Pārbaudes akmens Zinātniski fantastisku stāstu krājums

DEBESIS, DEBESIS

Viņš plaši atvāza lietās čuguna durtiņas, ielūkojās ugunsizturīgajā krāsns vēderā un dziji nopūtās. Gluži kā raudzītos kosmiskā kuģa mašīnu nodalījumā. Tur, aiz durtiņām, jābūt liesmām un dārdoņai, bet viņpus uguns — zvaigznēm. Grīda zem kājām dreb. Viņam mugurā svārki ar sudraba pogām, uz apkakles un uzplečiem — mazas sudraba komētas.

— Nu paskat tik! — pie auss atskanēja bļāviens. — Atkal tu, tiklīdz atvēri durtiņas, uzreiz apstulbi. Kas tad šai krāsnī tik neparasts?

Svārki ar sudraba pogām un komētām izgaisa, palika tikai notaukots balts halāts. Grīda zem kājām vairs netrīcēja, tikai tās dēļi čīkstēja. Zvaigznes nodzisa, it kā to nekad nebūtu bijis.

— Nekas, mesjē Trabo.

— Tad klausies! Iekurini uguni, kā tiki mācīts.

— Tūlīt, mesjē Trabo.

Viņš paņēma klēpi smaržīgu priežu zaru, iebāza tos krāsnī un ar garu dzelzs kruķi pastūma dziļāk. Tad salasīja no grīdas kādus desmit mazus, sveķainus priežu čiekurus un pa vienam tos iesvieda turpat, pašā vidū. Un domīgi aplūkoja savu roku darbu. Raķete, uzpildīta ar priežu skujām un čiekuriem. Kādas muļķības!

— Zil!

— Tūlīt, mesjē Trabo!

Viņš steigšus grāba priežu zarus, sprunguļus, nelielas pagalītes un bāza krāsnī, kamēr tā bija stāvgrūdām pilna. Nu, tā, viss gatavs.

Tagad, lai uzlidotu, kuģim vajadzīga tikai viena dzirkstele. Kādam tur pašā augšā modri jāraugās, vai visa Zemes komanda izklīdusi, vai kādu neķers liesma, kas tūdaļ izlauzīsies no sprauslām. Lūk, veikla, prasmīga roka viegli pieskaras purpursar- kanai pogai. Un tūlīt pat zem kājām sākas rēkoņa, spēcīga drebēšana, un kuģis.traucas augšup — sākumā lēnām, tad arvien ātrāk, ātrāk, ātrāk…

— Tīrais negals! Atkal blenž kā pārakmeņojies! Kāpēc gan liktenis man uzsūtījis tādu tūļu!

Trabo aizmetās viņam garām, iegrūda krāsnī degošu papīra vīstokli un aizcirta durtiņas. Pēc tam, bargi saraucis melnās, pinkainās uzacis, pagriezās pret savu palīgu.

— Zil Riu, tev ir jau sešpadsmit, vai ne?

— Jā, mesjē Trabo.

— Tātad tu esi jau pietiekami pieaudzis un tev jāsaprot: lai maize izceptos, šai peklē jābūt pamatīgam karstumam. Tādēļ ir vajadzīga uguns. Bet, lai būtu uguns, tā jāiededzina. Vai es pareizi runāju?

— Jā, mesjē Trabo, — zēns nokaunējies piekrita.

— Tad kāpēc tu liec man to atkārtot tūkstoš reižu?

— Es esmu stulbenis, mesjē Trabo.

— Ja tu būtu vienkārši stulbenis, viss būtu saprotams un es tev piedotu. Dievs kungs jau tāpēc rada muļķus, lai cilvēkiem būtu, ko žēlot.

Trabo apsēdās uz pilna, miltiem apbiruša maisa, ar spalvaino roku pievilka zēnu sev klāt un tēvišķīgi turpināja:

— Tavas domas klaiņo kā atraidīts mīlētājs kaut kur pa svešu malu. Pasaki man, draudziņ, kas vina ir?

— Viņa?

— Nūjā, tā meitene, tas dievišķīgais radījums, kas tev sagrozījis galvu.

— Nekādas meitenes nav.

— Nav? — Trabo bija no tiesas izbrīnījies.

— Tu mokies, ciet, un te nav iejaukta meitene?

— Nē, mesjē.

— Par ko tad tu sapņo?

— Par zvaigznēm, mesjē.

— Simttūkstoš velnu! — Trabo bezpalīdzīgi noplātīja rokas un mēmā lūgšanā pievērsa skatienu griestiem. — Maiznieka māceklis. Un par ko viņš sapņo? Par zvaigznēm!

— Es neko nevaru ar sevi izdarīt, mesjē.

— Skaidrs, ka nevari. Tev ir tikai sešpadsmit. — Trabo zīmīgi paraustīja plecus. — Es uzdošu tev divus jautājumus: kā lai cilvēki dzīvo, ja neviens neceps maizi, un kas lidos uz zvaigznēm, ja pasaulē vairs nebūs cilvēku?

— Nezinu, mesjē.

— Starp zvaigznēm lido kosmiskie kuģi, — Trabo turpināja. — Bet kāpēc? Tikai tāpēc, ka uz Zemes ir dzīvība. — Viņš noliecās un paņēma garu jo garu, lieliski izceptu maizes klaipu ar zeltainu garoziņu. — Bet dzīvību uztur, redz, kas!

— Jā, mesjē.

— Tu domā, man negribētos paceļot starp zvaigznēm? — Trabo jautāja.

— Jums, mesjē? — Zils izbolīja acis.

— Protams. Bet es esmu jau vecs un sirms un ar savu darbu tāpat kļuvis slavens. Ir daudz kas tāds, ko es neprotu darīt un nekad vairs arī neiemācīšos. Taču es esmu meistars: es cepu lielisku maizi.

— Jā, mesjē.

— Un neaizmirsti, — Trabo izteiksmīgi padraudēja ar pirkstu, — tā nav vis kaut kāda

elektriskā ceptuvē mašīnas iejaukta pļecka. Nē, tā ir īsta maize, pēc labākās sirdsapziņas ar dzīvām cilvēka rokām gatavota. Un es cepu to rūpīgi, ar mīlestību — tur tas noslēpums. Katrā cepienā es ielieku daļiņu savas dvēseles. Tādēļ jau arī esmu meistars. Vai tu saproti?

— Saprotu, mesjē.

— Redzi, Zil, cilvēki nāk šurp ne tikai vienkārši nopirkt maizi. Protams, uz izkārtnes virs mana loga ir teikts: «Pjērs Trabo, maiznieks.» Un nekas vairāk. Taču tas tā pieklājas. Jo kas tad izceļ īstu meistaru? Sevis nelielīšana!

i— Jā, mesjē Trabo.

'— Tiklīdz es attaisu krāsni, pa visu ielu plūsmo karstas maizes smarža — un tūlīt no malu malām pie manis steidzas ļaudis ar groziņiem. Vai zini, kāpēc, Zil? Tāpēc, ka viņiem ir smalka garša un viņiem kļūst nelabi no tiem jēlajiem ķieģeļiem, ko dod laukā elektriskā ceptuve. Un viņi nāk šurp pirkt manas mākslas augļus. Vai es pareizi runāju?

— Jā, mesjē.

— Tad esi mierīgs: kādreiz arī tu kļūsi par meistaru. Un pagaidām aizmirsīsim zvaigznes: tās nav tādiem kā mēs.

Trabo piecēlās no maisa un sāka apkaisīt cinkoto galdu ar plānu miltu kārtiņu.

Zils klusēdams raudzījās uz krāsns durtiņām; tur iekšā dūca, sprakšķēja, šņāca. Degošas priedes smarža piepildīja ceptuvi un aizvirmoja pa ielu. Pēc kāda laika Zils atvēra durtiņas, un sejā viņam iesitās karstums, nikns un smacējošs kā liesma, kas izšaujas no raķetes.

Debesis, debesis, es lidošu no malas līdz malai, es lidošu no malas līdz malai, debesis, debesis…

Spldinādams monokli, pulkvedis Pinē noliecās pār leti un iebadīja ar pirkstu pa pusei nosegtā pannā.

— Un, lūdzu, vienu tādu.

— So maizi es nepārdodu, pulkveža kungs, — Trabo paskaidroja.

— Kāpēc?

— Tā ir Zila misēklis: vēl minūte — un visi šie klaipi būtu pārvērtušies oglē. Es pārdodu tikai īstu preci. Kam gan patīk ēst ogli?

— Man, — Pinē sacīja. — Šai ziņā mana un sievas gaume nesakrīt. Viņa nekad neko kārtīgi neizcep, mūžīgi viss pusjēls. Kaut reizi dzīvē gribas panašķoties ar šādu kraukšķošu gardumu! Tā ka dodiet tik šurp man vienu no šiem Zila misēkļiem.

— Bet, mesjē …

— Nemaz nestrīdieties!

— Kundze neparko neņems pretī tādu šausmīgu maizi.

— Kundzei šodien jāiet pie friziera, un visu iepirkšanos viņa uzticēja man, — pulkvedis paskaidroja. — Un tad nu es rīkojos tā, kā man patīk. Saprotiet taču, dārgais Trabo, es nevaru laist garām šādu izdevību! Nu, kā tad būs, vai jūs būsiet tik laipns un pārdosiet man šo kārdinošo oglīti vai arī man nāksies doties uz elektrisko ceptuvi?

Trabo nodrebēja kā sāpēs, sabozās, izmeklēja pannā vismazāk apdegušo klaipu, rūpīgi to ietina, lai paslēptu no nekautrīgiem skatieniem, un neveikli pasniedza pulkvedim.

— Lai dievs žēlīgs, šis Zils piesaistīja man vienu pircēju, bet droši vien simt citu es viņa dēļ zaudēšu.

— Jūs neesat ar viņu apmierinats?. — Pinē painteresējās.

— Tīrās mocības, pulkveža kungs. Ne uz mirkli nedrīkst no viņa nolaist acis. Kolīdz pagriežu muguru, raug, tā, — Trabo parādīja, kā tieši, — še tev! Viņš jau aizmirsis savu darbu un lidinās kaut kur starp zvaigznēm kā no aukliņas norāvies gaisa balons.

— Starp zvaigznēm, jūs sakāt?

— Jā, pulkveža kungs. Mans Zils ir kosmosa iekarotājs, un viņu pie Zemes saista vienīgi nelabvēlīgu apstākļu sagadīšanās. Un no tādas mīklas man jāiztaisa maiznieks!

— Kas tic par apstākļiem?

— Māte viņam pateikusi: «Trabo ceptuvē vajadzīgs māceklis. Labākas izdevības tev nebūs. Pamet skolu, kļūsi par maiznieku.» Un tā viņš ieradās pie manis. Saprotiet, viņš jau ir paklausīgs zēns, tikai reti kad nelidinās pa mākoņiem.

— Ak, šīs mātes… — Pinē sacīja. Viņš nospodrināja savu monokli un atkal ielika to acī. — Mana māmuļa vēlējās, lai es kļūtu par suņu frizieri. Viņa teica, ka tā esot ļoti smalka nodarbošanās, turklāt visai ienesīga. Visas viņas paziņas no augstākās sabiedrības savus pūdeļus un klēpja sunīšus, protams, vedīšot tikai pie manis! — Pulkveža garie, lokanie pirksti sakustējās, it kā cirptu un sprogotu iedomātu suni, un viņa sejā parādījās pretīguma izteiksme. — Un tad es jautāju sev: kas es par cilvēku, ja taisīšu pedikīru suņiem? Ņēmu un pieteicos Kosmiskajā korpusā, un mani aizsūtīja dienēt uz Marsu. Kad mana māmuļa to uzzināja, viņu bezmaz ķēra trieka.

— Kā nu ne… — Trabo līdzjūtīgi iesprauda.

— Bet tagad viņa lepojas, ka dēls ir virsnieks

un viņam uz uzplečiem četras komētas. Visas mātes ir tādas. Absolūts loģikas trūkums.

— Tas laikam ir pat labi, — Trabo piezīmēja.

— Citādi daži no mums nekad nebūtu nākuši pasaulē.

— Rādiet man šurp to zvaigžņu sapņotāju! — Pinē pavēlēja.

— Zil! — Trabo ieaurojās, pagriezies uz ceptuves pusi un pielicis pie mutes saliektas plaukstas.

— Zil, panāc šurp!

Nekādas atbildes.

— Redzat? — Trabo bezpalīdzīgi noplātīja rokas. <— Taisni nezinu, ko darīt. — Viņš iegāja ceptuvē, un no turienes atskanēja viņa skaļā, nepacietīgā balss: — Es tevi saucu. Kāpēc tu neatsaucies? Pulkveža kungs tūlīt pat grib tevi redzēt. Pieglaud matus un pasteidzies!

Parādījās Zils. Viņš nāca negribīgi, gausiem soļiem. Viņa mati un rokas bija ar miltiem, bet skaidrās, pelēkās acis raudzījās taisni un atklāti pretī pulkveža pētījošajam skatienam.

— Tātad tu ilgojies pēc zvaigznēm, r— Pinē sacīja, ar interesi aplūkodams jaunekli. — Kāpēc?

— Kāpēc cilvēkam kaut kā gribas? — Zils atbildēja un paraustīja plecus. — Droši vien es tāds esmu radīts.

— Lieliska atbilde, — Pinē atzina. — Cilvēks tāds ir radīts. Tūkstošiem pasažieru katru stundu uztic savu dzīvību vienam vienīgam pilotam. Un nekas slikts ar viņiem nenotiek. Bet kāpēc? Tāpēc, ka šis cilvēks ir radīts, lai būtu pilots. — Pulkvedis lēnām noskatīja Zilu no galvas līdz kājām.

— Un tomēr tu cep maizi.

— Kādam jau arī maize jācep, — iejaucās Trabo. — Visi nevar lidot uz zvaigznēm.

— Klusu! — Pinē pavēlēja. — Jūs metaties uz vienu roku ar sievieti, lai nogalinātu dzīvu dvē- seliL — tātad jūs esat slepkava. Starp citu, to jau varēja gaidīt. Jūs taču esat dzimis Ronas krastos, un tur ir slepkavu ka vai biezs.

— Pulkveža kungs, es jūtos apvainots…

— Vai tu arī turpmāk gribi kalpot šim slep- kavam? — pulkvedis jautāja, pievērsdamies Zilam.

— Mesjē Trabo bija tik labs pret mani… Jūs mani atvainojiet…

— Tā tik vēl trūka, ka viņš nebūtu labs, — Pinē pārtrauca zēnu. — Viņš ir viltīgs. Trabo vien. mēr ir bijuši viltnieki. — Pulkvedis jautri pamirkšķināja maizniekam. Zils to pamanīja, un viņam kļuva Vieglāk ap sirdi. — Taču no visiem jauniesaucamajiem noteikti tiek prasīta viena īpašība, — pulkvedis jau nopietnākā tonī turpināja.

— Mēģini uzminēt, kāda.

— Apķērība, pulkveža kungs? — Zils riskēja.

— Jā, protams, taču ar apķērību vien nepietiek. Nepieciešams, lai jauniesaucamais ar visu savu būtību tiektos uz kosmosu.

— Tā jau tas ir visur, — atkal iejaucās Trabo.

— Ja cilvēks savu darbu mīl, viņš strādā centīgāk un labāk. Ņemsim, piemēram, kaut vai mani: ja man būtu vienalga, vai maize iznāk laba vai slikta, es droši vien tagad zelētu tabaku elektriskajā ceptuvē un nekad nemazgātu rokas.

— Katru gadu Kosmiskajā koledžā iestājas des- mittūkstoš jaunekļu, — Pinē sacīja Zilam. — Un vairāk nekā astoņi tūkstoši to nepabeidz. Viņiem nepietiek pulvera, lai izturētu četrus gadus neatlaidīga darba un koncentrētu visas domas un dvēseles spēkus vienam mērķim. Tik daudzi pamet iesākto pusceļā. Kauns un negods! Vai tu piekriti?

— Jā, pulkveža kungs, kauns un negods, — Zils, uzacis saraucis, apstiprināja.

— Ha! — Pinē ļoti apmierināts noteica. *— Tādā gadījumā atņemsim šim asinssūcējam Trabo viņa upuri. Mēs atradīsim viņam citu puisi, kas ir radīts, lai kļūtu par maiznieku.

— Bet, mesjē…

— Es tev došu rekomendāciju Kosmiskajai koledžai un par to prasīšu no tevis tikai vienu.

Zilam aizrāvās elpa.

— Ak, pulkveža kungs! Ko tad?

— Esi vienmēr tāds, lai man nebūtu par tevi jākaunas!

Viņš sēdēja savā kajītē, viņa acis bija iekritušas un sasarkušas aiz noguruma, bet «Rēgs» strauji traucās cauri izplatījumam. Divdesmit saspringtu, grūtu gadu laikā viņš bija uzcēlis veselas kāpnes un soli pa solim pacēlies līdz kapteiņa pakāpei. Tagad viņu daudzināja kā vienu no visgudrākajiem un apzinīgākajiem Kosmiskā dienesta komandieriem. Un visi viņa panākumi nesatricināmi balstījās uz vienu bausli, kas deva viņam spēku pašos grūtākajos brīžos:

«ESI VIENMĒR TĀDS, LAI MAN NEBŪTU PAR TEVI JĀKAUNAS!»

Viņa māte un pulkvedis Pinē jau sen bija miruši, bet līdz pat savai pēdējai stundai viņi lepojās ar Zilu: viņš taču bija kļuvis par kapteini.

Viņš bija stūrmanis, otrais pilots, pēc tam pirmais, un viņa vieta bija kuģa priekšgalā, kā viņš vienmēr tika sapņojis, un viņš patiešām iegremdējās neaptveramajā zvaigžņu pasaulē, kuru tā mīlēja. Ritmiski mijās miega, atpūtas un darba stundas, un, kad viņš strādāja, viņa sirdi allaž pildīja nerimstoša sajūsma par to, ko nācās redzēt, novērot, izpētīt.

Bet tagad viņš to visu bija apmainījis pret brīvprātīgu ieslodzījumu kuģa dzīlēs, un ap viņu vairs nebija nekā — tikai blāvas sienas no titāna kausējuma un ar papīriem apkrauts galds.

Katrā nomoda brīdī, katrā ' atpūtas brīdī un nereti arī miegam atrautā brīdī viņš atbildēja uz jautājumiem, pieņēma lēmumus, izdarīja ierakstus speciālās grāmatās, izpildīja tūkstošiem oficiālu veidlapu. Kā mēdz teikt, viena vienīga papīru smērēšana.

SLundu pēc vakariņām:

— Lūdzu piedošanu, kapteini Tas resnītis no Diseldorfas atkal piedzēries līdz nejēdzībai. Iesita stjuartam, kurš mēģināja viņu vest pie prāta. Lūdzu atļauju ieslodzīt viņu virssardzē.

— Atļauju.

Vai, ieslīgušu nemierīgā, trauslā miegā, kāds viņu sparīgi krata aiz pleca:

— Lūdzu piedošanu, kaptein! Desmitajai un vienpadsmitajai sprauslai saplaisājusi blīve. Lūdzu atļauju atslēgt enerģiju uz divām stundām, kamēr tiks izdarīts remonts.

— Atļauju. Lai dežurējošais stūrmanis paziņo man koordinātes, tiklīdz varēsiet turpināt lidojumu.

Pēc divām stundām atkal krata aiz pleca:

— Lūdzu atvainot par traucējumu, kaptein! Remonts pabeigts. Lūk, mūsu koordinātes.

Jautājumi.

Veidlapu aizpildīšana.

Lūgumi, ziņojumi, prasības, notikumi, lēmumi, atbildes, rīkojumi, pavēles. Ne minūtes miera.

Un atkal papīri.

— Lūdzu piedošanu, kaptein! Divi pasažieri, Viljams Arčers un Mēriona Vaita, vēlas salaulāties. Kad jums būtu ērtāk izdarīt ceremoniju?

— Vai medicīnisko apskati viņi ir izgājuši?

— Jā, kaptein.

— Gredzeni līgavainim ir?

— Nē, kaptein.

— Noskaidrojiet precīzus izmērus un izsniedziet viņam gredzenus no kuģa krājumiem par parasto cenu — divdesmit dolāriem.

— Un kad notiks ceremonija, kaptein?

— Pēc divām stundām. Paziņojiet man, vai viņiem šis laiks ir piemērots.

Un atkal papīri. Divas dzimšanas apliecības un to kopijas, divas apliecības par emigrāciju, divas medicīniskās izziņas, divas atļaujas iebraukšanai. Trīs laulības apliecības kopijas — Zemes valdībai, Sīriusa valdībai un Kosmiskā dienesta pārvaldes Uzskaites daļai. Un oriģināleksemplārs jaunlaulātajiem.

Un tā bez gala, visvisādas lietas, kādas vien var iedomāties, lielas un sīkas, jebkurā dienas un nakts laikā, bez kādas atelpas. Kad kuģis pēc ilga lidojuma beidzot nosēdās, kaptejnis vienīgais kāpa lejup pa trapu grīļīgiem soļiem, galva viņam reiba no pastāvīgā nervu sasprindzinājuma un neizgu- lēšanās, un neviens par to nebrīnījās, it kā tam tā būtu jābūt. Brīžiem viņam uzmācās kārdinājums iesniegt raportu ar lūgumu pazemināt viņu dienesta pakāpē, taču

«ESI VIENMĒR TĀDS, LAI MAN NEBŪTU PAR TEVI JĀKAUNAS!»

«Rēgs» nosēdās Batalbarā, uz Sīriusa sistēmas planētas Deiseda. Lidojums bija ildzis divsimt astoņdesmit piecas Zemes diennaktis.

Kad bija nokārtotas visas ar nosēšanos saistītās formalitātes, kapteinis Zils Riu nokāpa no kuģa un kā pa miglu vilkās uz Krečmera māmuļas viesnīcu. Tā tas bija iegājies, un tā rīkoties ieteica vislabākie psihologi.

Kuģa komandierim nepieciešams dziļš, atspirdzinošs miegs, turklāt ilgs un nepārtraukts. Taču visupirms viņam vajag pilnīgi atbrīvoties no jebkurām domām par kuģi, par lidojumu un visu, kas ar to saistīts. Viņam jābūt tādā noskaņojumā, lai varētu iemigt mierīgā, saldā miegā un nogulēt vismaz diennakti. Tādēļ viņam jāizmet no galvas visas nesenās rūpes un jāpatveras pašam savā debesu paradīzes stūrītī.

Krečmera māmuļa, kuplkrūtainā viesnīcas saimniece, kas bija dzimusi Bavārijā, draudzīgi viņam pamāja.

— Kapteini Riu kungs! Priecājos jūs redzēt. Vai pasniegt jums visu kā parasti?

— Jā, lūdzu, Krečmera kundze.

Viņš iegāja istabā aiz bāra. Lielajā, ļaužu pilnajā un trokšņainajā restorānā sēdēja kuģu komandieri, kuri bija nosēdušies jau pirms vairākām dienām un paspējuši atgūties no lidojuma. Bet istabiņa aiz bāra bija skaņas necaurlaidīga, tajā, spilveniem apkrautos guļamkrēslos izstiepusies, pusnemaņā gulēja vēl trīs tādi paši kapteiņi kā viņš. Zils viņus neuzrunāja. Un viņi ar Zilu nesasveicinājās, acīmredzot pat nemanīja viņa ierašanos. Viņi jau klauvēja pie paradīzes vārtiem.

Drīz vien Krečmera māmuļa atnesa viņam glāzi tīra, stipra, mazliet uzsildīta ruma, kam bija pievienoti daži pilieni kanēļeļļas. Zils Riu atlaidās guļamkrēslā, ierīkojās ērtāk un ļāvās ilgi gaidītajam mieram.

No garšvielām bagātinātā ruma pa ķermeni izplūda siltums un mazliet reiba galva. Klusums aizspieda viņa plakstus. Lēnām, lēnītiņām viņš attālinājās no sava briesmīgā noguruma un iegāja tajā otrajā pasaulē.

Zemnieces ar sārtām, platām sejām, galvā mež- ģīņotas aubītes, rokās groziņi. Garas dzelzs pannas slīd pa smaržīgiem priedes pelniem un iznirst no krāsns, pilnas ar maizes klaipiem — gariem, plakaniem, apa|iem, pītiem.

Skanīgi čivina sieviešu balsis, pārcilādamas ciema jaunumus, un gaisā virmo vārdos neaprakstāmais degošu sveķainu zaru un tikko ceptas maizes aromāts.

Debesis, debesis…