies, — Sorokins viņu mierināja.

Novājējušais misters Pitčs centās pierunāt Lorenco

un Hedu, lai viņi patur savu tagadējo izskatu, kādu tiem sagādājušas Presto «indes».

— Jūs radīsiet tādu pašu sensāciju kā vecais Presto! — viņš mēģināja iegalvot un solīja miljonus, tā ka Lorenco jau sāka svārstīties, taču, paskatījies uz Hedu, atsacījās no vilinošā piedāvājuma.

Pagāja vēl divas nedēļas, un visi pamazām atguva agrāko izskatu. Heda Luksa kļuva mazāka, punduris Lorenco acīm redzami pieauga, bet misters Pitčs bija gandrīz sasniedzis savus iepriekšējos apmērus. Visi jau runāja par drīzu došanos uz mājām.

Kad vēl bija atlikušas tikai pāris dienas līdz prom­braukšanai, pie Sorokina ieradās jauni pacienti: tiesne­sis, prokurors un gubernators, bet kādā izskatā! Proku­rors bija kļuvis par pundurīti, līdzīgu Lorenco, tiesnesis izblīdis kā misters Pitčs, bet gubernators kļuvis par īstu nēģeri. Būt nēģerim Amerikā nebūt nav jauki, it īpaši, ja viņš ir gubernators. Viņam bija jāiztur īsta mo­cība un jāiepazīstas ar visiem džimkrovisma [2] jauku­miem, iekams viņš nokļuva pie Sorokina. Kad guberna­tors bija iegājis vagona restorānā, par nēģera bezkau­nību sašutušie pasažteri tikko nebija izmetuši viņu pa logu ārā. Tāpat stacijā bija notikušas visādas sa­dursmes.

Gubernators šausmīgi baidījās, kaut tikai nebūtu jāpaliek uz visu mūžu par nēģeri. Viņš nelaida ne soli projām divus uzticamus kalpotājus, kuri bija novēro­juši viņa pakāpenisko pārvēršanos par nēģeri un visos sadursmju un pārpratumu gadījumos liecināja, ka gu­bernators nav nēģeris. Jā, Presto bija sagādājis guber­natoram lielas nepatikšanas, likdams viņam padzīvot kādu laiku nēģera ādā! Gubernators pavēlēja, lai viņu mazgā, lai lej virsū veselas mucas ūdens un izziepē veselas kastes ziepju, taču āda gaišāka netika. Ataici­nātais ārsts konstatēja, ko gubernatora āda nav nokrā­sojusies no ārpuses, bet tanī radies tumšs pigments kā nēģeriem.

— Varbūt jūsu senči? … — ārsts izteica aizdomas.

Gubernators gandrīz vai nosita viņu.

Metamorfoza ar gubernatoru, tiesnesi un prokuroru

notika dažas nedēļas pēc tam, kad nepazīstamais ban­dīts bija piespiedis viņus norīt dīvaino šķidrumu. Tā ka nāve šim gadījumam nesekoja un nekādas saindēšanās pazīmes arī turpmāk nebija manāmas, tad cietušie pa­mazām nomierinājās un iegalvoja sev, ka viss būs labi, taču cerības viņus pievīla. Drīz vien tiesnesis izblīda, prokurors pārvērtās pundurītī, bet gubernators kļuva par nēģeri.

— Kāpēc par nēģeri? Kā tas varēja notikt, — gu­bernators neizpratnē jautāja ārstam. — Bandīts man taču neko neielēja mutē.

— Viņš varēja uzpirkt jūsu kalpotājus, lai tie ielej attiecīgo šķidrumu dzērienā, — Sorokins paskaidroja. — Tas viss ir hipofīzes — smadzeņu piedēkļa — darbs. Hipofīze izdala sevišķu vielu, kam piemīt interesanta īpašība. Gluži niecīgs šās vielas daudzums, iešļircināts asinīs, paplašina šūniņas, kuras satur krāsvielas. Zināt­nieki jau pirms vairākiem gadiem izdarījuši tādu ekspe­rimentu: iešļircinājuši ekstraktu gaišādainas vardes asinīs. Vardes āda straujos tempos kļuvusi tumša. Varde kļuvusi par «nēģeri».

Gubernators saviebās: šis joks viņam nebija pa prātam.

— Hipofīze iedarbojas arī uz cilvēka ādas krāsu, — Sorokins turpināja.

— Un ārstēšana?

— Iedarbošanās uz to pašu hipofīzi.

— Tad iedarbojieties uz to! — gubernators izsaucās tik dedzīgi, it kā hipofīze būtu viņa nāvīgākais ienaid­nieks.

Un Sorokins iedarbojās. Visi slimie bija ceļā uz pil­nīgu atveseļošanos. Heda Luksa bija atguvusi agrāko augumu un skaistumu. Arī Lorenco pieauga ar katru dienu. Viņu gan apbēdināja tas, ka viņa deguns it kā esot mazliet platāks. Viņš baidījās, ka neizdosies pabeigt iesākto filmēšanos un ka publikai viņš vairs nepatiks. Tomēr drīz izzuda arī šis defekts. Visi slimie nolēma izrakstīties vienā dienā. Sorokins piekrita šim lēmumam, jo tad viņš varēja pārbaudīt ārstēšanas rezultātus ar savstarpējas salīdzināšanas palīdzību; turklāt pacien­tiem nenāca par ļaunu uzturēties šeit vēl dažas pārbau­des dienas, lai ārsts varētu pārliecināties par sasniegto panākumu stabilitāti.

Beidzot pienāca šī ilgi gaidītā diena. Visi, kas bija dabūjuši ciest no Presto atriebības, sapulcējās kūrorta zālē. Lai gan Sorokins bija netieši vainīgs pie viņu lik­stām, izārstētie dedzīgi pateicās viņam par sekmīgo ār­stēšanu. Sevišķi izjustu runu teica gubernators, kurš bija bezgala priecīgs, ka pārvērties atkal par balto cilvēku, gubernatoru un kapitālistu. Taču viņa runas beigas bija diezgan negaidītas.

— Mēs nekad neaizmirsīsim jūsu pakalpojumu. Jūsu zināšanas, jūsu talants deva mums iespēju atgriezties dzīvē. Mēs, — gubernators paskatījās uz tiesnesi un prokuroru, — neierosināsim jūsu saukšanu pie tiesas par to Jaunumu, ko mums visiem nodarījušas jūsu hipo­fīzes, jūsu ekstrakti, jūsu eksperimenti, jūsu gaišādainās un tumšādainās vardes. Es uzņēmos nokārtot jūsu lietu. Jums vajadzēs iespējami drīz pamest mūsu zemi. Četrdesmit astoņas stundas — vairāk es jums nevaru atvēlēt, lai jūs sapostos ceļam un aizbrauktu.

— O, pateicos! — Sorokins atbildēja. — Man pilnīgi pietiek ar divpadsmit stundām, lai pamestu jūsu viesmī­līgo zemi…

Okeāna tvaikonis devās uz Eiropu (Ņujorka—Lon­dona). Uz klāja sēdēja doktors Sorokins un bez nožēlas vērās gaistošajos krastos. Viņam blakus bija atsēdies jauns vīrietis rūtainā mētelī. So vīrieti Sorokins bija ievērojis jau vagonā, kad viņš šķērsoja kontinentu no rietumiem uz austrumiem.

— Vai braucat uz Eiropu? — jaunais vīrietis jau­tāja un, negaidījis atbildi, atkārtoja: — Uz Eiropu?

— Vai jūs mani pazīstat? — Sorokins nobrīnījās.

— Jā, es esmu viens no jūsu pacientiem.

— No tiem, kuri cietuši no Tonio Presto atriebības? Es jūs vis neatceros. Laime gan, ka Presto pagalam! Gubernators aiz dusmām, ka Presto pārvērta viņu par nēģeri, droši vien sadedzinātu Presto uz lēnas elektris­kās uguns, ja vien tas nonāktu viņa rokās!

— Jā, tā ir mana laime, — jaunais vīrietis atbildēja. — Laime, ka neesmu Amerikā. Atļaujiet paspiest jūsu roku un atvainoties par jūsu brīnumdarītāju zāļu no­zagšanu un par nepatikšanām, ko esmu jums sagādājis. Es esmu Tonio Presto. Es iedzēru pašu homeopātiskāko devu no jūsu zālēm un, kā redzat, mazliet pārmainīju savu ārieni.

— Bet jūs taču … Tonio Presto tak nošauts nēģera izskatā!

— Ak vai, nabaga nēģeris nošauts sava paša iz­skatā. Tolaik es patiesi «pārveidoju» sevi par nēģeri ar jūsu zā]u palīdzību, bet manā, hm … bandā bija divi nēģeri. Viltotais biju es. īsto nošāva, es paliku dzīvs un visai sekmīgi pārvērtos atkal par balto. Es labi iegau­mēju, kas atrodas katrā traukā, — atcerieties,jūs man to paskaidrojāt, — un tāpēc… Amerikas gaiss man kai­tīgs, bet viņus visus es, šķiet, esmu labi pārmācījis!

Un Tonio iesmējās tik aizraujoši jautri, kā nekad nebija smējies kroplis Presto!

Текст преведен по изданиям:

Александр Беляев, Человек-амфибия, Избранное I, Изд. «Молодая гвардия» 1956.

Александр Беляев, Человек, потеряв­ший лицо. Остров погибших кораблей, Госиздат, Кишинев 1959.

Redaktors I. Lasmanis. Mākslin. redaktori I. Zvagūzis. Tehn. redaktore M. Krasovska.

Korektore B. Kalniņa. Nodota salikšanai 1960. g. 7. decembrī. Parak­stīta iespiešanai 1961. g. 21. janvāri. Papīra formāts 84X108>/a2. 8 fiz. iespiedi. 13,12 uzsk. iespiedi. 13,68 izdevn. 1. Metiens 30000 eks. Maksā 50 kap. Latvijas Valsts izdevniecība Rīgā, Padomju bulv. 24. Izd. Nr. 13871-J1369. Iespiesta Latvijas PSR Kultūras ministrijas Poligrāfiskās rūpniecības pārvaldes 3. tipo­grāfijā Rīgā, Ļeņina ielā 137/139. Pas. Nr. 844. K2

PAZAUDĒTĀ SEJA (romāns)……………………………………… 175

[1] presto (itāl.) — mūzikas termins, kas nozīmē «ļoti atri» (izpildes temps).

[1] Lux (lat.) — gaisma.

[1]

[2] asv dienvidu štatos nēģeriem aizliegts uzturēties publiskās bibliotēkās un parkos; dzelzceļa stacijās viņiem ierīkotas atsevišķas uzgaidamās telpas. Viņi nedrīkst ēst restorānos, apmesties labās viesnīcās, apmeklēt teātrus. Braucot pa dzelzceļu vai tramvajā, vi­ņiem jāsēž atsevišķos netīros vagonos, ko dēvē «Jim Crow» Džims Vārna. Par džimkrovismu sauc visus nēģeru tiesību iero­bežojumus.