Pārbaudes akmens Zinātniski fantastisku stāstu krājums

STĪDZIŅA UZ SIRDI

Izejas mērītāja šautra palēcās, mirkli trīcēdama palika uz vietas un atkrita atpakaļ. Pēc trīsdesmit sekundēm atkal lēciens, apstāšanās skalas vidū, kritiens… Vēl trīsdesmit sekundes — un atkal viss no gala»., Un tā nedēļām, mēnešiem, gadiem.

Viegls metāla masts, kas atradās līdzās no akmens bluķiem mūrētai ēkai, iesniedzās augstu debesīs, izslējis pretī zvaigznēm lēzenu metāla kausu. No šā kausa divreiz minūtē Visumā izšļācās spēcīgs bezskaņas signāls:

— Bunda-1! Bip-bip-bop!:.. Bunda-1! Bip-bip- bop!..

To atkārtoja astoņi sinhronizēti repīteri uz ūdens klātās planētas tuksnesīgajām saliņām — astoņi spieķi gigantiskā ritenī — pasaulē, kas lēnām griezās ap savu asi.

Melnajā tukšumā starp tumšām planētām, starp mirušām, izdzisušām zvaigznēm vientuļš kuģis uztvēra Bundas balsi, koriģēja savu vertikālo un horizontālo kursu un droši lidoja tālāk. Cik šādu kuģu bija aizlidojuši garām! Bet viņš joprojām ir viens, joprojām rāda ceļu cilvēkiem, no kuriem nekad nesaņem atbildi: «Paldies, draugs!» Tālās, acīm nesaskatāmās raķetes izrakstīja tumšos bezdibeņus starp galaktiku lokiem ar acumirklīgiem izsviestās liesmas zibšņiem un nozuda. «Kuģi, kas satiekas naktī..» [1]

Bunda-1… Bāka Visuma dziļumos, pasaulīte ar gandrīz tādu pašu atmosfēru kā Zemei un gandrīz bez cietzemes, bezgalīgu okeānu planēta ar mazām, klinšainām saliņām, uz kurām nav nevienas dzīvas būtnes, ar ko varētu iedraudzēties cilvēks, taču īsta paradīze zivīm un citai ūdens radībai.

Šī saliņa bija lielākais cietzemes gabaliņš bezgalīgajā ūdens tuksnesī: divdesmit divas jūdzes gara, septiņas jūdzes plata — planētas Bunda-1 apstākļiem īsts kontinents. Kontinents, uz kura nav ne dzīvnieku, ne putnu, ne koku, ne puķu, tikai zemi, pa akmeņiem kāpelējoši krūmiņi ar mezglainiem, ķeburainiem zariem, ķērpji un sēnes, un kāds pussimts sugu kukaiņu, kuri ēd cits citu un tāpēc nevar pavairoties pārāk lielā skaitā. Un viss — vairāk nekā šeit nav.

Pār planētu gūlās klusums, un tas bija pats briesmīgākais, — klusums, kurā nav nekādu skaņu. Nekad te aprimdams nenopūtās viegls vējiņš, nekad niknumā neauroja vētra. Paisuma laikā jūra negribīgi plāvoja virsū klintīm un pēc tam bezspēcīgi atkāpās — desmit collas augšup, desmit collas lejup, precīzi kā pulkstenis, bez viena vienīga šļaksta, bez trokšņa, bez plīstošu putu šalkoņas. Kukaiņi bija mēmi; no piecdesmit sugām neviena neprata ne dūkt, ne čirkstēt, ne sirsināt. Ķērpju blāvie čemuri un krūmu kroplīgie zari nekad nekustējās. Šķita, ka tie ir nevis augi, bet dīvainas dzīvas būtnes, kas stingst mūžīgā klusēšanā.

Aiz mājas bija sakņu dārzs. Bākas celtnieki bija kā nekā sastrādājuši pusakru salas klinšainās virsmas trīs pēdu dziļumā un iestādījuši Zemes augus. No puķu sēklām neuzdīga neviena, bet dažas dārzeņu šķirnes bija pieticīgākas. Viņam bija piecdesmit dobīšu sīpolu, spinātu, ikā.postu un l>icšu. Sīpoli te izauga futbola bumbas lielumā. Viņš sīpolus neēda, jo nevarēja ciest to smirdoņu, taču vienmēr tos stādīja un kopa tikpat rūpīgi kā citus dārzeņus — tomēr kāda nodarbošanās, turklāt bija patīkami dzirdēt pazīstamo skaņu, lāpstai Šķeļot zemi…

Šautra palēcās, apstājās un atkrita atpakaļ. Ja uz to skatījās bieži un ilgi, cilvēks nonāca it kā hipnozē. Dažkārt viņam radās neprātīga vēlēšanas mainīt šautras ierasto gaitu, izjaukt raidījuma kodu un izdzirdēt kaut ko jaunu, jautri bezjēdzīgu— lai kauss izsviež pret izbrīnītajām zvaigznēm kādu ģeķību: «Dandas trop šentermpf! Bim- bam-bom! Dandas trop šentermpf! Bim-bam-bom!»

Tā bija noticis jau ne vienreiz vien. Iespējams, ka tas atkārtosies vēl. Pavisam nesen vieglais.kreiseris bezmaz ietriecās kādā no Vilka sistēmas planētām, tāpēc ika turienes bāka bija sākusi raidīt kaut ko nesaprotamu. Viena cilvēka ārprāts gandrīz maksāja 'dzīvību diviem tūkstošiem starpplanētu lainera pasažieru. Ja nodzēš sveci, ir grūti tumsā nenomaldīties no ceļa.

Darbs bākā nozīmēja desmit gadu pilnīgas vientulības, ļoti augstu algu un lepnu apziņu, ka dari sabiedrībai svarīgu darbu. Tas viss ir ļoti vilinoši, kad cilvēks ir jauns, viegli iejūsmināms un viņam zem kājām Zemes drošais, cietais pamats. Īstenība izrādās nežēlīga, nesaudzīga un daudziem nepanesama. Cilvēks nespēj būt viens.

— Jūs esat no Hebridu salām? Lieliski! Mums vajadzīgs bākas uzraugs stacijā Bunda-1, un jūs esat tieši tas cilvēks, kas mums noderīgs. Jums tur būs daudz vieglāk nekā citiem. Iedomājieties, ka jūs atrodaties pilnīgi viens uz Benbekulas salas: apmēram tas pats jūs sagaida Bundā. Pilsētniekus turp sūtīt nav jēgas: ar visu savu tehnisko sagatavotību viņi tur agri vai vēlu sajūk prātā tikai no tā vien, ka neredz ielu laternas. Hebridu salu iedzīvotājs ir kā radīts Bundai. Cilvēks taču neskumst pēc tā, kā viņam nekad nav bijis, bet uz Bundas-1 jūs ieraudzīsiet to, kas visu mūžu bijis ap jums — klinšainas salas, jūras plašumus. Gluži tāpat kā jūsu dzimtenē!

Gluži kā dzimtenē!

Dzimtenē…

Šeit — krasts, pret kuru nekad neskalojas viļņi, oļi, raibi gliemežvāciņi, sīki, krabjiem līdzīgi radījumi. Zem ūdens miegaini šūpojas ūdensaugu vāli, bariem peld zivis, gluži tādas pašas kā uz Zemes. Viņš ne reizi vien ir iemetis no krasta makšķeri un ķēris tās, bet pēc tam noņēmis no āķa un palaidis atpakaļ jūrā, palaidis brīvībā, kuras viņam pašam nav.

Šeit virs zaļgana ūdens nepaceļas akmens mola vecās plāksnes, pa līci, cītīgi pukšķinādami, ne- braukalē velkonīši, krastā neviens nedarvo laivas, nelāpa tīklus. Rībēdamas neveļas mucas pa bruģa akmeņiem, celtņi neceļ gaisā mirdzošus ledus blāķus, no pilnas kuģa tilpnes uz klāja spirinādamās nelec ārā sidrabotas zivis. Un svētdienas vakarā neviens nedomā par tiem, kas jūrā.

Zemes zinātnieki izdara brīnumus, kad viņiem tiek dots kāds tehnisks uzdevums. Piemēram, Bundas-1 galvenā stacija ir pusautomātiska, tās astoņi repīteri ir pilnīgi automatizēti, tos baro atomģene- ratori, kas var strādāt simt gadu bez uzlādēšanas. Stacijas varenā balss aizlido astrālos dziļumos, līdz neskaitāmu pasauļu zvaigžņu putekļiem. Vienīgais, kā trūkst Bundai-1, lai garantētu simtprocentīgu drošību, ir gudra, enerģiska un izlemt spējīga kontroles iekārta, avārijas mehānisms, kas

pārvērstu staciju par absolūtu pašvadības sistēmu. I Citiem vārdiem sakot, ir vajadzīgs cilvēks.

Šeit tad nu mācītie vīri bija nošāvuši greizi. Vajadzīgs cilvēks. Bet cilvēks taču nav detaļa, viņu nevar aprēķināt, apstrādāt un savienot ar citām detaļām — lai funkcionē!' Zinātnieki to saprata tikai vēlāk, pēc tam kad trešais bākas uzraugs sajuka prātā un bija jānogādā uz Zemi. Trīs psihiskas saslimšanas gadījumi organizācijā, ļ kas pārzina četrsimt staciju uz neapdzīvotām pla- jfiētām, — tas ir samērā nedaudz, mazāk nekā viens ^procents. Taču trīs — tas ir par trīs vienībām vairāk nekā nulle, un neviens nevar garantēt, ka šis skaitlis nepalielināsies: vienu ārprāts piemeklē ātrāk, cits tam pretojas ilgāk. Un tad zinātnieki mainīja taktiku. Kandidātus sāka ļoti stingri pārbaudīt, viņus pakļāva nesaudzīgiem izmēģinājumiem, kam vajadzēja salauzt vājos un norūdīt [spēcīgos — tos, kas derīgi darbam bākās. Taču drīz vien no pārbaudes nācās atteikties. Pārāk vajadzīgi bija cilvēki, pārāk maz bija tādu, ko vilināja bākas uzrauga postenis, pārāk daudzi L izstājās no spēles pārbaudes laikā. % Zinātnieki ieteica te vienu izeju, te citu, taču ^visas viņu teorijas cieta neveiksmi.

Viņu pēdējais izgudrojums bija tā sauktā stī- dziņa uz sirdi.

Cilvēks, viņi sprieda, ir Zemes bērns, no viņa sirds uz Zemes sirdi jābūt kādai stīgai. Kamēr eksistē šī stīga, cilvēka prāts ir skaidrs. Viņš nodzīvos desmit gadu vientulībā un ne reizi neju- > tīsies skumju pārmākts.

Bet kā atrast šo «stīdziņu uz sirdi»?

— Cherchez la femme [2] — ieteica viens no

viņiem, pāri acenēm uzvaroši raudzīdamies uz saviem kolēģiem.

Sāka apspriest šo variantu un noraidīja: zinātniekiem iztēlē rādījās visšausmīgākās šāda soļa sekas — no slepkavības līdz bērnu piedzimšanai. Turklāt nestrādājošās vienības vajadzībām būtu jādubulto produktu krājumi, kas jānogādā tādā milzīgā attālumā.

Izslēgts!

Varbūt suns? Uz daudzām planētām, kur suns pats var atrast sev barību, tas noderētu tīri labi. Bet ko iesākt ar Bundu un tai līdzīgām planētām? Kosmisko kuģu krava tiek aprēķināta līdz gramam, un vēl nebija pienācis laiks vadāt pa Visuma tālēm barību suņiem.

Pirmā «stīdziņa uz sirdi» bija nožēlojams mehānisks aizstājējs, kaut arī tam neapstrīdami piemita viena laba īpašība: tas kliedēja klusumu, kas līdzīgi lāstam gūlās pār Bundu. Kuģis, kas reizi gadā atveda produktus, nosvieda viņam magnetofonu un piecdesmit spoles ar lentēm. Divus mēnešus viņš klausījās skaņas — ne tikai mūziku un cilvēku valodu, bet arī dzimtās Zemes balsis: piepilsētas šosejas rūkoņu sestdienas vakarā, vilcienu dārdoņu, baznīcas zvanu spēles, skolas pagalma jautro troksni starpbrīdī — vārgu atbalsi no dzīves, kas ritēja kaut kur neaptverami tālu. Pirmo reizi ieslēdzis magnetofonu, viņš bija laimīgs. Desmitā reize uzvēdīja skumju garlaicību, divdesmitā viņu noveda izmisumā. Trīsdesmitās reizes nebija.

Aparāta šautra palēcās, notrīcelējās un norima.

— Bunda-1! Bip-bip-bop!..

Magnetofons kaktā pārklājās ar putekļiem. Kaut kur tur, aiz zvaigžņu miglājiem, dzīvo viņa brāļi, tikpat vientuļi kā viņš. Tie nedzird viņu, un viņš nedzird tos. Viņi ir neaizsniedzami, viņu pasaules kustas, riņķodamas pa savām orbītām, mērodamas tam nosprausto ceļu. Bet viņš sēž, lūkodamies uz šautru, pretdabiskā klusuma apdullināts.

Pirms astoņiem mēnešiem, ja mērītu pēc Zemes laika, raķete atveda viņam pierādījumu tam, ka mācītie vīri uz Zemes joprojām pūlas novilkt stī- d/.iņu uz viņa sirdi. Kravā, ko kuģis nometa uz Bundas, viņš atrada nelielu kastīti un grāmatiņu. Atbrīvojis kastīti no mazā izpletnīša, viņš atvēra vāku un ieraudzīja briesmoni ar izvalbītām acīm. Tas pagrieza trīsstūraino galveli un ieurbās viņā 'ar saltu, nekustīgu skatienu. Pēc tam sāka kusti- nāt garos, neveiklos locekļus — gribēja līst laukā. Viņš steigšus aizcirta vāku un paņēma instrukciju.

Tur bija teikts, ka viņa jauno draugu sauc par Džeisonu, tas ir pieradināts dievlūdzējs, reti miermīlīgs radījums, kas pats atradīs sev barību: kad uz Zemes, lai pārbaudītu, viņam iedeva dažus kukaiņus no Bundas faunas, viņš tos ar patiku apēda. Nobeigumā instrukcijas autori priecīgi pavēstīja, ka daudzās Zemes valstīs bērni ļoti mīl šos kukaiņus un rotaļājas ar tiem.

Redz, kur zinātniekus bija noveduši neatlaidīgie meklējumi: viņi saprata, ka stīdziņai uz sirdi jābūt dzīvai radībai, dzimušai uz Zemes un spējīgai dzīvot svešā pasaulē. Taču viņi neņēma vērā vienu: svešumā cilvēks ilgojas pēc tā, pie kā ir pieradis. Tad jau labāk būtu viņam atsūtījuši kaķi! l iesa, uz Bundas nav piena, toties jūras pilnas ar zivīm. Nevarētu teikt, ka viņam īpaši patika kaķi, bet kaķi taču prot ņaudēt. Viņi murrā un brēc. Turpretī šis briesmīgais radījums kastītē neizdod nevienu skaņu. Ak kungs, nu kurš no Hebridu salu iedzīvotājiem kaut reizi mūžā ir redzējis

dievlūdzēju, šo maziņam marsietim līdzīgo briesmoni, kādi mēdz rādīties murgos! Vismaz viņam ar šo kukaini nekad nebija nācies sastapties, un viņš to nemaz nenožēloja.

Viņš ne reizi nepaņēma Džeisonu rokā, ne reizi neizlaida to no kastītes. Dievlūdzējs stāvēja uz savām garajām, tievajām kājelēm, vēroja viņu ar ledainu skatienu, draudīgi grozīja galvu un klusēja. Pirmajā dienā viņš iedeva dievlūdzējam sienāzi, ko bija noķēris starp ķērpjiem. Kad Džeisons, norāvis savam upurim galvu, sāka to notiesāt, viņam kaklā sakāpa nelabums. Naktīs viņš redzēja sapņos milzīgu apmēru dievlūdzēju, kas atvāza pār viņu plēsonīgu, izsalkušu rīkli.

Pēc divām nedēļām viņš juta, ka ilgāk neizturēs. Viņš aiznesa kastīti vairākas jūdzes prom no mājas, atvēra to un izsvieda kukaini laukā. Džeisons pavērās viņā ar baziliska skatienu un nozuda krūmos. Tagad uz Bundas bija divi Zemes iemītnieki, taču palīdzēt viens otram viņi nespēja.

— Bunda-1! Bip-bip-bop! …

Lēciens, apstāšanās skalas vidū, kritiens…, Un neviena sveiciena vārda no tumsā lidojošā kuģa, nevienas skaņas visapkārt, tikai piecdesmit klusējoši mehāniski ieraksti kaktā. Svešāda, iluzo riska dzīve svešādā, iluzoriskā pasaulē, kas ar katru dienu kļūst nereālāka.

Varbūt sabojāt staciju un noņemties ar labošanu, lai radītu kaut šķietamu darbu, kas attaisno cilvēka eksistēšanu? Nē, par to samaksātu ar dzīvībām tūkstošiem cilvēku tur, starp zvaigznēm — tā būtu pārāk dārga cena par zālēm pret garlaicību.

Bet varbūt, kad viņš būs nosēdējis pie aparātiem noteikto laiku, iet uz ziemeļiem meklēt mazo briesmoni un saukt, saukt to cerībā, ka tas nekad ncatskries uz saucienu:

— Džeison! Džeiso-o-on!.. Kaut kur spraugā starp akmeņiem pagriezīsies;isa, trīsstūrainā galviņa ar lielajām, stindzinoša- j;im acīm. Ja Džeisons prastu kaut vai čirkstēt kā cikāde, varbūt viņš ar to samierinātos, pat pieķertos tam, zinādams, ka smieklīgā čirkstēšana ir dievlūdzēju valoda. Bet Džeisons klusēja tikpat naidīgi un neizdibināmi kā šī sevī noslēgusies, klusumā saspringusī Bundas pasaule.

Viņš pārbaudīja raidītāju un astoņu tukšumā rēcošo repīteru automātus, ielikās gultā un tūkstošo reizi sāka domāt, vai izturēs šos desmit gadus vai sajuks prātā.

Ja viņš sajuks prātā, ārsti neatlaidīsies no viņa, pētīs un prātos, pūlēdamies atrast slimības cēloni un zāles pret to. Viņi ir gudrinieki, lieli gudrinieki! Taču ir gadījumi, kad viņu izslavētā gudrība izrādās bezspēcīga … Viņš ieslīga smagā, mokošā miegā. Tas, ko sākumā uzskatām par muļķību, dažreiz patiesībā ir nesteidzīga prāta darbība. Vissarežģītāko problēmu var atrisināt, ja par to domā nedēļu, ^-mēnesi, gadu, desmit gadu, kaut arī atbilde mums varbūt vajadzīga šodien, tūlīt, nekavējoties. Pienāca kārta arī tam, ko dēvēja par stīdziņu uz sirdi.

Kravas kuģis «Hendersons» iznira no zvaigžņu miriādēm, kļuva arvien lielāks un lielāks, iedūcās ieslēgtie antigravitatori, un kuģis uz brīdi sastinga virs galvenā raidītāja divtūkstoš pēdu augstumā. Lai nosēstos un paceltos, tam nebūtu pieticis degvielas, tādēļ tas tikai uz mirkli apstājās, nometa to, ko bija likuši atvest zinātnieki, kas vilka stīdziņu uz sirdi, un atkal aiztraucās melnajās dzīlēs. Sis mācīto vīru pēdējā sasnieguma rezultāts nolidinājās uz tumsā tīto Bundu kā lielu, pelēku sniegpārslu virpulis …

Viņš pamodās rītausmā, nekā nezinādams par nakts viesi. Raķeti, kas reizi gadā atveda produktus, viņš gaidīja tikai pēc četriem mēnešiem. Miega aizmiglotām acīm viņš pavērās pulkstenī pie gultas un sarauca pieri, pūlēdamies aptvert, kas viņu pamodinājis tik agri. Kaut kas bija viesis neskaidru nemieru viņa miegā.

Kas tas bija?

Skaņa… Skaņa!

Viņš pieslējās sēdus, ieklausījās. Atkal skaņa, attāluma un biezo sienu klusināta skaņa, līdzīga noklīduša kaķēna ņaudēšanai… gaužām bērna raudām…

Nē, laikam tikai izklausījās. Acīmredzot viņš jau sāk jukt prātā. Četrus gadus viņš ir izturējis, atlikušos sešus te nāksies pavadīt tam brīvprātīgajam cietumniekam, kas ieņems viņa vietu. Viņš dzird skaņas, kuru nav; tā ir droša pazīme, ka sākušies psihiski traucējumi.

Taču skaņa atlidoja no jauna.

Viņš piecēlās, apģērbās, piegāja pie spoguļa. Nē, seja, kas no tā raudzījās pretī, nebija maniaka seja: tā bija satraukta, iekritušiem vaigiem, bet ne trula, ne ārprāta izķēmota.

Atkal ieraudājās bērns.

Viņš iegāja aparātu telpā, paraudzījās uz pulti. Šautra joprojām regulāri palēcās, uz mirkli sastinga un atkrita atpakaļ.

— Bunda-1! Bip-bip-bop! …

Šeit viss bija kārtībā. Viņš atgriezās guļamistabā un sāka saspringti klausīties. Kaut kas… kāds balsī raudāja rītausmas krēslā virs klusu plūsmojošā ūdens. Kas tas bija, kas?

Ar neklausīgiem pirkstiem atbīdījis bultu, viņš pagrūda durvis un trīcēdams nostājās uz sliekšņa. Skaņa metās'viņam virsū, apņēma viņu, pieglaudās, iebrāzmoja sirdī. Viņam aizcirtās elpa. Beidzot ar pūlēm atrāvies no durvju aplodas, viņš iedrāzās noliktavā un ņēmās.bāzt kabatās cepumus.

Durvīs viņš pakrita, taču sāpju nejuta, pielēca kājās un, nemeklēdams ceļa, nemanīdams, ka šņukst aiz laimes, metās skriet turp, kur balsnīja krastmalas oļi. Pie paša ūdens, kas laiski līda virsū akmeņiem, viņš apstājās, acīm starojot, plaši izpleta rokas, un kaijas, simti kaiju sāka riņķu riņķiem laidelēties pār viņu. Tās ķēra no izstieptās rokas cepumus, rosījās smiltīs pie viņa kājām, švīkstināja spārnus, spalgi klaigāja…

Putnu kliedzienos viņš sadzirdēja tuksnesīgo salu dziesmu, mūžīgās jūras himnu, mežonīgu, gavilējošu melodiju — dzimtās Zemes balsi.