Pazaudētā seja

V

Pirmajā vakarā, kad Presto palika viens savā na­miņā, viņš ilgi nevarēja iemigt. Viss redzētais bija viņu pārāk stipri iespaidojis. Apburošā sieviete, ko ļaunīī kaite pārvērtusi par baismīgu raganu, punduri, milži un doktors Sorokins šo ķēmu un briesmoņu barā kā burvis, kurš grasās «atburt» visus šos ērmus un pārvērst par normāliem, veseliem cilvēkiem!

Presto iegrima snaudā, un tad viņam šķita, ka draus­mīgā sieviete ar milzīgo zodu pieceļas no sēdekļa, nāk pie Tonio un, izstiepusi kroplīgi rņilzigās rokas, runa:

— Es tevi mīlu, Tonio! Līgavainis mani pameta, bet tu man esi vairāk pa prātam nekā viņš. Mēs abi esam ķēmi. Mēs esam viens otra vērti. Mūsu bērni būs tādi ērmi, kādi vēl pasaulē nav redzēti. Viņi būs tik smiek­līgi, ka visi nobeigsies aiz smiekliem. Un tad zemi man­tos mūsu pēcnācēji. Par viņiem neviens vairs nesmie­sies, jo visi būs tikpat baismīgi kropļi. Tad kroplību atzīs par skaistumu un pašu ķēmīgāko pasludinas par pašu skaistāko …

Tonio pamodās ar saltiem sviedriem uz pieres.

«Cik riebīgs sapnis!» viņš nodomāja. Un pēkšņi strauji atsēdās uz gultas malas un saķēra galvu. Kāda doma pārsteidza viņu.

— Es bēgu sapnī no drausmīgās mis Vēdes. Bet vai es pats neizskatos tikpat drausmīgs? Jā, Hedai Luksai bija taisnība, tūkstošķārt taisnība, kad viņa mani at­raidīja! Cik netaisns un nežēlīgs es biju pret viņu pē­dējo reizi! Un ja nu Heda patiešām nomirusi aiz smiek­liem? Es viņu pametu nesamaņā. Varbūt viņai ir vāja sirds?

Tonio izlēca no gultas un sāka staigāt pa istabu.

— Vajadzēs telegrafēt Hofmanim, apjautāties. Ak nē, viņš droši vien ir jau aizceļojis ^ Ja es patiešām esmu Hedu nosmīdinājis līdz nāvei, tad mani arestēs, varbūt vēl apvainos slepkavībā un sodīs ar nāvi… Un es nomiršu tāds pats kroplis. Nē, nē! Ja Heda mirusi, tad neko vairs nevar līdzēt. Izņemot Hofmani, neviens nezina, uz kurieni esmu aizbraucis. Vispirms jāatbrīvo­jas no kroplības. Bet nervi gan man nekur neder! Jā­savaldās …

Tonio atgulās gan, bet līdz pat rītam nevarēja iemigt. «Neglītums ir visļaunākā'kaite!» viņš murgos atkārtoja. Tikai kad pirmie saules stari apzeltīja priežu galotnes, Tonio pārņēma snauda, un miegā viņš atkār­toja dzirdētos gudros nosaukumus, kas skanēja kā bu- ramvārdi: «Hipofīze. Hormons. Akromegālija. Hiper- funkcija …»

— Nē, tā var prātu zaudēt, — viņš noteica, pamo­dies ap pulksten vienpadsmitiem. — Man jāzina pilnīgi skaidri, kas ir visi šie hormoni un hipofīzes; man jāzina visa šī mehānika, tad migla izklīdīs un galvā būs kārtība.

Nomazgājies Presto piegāja pie liela spoguļa vannas istaba un vērīgi aplūkoja pats sevi. O, ne par velti viņš bija kinoaktieris! Viņš pazina katru milimetru šai nejau­kajā un smieklīgajā sejā.

— Tu ērms ar pīles degunu un nolēkušajām ausīm, — Presto uzrunāja savu attēlu spogulī. — Drīz tev būs gals klāt. Tu sadegsi, izgaisīsi, izzudisi, un tavā vietā radīsies… es gan gribētu redzēt, kāds es izskatīšos pēc izārstēšanās! — viņš noteica jau citādā balsī. Atri apģērbies, viņš devās pie doktora Sorokina, bet pē­dējais pieņēma slimniekus, un Presto izgāja paklaiņot pa parku.

Gada tirgus balagāna īpašniekam acis iedegtos, re­dzot visus šos ķēmus. No tiem varētu sastādīt vairākas milžu un punduru trupas. Presto sastapa mucām līdzī­gus cilvēkus, kas ar mokām cilāja kājas kā resnus blu-< ķus, šķeistām līdzīgus skeletus, vīriešus ar sieviešu krūtīm, sievietes ar bārdām… Tie visi bija cilvēka or­ganisma dzīlēs paslēpušos nezināmu spēku rotaļas upuri. Tie bija brāķis, dabas lielās ražošanas atkritumi.

Nāk kāds ērms ar lielu galvu un mazām kājelēm. Tas ir kretīns. Viņš "v^'^gi aplūko Presto un pēkšņi sāk smiet idiota smieklus.

— Džim, Džim! Nāc ātrāk, paskaties uz šo brīnumu! Tonio Presto nonācis no ekrāna un pagodinājis mūs ar savu ierašanos. Nāc, nāc, paskaties bezmaksas kinema­togrāfu! — viņš uzsauca otram slimniekam.

Visi pazina Presto, kas vien bija redzējuši viņu uz ekrāna. Un kurš tad neiet uz kino? Kretīni un neattīstīti milži sekoja Presto, alkdami redzēt «dzīvu» kinovaroni. Tas nokaitināja Presto. Viņš krasi apsviedās un devās atpakaj uz savu namiņu, kuru neatstāja līdz pat vakaram. Tikai tumsai iestājoties, kad vairums slimo bija aizgājuši uz savām telpām, Presto devās pie doktora.

Viņš satika Sorokinu pusceļā.

— Es gāju pie jums, — doktors sacīja. — Iesim pa­staigāties. Pirms gulēt iešanas tas ir ieteicami. Kā jūs gulējāt pagājušo nakti? ,

— Slikti. Manuprāt, tur vainīgas jūsu hipofīzes.- Es gribu zināt, kas tās ir par zvēriem, citādi man liksies, ka esmu ļaunu dēmonu apstāts, kā tas varēja šķisties manam tālajam sencim.

— Nu, labi, iepazīsimies ar «dēmoniem». Vieni un tie paši «dēmoni» var būt gan labi, gan Jauni.

— Ja var, doktor, iesim pa šo celiņu! — Un Presto norādija uz nomaļu celiņu, pa kuru gandrīz neviens ne­staigāja.

Sorokins piekrītoši pamāja ar galvu.

— Kad mēs stāsimies pie ārstēšanas, jūs neviens vairš nepazīs un jums nevajadzēs staigāt pa nomaļus ce­liņiem, — Sorokins sacija. — Nu, tad klausieties. Jūs, protams, zināt, ka cilvēka ķermenis sastāv no daudziem miljardiem dzīvu šūniņu, tas ir, no vissīkākajām dzīvas vielas piciņām. Šīs mazās, dzīvās būtnes, kas sastāda mūsu ķermeni, ir it kā sadalījušās atsevišķās ražošanas nozarēs, turklāt visas dzīvo un darbojas apbrīnojamā sadraudzībā un pilnīgā saskaņā cita ar citu. Jo vairāk pētām ķermeņa dzīvi, jo vairāk jābrīnās par šo atsevišķo daļu harmoniju, par šo kārtību un vienprātību, kas valda starp visām šūniņām un organisma daļām. Kas nodibi­nājis šo kārtību? Tas ir jautājums, kas sen jau interesē­jis zinātniekus. Deviņpadsmitajā gadsimtā zinātnieki domāja, ka visas organisma šūniņas un daļas saista un apvieno nervu sistēma un smadzenes ir, tā sakot, neiero­bežots monarhs, kam akli pakļaujas visi apakšnieki, proti, šūniņas. Tomēr divdesmitajā gadsimtā monarhiem vispār nelaimējās. Nolidoja no sava troņa arī smadze­nes, šīs «galvas valdnieces». Smadzenēm piešķirta pie­ticīgāka, kaut ari visai svarīga loma. Smadzenes ir centrs, kas pārraida kairinājumu no viena ķermeņa punkta uz otru. Sāda pārraide saucas par «refleksu». Šī smadzeņu darbība ir tikpat svarīga kā, teiksim, kādas centrālās telefona stacijas darbība. Virs numura iedegas spuldzīte, un telefoniste savieno vienu numuru ar otru. Taču būtu nepareizi domāt, ka telefoniste ir neierobežots monarhs, kas pēc savas gribas liek vienam abonentam runāt ar otru. Viņa ir tikai vidutājs, un tāds pats vidu­tājs ir nervu sistēma un smadzenes. Vismaz tagad zināt­nieki nākuši pie pārliecības, ka ar refleksiem nebūt vēl nav izsmeltas organisma dzīvības izpausmes, ka nervu sistēma nav galvenā sistēma un smadzenes nav visa ķermeņa centrs. Kā izrādās, mūsu ķermeņa «valsts ie­kārta» nav monarhija, bet, ja tā varētu izteikties, «strād­nieku pašvaldība». Strādnieki — šūniņas — izstrādā īpa­šas ķīmiskas vielas, kas saucas par hormoniem. Sīs vielas ir aķtīvie darbinieki. Viņu nozīme kārtības un harmoni­jas nodibināšanā daudz lielāka par smadzeņu nozīmi. Gandrīz visas cilvēka ķermeņa daļas izstrādā hormonus jeb, kā mēs tos dažreiz dēvējam, «ķīmiskos sūtņus».

— Strādnieku deputātus, vai? — ironiski ievaicājās Presto.

— Jā, strādnieku deputātus, — Sorokins nopietni at­bildēja. — Un, ja vēlaties turpināt šo analoģiju, tad hormonu savstarpējā apmaiņa asinīs sastāda šūniņas balsi, un šo balsu kopsumma veido īpatnēju «strādnieku deputātu padomi», kura piešķir harmoniju visam orga­nismam. Tas ir interesanti, kaut arī atgādina aģitāciju ar faktu palīdzību. Miljardiem šūniņu nodibinājušas sev visideālāko sabiedrisko kārtību. Taču neaizrausimies ar analoģijām. Tātad gandrīz visas ķermeņa da|as izstrādā hormonus, taču dažas vietas izdala šos hormonus se­višķi bagātīgi. Tās sauc par iekšējās sekrēcijas orgā­niem. Tādā kārtā bezgalīgi sarežģito organismu nepār­valda kāds viszinošs centrs, bet tas pārvaldās pats, un iekšējās sekrēcijas orgāniem ir šai pašvaldībā visai re­dzama loma. So iekšējās sekrēcijas orgānu jeb dzie­dzeru ir diezgan daudz: vairogdziedzeris, epiteliālie ķer- menīši, kākšļa dziedzeris, hipofīze un citi. Pie reizes par kākšļa dziedzeri. Kur jūs esat dzimis?

— Šveices kalnos, itāliešu kantonā.

— Es'jau tā domāju. Jūsu apvidū droši vien ir kaut kas indīgs ūdenī, un šī inde postoši iedarbojas uz vairog­dziedzeri. Tāpēc arī šai apvidū ir daudz kretīnu un kākšļa slimnieku. Kākslis ir vājināta vairogdziedzera nenormāla attīstība. Organisms it kā vēlas aizstāt kva­litāti ar kvantitāti. Jūsu «slimība» man bija skaidra ar pirmo acu uzmetienu. Jūs esat kretīns, tikai 'ar nelielu atkāpšanos no normas. Parasti kretīniem mēdz būt palē­ninātas kustības un tāpat visi garīgās dzīves procesi. Kretīni ir tūļīgi, rāmi, domā gausi. Viņi atgādina lab­sirdīgus dzīvniekus. Tiesa, arī starp viņiem sastopami cilvēki ar možu prātu, taču jums nav tikai možs prāts vien. Jums ir paaugstināts nervu jūtīgums. Vai jums kādreiz uznāk pastiprinātas sirds darbības lēkmes?

— Jā, — Presto apstiprināja.

Sorokins pamāja.

— Jūs esat jūtīgs, nervozs, viegli ietekmējams, viegli uzbudināms. Jūsu organismā it kā strādā divi pretēji spēki. Iespējams, ka jums nenormāli darbojas tik­lab vairogdziedzeris, kā hipofīze. Es tīšuprāt vairākas dienas atliku medicīnisko pārbaudi, lai iepazītos tuvāk ar jūsu temperamentu, raksturu un garīgo satvaru. Ar jums būs daudz darba. Jūs gribat normālu augumu, nor­mālas proporcijas un tādu seju, kādai vajadzēja būt, ja kretīnisms nebūtu uzspiedis tai savu zīmogu, vai ne?

— Nu, protams, — Presto atbildēja.

— Jūs nekad neesat redzējis savu «īsto» seju. Pa­centīsimies noskaidrot to. Es daru to, ko citi ārsti vēl nedara. Mani sauc par brīnumdari, par burvi. Tāpat sau­kāja arī slaveno selekcionistu Berbanku, bet es nedaru neko vairāk par viņu. Viņš darija «brīnumus», pārveido­jot aug]u un dārzeņu formas un visu «konstitūciju», es strādāju pie cilvēka ķermeņa pārveidošanas. Ieiesim manā kabinetā, es jums parādīšu dažas savas trofejas. Es esmu aizteidzies priekšā saviem kolēģiem, — Soro­kins turpināja, pagriezdamies uz mājas pusi. — Man izdevās radīt brīnišķīgu preparātu no hipofīzes hor­mona; šim hormonam es piešķiru izcilu nozīmi kā mūsu ķermeņa «celtniekam». Ar šā preparāta palīdzību man izdodas izmainit pieaugušu cilvēku formas un augumu visai īsā laika sprīdī.

— Paskatieties, — Sorokins sacīja, kad viņi iegāja kabinetā. — Tā strādā hipofīze, kas darījusi visus šos brīnumus…

Doktors parādīja Presto fotogrāfiju albumu. Krei­sajā pusē bija novietoti šausmīgi ķēmi, labajā — pilnīgi normāli cilvēki, starp tiem daudzi pat visai skaisti. Per­sonām kreisajā un labajā pusē nebija ne vismazākās līdzības.

— Pirms un pēc ārstēšanas, — Sorokins ar lepnumu norādija uz fotogrāfijām albuma kreisajā un labajā lap­pusē. Un viņam bija tiesības lepoties. Šķita, ka viņš spējīgs veidot cilvēku augumus un sejas pēc vēlēšanās kā no māla.

— Tās ir manas Eiropas trofejas, — viņš piebilda. — Ceru, ka arī'šeit, Amerikā, gūšu tādas pašas sekmes. Diemžēl, Amerikas medicīnas oficiālie pārstāvji, kā dzir­dēju no Kruksa, neizturas diezin cik labvēlīgi pret ma­niem mēģinājumiem. Garīdznieku aprindās pat dzir­dama kurnēšana. Tomēr pagaidām neviens mani ne­traucē. Paskatieties! — Sorokins norādīja uz skapi ar stikla durvīm. Plauktos stāvēja aptiekas lielās, baltās porcelāna burkas ar numuriem uzrakstu vietā. — Vidus­laiku burvis būtu daudz maksājis par tām. Tanīs ir pul­veri . .. Nr. 1 veicina augšanu, Nr. 2 pavājina …

— Vai tiešām jūs varat pamazināt vai palielināt jau pieauguša cilvēka augumu?

— Jā, es varu izdarīt pat tādu «brīnumu». Tālāk — Nr. 3 radikāli izārstē no aptaukošanās, Nr. 4 kalsnējus cilvēkus pārvērš par pilnīgiem. Vārdu sakot, ja es būtu dzīvojis pirms piecsimt gadiem, tad es varētu «noburt» un «atburt» cilvēkus un saņemt par to milzu summas.

— Un nobeigt savu mūžu uz sārta?

Sorokins pasmaidīja.

— Iespējams. Tagad mani dzīvu nesadedzinās, kaut arī apsvilināt var visai jūtami. Cilvēku konservatīvisms pārdzīvo gadsimtus . ..

Doktora pavēle «izģērbties» nepagāja Presto secen. Sorokins rūpīgi jo rūpīgi izpētīja katru viņa ķermeņa kvadrātcentimetru, mērīja viņu, svēra un beidzot nofo­tografēja Tonio visā augumā un seju profilā un no priekšas.

— Jāatzīmē visa jūsu pārvērtību secība, — Sorokins paskaidroja. — Kādu slimnieku es uzņēmu ik dienas vienā un tai pašā pozā ar kinoaparātu. Iznāca brīnu­maina filma: skatītāja acu priekšā kropli? pārvērtās par skaistuli. Taču tādi uzņēmumi atņem pārāk daudz laika.

Otrā dienā Presto iedzēra pirmo tableti, kurai vaja­dzēja sākt neredzamo darbu viņa organismā, lai pārvei­dotu viņa ķermeni.

Todien Presto ilgi nostāvēja pie spoguļa, it kā atva­dīdamies pats no sevis.