Pazaudētā seja

IX

Pilsētas ugunis palika aiz muguras. Presto vajadzēja trešo reizi mērīt kājām atstatumu no Sanfrancisko līdz kinopilsētiņai, kuras tuvumā atradās viņa villa. Taču tagad iet bija vieglāk. Nakts dzestrums uzmundrināja. No klajumiem plūda smaržīgu, rūgtenu zāļu aromāts. Mašīnas gadījās sastapt retāk, un arī putekļu bija ma­zāk. Presto moži soļoja uz priekšu. Laiku pa laikam ceļā patrāpījās gājēji — slikti ģērbušies cilvēki, klai­doņu un bezpajumtnieku Amerika. «Vai patiešām drīz es arī kļūšu tāds?» Presto domāja.

Atstatu no šosejas, uzkalniņā, eikaliptu ēnā atradās skaista villa. Cik reižu šai pašā ceļa līkumā automobilis bija strauji nogriezies pa labi un pēc dažiem mirkļiem pievedis Presto pie viņa mājas! Simt metru atstatumā šoferis ar sirēnu bija brīdinājis par ierašanos, un uzti­camais kalpotājs, vecais Sebastjans, kā vienmēr bija sagaidījis savu saimnieku Presto plaši atvērtajās dur­vīs. Un tagad .. . Presto nopūtās un lēni devās kalnup, tuvodamies mājai.

Bija jau pusnakts. Gala logā spīdēja uguntiņa. Se­bastjans vēl neguļ. Vēl agrs!… Tonio piesardzīgi aizla­vījās gar dārza žogu līdz nelielu priedīšu pudurim un atgulās siltajās smiltīs. Zvaigznes spoži laistījās viņam virs galvas. Smaržoja pēc sveķiem. Laiku pa laikam uz šosejas pazibēja auto ugunis un skanēja sirēnas.

Uguntiņa gala logā spīdēja vēl joprojām. Vai pa­tiešām Sebastjans augu nakti atrodas savā sargpostenī? No viņa to var gaidīt!

Aizvien retāk pa šoseju šaudījās spuldžu apgais­motie automobiļi kā spīdošās vaboles. Presto sāka zust pacietība. Viņš piecēlās un sāka lēni un uzmanīgi rāp­ties pāri augstajam dzelzs žogam. Viņš zināja, ka vārti nakti ir slēgti. Labi, ka pagalmā nebija suņu. Presto necieta suņus, jo tie nevarēja izturēt viņa svaidīgās kustības un pastāvīgi rēja uz viņu. Par spīti visām Se- bastjana pierunam, Presto bija aizliedzis turēt sētā su­ņus. Tagad viņš par to ļoti priecājās: nu varēs bez bai­lēm tuvoties mājai. Presto pievilka logs, kurā vēl aizvien spīdēja uguns. Viņš piezagās pie tā. Aizkars bija nolaists. Vai Sebastjans guļ vai neguļ? Varbūt ap­gaismotais logs ir tikai viņa kara viltība, kurai jāat- biedē ļaundari? Tonio nogaidīja vēl pusstundu.

Beidzot ap diviem naktī viņš nolēma, ka laiks sākt rīkoties.

Presto nogāja līdz pretējam mājas stūrim un pie­bāza galvu pie loga. Tas bija aizvērts. Būs jāizspiež rūts. Kā to izdarīt bez trokšņa? Presto mēģināja uzma­nīgi pārspiest rūti, taču tas neizdevās. Vai izdauzīt? Sebastjans var izdzirdēt, ja viņš neguļ. Presto vieglī­tēm paspieda rūti ar plecu. Pēkšņi stikls nobrikšķēja un saplīsa.

«Viss pagalam!» Presto nodomāja un metās bēgt. Viņš pārrāpās pār žogu, nogulās zemē un gaidīja, ka nu Sebastjans izskries no mājas vai atvērs logu. Taču maja joprojām bija klusuma pilna. Pagāja vairākas mi­nūtes. Nekādas dzīvības zīmes nebija manāmas. Presto atvieglots nopūtās. Sebastjans guļ saldā miegā! Logs ir izsists — galvenais darbs padarīts!

Presto atkal pārrāpās par žogu un piegāja pie izsistā loga. Viņš sāka uzmanīgi ņemt lauka stikla gabalus. Kad palika vairs tikai pāris šķembu, Presto aiz pārlie­kas steigas pārgrieza labās rokas rādītāja pirkstu. Ap- tinis to ar kabatas lakatu, viņš iekāpa pa logu un drošā gaitā devās cauri istabām.

Dīvainas jūtas viņu pārņēma. Viņš bija pats savā mājā, kur ikviena lietiņa bija pazīstama, un viņam tomēr vajadzēja rikoties ka zaglim! Jā, viņš bija «zag­lis», viņš bija ieradies, lai izzagtu naudu pats no sava ugunsdrošā skapja. Viņam vajadzēja pagriezt numuru 3-6-27-13-9 un tad 32-24-7-8-12. Pēc tam varēja rīkoties, ar atslēgu. Sarežģīta sistēma. LieliskiL Labi, ka jaunais Presto saņēmis mantojumā vecā Presto atmiņu un tā viņu nedomā pievilt. Vai tas nav pierādījums, ka viņš

ir tas pats Presto vai vismaz Presto kapitālu un visa īpašuma likumīgais mantinieks?

Presto bāza pilnas kabatas ar naudas zīmēm. Pēkšņi viņam šķita, ka blakusistabā dzirdami zaglīgi soļi. Presto sastinga un aizturēja elpu… Nē, viss klusu. Tas tikai tā licies. Presto ķērās no jauna pie darba.

Pēkšņi uzliesmoja elektriskā lukturīša gaisma, ap­žilbināja Presto un paralizēja viņa kustības.

— Rokas augšā!

Durvīs stāvēja četri polismeni ar revolveriem. Presto apjucis vērās viņos. Viņš bija neapbruņots, ka­binetam bija tikai viena izeja. Izlēkt pa logu? Taču Presto, būdams bez pieredzes, nebija parūpējies atvērt to. Kamēr viņš vērs logu, polismeni paspēs viņu saķert vai nošaut. Pretošanās nav iespējama . . . Presto pade­vīgi pacēla rokas. Tobrīd no blakusistabas, aiz polis- menu muguras, atskanēja ļaunprātīgi, skaļi veča smiekli.

— Vai es jums neteicu, — Presto pazina Sebastjana balsi, — ka tas zellis ieradīsies pēc naudas!

Pēc dažiem mirkļiem Presto ar važās iekaltām ro­kām jau sēdēja policijas mašīnā.

Policijā viņu nopratināja, un visi izsmējās no sirds, kad uzzināja, ka viņš dēvē sevi par Antonio Presto. Tonio bija tā sašutis par rupjo izturēšanos, ka necen­tās pierādīt savas rīcibas pareizību, bet pieprasīja, lai viņu rīt pat ved pie prokurora.

— Nesteidzieties! Pēc satikšanās ar prokuroru seko satikšanās ar bendi. Un uz jūsu birkas droši vien būs tādi nedarbi, par kuriem nāksies pasēdēt minūtes piecas uz elektriskā krēsla, — sacīja seržants, kas pratināja Presto.

No rīta Presto bija jāstājas nevis prokurora, bet ties­neša vaiga priekšā. Tiesnesis bija īsts burta kalps. Kaut gan Tonio visai pārliecinoši pierādīja, ka viņš ir Anto­nio Presto, tikai pārmainījis savu ārieni, un tāpēc par zādzību nevar būt runas, tiesnesis palika pie saviem uzskatiem.

— Pieņemsim, ka jūsu fotogrāfijas ir īstas un nevis veikli sameklēta līdzigu cilvēku uzņēmumu kolekcija; pieņemsim, ka doktors Sorokins, ja es apmierināšu jūsu

lūgumu un izaicināšu viņu par liecinieku, apstiprinās visu, ko jūs sacījāt; pieņemsim, ka slavenais kinoaktie­ris, kurš ari man pašam sagādājis ne mazumu jautru brīžu, un jūs, jauneklis, kas viņam nepavisam nelīdzi­nās, — esat viena un tā pati persona, kaut arī izskats jums katram savs. Tas tomēr nemaina stāvokli. Jau se­nie Romas juristi bija nākuši pie slēdziena, ka vārds «zādzība» — «furtum» — cēlies no vārda «furvus» — «tumšs», jo zādzību parasti izdara «clam, obscuro et plerumque nocte». O! — tiesnesis pacēla pirkstu. — Tas nozīmē: slepeni, tumsā un galvenokārt naktī. Ari jūs esat rīkojies slepeni, tumsā un naktī.

— Bet atļaujiet! — Presto attrauca. — Cik man zi­nāms, tad zagt var tikai svešu mantu, taču šī manta ir mana.

— Jūs arī to neesat vēl pierādījis. Vispirms jums likumīgā ceļā jāatjauno sava personība.

— Tas ir, jādabū atpakaļ mans agrākais izskats?

— Tas, protams, būtu pats labākais, ja ne, tad jums vismaz tiesas ceļā ar visu jūsu rīcībā esošo dokumentu palīdzību jāpierāda, ka jūs un nozudušais Tonio Presto esat viena un tā pati persona.

— Bet tad man taču jāsavāc dokumenti, jādabū iz­ziņas un tā tālāk. Es lūdzu atbrīvot mani no aresta līdz tiesas dienai.

— Pret pieci tūkstoši dolāru lielu iemaksu.

— Vai tad nepietiek ar to, ko man atņēma policijā? Tur bija apmēram simttūkstoš dolāru.

— Tā vēl ir apstrīdama manta.

— Citas man nav. Bet paklausieties, — kāds nodro­šinājums jums vēl vajadzīgs? — Presto lūdzās. — Vai tad es bēgšu projām, ja no šīs lietas-atrisinājuma atka­rīga visa mana labklājība? Mans īpašums pārsniedz trīssimt miljonus! Vai tad es bēgšu projām no tiem?

Tiesnesis tapa domīgs. Arguments likās viņam ievē­rības cienīgs. Taču tobrīd viņam pasniedza steidzamu vēstuli no prokurora, kurš lūdza atlikt uz laiku tā dē­vētā Tonio Presto lietas iztiesāšanu, jo šai lietā esot daži apstākļi, kas prasot prokurora iejaukšanos.

Tiesnesis izlasīja vēstuli un, pavicinājis papīru, no­teica:

— Itin neko nevaru darīt! Jūsu lietas iztiesāšanā piedalīsies arī prokurors. Pagaidām jums jadodas uz cietumu.

Nekādi argumenti vairs nelīdzēja. No policijas iecir­kņa Presto nosūtīja uz cietumu.

Un nu sākās viena no sarežģītākajām un ērmīgāka­jām prāvām, kāda jebkad bija iztiesāta Amerikas tie­sās. Avīžu korespondentiem šī prāva bija īsta zelta bedre. Ne vien avīzes, arī biezie žurnāli apsprieda ap­stākļu kazuistisko režģi.

Vai cilvēkam tiesības pārmainīt savu ārieni?

Vai paša mantas piesavināšanās ir zādzība?

Vai patiešām Presto pārvērties par jaunu personību?

Vai jaunais Presto apstiprināms mantošanas tiesī­bās, lai varētu rīkoties ar vecā Presto īpašumu, jeb vai pietiek ar to, ka jaunais Presto pierāda savu identitāti ar veco Presto?

Vai Presto sievai, ja viņš būtu precējies, būtu tiesī­bas pieprasīt šķiršanos uz tā pamata, ka viņas virs pār­vērties lidz nepazīšanai?

Vai noziedznieki šādā kārtā nevar iegūt «burvju ce­puri», ar kuras palīdzību var paslēpties no varas orgānu vajāšanas?

Kā raugās uz šādām pārvērtībām baznīca no morā­les un reliģijas normu viedokļa?

Vai šādas metamorfozas neapdraud mūsu sabiedris­kās iekārtas pamatus?

Katrs no šiem jautājumiem pavēra žurnālistiem ne­pārredzamas iespējas izcelties ar savu asprātību un pa­rādīt savu erudīciju.

Tikmēr prokuratūra bija savākusi jaunus datus, kas runāja Presto par ļaunu.

Viesnīcas kalpotājs, kurā Presto bija apmeties, at­braucis no doktora Sorokina dziedniecības iestādes, pa­ziņoja, ka pats Presto, pierakstīdamies viesnīcā, atzi­nies, ka viņš nav īstais Presto, bet tikai slavenā aktiera vārdabrālis. Turklāt no tiesas civildaļas pienāca ziņo­jums, ka misters Pitčs paspējis dienu pirms zādzības apķīlāt Presto kapitālus un nekustamo īpašumu, lai no­drošinātu sava pieprasījuma apmaksu. Tādā kārtā Presto varēja apvainot par mēģinājumu nobēdzināt

īpašumu, kam jānodrošina pieprasījuma apmaksa. Presto iepriecināja tikai tas, ka doktora Sorokina un vairāku slimnieku liecības runāja viņam par labu. Tie apgal­voja, ka Presto nav krāpnieks, bet īstais Antonio Presto, kurš pārmainījis izskatu. Tas tomēr maz palīdzēja. Pro­kurors, kurš pats bija apmeklējis Sorokina dziedniecības iestādi, bija ārkārtīgi pārsteigts. Pretēji paradumam- viņš bija sniedzis interviju laikrakstu korespondentiem un izsacījis savu viedokli.

— Mūsu valsts iekārtas pamatos ir privātīpašuma tiesības. Taču katram īpašumam ir ne vien īpašumtiesību objekts, bet arī subjekts, vienkāršāk izsakoties — nav īpašuma bez īpašnieka. Vai tas ir individuāls īpašums vai grupas, piemēram, akciju sabiedrības īpašums, vien­mēr primārais īpašumtiesību nesējs ir cilvēks, fiziska persona, personība. Kas notiks ar sabiedrību, ja īpa­šuma valdītājs sāks mainīt savu fizisko personu kā cim­dus? Kam mēs iesniegsim pieprasījumus? No kā piedzī­sim maksājumus, kā cīnīsimies ar ļaunprātīgiem bankrotiem? Bet pats galvenais — kā varēsim cīnīties ar noziedzniekiem, ja tie sāks viltot sejas, lai līdzinātos miljonāriem, tāpat kā tagad tie vilto parakstus? Kā mēs atšķirsim īstu kapitālistu no viltota? Radīsies briesmīgs haoss. Darījumu dzive tiks pārtraukta. Valsts ies bojā aiz anarhijas. Nē, mēs nedrīkstam pieļaut savā zemē cilvēka ārienes pārveidošanas brīvību. Varbūt tas nebūtu bīstami tur, kur cilvēkam nav stimula izdarīt savtīgus noziegumus, — tādā valstī, kur nebūs kapitālisma. Taču tā ir utopija. Mēs negrasāmies apbedīt kapitālismu un tā­pēc nedrīkstam pieļaut bīstamo rotaļāšanos ar metamor- fozām.

Sorokina metodes pielietošanu varbūt vēl varētu pieļaut agrā bērnībā ārstnieciskos nolūkos, taču pieau­gušiem nekad ne. Tāpēc es iesniegšu kongresam priekš­likumu nekavējoties izdot likumu, kas aizliedz pieaugu­šiem pārmainīt savu ārējo izskatu, vienalga, ar kādiem līdzekļiem, izņemot gadījumus, kad nepieciešama hirur- ģiska iejaukšanās, lai glābtu dzīvību.

Kaut gan parasti likumam nav atpakaļejoša spēka, tomēr, runājot par misteru Presto, es domāju attiecināt uz viņu šā izdodamā likuma sankciju un atņemt miste­ram Presto visas īpašuma tiesības. Tas noderēs par brī­dinājumu citiem, nemaz nerunājot par šāda veida pār­vērtību kaitīgo, demoralizējošo ietekmi uz cilvēku prā­tiem. Bīstamie teorētiķi, Darvina mācības piekritēji, nepalaidīs garām izdevību izmantot šīs pārvērtības, lai pierādītu sugu mainīguma teoriju, bet šī teorija ved tiešā ceļā uz bezdievību.

— Vai jūs paturēsiet Presto cietumā jeb vai atradī­siet par iespējamu izlaist viņu brīvībā?

— Tā kā noskaidrojies, ka Presto ir Presto, tad sub­jektīvi viņa vaina mazinājusies. Viņš patiešām varēja maldīties attiecībā uz savām tiesībām nozagt pats savu īpašumu. No mana viedokļa raugoties, tas, protams, ne­mazina viņa nozieguma smagumu, taču dod man iespēju palaist viņu pret parakstu brīvībā, kamēr kongress iz­skatīs manu priekšlikumu un pieņems jaunu likumu. At­karīgi no šā likuma formulēšanas Presto vai nu attaisnos, vai apvainos zādzībā.

Prokurors gatavojās kļūt par diplomātu, tāpēc viņš izsacījās tik miglaini.

Presto izlaida brīvībā bez naudas, bez vārda un bez cerībām.