Pārbaudes akmens Zinātniski fantastisku stāstu krājums

MĒS AR SAVU ĒNU

Trimbls nolaida trīcošo karoti, vainīgi blisinādams ūdeņainās acis.

— Nu, Marta, Marta! Tā nevajag.

Uzlikusi gaļīgo roku savā galā uz galda, pie kura viņi brokastoja, Marta, no dusmām pietvīkusi un aizsmakusi, lēni un indīgi sacīja:

— Piecpadsmit gadu es tevi esmu mācījusi, pūlējusies vest pie prāta. Septiņsimt astoņdesmit nedēļu — pa septiņām dienām katrā — esmu centusies izpildīt savu sievas pienākumu un iztaisīt no tevis, lupatas, vīrieti. — Viņa uzsita ar plato, tulznaino plaukstu pa galdu tā, ka piens krūzē nošļakstēja. — Un ko es esmu panākusi?

— Marta, nu pietiek!

— Galīgi nekā! — viņa kliedza. — Tāds pats vien tu esi: iztapīgs, mazdūšīgs, gļēvs, zaķapastala un mīkstčaulis!

— Nē, es tomēr neesmu tāds, — Trimbls vārgi protestēja.

— Pierādi! — viņa nodārdināja. — Pierādi! Ej un izdari to, kam tev visus piecpadsmit gadus trūka dūšas! Ej un pasaki tam savam direktoram, ka tev pienākas algas pielikums.

— Pasacīt viņam? — Trimbls šausmās samirkšķināja acis. — Tu gribi teikt — palūgt viņu?

— Nē, pasacīt! — sievas balsī skanēja kodīgs sarkasms. Viņa joprojām kliedza.

— Viņš mani atlaidīs.

— Tā jau es domāju! — Un plauksta atkal uzsita pa galdu. Piens izšļakstījās no krūzes un notecēja pār galdu. — Lai atlaiž. Jo labāk. Pasaki, ka piecpadsmit gadu tu to gaidīji, un iesper viņam pa vēderu. Atradīsi citu vietu.

— Bet ja nu ne? — viņš gandrīz ar asarām jautāja.

— Nu, vietu visur ir papilnam! Desmitiem! — Marta piecēlās, un, redzot viņas vareno augumu, Trimbls sajuta parastās baiļu trīsas, kaut gan, liktos, pa piecpadsmit gadiem būtu varējis pierast pie sievas iespaidīgajām proporcijām. — 1 Tikai, par nelaimi, tās ir domātas vīriešiem!

Trimbls ierāva galvu plecos un paņēma cepuri.

— Nu, es paskatīšos, — viņš nomurmināja.

— Tu paskatīsies! Tu jau pirms gada taisījies paskatīties. Un pirms diviem gadiem…

Viņš izgāja, taču sievas balss joprojām vajāja viņu arī uz ielas.

— … un pirms trim gadiem, un četriem … Tfū!

Viņš ieraudzīja savu attēlu skatlogā: mazs cilvēciņš ar vēderiņu, bikli sakucis. Laikam jau viņiem visiem taisnība: kverpis un nekas vairāk.

Pienāca autobuss. Trimbls uzlika kāju uz kāpšļa, bet tūlīt viņu iegrūda iekšā no muguras pienākušais muskuļotais tēvainis, un, kad Trimbls bikli pasniedza šoferim naudaszīmi, tēvainis pagrūda viņu nost, lai dotos uz brīvo sēdekli.

Smags, ciets elkonis sāpīgi ietriecās ribās, taču Trimbls neteica ne vārda. Viņš jau sen bija pieradis pie tādas grūstīšanas.

Šoferis nicīgi iebēra viņam saujā sīknaudu, sabozās un ieslēdza ātrumu. Trimbls iemeta piecu

centu monētu kasē un virzījās tālāk pa eju. Pie loga bija brīva vieta, bet malējo sēdekli aizņēma būdīgs vīrs ar zilsārtu seju. Tas nomērīja Trim- blu ar nievājošu skatienu un pat nedomāja pavirzīties.

Pacēlies pirkstgalos, Trimbls,ar strupajiem pirkstiem apņēma siksnas cilpu un iekārās tajā, tā arī nekā neteicis.

Pēc desmit pieturām viņš izkāpa, pārgāja pāri ielai, kā parasti mezdams asu līkumu, lai nebūtu jāiet tuvu garām policista zirgam, sīkiem solīšiem aiztipināja pa trotuāru un laimīgi sasniedza kantori.

Votsons jau sēdēja pie sava galda un uz Trim- bla «labrīt» norūca «hrr». Tas atkārtojās katru mīļu dienu — «labrīt» un «hrr».

Tad sāka ierasties pārējie. Kāds, atbildot uz Trimbla sveicienu, noburkšķēja neskaidru «sveiki», citi tikai kaut ko noņurdēja, pavīpsnāja vai ņirdzīgi pasmējās.

Desmitos ieradās direktors. Viņš nekad neatbrauca un neatnāca, bet tikai ieradās. Arī šoreiz. Direktors cienīgā gaitā aizsoļoja uz savu kabinetu, it kā viņam tur būtu jāieliek pamatakmens piemineklim, jānokristī līnijkuģis vai jāizdara kāds cits ļoti svinīgs rituāls. Neviens neuzdrošinājās ar viņu apsveicināties. Visi pūlējās izskatīties ārkārtīgi godbijīgi un tai pašā laikā ārkārtīgi aizņemti. Bet Trimbls, lai kā viņš centās, izskatījās tikai pēc smīkņājoša dīkdieņa.

Nogaidījis apmēram stundu, lai direktors pagūtu izskatīt rīta pastu, Trimbls drudžaini norīstījās, pieklauvēja un iegāja.

— Lūdzu piedošanu, ser…

— Ko? — Vērša galva izslējās, niknās ačteles paralizēja lūdzēju. — Kas jums vajadzīgs?

— Nekas, ser, nekas, — no bailēm sastingdams, Trimbls bikli sacīja. — Tāds nieks vien, jau aizmirsu …

— Nu, tad vācieties proml

Trimbls aizvācās. Divpadsmitos viņš mēģināja pamodināt sevī tēraudcietu apņēmību, taču tērauda acīmredzot nepietika, un viņš nopūzdamies atkal atslīga krēslā.

Bez desmit minūtēm vienos viņš riskēja izdarīt vēl vienu mēģinājumu: nostājās pie direktora durvīm, pacēla pie pildiņa saliektu rādītājpirkstu — un pārdomāja. Labāk mēģināt pēc pusdienu pārtraukuma. Ar pilnu vēderu viņš būs drosmīgāks.

Pa ceļam uz kafetēriju Trimblam bija jāiet garām bāram. Viņš šim bāram bija gājis garām tūkstošiem reižu, bet iegriezies tajā nebija nekad. Taču šodien viņam ienāca prātā, ka malks viskija varētu viņu uzmundrināt. Viņš piesardzīgi palūkojās apkārt. Ja Marta ieraudzītu viņu uz šās dzertuves sliekšņa, viņam klātos slikti. Taču Martas nekur tuvumā nemanīja, un, brīnīdamies par paša drosmi, Trimbls iegāja bārā.

Klienti vai pastāvīgie apmeklētāji, vai kā nu viņus sauc, apveltīja Trimblu ar neslēpti aizdomīgiem skatieniem. Pie garās letes sēdēja seši gabali, un visi seši, bez šaubām, tūlīt pazina viņā minerālūdens cienītāju. Trimbls gribēja atkāpties, bet bija jau par vēlu.

— Ko vēlaties? — bārmenis jautāja.

— Iedzert.

Kāda krekšķošs smiekliņš lika Trimblam saprast, ka viņa atbilde bijusi pārlieku vispārīga. Vajadzēja nosaukt konkrētu dzērienu. Taču, izņemot alu, viņš neko citu nevarēja atcerēties. Bet alus viņam nepalīdzētu.

— Ko jūs ieteiktu? — viņš attapies jautāja.

— Skatoties, kādam nolūkam.

— Kā to saprast?

— Nu, vai jūs dzerat aiz priekiem, aiz bēdām vai vienkārši tāpat.

— Aiz bēdām! — Trimbls kaismi paziņoja.

— Tikai aiz bēdām.

— Vienu mirkli! — Pamājis ar servjeti, bārmenis aizgriezās. Dažas sekundes viņš žonglēja ar pudelēm un tad nolika Trimblam priekšā lielu glāzi ar mazliet duļķainu, dzeltenu šķidrumu.

— Četrdesmit centu.

Trimbls samaksāja un kā noburts raudzījās uz glāzi. Tā viņu pievilka. Un biedēja. Tā valdzināja un iedvesa šausmas kā izslējusies kobra. Trimbls vēl joprojām skatījās uz dzelteno šķidrumu, kad pēc piecām minūtēm viņa kaimiņš, plecīgs tēvainis, nevērīgi pastiepa spalvaino roku, paņēma glāzi un vienā rāvienā to iztukšoja. Vienīgi Trimbls varēja kļūt par upuri tādam kroga ētikas pārkāpumam.

— Vienmēr gatavs pakalpot draugam! — tēvainis saldā balsī sacīja, un viņa acis piemetināja: «Pamēģini tikai man iepīkstēties!»

Ne vārda nebildis, Trimbls nokārtu galvu izgāja no bāra. Bārmeņa nicīgais skatiens dedzināja viņa muguru. Pastāvīgo apmeklētāju aizsma- kušie smiekli kā uguns svilināja pakausi un ausis.

Laimīgi izkļuvis uz ielas, Trimbls nodevās skumīgām pārdomām. Kāpēc, kāpēc gan visi kāju spērieni un pazemojumi lemti viņam? Vai viņš vainīgs, ka nav dzimis par bravūrīgu huligānu? Viņš ir tāds, kāds ir. Un galvenais: ko viņam tagad darīt?

Protams, varētu griezties pie tiem… nu, pie psihologiem. Bet tie taču ir ārsti. Un Trimbls

sni

briesmīgi baidījās no ārstiem, kas viņa apziņā asociējās ar slimnīcām un operācijām. Turklāt arī ārsti droši vien viņu tikai izsmietu. Par viņu visi vienmēr smējās, kopš vien viņš sevi atcerējās. Vai vispār ir kaut kas pasaulē, no kā viņš nebaidītos? Vai ir kaut kas tāds?

Līdzās kāds sacīja:

— Tikai nebīstieties! Es domāju, ka varēšu jums palīdzēt.

Pagriezies Trimbls ieraudzīja kārnu neliela auguma vecīti ar sniegbaltiem matiem un pergamentam līdzīgu, krunkainu seju. Vecītis lūkojās viņā ar pārsteidzoši skaidrām, zilām acīm. Ģērbies viņš bija vecmodīgi un ērmoti, taču tāpēc šķita vēl mīlīgāks un labvēlīgāks.

— Es redzēju, kas tur notika. — Vecītis pamāja uz bāra pusi. — Es pilnīgi saprotu, kā jūs jūtaties.

— Kāpēc jūs ieinteresējāties par mani? — Trimbls piesardzīgi jautāja.

— Mani vienmēr interesē cilvēki. — Vecītis draudzīgi paņēma Trimblu zem rokas, un viņi sāka iet. — Cilvēki taču ir daudz interesantāki par nedzīviem priekšmetiem. — Zilās acis mīlīgi smaidīja. — Ir tāds negrozāms likums, ka katram piemīt kāds liels trūkums jeb, ja jums tā labāk tīk, kāda galvenā vājība. Un visbiežāk tās ir bailes. Cilvēks, kas nebīstas no citiem cilvēk kiem, var briesmīgi baidīties no vēža. Daudziem cilvēkiem ir bail no nāves, bet citi — tieši otrādi — bīstas no dzīves.

— Tā ir taisnība, — Trimbls piekrita, neviļus atkusdams.

— Jūs esat savu baiļu vergs, — vecītis turpināja. — Stāvokli pasliktina vēl tas, ka jūs pats to pilnā mērā apzināties. Jūs pārāk skaidri apzināties savu vājību.

- Un kā vēl!

- Par to jau es runāju. Jūs zināt savu vājību. Tā pastāvīgi ir jūsu apziņā. Jūs neesat spējīgs to aizmirst ne mirkli.

- Jā, diemžēl tā tas ir, — Trimbls sacīja.

Taču iespējams, ka kādreiz es spēšu to pārvarot. Varbūt es k]ūšu drosmīgs. Dievs mans liecinieks, es simtiem reižu esmu mēģinājis …

— Nu, protams. — Krunkainā seja atplauka priecīgā smaidā. - Jums ir trūcis viena — pastāvīga atbalsta no uzticama drauga puses, kurš jūs nekad nepamestu. Cilvēkam ir vajadzīga atzinība un dažreiz arī tieša palīdzība. Un katram cilvēkam ir tāds draugs.

— Bet kur tad ir mans? — Trimbls drūmi jauta ja. '— Tikai es pats esmu sev draugs — sliktāk vairs nevar būt.

— Jūs iegūsiet atbalstu, kāds lemts tikai nedaudziem izredzētajiem, 1 — vecais solīja.

Viņš bažīgi palūkojās visapkārt un iebāza roku kabatā.

— Jums būs lemts dzert no avota, kas slēpjas pašās zemes dzīlēs.

Viņš izvilka garu, šauru flakonu, kurā dzirkstīja zaļš šķidrums.

— Tas dos jums ausis, spējīgas sadzirdēt tumsas balsi, un mēli, kas spēj sarunāties ar tās radījumiem.

— Ko, ko?

— Ņemiet! — vecītis noteikti sacīja. — Es dodu jums šo dzērienu, jo augstākais likums skan, ka žēlsirdība dzemdē žēlsirdību, bet no spēka rodas spēks. — Viņš atkal mīlīgi pasmaidīja. — Tagad jums atliek pārvarēt tikai vienas bailes. Bailes, kas jūs kavē iztukšot šo flakonu.

Vecītis nozuda, 'lrimbls nevareja saprast, kā tas īstenībā notika: vēl pirms mirkļa viņa dīvainais sarunas biedrs bija tepat līdzās, bet nu salīkušais stāvs jau iejuka gājēju drūzmā ielas viņā galā. Trimbls brīdi stāvēja, noraudzīdamies viņam pakaļ, tad pievērsa skatienu pirkstos sažņaugtajam flakonam. Un iebāza to kabatā.

Trimbls izgāja no kafetērijas desmit minūtes ātrāk, nekā bija vajadzīgs, lai laikus atgrieztos kantorī. Viņa vēders nebija apmierināts, un dvēseli māca skumjas. Viņam stāvēja priekšā vai nu izskaidrošanās ar direktoru, vai izskaidrošanās ar Martu. Viņš atradās starp laktu un āmuru, un šis apstāklis pilnīgi laupīja viņam ēstgribu.

Viņš nogriezās šķērsielā, kas veda uz tukšāju, kur nebija neviena cilvēka. Aizgājis tukšāja tālākajā malā, viņš izvilka no kabatas spīguļojošo flakonu un vērīgi to aplūkoja.

Flakona saturs bija koši zaļš un izskatījās eļļains. Kāda narkotiskā viela vai varbūt pat inde. Gangsteri pirms bankas aplaupīšanas uzkur — bulē sevi ar narkotiskajām vielām, bet kā šādas zāles iedarbosies uz viņu? Un, ja tā ir inde, varbūt viņa nāve būs klusa un bez sāpēm? Vai Marta raudās, ieraudzījusi viņa sastingušo līķi ar labestīgu smaidu vaska krāsas sejā?

Atkorķējis flakonu, Trimbls pielika to pie deguna un sajuta saldenu, gaisīgu aromātu. Nolaizījis korķi, viņš novilka ar mēles galiņu gar aukslējām. Šķidrums bija stiprs, smaržīgs un apbrīnojami patīkams. Trimbls pacēla flakonu pie mutes un izdzēra tā saturu līdz pēdējam pilienam. Pirmoreiz dzīvē viņš uzdrošinājās riskēt, labprātīgi spert soli nezināmajā.

— Varēji arī tik ilgi nevilcināties! — kāda balss sacīja.

Trimbls paskatījās apkārt. Tukšājā neviena nebija. Viņš nosvieda flakonu, būdams pārliecināts, ka pārklausījies.

— Paskaties uz leju! — balss pavēlēja.

Trimbls pārlaida skatienu tukšājam. Neviena.

Ir gan dzira! Viņam jau sākas halucinācijas.

— Paskaties uz leju! — balss pikti atkārtoja.

— Sev zem kājām, stulbeni! — Un pēc brīža apvainoti piebilda: — Es taču esmu tava ēna!

— Ak dievs! — Trimbls izdvesa, paslēpdams seju rokās. — Es sarunājos ar paša ēnu! Ar vienu reizi esmu nodzēries līdz baltām pelītēm!

— Palauzi, palauzi galvu! — ēna sašutusi ieteica. — Melns rēgs ir katram cilvēkam, tikai ne katrs muļķis prot runāt tumsas valodā. — Dažas sekundes ēna kaut ko pārlika, tad pavēlēja:

— Nu, labi, ejam!

— Uz kurieni?

— Sāksim ar to, ka sadosim tam riebeklim bārā.

— Ko?! — Trimbls iebļāvās. Divi gājēji uz trotuāra apstājās un izbrīnīti sāka raudzīties uz ^.ukšāju. Bet Trimbls to pat nepamanīja. Doma* viņam juka, viņš neko neapjēdza, tikai juta mežonīgas bailes: tūlīt, tūlīt viņam uzvilks trakokrekli' un ieslodzīs bīstamo vājprātīgo nodaļā!

— Beidz bļaustīties!

Ēna kļuva blāvāka, jo neliels mākonītis aizsedza sauli, bet drīz vien atguva iepriekšējo melnumu.

— Nu, ja reiz mēs esam sākuši sarunāties, es labāk apgādāšos ar vārdu. Vari saukt mani par Klarensu.

— Kl… Kl… Kl…

— Kas tad nu? Vai tas ir slikts vārds? — ēna kareivīgi apjautājās. — Bet tagad aizveries! Pieej pie sienas! Tā ja! Vai redzi, kā es izaugu? Vai redzi, cik daudz lielāks es esmu par tevi? Saliec labo roku! Brīnišķīgi! Un tagad paskaties uz manu roku! Varena, vai ne? Pasaules čempions smagajā svarā par to pusi dzīves atdotu!

— Ak dievs! — Trimbls nostenējās, sasprindzinādams bicepsu un lūdzoši paceldams acis pret debesīm.

— Mēs abi tagad varam strādāt kopīgi, — Kla- renss turpināja. — Tu tikai notēmē, bet belzienu es ņemu savā ziņā. Tikai nostājies pret gaismu, tā, lai es būtu liels un spēcīgs, tad tālāk viss ies kā pa sviestu. Sit droši un atceries, ka es esmu kopā ar tevi. Tikai iebukņī viņu ar dūri, es tad viņam tā zvelšu, ka uzsprāgs līdz griestiem. Vai saprati?

— J-j-jā, — Trimbls tikko sadzirdami nomurk- šķēja. Bailīgi pašķielējis pār plecu, viņš redzēja, ka skatītāju skaits pieaudzis līdz desmit.

— Pagriezies tā, lai es būtu aiz muguras, — * ēna pavēlēja. — Sākumā pats atvēzējies, bet otrreiz es tevi atbalstīšu. Redzēsi, kāda būs starpība.

Trimbls paklausīgi pagriezās pret smīkņājoša-, jiem dīkdieņiem un belza ar tuklo dūri. Kā jau viņš bija gaidījis, nekāds sitiens neiznāca. Viņš soli atkāpās un atkal atvēzējās, sasprindzinādams visus spēkus. Roka šāvās uz priekšu kā virzulis, aizraudama sev līdz ķermeni, un viņš tik tikko noturējās kājās. Skatītāji sāka skaļi smieties.

— Vai redzēji? Ko es tev teicu? Neatradīsies viens cilvēks no desmit, kas apzinātos savu īsto spēku. — Klarenss ērmoti noķiķināja. — Tā, nu mēs esam gatavi. Varbūt notrieksim no kājām sitos tipiņus, lai ievingrinātu roku?

— Nē! — Trimbls iekliedzās un notrausa sviedrus no piesarkušās, pusneprātlgās sejas. Skatītājiem bija piebiedrojušies vēl pieci cilvēki.

— Labi, kā vēlies. Bet tagad ejam uz bāru, un atceries, ka es vienmēr esmu tev līdzās.

Iedams arvien gausākā un gausākā solī, Trimbls beidzot nonāca līdz bāram. Viņš apstājās pie ieejas, juzdams, kā trīc ceļi, bet kauslīgā ēna steidzīgi deva vēl pēdējos norādījumus:

— Izņemot tevi, neviens mani nedzird. Tu piederi pie nedaudzajiem laimīgajiem, kam atklājusies tumsas valoda. Mēs ieiesim iekšā kopā, un tu runāsi un darīsi to, ko es tev teikšu. Un, lai kas notiktu, nezaudē dūšu — es būšu kopā ar tevi, un es varu nogāzt no kājām traku ziloni.

— S-skaidrs, — Trimbls bez mazākās sajūsmas sacīja.

— Nu, jauki! Bet kāda velna pēc tad tu mīņājies uz vietas?

Trimbls atvēra durvis un iegāja bārā tādā gaitā, kā noziedznieks kāpj uz ešafota. Tur joprojām sēdēja tā pati kompānija ar dūšīgo tēvaini priekšgalā.

Bārmenis paskatījās uz ienākušo, nekaunīgi pavīpsnāja un zīmīgi pameta uz viņa pusi ar īkšķi. Tēvainis izslējās un sarauca uzacis. Joprojām smīnēdams, bārmenis apjautājās:

— Ar ko varu pakalpot?

— Iededzini gaismu, — Trimbls aizkapa balsī nošņāca, — un es tev kaut ko parādīšu!

Tā! Nu viņš ir nogriezis sev atkāpšanās ceļu. Un tagad būs vien jāiztur viss līdz galam, kamēr sanitāri aiznesīs viņu no šejienes uz nestuvēm.

Bārmenis pārlika. Jebkurā gadījumā te varēja iznākt labs joks, un viņš nolēma izpildīt šā vīreļa lūgumu.

— Esiet tik laipni! — viņš sacīja un noklikšķināja slēdzi.

Trimbls paraudzījās apkārt un uzreiz jutās mazliet drošāk. Turpat viņam līdzās izslējās Klarenss, sniegdamies līdz griestiem gluži kā pasaku džins.

— Sāc! — gigantiskā ēna komandēja. — Ķeries pie lietas!

Trimbls paspēra dažus soļus, paķēra tēvaiņa glāzi un iešļāca tās saturu viņam ģīmī.

Tēvainis kā pa miegam piecēlās, nokrekšķējās, nobrauca ar roku pār seju un vēlreiz nokrekšķējās. Tad novilka svārkus, akurāti tos salocīja un saudzīgi nolika uz letes. Lēnām, skaidri un ļoti pieklājīgi viņš sacīja savam pretiniekam:

— Bagāts es neesmu, bet sirds man ir reti laba. Es noteikti parūpēšos, lai tevi pienācīgi apglabātu.

Un varenā dūre apvilka gaisā plašu loku.

— Pieliecies! — Klarenss uzbļāva.

Trimbls ierāva galvu zābakos un juta, kā pāri viņa matiem aizdrāzās ātrvilciens.

— Sit! — kaismīgi komandēja Klarenss.

Trimbls palēcies izgrūda dūri uz priekšu. Viņš

ielika šajā kustībā visu savu svaru un visu savu spēku, tēmēdams uz tēvaiņa ādamābolu. Vienu mirkli Trimblam likās, ka viņa roka ir iztrieku- sies cauri pretinieka kaklam. Viņš atkal belza pa debesskrāpja sešdesmito stāvu, un rezultāts bija tikpat efektīgs. Tēvainis saļima kā vērsis zem cirvja pieta. Oho! Arī mēs kaut ko varam!

— Vēlreiz! — Klarenss ārdījās. — Ļauj, es viņam likšu vēlreiz, lai tikai pieceļasl

Tēvainis pūlējās pierausties kājās. Viņa seja pauda neizpratni. Viņš izslējās gandrīz taisns, nedroši balansēdams ar rokām un cenzdamies noturēties uz jodzīgajām kājām.

Trimbls sažņaudza labo dūri tik cieši, ka locītava noknakšķēja. Un tad jāva rokai vaju, tēmēdams tēvainim pa degunu. Atskanēja šmiukstošs blīkšķis, it kā plīstu pārāk stipri piepūsta bumba. Tēvaiņa galva žvangojās no vienas puses uz otru, draudēdama novelties no pleciem, viņš sagrījojās, nogāzās gar zemi un aizvēlās pa grīdu.

Kāds godbijīgi nostenējās.

Trīcēdams aiz uzbudinājuma, Trimbls pagrieza muguru sakautajam pretiniekam un devās pie letes. Bārmenis tūliņ pielēca viņam klāt, izrādīdams vislielāko cieņu. Trimbls apslapēja pirkstu ar siekalām un uzzīmēja uz letes apaju ģīmi.

— Nu, piezīmē tam klāt sprodziņas!

Bārmenis mirkli vilcinājās, ar lūdzošu skatienu

pavērās apkārt un drudžaini norīstījās. Tad paklausīgi aplaizīja pirkstu un piezīmēja ģīmim sprodziņas.

Trimbls izrāva viņam servjeti.

— Pamēģini vēlreiz vaibstīties manā priekšā, un ar tevi notiks šitā! — Viņš ar enerģisku žestu noslaucīja zīmējumu.

— Nu, nevajag, mister, — bārmenis lūdzoši nomurmināja.

— Ej tu … — pirmoreiz mūžā Trimbls lietoja stipru izteicienu. Viņš pasvieda servjeti bārmenim, paskatījās uz savu gārdzošo upuri un izgāja laukā.

Kad viņa mazais, apaļīgais stāvs nozuda aiz durvīm, kāds no apmeklētājiem sacīja:

— Tas nu ir gan! Piesūcies ar narkotikām un tagad, tā vien skaties, nogalēs kādu.

— Nerunā! — Bārmenis bija nobijies un apmulsis. — Vai pēc skata ko var zināt? Ņem kaut vai Makifu Gliemezi — viņš savā svarā ir pasaules čempions, bet no skata tīrais vārgulis. Man šis tipiņš tūlīt nepatika. Varbūt viņš ir Gliemeža brālis?

— Nav izslēgts, — domīgi bilda viņa sarunas biedrs.

Tēvainis uz grīdas mitējās gārgt, nožagojās, nostenējās un izlamājās. Apvēlies uz vēdera, viņš mēģināja piecelties.

— Un tagad pie direktora! — Klarenss tīksmi sacīja.

— Nē, nē, nē, tikai ne to! — Trimbla lādzīgā seja vēl bija sārta no nesenās piepūles. Viņš ik pa brīdim bažīgi pašķielēja pār plecu, gaidīdams briesmīgu un, kā viņš domāja, neizbēgamu pakaj- dzīšanos. Viņš nespēja ticēt, ka patiešām ir izdarījis to, ko bija izdarījis, un nesaprata, kā viņam izdevies izkļūt no šāda kautiņa dzīvam.

— Es teicu: pie direktora, tu, staigājošais ķirbi! — ēna pikti atkārtoja.

— Bet es taču nevaru sist direktoram! — Trimbls protestēja. — Tad es nokļūšu aiz restēm.

— Par ko? — kāds garāmgājējs apstādamies painteresējās un ziņkāri aplūkoja resnīti, kas skaļi runāja pats pie sevis.

— Ne par ko. Es runāju pats ar sevi… — Trimbls apklusa, jo viņa ēnai ļoti nepatika, ka viņus pārtrauca. Trimblam nepavisam negribējās klausīt ēnas padomu, taču citas izejas nebija.

— Ei! — viņš uzsauca aizejošajam garāmgājējam. Tas atgriezās.

— Nebāz degunu citu darīšanās, skaidrs! — Trimbls rupji sacīja.

— Labi, labi, netaisiet skandālu, — gājējs izbijies atteica un steidzīgi devās projām.

— Vai redzēji? — Klarenss noburkšķēja. — Nu, bet tagad pie direktora. Bez vajadzības mēs viņu neaiztiksim, nenervojies.

— Nenervozē, — Trimbls izlaboja.

— Nenervojies, — Klarenss nepiekāpās. — Sākumā mēs parunāsim. Bet, ja virfš nenāks mums pretī, nu, tad pielietosim spēku. — Brīdi klusējis, viņš piemetināja: — Tikai neaizmirsti ieslēgt gaismu.

— Labi, neaizmirsīšu. — Trimbls samierinājās ar to, ka vēl šodien nokļūs cietumā, ja ne morgā. Mocekļa izskatā viņš iegāja pa ārdurvīm un uzkāpa kantorī.

— Labdien!

— Hrr, — Votsons atsaucās.

Trimbls iededza gaismu, pagriezās, paskatījās, kur atrodas viņa tumšais sabiedrotais, piegāja cieši klāt Votsonam un ļoti skaļi sacīja:

— No cūkas es neko citu kā rukšķēšanu arī negaidu. Atļaujiet pievērst jūsu uzmanību tam, ka es jums teicu «labdien».

— Ko? Ko-a? E-e… — Votsons no pārsteiguma un izbīļa apmulsa. — Ahā! Nu, protams. Labdien.

— Nu, redz! Un iegaumējiet uz priekšdienām.

Ar pūlēm vilkdams nepaklausīgās kājas, neko

neapjēgdams, Trimbls devās uz direktora durvīm. Viņš pacēla saliektu pirkstu, grasīdamies pieklauvēt.

— Ir nedomā! — Klarenss uzsauca.

Trimbls nodrebinājās, satvēra durvju rokturi un

lēnītēm to nospieda. Dziļi nopūties, viņš tā iebelza pa durvīm, ka tās ar apdullinošu brīkšķi atsprāga vaļā, bezmaz izlidodamas no virām. Direktors pie sava galda pielēca kājās. Trimbls iegāja.

— Jūs! — direktors rēca, trīcēdams aiz niknuma. — Jūs esat atlaists!

Trimbls pagriezās un izgāja, akurāti aizvērdams aiz sevis nelaimīgās durvis. Viņš neteica ne vārda.

— Trimbl! — direktors kliedza, un viņa balss kā pērkona dārdi nogranda pa kabinetu. — Nāciet šurp!

Trimbls atkal iegāja kabinetā. Cieši aizvēris durvis, aiz kurām palika visa kantora uzmanībā saspringušās ausis, viņš nomērīja direktoru ar niknu skatienu, piegāja pie sienas un nospieda slēdzi. Pēc tam pastaigāja šurpu turpu, kamēr atrada tādu vietu, kur Klarenss izauga līdz griestiem. Direktors vēroja viņa manevrus, ar plaukstām atspiedies pret galdu. Acis viņa violeti sārtajā sejā spiedās ārā no dobumiem.

Brīdi viņi klusēdami raudzījās viens otrā un bija dzirdama tikai direktora smagā, astmatiskā elpošana. Beidzot direktors nošņāca:

— Vai jūs esat piedzēries, Trimbl?

— Mana gaume attiecībā uz atspirdzinošiem dzērieniem nav apspriežama, — Trimbls kategoriskā tonī sacīja. — Es atnācu paziņot, ka aizeju no jums.

— Aizejat? — Direktors izrunāja šo vārdu tā, it kā tas viņam nebūtu pazīstams.

— Tieši tā. Man šī jūsu bodīte ir līdz kaklam. Esmu nolēmis piedāvāt savus pakalpojumus Robinsonam un Flcnaganatn. — Direktors salēcās kā izbiedēts zirgs, bet Trimbls kā apsvilis turpināja: — Viņi man labi samaksās par tām zināšanām, kas ir manā rīcībā. Man ir apnicis dzīvot no šiem ubaga grašiem.

— Paklausieties, Trimbl! — direktors sacīja, ar pūlēm ievilkdams elpu. — Man negribētos jūs

zaudēt, jūs taču jau tik daudzus gadus pie mums kalpojat. Man negribētos, ka jūsu neapstrīdami izcilās spējas veltīgi ietu zudumā, bet ko jums var piedāvāt tādi sīki blēži kā Robinsons un Fle- nagans? Es pielikšu jums divus dolārus nedēļā.

— Ļauj, es viņam iegāzīšu pa purnu! — aizrautīgi piesolījās Klarenss.

— Nē! — Trimbls kliedza.

— Trīs dolārus, — direktors sacīja.

— Nu, vai tev žēl! Vienu pašu reizīti! — Klarenss neatstājās.

— Nē! — Trimbls iebļāvās, viss nosvīzdams.

— Nu, labi, es došu jums piecus. — Direktora seja saviebās. — Bet tas ir mans pēdējais vārds.

Trimbls noslaucīja nosvīdušo pieri. Sviedri straumītēm tecēja pa viņa muguru, kājas ļodzījās …

— Man visnekaunīgākajā veidā pienācīgi nav maksāts veselus desmit gadus, un es nebūšu ar mieru palikt pie jums, ja nepieliksiet man divpadsmit dolāru nedēļā. Jūs uz mana rēķina esat iedzīvojies par visiem divdesmit, bet lai nu ir — es atstāju jums astoņus dolārus cigāriem un pie- tikšu ar divpadsmit.

— C-c-cigāriem?!

— Robinsons un Flenagans dod man divpadsmit dolāru vairāk. Nu, bet jūs — kā vēlaties. Taču bez divpadsmit es nepalikšu.

— Divpadsmit! — Direktors apjuka, tad saniknojās, pēc tam iegrima domās. Galu galā viņš pieņēma lēmumu.

— Acīmredzot, Trimbl, es patiešām neesmu pietiekami novērtējis jūsu spējas. Es došu jums pielikumu, kādu jūs prasāt. — Viņš noliecās pār galdu un nikni blenza Trimblā. — Bet jūs parakstīsiet solījumu neiet no mums projām.

— Lai notiek. Es palieku. — Jau durvīs Trimbls piemetināja: — Ļoti pateicos.

— Vai redzēji? — Klarenss sacīja.

Nekā neatbildējis uzmācīgajai ēnai, Trimbls apsēdās pie sava galda un, pagriezies pret Vot- sonu, skaļā balsī, kas pārskanēja visu istabu, sacīja:

— Jauks laiciņš šodien.

— Hrr.

— Ko? — Trimbls iebrecās.

— Ļoti, ļoti jauks! — Votsons bijīgi piekrita.

Līdz pašām darba dienas beigām Trimbla sirds dziedāja kā lakstīgalu birzs. Nezin kādā veidā viss kantoris bija smalki uzzinājis par viņa izskaidrošanos ar direktoru. Un tagad to cilvēku tonī, kuri ar viņu runāja, skanēja kaut kas jauns. Pirmoreiz mūžā — taisni neticamil — Trimbls juta, ka viņu ciena.

Kad viņš novāca rēķinu grāmatas un izgāja no kantora, smidzināja lietus. Taču tas viņu nemaz neuztrauca. Aukstās lāses patīkami atsvaidzināja sakarsušo, starojošo seju, mitrais gaiss reibināja kā vecs vīns. Ignorēdams autobusu, Trimbls mundri soļoja pa slapjo trotuāru. Viņš iedomājās Martas pārsteigto seju un sāka svilpot jautru melodiju.

Aiz ielas stūra atskanēja spalgs troksnis, it kā būtu pārplīsusi riepa. Un vēl, un vēl, un vēl. Kļuva dzirdama skrejošu kāju dipoņa, un, pagriezies ap stūri, Trimbls ieraudzīja, ka viņam pretī lēkšo divi cilvēki. Viens bija otram priekšā par kādiem sešiem soļiem, un abi turēja rokās pistoles. Kad pa priekšu skrejošais bija vairs tikai soļu trīsdesmit atstatu, Trimbls viņā pazina tēvaini no bāra!

Viņš sastinga. Tālāk uz ielas bija dzirdami' kliedzieni, un Trimbls saprata, ka šie divi glābjas bēgot. Ja tēvainis viņu pazīs, tas, soli nepalēninājis, nobeigs viņu uz vietas. Un, kur paslēpties, nav. Nav, kur paglābties nedaudzajās atlikušajās sekundēs. Vēl ļaunāk — debesis klāja melni mākoņi, un viņa vērtīgā ēna nekur nebija redzama.

— Klarens! — Trimbls izbīlī nopīkstēja.

Atbildes nebija. Bet viņa sauciens piesaistīja tēvaiņa uzmanību. Tūlīt viņu pazinis, tas atņirdzai zobus baismīgā smējienā un pacēla pistoli. No trīcošā upura viņu šķīra ne vairāk kā trīs soļi — tādā attālumā netrāpīt nebija iespējams.

Trimbls iespēra tēvainim ar zābaka purnu pa ceļgala skriemeli.

Viņš to nedarīja aiz izmisuma kā kaktā iedzīta žurka. Nē, Trimbla rīcību diktēja loģisks secinājums, ka viņš var izglābties tikai tad, ja rīkosies tā, it kā viņa nozudusī ēna vēl joprojām būtu blakus. Un viņš izspēra kāju uz priekšu, tēmēdams pa pretinieka ceļgalu un ielikdams šajā spērienā visu savu spēku.

Tēvainis ieurbās ar galvu trotuārā, it kā gribētu palūkoties, kas notiek metro. Redzot šo patīkamo skatu, Trimblam radās aizdomas, ka viņa ēna, iespējams, tomēr atrodas tepat tuvumā, kaut arī paliek neredzama. Šī doma viņam iedvesa drosmi.

Pa to laiku Trimbla priekšā izauga otrs bēdzējs, kas skatījās uz viņu tik pārsteigti, it kā tikko būtu redzējis skudru pārvēršamies par lauvu. Tas bija liela auguma subjekts ar garām rokām un kājām, un Trimblam nebija ko domāt aizsniegties līdz viņa ādamābolam. Trimbls nolieca galvu un

triccās viņam vēderā. Subjekts iebļāvās un padevīgi pārlocījās uz pusēm, bet Trimbls iesita viņam pa ādamābolu. Tomēr pretinieks neieņēma gaidīto horizontālo stāvokli. Viņa zaļgani bālā seja piesarka no sāpēm un niknuma, un viņš atvēzējās pret Trimblu ar pistoles spalu.

Taču Trimbls negaidīja sitienu. Izmantodams iepriekšējo pieredzi, viņš ierāva galvu plecos, tad aši izstiepa kaklu un belza ar galvu pretiniekam pa saules pinumu. Subjekts atkal saliecās, un Trimbls no visa spēka iesita viņam pa degunu.

Trimblam aiz muguras kaut kas nosprakšķēja, un gluži kā nokaitēts īlens iedūrās viņa kreisās auss ļipiņā. Taču Trimbls tam nepievērsa uzmanību, viņš domāja tikai par seju, ko joprojām redzēja savā priekšā. Tur, kur bija atskanējis sprakšķis, tagad kāds rupji lamājās, visapkārt kliedza cilvēki, nāca tuvāk smagu kāju dipoņa.

Trimbls nekā nedzirdēja. Viņš neapjēdza, ka viņa pirmais pretinieks atguvies. Viņam tagad eksistēja vienīgi nikni atņirgtais purns acu priekšā. Un viņš sita pa to, cik bija spēka, grūda to atpakaļ, trieca lejup. Kaut kas ciets un punains ieblieza pa viņa paša kreiso vaigu, bet pēc tam, kā likās, sāka lauzt ribas. Taču Trimbls joprojām zvetēja pa purnu, tikai pa purnu.

Viņa sirds krūtīs dauzījās, viņš jau vairs neelpoja, drīzāk krāca, bet tad starp viņu un nīstamo purnu pazibēja kaut kas melns un garš, uzmetās tam virsū un nogāza zemē. Trimbls vēl divreiz iebelza pa tukšu gaisu un nolaida rokas, trīcēdams pie visām miesām un mulsi mirkšķinādams acis.

Pamazām viņa skatiens noskaidrojās. Policists sacīja:

— Mister, kaut arī augumā jūs neesat padevies, kaujaties jūs vareni.

Palūkojies apkārt, Trimbls redzēja, ka viņa nesenos pretiniekus no visām pusēm ielenkuši policisti.

— Pirmais ir Hems Karloti, — policists turpināja. — Mēs jau sen viņu medījam. — Viņš uzmeta Trimblam sajūsminātu skatienu. — Nu mēs esam jūsu parādnieki. Ja jums kādreiz vajadzīga mūsu palīdzība, nekautrējieties.

Trimbls izvilka kabatlakatiņu, piespieda to pie auss, pēc tam aplūkoja. Lakatiņš bija sarkans no asinīm. Ak dievs, asinis no viņa tek ar strūklu! Un tad Trimbls juta, ka viņa kreisā acs ir aiz- tūkusi, vaigs neganti sāp, bet ribas it kā visas būtu salauzītas. Nu, un paskats viņam droši vien ir briesmīgs!

— Jūs varat izdarīt man pakalpojumu tūlīt pat, — viņš sacīja. — Es, vēl zēns būdams, sapņoju pārbraukt mājās ar policijas mašīnu. Varbūt jūs tagad …

— Nav ko runāt! — policists jautri iesaucās. — Ar prieku! — Viņš uzsauca piebraukušās mašīnas šoferim: — Vajag aizvest šo džentlmeni. Viņš mums krietni palīdzēja.

— Uz kurieni, lūdzu?

Trimbls ērti atlaidās pret sēdekļa atzveltni. Viņi strauji sāka braukt, iekaucās sirēna, mašīnas uz ielām pagriezās malā. Jā, tā ir dzīve!

Saule izspraucās no mākoņiem un atspīdēja visā spožumā. Piepeši Trimbls ieraudzīja, ka blakus līdz brauc viņa ēna.

— Klarens!

— Klausos, kungs! — ēna pazemīgi atsaucās.

— Turpmāk vari visu atstāt manā ziņā.

— Labi, kungs. Taču…

— Turi muti! — Trimbls pavēlēja.

— Kam jūs to teicāt? — jautāja šoferis, pārsteigts paskatīdamies uz viņu.

— Sievai, — Trimbls atjautīgi atbildēja. — Gatavojos kaujai.

Plati smaidīdams, šoferis braši apturēja mašīnu un pavadīja savu pasažieri līdz durvīm. Kad Marta atvēra, viņš pielika roku pie formas cepures un sacīja:

— Kundze, jūsu vīrs ir varonis!

Un aizgāja.

— Varonis! — Marta nospurca. Sakrustojusi varenās rokas uz kuplajām krūtīm, viņa taisījās izplūst pamācīgā runā, bet tad viņas skatiens atdūrās pret dzīvesbiedra sadauzīto fizionomiju. Viņa izbolīja acis.

— Kur tad tevi tā izdaiļoja?

Nepazemodamies līdz atbildei, Trimbls pastūma

nost sievu un iegāja priekšnamā. Viņš pagaidīja, kamēr Marta aizver durvis, tad iespieda nobrāztos pirkstu kauliņus sānos, piepūtās un ieurbās viņā ar ciešu skatienu. Viņš bija labsirdīgs cilvēks un negribēja sievu sāpināt, taču Martai bija jāsaprot, ka viņai ir darīšana ar vīrieti.

— Marta, es pievarēju divus gangsterus un izspiedu no direktora algas pielikumu divpadsmit dolāru nedēļā. — Trimbls samirkšķināja acis, bet Marta bezspēkā atspiedās pret sienu. — Daudzus gadus es pacietīgi esmu panesis tavus izlēcienus, bet tagad man pietiek: vairs nemaz nemēģini mani gremzt.

— Gremzt… — viņa truli atkārtoja, neticēdama savām ausīm.

— Citādi es tev tā vilkšu, ka tu nožēlosi, ka neesi apgādājusies ar izpletni.

— Horācij! — Marta grīļodamās paspēra soli

uz viņa pusi, apstulbusi aiz brīnumiem. — Vai tiešām tu esi spējīgs iesist sievietei?

— Un kā vēli — viņš atbildēja, uzspļaudams niezošajai dūrei.

— Ak, Horācij! — Marta kaismīgi apvija ar rokām vīra kaklu un uzspieda uz viņa lūpām skaļu skūpstu.

Velns parāvis, kas lai tās sievietes izprot? Vienas augstu vērtē maigumu, bet citas — kā Marta — dod priekšroku kaut kam rupjākam. Nu, viņš darīs viņai to patikšanu!

Sagrābis sievu aiz matiem, Trimbls atlieca atpakaļ viņas galvu, it kā izraudzīja mērķi, aprēķināja svaru un spēku un nobučoja viņu tik skaļi, ka apkārt viss noskanēja.

Ar triumfējošu smīnu viņš palūkojās pār plecu uz savu aprimušo ēnu — ko tā tagad sacīs? Taču Klarensam viņš nebija prātā. Jo Martai taču arī bija ēna.