Pazaudētā seja

III

Hofmanis sēdēja dziļā ādas atzveltnī un smēķēja pīpi, kad istabā ieskrēja Presto ar iekaisušām acīm pēc negulētās nakts, vēja appūstu seju un uzbudināts vai­rāk nekā parasti.

— Es tevi gaidīju līdz pulksten trim naktī, — Hof­manis sacīja.

Hofmanis «aiz dienesta pienākumiem» dzīvoja kopā ar Tonio Presto viņa villā Sanfrancisko apkaimē, ne­tālu no mistera Pitča un Ko apakšzemes kinopilsētiņas. Pazīstamais kinooperators Hofmanis bija Presto ēna. Viņš sekoja ikvienai kinoaktiera kustībai, ikvienam jau­nam galvas pagriezienam, lai uztvertu filmā kustīgās se­jas veiksmīgākos mimiskos momentus un oriģinālākās pozas. Tonio un Hofmanis bija lieli draugi.

— Kur tu biji pazudis? — Hofmanis jautāja, izpūz­dams dumu mutuļus.

— Es nupat kā nāku no Hedas Luksas. Nogalēju viņu ar smiekliem.

— Tā jau tava specialitāte.

— Jā, jā… Ar šo lāstu esmu piemeklēts par tēvu grēkiem.

— Kas par lāstu, Tonio? Tā ir brīnišķīga velte! Smiekli ir visvērtīgākā valūta. Tā tas ir bijis vienmēr.

— Jā, bet kas rada šos smieklus? Cilvēkus var sa­smīdināt ar asprātīgām domām, jautriem stāstiem. Bet es?… Es viņus smīdinu ar savu neglītumu.

— Leonardo da Vinči sacījis, ka izcils neglītums tik­pat reti sastopams kā izcils skaistums. Viņš vislielākajā rūpībā meklējis visur cilvēkus, kam piemitis izcils ne­glītums, un uzskicējis viņu sejas savā albumā. Bet tu… tu īstenībā nemaz neesi tik neglīts. Neparasto-komismu rada ne tik daudz tava āriene kā pretruna starp tavas dvēseles «augsto» uzskaņojumu un miesīgā ietvara no- žēlojamību un jokdara stūrainajiem žestiem. Tev ir lie­liski ienākumi un kolosāli panākumi.

— Pareizi, pareizi! Augsts dvēseles uzskaņojums . .. Ak Hofman, tur meklējama visa mana nelaime! Es esmu ar normālu dvēseli, bet ar kretīna ķermeni. Es esmu dziji nelaimīgs, Hofman. Nauda . .. slava … tas viss ir labi, kamēr cilvēks dzenas pec tām. Sievietes mīlestība… Es saņemu dienā simtiem vēstuļu no «pielūdzējām» visās pasaules malās. Bet vai tad mīlestība vada manas ko­respondentes? Viņas pievelk mana bagātība, mana slava. Tās ir vai nu sentimentālas vecmeitas, vai pērkami radījumi, kam slāpst pēc bagatības un kas alkst parādīt savu uzputību izdaudzinata cilvēka sievas lomā. Bet Heda Luksa… Šodien es viņu bildināju trīspadsmito reizi. Viņa atraidīja mani. Šoreiz pietiek. Pie velna duča jāpaliek. Es viņu nogalēju ar smiekliem… Pašas lie­lākās bēdas man ir tās, ka esmu pēc rakstura traģisks aktieris, kurš spiests būt par jokdari. Tu zini, Hofman, ka es ielieku savu traģisko lomu izpildē visu savu sirdi, bet pūlis smejas …

Presto piegāja pie spoguļa un padraudēja ar dūri savam attēlam.

— O, nolādētais purns!

— Tu esi lielisks, Tonio! — Hofmanis pasmīnēja. — Sis žests ir kaut kas jauns. Atļauj man aiziet pēc aparāta.

Presto atskatījās ar pārmetumu acīs.

— Arī tu, Brut! . .. Paklau, Hofman, pagaidi, neej nekur. Esi kaut uz bridi vienīgi mans draugs, nevis kinooperators… Pasaki man, — kāpēc tāda netais­nība?- Vārdu un uzvārdu var pārmainīt, uzvalku un dzīves vietu tāpat, bet savu seju nekad … Tā turas pie tevis kā lāsts.

— Vecāku nevīžība, — Hofmanis atbildēja. — Kad dzimsi nākamreiz, pieprasi, lai vecāki vispirms parāda tavu fotogrāfiju, un, ja tā neatgādina ķerubu, tad ne­dzimsti.

— Nejokojies, Hofman! Man tas ir pārāk nopietns jautājums. No nelaimīga ķēma, no plikadīdas es esmu kļuvis par miljonāru, taču par visu savu bagātību es nevaru nopirkt pieci milimetri virsdegunes.

— Kāpēc tad nevari? Aizbrauc uz Parīzi, tur tev izdarīs operāciju. lešļircinās parafīnu zem ādas un pār­vērtīs tavu piles knābi brīnišķīgā bumbierī. Tagad taču pārstāda kauliņus un ādu. Stāsta, ka Parīzē daudz tādu darbnīcu. Uz izkārtnes rakstīts: «Pieņemu remontēt de­gunus. Romiešu un grieķu deguni par piecdesmit pro­centiem dārgāki».

Tonio pakratīja galvu.

— Nē, tas neder … Es pazinu kādu meiteni. Bēr­nībā viņa bija pārcietusi kādu smagu slimību, laikam difteriju, un pēc tam viņai bija ieliekusies virsdegune. Nesen viņai izdarīja operāciju. Jāteic, ka operācija maz palīdzējusi. Deguns gandrīz tikpat neglits, kā bijis, tur­klāt āda uz virsdegunes ir kā bālgans plankums.

— Var būt, ka strādājis slikts hirurgs. Pag, pag… labāk nemaz nevar būt! Nesen lasīju avīzē, ka Sakra- mento ieradies kāds brinumārsts, krievs — Corokins, Zorokins vai tamlīdzīgi. Viņš darot īstus brīnumus, iedarbojoties uz kaut kādu dziedzeri, vairogdziedzeri vai kādu citu, neatceros, tikai cilvēkam tad pārmainoties ne vien seja, bet viss ķermenis: augums palielinās, locekļi pagarinās. Tomēr var jau būt, ka tā ir tikai avīžu pile.

— Kādā avīzē tu to lasīji? — Presto uzbudināts jautāja.

— Nudien, neatceros. Bet, ja tā nav avīžu pile, tad Sakramento jebkuras avīzes redakcijā tev pateiks šā ārsta adresi.

— Hofman, es braucu tūliņ! Sebastjan! Sebastjan!

Ienāca vecs kalpotājs, itālietis, kuru Presto visur vadāja līdzi.

— Sebastjan, pasaki šoferim, lai sagatavo mašīnu.

— Šoferis guļ, jūs viņu vakar pārmocījāt, — Sebas- tjans īgni atteica.

— Tiesa gan, — lai guļ. No Sanfrancisko ik dienas iet tvaikoņi uz Sakrarnento. Sebastjan, saliec čemodānā veļu un uzvalkus, es braucu!

— Netrako, rītdien uzņemšana!

— Lai atliek. Pasaki, ka esmu saslimis.

— Nezaudē prātu, Tonio! Ja ārsts patiesi pārvērtīs tavu ārieni, tu nebūsi spējīgs tēlot meistardziedoņa lomu filmā «Mīla un nāve». Pēc līguma tev tas jādara.

— Pie velna ar līgumu!

— Un tu maksāsi līgumsodu?

— Pie velna ar līgumsodu! Saki, Hofman, — vai varu paļauties uz tevi kā uz draugu? — Hofmanis palo­cīja galvu. — Tad klausies. Es nezinu, cik ilgi ārsts mani paturēs pie sevis. Ja man Sakrarnento nekas ne­izdosies, es braukšu uz Parīzi. Katram gadījumam es noteicu vairāk laika, nekā var ievajadzēties: es būšu projām četrus mēnešus. Tu sen jau gribēji apmeklēt Sandviča salas. Brauc turp! Atpūties, izvēdinies un at­ved mājās lielisku dabasskatu filmu. Bez aparāta jau tu nevari dzīvot, tas katram zināms. Manu villu pieskatīs Sebastjans, uz viņu var pilnīgi paļauties. Sebastjan! Vai čemodāns kārtībā?

— Pēdējo reizi saku tev: apdomājies! Tavs de­guns — tā ir tava bagatiba!

— Kur tu aizķēries, Sebastjan? Izsauc pa tālruni taksi!