Pazaudētā seja

I

Lielā dārzā, eikaliptu birztaliņas vidū, atradās ķī­niešu lapene. Pie šās lapenes tieši pulksten deviņos no rīta pienāca jauns cilvēks baltā flaneļa uzvalkā, plat­mali galvā. Viņa āriene neviļus piesaistīja uzmanību. Ļoti īsas rokas un kājas, nesamērīgi liela galva, prāvas, atkārušās ausis un deguns. Tieši deguns pārsteidza vis- vairak: virsdegune bija iekritusi, deguna gals plats un pat mazliet uzliekts. Visas jaunā vīrieša kustības bija straujas, stūrainas, negaidītas. Par skaistuli viņu nekādi nevarēja nosaukt, tomēr nekā atbaidoša viņa ārienē ne­bija. Gluži otrādi: jaunais cilvēks modināja simpātijas ar neparasti komiskajiem žestiem un mīmiku, bet ar savu ķēmīgumu varēja radīt vienīgi līdzjūtību.

Jaunais vīrietis ar pīles degunu iegāja lapenē un at­radās lifta kabīnē. Lifts dārza vidū varētu pārsteigt jeb­kuru neiesvaidīto, taču jaunajam vīrietim šķitās šī dī­vainā ierīce labi pazīstama. Pamājis ar galvu par atbildi lifta zēna sveicienam, viņš strupi pavēlēja: — Lejā! — un tik izteiksmīgi pameta ar roku, it kā gribētu izdurt zemi cauri līdz pašai peklei. Zēns nenoturējās un īsi iesmējās. Jaunais cilvēks uzmeta viņam bargu skatienu. Tas bija tik smieklīgi, ka zēns iesmējās vēl skaļāk.

— Piedodiet, mister, bet es nevaru, nudien ne­varu, — zēns taisnojās.

Misters smagi nopūtās, pacēlis acis augšup, tā iz­pauzdams padevību liktenim, un atteica:

— Netaisnojies, Džon. Tu esi tikpat daudz vainīgs kā es. Man lemts izraisīt smieklus, tev — smieties par mani … Vai Hofmanis atbrauca?

— Pirms divdesmit minūtēm.

— Un mis Heda Luksa?

— Vēl nav.

— Nu, protams, — jaunais vīrietis īgni atsaucās. Viņa deguns negaidot sāka kustēties uz augšu un leju kā snuķis. Zēns iespiedzās aiz smiekliem. Tobrīd lifts apstājās.

— Nabaga Džons! Vēl piecas minūtes, un es būtu vainīgs pie nevainīga bērna nāves. Nu tavas mokas beigušās. — Un jaunais vīrietis aši izsteidzās no ka­bīnes.

Viņš izgāja caur platu gaiteni un nonāca lielā, apaļā istabā, ko apgaismoja spēcīgas spuldzes. Ārā, par spīti agrajai stundai, saule jau svilināja, bet šeit bija dzestrs un jaunais vīrietis atvieglots uzelpoja. Viņš aši izstei­dzās cauri apaļajai istabai un atvēra durvis uz blakus- telpu. Likās, ka «laika mašīna» būtu viņu mirklī pār­sviedusi, no divdesmitā gadsimta uz viduslaiku Vāciju.

Viņa priekšā bija milzu zāle, kuras griesti noslēdzās ar šaurām velvēm. Augsti un šauri logi, augstas un šauras durvis, augsti un šauri krēsli. Caur logu iespie­dās saules gaisma, veidojot uz platajām akmens plāk­snēm skaidru gotiskā logu ietvara zīmējumu.

Jaunais vīrietis iegāja gaismas strēlē un apstājās. Starp šīm augstajām un šaurajām mēbelēm viņa augums izskatījās sevišķi mazs, lācīgs un nejēdzigs. Lielāku nesaskaņu bija grūti iedomāties. Tā nebija ne­jaušība: šais pretstatos slēpās stingri apsvērts režisora aprēķins.

Vecā vācu gotiskā pils bija veidota no saplākšņiem, līmes, audekla un krāsām pēc izcila arhitekta zīmēju­miem, etīdēm un maketiem. Šis arhitekts būtu varējis godam celt īstas pilis, taču misters Pitčs — «Pitčs un Ko», kinopilsētiņas īpašnieks — maksāja arhitektam daudz vairāk, nekā to spētu titulētas personas par īstas

pils uzcelšanu. Tāpēc arhitekts deva priekšroku pilīm no audekla un saplākšņa, saņemot par to lielas summas.

Viduslaiku pilī — pareizāk sakot, zāles kaktā un aiz sienas — ritēja rosīgs darbs. Strādnieki, krāsotāji, mākslinieki un namdari paša arhitekta vadībā beidza uzstādīt dekorācijas. Nepieciešamās mēbeles — īstas, nevis butaforija — jau atradās pilī. Inženieris elektriķis un viņa palīgs rosījās ap jupiteriem — milzīgām spul­dzēm, kuru jauda bija vairāki tūkstoši sveču gaismas. Kinofilma dzimst no gaismas, tāpēc nav brīnums, ka inscenētāji galvenokārt gādā par apgaismojumu. Mis­ters Pitčs un Ko varēja atļauties tādu izšķērdību — uzbūvēt milzīgu paviljonu apakš zemes, lai nebūtu at­karīgi no dienas gaismas untumiem.

Gar dekorācijām raudzījās ārā statisti, jau ietērpti viduslaiku apģērbos un nogrimēti. Visi ar ziņkāri, god­bijību un reizē ar nevilšu smaidu vēroja jauno cilvēku, kurš stāvēja zāles vidū, «saules» stara apspīdēts.

— Pats ieradies …

— Antonio Presto .. .

— Ak dievs, cik smieklīgs! Viņš pat dzīvē nevar ne mirkli nostāvēt mierīgi!

Jā, tas bija pats Antonio Presto, neatdarināmais ko­miķis, kura slava bija pārspējusi kādreizējo ekrāna ko­rifeju — Caplina, Keitona, Prensa slavu.

Antonio jeb Tonio Presto, itālieti pēc dzimšanas, vā­cieti pēc audzināšanas un tagad amerikāni pēc līguma, bija «nopircis» Hofmanis amerikāņu kinematogrāfijai par slavu. Par Tonio Presto ienākumiem klīda fantas­tiskas baumas, un šie ienākumi patiešām bija pasakaini. Viņa mākslinieka pseidonīms[1] ārkārtīgi precīzi noteica viņa straujo raksturu. Presto ne mirkli nevarēja nostā­vēt mierā. Kustējās viņa rokas, viņa kājas, viņa augums, viņa galva un neatdarināmais deguns.

Tonio bija savā ziņā dabas brīnums, īsts Leidenes trauks, neizsīkstošs smieklu akumulators. Bija grūti iz­skaidrot, kāpēc ikviens viņa žests izraisa tādus nevaldā­mus smieklus, taču pretoties tieksmei smieties neviens

nevarēja. Pat pazīstamā skaistule lēdija Traina nebija varējusi apvaldīt smieklus, kaut gan, kā apgalvoja visi viņas paziņas, lēdija savu mūžu nebija smējusies, slēp­dama savus nelīdzenos zobus. Pēc amerikāņu kritikas domām, lēdijas Trainas smiekli bija ģeniālā amerikāņu komiķa lielākā uzvara.

Savu dabas doto talantu Presto desmitkāršoja ar ļoti savdabīgu tēlošanas veidu. Presto tēloja tikai traģiskās lomas. Viņam speciāli rakstīja scenārijus pēc Šeķspīra, Šillera, pat Sofokla traģēdiju motīviem. Tonio — Otello, Manfrēds, Edips … Tā būtu profanācija, ja Presto ne­tēlotu savas traģiskās lomas ar visu īstena itālieša sirdsdedzi un kaismi.

Bastera Keitona komisms slēpās viņa sejas nekustī­gās, «traģiskās» maskas pretruna ar situāciju komismu. Tonio Presto komisms bija pretrunā gan ar situācijām, gan apstākļiem, gan viņa paša iekšējiem pārdzīvoju­miem, gan ar viņa neiedomājamo, nejēdzīgo, neiespē­jamo augumu, ar viņa pajaco žestiem. Varbūt vēl nekad komiskais nebija pacēlies līdz tādiem augstumiem.

Tikai viens cilvēks, liels Eiropas rakstnieks un ori­ģināls domātājs, uz amerikāņu žurnālista jautājumu, kā viņam patikot Antonio Presto tēlošana, atbildēja: «Presto ir drausmīgs savā bezcerīgajā dumpī» Taču to nebija sacījis amerikānis, turklāt šo teikumu bija pat grūti saprast. Par kādu dumpi rakstnieks runāja, pret ko dumpojās Presto? So teikumu drīz vien aizmirsa, vienīgi pats Antonio Presto rūpīgi glabāja atmiņā šo ārzemnieka atsauksmi. Antonio Presto likās, ka šim vie­nīgajam cilvēkam bija izdevies ielūkoties viņa dvēselē.

— Hofman, Hofman! Vai tev šķiet, ka šis ir labs apgaismojums?

Operators Hofmanis, flegmātisks vācietis rūtainā uz­valkā, vērīgi ielūkojās aparāta vizierī. Gaisma tā apspī­dēja Presto seju, ka ēna nepietiekami spilgti iezīmēja Presto iekritušo degunu.

— Jā,- gaisma krīt pārāk stāvus. Nolaidiet sofītu un pagrieziet mazliet uz kreiso pusi.

— Tūlīt! — strādnieks atsaucās.

Melna ēna krita uz Antonio virsdeguni, un seja kļuva vēl smieklīgāka. Sai apgaismojumā pie loga vajadzēja noritēt traģiskai scēnai — neveiksmīgs mīlētājs, nabaga meistardziedonis, ko tēloja Presto, atklāj mīlestību ka­raļa zeltmatainajai meitai. Princesi tēloja Amerikas ekrānu zvaigzne Heda Luksa.

Tonio Presto parasti pats vadīja to filmu režiju, ku­rās piedalījās. Arī šoreiz pirms Hedas Luksas ierašanās viņš sāka mēģināt ar statistiem dažas masu scēnas. Kāda jauna, nepieredzējusi statiste nepareizi pārsoļoja pār skatuvi. Presto ievaidējās un lūdza viņu pāriet vēl­reiz. Atkal nepareizi! Presto sāka svaidīties ar rokām kā vējdzirnavu spārniem un spiegt smalkā bērna balstiņā:

— Vai tad tik grūti staigāt pa grīdu? Es jums tūliņ parādīšu, kā to dara. — Un, nolēcis no paaugstinājuma, Presto «parādīja». Viņš parādīja ļoti uzskatāmi un pa­reizi. Visi saprata, kas vajadzīgs, bet reizē ar to tas bija tik smieklīgi, ka statisti nenovaldijās un sāka skaļi smie­ties. Presto sanāca dusmas. Kad viņš dusmojās, tad kļuva divkārt smieklīgs. Statistu smiekli kļuva jau ho- mēriski. Baroni un bruņinieki tvēra pie vēderiem un vār­tījās pa grīdu, galma dāmas smējās līdz asarām, sabo­jādamas grimu. Karalim nokrita parūka. Presto skatījās uz šo stihisko nelaimi, kam par cēloni bija viņa neparas­tais talants, tad pēkšņi piecirta kāju, saķēra galvu un aizskrēja aiz kulisēm. Nomierinājies viņš atgriezās «pili» un gluži bāls sacīja:

— Es došu rīkojumus, stāvot aiz ekrāna.

Mēģinājums turpinājās. Visi Presto aizrādījumi bija

ļoti saprātīgi un apliecināja viņa lielo režisora piere­dzi un talantu.

— Mis Heda Luksa atbraukusi! — paziņoja režisora palīgs.

Presto nodeva vadības grožus palīga rokās un devās pārģērbties un nogrimēties.

Pēc divdesmit minūtēm viņš ienāca ateljē jau meis- tardziedoņa tērpā. Ne kostīms, ne grims nespēja no­slēpt viņa ķēmīgumu. Ak, cik smieklīgs viņš bija! Sta­tisti ar pūlēm novaldīja smieklus un raudzījās sānis.

— Kur tad Luksa? — Tonio nepacietīgi jautāja. Partnere kavējās. Jebkurai citai māksliniecei tas nebūtu

pagājis bez sekām, taču Luksa varēja atļauties šādus untumus.

Beidzot viņa parādījās, un viņas ierašanās, kā vien­mēr, radīja lielu efektu. Sās sievietes skaistums bija ne­parasts. Ari Hedu Luksu varēja nosaukt par akumula­toru, tikai cita veida. Šķita, ka daba būtu krājusi pa drusciņai simtiem gadu ilgi visu to, kas var apburt cii- : vēkus, krājusi pa drupatiņai, izdarījusi «atlasi» vecmā- ! muļām un vectētiņiem, lai beidzot pēkšņi savāktu vienuviet visu spožo skaistuma un sievišķīgās burvības arsenālu.

Antonio Presto nervozi sakustējās platais pīles de­guns, kad viņš paskatījās uz Luksu. Un visi, sākot ar režisoru un beidzot ar pēdējo namdari, pievērsa acis Hedai. Statistes lūkojās viņā gandrīz vai ar dievināšanu.

Presto deguns kustējās aizvien rosīgāk, it kā ostot gaisu.

— Gaismu! — Presto iesaucās smalkā balsī, kas aiz uztraukuma bija kļuvusi vēl spalgāka un griezīgāka.

Vesela gaismas jūra pārplūdināja ateljē. Šķita, ka Heda Luksa atnesusi šo gaismu līdzi. Hedas pseido­nīms 1 viņai tikpat labi atbilda kā Presto viņējais.

Pirms uzņemšanas Presto nolēma izmēģināt galveno kadru — meistardziedoņa izskaidrošanos ar karaļa- meitu.

Luksa apsēdās augstā atzveltnes krēslā pie loga, uz­lika ar zeltu izšūtā kurpītē auto kāju uz koķgriezumiem rotātā soliņa un paņēma rokā šuvekli. Lielisks dogs tīģera krāsā nogulās viņai pie kājām. Godbijīgā atsta­tumā no princeses nostājās Presto un sāka «dziedāt» par cēlu mīlestību pret dāmu. Karaļa meita neskatās uz viņu. Viņa noliec galvu aizvien zemāk un smaida par kaut ko. Varbūt viņa šobrīd domā par skaisto bruņinieku, kurš pēdējā turnīrā viņai par godu uzveicis visus preti­niekus un apbalvots ar viņas debešķīgo smaidu. Taču meistardziedonis iztulko šo smaidu citādi — ne velti viņš ir dzejnieks.

Viņš tuvojas princesei, dzied aizvien dedzīgāk.

viņš… nokrīt princeses priekšā ceļos un sāk runāt par savu mīlestību.

Nedzirdēta bezkaunība. Neticams apvainojums. Briesmīgs noziegums …

Princese, nepaceldama galvu no šuvekļa, sarauc pieri. Viņas acis met zibeņus, viņa trīs reizes uzsit ar zeltītajā kurpītē ieauto kājiņu pa soliņu. Ieskrien kalpo­tāji, saķer meistardziedoni un aizved uz cietumu. Meistardziedonis zina, ka viņu gaida spīdzināšana un nāve, bet viņš nenožēlo padarīto un raida savai iemīļo­tajai pēdējo skatienu, pilnu mīlas un padevības. Viņš labprat dosies nāvē.

Skats noritēja teicami. Presto ir apmierināts.

— Var uzņemt, — viņš saka Hofmanim. OpeTators jau stāv pie aparāta. Visu scēnu viņš noskatījies pa savu vizierstiklu. Presto atkal nostājas godbijīgā pozā pie Hedas krēsla.

— Uzņemu! — Hofmanis brīdina.

Aparāta rokturis sāk griezties. Skats atkārtojas ne­vainojami. Meistardziedonis dzied, princese noliec galvu aizvien zemāk un smaida. Meistardziedonis tuvojas princesei, nometas ceļos un sāk savu dedzīgo runu. Lai aktieriem radītu attiecīgu noskaņojumu, ateljē spēlē labs stigu orķestris. Presto aizrāvies. Viņš tēlo ne tikai ar žestiem un savas sejas bagātīgo mīmiku vien. Viņš arī runā kā īsts dramatisks aktieris, viņš čukst kaislīgos atzīšanās vārdus ar tādu izjūtu un spēku, ka Luksa, aizmirsusi desmitiem reižu atkārtoto kustību un žestu secību, mazliet paceļ galvu un drusku pārsteigta pa­šķielē uz partneri.

Un šai momentā notiek kaut kas tāds, ko nav pare­dzējis ne scenārists, ne režisors.

Presto, šis cilvēciņš ar īsajām kājelēm, lielo galvu, ar kustīgo pīles degunu atzīstas mīlestībā. Tas likās He- dai Luksai tik aplami, nejēdzīgi, komiski, neiespējami, ka viņa pēkšņi iesmējās neapturamus smieklus.

Tie bija homēriski smiekli, kas piepeši uzbrūk cilvē­kam kā briesmīgas slimības lēkme un nelaiž vaļā, turot ķermeni krampjainā sasprindzinājumā, laupot spēku, izraisot asaras. Luksa smējās tā, kā vēl nekad nebija smējusies savā mūžā. Viņa tikko vairs spēja atvilkt elpu, kad no jauna izplūda bezgalīgos, sudrabainos smieklos. Šuveklis izkrita no rokām, viena no zeltainajām bizēm nokārās līdz grīdai. Sabiedētais dogs pietrūkās kājās un neizpratnē lūkojās uz savu saimnieci. Ari apjukušais Presto piecēlās un raudzījās Hedā, drūmi savilcis uzacis.

Smiekli tikpat lipīgi kā žāvas. Nepagāja ne mirklis, kad smieklu dārdi jau skanēja visā ateljē. Statisti, namdari, montieri, dekoratori, grimētāji — visi bija smieklu varā.

Presto vēl stāvēja kādu sekundi, tad pēkšņi pacēla rokas un izvaibstītu seju, sažņaudzis dūres, paspēra soli uz Luksas pusi. Šobrīd viņš izskatījās drīzāk briesmīgs nekā smieklīgs.

Heda paskatījās uz Presto, un viņas smiekli piepeši aprāvās. Tikpat pēkšņi apklusa smiekli visā ateljē. Or­ķestris sen jau bija beidzis spēlēt, jo muzikantiem sme­joties lociņi bija izkrituši no rokām. Nu ateljē iestājās klusums.

Šis piepešais klusums it kā atžilbināja Presto. Viņš lēni nolaida rokas, lēni apgriežas un, šļūkdams kājas, nogāja līdz lielam dīvānam un iekrita tanī uz mutes.

— Piedodiet, Presto, — Heda negaidot pārtrauca klusumu. — Es uzvedos kā skuķe, un manu muļķīgo smieklu dēļ sabojāti tik daudzi metri filmas.

Presto grieza zobus. Viņa domā tikai par sabo­jāto filmu . ..

— Jūs veltīgi atvainojaties, — Presto vietā atbildēja Hofmanis. — Es tīšuprāt nepārtraucu uzņemšanu un nebūt neuzskatu filmu par sabojātu. No mana viedokļa šis jaunais kadra variants ir lielisks. Patiešām, iznīcinoši smiekli, kas neatstāj nekādu cerību, mīļotas sievietes smiekli par atbildi uz kaislīgu atzīšanos, —yai iemīlēju­šos tas nesatriec vairāk nekā visbriesmīgākās mokas? Vai šie smiekli vienā mirklī nepārvērš meistardziedoņa mīlestību degošā naidā? Presto bija neatdarināms, ģe­niāls. O, es pazīstu mūsu amerikāņu publiku, — Hofmanis nobeidza, — tā smiesies kā vēl nekad Meistardziedoņa izvalbītās acis, vaļējā mute… Nedusmojies, Presto, bet tu nekad vēl neesi bijis tik efektīgs. Un, ja es nebūtu sevi «norūdījis», tad nebūtu spējis pakustināt aparāta rokturi. Bet es izsmiešos pēc patikas vēlāk.

Presto piecēlās un atsēdās uz dīvāna.

— Jā, tev taisnība, Hofman, — viņš lēni noteica. — Tas iznāca lieliski. Mūsu amerikāņi beigsies nost aiz smiekliem.

Un piepeši, kas vēl nekad nebija noticis, pats Tonio Presto iesmējās dzedrus, sprakšķošus smieklus, atseg­dams rindu greizu zobu. Smieklos skanēja kaut kas baigs, sātanisks, un neviens nepiebalsoja tiem.

Pēc šī nelaimīgā mēģinājuma Presto iesēdās auto­mobilī un, pēc šofera vārdiem, «notrieca mašīnu līdz nāvei».

— Uz priekšu! Uz priekšu! — kliedza Presto un pavēlēja šoferim braukt ar pilnu jaudu. Viņi traucās pa ceļiem kā noziedznieki, kurus, vajā policija. Viņiem pa­tiešām dzinās pakaļ. Braucot gar fermām, viņi sabrauca zosis un piles, kas nāca mājup no tuvīnā dīķa, un pār­kaitinātie fermeri metās viņiem pakaļ ar rungām rokās, taču, protams, nepanāca. Divas reizes automobili sāka vajāt policisti uz motocikliem, jo tas joņoja neatļautā ātrumā un nepieturēja, par spīti policistu enerģiskajiem pieprasījumiem. Taču vajātāji atpalika cits pēc cita: grūti bija panākt Presto automobili- Tā bija viena no labākajām, spēcīgākajām mašīnam visā Amerikā, tai­sīta pēc Tonio speciāla pasūtījuma. Viņš mīlēja ātrumu visur.

Piecos vakarā Presto apžēlojās par šoferi un ļāva tam pieturēt pie krodziņa ceļmalā, lai ieēstu. Pats Presto ēdieniem nepieskārās, tikai izdzēra krūzi auksta ūdens.

Un atkal atsākas tas pats neprātīgais brauciens visu vakaru un nakti. Viņi joņoja pa šoseju gar jūras krastu. Šoferis vai beidzās nost aiz noguruma un beidzot pa­ziņoja, ka snaužot braukdams un negalvojot par to, vai nesadauzīšot mašīnu ar visu braucēju.

— Uz priekšu! — sauca Presto. Viņš piecēlās no sēdekļa, atstūma šoferi un pats nosēdās pie stūres.

— Jūs varat atpūsties, — Tonio sacīja šoferim. Tas atkrita automobiļa platajā sēdeklī un tūliņ cieši aizmiga.