Pārbaudes akmens Zinātniski fantastisku stāstu krājums

AIZMIRŠANĀS KRĒSLS

Tie divi nezināja, ka Džensens stāv aiz durvīm. Ja viņiem kaut mirkli būtu ienācis prātā, ka tur, tumsā, kāds viņus noklausās, cenzdamies nepalaist garām nevienu vārdu, viņi nekavējoties būtu rīkojušies visai enerģiski. Taču viņiem nebija ne mazāko aizdomu. Džensens bija piezadzies pie durvīm nedzirdamiem soļiem, slīdēdams kā ēna, un par viņa atrašanos šeit liecināja vienīgi viegla gaisa kustība, viņam elpojot. Tādēļ viņi sarunājās, pareizāk sakot, strīdējās pilnā balsī, asākajos brīžos pat kliedzot.

'Gaiteņa dziļajā tumsā Džensens bija piespiedis ausi pie apmēram collu platās spraugas, pa kuru lauzās ārā gaisma. Un, kaut gan viņš saspringti klausījās, asinīm pieplūdušo acu caururbjošais skatiens visu laiku bija vērsts turp, no kurienes viņš bija atnācis. Mājā valdīja pilnīgs klusums, taču Džensens bija piesardzīgs: ja nu piepeši (kas zina!) gaitenī parādās cilvēks, piemēram, kalpotājs, kas iet tādā pašā kaķa gaitā kā viņš? Viņu nedrīkst notvert, viņš nekādā ziņā nedrīkst ļaut sevi atkal saņemt ciet. Kad viņi izbēga, tas dul- nais Hammels nogalināja sargu, un, kaut arī viņš, Džensens, netika šāvis, tik un tā viņu uzskatīs par līdzdalībnieku. Starp citu, tam nebija lielas nozīmes. Viņam jau tā bija piespriests augstākais soda mērs par slepkavību, un izpildīt cilvēkam nāvessodu var tikai vienreiz. Bet viņš neatgriezīsies nāvinieku kamerā — nekad! Galva viņam strada, un puiši, kam galva strādā, pie karātavām nenonāk.

Nežēlīga, salta apņēmība spīdēja Džensena acīs, kuras draudīgi urbās tumsā, kamēr viņš klausījās, kas notiek istabā.

Patlaban runāja resns vīrietis vidējos gados. Viņš pūlējās kaut ko iestāstīt distrofiķim līdzīgam tipam ar sirmiem matiem, kurš neparko negribēja saprast visvienkāršākās lietas. Strīda objekts bija mašīna. Resno sauca par Blenkinsopu. To otru viņš uzrunāja gan par Veinu, gan par doktoru. Mašīna, kuru Džensens ar pūlēm saskatīja pa durvju spraugu, bija dīvains pulēts priekšmets un mazliet atgādināja skaitļotāja paneli, kas papildināts ar tādu kā matu žāvējamo aparātu. Tā bija piestiprināta pie krēsla augstās atzveltnes, un resnais kabelis, kas izlocījās no tās, bija pieslēgts elektriskajam tīklam.

— Labi, Vein, — Blenkinsops slinki novilka. *— Pieņemsim, es piekrītu jūsu apgalvojumam, ka dzīvības spēks — tā ir visur iekļūstoša radiācija, kuru var virzīt un pastiprināt. Esmu pat gatavs noticēt jūsu paziņojumam, ka šī ierīce spēj izstarot dzīvības spēka starus tikpat viegli, kā kvarca lampa izstaro cilvēkam noderīgo siltumu. — Viņš paplikšķināja pa savu milzīgo vēderu un tik spēcīgi ievilka dūmus, ka tuklo vaigu vietā izveidojās divas iedobes. — Nu, bet kas tālāk?

— Es jau nez kuro reizi jums skaidroju, — nogaudās Veins, — ka garīgās enerģijas milzīga palielināšana veicina cilvēka dvēseles atbrīvošanos.

— Zinu, zinu. — Ar vienu ievilcienu Blenkinsops sadedzināja puscollu sava cigāra un nobirdināja pelnus uz mašīnas. — Diezgan esmu atklausījies daždažādas pasaciņas, tās mīl stāstīt mistiķi: visādi radžas, faķīri, lamas un dievs vien zina kas vēl. Ar vienu tādu es pat biju pazīstams. Viņš uzdevās par Raju Svami Alažaru. Apgalvoja, ka varot atbrīvot savu astrālo ķermeni un uzlidot debesīs kā reaktīvā lidmašīna. Šausmīgas neķītrības runāja. Viņa īstais vārds bija Džo O'Hen- lons. — Blenkinsops plati pasmaidīja, un viņam piepeši uzradās četri zodi. — Starp citu, pieļauju, ka ar aparātu, ko izgudrojis tāds liels zinātnieks kā jūs, var izdarīt vēl trakāku triku.

— Es garantēju panākumus! — Veins iesaucās.

— Neiekarstiet! — Blenkinsops ieteica. — Es esmu gatavs ņemt ciet jūsu aparātu bez jebkādas pārbaudes. — Viņš nevērīgi pamāja ar tuklo roku. Milzīgais briljants uz vidējā pirksta izsvieda dzirksteļu kūli, un aiz durvīm stāvošā cilvēka acīs iedegās alkatīgs spīdums. — Es jums ticu. Es esmu vienkāršs, godīgs darba cilvēks, es tikai ekspluatēju svešas smadzenes. Mana kompānija liek cerības uz jūsu spējām radīt lietas, ko ir vērts finansiāli atbalstīt. Taču jums jāsaprot, ka šai jautājumā var būt arī citādi redzes viedokļi.

— Tie mani maz interesē, — Veins sacīja, — man ne reizi vien ir bijusi darīšana ar jūsu firmu…

•— Un tas bijis izdevīgi abām pusēm, — Blenkinsops piebilda. — Kas attiecas uz mani, esmu gatavs uzskatīt šo ierīci par jūsu talanta kārtējo lolojumu. Es ticu jūsu apgalvojumiem, ka tā spēj izpildīt solīto. Taču es ņemu vērā arī faktu, ka šī ierīce man jau ir maksājusi bargu naudu un prasīs vēl vairāk, ja es to laidīšu ražošanā. Un es uzdodu sev jautājumu: vai tā man atnesīs peļņu, kaut vai vispieticīgāko? — Viņš palūkojās uz aparātu ar vērtējošu skatienu un tad atkal pievērsās Veinam. — Jā vai nē?

— Nauda, nauda, nauda! — iesaucās Veins, un viņa sejā parādījās pretīguma izteiksme. — Vai tiešām zinātnes progress tiek vērtēts tikai no tā viedokļa, kādus ienākumus tas var dot?

— Jā gan!

— Bet mana mašīna palīdzēs cilvēkam atbrīvot savu dvēseli — savu «es»! Kādas neparastas iespējas tad pavērsies!

— Kam gan ir vajadzīgs atbrīvot savu «es»? Kas gribēs par to maksāt un cik? Velns lai parauj, mūsu dienās, kad katrs muļķis var nopirkt lidmašīnas biļeti, kam gan ievajadzēsies automātiska dvēseļu transportiera? Kad man gribas apciemot Meiziju Francijas dienvidos, es dodos turp pats — ar visu miesu un asinīm. Kāda man jēga sūtīt turp savu astrālo ķermeni? Diez vai viņai būtu kāda patika apskaut dvēseli.

— Jūs aizmirstat, ka apstarošanas procesā notiek tik milzīgs dzīvības enerģijas pieaugums, — dedzīgi iebilda Veins, — ka cilvēka dvēsele spēj atstāt savu ķermenisko apvalku un iemājot citā ķermenī — pēc savas izvēles —, uz visiem laikiem izspiežot tā iepriekšējo īpašnieku, protams, tādā gadījumā, ja šis objekts nav ticis pakļauts attiecīgai apstrādei, kas tam būtu devusi tādu pašu vai pat vēl lielāku spēku.

— Likumu kodeksā, cik atceros, tā saucas par līķu nolaupīšanu, — Blenkinsops precizēja, pasmaidījis vienu no saviem neķītrajiem smaidiem. — Savā laikā jūs izgudrojāt dažas visai jaukas lietiņas, mans mīļais, bet šoreiz jūs acīmredzot esat pārcenties. Es nedabūšu ne divarpus procenta par mehānisku līķu laupītāju, tādēļ mani šis daikts neinteresē.

— Jums ir kaut kāda iracionāla pieeja, — Veins protestēja. — Es taču runāju tikai par legālu ķermeņu apmaiņu.

— Legālu? — Blenkinsops, varen uzjautrināts, bezmaz aizrijās ar cigāra dūmiem. — Kādi ķermeņi tad var būt pakļauti legālai konfiskācijai? Un kam tas būtu izdevīgi? — Viņš iebakstīja ar resno pirkstu Veinam krūtīs. — Kas maksās par dvēseles pārvietošanu, un kās saņems šo naudu? Un kāda man tur būs daļa?

Raudzīdamies uz Blenkinsopu ar neslēptu nicinājumu, Veins atturīgi paskaidroja:

— Pagājušajā ceturtdienā nomira Kolisters. Viņš bija pasaulē ievērojamākais speciālists vēža slimībās. Tai pašā dienā tika sodīts ar nāvi Bets Melonijs — noziedznieks. Kolistera smadzenes palika aktīvas līdz pēdējam brīdim, bet viņa ķermenis bija nolietojies ilgajos gados, ko viņš kalpoja cilvēcei. Melonija dvēsele, viņa «es» bija nedziedināmi izvirtis, antisociāls, ieslēgts rupjā, bet spēcīgā un veselā ķermenī.

— Saprotu, — Blenkinsops piekrita. Viņš pastiepa roku pēc savas cepures. — Ja jums būtu teikšana, jūs iebāztu Kolisteru Melonija ķermenī. Nesākšu apspriest šā eksperimenta zinātnisko pusi, jo ticu, ka jums tas izdotos. Bet es labi orientējos likumos. Mana dzīve ir aizritējusi nevis laboratorijā starp aparātiem un mašīnām, bet mūsu grēcīgajā un nežēlīgajā pasaulē. Uzklausiet nožēlojama reālista padomu: jūs neatradīsiet likuma, kas dotu jums tiesības uz šādiem fokusiem, pat ja jūs aģitētu par to humānismu līdz pašai pastardienai.

— Bet…

— Laiks jums beidzot kļūt pieaugušam, — Blenkinsops nepacietīgi pārtrauca Veinu. — Jums ar jūsu ideālismu ir vieta tikai bērnistabā. Es nevaru laist tirgū gaisa pili, man par to nedos ne paciņu cigarešu.

Tuklā roka sniedzās pēc durvju roktura, un cilvēks, kas stāvēja otrpus durvīm, atsprāga tumsā.

— Ieteicu jums labāk palauzīt galvu gar savu stereoskopisko televizoru. Ar to varētu labi nopelnīt. Publika to grib, un kāpēc lai mēs atteiktos izpildīt masu vēlēšanos? Bet attiecībā uz šo jūsu murgu mašīnu es saku: ja jūs man vēlreiz piedāvāsiet kaut ko tādu, es nomiršu aiz smiekliem.

Un smiedamies viņš izgāja no istabas.

Un bija pagalam.

Džensens sacīja Veinam:

— Spēciņš tev kā cālim, bet uzreiz redzams, ka esi vecis ar galvu un smadzeņu pods tev strādā.

Viņš uzmanīgi aplūkoja zinātnieku un ievēroja, ka vecā vīra nogurušajās acīs kvēlo iekšēja uguns un apsēstība. Sis sirmais kraķis ir ciets rieksts, Džensens nosprieda. Viņā jūtams gara stiprums, ko nevar necienīt. Vecais, protams, sapratīs, ka pretoties būtu bezjēdzīgi, un nemēģinās lietot spēku. Bet viņš domās, domās, domās… Jātur acis vaļā, citādi, ko var zināt, ņems un pārtrumpos tevi.

— Jūsu un manis labā, — Džensens brīdināja Veinu, — jums derētu kaut ko zināt: pirmkārt, es vakar aizlaidos no nāvinieku kameras. Un nedomāju tur atgriezties. — Viņš iebelza Veinam pa plecu. — Nekad!

— Es jau tā domāju, ka jūs esat noziedznieks, — Veins sacīja. Viņa skatiens atrāvās no virvēm, ar kurām viņš bija sasiets, pārslīdēja aparāta spožajai virsmai un pievērsās cilvēkam ar cietsirdīgajiem sejas vaibstiem, kurš stāvēja viņa

priekšā. — Jūsu fotogrāfija bija ievietota rīta avīzes kopā ar jūsu līdzdalībnieku attēliem.

Jā, tie bijām mēs — es, Hammels, Zils un Krasts. Mēs devāmies dažādos virzienos. Un es pec viņiem neilgošos, pat ja nekad vairs viņus neredzēšu.:

— Avīzēs bija rakstīts, ka jūs sauc Henrijs Meinels Džensens, ka jūs esat bīstams noziedznieks, kas nogalinājis divus cilvēkus.

— Tagad jau trīs — es piežmiedzu arī to resnuli

— Ak Blenkinsopu — jūs viņu nogalinājāt?

— Jā, aizbāzu viņam rīkli uz visiem laikiem. Tas nemaz nebija grūti.

Veins klusēdams kaut ko pārdomāja. Beidzot viņš sacīja:

— Jūs par to tiksiet sodīts.

— Ha! — Džensens iesaucās, noliekdamies uz priekšu. — Paklausieties, doktor vai profesor, kas nu jūs esat, es dzirdēju visu par jūsu ģeniālo izgudrojumu. Resnais nebija muļķis, viņš bija gatavs noticēt, ka tas patiešām strādā tā, kā jūs stāstāt. Es jau no paša sākuma zināju, ka jūs nemelojat. Tas ir vareni! Jūs taču varat kļūt par manu krustmāti.

— Kādā veidā?

— Jūs palīdzēsiet manai dvēselei iegūt jaunu miesas būdu.

— Drīzāk es jūs redzēšu ellē velna nagos!

— Nu, nu, papucīt, nevajag skaisties! Tavs stāvoklis nav nekāds spožais, tāpēc neieteicu nieku dēļ meklēt kašķi! — Džensens pārbaudīja virvi, ar kuru viņa upura kājas bija piesietas pie krēsla. — Polismeņiem vajadzīgs mans ķermenis, tikai ķermenis un nekas vairāk. Viņiem gribētos redzēt to šūpojamies pie karātavām. Nu, lai notiek, viņi to dabūs — seju, pirkstu nospiedumus un visu pārējo. Jūs esat vienīgais cilvēks pasaulē, kam pietiek smadzeņu, lai aplaimotu visus <— dotu viņiem to, par ko viņi sapņo, un palīdzētu man tikt pie tā, kas nepieciešams man. Man taču nevajag neko vairāk kā tikai pieklājīgu, ne pārāk novalkātu ķermeni, par kuru policijai nebūtu nekādas intereses. Cik patīkami ir darīt cilvēkus laimīgus!

— Palieciet vien tajā pašā ķermenī, kas jums ir, — Veins sacīja. — Es esmu vecs un nāves nebaidos. Varat pievienot vēl vienu noziegumu tai kravai, kas guj uz jūsu sirdsapziņas, ja jums tāda vēl ir, bet no manis jūs tik un tā neko nepanāksiet.

— Paklau, papucīt! — Džensens novilka caur zobiem, un viņa acis kļuva ledaini saltas. — Vari tiepties, cik patīk, mani neiežēlināsi. Tajos laikos, kad biju idiots un ticēju godīgam darbam, es beidzu elektriķu kursus. Ja es agri vai vēlu neizštu- dierēšu to tavu mašīnu, tad mani patiešām vajag pakārt.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— To, ka es nozagšu kādiem mīlošiem vecākiem bērneli un pamēģināšu ar viņu: ja aparāt: darbosies — lieliski! Ja ne — vai mazums izmēģinājumu trusīšu spēlējas smiltiņās katrā pagalmā! Varbūt man vajadzēs divus, trīs, desmit bērneļus, bet agri vai vēlu es savu panākšu. Tā ka izvēlies — tava dzīvība vai viņu dzīvības?

— Jūs neuzdrošināsieties eksperimentēt ar bērniem.

— Neuzdrošināšos? Papucīt mīļo, es visu uzdrošināšos. Man taču nav, ko zaudēt, Viņi nevar mani pakārt desmit reižu, kā tiem droši vien gribētos

Viņiem neizdosies to izdarīt ne reizi — par to jau nu es parūpēšos. Bet bēguļot un slēpties līdz mūža galam es netaisos. Man atradīsies interesantāka nodarbošanās par slapstīšanos no policijas. Vari ticēt — es būšu gatavs uz visu, lai tiktu vaļā no okšķeriem.

Ar skatienu ieurbies Džensenā, Veins pārdomāja dzirdēto. Viņš vēl ne reizi nebija izmēģinājis savu aparātu pie cilvēka, bet zināja, ka tas darbosies tā, kā viņš paredzējis. Viņš bija pārliecināts, ka noteiktos apstākļos jābūt iepriekš paredzētajam efektam. Taču, iedomājoties, ka aparāts būs jāizmēģina, pakļaujoties šā pašapzinīgā neģēļa gribai, viņam burtiski pār visu miesu pārskrēja šermuļi. Jāuzsāk ar šo Džensenu strīds un jācenšas iegūt laiku — tieša atteikšanās neko nedos un var maksāt desmit nevainīgu cilvēku dzīvības.

— Es palīdzēšu jums savu iespēju robežās un cik atļaus mana sirdsapziņa, — Veins beidzot sacīja.

— Nu, tagad tu runā prātīgi, — Džensens atzinīgi noteica. Viņš izslējās visā augumā un no augšas raudzījās uz sasieto zinātnieku. — Spēlē ar mani godīgu spēli, un arī es spēlēšu godīgi. Tad mēs neviens nebūsim zaudētājs. Tikai, dieva dēļ, nemēģini mani apšmaukt! «— Viņš uzmeta Veinam lētas melodrāmas nelieša auksto skatienu. — Tavs automobilis ir garāžā. Es to ievēroju, kad aplūkoju šo būdu. Mēs paņemsim tavu aparātu un aizvedīsim uz vienu klusu vietiņu. Kad aparāts būs padarījis savu darbu un es vairs nebūšu tas, kas biju agrāk, es to sadauzīšu, bet tevi palaidīšu vaļā. — Tā kā Veins nebilda ne vārda, Džensens turpināja: — Man nepieciešams pieklājīgs uzvalks,

šito paltraku es pievācu kādā fermā. — Viņš riebīgi noķiķināja. — Bet par to gan nav jābēdā, es taču dabūšu ne tikai jaunu miesas būdu, bet arī drānas, kas to nosedz!

Veins joprojām ncizdvesa ne skaņas. Sēdēdams uz krēsla ar sasietām un pie ceļgaliem pievilktām rokām un virves saistītām kājām, viņš neatlaidīgi vēroja Džensenu. Vecā vīra sirmie mati sudrabaini mirdzēja aukstajā spuldžu gaismā.

Pa tam Džensens pievirzījās tuvāk krēslam, pie kura atzveltnes bija piestiprināts spoži pulētais aparāts.

— Tas man atgādina krēslu, uz kura sēdina nāviniekus. Jenkiji to sauc par aizmiršanās krēslu. Smieklīgi, vai ne? Kas attiecas uz mani, tad es, lai nebūtu uz tā jāsēžas pašam, nosēdināšu tajā šīs pasaules varenos.

Šis joks Džensenam likās tik asprātīgs, ka viņš ar baudu to atkārtoja vēl un vēl. Pēc tam pagriezās pret Veinu.

— Kur tu glabā savas piezīmes?

— Augšējā atvilktnē, — Veins ar galvas mājienu norādīja uz augstu metāla rakstāmgaldu.

Džensens piegāja pie tā un izvilka tur glabātos papīrus. Viņš rūpīgi izskatīja visus uzmetumus un paskaidrojumus: pēc viņa īsajām piezīmēm Veins saprata, ka nav pietiekami novērtējis noziedznieka tehnisko sagatavotību un apbrīnojamo spēju acumirklī uztvert zinātniskas teorijas būtību. Beidzot Džensens iebāza papīrus kabatā.

— Nu, tad ejam!

Klusā vietiņa bija iespaidīgu apmēru ēka, pamatīgi būvēta, bet ilgajos pamestības gados stipri nolaista. Tā atradās ļoti izdevīgā vietā — divu ceļu krustojumā, kādreiz biezi apdzīvota, bet tagad gauži panīkuša ciematiņa pašā centrā. Ļaudis steidzīgi gāja garām drūmajai, mauzolejam līdzīgajai celtnei, neuzmezdami tai ne skatiena, un tikai retumis pēc saules rieta kāds novēlojies ceļinieks klaudzināja pie tās durvīm.

Saimniece šajā nolaistajā savrupmājā bija nevīžīga sieviete ar milzīgām krūtīm un tādām acīm kā cūkai, kam iemācīti aritmētikas likumi. Veins atcerējās — kad viņi pirms divām dienām te ieradās pirmoreiz, tusnīgā sieviete nemaz nebija izbrīnījusies un ar drūmu padevību izpildīja Džensena rīkojumus. Acīmredzot šī nomaļā vietiņa bija labi zināma «veiksmes bruņiniekiem» un viņu vidū īpaši populāra tāpēc, ka par to nekā nezināja policija. Saimniece prata turēt mēli aiz zobiem un labi nopelnīja, kaut arī nemīlēja savu nodarbošanos un baidījās ar to saistītā riska.

Stāvēdams iesānis pie atvērtā loga ar Veina piezīmēm rokās un uzmanīgi vērodams ceļu, Džensens paziņoja:

— Šķiet, es esmu apjēdzis, kas par lietu. Man nav jāstājas kontaktā ar citiem radījumiem, tas ir, ar dzīvniekiem un pārējiem mūdžiem. Un kurš muļķis gan gribēs kļūt par kustoni? — Viņš vēlreiz pārlaida acis piezīmēm, tad atkal pievērsa skatienu ceļam: tur kaut kas bija viņu ieinteresējis.

— Ja es gribu izdarīt apmaiņu, — Džensens turpināja, — tad man nevajag vilcināties, jo enerģija sāk izkliedēties tūlīt pat, tiklīdz esmu atstājis ķermeni.

— Jā, — Veins bija spiests apstiprināt.

— Un es nevaru tā vienkārši pārlēkt no vienām miesām citās, tam vajag katrreiz no jauna uzlādēties. Nu, labi, nesteigsimies un izmeklēsim īsti patīkamu modeli. Ja jau reiz izvēlēties jaunu ķermeni, tad augstākā labuma, nevis pirmo, kas gadās pa rokai.

— Es lūdzu jūs, Džensen, apdomājiet labi! Tā ir bīstama rotaļa! Vai nebūtu labāk atteikties no tās, kamēr nav par vēlu?!

— Jel aizveries, dieva dēļ! Es neatteikšos no tās kaut vai tāpēc, ka netaisos atteikties pats no sevis. Viņiem vajadzīgs mans ķermenis? Laipni lūdzam, ņemiet, ja jau viņš man pašam vairs nav vajadzīgs.

Džensens atkal pievērsās piezīmēm.

— Tātad no manis tiek prasīts viens — sakoncentrēt visu skatiena spēku uz to skaistuli, kuram uzsmaidīs laime dot man mājvietu. Tiklīdz es izlienu no sava karkasa, tūlīt pat ielecu jaunā, bet tā īpašnieku izmetu laukā. — Piepeši Džensenam kaut kas iešāvās prātā, un viņš pagriezās pret Veinu: — Bet kāpēc viņš nevarētu izmantot manu karkasu?

— Tas nav iespējams. Pārvietoties var tikai uz dzīvu ķermeni, miris šim nolūkam neder.

Veins nesāka skaidrot, kāpēc tā ir, un Džensens arī neizrādīja nekādu interesi. Noziedznieka uzmanība bija koncentrēta uz ceļu. Pielicis pie acīm binokli, viņš vērīgi pētīja kādu punktu tālumā. Viņa poza liecināja par tikko apvaldāmu uztraukumu. Pēkšņi viņš nosvieda binokli un metās klāt krēslam, pie kura viņi pirms brīža bija piestiprinājuši Veina projektoru.

— Tā ir tieši tā būda, kas man vajadzīga! — Džensens iezvēlās krēslā, atiezis smīnā visus zobus. — Ieslēdz strāvu un nedomā taisīt dumjus jokus!

Ar pūlēm apspiezdams pretīgumu, Veins iebāza kontakta dakšu rozetē un pagrieza slēdzi. Viņam nebija izvēles: Džensens paliks pie pilnas apziņas un saglabās darbības spēju līdz tam momentam, kad viņa dvēsele pametīs ķermeni, bet pēc tam kaut ko uzsākt būs par vēlu. Veinam nekas cits neatlika kā pakļauties apstākļiem un lūgties likteni, lai aparāts nedarbotos.

Nobālis, bikli cerēdams uz neveiksmi, viņš vēroja savu projektoru: nekādu redzamu staru, nekāda izstarojuma, kas liecinātu, ka aparāts darbojas, — vienīgi indikatora šautras neatlaidīgi kāpa uz augšu. Veins zināja, ka šajā brīdī milzīgs dzīvības spēks ieplūst saspringtajā zvēra ķermenī, kurš bija iezvēlies krēslā.

Džensens sēdēja nekustīgi, cieši vērdamies uz kaut ko aiz loga. Viņa skatiens ieguva gandrīz hipnotisku spēku, roku pirksti sāka konvulsīvi raustīties. Piepeši viņa seja sastinga gluži kā maska, acīs nodzisa gaisma, rokas bezspēcīgi nokarājās.

Veins drūmi aplūkoja neelpojošo ķermeni, viņa sirdī cerība cīnījās ar šausmām. Viņš nespēja ticēt notikušajam. Kāds cilvēks nogriezās pa celiņu, kas veda uz māju, uzkāpa pa pakāpieniem un piedauzīja pie durvīm. Saimniece, kājas šļūkādama, iznāca gaitenī, atvēra durvis un naidīgi noprasīja: «Ko vajag?» Varēja sadzirdēt balsu murdoņu, pēc tam soļus — kāds nāca uz šo istabu. Veins ar trīcošu roku izbrauca caur kuplajiem, baltajiem matiem — viņa izmisīgā lūgšana nebija uzklausīta: aparāts darbojās. Viņš to izslēdza un pagriezās pret nepazīstamo.

Šis cilvēks bija dažus gadus jaunāks par Džensenu, platāks plecos, ar stūrgalvīgu zodu, ātrām un vieglām kustībām. Viņam mugurā bija labi pašūts uzvalks, galvā eleganta platmale, kājās pēc pasūtījuma taisīti zābaki, kas blāvi spīdēja. Viņš izskatījās pēc savu mcrķi sasnieguša cilvēka, labsirdīga, bet tāda, kas vajadzības gadījumā prot sevi aizstāvēt.

— 'Kā es jums patīku, papucīt? <— svešais jautāja. Viņš stalti izslējās un sāka lēnām griezties apkārt kā manekene, kas demonstrē vakara tualeti.

— Jus… jūs… jus — Džensen?

— Tieši tā, tas esmu es — Džensens, pareizāk sakot, sers Henrijs.

Svētlaimīgi smaidīdams, viņš piegāja pie krēsla, kurā bija sagumis cilvēka stāvs. Bet tūlīt svētlaimīgo smaidu nomainīja šausmu un pretīguma grimase.

— U-u-hl Kādas šausmas — redzēt sevi mirušu! Gandrīz aukstiem sviedriem nosvīdu.

— Jūs vairs nekad nevarēsiet atgūt iepriekšējo izskatu.

— Nav ne mazākās vēlēšanās. Kad cilvēks paskatās uz sevi no malas, tad saprot, kā viņam trūkst. Skaidri redzams, ka man bija vajadzīgas kādas izmaiņas. Un, redz, es ņēmu un pārmainījos. Vai patīk?

— Kā noritēja pārvietošanās? — Veins jautāja, ar pūlēm izspiezdams vārdus.

— Kaut ko briesmīgāku grūti iedomāties. Bija tā, it kā es darītu ko tādu, kas nevienam, pat man, nav pa spēkam. Es it kā augu, kļuvu arvien lielāks un lielāks, stiprāks un stiprāks. Piepeši kaut kas nožvarkstēja, un es jau atrados viņa ķermenī. Pa īstam viņā iekšā. Es jutu, ka stāvu uz viņa kājām, skatos ar viņa acīm, dzirdu ar viņa ausīm un pūlos sagrābt viņa smadzenes. Viņš cīnījās kā traks, bet galu galā es viņu padzinu. — Paša stāstījums Džensenu it kā atžirbināja. Viņš pat saviebās. — Viņš izlidoja no sava karkasa ar baigu bļāvienu — brēca kā runcis martā.

— Jūs nogalinājāt cilvēka dvēseli. Un agri vai vēlu jūs par to atbildēsiet, kaut vai visaugstā tiesas priekšā. — Veins paraudzījās uz švītu, kurš — lai cik grūti nācās tam ticēt — bija tas pats Džensens. — Un es esmu līdzvainīgs, esmu šā nozieguma līdzdalībnieks.

— Nejauciet man galvu ar saviem sprediķiem! Es jau sen esmu pieaudzis. Man no sprediķošanas metās nelabi jau tad, kad vēl staigāju īsās bikše- lēs. — Džensens tramīgi pašķielēja uz ķermeni, kurš vēl tik nesen bija piederējis viņam. — Vai jūs esat pārliecināts, ka es nekad tajā neatgriezī- šos?

— Protams. Tas ir miris. Līķi nevar atdzīvināt. Apvalka maiņa iespējama vienīgi tad, ja jūs pārvietojaties uz ķermeni, kuru tā iepriekšējais īpašnieks vēl nav atstājis. Te ir zināma līdzība ar vadītāju apmainīšanos automašīnā, kas traucas lielā ātrumā, — bīstams pasākums, bet realizējams ar noteikumu, ka stūre visu laiku atrodas kāda rokās. Vai nu viens, vai otrs — pauzes nedrīkst būt.

— Jā, tā tas arī bija. Kamēr es viņu vēl nebiju galīgi padzinis, viņš grīļojās kā piedzēries. Automobilis drusciņ pastreipuļoja — te pa labi, te pa kreisi, ko? — Piepeši Džensens par kaut ko aizdomājās. — Bet kur viņš pats palika?

— Ne jūs viens — visa pasaule gribētu to zināt. Atbilde uz šo jautājumu atklātu dzīvības noslēpumu.

— Nu, labi, es domāju, ka vienam cilvēkam nav pa spēkam zināt absolūti visu — pat tādam zinātniekam kā jūs.

Džensens izvilka no bikšu aizmugures kabatas plakanu zelta pulksteni un ar patiku to aplūkoja.

— Vērtīga lietiņa. Droši vien maksā ne mazāk kā pussimtu. Un naudas maks viņam <— man — solīds: piestūķēts ar banknotēm! Veikli es to nostrādāju, vai ne?

Veins klusēja.

— Bet tagad pie lietas, >— Džensens atģidās. — Savu ķermeni es paslēpšu tā, lai tas pats kristu okšķeriem acīs. Oh, kas tiem būs par lustēm! Nopriecāsies, ka atraduši resnuļa slepkavu. Iedomājieties tikai, es sākšu jaunu dzīvi ar to, ka izdarīšu pakalpojumu policijai! — Viņa uzmanība pārslēdzās uz Veinu. — Tā mantiņa paliks pie manis un piezīmes arī. Jūs es palaidīšu vaļā, tiklīdz būšu nokļuvis tur, kur gribu nokļūt.

— Jūs esat nolēmis mani atbrīvot?

— Kāpēc gan ne? Es taču esmu labojies, kļuvis pavisam cits cilvēks, vai tā nav? Jūs varat pļek- stēt, cik patīk, kas jums ticēs? — Viņš apmierināti nosmējās. — Starp citu, ja arī noticēs, kas par to? Ko viņi var man izdarīt? Jūs varat sīki aprakstīt manu ārieni, nofotografēt, nodot viņiem manus pirkstu nospiedumus — tik un tā mani nedabūs rokā. Neviens nezinās, par ko es būšu kļuvis rīt vai pēc nedēļas.

— Bet jūs taču apsolījāt projektoru iznīcināt!

— Kas, es? Nokaut vistu, kas dēj zelta olas? Tādu muļķi vari pameklēt!

Aizpogājis žaketi, viņš gāzelēdamies pagājās pa istabu, pūloties neskatīties uz ļengano ķermeni krēslā.

— Es taču tagad varu iet, kur ienāk prātā, darīt, ko gribas: lai savāc kaut visus pasaules lieciniekus, man nošķaudīties — kurš var mani sazīmēt? Un, kamēr šie okšķeri iekustēsies, es jau būšu cits. — Džensens jautri uzsita sev pa gūžām, it kā viņam prātā būtu iešāvusies spīdoša ideja.

— Velns parāvis, es taču varētu ieņemt policijas šefa vietu un vadīt pats savu vajāšanu! Ja vien gribēšu, es kļūšu par Siāmas karali vai Savienoto Valstu prezidentu!

Veins burtiski sastinga aiz šausmām, kad aptvēra, cik daudz patiesības ir šajos lielīgajos apgalvojumos. Viņa priekšā bija spēks >— spēks, pret kuru likums un kārtība ir bezspēcīgi. Un viņš, Veins, bija palaidis to brīvībā par prieku un gavilēm visai noziedznieku pasaulei. Nu, protams, Džensens glabās savu noslēpumu, greizsirdīgi sargās to no citiem likuma pārkāpējiem. Taču viņš pats bija draudi — kā indivīds, pareizāk sakot, kā viens no bezgalīgas nenotveramu indivīdu virknes.

Pēc desmit stundām šī doma joprojām neatstāja Veinu. Viņš stāvēja ar zāli noaugušā ilgi nebraukta ceļa malā, noskatīdamies, kā tālumā nozūd švītīgais, pašpārliecinātais noziedznieks, traukdamies pretī absolūtai, ne ar ko neierobežotai brīvībai. Džensens būtu viegli varējis Veinu nogalināt — tas viņa sirdsapziņu nemaz neapgrūtinātu, taču kaut kādu Veinam nezināmu iemeslu dēļ viņš to neizdarīja. Varbūt nelietim ' sagādāja ļauna prieka pilnu gandarījumu doma, ka varas orgāni tiks brīdināti par radušos problēmu, kuru atrisināt nav viņu spēkos. Bet varbūt viņš baidījās, ka projektors var sabojāties, un atstāja tā autoru dzīvu, lai būtu, kas izlabo iespējamās vainas.

Mašīna aizjoņoja, saceldama putekļu mākoni. Veins nolūkojās tai pakaļ, kamēr tā nozuda skatienam, un viņa ausīs uzmācīgi skanēja vārdi: «Es taču varētu ieņemt policijas šefa vietu…» Sakumpis viņš sāka soļot uz tuvākā ciemata pusi.

— Viņš var ieņemt jebkuru vietu, — Veins pie sevis murmināja, — jebkuru..-. — Viņš vēl un vēl atkārtoja šos vārdus, līdz tie pašam apnika.

Tad viņš tos mazliet izmainīja un nomurmināja: — Kādu vien grib! r— Veins vērās uz debesīm, uz tālo horizonta līniju, bet neko neredzēja, jo viņu bija pārņēmusi šī jaunā doma: «Kādu vien grib … Ak kungs! Kādu vien grib!»

Divdesmit vētrainajos gados, kopš Džensens dzīvoja ārpus likuma, viņš bija veiksmīgi piedalījies visriskantākajos pasākumos. Vienīgā reize, kad iznāca misēklis, bija otrā slepkavība, kas gandrīz maksāja viņam dzīvību. Viņš bija daudz ko iemācījies no saviem amata brāļiem, pilnībā pārvaldīja savas profesijas taktiskos paņēmienus un metodes, un noziedznieku pasaulē viņam bija pieredzējuša un veikla cilvēka reputācija. Un nu šī pieredze un izmanība bija iemiesojusies jaunā ķermenī, kas gandrīz automātiski reaģēja uz jebkuru kriminālu situāciju.

Soļodams uz mazo provinces pilsētiņas banku, Džensens pilnīgi apzinājās savas spējas. Šie antiņi glabā naudu tā, it kā taisni gaidītu, lai to pievāc kāds laupītājs, kas strādā pats uz savu roku. Pāris draudošu žestu, nepieciešamības gadījumā viens otrs šāviens — un lieta darīta. Kaut ko vienkāršāku grūti pat iedomāties. īpašu pievilcību priekšā stāvošajai operācijai piešķīra dažas detaļas izrādes nobeigumā. Šoreiz skatītājiem neiznāks redzēt efektīgo steidzīgas bēgšanas un trauksmainas pakaļdzīšanās ainu, kur mašīnas joņo galvu reibinošā ātrumā un policija burtiski min noziedzniekam uz papēžiem. Viņš nepazemosies arī līdz tādam melodramatiskam paņēmienam kā melna maska. Viņš gluži vienkārši ieies, paņems, iznāks un noslēps. Un viss.

Tā viņš arī izdarīja. Viņš iegāja hallē divdesmit minūtes pirms bankas slēgšanas, kad tur vairs nebija neviena apmeklētāja, un parādīja kasierim kādu priekšmetu, ko nevērīgi izņēma no kabatas. Kasieris paskatījās un nobālēja.

— Ja klusēsi, es tevi neaiztikšu.

Lai viņa vārdi drīzāk nonāktu līdz kasiera apziņai, Džensens mazliet pabīdīja uz priekšu revolvera stobru un nodomāja — diez vai ir izdevies savilkt seju tik niknā grimasē, kā viņš to prata agrāk.

— Papīrīšus satin sainītī, es ņemšu sev līdz. Kusties, kusties un nedomā bļaustīties! Ja man patiks jūsu apkalpošana, es pie jums iegriezīšos vēl kādu reizīti.

Darbodamies kā sapnī, kasieris steidzīgi bāza banknošu paciņas maisiņā. Kopīgā summa bija neliela. Džensens arī nebija cerējis, ka šajā mazajā kantorītī, kur strādāja divi kalpotāji, viņu gaida liels laupījums. Taču nauda gandrīz vai pati līda rokās, un tā lieti noderēs, kamēr viņš sagatavosies lielākiem un drosmīgākiem uzbrukumiem. Kāpdamies atpakaļ, viņš piegāja pie direktora kabineta durvīm un ar kājas spērienu atsita tās vaļā. Cienījamais bankas galva dzīrās celt troksni, taču, ieraudzījis pret sevi pavērsto revolveri, kļuva saprātīgs, aiztaisīja muti un pacēla rokas.

Pēc divām minūtēm Džensens iznāca no bankas ēkas, rūpīgi aizvērdams aiz sevis ārdurvis. Divi vīrieši bija ieslēgti direktora kabinetā, taču viņš pat nebija papūlējies tos sasiet. Izmantot telefonu viņi nevarēs — par to Džensens bija parūpējies. Lai tiktu laukā, viņiem vajadzēs ne mazāk kā piecas minūtes, un ar tām viņam pilnīgi pietika. Nesteigdamies Džensens iesēdās mašīnā, ieslēdza vidējo ātrumu un pēc divām minūtēm mierīgi novietoja laupījumu citas mašīnas bagāžniekā. Šī mašīna viņu nogādāja mājās, vienistabas dzīvoklī. Tur Džensens nosēdās pie loga un sāka gaidīt. Viņa galvu apņēma projektora ķivere, līdz slēdzim varēja ērti pasniegties. Taču visa viņa uzmanība koncentrējās uz logu, pa kuru bija redzama iela. Kad viņš pastiepa roku pie slēdža, policija bija tikko sākusi rosīties.

Viņš rūpīgi noslēpa projektoru. Galu galā tas bija svarīgāk par visu. Vērtīgo aparātu vajadzēja īpaši sargāt. Tas bija jāsaglabā par katru cenu. Viņš nedrīkstēja to pazaudēt. 'Neparko, ne par kādu naudu! Ja kādreiz nāktos izvēlēties starp aparātu un laupījumu, viņš bez domāšanas pasūtītu laupījumu pie velna.

Tā spriedelēdams, Džensens nevērīgā gaitā klenderēja pa ielu, paslēpies aiz jaunas, necilākas «fasādes»: rokas sabāztas rupju, pašaustu bikšu kabatās, smagie zābaki klaudzina trotuāru ar dzelzs apkalumiem, lūpas pastieptas — tūlīt, tūlīt iesvilpsies. Smieklīga sajūta: reizē laime un šausmas. Te nu viņš ir — neaizsniedzams, taču ausīs vēl skan griezīgais priekšnāves brēciens.

Ielu krustojumā drūzmējās pūlītis uztrauktu gājēju, bija dzirdamas aprautas frāzes: «Jā, protams, es atceros… Nekas tamlīdzīgs nekad nebija noticis… Es vienmēr teicu, reiz viņi… Kāda nekaunība, vienkārši ienāca un paņēma, cik bija, bet kasieris… Sen laiks ievest stingrāku kārtību… Ja es tur būtu bijis, es viņam laistu ar tintnīcu …»

— Kas te noticis, draugi? — Džensens lauci- nieciskā vienkāršībā apvaicājās.

— Banka aptīrīta, — pavēstīja lempīgs puisis. — Tu drusku nokavēji. Laupītājs bijis viens. Paguvis aizmukt. Cik viņš paņēmis, vēl nav zināms, bet droši vien apaļu summiņu.

— Ahā!.— Džensens raudzījās puisī ar izteiksmi, kurā, viņš cerēja, bija laucinieciskas viltības un vientiesības sajaukums. Viņš pakasīja pakausi, pastūma naģeni uz pieres un pieliecās puisim pie auss.

— Divus kvartālus no šejienes pie baznīcas stāv zaļš furgons.

— Nu, un tad?

— Tas visu rītu stāvēja pie bankas — es redzēju. Pie stūres sēdēja viens tips, zini, no tiem, kuri nav ar pliku roku ņemami. Varbūt viņš kaut ko ievērojis, kas var noderēt policijai. Nebūtu slikti to tipu sameklēt un iztaujāt — iespējams, ka viņš vēl neko nav dzirdējis par uzbrukumu.

— Tas būtu kolosāli! — iesaucās puisis, kura sirdī modās vēlēšanās patēlot privātdetektīvu. Viņš paraudzījās uz apkārt stāvošajiem dīkdieņiem. Tie atzinīgi māja ar galvām.

— Vai nāksi līdz? — puisis jautāja Džensenam.

— Nē, es steidzos uz autobusu. Tu jau viņu tāpat atradīsi — zaļš furgons, stāv aiz baznīcas.

Džensens laiskā solī devās projām. Pēc simt jardiem viņš atskatījās — uz stūra vairs neviena nebija, visi bija aizgājuši meklēt furgonu. Iztēloties, kā notikumi risināsies tālāk, nebija grūti. Viņi atradīs furgonu un pavēstīs par to policijai. Tā ievāks ziņas, noskaidros viņa saimnieces adresi un prasīs šai, kur īrnieks. Saimniece uzvedīs policistus augšā, vienistabas dzīvoklī. Un tur viņi at- radīs laupītāja līķi. Bankas direktors un kasieris bez pūlēm to pazīs. Policija pārmeklēs dzīvokli, apgriezīs ar kājām gaisā visu māju, tirdīs un tramdīs saimnieci, bet naudu tik un tā neatradīs.

Vīpsnādams viņš atgriezās pie otras automašīnas un sēdās pie stūres. Uz pakaļējā sēdekļa bija ērti novietots rūpīgi iesaiņotais projektors. Nevienam ne prātā nenāks, ka laupīšanai varētu būt kāds sakars ar šo mašīnu, tādēļ viņam nav ko uztraukties.

Jā, tā bija ideāla aplaupīšana. Mīkla, ko nav iespējams atšifrēt. Un nekas netraucēs atkārtot to atkal un atkal, un atkal. Likums un kārtība var dzīties viņam pakaļ līdz pastarai dienai — vienalga, tiem neizdosies mīklu atminēt.

Nelāgi tikai, ka viņš nezina, kā ķermenī šoreiz ir iemājojis. Jo, lai kāds būtu viņa jaunais miesīgais apvalks, viņš joprojām palika Džensens ar savu paša apziņu un atmiņu. Izdzītā personība atstāja jaunajam īpašniekam savas smadzenes, bet ne to saturu. Atmiņa acīmredzot ir nevis materiāls ieraksts pelēkajā vielā, bet gan savdabīgs garīgs atvasinājums. Zinātniekiem šis fakts liktos visai interesants.

Viņš pārbaudīja savu kabatu saturu, meklēdams kādu dokumentu, kas dotu iespēju noteikt, par ko viņš šoreiz kļuvis. Starp citu, viņš zināja, ka tā vai citādi dabūs ziņas par sevi un ne vēlāk kā tajā brīdī, kad iedarbinās motoru, lai dotos uz jaunu medību vietu.

— Ei, Sem, kur tu dabūji šito limuzīnu?

Balss, kas atskanēja turpat līdzās, lika viņam nodrebēt un pacelt galvu. No blakus mājas loga uz viņu raudzījās flegmātisks zirga ģīmis. Tā īpašnieka žokļi ritmiski kustējās, gremodami košļājamo gumiju. Ģīmis ar trulu ziņkāri gaidīja atbildi.

Tātad viņš bija kaut kāds Sems. Džensens aši apsvēra, kā rīkoties. Ja viņš tagad atsauksies, tad

agri vai vēlu noteikti saplsies. Visdrošākā izeja no situācijas — noliegt visu.

Viņa jaunā seja bija pastīva, taču Džensens darīja visu iespējamo, lai savilktu to gadījumam piedienīgā grimasē, iekams pagriezās pret savu sarunas biedru.

— Limuzīns ir mans, bet es neesmu Sems.

— Ko-o-o? — zirga žoklis nokārās, atsegdams sārtas smaganas. — Tu neesi Sems?

— Tieši to es gribēju teikt. Tu esi kļūdījies, draudziņ. Es labprāt iepazītos ar šo Semu. Acīmredzot mēs ar viņu esam līdzinieki — tu, šķiet, esi jau desmitais, kas mani notur par viņu.

— Nu, lai mani kaut gabalos sarauj, jūs esat precīza viņa kopija.

— Es neesmu neviena kopija, bet kas attiecas uz precizitāti…

Nepabeidzis teikumu, Džensens ieslēdza motoru un aizbrauca, atstādams zirga ģīmi galīgā apstulbumā.

Šajā pārvietošanās rotaļā nelāgi bija tas, ka varēja uzrauties uz populārām personām, un tad draudēja nepatikšanas. Turpmāk savi upuri jāizraugās tikpat piesardzīgi kā darbošanās lauks, Džensens nosprieda. Viņam vajadzīgi svešinieki. Cilvēki, kas šeit ieradušies nesen. Nevienam nepazīstami atbraucēji. Ārzemnieki. Uz priekšu jābūt uzmanīgākam.

Avīžu lasīšana Džensenam vienmēr sagādāja gandarījumu. Viņam patika noslēpumainības pieskaņa, ar kādu reportieri izpušķoja skandalozo noziegumu aprakstus. Lūk, tagad pat >— kā tika attēlota viņa pēc skaita sestā dēka! Ja ticētu avīžniekiem, tipam, kas aplaupījis banku, bijusi reputācija gandrīz kā svētajam un eņģeliski tīra pagātne. Un nu viņš atrasts beigts, bet nolaupītā nauda pazudusi bez pēdām.

Palika noslēpums, kā cilvēks ar nevainojamu reputāciju varējis izdarīt tādu nekaunīgu noziegumu, kāpēc viņš miris un kur izkūpējis laupījums. «Ha!» Džensens novīpsnāja, ar acīm pār- skriedams iespieduma slejas. Nevarēja noliegt, daži no šiem skribentiem tomēr bija diezgan apķērīgi. Kāda rakstiņa autors, kas slēpās aiz iniciāļiem A. K. D., saistīja šo noziegumu ar iepriekšējo. Viņš salīdzināja faktus un konstatēja dažas kopīgas iezīmes: bankas aplaupīšanā lietoti vieni un tie paši paņēmieni, laupītājs ir cilvēks ar nevainojamu uzvešanos, drīz vien viņu atrod beigtu, bet nolaupītās summas bez pēdām pazūd. Taču noslēgumā reportieris pievērsa lasītāju uzmanību satraucošam faktam, ka ar oficiālu sankciju iznīcināti lieli krājumi Indijas kaņepju, no kurām iegūst hašišu, un deva miglainu mājienu par narkotiskās vielas slepenu izplatīšanu cienījamās sabiedrības aprindās.

— Taisni jāsmejas! — Džensens atzinīgi nomurmināja.

Un tad piepeši viņš ieraudzīja sludinājumu — dažus vārdus, kas bija ievietoti privāto sludinājumu nodaļā un uzskatāmības dēļ ielikti rāmītī.

«H. M. Dž. Uzņemiet sakarus ar mani. Vēlos atpirkt aparātu par skaidru naudu. Izdevīgi noteikumi. Veins.»

Džensens sāka prātot. Izskatās pēc lamatām, kurās Veinam ir pievilinātāja loma. No otras puses, te ir runa par naudu — skaidru naudu. Ja nu patiešām šie sagatavojuši smuku summiņu? Gan jau viņš pratīs izlocīties — naudu saņems, bet slazdos neiekritīs. Priekš kā cilvēkam dotas sma

dzenes, ja viņš nav spējīgs ar tām pienācīgi pastrādāt?

Džensens aizbrauca uz pilsētu un piezvanīja no automāta.

— Tas esmu es. Nevēlos, ka mani notvertu, tādēļ klāj vaļā labi mudīgi!

— Paklausieties, — klausulē steidzīgi skanēja Veina vecīgā balss, — esmu ^atradis ārzemnieku, kas uzskata, ka mans aparāts varētu noderēt viņa valstij. Viņš ir gatavs to pirkt.

— Bet kāpēc tu nevarētu uzbūvēt vēl vienu tādu pašu?

— Tas prasītu ne mazāk kā divus gadus, bet viņš nedos naudu, kamēr nebūs redzējis mašīnu. Laika pārdomām man nav daudz. Džensen, mans klients ir jauns un ārkārtīgi bagāts…

— Es padomāšu, r— Džensens noburkšķēja un, neļāvis Veinam pabeigt teikumu, pakāra klausuli.

Nākamajā dienā Džensens nolēma piekrist šim darījumam. Tas viņam solīja tikai peļņu. Par ķermeni, kurā viņš mita patlaban, likumam nebija nekādas intereses. Līdzšinējās operācijās viņš bija savācis ne mazumu naudas, taču labprāt izdabūtu kādu žūksni arī no Veina, protams, nešķiroties no projektora. Plāns viņam bija izstrādāts labu labais — pirmklasīga ideja!

Viņš piezvanīja Veinam no citas pilsētas.

— Esmu ar mieru pieņemt priekšlikumu. Viss atkarīgs no noteikumiem, — viņš paziņoja.

Veins jautāja:

— Cik jūs gribat?

— (Bet cik šis jūsu nabobs dos?

— Nezinu. Viņš ir gatavs maksāt prāvu naudu, bet uz izspiešanu neielaidīsies. Ja jūs esat ar

mieru pārdot aparātu, nosauciet summu. Ar kaut ko ir jāiesāk.

Veina pārliecība par ārzemnieka augsto pirktspēju uzkurināja Džensena ziņkārību.

— Kas viņš ir par tipu, es gribētu zināt.

Kaut arī Veins pūlējās izlikties mierīgs, viņa balsij bija satraukuma pieskaņa..

— Viņš ir no Eiropas. Gadu trīsdesmit vecs un ļoti, ļoti bagāts. Saderināts ar sezonas visskaistāko meiteni, kura, cik man zināms, arī nav nekāda nabadze. Saprotiet, šajā sarunu stadijā es nevaru jums atklāt viņa vārdu, taču iedrošinos apgalvot, ka viņam ir vairāk naudas nekā jebkuram no tiem, ar ko man bijusi darīšana līdz šim.

— Labi. Es pats ar vinu parunāšu.

— Bet…

— Un nekādus jokus! — Džensens cieti nobrīdināja. — Es pakaru klausuli. Mēs jau tā pārāk ilgi runājam. Es tev pazvanīšu vēlreiz. Parūpējies par tikšanos. Un pasaki viņam, ka summa būs satriecoša.

Kad Džensens pakāra klausuli, viņa mute savilkās platā smīnā. Ārzemnieks, kam naudas kā spaļu un kas taisās precēties ar augstāko aprindu lauveni. Tas tik būs vareni!

Viss veidojās lieliski. Šaura ieliņa <— ne platāka par piecpadsmit jardiem — šķīra viņa istabu trešajā stāvā no ārzemnieka apartamentiem, kas atradās tai pašā līmenī. Skatīdamies pa logu, Džensens varēja novērot, kas notika iepretim.

Protams, viņam varēja izlikt viltīgi izdomātus slazdus, taču viņš jebkuru viltību pārvērtīs nežēlīgā farsā. Veina stāsts par bagāto ārzemnieku varēja būt blefs, bet tikpat labi tā varēja būt patiesība. Lai būtu kā būdams, viņš, Džensens, neko nezaudēs, toties veiksmes gadījumā …

Risks nebija liels: viņš vai nu iemājos kāda veikla detektīva muskuļotajā karkasā, tiklīdz tas ar nolūku viņu nogalināt ienāks istabā, vai arī iegūs superbagātā ārzemnieka cildeno veidolu.

Jā, Džensens nav vis nekāds muļķis. Tie, kam galva strādā, tiesas rokās nenonāk. Viņam pietiek prāta apjaust, ka Veins ir spējīgs izlikt slazdus. Vecais taču var mēģināt izmānīt Džensenu no ķermeņa un tad pagrūst viņam manekenu vai pat līķi, labi zinādams, ka bez miesas ietvara Džen- sona spēks izgaisīs kā dūmi. Gudrais zina, cik bīstami ir pietiekami nenovērtēt savu pretinieku. Bet viņš, Džensens, ir pats gudrības iemiesojums!

Ar spēcīgu binokli viņš pētīja pretējās mājas logus. Tips, kas atradās istabas dziļumā, bija dzīvs — par to nevarēja būt nekādu šaubu. Viņš nespēja nosēdēt uz vietas un ik pēc brīža paraudzījās pa logu, raidīdams piesardzīgus skatienus lejup, uz ielu. Džensens bez pūlēm varēja aplūkot viņa seju un augumu.

Nākamais upuris precīzi atbilda Veina aprakstam — ap gadu trīsdesmit, padrukns, ģērbies mazliet izaicinoši. Un visā viņa ārienē bija kaut kas izaicinošs, bet briljants uz kreisās rokas vidējā pirksta taisni žilbināja acis. Viņa gludi pieglaustie mati un parupjā seja Džensenam likās tā kā pazīstami — iespējams, ka viņš šo tipu bija redzējis fotogrāfijā, visdrīzāk uz kāda populāra žurnāla spožā vāka, roku rokā ar satriecoši skaistu dā- miņu, bet priekšplānā — tikko nošauts tīģeris.

Lai nu kā tas būtu, Džensenam šā cilvēka āriene bija pa prātam. Izraugoties kārtējo ķermeni, tāpat kā iegādājoties jaunu mēteli, jo izvēlīgāks būsi, jo labāk. Piedāvātais modelis izcēlās ar izturību un modernu piegriezuma līniju, turklāt it nekā nemaksāja! Un Džensens nebija no tiem, kas dāvinātam zirgam skatās zobos.

Interesanti būtu zināt, vai viņa upurim ir Iep- nīgs pils pārvaldnieks, kas prot teikt: «Jā, mi- lord!», «Nē, milord!», «Protams, milord!». Viņam, Džensenam, gribētos, lai tāds būtu. Ak jā, vajadzēs atradināties no dažiem neglītiem ieradumiem, iemācīties sacīt «jā», nevis «mhm». Bet tas ir to vērts!

Skaistulis atkal parādījās pie loga un uzmeta aizdomu pilnu skatienu automobilim, kas stāvēja pie trotuāra. Pēc tam viņš pagriezās un pateica dažus vārdus kādam istabas dziļumā.

Džensens pameta lejup ne mazāk aizdomīgu skatienu un pēkšņi ieraudzīja sirmā Veina kalsno stāvu. Cienījamais džentlmenis, kā parasti ļoti sakoncentrējies, steidzīgi devās uz pretējo māju. Neatskatīdamies, neizrādīdams ne mazāko satraukumu vai nedrošību, Veins iegāja pa durvīm, kas veda uz ārzemnieka apartamentiem. Tas joprojām nenolaida acis no lejā stāvošā automobiļa.

Laiks! Džensens metās uz krēslu, smagi iezvē- lās tajā un ieslēdza projektoru. Daudzkārtējā procedūras atkārtošana bija padarījusi viņa kustības precīzas un automātiskas, taču nebija viņam atņēmusi sajūtu, cik notiekošais ir svarīgs. Aparātā ar tā noslēpumaino ķiveri joprojām jautās kaut kas ļaunu vēstījošs, it kā atgādinājums, ka visiem priekiem šajā pasaulē agri vai vēlu pienāk beigas.

Dzīvības spēks sāka ieplūst noziedzniekā. Viņš ar skatienu vai aprija cilvēku, kas stāvēja pie pretējās mājas loga. Džensenam bija izdevies izdarīt dažus pilnveidojumus Veina lolojumā. Sēzdamies krēslā, viņš atgāzās atpakaļ tādā pozā, lai viņa atstātais ķermenis saļimstot nospiestu pogu un izslēgtu projektoru. Lieliski izdomāts — pilnīgi Džensena stilā! Viņš ļoti lepojās ar sevi.

Trīsdesmit sekundes — un viņš bija brīvs. Un acumirklī atradās otrā ielas pusē, citā istabā, citā ķermenī — brīnumainā transformācija noritēja parastajā ātrumā.

Viņa «es» pārņēma nepiedzīvots uzvaras prieks, sava spēka nesagraujamības apziņa, kad tas uzsāka nāvīgo cīniņu ar pretinieka dvēseli, kura neatlaidīgi turējās pie sava miesīgā apvalka. Šoreiz upuris bij'a ciets rieksts. Tas pretojās tik nikni, spīvi un nežēlīgi kā neviena cita dvēsele, ar ko Džensenam bija iznākusi darīšana. Lai saglabātu savu karkasu, šis skaistulis cīnījās ar aizvēsturisko ķirzaku zvēriskumu un nepiekāpību.

Bezmaz veselu minūti pretinieka ķermenis grīļojās kā dzērumā, raustījās un pat nogāzās uz grīdas, locīdamies konvulsijās un it kā cenzdamies kaut ko izgrūst no sevis, tad piecēlās un nespēkā ieslīga krēslā.

Džensena fiziskie spēki bija gandrīz izsīkuši, taču viņa dvēseles stiprums palika nemainīgs. Viņš saprata, ka bez projektora palīdzības viņam neparko nebūtu izdevies salauzt pretinieka tīģera gribu. Bet nu viņš atkal bija kļuvis uzvarētājs šajā cīniņā un atkal dzirdēja šņākoņu, ar kādu izdzisa dzīvības dzirkstele, taiziedama nebūtībā.

Uz viņa pieres izspiedās sviedru lāses, viņš atgāzās pret krēsla atzveltni, no rīkles izlauzās dīvainas, elsām līdzīgas skaņas. Kājas šķita kā paralizētas. Tā bija smaga, mokoša cīņa, un viņš tajā uzvarēja! Bravo, Džensen!

Kad istabas durvis atvērās un uz sliekšņa parādījās Veins, viņu sagaidīja plats Džensena smīns.

— Žēl, žēl, — nesatricināmā mierā sacīja Veins.

— Kā tad jums tik žēl?

— Jūs atstājāt savu revolveri tur, pretējā mājā.

— Par kādu revolveri jūs runājat?

— Par to, kas piederēja Džensenam.

— Tātad jūs uzminējāt manu gājienu?

Džensens apsēdās uz galda gala. Viņš bija laimīgs. Viņš jutās lieliski. Vislabākajā formā, kā mēdz teikt. Enerģijas un pašpārliecības pilns!

— Jums, protams, galva strādā, nav ko teikt. Jūs daudz ko varējāt paredzēt. Taču visas jūsu mašīnas iespējas pat jūs neapsvērāt un noticējāt, ka es to pārdošu, ko?

Džensens skaļi iesmējās un vienu mirkli tā kā bažīgi ieklausījās savas jaunās balss aizsmakuša- jās, vulgārajās skaņās. Bet tūlīt pat iesmējās atkal.

— Es būtu muļķis, ja labprātīgi atdotu jums rīku, ar ko var atmūķēt nemirstības durvis.

Stāvēdams uz sliekšņa, Veins sacīja:

— Jā, jā, nemirstība. Nav tādas summas, par kuru to varētu nopirkt. — Viņš pārlaida roku saviem sirmajiem matiem. — Mans aparāts ir lielisks. Man nav iemesla par to kaunēties. Vienīgais šā aparāta trūkums — tas ir aizsteidzies priekšā savam laikam. Cilvēce vēl nav tikusi tik tālu, lai to pieņemtu.

Zinātnieka nogurušās acis sastapās ar Džensena nekaunīgo skatienu.

— Esmu nolēmis to iznīcināt.

— Ne velna tu to neizdarīsi! — Džensens pavēloši pamāja ar roku. — Un nekverni tur kā spoks! Nāc iekšā! Es degu nepacietībā uzzināt, kāds varens dūzis tagad esmu.

— Ak jā, protams, — Veins pieļāvīgi sacīja.

Viņš ienāca istabā. Četri gari, plecīgi sportiska

izskata vīri sekoja viņam.

— Jus esat patiešām liels dūzis, un jus sauc Enriko Rapalli.

Džensena smadzenēs uzplaiksnīja velnišķīga fotomontāža — savā nežēlībā nedzirdētu noziegumu upuru asiņainā galerija. Vairums no šiem noziegumiem tika izdarīti tajā, laikā, kad viņš, Džensens, atradās cietumā, un viņam tikai reizi bija gadījies redzēt gangsteru karaļa seju. Nav nekāds brīnums, ka šī seja viņam šķita pazīstama. Un nepavisam nav brīnums, ka šā cilvēka dvēsele ar tādu zvērisku nepiekāpību cīnījās par savu ķermeni.

— Es aizgāju uz policiju un visu izstāstīju, — Veins turpināja. Noskaidrojās, ka viņi izsekojuši Rapalli un gatavojas to apcietināt. Viņiem patika mans plāns — viņi piekrita atlikt slepkavas arestu un izmantot Rapalli kā pievilinātāju. Veselas desmit dienas mans sludinājums parādījās visās avīzēs, līdz beidzot jūs uz to uzķērāties. Es noliku jums tikšanos Rapalli midzenī. Mēs izkārtojām tā, ka pretējā mājā tika atbrīvots dzīvoklis. Tiklīdz jūs to noīrējāt un nogādājāt tur projektoru, es sapratu, ka šoreiz jūs neizbēgsiet. — Veins atkal atglauda matus no pieres. Viņa seja bija ļoti nogurusi. — Un tagad es iznīcināšu savu aparātu.

— Ejam, Rapalli! — asi izmeta viens no Veinam līdz atnākušajiem vīriem un uzlika savu milzīgo plaukstu uz Džensena pleca.

— Es neesmu Rapalli! — Džensens iegaudojās. — Es… Es…

— Kas tad tu esi? — garā vīrieša lūpas savilkās greizā smīnā. — Tev ir Rapalli seja, viņa ķermenis, viņa pirkstu nospiedumi, bet likumam vairāk nekā nevajag.

— Lai jūs visi esat nolādēti! — Džensens iebļāvās, kad ap viņa locītavām saslēdzās roku- dzelži.

Vai traks aiz dusmām, ar asinīm pieplūdušām acīm viņš noraudzījās pakaļ Veinam, kas devās uz durvīm. No viņa mutes izvirda rupjas lamas. Veins pagriezās, ar tīri akadēmisku interesi palūkojās uz viņu un klusi sacīja:

— Rapalli, man jūsu no sirds žēl. Bez šaubām, jūs saņemsiet to, ko esat pelnījis. Tas ir ļoti bēdīgi, protams, ja uzskatām, ka nāve nozīmē pilnīgu iznīcību. — Viņš brīdi klusēja, tad turpināja: — Bet, ja tas tā nav, ja jūsu dvēselei būs" * jāsatiekas ar tiem, kuri viņu jau sen gaida, man bail pat iedomāties, kas ar jums notiks.