Pārbaudes akmens Zinātniski fantastisku stāstu krājums

PĀRBAUDES AKMENS

Vizuļojoša, zilgani zaļa lode Zemes lielumā un ari pēc masas apmēram līdzīga Zemei — jaunā planēta precīzi atbilda aprakstam. S7 klases zvaigznes ceturtā planēta: neapšaubāmi tā, kuru viņi meklē. Tik tiešām, maz pazīstamajam, sen mirušajam kosmosa izlūkam bija paveicies: viņš nejauši bija atklājis pasauli, kas līdzīga viņu dzimtajai planētai.

Pilots Harijs Bentons vadīja superātro astro- kreiseri pa liela rādiusa orbītu, bet divi viņa biedri tikmēr novēroja planētu pirms nosēšanās. Ziemeļu puslodē, grādus septiņus no ekvatora, jūras krastā viņi pamanīja milzīgu pilsētu. Tā atradās tajā pašā vietā, citas pilsētas ar savu diženumu to nebija aizēnojušas, kaut gan pagājis trīssimt gadu no tā laika, kad tika sastādīts ziņojums.

— Saksembendera, — navigators Stīvs Rendls paziņoja. — Tad ir gan izvēlējušies planētai vārdu! — Viņš pētīja oficiālo ziņojumu, ko Zemei bija nosūtījis seno laiku kosmosa izlūks, pa kura pēdām viņi tagad bija šeit ieradušies. — Vēl trakāk, sauli viņi sauc par Gvilpu.

— Bet es dzirdēju, ka Botsa sektorā esot planēta Plaba, — sarunā iesaistījās bortinženieris Džo Giberts. — Turklāt šis vārds jāizrunā tā, it kā šņauktu degunu. Nu, vai zini, tad jau labāk lai ir Saksembendera — to vismaz var izrunāt.

— Pamēģini izrunāt galvaspilsētas nosaukumu, — Rendls ieteica un lēni sacīja: — Šflod- ritašakscmbendera.

Redzot Giberta apjukušo seju, viņš iesmējās.

— Burtiskā tulkojumā — «pati lielākā planētas pilsēta». Bet nomierinies, ziņojumā teikts, ka iezemieši nelauza savu mēli un sauc galvaspilsētu saīsināti: Taflo.

— Turieties! — Bentons iesaucās. — Sākam nosēšanos.

Viņš sparīgi manipulēja ar vadības svirām, cenzdamies tai pašā laikā sekot uzreiz sešu aparātu rādītājiem. Kreiseris izrāvās no orbītas, brīdi turpināja lidot pa spirāli austrumu virzienā, tad ietriecās atmosfērā un izdrāzās tai cauri. Pēc laiciņa tas rēkdams aprakstīja pēdējo apli pavisam zemu virs galvaspilsētas, vilkdams aiz sevis četras jūdzes garu liesmu un pārkarsuša gaisa asti. Nosēšanās ieilga un bija mokoša: kreiseris lēkādams ilgi ripoja pa p]avām. Locīdamies savā krēslā, Bentons ar nekaunīgu pašapmierinātību pavēstīja:

— Nu, redziet, līķu nav. Vai es neesmu meistars?

— Nāk! — Rendls, pieplacis pie sānu iluminatora, viņu pārtrauca. — Cilvēku desmit, ja ne vairāk, un visi skriešus.

Giberts piegāja pie Rendla un arī palūkojās caur bruņām nosegto stiklu.

— Cik patīkami, kad tevi apsveic draudzīgi hominīdi. It īpaši pēc visiem tiem aizdomīgajiem vai naidīgajiem radījumiem, ko mums nācies sastapt: tie bija līdzīgi murgu tēliem, kādi rādās pēc veneriešu vakariņām no desmit ēdieniem.

— Stāv pie lūkas, — Rendls turpināja. Viņš pārskaitīja iezemiešus. — pavisam viņu ir divdesmit. — Viņš nospieda automātiskā aizslēgs pogu. — Vai laidīsim iekšā?

Viņš darīja to nesvārstīdamies, par spīti pieredzei, kas bija gūta daudzās svešās pasaulēs. Pēc gadsimtiem ilgiem meklējumiem bija atklātas tikai trīs hominīdu apdzīvotas planētas, un šī bija viena no tām trim. Un, kad esi gana izskatījies visādus briesmoņus, tad, redzot pazīstamus, cilvēciskus apveidus, kļūst silti ap sirdi. Rodas paļāvība uz sevi. Sastapt hominīdus tālā kosmosā — tas ir tikpat kā nokļūt savu tautiešu kolonijā aiz robežām.

Iezemieši steigšus sanāca kuģī. Te pietika vie-. tas cilvēkiem divpadsmit, pārējiem vajadzēja gaidīt ārpusē. Bija patīkami uz viņiem skatīties: viena galva, divas acis, viens deguns, divas rokas, divas kājas, desmit pirkstu — <- vecais, labais komplekts. Iezemieši gandrīz ne ar ko neatšķīrās no kreisera komandas, vienīgi šķita mazāki augumā, ar smalkākiem kauliem, un āda viņiem bija košā, piesātinātā vara krāsā.

Delegācijas vadītājs sāka runāt senajā kosmo- lingvas valodā, cītīgi izrunādams vārdus, it kā ar pūlēm būtu tos iezubrījis pie skolotājiem, kas nodevuši šo valodu no paaudzes paaudzei.

— Vai jūs esat zemieši?

— Tev pilnīga taisnība, — Bentons priecīgi atbildēja. — Es esmu pilots Bentons. Šiem diviem kretīniem vari nepievērst uzmanību — tie ir tikai nederīga krava.

Viesis uzklausīja viņa tirādi neticīgi un mazliet mulsi. Viņš šaubīdamies aplūkoja «kretīnus» un atkal pievērsās Bentonam.

— Es esmu filologs Dorka, viens no tiem, kam uzticēts saglabāt jūsu valodu līdz šai dienai. Mēs

jūs gaidījām. Freizers mums apgalvoja, ka agri vai vēlu jūs ieradīsieties. Mēs domājām, ka jūs atlidosiet daudz agrāk. — Viņš nenovērsa melnās acis no Bentona — aplūkoja viņu, vēroja, pūlējās ieskatīties dvēselē. Dorkas acīs nemirdzēja tikšanās prieks, tajās drīzāk atspoguļojās dīvains, skumīgs satraukums,'reizē cerība un bailes, kas kaut kādā veidā pielipa arī pārējiem iezemiešiem un arvien pastiprinājās. — Jā, mēs jūs gaidījām daudz agrāk.

— Iespējams, ka mums arī vajadzēja ierasties šeit daudz agrāk, — Bentons sacīja, atguvies no negaidīti vēsās uzņemšanas. It kā nejauši viņš nospieda pogu sienā un ieklausījās tikko samanāmajos slēptās aparatūras signālos. — Taču mēs, militārie astronauti, lidojam tur, kur pavēl, un tad, kad pavēl, un līdz nesenam laikam mums nebija pavēles attiecībā uz Saksembenderu. Kas tas par Freizeru? Tas pats izlūks, kas atklāja jūsu planētu?

— Protams.

— Hmm! Droši vien viņa ziņojums bija iegūlis birokrātiskajos arhīvos, kur, iespējams, līdz šim laikam putekļi klāj daudzus jo daudzus citus vērtīgus ziņojumus. Šie seno laiku pārgalvji, tādi kosmosa pēddziņi kā Freizers, nokļuva tālu aiz oficiāli atļautajām robežām, riskēja ar galvu un ādu, pārveda pieci metri garus bojā gājušo un bez vēsts pazudušo sarakstus. Laikam gan vienīgā dzīvības forma, no kuras viņi baidījās, bija vecs birokrāts acenēs. Tas ir labākais līdzeklis, kā atvēsināt ikvienu dedzīgo, kas cieš no pārmērīga entuziasma: iešūt viņa ziņojumu vākos un tūlīt pat visu aizmirst.

— Varbūt labi vien ir, — Dorka iedrošinājās bilst. Viņš uzmeta skatienu pogai sienā, taču neko

par to nejautāja. — Freizers teica, ka, jo ilgāks laiks paiešot, jo vairāk cerību.

— Ak tā? — Samulsušais Bentons pūlējās kaut ko izlasīt iezemieša vara krāsas sejā, taču tā bija neizdibināma. — Ko viņš ar to domāja?

Dorka saminstinājās, aplaizīja lūpas un ar visu savu izskatu lika saprast, ka pateikt vairāk nozīmētu pateikt pārāk daudz. Beidzot viņš atbildēja:

— Kurš no mums var zināt, ko domāja zemie- tis? Zemieši ir mums līdzīgi un tomēr atšķiras no mums, jo mūsu domāšanas procesi ne vienmēr ir vienādi.

Pārlieku izvairīgā atbilde nevienu neapmierinātu. Lai panāktu savstarpēju saprašanos — un tas ir vienīgais drošais pamats, uz kura vai* kļūt par sabiedrotajiem—, nepieciešams aizrakties līdz lietas rūgtajai būtībai. Taču Bentons sevi ar to neapgrūtināja. Tā rīkoties viņam bija īpašs iemesls.

Mīlīgā balsī, atbruņojoši smaidīdams, Bentons sacīja Dorkam:

— Jādomā, jūsu Freizers, cerēdams uz tuvākiem termiņiem, rēķinājās ar to, ka radīsies lielāki un ātrāki zvaigžņu kuģi nekā viņam zināmie. Te nu viņš mazliet pārrēķinājās. Zvaigžņu kuģi patiešām ir kļuvuši lielāki, taču to ātrums gandrīz nav mainījies.

— Vai tiešām? — Viss Dorkas izskats rādīja, ka kosmisko kuģu ātrumam nav nekāda sakara ar to, kas viņu nomāc. Viņa pieklājīgajā «vai tiešām?» nebija izbrīna, nebija ieinteresētības.

— Tie varētu lidot daudz ātrāk, — Bentons turpināja, — ja mēs samierinātos ar ārkārtīgi zemajām izturības rezervēm, kādas bija pieņemtas Freizera laikā. Taču devīzes «Nāve vai slava!» laikmets ir sen pagājis. Mūsu dienās vairs nebūvē zārkus pašnāvniekiem. No spīdekļa uz spīdekli mes nokļūstam veseli un tīrā veļā.

Visiem trim bija skaidrs, ka Dorkam par to nav nekādas daļas. Viņu nodarbināja kaut kas pavisam cits. Un viņa biedrus arī. Simpātijas, ko bremzēja neskaidras bailes. Draudzības nojausma, slēpta zem melna šaubu auta. Iezemieši atgādināja bērnus, kam briesmīgi gribas paglaudīt nepazīstamu dzīvnieku, bet attur bailes: ja nu pēkšņi iekož!

Vispārējā attieksme pret atbraucējiem bija tik acīm redzama un tādā pretrunā ar gaidīto, ka Bentons neviļus pūlējās atrast loģisku izskaidrojumu. Viņš lauzīja galvu gan šā, gan tā, kamēr viņam piepeši iešāvās prātā doma: varbūt Freizers — līdz šim laikam vienīgais Zemes cilvēks, kas iezemiešiem pazīstams — pēc sava ziņojuma nosūtīšanas sastrīdējies ar planētas saimniekiem? Droši vien bijušas nesaskaņas, asi vārdi, draudi un galu galā bruņots konflikts starp šiem sarkanādainajiem un daudz pieredzējušo zemieti. Noteikti Freizers izmisīgi pretojies, un Zemes ieroču konstrukcija un nāvējošais spēks atstājis uz šejieniešiem satriecošu iespaidu, kas nav izgaisis vēl pēc veseliem trīssimt gadiem.

Tādā pašā vai līdzīgā virzienā laikam vērpās arī Stīva Rendla domas, jo viņš, griezdamies pie Dorkas, piepeši izgrūda:

— Kā Freizers nomira?

— Kad Semjuels Freizers mūs atrada, viņš vairs nebija jauns. Viņš teica, ka mēs būšot viņa pēdējais piedzīvojums, jo esot pienācis laiks izlaist saknes. Un tā viņš palika kopā ar mums un dzīvoja mūsu vidū līdz vecumam, bet tad kļuva vārgs un viņā izdzisa pēdējā dzīvības dzirksts.

Viņa ķermeni mēs sadedzinājām, kā viņš bija lūdzis.

— Ak tā! — Rendls sadudzis sacīja. Vitiam ne prātā nenāca jautāt, kāpēc Freizers nav meklējis patvērumu uz savas dzimtās planētas Zemes. Visiem bija zināms, ka sen izformētais Astro- izlūku korpuss bija sastāvējis tikai no pārliecinātiem vienpatņiem.

— Vēl pirms Freizera nāves mēs pārkausējām un izlietojām kuģa metālu, — Dorka turpināja. — Kad viņš nomira, mēs pārnesām visu, kas bija kuģī, uz templi. Tur atrodas arī JFreizera pēcnāves maska, viņa krūšutēls, ko darinājis mūsu labākais skulptors, un portrets dabiskā lielumā, ko gleznojis vistalantīgākais mākslinieks. Visas šīs relikvijas ir veselas, Taflo tās glabā un tur godā. — Viņš pārlaida skatienu visiem trim astronautiem un mierīgi piemetināja: — Vai negribat nākt paskatīties?

Nebija iespējams izdomāt nevainīgāku jautājumu un izteikt to biklākā tonī; un tomēr Ben- tonam radās dīvaina sajūta, it kā kaut kur zem kājām atvērtos viņam izrakta bedre. Šī sajūta pastiprinājās tāpēc, ka iezemieši gaidīja atbildi ar slikti slēptu nepacietību.

— Vai jūs nevēlaties nākt paskatīties?

«Atnāc, skaistulīt, ciemos!» zirneklis sacīja

mušai.

Instinkts, pašaizsardzības jūtas, intuīcija — lai kā to sauktu — , kaut kas lika Bcntonam nožāvāties, izstaipīties un nogurušā balsī atbildēt:

— Ar lielāko prieku, taču mēs esam veikuši tālu, tālu ceļu un briesmīgi nomocījušies. Viena nakts mierīga miega, un mēs būsim kā no jauna piedzimuši. Varbūt labāk rīt no rīta?

Dorka steidzās atvainoties:

— Piedodiet man! Mēs uzbāzāmies jums ar savu sabiedrību, kad jūs tik tikko bijāt paguvuši ierasties. Lūdzu, (atvainojiet mūs! Mēs tik ilgi gaidījām, tikai tāpēc nepadomājām …

— Nav par ko atvainoties, — Bentons viņam apgalvoja, veltīgi pūlēdamies samierināt savu instinktīvo piesardzību ar Dorkas neviltoto, aizkustinošo sarūgtinājumu. — Tik un tā mēs nebūtu likušies gulēt, nenodibinājuši ar jums kontaktu. Nevarētu taču ne acu aizvērt. Kā redzat, jūsu atnākšana atbrīvoja mūs no daudzām rūpēm.

Mazliet nomierinājies, taču vēl joprojām kaunēdamies par to, ko pats uzskatīja par takta trūkumu, Dorka izgāja, slūžu kamerā un aizveda sev līdz pārējos iezemiešus.

— Mēs at§tājam jūs, lai jūs atpūstos un izgulētos, un es pats parūpēšos, lai neviens jūs netraucē. Rīt mēs atgriezīsimies un aizvedīsim jūs uz pilsētu. — Dorka atkal pārlaida visiem trim pētījošu skatienu. — Un parādīsim Freizera templi.

Viņš aizgāja. Slūžu kamera aizvērās. Bet Ben- tona galvā skanēja trauksmes zvani.

Piemeties uz vadības pults malas, Džo Giberts berzēja sev ausis un spriedelēja:

— Lai nu ko, bet svinīgas pieņemšanas es nevaru ciest: skaļi apsveikumi un masu orķestru ragu rēkšana mani gluži vienkārši apdullina. Kāpēc neizturēties apvaldīti, nerunāt klusā balsī un neuzaicināt mūs uz mauzoleju vai kaut ko tamlīdzīgu?

Rendls sarauca pieri un nopietni atbildēja:

— Te kaut kas nav lāgā. Viņiem bija tāds izskats, it kā viņi cerīgi apsveiktu bagātu tēvoci, kas slimo ar bakām. Gribas, lai viņus pieminētu testamentā, bet negribas būt bakurētainiem. — Rendls paskatījās uz Bentonu. — Bet kā tu domā, neskūtais smuli?

— Es noskūšos, kad nekaunīgais vurkšķis atdos man skujamaparātu. Un es netaisos domāt, iekams manā rīcībā nebūs vajadzīgo ziņu. — Atvēris nomaskētu nišu sienā zem pogas, Bentons izņēma platīna tīkla ķiveri, no kuras stiepās tievs kabelis. — Bet šīs ziņas es tūliņ pat dabūšu.

Viņš uzmauca ķiveri sev galvā, rūpīgi to sakārtoja, ieslēdza nišā kādu aparātu, atgāzās pret krēsla atzveltni un, kā likās, ieslīga transā. Pārējie ieinteresēti viņu vēroja. Bentons sēdēja klusēdams, acis pievēris, un viņa kalsnajā sejā pārmaiņus atspoguļojās visdažādākās emocijas. Beidzot viņš noņēma ķiveri un nolika to atpakaļ slēptuvē.

— Nu? — Rendls nepacietīgi jautāja.

— Viņa smadzeņu frekvenču josla sakrīt ar mūsējo, un aparāts bez pūlēm ir uztvēris domu viļņus, — Bentons pavēstīja. — Viss ir precīzi fiksēts, taču … taisni nezinu, ko teikt…

— Tā tik ir kompetencei — Giberts iedzēla.

— Viņš nezina!

Nepievērsis tam uzmanības, Bentons turpināja:

— Viss liecina par to, ka iezemieši vēl nav izlēmuši — mīlēt mūs vai nogalināt.

— Ko? — Stīvs Rendls piecēlās kareivīgā pozā.

— Kāpēc lai viņi mūs nogalinātu? Mēs taču neesam nodarījuši viņiem nekā ļauna.

— Dorkas domas pastāsta mums daudz, taču ne visu. Konkrēti — tās stāsta, ka ar gadiem Frei- zeru godājuši arvien vairāk un vairāk un ka galu galā šī godāšana pāraugusi gandrīz vai reliģijā. Gandrīz vai, bet ne gluži. Kā vienīgais citas pasaules sūtnis Freizers kļuvis par visizcilāko personību viņu vēsturē, vai saprotat?

— To var saprast, — Rendls piekrita. — Bet kas tad ir?

— Trīssimt gadi radījuši svētuma oreolu ap visu, ko runājis un darījis Freizers. Visa no viņa saņemtā informācija tiek saglabāta vārds vārdā, viņa padomus lolo atmiņā, viņa brīdinājumus neviens neuzdrošinās izlaist no prāta. — Bentons uz mirkli iegrima domās. — Un Freizers viņus ir brīdinājis: licis baidīties no Zemes, kāda tā bija viņa laikā.

— Vai tad licis jau pirmajā gadījumā mums dzīviem novilkt ādu? — Giberts jautāja.

— Nē, to viņš nepavisam nav teicis. Viņš šejieniešus brīdinājis, ka zemieši, tie, kurus Freizers pazina, izdarīs secinājumus ne jau Šaksemben- deras iedzīvotāju, labā, tas atnesīs viņiem ciešanas un bēdas, un var notikt tā, ka kontaktu starp šīm divām planētām viņi mūžam nožēlos, ja viņiem nepietiks prāta un spēka ar varu to pārtraukt.

— Freizers bija vecs, veica savu pēdējo ceļojumu un gatavojās izlaist saknes, — Rendls sacīja. — Pazīstu es tādus. Tikko uz kājām turas, staigā, apbruņojušies līdz zobiem, un uzskata sevi par brašuļiem, bet patiesībā viss lādiņš jau sen iztērēts. Šis tips pārāk ilgu laiku bija pavadījis kosmosā un sajucis prātā. Esmu gatavs derēt, ka viņš nekur nejutās tik labi kā lidojošā zvaigžņu kuģī.

— Viss var būt, — ar šaubām balsī pieļāva Bentons. — Taču diez vai. Zēl, ka mēs nekā nezinām par šo Freizeru. Mums viņš ir tikai aizmirsts vārds, kas izvilkts dienasgaismā no kāda birokrāta rakstāmgalda.

— Kādreiz mans liktenis būs tāds pats, — Giberts melanholiski iestarpināja.

'— Tā vai citādi, bet Freizers neaprobežojās tikai ar vienu brīdinājumu. Sekoja otrais <— lai viņi pārāk nesteidzas tikt no mums vaļā, jo nav izslēgts, ka tā pazaudēs savus labākos draugus. Cilvēku raksturi mainās, Freizers mācīja iezemiešiem. Izmaiņas var notikt uz labo pusi, un pienāks diena, kad Šaksembenderai ne no kā nebūs jābaidās. Jo vēlāk mēs nodibināsim ar viņiem kontaktu, jo tālāk būsim pavirzījušies pa nākotnes ceļu, jo lielāka pārmaiņu iespējamība, apgalvoja Freizers. — Bentoins izskatījās noraizējies. >—Ievērojiet: kā es jau teicu, šie uzskati te ir ieguvuši tādu spēku kā svētie baušļi.

>— Patīkami dzirdēt, — Giberts noņurdēja. — Spriežot pēc tā, ko Dorka naivi uzskata par savām slepenām domām — un varbūt tāpat domā visi viņa tautieši;—, mūs vai nu cels debesīs, vai nogalinās, atkarībā no tā, vai mēs, pēc viņu saprašanas, esam kļuvuši labāki un atbilstam kritērijam, ko noteicis ķertais nelaiķis. Galu galā, kas viņam devis tiesības spriest, vai mēs esam nobrieduši kontaktam ar iezemiešiem vai ne? Pēc kādām pazīmēm to domā noteikt paši iezemieši? Kā viņi lai zina, vai mēs esam pārmainījušies un kādas pārmaiņas notikušas pēdējo trīssimt gadu laikā? Es nesaprotu …

Bentons viņu pārtrauca:

— Tu ar savu netīro pirkstu trāpīji tieši sāpīgajā vietā. Viņi uzskata, ka var spriest. Ir par to pat pārliecināti.

— Kādā veidā?

;— Ja mēs izrunāsim divus noteiktus vārdus noteiktos apstākļos, tad būsim pazuduši. Ja neizrunāsim, viss būs kārtībā.

Giberts atviegloti iesmējās.

— Freizera laikos zvaigžņu kuģos nebija uzstā- dlti domu lasītāji. Toreiz tie vēl nebija izgudroti. Viņš taču nevarēja paredzēt, ka tādi būs, vai ne?

— Bez šaubām.

— Tātad, — turpināja Giberts, kuru uzjautrināja situācijas vienkāršība, — tu mums tikai pasaki, par kādiem apstākļiem domāja Dorka un kas tie par liktenīgajiem vārdiem, tad mēs pievaldīsim mēli un pierādīsim, ka esam lāga zēni.

— Attiecībā uz apstākļiem ir reģistrēts vienīgi neskaidrs domu tēls, kas norāda, ka tiem ir kaut kāds sakars ar templi, — Bentons pavēstīja.'— Šis templis noteikti būs pārbaudes vieta.

— Un tie divi vārdi?

— Nav reģistrēti.

— Kāpēc? Vai tad viņš tos nezina?. — mazliet nobālis, Giberts jautāja.

—< Nevaru saprast. <— Bentons neslēpa savu bēdu. — Prāts operē ar tēliem, ar vārdu nozīmi, nevis to rakstību. Nozīme ietērpjas skaņās, kad cilvēks: runā. Tādēļ nav izslēgts, ka Dorka vispār nezina šos vārdus, bet varbūt viņa domas par tiem netiek reģistrētas tāpēc, ka viņam nav zināma to nozīme.

— Bet tie taču var būt jebkuri vārdi! Vārdu ir miljoniem!

— Tādā gadījumā jo lielāka varbūtība, ka tieši tos divus mēs neizteiksim, — Bentons drūmi sacīja. — Tiesa, ir viena atruna.

— Kāda?

— Freizers bija dzimis uz Zemes, viņš labi pazina zemiešus. Dabiski, par kontroles vārdiem viņš izvēlējās tādus, kurus, viņaprāt, zemietis visdrīzāk izteiktu, — un pēc tam cerēja, ka būs kļūdījies.

Giberts izmisumā iebelza sev pa pieri.

— Tātad rīt agri mēs dosimies uz šo muzeju kā vērši uz kautuvi. Tur es atpletīšu žaunas un nepagūšu ne attapties, kad man jau būs pieauguši spārniņi un rokās arfa. Un tas viss tāpēc, ka šie sarkanādainie svēti tic lamatām, ko uzstādījis kaut kāds kosmiskais psihopāts. — Viņš dusmīgi uzlūkoja Bentonu. — Nu, ko darīsim, muksim projām no šejienes, kamēr nav par vplu, un ziņosim par apstākļiem Bāzei? Vai riskēsim un paliksim?

— Kad mūsu flote ir atkāpusies? — Bentons atbildēja ar jautājumu.

— Es zināju, ka tu tā atbildēsi.

Giberts padevās nenovēršamajam, ko viņiem gatavoja nākamā diena.

Rīts atausa skaidrs un dzestrs. Visi trīs bija gatavi, kad ieradās Dorka desmit iezemiešu pavadībā — varbūt tie bija tie paši, kas vakar, varbūt citi. Noteikt to bija grūti: visi iezemieši viņiem likās vienādi.

Ienācis kuģī, Dorka ar apvaldītu sirsnību jautāja:

— Ceru, jūs labi atpūtaties? Vai mes jus netraucējam?

— Ne tādā ziņā, kā tu domā, — Giberts pusbalsī nomurmināja. Viņš nenolaida acis no iezemiešiem, un abas viņa rokas it kā nejauši atradās līdzās divu smagu pistoļu spaliem.

— Mēs gulējām kā nosisti. — Bentona atbilde pret paša gribu izklausījās draudīga. >— Tagad mēs esam gatavi uz visu.

— Tas ir labi. Es priecājos par jums. - Dor- kas melno acu skatiens pievērsās pistolēm. '— Ieroči? — Viņš izbrīnīts pamirkšķināja, bet sejas izteiksme nepārmainījās. — Tie taču šeit nebūs vajadzīgi! Vai tad jūsu Freizers nedzīvoja pie mums mierā un saticībā? Bez tam mums, kā redzat, nav ieroču. Nevienam no mums nav pat makšķeres.

— Tas nenozīmē neuzticēšanos, — Bentons sacīja. — Kosmiskajā kara flotē mēs esam tikai nožēlojami daudzu jo daudzu priekšrakstu vergi. Viena no reglamenta prasībām ir — vienmēr pirmo oficiālo kontaktu nodibināšanas laikā nēsāt ieroci. Un mums jāpakļaujas reglamentam. — Viņš apveltīja Dorku ar apburošu smaidu. — Ja reglaments prasītu, lai mēs nēsājam zāles brunčus, salmu cepures un kartona degunus, tad jūs ieraudzītu uzjautrinošu skatu.'

Ja arī Dorka nenoticēja muļķīgajai pasaciņai, ka cilvēki tik verdziski pakļaujas reglamentam pat tādā tālumā no Zemes, viņš to nekā neizrādīja. Samierinājās iar to, ka zemieši ir apbruņoti un nešķirsies no ieročiem, lai kādu iespaidu tas atstātu uz planētas vietējiem iedzīvotājiem.

Šajā ziņā Dorkam bija priekšrocība: viņš atradās savā zemē, savā teritorijā. Personiskais ierocis, kaut arī to lieto prasmīgas rokas, neko neizšķir, ja pretinieka skaitliskais pārākums ir neapstrīdams. Labākajā gadījumā var dārgi pārdot savu dzīvību. Taču ir gadījumi, kad cena nav svarīga.

— Jūs tur gaida Limans — tempļa sargātājs, — Dorka sacīja. — Viņš arī labi prot kosmo- lingvu. Ļoti gudrs cilvēks. Vispirms apmeklēsim viņu, bet pēc tam apskatīsim pilsētu. Vai varbūt jums ir citas vēlēšanās?

Bentons svārstījās. Zēl, ka šis Limans vakar nebija starp viesiem. Viņš jau nu gan noteikti zina šos divus liktenīgos vārdus. Domu uztvērējs būtu tos izvilinājis no Limana galvas un pēc viņa aiziešanas, tā teikt, pasniedzis uz paplātes, un tad lamatas būtu kļuvušas nekaitīgas. Templī nebūs iespējams rakņāties pa Limana smadzenēm, jo domu uztvērēja kabatas formāta modeļu nav un ne planētas saimnieki, ne viesi nav apveltīti ar telepātiskām spējām.

Templī apkārt viņiem drūzmēsies iezemieši — neskaitāmi iezemieši, pilni baiļu par nezināmajām sekām. Viņi vēros katru atnācēju kustību, kāri uztvers katru viņu vārdu, saspringti gaidīs, gaidīs… līdz tam brīdim, kad kāds no astronautiem pats dos signālu slaktiņam.

Divi vārdi — divi nejauši izteikti vārdi, sitieni, cīņa, nosvīduši ķermeņi, lāsti, smaga elsošana, varbūt pat viens otrs šāviens.

Divi vārdi.

Un nāve!

Bet pēc tam samierināšanās ar sirdsapziņu — aizlūgums par mirušo dvēselēm. Vara krāsas sejas bēdu pilnas, taču tajās staro ticība, un templī atskan lūgšana: «Viņus pārbaudīja pēc tava novēlējuma, un ar viņiem rīkojās pēc tavas gudrības. Viņus uzlika uz taisnprātības svariem, un kauss nenosvērās viņiem pa labu. Slava tev, Freizer, mēs esam atbrīvojušies no tiem, kas nav mūsu draugi.»

Tāds pats liktenis sagaidīs nākamā zvaigžņu kuģa komandu un arī to, kas ieradīsies pēc tam, un tā līdz tam laikam, kamēr Zeme vai nu izolēs šo pasauli no starpgalaktiskās civilizācijas galvenās gultnes, vai arī nežēlīgi to apspiedīs.

— Tātad, ko jūs vēlaties? — Dorka neatlaidās, ieinteresēti raudzīdamies viņam sejā.

Bentons nodrebēja un atvairīja savas nesakarīgās domas; viņš apzinājās, ka visas acis pievērstas viņam. Giberts un Rendls nervozēja. Dorkas seja pauda tikai pieklājīgas rūpes, tajā nebija ne miņas no asinskares un kareiviguma. Tas, protams, neko nenozīmēja.

Tad nez no kurienes atskanēja balss — Bentons uzreiz pat nesaprata, ka tā ir viņa paša balss: «Kad mūsu flote ir atkāpusies?»

Skaļi un noteikti Bentons sacīja:

— Vispirms iesim uz templi.

Ne ar ko — ne ar ārieni, ne izturēšanos — Limans neatgādināja svešas, citplanētas reliģijas galveno priesteri. Viņš bija paliela auguma (pēc vietējiem priekšstatiem), mierīgs, cienīgs un ļoti vecs un līdzinājās vecūksnējam, lādzīgam bibliotekāram, kas sen paslēpies no ikdienas dzīves putekļainu grāmatu valstībā.

— Lūk, šeit, — viņš sacīja Bentonam, — fotogrāfijās redzama Zemes ģimene, kuru Freizers pazina tikai bērnībā. Tā ir viņa māte, tas — tēvs, bet šo ērmīgo spalvaino radījumu viņš sauca par suni.

Bentons paskatījās, pamāja, neko neatbildēja. Tas viss bija ļoti parasti, ļoti banāli. Katram ir ģimene. Katram ir tēvs un māte un daudziem — savs suns. Viņš tēloja dzīvu interesi, kādu nejuta, un mēģināja pēc acumēra noteikt, cik iezemiešu ir šai telpā. No sešdesmit līdz septiņdesmit, un ārā vesels pūlis. Pārāk daudz.

Ar pedanta ziņkāri Limans turpināja:

— Pie mums tādu radījumu nav, un Freizera piezīmēs tie nav pieminēti. Kas tas ir — suns?

Jautājums! Uz to jāatbild. Būs jāatver mute un jārunā. Sešdesmit pāri acu, ja ne vairāk, kā piekalti, vēro viņa lūpas. Sešdesmit pāri ausu, ja ne vairāk, saspringti klausās un gaida. Vai tiešām liktenīgais mirklis ir klāt?

Bentona muskuļi neviļus saspringa priekšsajūtā, ka tūlīt, tūlīt mugurā ietrieksies duncis, un viņš liekuļoti bezrūpīgi atbildēja:

— Neliels dzīvnieks, piejaucēts, saprātīgs.

Nekas nenotika.

Vai saspīlējums mazliet atslāba, vai arī tas no paša sākuma bija eksistējis tikai Bentona saasinātajā iztēlē? Kā to tagad lai zina?

Limans parādīja kādu priekšmetu un, turēdams to kā dārgu relikviju, sacīja:

— So lietu Freizers dēvēja par savu nešķiramo draugu. Tā «sagādāja viņam lielu mierinājumu, kaut arī mums nav saprotams, kādā veidā.

Tā bija veca, sasprēgājusi, ilgi kalpojusi pīpe. Tā uzvedināja tikai uz vienu domu: cik nožēlojami ir personiskie dārgumi, kad to īpašnieks miris. Bentons saprata, ka kaut kas jāsaka, taču nezināja, kas tieši. Giberts un Rendls stūrgalvīgi izlikās mēmi.

Viņiem par lielu atvieglojumu, Limans nolika pīpi, neko vairāk nejautājis. Nākamais eksponāts bija mirušā izlūka staru raidītājs; tā korpuss ar mīlestības pilnu rūpību bija spoži nospodrināts. Tieši šis veclaicīgais raidītājs bija nosūtījis Freizera ziņojumu uz tuvāko apdzīvoto sektoru, no kurienes, pārceļojot no planētas uz planētu, tas sasniedza Zemes bāzi.

Pēc tam tika parādīts atsperes nazis, hronometrs rodija korpusā, naudas maks, automātiskās šķiltavas — lērums sīku, vecu lietu. Četrpadsmit reižu Bentons sastinga šausmās, būdams spiests atbildēt uz jautājumiem vai reaģēt uz piezīmēm. Četrpadsmit reižu saspīlējums — īstens vai iedomāts — sasniedza kulmināciju un pēc tam pamazām atslāba.

— Kas tas tāds?. — Limans jautāja un pasniedza Bentonam salocītu papīra lapu.

Bentons uzmanīgi to atlocīja. Tā bija tipogrāfijā iespiesta oficiāla testamenta veidlapa. Uz tās steidzīgā, bet skaidrā un noteiktā rokrakstā bija uzmesti daži vārdi:

«Semjuelam Freizeram, kosmisko izlūku Zemes korpusa 727. numuram, nav pēc sevis nekā, ko atstāt, izņemot savu labo vārdu.»

Bentons atkal salocīja dokumentu, atdeva to Limanam un pārtulkoja Freizera vārdus kosmo- lingvā.

— Viņam bija taisnība, — Limans sacīja. — Taču kas pasaulē ir vērtīgāks?

Viņš pagriezās pret Dorku un kaut ko pateica vietējā valodā — zemieši nekā nesaprata. Tad viņš sacīja Bentonam:

— Mēs jums parādīsim Freizera attēlu. Tūlīt jūs redzēsiet viņu tādu, kādu mēs viņu pazinām.

Giberts iebukņīja Bentonam ar elkoni.

— Kāpēc viņš pārgāja uz svešu valodu? — viņš jautāja angliski, sekodams iezemiešu sliktajam paraugam. — Es zinu: viņš negribēja, ka mēs saprastu, par ko tiek runāts. Turies, draugs, tūlīt sāksies. Mana sirds to nojaus.

Bentons paraustīja plecus, pavērās apkārt: iezemieši spiedās virsū, ielenca viņu no visām pusēm un ieslēdza ciešā lokā. Kuru katru brīdi būs jārīkojas zibeņātri, bet tādā biezumā tas nav iespējams. Visi klātesošie raudzījās uz telpas tālāko sienu, un visās sejās parādījās godbijīgi jūsmīga izteiksme, it kā būtu sagaidāms, ka tūlīt, tūlīt viņu dzīvi apstaros nedzirdēta laime.

No visām mutēm izlauzās vienbalsīga nopūta: vecais Limans atvilka aizkaru un atsedza Cilvēka no Ārienes attēlus. Krūšutēlu dabiskā lielumā uz mirdzoša postamenta un ap divi metri augstu ar eļļas krāsām gleznotu portretu. Spriežot pēc visa, abos šedevros bija lieliski panākta līdzība.

Ilgs klusums. Visi, likās, gaidīja, ko teiks zemieši. Tā gaida sprieduma pasludināšanu tiesā. Taču tagad, šajā nejēdzīgi sarežģītajā un draudīgajā situācijā, grūtais pienākums pieņemt spriedumu bija uzlikts pašiem apsūdzētajiem. Tiem, kas šeit klusējot tika tiesāti, pašiem bija jāatzīst sevi par vainīgiem vai nevainīgiem nezināmajā noziegumā, kas izdarīts nezin kad un nezin kā.

Nevienam no viņiem nebija nekādu ilūziju: viņi zināja, ka pienācis kritiskais brīdis. Viņi juta to intuitīvi, izlasīja apkārtējo vara krāsas sejās. Bentons palika nopietns. Rendls mīņājās, it kā nevarētu izšķirties, uz' kuru pusi mesties, kad pienāks laiks. Kareivīgais fatālists Giberts stāvēja, plati izvērsis kājas, turēdams rokas pie pistolēm, un ar visu savu izskatu rādīja, ka tik viegli dzīvību neatdos.

— Tātad, — piepeši skarbā balsī klusumu pārtrauca Limans, — ko jūs par viņu domājat?

Nekādas atbildes. Zemieši saspiedās kopā, sa- springuši uzmanībā, gatavi uz visļaunāko, un aplūkoja pirms trīssimt gadiem mirušā izlūka portretu. Neviens neteica ne vārda.

Limans sarauca pieri. Viņa balss skanēja asi:

— Jūs, cerams, neesat pazaudējuši runas spēju?

Viņš forsēja jautājuma izlemšanu, steidzināja dot galīgo atbildi. Iekarsīgajam Gibertam tas bija vairāk nekā pietiekami. Viņš izrāva aiz jostas aizbāztās pistoles un nikni, aizvainoti sacīja:

— Nezinu, ko jūs gribat dzirdēt, un man par to nav nekādas daļas. Bet, lūk, ko es jums teikšu, vai nu jums tas patīk, vai nepatīk: Freizers nav nekāds dievs. Tas katram redzams. Parasts, skaidras, taču neapšaubāmas briesmas, — Bentons turpināja. — Pēc tām iznāca, ka jūs esat mūsu draugi, ka jūs gribat un cerat kļūt mūsu draugi… Taču kaut kādi divi vārdi atklās jums mūsu naidīgo būtību un parādīs, ka mūs jāsaņem kā ienaidniekus. Ja mēs izteiksim šos vārdus, mums beigas! Tagad mēs, protams, zinām, ka neesam tos izteikuši, citādi mēs te tik mierīgi nesarunātos. Mēs esam izturējuši pārbaudi. Taču, vienalga, es gribu jautāt. — Viņš paliecās uz priekšu, cieši lūkodamies Limanā. — Kādi ir šie vārdi?

Domīgi berzēdams zodu, nemaz nesarūgtināts par dzirdēto, Limans atbildēja:

— Freizera padoms pamatojās uz zināšanām, kādu mums nebija un nevarēja būt. Mēs pieņēmām šo padomu, neuzdodami jautājumus, nezinādami, kādi bija viņa apsvērumi un domu gaita, jo apzinājāmies, ka viņš smeļ no zvaigžņu gudrības akas, kas mūsu saprašanai nav pieejama. Freizers lūdza, lai mēs jums parādām templi, viņa lietas, viņa portretu. Un ja jūs izteiksiet divus vārdus …

— Kādus divus vārdus? — Bentons neatlaidās.

Aizvēris acis, Limans skaidri un cītīgi izrunāja šos vārdus, it kā noturētu senu rituālu.

Bentons atkal atspiedās pret krēsla atzveltni. Gauži pārsteigts, viņš cieši lūkojās Rendlā un Gibertā, un tie viņam atbildēja ar tādu pašu skatienu. Visi trīs bija neizpratnē un jutās vīlušies.

Beidzot Bentons jautāja:

— Kādā valodā tie ir?

— Vienā no Zemes valodām, — Limans apgalvoja. — Freizera dzimtajā valodā.

— Un ko tie nozīmē?

— To gan es nezinu. — Limans bija tādā pašā neizpratnē kā zemieši. — Nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Freizers nevienam nepaskaidroja šo vārdu jēgu, un neviens viņam paskaidrojumus neprasīja. Mēs iemācījāmies šos vārdus un vingrinājāmies tos izrunāt, jo tie bija mums novēlētie brīdinājuma vārdi, un tas ir viss.

— Nekā nesaprotu, — Bentons atzinās un pakasīja pakausi, — Visu savu grēkpilno mūžu neko tamlīdzīgu neesmu dzirdējis.

— Ja tie ir zemiešu vārdi, tad droši vien novecojušies, un tagad tos labākajā gadījumā atceras kāds pārgudrs profesors, mirušo valodu, speciālists, — Rendls ieteicās. Brīdi padomājis, viņš piebilda: — Es kaut kur dzirdēju, ka Freizera laikā par kosmosu teikuši «vakuums», kaut gan tas ir pilns ar dažādām matērijas. formām un līdzinās visam kam, tikai ne vakuumam.

— Bet varbūt tas pat nav senā Zemes valodā, i— diskusijā iesaistījās Giberts. - Varbūt tie ir senlaiku kosmonautu valodas vai arhaiskas kosmolingvas vārdi …

— Atkārto tos! — Bentons palūdza.

Limans laipni atkārtoja šos vārdus. Divi vienkārši vārdi — un neviens tos nekad nebija dzirdējis.

Bentons papurināja galvu.

— Trīssimt gadu — tas ir neiedomājami ilgs laiks. Neapšaubāmi, Freizera laikos šie vārdi ir bijuši izplatīti. Bet tagad tie atmiruši, apbedīti, aizmirsti — aizmirsti tik sen un tik cieši, ka es neņemos pat minēt, ko tie nozīmē.

— Es arī ne, — Giberts viņam piebalsoja. — Labi, ka neviens no mums nav pārlieku mocīts ar izglītību. Šausmīgi iedomāties: astronauts var nelaikā tikt kapā tikai tāpēc, ka atceras trīs četras novecojušas skaņas.

Bentons piecēlās.

— Labi, nav vērts domāt par to, kas uz visiem laikiem izzudis. Ejam, salīdzināsim šejienes birokrātus ar mūsējiem.

Viņš paskatījās uz Dorku.

— Vai tu esi gatavs vest mūs uz pilsētu?

Brīdi šaubījies, Dorka mulsi jautāja:

— Vai ierīce, kas lasa domas, ir jums līdz?

— Tā cieši piekniedēta zvaigžņu kuģī, — Bentons pasmējās un uzmundrinoši uzsita Dorkam uz pleca. — Pārāk masīva, lai staipītu līdz. Domā, par ko gribi, un priecājies, jo tavas domas paliks mums noslēpums.

Ejot ārā, trīs zemieši uzmeta skatienu priekškaram, kas aizsedza sirma, melnādaina cilvēka, kosmosa izlūka Semjuela Freizera portretu.

— Draņķa nēģers! — Bentons atkārtoja aizliegtos vārdus. — Nesaprotami. Kaut kādas muļķības!

— Gluži vienkārši bezjēdzīgs skaņu sakopojums, — Giberts piekrita.

— Skaņu sakopojums, — kā atbalss atsaucās Rendls. — Starp citu, senos laikos to sauca smieklīgā vārdā. Es to izlasīju kādā grāmatā. Tūlīt atcerēšos. — Viņš brīdi padomāja, tad priecīgi iesaucās: — Atcerējos! To sauca «abrakadabra».