Pārbaudes akmens Zinātniski fantastisku stāstu krājums

ILGĀS NAKTS BEIGAS

Komandors Kruins nesteidzīgi nokāpa pa metāla trapu, uz beidzamā pakāpiena mirkli apstājās un, lepni izslējies, lika pēdējo soli lejup. Beidzot zem kājām ciets pamats. Jauna teritorija. Viņš pirmais no cilvēkiem spēra kāju uz šīs nepazīstamās planētas.

Milzīga auguma, spēcīgs un muskuļots, pilnā parādes tērpā viņš stāvēja pie flagmaņkuģa, svešas saules staru apspīdēts. Viņa pelēcīgi zaļais, ideāli piegulošais formas tērps bija bez vienas krunciņas. Uz krūtīm mirdzēja ar briljantiem nosētie ordeņi. Zābaki nospodrināti spoguļa spožumā kā vēl ne reizi kopš starta brīža uz dzimtās planētas. Kruins mazliet pamīņājās, un zelta zvārgulīši pie papēžiem — dienesta pakāpes zīmes — smalki iedzinkstējās. No smagās, grezni izrotātās ķiveres naga apakšas pašapmierināti raudzījās saltas acis.

Tūlīt pat no nodalījuma, no kura viņš tikko bija iznācis, nolaidās mikrofons. Kruins saķēra to ar kreiso roku, atsvešinātais skatiens vērās tālumā, it kā viņam būtu saskatāmas tālas pagātnes un vēl tālākas nākotnes ainas. Bija pienācis dižens mirklis Guldas vēsturē.

— Savas planētas vārdā, savas dižās tautas vārdā, — Kruins oficiālā tonī svinīgi iesāka, — pasludinu šo teritoriju par Guldas īpašumu. — Un noteikti, asi kā automāts pacēla roku militārā sveicienā.

Un tūlīt pat divdesmit divi karogu kāti ar meln- sarkanzeltainiem audekliem — tās bija Guldas krāsas —1 vienlaikus izbāzās pa garo, melno' raķešu priekšgala iluminatoriem. Katra kuģa iekšienē septiņdesmit komandas locekļi izslējās miera stājā un, atdevuši godu, draudzīgi un sparīgi uzsāka Guldas himnu «Ak, svētā tēvzeme Gulda».

Kad himna bija nodziedāta, Kruins atkal atdeva godu. Pusotra tūkstoša roku aši pacēlās atbildes sveicienā. Kruins atgriezās flagmaņa iekšējās telpās. Karogi tūlīt tika novākti, lūkas aizdarītas. Divdesmit divi svešzemju iebrucēju kuģi stāvēja kaujas ierindā vienādos attālumos cits no cita, ar priekšgaliem nolīdzinājušies stingri pa iedomātu taisni.

Pār nelielu pakalnu austrumos no ielejas pacēlās uguns un biezu dūmu stabs. Tur dega tas, kas bija palicis pāri no divdesmit trešā kuģa, — astotā katastrofa trīs gadus ilgā kosmiskā ceļojuma laikā no Guldas uz šo nepazīstamo planētu. Starta brīdī kuģu bija trīsdesmit. Mērķi sasniedza divdesmit divi.

Iegājis savā kabīnē, komandors Kruins atlaidās krēslā pie galdiņa, noņēma no galvas smago ķiveri un sakārtoja ordeni, kas bija kautrīgi paslēpies aiz kaimiņa.

— Ceturtais etaps, — viņš apmierināts noteica.

Pirmais palīgs Džusiks godbijīgi pamāja un

pasniedza komandoram plānu grāmatiņu. To atvēris, Kruins sāka paklusu lasīt:

— «Pirmais etaps: noskaidrot, vai planētas dabas apstākļi ir piemēroti mūsu dzīvības formām.» — Paberzējis masīvo zodu, Kruins pats sev atbildēja: — Noskaidrojām, ir piemēroti.

— Jā, ser. Jūsu pirmā lielā uzvara.

— Pateicos, Džusik! — Komandora lielā seja savilkās skarbā smaidā. — «Otrais etaps: turēties planētas ēnā ne tuvāk kā tās diametra attālumā, kamēr izlūklidmašīnas izpētīs planētu, vai uz tās eksistē dzīvības augstākās formas. Trešais etaps: izraudzīties nosēšanās vietu tālu no lielām pilsētām, kas varētu izrādīt nopietnu pretestību, taču tā, lai tuvumā būlu nelieli ciemati, kurus viegli pakļaut. Ceturtais etaps: svinīga planētas pasludināšana par Guldas koloniju atbilstoši Kosmiskā dienesta reglamentam.» — Kruins atkal paberzēja zodu. — Tas viss jau aiz muguras. — Viņš atkal pasmaidīja un apmierināti paraudzījās iluminatorā virs galda. Gluži kā glezna apaļā ietvarā viņa acīm pavērās tālais uzkalns ar dūmu stabu. Komandora piere saraucās grumbās, vaigu muskuļi sāka raustīties.

— Pabeigt kosmosa navigatoru skolu, iegūt visaugstāko kvalifikāciju! — Viņš nicīgi saviebās. — Un aiziet bojā pie paša mērķa! Vēl viens kuģis un viena komanda mazāk. Astotā katastrofa trīs gadu laikā. Kad atgriezīsimies uz Guldas, vajadzēs ievest kārtību astronavigācijas mācību centrā.

— Tieši tā, ser! — Džusiks piebalsoja. — Tam nevar būt nekāda attaisnojuma.

— Nevienam un nekam nevar būt attaisnojuma!

— Nevar, ser.

Nicīgi kaut ko norūcis, Kruins turpināja lasīt:

— «Piektais etaps: ieņemt aizsardzības pozīciju, kā norādīts instrukcijā par aizsardzību.» — Kruins paskatījās uz Džusiku, uz viņa kalsno seju ar smalkajiem vaibstiem. — Katram kapteinim ir Kaujas reglaments. Vai ir sākts īstenot piekto etapu?

— Jā, ser, ir.

— Labi. To, kurš būs pēdējais, es pazemināšu dienesta pakāpē. — Apslapējis ar siekalām īkšķi, Kruins pāršķīra lapu. — «Sestais etaps: ja uz planētas dzīvo saprātīgas būtnes, sagūstīt dažus eksemplārus.» — Atgāzies pret krēsla atzveltni, Kruins kādu mirkli klusēja un tad pēkšņi uzbrēca: — Ko jūs gaidāt?

— Piedodiet, ser?

— Nekavējoties atgādāt šurp iezemiešus! — Kruins nokliedza.

— Tiks izdarīts, ser!

Ne aci nepamirkšķinājis, Džusiks atdeva godu un ierindas solī izgāja no komandora kabīnes.

Durvis automātiski aizvērās. Kruins paraudzījās uz tām ar naidu.

— Nolādētais mācību centrs! Kopš tā laika, kad es no turienes aizgāju, tur notiek velns zina kas!

Atvirzījis krēslu nostāk, viņš uzlika izstieptās kājas uz galda un lēnām tās kustināja, lai dzirdētu, kā šķind zelta zvārgulīši. Viņš gaidīja, kad atvedīs iezemiešus.

Iezemiešus nevajadzēja ilgi meklēt, viņi ieradās paši. Nostājušies pie pēdējās raķetes astes, viņi ar plaši ieplestām acīm blenza uz neredzēto brīnumu. Kapteinis Somirs pats atveda viņus pie komandora.

— Sestais etaps paredz iezemiešu sagūstīšanu, — viņš griezās pie Kruina. — Es saprotu, jums vajadzīgs kaut kas labāks. Bet šos es atradu tepat mūsu degungalā.

—< Degungalā? Kur jūs atrodaties, mājās uz Guldas? Kā jūs varat pieļaut, ka jūsu kuģa tuvumā gluži mierīgi staigā jaunās teritorijas iedzīvotāji? Kādēļ neiedarbojās aizsardzības sistēma?

— Piektais etaps vēl nav pabeigts, ser. Visam vajadzīgs laiks.

— Bet ko dara mūsu novērotāji? Vai guļ?

— Nebūt ne, ser, — Somirs apgalvojā koman- doram, juzdams, ka viņam pamats sāk zust zem kājām. — Taču viņi nosprieda, ka šo te dēļ nav vērts celt vispārēju trauksmi.

Kruins negribot piekrita. Viņš uzmeta nicinošu skatienu viņa priekšā stāvošajai trijotnei: tur bija pavisam mazs strupdegunis puišelis, iebāzis tuklo dūrīti mutē, lielāka meitene ar garām kājām un tievām bizītēm un slaika pusaudze gandrīz Somira augumā, vieglā kleitiņā, arī vājiņa, bet jau ar tikko manāmiem krūšu apaļumiem. Visiem trim bija koši sarkani mati un vasarraibumainas sejas.

— Es esmu Marva, Marva Meredita, — slaikā pusaudze sacīja Kruinam. — Tā ir Sjū, bet šis — Sems. Mēs dzīvojam Viljamsvilā, netālu no šejienes. — Viņa uzsmaidīja Kruinam, un viņš piepeši ievēroja, ka meitenei ir žilbinoši spilgti zaļas acis. — Mēs lasījām zilenes, un tad atlaidāties jūs.

Kruins, salicis rokas uz vēdera, norūca «hm». Tas, ka šīs planētas iedzīvotāji pēc skata bija tādi paši kā guldieši, viņu nemaz nepārsteidza. Viņam ne prātā nebija nācis, ka varētu būt citādi. Guldas zinātnieki apgalvoja, ka visām augstākajām dzīvības formām jābūt cilvēkveidīgām, un līdz šim laikam izņēmumi no šā likuma nebija novēroti.

— Es nesaprotu ne vārda no šīs vervelēšanas, — Kruins sacīja Somiram, — un viņa, protams, nesaprot mani. Jābūt idiotei, lai tērētu laiku tādai bezjēdzīgai sarunai.

— Jā, ser, — Somirs piekrita. — Vai aizvest viņus uz mācību nodalījumu?

— Nevajag. Kāda no viņiem jēga!

Kruins ar riebumu noskatījās uz viņa priekšā stāvošā puisēna vasarraibumiem nosēto seju. Viņš nekad agrāk neko tamlīdzīgu nebija redzējis.

— Viņi visi ir ar kaut kādiem punktiņiem. Varbūt tā ir slimība? Phē, cik riebīgi! — viņš no- drebinājās aiz pretīguma. — Vai viņi bija dezinfekcijas staru kamerā?

— Protams, ser. Tas bija pirmais, kas tika izdarīts.

— Arī turpmāk to neaizmirstiet.

Kruins lēnām pievērsa skatienu meitenei ar peļastītēm, tad garajai, zaļacainajai pusaudzei. Viņš negribēja uz viņu skatīties, taču zināja, ka nenoturēsies un paskatīsies. Meitenes rīta rasas skaidrajās acīs bija kaut kas tāds, kas viesa viņā mulsu nemieru. Pret paša gribu komandora acis sastapās ar meitenes skatienu. Viņa atkal pasmaidīja, un viņas vaigos iezīmējās bedrītes.

— Svied viņus laukā! — Kruins uzbļāva, nepaskatījies uz Somiru.

— Kā pavēlat, ser! — tas atbildēja un viegli pagrūda visus trīs. Saķērušies rokās, bērni devās uz durvīm.

— Uz redzēšanos! — cienīgi nodudināja puisēns.

— Uz redzēšanos! — kautrīgi nopīkstēja peļastītes.

Garā meitene durvīs pagriezās.

— Uz redzēšanos! — viņa sacīja un atkal parādīja vaigu bedrītes.

Kruins paraudzījās uz viņu. Izdzirdējis vēl vienu nesaprotamu teicienu, nemierīgi sakustējās savā krēslā. Durvis aiz bērniem automātiski aizvērās.

«Uz redzēšanos,» Kruins domās atkārtoja nepazīstamos vārdus. Spriežot pēc situācijas, tas varēja būt atvadu sveiciens. Palūk, viņš jau zina vienu iezemiešu izteicienu.

«Septītais etaps: apmācīt iezemiešus guldiešu valodā un stāties ar viņiem sakaros.»

Apmācīt viņus. Un ne otrādi. Nevis viņiem tevi jāmāca, bet tev viņi. Vergs nedrīkst mācīt saimnieku. Saimniekam jāmāca vergs.

«Uz redzēšanos,» Kruins dusmīgi pie sevis atkārtoja. Liktos, nieks vien, bet tas ir skaidrs reglamenta pārkāpums. Nevienam un nekam nevar būt attaisnojuma.

Apdullinoši dārdēja dzinēji — kosmiskie kuģi ieņēma aizsardzības pozīciju, kā bija paredzēts instrukcijā par aizsardzību. Vairākas stundas šie milzeņi manevrēja nelielajā ielejā: grozījās, virzījās uz priekšu, uzmanīgi kāpās atpakaļ. Un galu galā, novietojušies ar priekšgaliem pret centru, ar astēm uz ārpusi, izveidoja divas vienpadsmitstaru zvaigznes. Ar sadegušās zāles, krūmu un koku pelniem klāta zemes josla apjoza šos divus ļaunu vēstījošos apļus ar naidīgi uzboztajām izpūtējcaurulēm, kuru liesma spēja iznīcināt visu dzīvo vienas jūdzes rādiusā.

Beiguši pārdislokāciju, sviedru un kvēpu piesūkušies guldieši noņēma kuģiem priekšgala lielgabalus un novietoja tos atstarpēs starp izpūtējcaurulēm. Pakaļgala lielgabali palika savās vietās, bet to stobri tika pavērsti noteiktā leņķī uz augšu. Lielgabali kopā ar izpūtējcaurulēm veidoja stingru apļa aizsardzību. Šī asprātīgā sistēma bija Rruina lepnums, viņa militāro speciālistu izgudrojums. Novērotājs no šīs planētas gan būtu teicis, ka apļa aizsardzība ir ļoti vecs izgudrojums, ka to jau sensenos laikos lietojuši Tālo Rietumu pionieri, kas savos aizvēsturiskajos furgonos devās meklēt jaunas zemes. Tiesa, tas bija tik tālā pagātnē, ka apļa aizsardzību atcerējās vairs tikai nedaudzi seno laiku vēstures speciālisti. Un, protams, šeit pēkšņi ieradušies kosmosa pirāti par to nekā nezināja.

Katram kosmiskajam kuģim priekšā tika novietotas divas mazas, ātras, līdz zobiem apbruņotas izlūklidmašīnas, gatavas jebkuru mirkli pacelties gaisā. Tās stāvēja tā, ka ne izpūtējcau- ruļu uguns, ne lielgabalu šāvieni tās.neapdraudēja. Daudz spēku un laika bija patērēts, lai panāktu ideālu izvietojumu: attālums starp katru lidmašīnu pāri bija aprēķināts līdz centimetram; tikpat precīzi bija noteikti pagrieziena leņķi. Visai nometnei piemita tā ģeometriskā uzbūves pareizība, kas tik mīļa karavīra sirdij.

Soļodams pa šauro celiņu gar flagmaņa ārējo klāju, Kruins apmierināti vēroja, kā strādā viņa komanda. Precīza organizācija, disciplīna, centība un bezierunu paklausība — lūk, kur ir Guldas spēks, tās tagadējās un nākamībā vēl simtkārt lielākās varenības ķīla.

Aizgājis līdz kuģa pakaļgalam, Kruins apstājās un, atspiedies ar elkoņiem pret treliņiem, — noraudzījās lejup uz resno, īso izpūtējcauruļu koncentriskajiem apļiem. Flagmaņa komanda mērīja izlūklidmašīnu pagrieziena leņķus attiecībā pret kuģa korpusu. Pa izdegušo lauku ar Džusiku priekšgalā nāca četri sardzes vīri ar automātiem pār plecu, vezdami gūstekņus.

Ieraudzījis komandoru, Džusiks nokomandēja:

«Stāt!» Sargi un gūstekņi apstājās, sasizdami papēžus un saceldami melnu putekļu mākoni. Paskatījies uz viņu pusi, Kruins pacēla roku militārā sveicienā.

— Seši gabali, ser.

Kruins aplūkoja gūstekņus ar vienaldzīgu skatienu: tur bija seši vīrieši vaļīgos smilšu krāsas uzvalkos. Viņš nedotu ne sarkana graša arī par sešiem tūkstošiem tādu kā šie.

Visgarākais, kas stāvēja no kreisās puses otrais, bija ar sarkaniem matiem, viņam mutē rēgojās kaut kas garš, dūmojošs. Viņš bija plecos platāks par Kruinu, taču svēra droši vien divreiz mazāk. «Interesanti, vai viņam nav zaļas acis,» komandors izklaidīgi nodomāja. Pa tādu gabalu to nevarēja redzēt.

Mierīgi palūkojies uz Kruinu, sarkanmatis izņēma dūmojošo daiktu no mutes un, balsi nepaceldams, sacīja:

*— Velns lai parauj, dzīvs ģenerālis!

Pēc tam ielika savu dūmekli atkal mutē un izpūta zilu dūmu strūkliņu.

Pārējie šaubīdamies nogrozīja galvas, it kā nebūtu sapratuši savu draugu vai neticētu viņam.

— Nevar būt! — iebilda tas, kas stāvēja labajā pusē, — tievs, garš vīrs ar kalsnu, drūmu seju.

— Kad es tev saku, ģenerālis! — tāpat, balsi nepaceldams, atkārtoja sarkanmatis.

— Vai aizvest viņus uz mācību nodalījumu* ser? — Džusiks jautāja.

— Jā.

Izslējies taisni, Kruins saka akurāti vilkt rokā baltos parādes cimdus.

—< Ziņojiet man, kad viņi būs iemācījušies runāt guldiešu valodā. Bet līdz tam laikam es nekā par viņiem negribu dzirdēt.

Atbildējis uz Džusika un sargu sveicienu, Kruins devās atpakaļ uz kuģa priekšgalu.

— Vai tagad redzat? — jautāja sarkanmatis, pūlēdamies iet vienā solī ar apsardzi. Šķita, ka tas viņam sagādā patiku. Pamirkšķinājis kaimiņam, viņš izpūta no mutes smaržīgu dūmu mākonīti.

Lingvisti Feins un Parts jau nākamajā vakarā lūdza audienci pie komandora. Džusiks viņus ielaida. Kruins neapmierināts atrāvās no ziņojuma, ko parasti rakstīja šajā stundā.

— Kas par lietu?

— Ser, gūstekņi liek priekšā, lai mēs mācām viņiem valodu viņu mājās.

— Kā viņi varēja jums to likt priekšā?

— Mēs izskaidrojamies ar zīmēm.

— Bet kā jums varēja ienākt prātā, ka šī idiotiskā ideja pelna manu uzmanību?

— Ir apsvērumi, ser, kas spiež griezties pie jums, — Feins palika pie sava. — Pēc Iekšējā dienesta reglamenta, līdzīgi jautājumi jānodod izskatīšanai augstākstāvošai priekšniecībai, un tās lēmums skaitās galīgais.

— Jauki, jauki. — Kruins palūkojās uz Feinu labvēlīgāk. — Kas tad tie ir par apsvērumiem?

— Laiks ir mums pats svarīgākais faktors. Jo ātrāk mūsu gūstekņi iemācīsies mūs saprast, jo labāk. Šeit viņu uzmanību pārlieku piesaista neparastie un varbūt briesmas slēpjošie apstākļi. Turklāt viņi visu laiku domā par savām atstātajām ģimenēm, par draugiem. Bet mājās viņiem būs vieglāk koncentrēties. Viņi mācīsies daudz cītīgāk un ļoti drīz apgūs mūsu valodu.

— Tas nav nopietni. — Kruins nicīgi saviebās.

— Tas vēl nav viss. Pēc dabas šejienes iezemieši ir laipni un labsirdīgi. Un es domāju, ka mēs varam no viņiem nebaidīties. Ja viņi būtu agresīvi noskaņoti, tad jau sen būtu mums uzbrukuši.

— Nevar zināt. Piesardzība ir nepieciešama vienmēr. Tas vairākkārt uzsvērts instrukcijā par aizsardzību. Droši vien iezemieši grib vispirms par mums ko vairāk uzzināt un uzbruks pēc tam.

Feins piepeši aptvēra, kā var ietekmēt koman- doru.

— Jūsu pēdējie vārdi ir mans svarīgākais arguments, — viņš sacīja. — Mūsu nometnes iekšienē tagad atrodas seši pāri svešu acu un seši pāri svešu ausu. Turklāt šo sešu vīru prombūtne droši vien ir satraukusi viņu ciltsbrāļus. Bet, ja viņi atgriezīsies dzīvi un veseli, tad satraukumu nomainīs bezrūpība, un viņu nometnē parādīsies mūsu acis un ausis.

— Labi teikts. — Džusiks uz mirkli aizmirsās.

— Klusēt! — Kruins uzbļāva. — Es neatceros, ka kaut kur reglamentā būtu šādi norādījumi. — Paskatījies uz Džusiku, viņš paņēma Kosmiskā dienesta reglamentu un ilgi to studēja. Beidzot viņš sacīja: — Vienīgais dotajam gadījumam piemērojamais pants acīmredzot būtu šis. Gadījumos, kas nav paredzēti instrukcijā, lēmums jāpieņem man ar noteikumu, ka tas nebūs pretrunā ar citu reglamentu paragrāfiem un augstākstāvošas priekšniecības rīkojumiem.

— Jā, ser, — Feins atsaucās.

— Protams, ser, — Džusiks viņu atbalstīja.

— Vai šie gūstekņi dzīvo tālu? — Kruins, pieri saraucis, jautāja.

— Stundas gājiena attālumā no šejienes. Ja arī ar mums kas notiks, — Feins enerģiski pameta ar roku, — bet tas ir maz ticams, tad jānosūta viena izlūklidmašīna, un no viņu ciemata pāri paliks slapja vieta. Viena mašīna, viena bumba, viens mirklis — un viss beidzies. Pēc jūsu pavēles, protams, — viņš prātīgi piebilda.

Kruins bija acīm redzami apmierināts.

— Neredzu iemesla, kāpēc mums neizmantot viņu ārkārtīgo stulbumu. — Komandors paraudzījās uz Džusiku, it kā vaicādams viņa domas, bet tas uzskatīja par labāku neievērot priekšnieka skatienu. — Tā kā jūs, lingvisti, esat nodevuši savu plānu manai izlemšanai, es jūsu plānu atzīstu par labu un pavēlu sākt tā īstenošanu. — To pateicis, Kruins ieskatījās papīra lapiņā, ko bija izņēmis no atvilktnes. — Kopā ar jums ies divi psihologi, Kalma un Hefnijs.

— Tieši tā, ser! — Feins mierīgi atdeva godu un kopā ar Partu izgāja no komandora kabīnes.

Izklaidīgi raudzīdamies uz nepabeigto ziņojumu, Kruins mazliet parotaļājās ar pildspalvu, tad pavērās uz Džusiku un piepeši uzbļāva:

— Par ko jūs smaidāt? — Smaids no Džusika sejas tūlīt pat pagaisa. — Klājiet vaļā, kas jums sakāms.

— Es domāju, ser, — Džusiks lēnām iesāka, — ka trīs gadi kosmiskajā kuģī — tas ir ļoti daudz.

Nosviedis pildspalvu uz galda, Kruins piecēlās un izslējās visā augumā.

— Vai tad man šis ceļš bija īsāks nekā citiem?

— Jūsu ceļš, — stingri, bet godbijīgi sacīja Džusiks, '— bija visgarākais.

— Aizvācies! — Kruins uzbrēca savam palīgam.

Viņš noskatījās, kā Džusiks izgāja, kā pašas no

sevis aizvērās durvis, pagaidīja, kamēr noklik- stēja atslēga. Tad pievērsa skatienu iluminatoram.

Aiz stikla biezēja krēsla. Kruins stāvēja nekustīgi, un zelta zvārgulīši klusēja. Neredzamā saule ievilka sevī pēdējos staru taustekļus.

Pēc neilga laika pār lauku tāla, ar mežu apauguša kalna virzienā aizsoļoja desmit stāvi. Četri bija formas tērpos, pārējie seši — vaļīgos smilšu krāsas uzvalkos. Viņi gāja, sarunādamies ar žestiem, viens smējās. Komandors Kruins iekoda apakšlūpā, ar skatienu sekodams tiem, kas aizgāja līdzi svešajiem, kamēr viņus aprija vakara krēsla.

— «Astotais etaps: atsist pretinieka pirmo triecienu atbilstoši Kaujas reglamentam.» — Kruins nicīgi nosprauslojās, ar ierastu žestu sakārtoja ordeņus.

— Pirmā trieciena nebija, — Džusiks sacīja.

— Man šis fakts ir zināms, — saraucis uzacis un sarkastiski iesmējies, Kruins atteica. — Taču man labāk patiktos, ja šis trieciens būtu. Mēs esam gatavi to atsist. Jo ātrāk viņi sāks ar mums mēroties spēkiem, jo ātrāk sapratīs, kas ir stāvokļa saimnieks! — Kruins aizbāza lielo roku īkšķus aiz sudraba kalumiem rotātās jostas. — Turklāt tad arī cilvēki būtu nodarbināti. Es nevaru likt viņiem no rīta līdz vakaram zubrīt reglamentus. Mēs šeit esam jau devīto dienu, bet vēl nekas nav noticis. — Atcerējies reglamentu, Kruins turpināja: — «Devītais etaps: pēc pirmā trieciena atsišanas pārņemt iniciatīvu savās rokās un atbilstoši Kaujas reglamentam pāriet uzbrukumā.» — Kruins atkal nosprauslojās. — Kā var uzbrukt, ja nav bijis pretinieka pirmā trieciena?

— Tas ir neiespējami, — Džusiks riskēja iespraust.

— Neiespējamu lietu nav, — aiz pretī runāšanas gara atcirta Kruins. — «Desmitais etaps: gadījumā ja saprātīgās būtnes neuzbrūk vai pat izrāda nepārprotamu draudzīgumu, kas gan maz ticams, joprojām palikt aizsardzības pozīcijā, saņemtos gūstekņus apmācīt guldiešu valodā un ar izlūklidmašīnām izdarīt izlūkošanu, pie tam šajos lidojumos izmantot ne vairāk kā vienu piektdaļu no visām esošajām lidmašīnām.»

— Tas nozīmē, ka mēs varam vienā reizē sūtīt astoņas vai deviņas izlūklidmašīnas, — Džusiks padomājis sacīja. — Bet kas jādara, ja izlūklid- mašīna neatgriežas noteiktajā laikā?

— Kāpēc jūs uzdodat šo jautājumu?

— Astoņas izlūklidmašīnas, kas tika nosūtītas pēc jūsu pavēles, izlidoja pirms četrdesmit periodiem un noteiktajā laikā nav atgriezušās.

Komamdors Kruins nikni nosvieda grāmatu. Viņa masīvā seja ar platajiem vaigu kauliem kļuva sarkana.

— Pirmo palīg Džusik, jums tas bija man jāziņo tūlīt pēc šā laika apritēšanas.

— Ko es arī darīju, — Džusiks nesatricināmā mierā atteica. — Lidmašīnas var atrasties gaisā četrdesmit periodus, ne ilgāk. Degvielas daudzums, kā jums zināms, ir aprēķināts tieši šādam lidojuma ilgumam. Tādējādi tām tagad bija jāatgriežas. Taču, kā redzat, pagaidām to nav.

Kruins pāris reižu pagājās pa kabīni, ordeņi uz krūtīm klusi žvadzēja vienā taktī ar zelta zvārgulīšu šķindoņu.

— Ja lidmašīna nav atgriezusies, atbildes akcija — noslaucīt no planētas virsas visus apdzīvotos punktus, kas atrodas gar tās lidojuma trasi. Nekādas žēlastības. Mācībai jābūt uzskatāmai.

— Tieši kādus apdzīvotus punktus, ser?

Apstājies kabīnes vidū, Kruins uzbrēca:

— Jums tas jāzina! Visām izlūklidmašīnām bija stingri noteikts maršruts. Tā ka tas ir vienkāršāk par vienkāršu …

Spalga, svilpjoša skaņa pārtrauca viņu pusvārdā, svilpšana pārgāja dobjā dunoņā un tad atkal izvērtās griezīgā kaucienā.

— Pirmais numurs, — Džusiks sacīja, palūkojies pie sienas pakārtajā hronometrā. — Ar nokavēšanos, taču atgriezies. Iespējams, ka tūlīt būs arī pārējie.

— Kāds dabūs dārgi samaksāt, ja viņi neatgriezīsies.

— Iešu pieņemšu pilota ziņojumu, — Džusiks sacīja un, atdevis godu, izgāja no kajītes.

Piegājis pie iluminatora, Kruins vēroja, kā izlūklidmašīna nosēžas pie tuvākā kuģa. Viņš atkal iekoda apakšlūpu zobos un lēni, ilgi to košļāja — domas viņam juka.

Aiz pelēkās, izdegušās joslas sākās zaļa pļava, piesēta ar gundegām un margrietiņām. Tur zumēja bites, un viegls vējiņš šalkoja tuvējā meža lapotnē. Četri 17. kuģa mehāniķi, atklājuši šo paradīzi zemes virsū, bija nogūlušies liellapaina, ziedoša krūma paēnā. Acis aizmieguši, ar rokām šķirstīdami zāles stiebrus, viņi slinki pļāpāja par visādiem niekiem un nedzirdēja tuvojošos zelta zvārgulīšu šķindoņu. Piegājis cieši klāt bezrūpīgi gulšņājošiem puišiem, Kruins, pietvīcis līdz matu galiem, uzbrēca: — Piecelties!

Pielēkuši kājās, visi četri izstiepās miera stājā: plecs pie pleca, rokas gar sāniem, sastingušas sejas, acis pievērstas Kruinam.

— Jūsu uzvārdi?

Katrs paklausīgi skaļā, skaidrā balsī nosauca savu uzvārdu. Kruins tos pierakstīja blokā un, apsolījis parunāt ar viņiem vēlāk, pavēlēja: —Apkārt griez-ties! Soļos marš!

Atdevuši godu, visi četri brašā militārā solī aizsoļoja nometnes virzienā: viens-divi, viens- divil Kruins dusmīgi nolūkojās puišiem pakaļ, kamēr viņu stāvi saplūda ar raķetes ēnu. Tikai tad viņš pagriezās un devās tālāk. Kāpdams kalnā, Kruins nenoņēma roku no aukstā pistoles spala. Sasniedzis kori, viņš apstājās un paraudzījās uz ieleju, no kuras tikko bija atnācis. Guldas kuģi, izveidojuši divas ģeometriski pareizas zvaigznes, stāvēja klusi un draudīgi.

Kruina smagais, valdonīgais skatiens pievērsās ielejai otrpus kalna. Viņam pavērās mierīga, idilliska ainava. Ar mežu apaugusī kalna nogāze nolaidās līdz mazai upītei, kuras zilā līkloču lente aizvijās miglainā tālumā. Aiz upītes pletās apstrādāti lauki un bija redzamas trīs nelielas mājiņas.

Apsēdies uz liela laukakmeņa, Kruins atsprādzēja pistoles maksti, piesardzīgi palūkojās apkārt, izvilka no kabatas rullītī satītu raportu, atrullēja to un sāka vai simto reizi pārskatīt. Viegla zāles un skuju smarža tīkami kutināja nāsis.

«Es riņķoju virs aerodroma nelielā augstumā un centos nofotografēt visas tur stāvošās lidmašīnas. Gaisā atradās vēl divas mašīnas, taču tās mani netraucēja un drīz aizlidoja kaut kur savās darīšanās. Cilvēki lejā man kaut ko signalizēja. Izskatījās, ka viņi aicina mani nolaisties. Es nolēmu izmantot uzaicinājumu, kā ieteikts Kosmiskā dienesta reglamentā. Un nosēdos. Manu lidma- šinu tūliņ aizveda prom no pacelšanās un nosēšanās joslas. Mani saņēma ļoti laipni.»

Virs galvas kaut kas iesvilpās, sāka guldzināt. Kruins paskatījās augšup, instinktīvi tverdams pēc pistoles. Tur krūmos dziedāja mazs, pelēks putniņš. Pāršķīris dažas lappuses, Kruins sarauca pieri un sāka lasīt nobeiguma daļu:

«… nezinādams valodu, es nevarēju atteikties no uzaicinājuma apskatīt pilsētu. Visur mani cienāja ar kaut kādu dzērienu. Pēc sešām glāzēm es jutu, ka kājas man kļuvušas pavisam ļenganas, un ievēlos rokās saviem pavadoņiem. Nospriedis, ka esmu viltīgi iemānīts lamatās un saindēts, es sāku gaidīt nāvi… Viņi kutināja man kaklu un smiedamies kaut ko runāja… man bija mazliet nelabi.» Kruins neizpratnē paberzēja zodu un turpināja lasīt: «Tikai tad, kad bija pārliecinājušies, ka esmu pilnīgi atguvies, viņi mani aizveda atpakaļ pie manas lidmašīnas. Es izstūrēju to uz startu un pacēlos, bet viņi stāvēja lejā un māja man ar rokām. Lūdzu kapteini mani atvainot par nokavēšanos. Mani aizturēja apstākļi, pret kuriem es biju bezspēcīgs.»

Putniņš uzspurdza no zara un nometās zālē pie pašām Kruina kājām. Tas smalki, žēlabaini iesvilpās, nolieca mazo galviņu sānis un paskatījās uz viņu ar skaidrām, pērlītēm līdzīgām actiņām.

Pabeidzis lasīt vienu raportu, Kruins ķērās pie — nākamā. Tas bija akurāti pārrakstīts uz mašīnas, un apakšā stāvēja Parta, Feina, Kalmas un Hef- nija paraksti.

«Viņi, šķiet, nesaprot, kas noticis, un izturas pret Guldas kosmisko kuģu atlidošanu kā pret kaut ko pilnīgi ikdienišķu. Viņu pašpārliecība ir apbrīnojama, vēl jo vairāk tāpēc, ka, kā mēs

paguvām ievērot, tai nav nekāda pamata. Viņus pakļaut ir tik vienkārši, ka, gadījumā ja sakaru kuģi nosūtītu uz Guldu mazliet vēlāk, mēs varētu ziņot ne tikai par šīs planētas atklāšanu, bet arī par tās iekarošanu, tātad par mūsu jauno uzvaru.»

— Uzvara, — Kruins nočukstēja. Kāds iespaidīgs, kāds spēku apliecinošs vārds! Izdzirdusi to, visa Gulda uzgavilēs un sajūsmā aplaudēs.

Pieci kosmosa navigatori pirms viņa bija raportējuši par jaunu planētu atklāšanu, bet neviens no tiem nebija aizlidojis tik tālu, neviena ceļš nebija bijis tik grūts un ilgs. Un neviens vēl kā apbalvojumu par visu pārciesto nebija saņēmis tik gardu kumosu — tādu lielu, sulīga zaļuma klātu, tādu viesmīlīgu planētu. Un neviens līdz viņam nebija raportējis par uzvaru. Nevar gūt uzvaru pār kailu akmens blāķi. Bet šeit…

Aiz komandora muguras atskanēja balss:

— Labrīt!

Tas tika teikts guldiešu valoda, bet ar svešu akcentu.

Kruins steigšus piecēlās kājās, nolaida rokas gar sāniem, viņa seja kļuva barga, valdonīga.

Viņa lūkojās viņā ar skaidrām, zaļām acīm un smējās.

— Vai jūs mani atceraties? Es esmu Marva Meredita.

Vējš plivināja viņas ugunīgi sarkanās cirtas.

— Nu, redzat, — viņa lēnām un mazliet nedroši turpināja. — Redzat, es jau protu mazliet runāt guldiešu valodā. Vēl gan tikai dažus teikumus.

— Kas tevi iemācīja? — Kruins asi jautāja.

— Feins un Parts.

— Vai viņi ir apmetušies pie jums?

— Jā, pie mums. Kalma un Hefnijs viesojas pie Bila Glisona. Bet Feins un Parts pie mums. Viņus atveda tēvs. Viņi dzīvo mūsmājas viesu istabā.

— Viesu istabā?

— Nūjā.

Apsēdusies uz akmens, uz kura nupat bija sēdējis Kruins, meitene pievilka tievās kājas pie zoda, apķēra tās ar rokām un atspieda zodu pret ceļgaliem. Kruins ievēroja, ka viņas kājas, tāpat kā seja, ir klātas ar vasarraibumiem.

— Nūjā, — viņa atkārtoja. — Kur gan citur? Katrā mājā taču ir viesu istaba, vai ne?

Kruins klusēja.

— Vai jums mājās ir tāda istaba?

— Man mājās?

Viņš ar skatienu meklēja putniņu, kurš nupat vēl dziedāja krūmos virs galvas, taču tas bija aizlaidies. Aizmirsies Kruins noņēma roku no pistoles maksts. Viņa plaukstas kā dzīvas būtnes piekļāvās viena otrai, paspieda un noglaudīja viena otru, it kā meklētu tuvu dvēseli, gaidītu mierinājumu.

Paraudzījusies uz viņa rokām, Marva maigi un nedroši sacīja:

— Jums taču kaut kur ir mājas, savas mājas?

— Nē, nav.

Izstiepusi kājas, viņa piecēlās.

— Man ir jūsu ļoti, ļoti žēl.

— Tev ir žēl manis? — Kruina skatiens pārsviedās uz meiteni. Tajā bija neticība, izbrīns, ko tūlīt nomainīja acumirklīgs niknuma uzliesmojums. — Tu esi drausmīgi dumja, — viņš rupji sacīja.

— Vai patiesi? — viņa bikli jautāja.

— Nevienam no manas ekspedīcijas nav māju, — Kruins turpināja. — Tās dalībniekus

komplektējot, notika ļoti stingra atlase, ikviens ir visdažādākajos veidos pārbaudīts. Prāts un profesionāla prasme — tas vēl nav viss. Ekspedīcijas dalībniekam jābūt jaunam, veselam, viņš nedrīkst būt nekam pieķēries. Par noteicošo atlasē mēs uzskatījām spēju koncentrēt visu savu uzmanību, visus savus spēkus dotā uzdevuma izpildei, lai nekādas sentimentālas muļķības, tādas kā ilgas pēc atstātajām mājām, viņu netraucētu. Tas pazemina morālo stāju.

— Es nesaprotu visus jūsu garos vārdus, — zaļacainā meitene žēlabaini sacīja, — un jūs runājat ļoti ātri.

Kruins atkārtoja visu no sākuma, šoreiz lēnām, skaidri izrunādams katru vārdu:

— Kosmiskais kuģis atstāj bāzi uz daudziem gadiem, un komanda nedrīkst skumt pēc dzimtenes. Mēs sastādījām komandu no cilvēkiem, kam nav māju, lai, šķiroties no Guldas, neviens neno- birdinātu ne asaru. Viņiem visiem piemīt pirmatklājēju vīrišķība!

— Jauni, veseli, nekam nav pieķērušies, — Marva atkārtoja. — Un tas ir viņu spēks?

— Protams, — Kruins apstiprināja.

— Speciāli izmeklēti kosmosam. Stipri cilvēki. — Marva paskatījās lejup uz savām šaurajām pēdām, un viņas zaļās acis paslēpās zem skropstām. — Bet tagad taču viņi nav kosmosā. Viņi ir šeit, uz mūsu planētas.

— Nu, un kas tad? — Kruins jautāja.

— Nekas. — Rokas noplātījusi, Marva dziļi nopūtās, uzsmaidīja Kruinam, parādīdama bedrītes vaigos, un atkārtoja: — Nekas.

— Tu vēl esi gluži bērns, — Kruins nicīgi noteica. — Tad, kad izaugsi…

— Kļūsi gudrāka, — Marva pabeidza Kruina vietā. Un maigā, dzirdi glāstošā balsī dziedoši atkārtoja: — Kad izaugsi, kļūsi gudrāka. Kļūsi gudrāka. Kļūsi gudrāka. Tra-la-la! Tra-la-la!

Sapīkumā kodīdams lūpas, Kruins pagriezās un devās lejā no kalna pie saviem kuģiem.

— Uz kurieni jūs ejat? — Marva sauca viņam nopakaļ.

— Pie savējiem, — viņš neatskatīdamies strupi izmeta.

— Vai tad jums nepatīk tur, pie mums? — meitenes uzacis aiz izbrīna izliecās kā loki.

Kruins, apstājies desmit soļu attālumā, drūmi sacīja:

— Kas tev par daļu?

— Es… es negribēju būt uzbāzīga, — Marva, vainīgi smaidīdama, teica. — Es jautāju jums tāpēc … tāpēc, ka …

— Kāpēc?

— Es gribēju uzzināt, vai jūs nebūtu ar mieru mūs apciemot?

— Muļķības! Tas nav iespējams! — Kruins atbildēja un ātri devās lejup.

— Tēvs jūs uzaicina. Viņš domā, ka jums būtu patīkami paēst pusdienas kopā ar mums. Svaigi produkti. Jums droši vien savs ēdiens jau ir apnicis? — Marva jautājoši raudzījās uz Kruinu, un vējš plivināja viņas vara sarkanos matus. — Tēvs runāja ar Feinu un Partu. Viņi teica, ka tā esot jauka doma.

— Ak tā gan? Jauka doma? — Kruina sejas vaibsti šķita kā no tērauda izlieti. — Pasaki Fei- nam un Partam, lai viņi ierodas šovakar pie manis ar ziņojumu, Noteikti!

Marva apsēdās uz akmens un nolūkojās, kā Kruins smagi kāpj lejup no kalna, atgriezdamies savā ar lielgabaliem naidīgi apjoztajā nometnē.

.^jKB&Lš

Viņas rokas gulēja uz ceļgaliem, plauksta uz plaukstas, kā nesen Kruina rokas. Bet viņas rokas nekā nemeklēja. Tajās bija miers un pacietība, seni kā pasaule.

Redzēdams, ka komandoru kāds ļoti sakaitinājis, Džusiks nolēma griezties pie viņa ar ziņojumu vēlāk.

— Kapteiņus Dreku un Beltonu pie manis! — Kruins pavēlēja.

Kad Džusiks izgāja, Kruins noņēma no galvas ķiveri, nosvieda uz galda un ieskatījās savā attēlā spogulī. Viņa sejā vēl nebija paguvušas izlīdzināties noguruma grumbas, kad aiz durvīm atskanēja soļi. Kruins apsēdās pie galda un ieņēma stingri oficiālu pozu. Kapteiņi ienāca, klusēdami atdeva godu un sastinga istabas vidū miera stājā. Kruins neatrāva no viņiem saniknotu skatienu. Kapteiņu sejas pauda pilnīgu vienaldzību.

— Es uzdūros četriem jūsu puišiem aiz drošības zonas robežas. Viņi atļāvās vāļāties pa zāli, it kā būtu atlidojuši šurp izklaidēties. Nekādas disciplīnas! — Kruins izplūda dusmīgā tirādē. Viņa skatiens urbās kapteinī Drekā. — Viņi bija no jūsu kuģa! Bet jūs, Belton, šodien esat apsardzes priekšnieks. Ko jūs abi varat teikt sev par attaisnojumu?

— Viņiem šodiena ir brīva no dežūrām, un viņi visi saņēma atvaļinājumu, — Dreks paskaidroja. — Viņi tika īpaši brīdināti, lai neiziet ārpus izdegušās zonas.

— Es nezinu, kā viņi varēja tikt garām apsardzei, — sacīja Beltons, balsi nepaceldams, kā

noteikts instrukcijā. — Acīmredzot apsardze nav bijusi pietiekami modra. Tā ir mana vaina.

— Disciplīnas pārkāpums tiks ierakstīts jūsu dienesta lapā, — Kruins asi sacīja. — Visus četrus un modrību zaudējušo apsardzi sodīt atbilstoši Disciplinārajam reglamentam. — Viņš mazliet izslējās un pāri galdam cieši paraudzījās abos kapteiņos, — Vēl viens līdzīgs pārkāpums, un jūs tiksiet pazemināti dienesta pakāpē.

— Klausos, ser! — vienā elpas izdvesienā abi reizē noskandēja nogrēkojušies kapteiņi.

Atlaidis kapteiņus, Kruins paskatījās uz Džusiku.

— Tiklīdz Feins un Parts ziņos par ierašanos, nekavējoties atvediet viņus pie manis.

— Tiks izdarīts, ser.

Kruins uz mirkli novērsa acis un tad atkal cieši uzlūkoja Džusiku:

— Kas ar jums šodien ir?

— Ar mani? — Džusiks acīm redzami samulsa. — Nekas, ser.

— Nemelojiet, Džusik! Lai iepazītu cilvēku, vajag ar viņu padzīvot kopā. Mēs ar jums dzīvojam plecu pie pleca trīs gadus. Un es jums redzu cauri. Tā ka jūs nevarat mani apmānīt. Jūs esat par kaut ko noraizējies.

— Manī vieš bažas mūsu cilvēki, — neizturējis komandora skatienu, Džusiks atzinās.

— Kas tad ar viņiem noticis?

— Viņi ir tādi nemierīgi, ser.

— Ak tā gan? Nu, man pret to ir zāles! Ar ko tad viņi ir neapmierināti?

— Neapmierinātības iemesli ir vairāki.

Džusiks apklusa. Kruins mazliet pagaidīja un

piepeši uzbļāva:

— Vai man katrs vārds būs no jums vilkšus jāizvelk, ko?

— Nekādā ziņā, ser, — Džusiks protestēja un bez īpaša entuziasma turpināja: — Pirmkārt, viņiem nav, ko darīt. Otrkārt, saprotama, derīga darba vietā dienu pēc dienas līdz kaklam apnikusī dresūra. Un nemitīgā gaidīšana. Trīs gadus viņi ir bijuši kā cietumā. Un nu viņi gaida, gaida, taču nekas nenotiek.

— Kas vēl?

— Bet līdzās, aiz izdegušās zonas, viņi redz tik pazīstamu un sirdij mīļu dzīvi. Feins, Parts un citi ar jūsu atļauju bauda šo dzīvi. Piloti, kas atgriezušies no izlūkošanas un bijuši nolaidušies dažādās vietās, stāsta tik vilinošas lietas. — Džusiks to visu runāja, cieši raudzīdamies komando- ram sejā. — Līdz šai dienai izlūklidojumos ir piedalījušās piecas eskadriļas, tas ir, četrdesmit mašīnas. Tikai sešas no tām atgriezās noteiktajā laikā. Visas pārējās ar tādu vai citādu ieganstu pārradās nometnē ar nokavēšanos. Piloti stāsta, kā viņi uzņemti, rāda fotogrāfijas, lielās ar dāvanām. Viens sēž arestā, tāpēc ka bija atvedis vairākas pudeles ar apdullinošu dzērienu. Bet padarīto par nebijušu nepārvērtīsi. Sie stāsti ir ļoti satraukuši ļaudis.

— Kas vēl?

— Lūdzu piedošanu, ser. Cilvēki redzēja, kā jūs uzkāpāt kalna virsotnē. Viņi apskauž jūs pat par to. — Džusiks nemirkšķinādamies skatījās koman- doram acīs. — Es pats apskaužu.

— Bet es taču esmu ekspedīcijas komandieris, — Kruins bilda.

— Tieši tā, ser, — acis nenolaizdams, Džusiks sacīja, bet neko vairāk nepiemetināja.

Pirmais palīgs bija gaidījis eksploziju, taču komandors klusēja. Sarežģītas jūtas atspoguļojās viņa raupjajā sejā ar platajiem vaigu kauliem. Atgāzies krēslā, Kruins izklaidīgi raudzījās iluminatora stiklā, bet viņa prāts bija aizņemts ar pārdomām par tikko dzirdēto.

— Jūs aplam domājat, Džusik, ka es neko neredzu. Es visu redzu, visu zinu un to visu jau paredzēju, — Kruins pārtrauca savas pārdomas.

— Taču es zinu vēl kaut ko, kas jūsu uzmanībai ir paslīdējis garām. Ja mēs vilcināsimies par ilgu, Džusik, tad atrādīsimies diezgan nelādzīgā stāvoklī. Un tas mani ļoti satrauc.

— Jā, ser?

— Es gribētu, Džusik, lai jūs par to klusētu. Cik man zināms, nevienā reglamentā nav teikts, kā rīkoties tādos gadījumos.

— Vai jūs esat par to pārliecināts, ser? — Džusiks aplaizīja sakaltušās lūpas, juzdams, ka viņa atklātība ievirzījusi sarunu pilnīgi negaidītā gultnē.

— Novērtēsim stāvokli, — Kruins turpināja.

— Mēs esam nostiprinājušies uz šī sauszemes gabaliņa. Mūsu rīcībā ir tik vareni ieroči, ka planētas pakļaušana nekādas pūles neprasīs. Pietiktu ar vienu bumbu no mūsu krājumiem, lai no apvāršņa līdz apvārsnim nepaliktu akmens uz akmens. Taču jebkurš ierocis jāizlieto ar vislielāko efektivitāti. Nevar sviest bumbas, kur pagadās, uz labu laimi. Jo, ja trieciens netrāpīs pretinieka galvenos spēkus un nenobiedēs viņu, mēs būsim bezspēcīgi uzbrūkošā ienaidnieka priekšā. Mums gluži viekārši nepietiks bumbu. Bet palīdzība, ja lo pieprasītu, var pienākt tikai pēc sešiem gadiem. Tādēļ mums jāuzbrūk tieši tajā vietā, kur bumbu sprādzienu efekts būs maksimālais. — Kruins apklusa, paberzēja ar roku masīvo zodu. Tad pēc maza brītiņa piebilda: — Bet, kur ir tāda vieta, mēs nezinām.

— Nezinām, — pārsteigtais Džusiks apstiprināja.

— Mums janoskaidro, kur ir viņu galvenas pilsētas — viņu civilizācijas centri, kas ir šīs planētas pārvaldītāji un kur atrodas viņu rezidence. Trieciens jādod pa šīs zemes nervu centriem. Bet tas nozīmē, ka, iekams mēs nedabūsim visu nepieciešamo informāciju, mums rokas ir saistītas. Un no tā savukārt izriet, ka mums iespējami drīzāk, izmantojot mūsu lingvistus, jāstājas sakaros ar iezemiešiem. — Kruins atkal sāka masēt žokli. < — Bet tam ir nepieciešams laiks.

— Jā, ser, taču …

— Taču laiks iet, un komandas morālais gars krītas. Mēs šeit esam tikai divpadsmito dienu, bet cilvēki jau ir nemierīgi. Rīt būs vēl sliktāk.

— Es zinu, kā atrisināt šo problēmu, ser, ja jūs atjaujat dot jums padomu, — Džusiks uzbudināts pārtrauca komandoru. — Uz Guldas katra piektā diena ir brīvdiena. Cilvēks tad var darīt, ko grib, iet, kur ienāk prātā. Redzat, ja jūs izdosiet pavēli piešķirt cilvēkiem atvaļinājumu reizi desmit dienās, tad katru dienu mums nebūs uz vietas tikai viena desmitā daļa no personālā sastāva. Mēs to varam atļauties, taču, protams, būs jāpastiprina apsardze.

— Nu, tad beidzot jūs pateicāt. Tātad tas jūs satrauca pēdējās dienas. — Kruins skāņi pasmaidīja. Džusiks nosarka līdz matu galiem. — Bet es jau arī par to esmu domājis, — komandors turpināja.»— Velti jūs uzskatāt mani par stulbeni.

— Es nekad tā neesmu uzskatījis, ser, — Džusiks iebilda.

— Eh, nieki, Džusik. Labāk atgriezīsimies pie jūsu priekšlikuma par brīvo dienu. Brīva diena — tā mums ir lamatas. Un tur jau visa nelaime. Nevienā reglamentā nav teikts, kā rīkoties tādos apstākļos. — Kruins nepacietīgi paplikšķināja ar plaukstu pa pulēto galda virsmu. — Ja es nedošu saviem cilvēkiem šo kripatiņu brīvības, viņi, dabiski, kļūs vēl neapmierinātāki. Bet, ja es viņiem šo brīvību došu, viņi sāks mierīgi satikties ar ienaidnieku, ieraudzīs dzīvi, kas tik līdzīga mūsējai. Un tad, dabiski, viņiem būs vēl vairāk iemeslu neapmierinātībai.

— Atļaujiet man jums iebilst, ser, — Džusiks atkal pārtrauca komandoru. — Mūsu ļaudis ir uzticīgi Guldai. Zvēru pie kosmosa tumsas,uzticīgi.

— Jā, viņi bija uzticīgi. Droši vien tādi ir arī tagad. — Kruinam ienāca prātā nesen teiktie vārdi, un viņš šķībi nosmīnēja. — Viņi ir jauni, veseli, nav nekam pieķērušies. Kosmosā tas ir svarīgi. Šeit — ne. — Kruins lēnām piecēlās kājās — liels, smagnējs, valdonīgs. — Man tas ir labi zināms, — viņš sacīja.

Džusiks paskatījās uz viņu un saprata, ka Kruinam tas patiešām ir zināms.

— Jā, ser, — viņš paklausīgi piekrita.

— Tādēļ visa atbildība par optimāla lēmuma pieņemšanu gulstas uz mani. Izlemšu es. Bet jūs kā pirmais palīgs gādāsiet, lai manas pavēles tiktu precīzi izpildītas.

— Es zinu savu pienākumu, ser. — Džusika kalsnā, pareizi veidotā seja pauda arvien lielāku satraukumu.

— Un mans galīgais lēmums ir šāds: visam personālam bez izņēmuma nekavējoties jāpārtrauc jebkuri sakari ar pretinieku. Tikai divi psihologi un divi lingvisti manā tiešā vadībā turpinās darbu ar iezemiešiem. Nevienam nekādu brīvdienu, stingri aizliegts iziet ārpus izdegušās zonas. Vismazākais šīs pavēles pārkāpums jāsoda tūlīt un ar vislielāko bardzību. Jums jāinstruē visu kuģu kapteiņi, lai viņi kategoriskā veidā dara galu baumām, kas sēj nemieru.

Kruina acis salti spīdēja, vaigu muskuji raustījās.

— Visus izlūklidmašīnu lidojumus turpmāk atcelt, — viņš turpināja. — Nekādas iziešanas no nometnes bez speciālas atļaujas.

— Bet tad mēs nesaņemsim it nekādu informāciju, — Džusiks bilda. — Pēdējā lidojumā uz dienvidiem tika atklātas desmit pilnīgi pamestas pilsētas. Tas ir ļoti svarīgi, jo …

— Es teicu — lidojumi jāatceļ! — Kruins kliedza. — Pat ja es pavēlēšu pārkrāsot izlūklidmašīnas koši sārtas, jums bez ierunām jāpakļaujas un nekavējoties mašīnas no priekšgala līdz astei rūpīgi jānokrāso, kā es esmu pavēlējis. Vai skaidrs? Šeit augstākas priekšniecības par mani nav.

— Tieši tā, ser!

— Un beidzot — paziņojiet kapteiņiem, ka rīt pusdienlaikā es izdarīšu visu kuģu inspekcijas apgaitu. Lai saved tos kārtībā. Tādējādi arī komandām būs nodarbošanās.

— Tiks izpildīts, ser!

Atdevis godu, Džusiks ar smagu sirdi piegāja pie durvīm, atvēra tās un palūkojās koridorā.

— Feins, Kalma, Parts un Hefnijs gaida, kad jūs viņus pieņemsiet, ser, — viņš sacīja.

— Ielaidiet viņus.

Noklausījies Kruinu, kas visai asiem izteicie-, niem raksturoja situāciju, Feins sacīja:

— Mēs saprotam, ser, ka dārga ir katra minūte. Un mēs pūlamies pēc labākās sirdsapziņas. Taču šī publika tekoši runās guldiešu valodā ne ātrāk kā pēc mēneša. Viņiem nav dotību uz valodām.

— Man nav vajadzīgs, lai viņi runātu tekoši, — Kruins rēca. — Man vajadzīgs, lai viņi zinātu dažus desmitus vārdu un varētu sniegt visas mums nepieciešamās ziņas. Ziņas, bez kurām mēs nevaram virzīties tālāk ne soli.

— Es gribēju teikt — ne tekoši, bet sakarīgi. Līdz šim laikam taču mēs vēl sazināmies ar zīmēm.

— Sarkanmatainā meitene runā gluži ciešami.

— Jā, viņa mācās sekmīgi, — Feins piekrita. — Bet viņai acīmredzot ir īpašs talants uz valodām. Diemžēl šās meitenes zināšanas militārajā jomā ir tik niecīgas, ka no viņas nav nekāda labuma.

Kruins pikti noskatīja Feinu no galvas līdz kājām.

— Jūs nodzīvojāt šo ļaužu vidū gandrīz divas nedēļas, — viņš sacīja, draudīgi pieklusinājis balsi. — Es skatos uz jums un jūs nepazīstu, tik ļoti jūs esat pārvērtušies. Kā tas izskaidrojams?

— Pārvērtušies? — visi četri izbrīnīti iesaucās un saskatījās.

— Pēc jūsu izskata nevar pateikt, ka jūs trīs gadus esat vagojuši kosmosu. Kur palicis skarbais, askētiskais astronauts? Grumbas jūsu sejās ir izlīdzinājušās, vaigi kļuvuši apaļi un sārti. Acis apmierināti spīguļo kā brangiem sivēniem, kas rukšķ pie siles. Redzams, ka jūs esat pavadījuši laiku, gūdami labumu sev. — Kruins izslējās krēslā, un viņa seja nikni saviebās. — Bet varbūt jūs tīšām novilcināt uzdevuma izpildi?

Kā jau varēja gaidīt, visi četri ar sašutumu noliedza šo briesmīgo pieņēmumu.

— Mēs ēdām visu svaigu un labi izgulējāmies, — Feins sāka taisnoties, — un mūsu pašsajūta uzlabojās. Tagad mēs varam ielikt savā darbā vēl vairāk spēka. Mēs uzskatām, ka pretinieks ar savu viesmīlību, pats to neapjauzdams, izdara mums lielu pakalpojumu. Un, ta kā reglamentā …

— Ar savu viesmīlību? — Kruins viņu asi pārtrauca.

Feins manāmi apjuka, velti pūlēdamies atrast epitetu, kas būtu piemērotāks ienaidnieka raksturošanai.

— Dodu jums vēl vienu nedēļu, — komandors kategoriski noskaldīja. — Un nevienu dienu vairāk. Tieši pēc nedēļas šai laikā jūs atvedīsiet pie manis visus sešus savus aizbildināmos, un tā ka lai viņi būtu spējīgi saprast mani un atbildēt uz maniem jautājumiem!

— Grūts uzdevums, ser.

— Nav nekā grūta. Nav nekā neizpildāma. Nekam nevar būt attaisnojuma. — Kruins no bargi saraukto uzacu apakšas ielūkojās Feinam sejā. — Vai jums ir skaidra mana pavēle? Izpildiet!

— Klausos, ser!

Kruina skatiens pievērsās psihologiem.

— Nu, ar lingvistiem viss, — viņš sacīja. — Tagad jūs. Ko jūs man varat pastāstīt? Vai jūs daudz uzzinājāt?

— Ne sevišķi daudz, — aiz bailēm mirkšķinādams acis, Hefnijs iesāka. — Viss atduras pret valodas nezināšanu.

— Lai tā degtin sadegtu Saules liesmās, šī valodas nezināšana! Es jums prasu, ko jūs uzzinājāt, kamēr stūķējāt vēderā treknus ēdienus!

— Šīs planētas cilvēki… — Hefnijs sacīja, paskatījies uz savu siksnu, it kā piepeši ar novēlotu nožēlu sajustu, cik cieši tā apjož vēderu. — Šīs planētas cilvēki, — viņš atkārtoja, — ir ļoti dīvaini radījumi. Kas 'attiecas uz mājas sadzīvi, tad viņu civilizācija neapstrīdami ir sasniegusi ļoti augstu pakāpi. Visā pārējā viņi ir tīrie bērni. Mereditu ģimene, piemēram, dzīvo brīnišķīgā mājā, kas apgādāta ar pirmklasīgu tehniku. Viņiem ir absolūti visas ērtības, pat krāsu televizors.

— Vai jūs apjēdzat, ko runājat? Krāsu televīzija? Šeit? Neiedomājami!

— Un tomēr, ser, viņiem tā ir, — Hefnijs uzdrošinājās iebilst. — Mēs paši redzējām.

— Jā, tā tas ir, — Feins apstiprināja.

— Klusēt! — Kruins bija gatavs ar skatienu iznīcināt pārlieku cītīgo lingvistu. — Ar jums saruna ir beigusies. Tagad mani interesē šie divi. — Viņš atkal ieurbās ar acīm Hefnijā, kurš trīcēja kā apses lapa. — Tālāk!

— Viņos neapšaubāmi ir kaut kas dīvains, ko mēs pagaidām vēl nespējam saprast. Viņiem, piemēram, nav vispārēja ekvivalenta. Viņi apmaina vienu preci pret citu, neņemot vērā to vērtību. Viņi strādā, kad gribas to darīt. Ja negribas, nestrādā. Un, neraugoties uz to, viņi gandrīz visu laiku kaut ko dara.

— Kā tas saprotams? — Kruins neticīgi jautāja.

— Mes vaicajam, kapec viņi strada, ja neviens un nekas viņus nespiež to darīt. Viņi atbildēja, ka strādājot, lai nebūtu garlaicīgi. Mēs šo paskaidrojumu neņēmām nopietni. — Hefnijs noplātīja rokas. — Daudzās vietās viņiem ir mazas fabrikas, kas, atbilstoši viņu nesaprotamajai, veselam saprātam nepieņemamajai loģikai, ir tādi kā izklaidēšanās centri. Šis fabrikas strādā tikai tad, kad kādam ienāk prātā pastrādāt.

— Ko, ko? — pārjautāja gluži apjukušais Kruins.

— Nu, piemēram, Viljamsvilā, nelielā pilsētiņā stundas gājiena attālumā no Mereditu mājas, ir apavu fabrika. Tā strādā nepārtraukti. Dažreiz tur ierodas desmit cilvēku, dažreiz salasās līdz piecdesmit, bet dažreiz pat simts. Taču neviens neatceras, ka fabrika kaut vai vienu dienu būtu pārtraukusi darbu brīvprātīgā darbaspēka trūkuma dēļ. Marva, Mereditu vecākā meita, kamēr mēs pie viņiem ciemojāmies, nostrādāja šajā fabrikā trīs dienas. Mēs meitenei prasījām, kas viņai liek iet uz fabriku.

— Un ko viņa atbildēja?

— Teica, ka ejot turp pati sava prieka pēc.

— Sava prieka pēc… — Kruins pūlējās saprast, ko tas varētu nozīmēt. — Prieks… hmm… Bet kas tas tāds īsti ir?

— Mēs to nenoskaidrojām, — Hefnijs atzinās. — Vainīga valodas barjera.

— Lai velns parautu šo valodas barjeru! — Kruins lādējās. — Vai viņa gāja uz fabriku piespiedu kārtā?

— Nē, ser.

— Vai jūs esat par to pārliecināti?

— Jā, pilnīgi. Strādāt uz fabriku iet pēc savas vēlēšanās. Citu mudinošu iemeslu nav.

— Bet kādu atalgojumu viņi saņem? — Kruins piegāja problēmai no citas puses.

— Nekādu vai gandrīz nekādu, — Hefnijs sacīja, pats neticēdams saviem vārdiem. — Reiz

Marva pārnesa kurpju pāri mātei. Mēs jautājām, vai tā ir maksa par darbu. Marva atbildēja, ka kurpes pagatavojis viens viņas draugs, vārdā Džordžs, un tās viņai uzdāvinājis. Bet visa nedēļas produkcija, kā mums paskaidroja, aizsūtīta uz kaimiņu pilsētu, kur tobrīd bijuši vajadzīgi apavi. Sī pilsēta savukārt piegādāšot viņu fabrikai ādu, bet, cik tās ādas būs, neviens nezina. Un nevienu tas arī neuztrauc.

— Kāds stulbums! — Kruins nosprieda. — Nē, tas ir tīrais idiotisms!

Viņš aizdomīgi paskatījās uz psihologiem, vai tikai viņi paši nav izdomājuši šo acīm redzamo nejēdzību.

— Pat visprimitīvākajā veidā organizēta sabiedrība nevar funkcionēt, ja ekonomikā valda tāds haoss. Jūs droši vien esat redzējuši ļoti maz. Pārējo vai nu jums nerādīja, vai ar savu īso prā- tiņu jūs neko nespējāt saprast.

— Ticiet man… — Hefnijs iesāka.

— Bet, starp citu, tam nav nekādas nozīmes. — Kruins atmeta ar roku. — Vai man nav vienalga, uz kādiem principiem balstās viņu ekonomika? Galu galā, viņiem taču nāksies strādāt tā, kā mēs pavēlēsim. — Kruins atspieda dūrē smago zodu. — Mani vairāk interesē kas cits. Mūsu izlūki, piemēram, ziņo, ka uz planētas ir daudz pilsētu. Vienas pilsētas ir apdzīvotas, taču iedzīvotāju blīvums tajās ļoti mazs. Citās vispār neviens nedzīvo. Tās ir pamestas. Apdzīvotās pilsētas ir pienācīgi labiekārtotas. Tajās ierīkoti lieliski starta laukumi lidaparātiem. Kā tas var būt, ka tik primitīvai sabiedrībai ir lidaparāti?

— Citi gatavo apavus, citi — lidojošas mašīnas. Katrs dara to, ko prot, nodarbojas ar to, pēc kā jūt sliecību.

— Vai šim Mereditam ir lidojoša mašīna? — Nē, — Hefnijs atbildēja. Viņš izskatījās tik

apmulsis kā cilvēks, kas cietis pilnīgu fiasko. — Ja viņam vajadzēs lidmašīnu, viņš nosūtīs iesniegumu televīzijai, kur ir īpaša pieprasījumam un patēriņam veltīta programma.

— Nu, un tad?

— Agri vai vēlu viņš dabūs lidmašīnu, jaunu vai lietotu. Par velti vai apmaiņā pret kaut ko.

— Un viņam tikai jāiesniedz pieprasījums?

— Jā.

Kruins piecēlās no galda un sāka staigāt pa kabīni. Papēžu tērauda apkalumi klaudzēja pret metāla grīdu, zelta zvārgulīši melodiski šķindēja soļu ritmā. Viņš bija saniknots, neapmierināts, dega nepacietībā.

— Jūsu idiotiskajā ziņojumā nav nekādas informācijas.

Viņš spēji apstājās Hefnija priekšā. — Jūs lielījāties, ka būsiet manas acis un ausis. — Skaļi nosprauslojies, Kruins turpināja:

— Neko neredzošas acis un ar vati aizbāztas ausis! Kaut vai vienu skaitli, kas raksturotu viņu spēkus, kaut vai…

— Piedodiet, ser, — Hefnijs riskēja pārtraukt koinandoru, — viņu ir pavisam divdesmit septiņi miljoni.

— Ahā. — Kruina sejā atspoguļojās dzīva interese. — Tikai divdesmit septiņi miljoni? Re, kā! Guldas iedzīvotāju skaits ir simtiem reižu lielāks nekā uz šīs planētas, bet planētu apmēri gandrīz vienādi! — Viņš uz mirkli iegrima domās.

— Iedzīvotāju blīvums šeit ir ārkārtīgi mazs. Daudzās pilsētās nav nevienas dzīvas dvēseles.

Bet viņiem ir lidojošas mašīnas un citi mehānismi, kādus varējusi radīt tikai attīstīta civilizācija. Tas, ko mēs redzam, ir diženas civilizācijas atliekas. Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē?

Hefnijs samirkšķināja acis, bet nekā neatbildēja. Kalma sarauca pieri. Feins un Parts stāvēja klusēdami ar neizdibināmām sejām.

— Tas nozīmē vienu no diviem, — Kruins turpināja. — Te ir bijis karš vai mēris. Viens vai otrs, bet visas planētas mērogā. Man jādabū informācija, kas dotu skaidrību par šo viņu vēstures periodu. Man jāzina, kādus ieročus viņi lietojuši šai karā, cik šo ieroču palicis un kur tie glabājas. Ja tas nav bijis karš, man jāzina, tieši kāda slimība piemeklējusi planētu, kas to izraisa un kā to ārstē. — Kruins apklusa un, lai uzsvērtu savu vārdu nozīmību, iebukņīja ar dūri Hefnijam krūtīs. — Es gribu zināt, ko viņi slēpj, ko tik rūpīgi sargā no mūsu acīm, jo, ja ne šodien, tad rīt šie lādzīgie iezemieši var mums uzbrukt. Un tad, neuzminējuši viņu noslēpumus, mēs būsim viņu priekšā bezspēcīgi un aiziesim bojā. Bez tam es gribu zināt, kas dos pavēli par pirmo triecienu un kur atrodas šie cilvēki.

— Viss skaidrs, ser, — ar šaubām balsī sacīja Hefnijs.

— Lūk, tāda informācija man vajadzīga no jūsu sešiem iezemiešiem. Informācija, nevis ielūgums uz pusdienām. — Redzēdams, ka Hefnijs no bailēm mirkšķina acis, Kruins skarbi iesmējās. — Ja jūs paši to visu izvilksiet no saviem aizbildināmajiem, tas tiks ierakstīts jūsu dienesta lapas nopelnu ailē. Bet, ja man būs jādara jūsu darbs, tad vainojiet paši sevi.

Hefnijs pavēra muti, taču, neko nebildis, atkal to aizdarīja un tramīgi paraudzījās uz Kalmu, kas stāvēja ne dzīvs, ne miris.

— Varat iet, — Kruins atlaida visus četrus. — Jūsu rīcībā ir viena nedēļa. Ja jūs neizpildīsiet uzdevumu, es to novērtēšu kā dezertēšanu no frontes līnijas un jūs tiesās kā aktīvā dienestā esošos ar visu bardzību, kādu paredz Disciplinārais reglaments.

Visi četri nobālēja, atdeva godu un cits aiz cita devās uz durvīm. Kruins, nicinoši saviebies, noraudzījās viņiem pakaļ. Piegājis pie iluminatora, viņš stāvēja un skatījās, kā aiz stikla ātri sabiezē krēsla. Austrumos vārgi mirguļoja maza zvaigznīte. Tā bija ļoti tālu, bet Gulda bija vēl tālāk.

Sešpadsmitajā dienā ap pusdienlaiku koman- dors Kruins nospodrinātos zābakos un ar visiem ordeņiem, zelta zvārgulīšiem griezīgi šķindot, devās uz zaļo kalnu. Uz izdegušās zonas robežas viņam atdeva godu šeit nesen noliktais sargs. Puiša seja bija drūma, un roku pie cepures viņš pacēla gurdeni.

— Kā tu sveicini priekšniecību! — Kruins sacīja, notvēris viņa īgno skatienu.

Sargs vēlreiz pielika roku pie cepures, tagad mazliet mundrāk.

— Sen neesat nodarbojušies ar ierindas mācību, — Kruins dzēlīgi noteica. — Esat atraduši 110 militārās disciplīnas. Es zinu, kā šo vainu ārstē. Katru dienu veselu periodu tu trenēsies atdot godu. — Kruina skatiens neatrāvās no sarga sejas. — Vai tu esi mēms, ko?

<— Nepavisam ne, ser.

— Klusēt! — Kruins uzkliedza. Un, krūtis izrie- zis, piebilda: — Turpini stāvēt sardzē!

Sarga stiklainajā skatienā pavīdēja sašutums, viņš klusēdams atdeva godu trešo reizi, pagriezās, pēc reglamenta sasita papēžus un aizsoļoja gar izdegušās zonas malu.

Uzkāpis kalnā, Kruins apsēdās uz liela akmens. Sākumā palūkojās pa kreisi, uz kosmisko kuģu ieleju, tad pavērsa skatienu uz otru pusi, turp, kur auga koki, pletās apstrādāti lauki un tālumā bija redzamas mājiņas. Ar reljefi izlietiem spārniem rotātā tērauda ķivere spieda galvu, taču viņš to nenoņēma. Pelēkās acis no pārkarenā naga apakšas salti vēroja mierīgo ainavu.

Beidzot viņa nāca. Kruins bija te nosēdējis jau pusotra perioda, bet viņa joprojām nerādījās, taču viņš juta, zināja, ka viņa atnāks, zināja, kaut arī nevarēja saprast, kāds slepens instinkts viņam to pateica priekšā. Nekādas vēlēšanās viņu redzēt komandoram nebija. Nekādas. Jā, nebija.

Viņa vieglā solī ar savām tievajām, garajām kājām nāca starp kokiem. Kopā ar viņu bija Sjū un Sems, un vēl trīs jaunas meitenes. Viņām bija lielas, smejošas acis. Mati visām bija tumši, bet kājas garas.

— Sveiki! — ieraudzījušas Kruinu, viņas uzsauca.

— Sveiki! — kā atbalss atkārtoja Sjū, papurinādama savas peļastītes.

— Tveiki! — mazais puišelis piepūta vaigus, pūlēdamies neatpalikt no māsām.

Kruins sarauca pieri. Viņa zābaki un ķivere spīguļoja saulē.

— Tās ir manas draudzenes Bekija, Rita un Džoisa, — Marva sacīja savā dīvainajā guldiešu valodā.

Visas trīs uzsmaidīja Kruinam.

— Es atvedu viņas paskatīties kuģus.

Kruins klusēja.

— Jums taču nebūs iebildumu, ja viņas paskatīsies uz kuģiem?

— Nē, — Kruins neapmierināti noburkšķēja.

Marva graciozi nometās zālē, savilkdama garās

kājas zem sevis. Visas pārējās meitenes nosēdās viņai līdzās, vienīgi Sems palika stingri stāvam uz savām resnajām kājelēm un sūkāja īkšķi, saspringti pētīdams Kruina ordeņus.

— Tēvs ļoti nožēlo, ka jūs nevarējāt pie mums atnākt.

Kruins neko neatbildēja.

— Un māmiņa arī. Viņa prot garšīgi gatavot, j Un ļoti mīl ciemiņus.

Kruins joprojām klusēja.

— Vai jūs nevarētu atnākt pie mums šovakar?

— Nē.

— Bet rīt vai parīt?

— Jaunkundz, — viņš skarbi sacīja, — es neeju ciemos. Un neviens no maniem ļaudīm to nedara.

Marva pārtulkoja viņa vārdus draudzenēm. Un visas reizē sāka sirsnīgi smieties. Kruins nosarka un piecēlās.

— Kas tur smieklīgs?

— Nekas, — Marva samulsusi atbildēja. — Ja ^ es jums pateikšu, jūs tik un tā nesapratīsiet.

— Es nesapratīšu? — Kruina dusmīgajā skatienā iedegās nemiers. Viņš paskatījās uz vienu Marvas draudzeni, uz otru, tad trešo. — Es tomēr domāju, ka viņas nesmējās par mani. Acīmredzot viņas smējās par kaut ko, kas man nav zināms, taču būtu jāzina, un ko viņas negrib man teikt.

Kruins noliecās pār Marvu — liels, spēcīgs, ne cilvēks, bet milzis. Marva pacēla galvu un paraudzījās viņā ar lielām, zaļām acīm.

— Ko es tādu aiz nezināšanas pateicu, kas jums likās smieklīgs? — Kruins jautāja.

Marva skatījās viņā, acis nenovērsdama, bet nekā neatbildēja. No viņas matiem dvesmoja viegla, maiga smarža.

— Es teicu: neviens no maniem ļaudīm neiet ciemos, — Kruins atkārtoja. — Smieklīgs paziņojums, vai nav tiesa? Nedomājiet, ka es esmu tik dumjš. — Kruins izslējās. — Bet tagad man laiks iet, — viņš piemetināja. — Došos izdarīt pārbaudi.

Kāpdams lejā no kalna, Kruins juta, ka visa kompānija pavada viņu ar skatieniem. Visi klusēja, tikai Sems smalkā balstiņā nopīkstēja: «Tveiki!» Kruins izlikās, ka nav dzirdējis.

Ne reizi neatskatījies, viņš piegāja pie flagmaņa, uzkāpa pa metāla trapu, iegāja savā kabīnē un pavēlēja Džusikam nekavējoties izdarīt personāla pārbaudi.

— Vai kaut kas noticis, ser? — satrauktais Džusiks jautāja.

— Nekavējoties izdarīt pārbaudil — Kruins eksplodēja un norāva ķiveri no galvas. — Tad jau redzēsim, ir kas noticis vai nav.

Tik tikko valdīdams dusmas, viņš ar asu kustību pakāra ķiveri uz āķa, apsēdās, noslaucīja pieri.

Džusika nebija gandrīz veselu periodu. Beidzot viņš atgriezās. Komandora pirmā palīga seja bija noraizējusies, bet apņēmības pilna.

— Ar nožēlu ziņoju, ka trūkst astoņpadsmit cilvēku, ser.

— Viņas smējās par mani, — klusi, ar rūgtumu sacīja Kruins. — Viņas smējās, tāpēc ka

zināja! — viņš sažņaudza krēsla rokbalstu, un viņa pirkstu kauliņi kļuva balti.

— Piedodiet, ser? — Džusika uzacis izbrīnā uzrāvās augšup.

— Cik ilgi viņi ir projām?

— Vēl no rīta vienpadsmit dežurēja.

— Tātad pārējie septiņi ir projām kopš vakardienas?

— Baidos, ka jums taisnība, ser.

— Un neviens neturēja par vajadzīgu man to ziņot?

— Neviens.

— Ko vēl jūs slēpjat no manis?

Džusiks sastomījās, viņa seja saviebās kā sāpēs.

— Stāstiet!

— Šie cilvēki ir aizgājuši no nometnes ne pirmo reizi, — Džusiks sacīja, ar pūlēm izrunādams vārdus, — un ne otro. Un droši vien pat ne sesto.

— Cik ilgi jau notiek šī apmānīšana? — Kruins pagaidīja atbildi un, to nesaņēmis, uzbrēca: — Atbildiet! Mēli norijis esat, vai?

— Dienas desmit, ser.

— Cik kapteiņu to zināja un neziņoja man?

— Deviņi, ser. Četri no viņiem gaida aiz durvīm jūsu rīkojumus.

— Kur pārējie pieci?

— Viņi… viņi… — Džusiks aplaizīja sakaltušās lūpas.

Kruins draudīgi piecēlās.

— Ko jūs velkat garumā? Tik un tā būs jāpasaka!

— Arī viņi atrodas patvaļīgā prombūtnē, ser.

— Skaidrs. — Kruins piegāja pie durvīm un apstājās. — Secinājums rodas pats no sevis: arī pārējie bija patvaļīgā prombūtnē, taču, par laimi,

paguva atgriezties pirms pārbaudes. Viņiem paveicās. Redzu, ka konstatēt pavēles pārkāpēju precīzu skaitu nav iespējams. Viņi aizlavās no kuģiem klusiņām kā nakts mūdži un tikpat klusiņām atgriežas. Dezertieri visi kā viens. Bet dezertēšanu kara laikā soda ar…

— Taču, ser, ņemot vērā apstākļus …

— Nekādus apstākļus! — Kruina balss aizsmaka no niknuma. — Nāve ir dezertiera sods. — Piegājis pie galda, viņš uzsita ar dūri pa tur izmētātajām brošūrām. — Nāvessods visa personālā sastāva klātbūtnē atbilstoši Disciplinārajam reglamentam. Dezertēšana, sabotāža, nepaklausība pavēlniecībai, reglamenta ļaunprātīga pārkāpšana un manu pavēļu neizpildīšana — par to visu soda ar nāvi. — Kruina balss, jau gandrīz pārvērtusies spiegšanā, piepeši aizlūza. — Bez tam, mans dārgais Džusik, — viņš turpināja jau klusāk, — ja mēs apzināti izvairīsimies no pienākuma pildīšanas, apzināti pārkāpsim reglamenta paragrāfu un aizstāsim nāvessodu ar citu soda mēru, kas mūs tad sagaida?

— Nāve. — Džusiks cieši paraudzījās Kruinā. — Vismaz uz Guldas.

— Mēs jau esam uz Guldas! Es pasludināju šo planētu par Guldas koloniju. Un tagad tā ir Gulda.

— Uzdrošinos piebilst, ser, pasludinājāt vārdos.

— Džusik, ko, jūs esat uz vienu roku ar dumpiniekiem?

Kruina acis sāka drudžaini spīdēt, roka sniedzās pēc pistoles.

— Nepavisam ne, ser! — Pirmā palīga seja pauda apjukumu. — Bet atļaujiet piebilst, ser, ka mēs visi šeit esam saistīti gandrīz kā brāļi, ilgais kosmiskais ceļojums šajās šaurajās kabīnēs ir mūs saliedējis. Mēs daudzus esam pazaudējuši un vēl pazaudēsim atpakaļceļā. Diez vai var gaidīt, lai cilvēki…

— Es prasu paklausību! — Kruins nenoņēma roku no pistoles. — Es prasu dzelzs disciplīnu un pilnīgu, tūlītēju bezierunu paklausību! Tad mēs uzvarēsim. Ja tā nebūs, mēs cietīsim sakāvi. — Kruins ar roku norādīja uz durvīm. — Vai kuģu kapteiņi, kas gaida nopratināšanu, ir tādā stāvoklī, kā paredz reglaments?

— Jā, ser, viņi ir atbruņoti un tiek apsargāti.

— Ievest! — Ar plaukstām atspiedies pret galdu, Kruins gatavojās pasludināt spriedumu padotajiem. Viena gaidu minūte viņam likās kā mūžība.

Viņas matu maigā smarža. Leduszaļo acu skatiens. Taču mūsu devīze — dzelzs disciplīna. Tāda ir varas cena.

Raudzīdamies uz četriem kapteiņiem, viņš juta, ka meklē spraudziņu, kā uz likumīga pamata mīkstināt spriedumu: aizstāt augstāko soda mēru ar pazemināšanu dienesta pakāpē. Par laimi, tāda spraudziņa reglamentā atradās.

Kapteiņi stāvēja rindā komandora priekšā bāli kā audekls, stingām sejām, viņu formas tērpi bija atpogāti, siksnas noņemtas. Abās pusēs nekustīgi stāvēja pret notiekošo vienaldzīgie sargi. Kruins ļāva vaļu dusmām, viņš apbēra vainīgos ar lamām, pārmetumiem, sizdams labās rokas dūri pa kreiso plaukstu.

— Taču, — viņš beidzot kļuva pielaidīgāks, — tā kā jūs pārbaudes brīdī atradāties savās vietās un tādējādi formāli es jūs nevaru apvainot dezertēšanā, tā kā jūs nekavējoties paklausījāt manam rīkojumam un ieradāties, atzīdami savu vainu, jums tiek uzlikts ne pats bargākais sods: jūs visi tie'kat pazemināti par ierindniekiem, un jūsu necienīgā uzvedība tiks ierakstīta jūsu dienesta lapās. Viss!

Kruins asi pamāja ar balto cimdu, atlaizdams arestētos. Tie klusēdami izgāja. Komandors paskatījās uz Džusiku.

— Paziņojiet šo kapteiņu palīgiem, ka viņi tiek iecelti par kapteiņiem un ka viņiem pavēlēts izraudzīties kandidatūras amatiem, kas atbrīvojušies viņu paaugstināšanas rezultātā. Visus izraudzītos kandidātus vēl šodien atsūtiet pie manis.

— Tiks izdarīts, ser.

— Tāpat dariet šiem cilvēkiem zināmu, ka viņiem jāpiedalās visu no patvaļīgās prombūtnes atgriezušos kareivju un jaunāko virsnieku tiesāšanā. Paziņojiet kapteinim Somiram, ka viņam tiek uzdots komandēt vadu, kas izpildīs spriedumu tūlīt pēc tā pasludināšanas.

— Tiks izdarīts, ser.

Džusiks, iekritušām acīm, novecojis par desmit gadiem, apgriezās un, papēžus sasitis, izgāja no kabīnes.

Kad durvis aiz viņa automātiski aizvērās, Kruins apsēdās pie galda, atspiedās pret to ar elkoņiem un paslēpa seju rokās. Ja dezertieri neatgriezīsies, viņus nevarēs sodīt. Nevienam visā Visumā nav varas sodīt prombūtnē esošu noziedznieku. Likums ir bezspēcīgs, ja tam pakļautie pilsoņi atrodas ārpus sasniedzamības robežām. Neviens Guldas likums, neviens reglaments nespēj izsaukt aizbēgušā dezertiera garu un aizvest to uz nošaušanu.

Taču viņam parauga dēļ jāsoda ļaunprātīgie pavēles pārkāpēji. Viņš saprata, ka ienaidnieka nometnes slepenā apmeklēšana kļuvusi par visai biežu parādību un droši vien pat par paradumu. Bez šaubām, šie pārbēdzēji patlaban komfortabli ciemojas pie kāda, dzīvo viesu istabā, garšīgi ēd, smejas, izklaidējas. Bez šaubām, viņi ir pieņēmušies svarā; kosmiskā lidojuma gados ievilkušās grumbas ir izlīdzinājušās; spodrumu zaudējušās acis atkal sākušas dzīvespriecīgi mirdzēt. Viņi sarunājas ar žestu un zīmējumu palīdzību, piedalās spēlēs, mācās sūkt šos dūmojošos daiktus un pastaigājas ar meitenēm pa zaļām ozolu birzīm.

Kruins raudzījās iluminatora lodziņā. Uz viņa vērša kakla spēcīgi pulsēja dzīsla: viņš gaidīja, ka trīskāršā apsardzes loka iekšpusē tūlīt, tūlīt parādīsies pirmais aizturētais dezertieris. Kaut kur dziļi zemapziņā mita nodevīga cerība (lai gan viņš nekad to neatzītu), ka neviens dezertieris neatgriezīsies.

Tādēļ, ka notverts dezertieris — tas būtu precīza, nesteidzīga baismā soda vada kustība, aizsmacis kliedziens: «Tēmēt!», pēc tam: «Uguni!» Un pēdējais žēlsirdīgais Somira šāviens.

Lai nolādēts reglaments!

Sāka tumst. Bija pagājis periods, sākās nākamais, kad piepeši komandora kabīnē iedrāzās Džusiks un aizelsies atdeva godu. No griestiem krītošā gaisma grumbas viņa kalsnajā sejā vērta dziļākas, katrs sariņš uz neskūtā zoda bija redzams kā caur palielināmo stiklu.

— Ser, man jums jāziņo, ka ļaudis vairs nepakļaujas pavēlēm.

— Ko, ko? — Uzacis saraucis, Kruins draudīgi paskatījās uz Džusiku.

— Viņiem kļuvis zināms par kapteiņu degradēšanu. Par to, ka būs lauka kara tiesa dezertieriem… — Džusiks dziļi ievilka elpu. — Viņi zina, kāds sods viņiem draud.

— Nu?

— Pa šo laiku ir aizgājuši vēl vairāki cilvēki — brīdināt agrāk aizgājušos, lai neatgriežas.

— Tā. — Kruins šķībi pasmīnēja. — Un ko tad sargi? Izlaiduši viņus?

— Kopā ar viņiem aizgājuši desmit cilvēki no apsardzes, — Džusiks atbildēja.

— Desmit? — Kruins aši piecēlās, piegāja pie palīga un ieurbās viņā ar skatienu. >— Bet cik pavisam aizgājuši?

— Deviņdesmit septiņi.

Paņēmis no āķa ķiveri, Kruins ar asu kustību uzlika to galvā un sasprādzēja metāla aizdari zem zoda.

— Deviņdesmit septiņi — tas ir vairāk nekā viena kuģa komanda. — Kruins pārbaudīja pistoli, iebāza to makstī, piesprādzēja pie siksnas otru. — Tā viņi līdz rītam aizies visi. — Viņš paskatījās uz Džusiku. — Kā jūs domājat, Džusik?

— Baidos, ka aizies, ser.

— Atbilde uz šādu rīcību, Džusik, ir ļoti vienkārša. — Kruins uzsita palīgam uz pleca. — Mēs nekavējoties pacelsimies.

— Pacelsimies?

— Kā tad. Visa flotile. Jāiziet līdzsvara orbītā, no kurienes neviens cilvēks nevarēs aizbēgt. Un, kamēr mēs atrādīsimies šajā orbītā, es vēlreiz visu labi apdomāšu. Ļoti var būt, ka mēs atradīsim jaunu nosēšanās vietu, tādu, no kuras neviens nevarēs aizbēgt. Gluži vienkārši tāpēc, ka nebūs, kurp bēgt. Tikmēr izlūklidmašlna uzņems Feinu un viņa grupu.

— Šaubos, vai komanda pakļausies pavēlei par aizlidošanu, ser.

— Redzēsim, redzēsim. — Kruins atkal pasmaidīja — salti, dzēlīgi. — Ja jūs esat uzmanīgi lasījis reglamentus, tad jums jāzina, ka dumpi dīglī apspiest nav grūti. Vienīgais, kas jādara, — jāizolē musinātāji. Pūlis nav vienkārši cilvēku kopa. Pūlis — tas ir musinātāji un stulbu idiotu bars. — Kruins uzsita pa pistoles spalu. — Bet musinātājus uzzināt ir vieglāk par vieglu. Parasti viņi pirmie pleš muti vaļā.

— Tieši tā, ser, — Džusiks šaubīdamies noteica. — Vai pavēlēsiet dot sapulcēšanās signālu?

Iztraucēdama nakts mieru, griezīgi sāka kaukt flagmaņa sirēna. Uz kuģiem cits pēc cita iedegās prožektori, kalnā aiz izdegušās zonas koku lapotnēs pamodās un sāka skaļi čivināt putni.

Lēnām, pašapzinīgi, cienīgi Kruins nokāpa pa metāla trapu. Viņam pievērstās sejas borta uguņu gaismā šķita kā baltu balonu ķekari. Kuģu kapteiņi un viņu palīgi nostājās aiz komandora un tam abās pusēs. Katrs bija apbruņots ar divām pistolēm.

— Pēc trīs gadu uzticīga dienesta Guldai, — pārspīlēti svinīgi iesāka Kruins, — mūsu vidū ir parādījušies nodevēji. Tie ir mazdūšīgi gļēvuļi, kas nespēj paciesties dažas dienas. Tikai dažas dienas, un mūs gaida spoža uzvara. Aizmirsuši savu pienākumu, viņi pārkāpj pavēles, brāļojas ar ienaidnieku, priecājas ar viņu sievietēm. Viņi, šī saujiņa nožēlojamu egoistu, tiecas uz vairākuma rēķina baudīt visus dzīves priekus. — Kruins pārlaida klātesošajiem smagu, nosodošu skatienu. — Pienāks laiks, un šie ļaudis tiks bargi sodīti.

No visām pusēm uz viņu raudzījās neko neizsakošas acis. Kruins bija lielisks šāvējs, no divdesmit piecu soļu attāluma trāpīja bēgošam cilvēkam ausī, un viņš gaidīja, kad mērķis atklās sevi. To gaidīja arī viņam blakus stāvošie.

Taču neviens nepārtrauca klusumu.

— Droši vien jūsu vidū ir cilvēki, kas vainīgi tajos pašos noziegumos. Bet lai viņi nepriecājas. Jo ļoti drīz viņiem tiks atņemta iespēja darīt nelikumības. — Kruins pēc kārtas ielūkojās sejās, viņa acis zvēroja dusmās, bet rokas cieši žņaudza pistoles. — Kuģi jāsaved pilnīgā gatavībā. Startēsim nekavējoties un iziesim līdzsvara orbītā. Jūs gaida bezmiega naktis, grūts daudzdienu darbs, un par to jums jāpateicas saviem biedriem, kas kļuvuši neuzticīgi pienākumam. — Kruins mirkli klusēja, tad jautāja: — Vai ir iebildumi?

Viens musinātājs ved aiz sevis tūkstoti.

Atbildes vietā atkal bija klusums.

— Pavēlu sākt gatavošanos startam! — Kruins noskaldīja un pagriezās, lai dotos uz flagmani.

Kapteinis Somirs, kas atradās ar seju pret Kruinu, piepeši iekliedzās:

— Komandor, sargieties!

Roka ar pistoli uzšāvās augšup, pie pašas Kruina auss norībēja šāviens.

Izdzirdējis aiz muguras pūļa rēkoņu, Kruins apsviedās un aši pacēla abas rokas ar pistolēm. Viņš nedzirdēja Somira šāvienu, vairs neredzēja pūli, rēkoņa bija mitējusies tikpat piepeši, kā sākusies. Baismīgs smagums spieda galvu, zāle peldēja viņam virsū, rokas atlaidās, pistoles izkrita, un viņš, aizsedzis seju ar plaukstām, nogāzās gar zemi. Izplūdušas, dejojošas ugunis sāka apdzist viņa acīs, un drīz visu aprija tumsa.

Kā caur miegu Kruins dzirdēja nekārtīgu, it kā tāluma pieklusinātu daudzu kāju dipoņu un simtiem rīkļu izgrūstus kliedzienus. Pēc tam visu pārskanēja briesmīgi sprādzieni: viens, otrs, trešais … Kruins juta, kā no sprādzieniem dreb zeme.

Kāds iešļakstīja viņam sejā aukstu ūdeni.

Kruins piecēlās sēdus un ar abām rokām apķēra dūcošo galvu. Rītausmas bālie pirksti jau taustīja debesu malu. Sāpēja acis; samirkšķinājis plakstus, lai izkliedētu skatienu aizklājušo miglu, Kruins ieraudzīja savā tuvumā Džusiku, Somiru un vēl astoņus. Visi bija novārtījušies no galvas līdz kājām, sejas zilumos, formas tērpi saplēsti un sagumzīti.

— Viņi uzklupa mums tajā pašā brīdī, kad jūs pagriezātics, lai ietu uz kuģi, — Džusiks drūmi sacīja. — Priekšā stāvēja apmēram simt cilvēku, un viņi neprātīgā niknumā kā pēc komandas metās mums virsū. Aiz viņiem brāzās visi pārējie, mūsu bija ļoti maz. — Džusiks ar sarkanām, iekaisušām acīm paskatījās uz komandoru. — Jūs visu nakti bijāt nesamaņā.

Kruins grīļodamies pieslējās kājās un, nedroši sperdams soļus, sāka steberēt uz priekšu.

— Cik ir nogalināto?

— Neviena. Mēs izšāvām pāri galvām. Bet pēc tam bija jau par vēlu.

— Pāri galvām? — Iztaisnojot plecus, Kruins sajuta mugurkaulā asu sāpi, taču, nepievērsdams tai uzmanības, turpināja: — Vai tad ieroči nepastāv tādēļ, lai nogalinātu?

— Tas nav tik vienkārši, — Džusiks vārgi iebilda. — Nav tik vienkārši šaut uz saviem biedriem.

— Vai jūs arī tā domājat? — Kruins jautāja, paskatīdamies uz pārējiem.

Kapteiņi drūmi pamāja, bet Somirs sacīja:

— Mums bija pavisam maz laika. Un, ja sāk svārstīties kā mēs šoreiz, tad …

— Nekam nevar būt attaisnojuma. Jums bija dota pavēle, jums vajadzēja to izpildīt. — Kruina drudžainais skatiens apsvilināja vienu, tad otru. — Jūs abi neesat savas dienesta pakāpes cienīgi. Es pazeminu jūs par ierindniekiem. — Kruina apakšžoklis izbīdījās uz priekšu, seja kļuva kroplīga, naida izķēmota. — Vācieties prom no manām acīm! — viņš uzbrēca.

Kapteiņi aizvilkās projām. Kruins, vārīdamies niknumā, uzkāpa pa trapu, iegāja flagmaņa iekštelpās un apskatīja tās no priekšgala līdz astei. Kuģī nebija nevienas dzīvas dvēseles. Nonācis pakaļgalā, Kruins saprata, kādus sprādzienus viņš bija dzirdējis. Lūpas sakniebis, viņš lūkojās uz sadauzītajām degvielas tvertnēm, izārdītajiem dzinējiem. Flagmanis tagad bija tikai metāla lūžņu kaudze.

Kruins apstaigāja pārējos kuģus. Visur bija tukšs, visi kuģi sabojāti. Un izlabot tos nebija nekādas iespējas. Dumpinieki bija rīkojušies vismaz loģiski. Vienīgi sakaru kuģis, laikus nosūtīts uz Guldu, būtu varējis pavēstīt dzimtajai planētai Kruina un viņa ekspedīcijas atrašanās vietu. Bet tagad, kaut tiktu izdarīti pat visrūpīgākie meklējumi šajā Visuma daļā, viņus neizdosies atklāt arī pēc tūkstoš gadiem. Dumpinieki bija rīkojušies gudri: nogriezuši sev ceļu uz Guldu līdz mūža galam un tādējādi izbēguši no tur sagaidāmās atmaksas.

Izdzēris līdz dibenam rūgto sakāves kausu, Kruins apsēdās uz pēdējā, divdesmit otrā kuģa trapa un pārlaida atvadu skatienu savas sakautās armādas dubultzvaigznei. Viņu ieroči, tagad jau nekaitīgi, vēl joprojām raudzījās uz pretinieka pusi. Divpadsmit izlūklidmašīnu nebija. Pārējās tāpat padarītas nelietojamas.

Palūkojies augšup, Kruins uz rītausmas gaišo debesu fona pamanīja Džusika, Somira un pārējo kapteiņu siluetus, kas kāpa kalnā. Sie cilvēki aizgāja no viņa, aizgāja pāri kalnam uz to ieleju, uz kuru viņš tik bieži bija skatījies. Kalngalā viņus sagaidīja četri bērni, tālāk visi gāja kopā — pa priekšu kapteiņi, aizmugurē, jautri smiedamies un cits citu apsteigdami, trīs meitenes un viens zēns. Visa grupa drīz vien nozuda aiz kalna muguras, ko apspīdēja uzlecošā saule.

Atgriezies flagmanī, -Kruins ielika mugursomā savas personiskās mantas un uzmeta to plecos. Pat nepaskatījies pēdējo reizi uz savu nedzīvo lolojumu, viņš devās projām no šīs vietas, prom no saules, pretējā virzienā, nekā bija aizgājuši viņa |]ļaudis.

Viņa zābaki aplipa ar dub|iem. Ordeņi karājās sašķiebušies, viena, nakts kautiņā pazaudētā vietā rēgojās tukšums. Zelta zvārgulītis bija palicis tikai pie kreisās kājas zābaka. Tā nevienmērīgā, neskanīgā šķindēšana kaitināja Kruinu. Pagājis soļu divdesmit, viņš noskrūvēja zvārgulīti un aizsvieda.

Mugursoma uz pleciem bija ļoti smaga. Taču vēl smagāk bija viņam ap sirdi. Spītīgi savilcis uzacis, viņš soļoja uz priekšu un uz priekšu, tālāk no šejienes, pretī miglainai rīta dūmakai, viens jaunā, nepazīstamā pasaulē.

Trīsarpus gada bija atstājuši savas pēdas uz Guldas kuģu sāniem. Tie vēl joprojām stāvēja ielejā, ar ģeometrisku precizitāti izvietoti ar priekšgaliem uz iekšu, astēm uz aru, kā tos šeit bija nolikusi Kruina dzelzs griba. Rūsa par vienu ceturtdaļu bija saēdusi biezās, stiprās bruņas, metāla trapi bija izļodzījušies un kļuvuši bīstami kāpšanai. Zem tiem sev patvērumu bija atraduši susliki un lauku peles, kuģu iekšienē ligzdoja putni. Izdegušās zonas vietā auga raženi «sakuplojuši krūmi un gara zāle, uz visiem laikiem aizsegdami tās kontūras.

No krūmu biežņas iznāca cilvēks, nolika zālē mugursomu un sāka aplūkot bijušās kosmiskās varenības sairstošās atliekas. Viņš bija liela auguma, ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi un iedegušu ādu veca pergamenta krāsā. Pelēkās, mierīgās, dziļi dobumos gulošās acis domīgi raudzījās uz biezo efeju stīgojumu, kas klāja flagmaņa asti.

Tā viņš stāvēja kādu pusstundu, iegrimis savās domās. Saule jau sāka sliekties uz rietu, kad viņš atkal uzlika plecos mugursomu un aizgāja cauri krūmiem uz kalna pusi, pēc tam devās tajā augšā un, pārgājis pāri korei, nokāpa kaimiņu ielejā. Vienkāršais brīva piegriezuma uzvalks netraucēja viņa kustības. Viņš soļoja pārliecināti un nesteidzīgi.

Drīz vien viņš izgāja uz ceļa un nonāca pie nelielas mūra kotedžas. Skaista tumšmataina sieviete dārzā grieza puķes. Atspiedies pret vārtiņiem, cilvēks uzbildināja viņu. Viņš runāja ātri, taču pēc akcenta viņā varēja pazīt svešzemnieku. Balss bija mazliet aizsmakusi, bet patīkama tembra.

— Labdien! — viņš sacīja.

Sieviete atliecās taisni, turēdama rokās lielu pušķi košu ziedu, un ar savām melnajām, samtainajām acīm palūkojās uz svešinieku.

— Labdien. — Viņas apaļīgās lūpas pavērās laipnā smaidā. — Jūs ceļojat? Vai nevēlaties paciemoties pie mums? Mans vīrs Džusiks ļoti priecāsies. Mūsu viesu istaba ir brīva.

— Man ļoti žēl, — atnācējs pārtrauca viesmīlīgo saimnieci, — bet es meklēju Mereditus. Vai jūs nepateiktu, kur viņi dzīvo?

— Nākamā māja ceļa malā, — sieviete atbildēja, ar veiklu kustību saķēra no pušķa izkritušo ziedu un piespieda to pie krūtīm. — Ja viņu viesu istaba ir aizņemta, lūdzu, neaizmirstiet mūs.

— Neaizmirsīšu, — nepazīstamais apsolīja. Viņš maigi paskatījās uz sievieti, un viņa enerģiskajā sejā ar platajiem vaigu kauliem atstaroja smaids. — Liels paldies jums.

Pagrozīdams plecus, viņš pabīdīja ērtāk mugursomu un devās tālāk, juzdams, ka sieviete pavada viņu ar skatienu. Pie nākamajiem vārtiņiem viņš apstājās: puķu pilnajā dārzā stāvēja ļoti gleznaina, gara māja ar daudzām piebūvēm. Pie vārtiņiem rotaļājās zēns. Cilvēks apstājās. Zēns paskatījās uz viņu un jautāja:

— Vai jūs ceļojat, ser?

— Ser? — kā atbalss cilvēks atkārtoja.

— Ser? — Viņa seja mazliet notrīcēja smaidā.

— Jā, dēliņ, es ceļoju. Es meklēju Mereditus.

— Es pats esmu Meredits, Sems Meredits. — Zēna seja piepeši iedegās priekā. — Vai jūs vēlaties paciemoties pie mums?

— Jā, ja var.

— Urā! — Zēns, ko kājas nes, skrēja pa celiņu dārza dziļumā, kliegdams: — Māmiņ, tēti, Marva, Sjū, mums ciemiņš!

Pie vārtiņiem pienāca gara auguma sarkanmatains vīrietis ar pīpi mutē. Viņš raudzījās uz viesi rāmi un mazliet izsmējīgi.

Izņēmis no mutes pīpi, viņš sacīja:

— Es esmu Džeks Meredits. Nāciet iekšā, lūdzu! — Pakāpies sānis un palaidis garām ciemiņu, viņš uzsauca: — Mērij, Mērij, pagatavo ciemiņam kaut ko ieēst pēc ceļa.

— Tūlīt! — no kaut kurienes atsaucās skanīga, jautra balss.

— Iesim! — Meredits aicināja un ieveda ciemiņu verandā. Piebīdījis viņam krēslu, mājastēvs sacīja: — Atpūtieties, kamēr gatavo pusdienas. Mērija pa piecām minūtēm netiks galā. Viņa ir apmierināta tikai tad, kad zem ēdienu smaguma galdi draud lūzt. Vai tam, kas atstās pāri kaut gabaliņu!

— Paldies! — ciemiņš sacīja, izstiepdams piekusušās kājas, un, dziļi nopūties, aplūkoja mierīgo ainu, kas bija ap viņu. Meredits apsēdās blakus un aizdedzināja pīpi.

— Vai jūs redzējāt pasta kuģi?

— Jā, vakarrīt. Man paveicās — tas lidoja tieši man pār galvu.

— Jums, nudien, ir paveicies. Šis kuģis taču parādās tikai reizi četros gados. Es pats esmu to redzējis tikai divreiz. Tad tas lidoja tieši pāri mūsu mājai. Iespaidīgs skats.

— Jā, iespaidīgs gan, — ciemiņš ar negaidītu saviļņojumu apstiprināja. - Man likās, ka tas ir vai piecas jūdzes garš. Grandioza būve. Tā masa droši vien ir daudzkārt lielāka nekā visiem svešzemju kuģiem kaimiņu ielejā kopā.

— Jā, daudzkārt, — Meredits piekrita.

— Es bieži sev jautāju, — ciemiņš iesāka, mazliet paliecies uz priekšu un neatraudams skatienu no saimnieka sejas, — kā svešzemnieki izskaidroja tik mazu iedzīvotāju skaitu. Droši vien ar mēri vai karu, nepieļaudami domu par emigrāciju tik plašos apmēros un visu, kas no tā izriet.

— Šaubos, vai tas viņus sevišķi interesēja, jo viņi sadedzināja aiz sevis visus tiltus un palika dzīvot pie mums. — Meredits pamāja ar pīpes kātu uz kaimiņu māju. — Viens no viņiem dzīvo blakus kotedžā. Viņu sauc Džusiks. Lielisks puisis. Apprecējās ar vietējo meiteni. Viņi ir ļoti laimīgi.

— Nešaubos.

Abi brīdi klusēja, tad Meredits, neskatīdamies sarunas biedrā, it kā skaļi domādams, sacīja:

— Viņi atveda sev līdz varenu ieroci, nezinādami, ka mums arī ir ierocis, kas patiešām ir neuzvarams. — Meredits nenoteikti pavēzēja roku, it kā aptverdams ar šo žestu visu pasauli. — Mums bija vajadzīgi gadu tūkstoši, lai saprastu, ka vienīgais neuzvaramais ierocis ir ideja. Ideju neviens nevar uzspridzināt, sadedzināt, iznīcināt. Ideju var uzvarēt tikai cita ideja, cildenāka, saprātīgāka. — Viņš atkal iebāza pīpi mutē.

— Jā, — Meredits turpināja, — viņi atlidoja pārāk vēlu. Nokavēja par desmit tūkstoš gadiem. — Iesāņis palūkojies uz sarunas biedru, viņš nobeidza: >— Mūsu vēsture — tā ir ilga, ilga nakts. Tā ir bijusi tik nemierīga, ka pārmaiņas notikušas ik minūti. Ik minūti — jauns pēdējo ziņu izlaidums. Bet tagad ir pienācis fināls — ilgās nakts beigas.

— Filozofējam? — ciemiņš labsirdīgi jautāja.

Meredits pasmaidīja.

— Es bieži sēžu šeit, izbaudīdams mieru. Sēžu un domāju. Un katrreiz neizbēgami nonāku pie viena secinājuma.

— Pie kāda gan?

— Lūk, pie kāda. Ja man personiski piederētu visas redzamās zvaigznes un neskaitāmās planētas, kas riņķo ap tām, es tomēr būtu ierobežots vienā ziņā. — Meredits noliecies izdauzīja pīpi pret zābaka papēdi. — Es nevarētu, tāpat kā visi pārējie cilvēki, apēst vairāk, nekā ietilpst vēderā.

Meredits piecēlās — garš, plecīgs.

— Šurp nāk mana meita Marva. Vai jums nebūs iebildumu, ja viņa jums parādīs jūsu istabu?

Ciemiņš pārlaida istabai vērtējošu skatienu. Ērta gulta, skaistas mēbeles.

— Vai jums šeit patīk? — Marva jautāja.

— Jā, protams. — Ciemiņa pelēkās acis uzmanīgi aplūkoja meiteni: viņa bija slaika, stalta, sarkanmataina, ar zaļām acīm un graciozu, pilnīgi izveidojušos augumu. Paberzējis ar roku masīvo zodu, viņš jautāja:

— Vai jums neliekas, ka es esmu līdzīgs Kruinam?

— Kruinam? — Viņas šaurās, izliektās uzacis pārsteigumā uzrāvās uz augšu.

— Komandoram Kruinam, svešzemju kosmiskās ekspedīcijas priekšniekam.

— Ak viņam! — Marvas acis sāka smieties, vaigos iezīmējās bedrītes. — Kādas muļķības! Jūs it nemaz neesat viņam līdzīgs. Viņš bija vecs, ļauns, ar dziļām grumbām sejā. Bet jūs esat jauns un daudz skaistāks par Kruinu.

— Jūs esat ļoti laba, — vīrietis klusi sacīja un, piepeši satraucies, sāka izklaidīgi staigāt pa istabu, Marvas koši zaļo acu mierīgā, atklātā skatiena pavadīts. Tad piegāja pie mugursomas, atsēja to.

— Ir paraža, ka ciemiņš saimniekiem kaut ko dāvina. — Viņa balsī ieskanējās lepnums. — Un arī es atnesu jums dāvanu. Es to pagatavoju pats. Man bija vajadzīgi vairāki gadi, lai iemācītos… vairāki gadi… Lūk, ar šīm neprasmīga-1 jām rokām. Es meistaroju to ilgi, gandrīz trīs gadus.

Marva paskatījās uz dāvanu un izskrēja ārā. Atspiedusies pret lieveņa margām, viņa sauca:

— Māmiņ, tēti, ciemiņš atnesis mums dāvanu! Pulksteni, brīnišķīgu pulksteni ar putniņu. Tas kūkos un rādīs mums laiku.

Lejā atskanēja ātri soļi un pēc tam Mērijas balss:

— Vai es drīkstu paskatīties? Lūdzu, es ļoti gribu redzēt dāvanu!

Aizelsusies, ar mirdzošām acīm, viņa gandrīz teciņus steidzās augšā pa kāpnēm.

Viņš gaidīja viņus istabā ar dāvanu, ko bija pagatavojis pats savām rokām. Iztaisnojis plecus, viņš cēli izslējās, it kā pieņemtu parādi. Pulkstenis, mazlietiņ drebēdams, tikšķēja viņa rokās. Putniņš sāka kūkot. Viens, divi…