Pārbaudes akmens Zinātniski fantastisku stāstu krājums

PAZUDUŠAIS APARĀTS

Kosmiskajā kuģī «Bastlers» sen nebija valdījis tāds klusums. Kuģis stāvēja Sīriusa kosmodromā ar aukstām izpūtējcaurulēm, daudzu rētu izraibots— mats matā kā izmocījies skrējējs pēc mara- tonskrējiena. Starp citu, «Bastleram» bija pilnīgs pamats tādam izskatīties: tas tikko bija atgriezies no ilga lidojuma, kurā ne vienmēr viss gāja gludi.

Un, lūk, tagad, kosmodromā, gigantiskais kuģis bija ieguvis pelnīto mieru, kaut arī ne uz ilgu laiku. Klusums, beidzot klusums. Nav vairs ne trauksmju, ne bažu, ne sarūgtinājumu, ne mokpilnu grūtību, kas brīvā lidojumā rodas vismaz divas reizes diennaktī. Tikai klusums, klusums un miers.

Kapteinis Maknauts sēdēja krēslā, uzlicis kājas uz rakstāmgalda un tīksmi atslābinājis ķermeni. Atomdzinēji bija izslēgti un pirmoreiz pa daudziem mēnešiem apklususi ellišķīgā mašīnu dārdoņa. Gandrīz visa «Bastlera» komanda — apmēram četrsimt cilvēku —, saņēmusi atvaļinājumu, līksmojās uz nebēdu netālajā spožas saules staru pielietajā pilsētā. Vakarā, tiklīdz uz kuģa atgriezīsies pirmais palīgs Gregorijs, arī pats kapteinis Maknauts dosies smaržīgajā krēslā, lai izbaudītu neonā mirgojošo civilizāciju.

Cik patīkami beidzot spert kāju uz cietas zemes! Komandai tiek dota iespēja izklaidēties, tā sakot, atgūt nokavēto, un katrs to dara kā mācēdams. Aiz muguras palikušas rūpes, satraukumi, pienākumi un trauksmes. Komforts un drošības sajūta — tāds ir apbalvojums nogurušajiem kosmosa klejotājiem!

Kajītē ienāca vecākais radiovirsnieks Bērmens. Viņš bija viens no sešiem ekipāžas locekļiem, kam vajadzēja palikt uz kuģa, un pēc viņa sejas bija redzams, ka viņam ir zināmi vismaz divdesmit patīkamāki laika pavadīšanas veidi.

— Tikko pienāca radiogramma, ser, — viņš sacīja, pasniegdams papīra lapiņu, un palika stāvam, gaidot atbildi.

Kapteinis Maknauts paņēma radiogrammu, nocēla kājas no galda, izslējās un, pieņēmis komandierim pienācīgu pozu, skaļi izlasīja:

— ZEME GALVENA PARVALDE BASTLERAM PUNKTS

PALIECIET SIRIDROMA TĀLĀKIEM RĪKOJUMIEM

PUNKTS KONTRADMIRĀLIS VEINS U PUNKTS KESIDIJS

IERADĪSIES SEPTIŅPADSMITAJĀ PUNKTS

FELDMANS KOSMISKO OPERĀCIJU NODAĻA SIRISEKTORS

Kapteiņa seja sadrūma. Viņš atrāva skatienu no papīra un skaļi nopūtās.

— Vai kaut kas noticis? — Bērmens jautāja, nojauzdams ko nelabu. Maknauts norādīja uz trim grāmatiņām, kas gulēja kaudzītē uz galda.

— Vidējā. Divdesmitā lappuse.

Bērmens pāršķīra dažas lapas un atrada vajadzīgo paragrāfu: «Veins U. Kesidijs, kontradmirālis. Amats — kuģu un noliktavu galvenais inspektors.»

Bērmens ar pūlēm norija siekalas.

— Tas nozīmē…

— Jā, — Maknauts īgni apstiprināja. — Atkal gluži kā karaskolā. Krāsot un berzt, tīrīt un pulēt. — Viņš pieņēma dzedru sejas izteiksmi un pretīgi oficiālā balsī sacīja: — Kaptein, jums ir tikai septiņi simti deviņdesmit deviņas avārijas rācijas, bet pēc saraksta skaitās astoņi simti. Kuģa žurnālā nav ieraksta par trūkstošo rāciju. Kur tā ir? Kas ar to noticis? Kāpēc vienam no jūsu ekipāžas locek|iem nav oficiāli reģistrēto dienesta bikšturu? Vai jūs esat ziņojis par to nozušanu?

— Kāpēc viņš uzkritis tieši mums? — ar šausmu izteiksmi sejā Bērmens jautāja. — Nekad agrāk taču viņš mums nepievērsa uzmanību!

— Tieši tāpēc, — Maknauts atbildēja, bezcerīgi raudzīdamies sienā. — Pienākusi mūsu kārta saņemt brāzienu. — Kapteiņa apātiskais skatiens beidzot apstājās pie kalendāra. — Mums vēl ir trīs dienas — pa to laiku daudz ko var izdarīt. Tūlīt izsauc pie manis otro virsnieku Paiku.

Apbēdinātais Bērmens aizgāja. Drīz vien durvīs parādījās Paiks. Viņa sejas nelaimīgā izteiksme apstiprināja veco patiesību, ka sliktas vēstis lido ar vēja spārniem.

— Izraksti pieprasījumu simt galoniem plasti- krāsas, tumši pelēkas, augstākā labuma. Un otru — trīsdesmit galoniem baltas emaljas iekštelpām. Nekavējoties nosūti tos uz kosmodroma noliktavu un parūpējies, lai krāsas kopā ar nepieciešamo daudzumu otu un pulverizatoru būtu šeit līdz sešiem vakarā. Pievāc visus slaukāmos materiālus, kas vien tur dabūjami.

— Komandai tas nepatiks, — Paiks sacīja, vārgi mēģinādams pretoties.

— Nekas, pieradīs, un būs labi, — Maknauts viņu mierināja. — Mirdzošs, spodri uzposts kuģis labvēlīgi ietekmē ekipāžas morālo stāvokli — tieši tā rakstīts Kosmiskā dienesta reglamentā. Bet tagad sāc kustēties un tūlīt nosūti krāsas pieprasījumus. Pēc tam atnes man inventāra sarakstus. Mums jāizdara inventarizācija līdz Kesidija atbraukšanai. Kad viņš būs ieradies, tad vairs neizdosies segt iztrūkumu vai tikt vaļā no priekšmetiem, kas būs lieki.

— Tieši tā, ser! — Paiks pagriezās un, kājas vilkdams, izgāja no kajītes ar tikpat sērīgu sejas izteiksmi kā Bērmenam.

Atgāzies pret krēsla atzveltni, Maknauts kaut ko murmināja zem deguna. Viņu māca neskaidra nojauta, ka pēdējā minūtē visi pūliņi izrādīsies veltīgi. Inventāra sarakstos minēto lietu iztrūkums skaitījās diezgan nopietns pārkāpums, ja šo lietu nozušana nebija atzīmēta iepriekšējā atskaitē. Pārpalikums — vēl ļaunāk. Pirmais liecināja par nevērīgu vai nolaidīgu glabāšanu, bet otrais varēja nozīmēt vienīgi apzinātu valsts īpašuma izlaupīšanu, ko pieļāvis kuģa komandieris.

Ņemsim, piemēram, gadījumu ar Viljamsu — smagā kosmiskā kreisera «Svifts» komandieri —, par to runā visā kosmosā. Maknauts par to uzzināja, kad «Bastlers» lidoja garām Butsam. Izdarot inventarizāciju, uz kreisera «Svifts» tika atrastas vienpadsmit spoles ar elektrificēto iežogojumu vadiem, bet pēc sarakstiem vajadzēja būt tikai desmit. Iejaucās kara prokurors, un tikai tad noskaidrojās, ka šī liekā spole ar stiepli, pēc kuras, starp citu, uz dažām planētām bija ļoti liels pieprasījums, nebija nozagta kosmiskā dienesta noliktavās un nogādāta (kosmiskajā žargonā — teleportēta) uz kuģi. Tik un tā Viljamss dabūja brāzienu, kas nepavisam nepalīdz virzīties augšup pa dienesta kāpnēm.

Maknauts vēl arvien prātoja, murminādams zem deguna, kad atgriezās Paiks ar biezu mapi rokās.

— Vai jūs gribat sākt inventarizāciju tūlīt- ser?

— Nekas cits mums neatliek, — kapteinis nopūtās, sūtīdams pēdējās ardievas savai atpūtai pilsētā un spožajām svētku ugunīm. — Vajadzēs milzumu laika, lai izvandītu kuģi no priekšgala līdz astei, tāpēc ekipāžas personisko mantu apskati izdarīsim pašās beigās.

Izgājis no kajītes, kapteinis devās uz «Bast- lera» priekšgalu; aiz viņa mocekļa izskatā vilkās Paiks.

Kad viņi gāja garām galvenajai ieejas lūkai, viņus pamanīja kuģa suns Pīzleiks. Ar diviem lēcieniem Pīzleiks bija augšā pa trapu un piebiedrojās gājējiem. Šis milzīgais suns, kura vecāki bija bijuši neizsmeļama entuziasma pilni, bet maz rūpējušies par sugas tīrību, skaitījās pilntiesīgs ekipāžas loceklis un lepni nēsāja kaklasiksnu ar uzrakstu «Pīzleiks — kosm. k. «Bastlers» īpašums». Suņa galvenais pienākums, ar kuru viņš lieliski tika galā, bija nelaist klāt pie kuģa trapa viotējos grauzējus un retos gadījumos — atklāt briesmas, ko nepamanīja cilvēks.

Visi trīs aizdefilēja pa koridoru — Maknauts un Paiks ar drūmu apņēmību kā cilvēki, kas upurē sevi pienākuma vārdā, un smagi elsojošais Pīzleiks, pilns gatavības uzsākt jebkuru rotaļu, kādu viņam piedāvātu.

Iegājis kuģa priekšējā telpā, Maknauts smagi atslīga pilota krēslā un paņēma no Paika rokām mapi.

— Tu visu šo ķēķi pazīsti labāk par mani — mana vieta ir stūrmaņa kabīnē. Tāpēc es lasīšu, bet tu pārbaudīsi.

Kapteinis atvēra mapi un sāka ar pirmo lapu:

— K-l. Virziena darbības kompass, tips D, viens.

— Ir, — Paiks sacīja.

— K-2. Virziena un attāluma indikators, elektroniskais, tips Džī-Džī, viens.

— Ir.

— K-3. Kreisā un labā borta gravimetriskie mērītāji, Kenisija modelis, viens pāris.

— Ir.

Pīzleiks uzlika galvu uz Maknauta ceļgaliem, paskatījās viņam sejā ar saprotošām acīm un klusu iegaudojās. Viņš sāka apjēgt, ar ko nodarbojas šie divi. Apnicīgā pārbaude bija velnišķīgi garlaicīga rotaļa. Maknauts mierinoši uzlika roku uz Pīzleika galvas un sāka gumzīt suņa ausis, stieptā balsī nosaukdams priekšmetu pēc priekšmeta.

— K-187. Putugumijas spilveni, divi, uz pilota un otrā pilota krēsla.

— Ir.

Tajā laikā, kad pirmais virsnieks Gregorijs atgriezās kuģī, viņi jau bija tikuši līdz mazajai iekšējo radiosakaru kabīnei un rakņājās tur pa pustumsu. Pīzleiks, neizsakāma riebuma pārņemts, jau sen bija viņus pametis.

— M-24. Rezerves skaļruņi, trīscollīgi, tips T-2, komplekts no sešiem gabaliem, viens.

— Ir.

Aiz pārsteiguma iepletis acis, Gregorijs ielūkojās kabīnē un jautāja:

— Kas te notiek?

— Visā drīzumā pie mums ieradīsies ģenerālā inspekcija, — paskatīdamies pulkstenī, Maknauts atbildēja. — Ej pārbaudi, vai krāsa ir atvesta, un, ja nav, noskaidro, kāpēc. Bet pēc tam nāc šurp un palīdzi man — Paikam jānodarbojas ar citām lietām.

— Tātad atvaļinājumi uz pilsētu tiek atcelti?

— Protams, līdz tam laikam, kamēr nebūs aizvācies šis slotu priekšnieks un ķēķu pārzinis. — Kapteinis pagriezās pret Paiku. — Kad būsi pilsētā, pacenties sameklēt un nosūtīt uz kuģi iespējami vairāk puišu. Nekādi iemesli vai paskaidrojumi netiek ņemti vērā. Un lai būtu bez visādiem tur alibi un aizķeršanās. Tā ir pavēle!

Paika seja kļuva vēl nelaimīgāka. Gregorijs dusmīgi paskatījās uz viņu, izgāja, pēc mirkļa atgriezās un ziņoja:

— Krāsošanas materiāli būs klāt pēc divdesmit minūtēm. — Skumīgi viņš noraudzījās pakaļ aizejošajam Paikam.

— M-47. Telefona kabelis, vīts, ekranēts, trīs spoles.

— Ir, — Gregorijs sacīja, nolādēdams sevi. Kāds velns viņu dzina atgriezties uz kuģa tieši tagad!

Darbs turpinājās līdz vēlam vakaram un atsākās līdz ar saules lēktu. Šai laikā jau trīs ceturtdaļas komandas rāvās vaiga sviedros kā kuģa iekšienē, tā ārpusē, un visiem bija tāds izskats kā cilvēkiem, kas notiesāti katorgā par vēl neizdarītiem, bet iecerētiem noziegumiem.

Pa šaurajiem koridoriem un ejām puiši pārvietojās četrrāpus — tas lieku reizi pierādīja, ka

Zemes dzīvības augstāko formu pārstāvji paniski baidās no svaigas krāsas. Kapteinis bija, visiem dzirdot, paziņojis, ka pirmais, kas izsmērēs svaigo krāsu, samaksās par to ar desmit gadiem dzīves.

Otrās dienas vakarā kapteiņa ļaunās priekšnojautas sāka piepildīties. Viņi jau bija tikuši līdz virtuves inventāra saraksta devītās lapas beigām un šefpavārs Zans Blanšārs apstiprināja, ka nosauktie priekšmeti te patiešām atrodas, kad, paveikuši divas trešdaļas ceļa, viņi, tēlaini runājot, uzgrūdās uz rifiem un strauji nogāja dibenā.

Maknauts skumīgā balsī murmināja:

— V-1097. Dzeramā ūdens kauss, emaljēts, viens.

— Ir, — Blanšārs atbildēja, piesizdams kausam ar pirkstu.

— V-1098. Kasuns, viens.

— Kas? — Blanšārs jautāja, izbrīnā iepletis acis.

— V-1098. Kasuns, viens, — Maknauts atkārtoja. — Nu, ko tu blenz, it kā tevi zibens būtu ķēris? Te ir kuģa kambīze, vai ne tā? Un tu esi šefpavārs, ja? Kam citam vēl būtu jāzina, kas atrodas kambīzē? Nu, kur ir tas kasuns?

— Pirmoreiz par to dzirdu, — pavārs noteikti paziņoja.

— Nevar būt. Tas ir ievests kambīzes inventāra sarakstā, skaidri un gaiši ar mašīnu uzrakstīts: kasuns, viens. Inventāra saraksts tika sastādīts, kuģi pieņemot pirms četriem gadiem. Mēs paši esam pārbaudījuši, ka kasuns ir, un parakstījušies.

— Es ne par kādu kasunu neesmu parakstījies. — Blanšārs tiepīgi papurināja galvu. — Manā kambīzē tāda daikta nav.

— Paskaties pats! — Maknauts sacīja un piebāza inventāra sarakstu viņam pie deguna.

Blanšārs paskatījās un nicīgi nosprauslojās.

— Man te ir elektriskā krāsns, viena. Boileri, ar apvalkiem un mērierīcēm, viens komplekts. Ir pannas, sešas gabalas. Bet kasuna nav. Es nekad par to pat dzirdējis neesmu. Nav ne mazākā priekšstata, kas tas tāds. — Viņš izteiksmīgi noplātīja rokas. — Nav man kasuna, un viss!

— Bet kaut kur tam taču jābūt, — Maknauts pūlējās viņam iestāstīt. — Ja Kesidijs atklās, ka kasuns ir pazudis, būs baigais ļembasts!

— Meklējiet pats to kasunu! — Blanšārs dzēlīgi ieteica.

— Paklausies, Zan, tev ir Starptautiskās hoteļu asociācijas kulinārijas skolas diploms, tev ir Kor- donblē pavāru koledžas apliecība, galu galā — tev ir piešķirts Kosmiskās flotes ēdināšanas centra goda diploms ar trim cildinošām atsauksmēm, — Maknauts viņam atgādināja. — Un kā tad tu nezini, kur tev stāv kasuns!

— Velns lai parauj! — Blanšārs iebļāvās un sasita rokas. — Simto reizi atkārtoju, ka man nekāda kasuna nav! Un nekad nav bijis. Pats Eskuafjē nevarētu to atrast, jo manā kambīzē nekāda kasuna nav. Vai es esmu burvis, vai?

— Šis kasuns pieder pie virtuves inventāra, — Maknauts neatlaidās. — Un tam kaut kur jābūt, jo tas ir minēts kambīzes inventāra saraksta devītajā lappusē. Bet tas nozīmē, ka šim kasunam jāatrodas šeit un ka persona, kas atbildīga par tā glabāšanu, ir šefpavārs.

— Ne velna! Iekšējo sakaru pastiprinātājs — vai tad tas arī ir mans? — Blanšārs atkodās, norādīdams uz metāla kastīti kaktā pie griestiem.

Maknauts mazliet padomāja un samierinoši sacīja:

— Nē, tas ir Bērmena īpašums. Viņa saimniecība ir izkaisīta pa visu kuģi.

— Nu, tad prasiet viņam, kur viņš nogrūdis savu nolādēto kasunu! — Blanšārs ar neslēptu triumfu paziņoja.

— To es arī darīšu. Ja kasuns nav tavs, tad tam jābūt Bērmena ziņā. Tikai vispirms tiksim galā ar virtuvi. Ja Kesidijs neredzēs glabāšanā sistēmu un rūpību, viņš mani degradēs par ierindnieku. — Kapteinis atkal iebāza degunu sarakstā. — V-1099. Suņa kaklasiksna ar uzrakstu, ādas, ar bronzas apkalumiem, viena. Vari to nemeklēt, Zan. Es tikko to redzēju Pīzleikam ap kaklu. — Maknauts pievilka akurātu ķeksīti pie kaklasiksnas un turpināja: — V-1100. Grozs sunim, pīts, no klūgām, viens.

— Te tas ir, — pavārs sacīja, ar kāju iesperdams grozu kaktā.

— V-1101. Putugumijas spilvens, komplektā ar grozu, viens.

— Puse spilvena, — Blanšārs viņu izlaboja. — Pa četriem gadiem Pīzleiks otru pusi ir nograuzis.

— Varbūt Kesidijs at|aus mums izrakstīt no noliktavas jaunu. Nu labi, tas nav svarīgi. Kamēr ir kaut puse, viss kārtībā. — Maknauts piecēlās un aizvēra mapi. — Tātad ar virtuvi esam tikuši galā. Iešu parunāšu ar Bērmenu par pazudušo inventāru.

'Bērmens izslēdza UAF uztvērēju, noņēma austiņas un jautājoši palūkojās uz kapteini

— Apskatot kambīzi, tika konstatēts, ka trūkst viena kasuna, — Maknauts paskaidroja. — Kā tu domā, kur tas varētu būt?

— Kā lai es to zinu? Kambīzē ir Blanšāra valstība.

— Ne gluži. Tavi kabeļi iet caur kamblzi. Tev tur ir divi strāvas saņēmēji, automātiskais pārslēgs un iekšējo sakaru pastiprinātājs. Tātad — kur atrodas kasuns?

— Pirmoreiz par to dzirdu, — Bērmens apjucis noteica.

— Beidz runāt muļķības! — Maknauts uzbrēca, galīgi izvests no pacietības. — Man pietiek jau ar Blanšāra murgošanu! Pirms četriem gadiem kasuns mums ir bijis, pilnīgi noteikti. Paskaties inventāra sarakstā! Sī ir saraksta kuģa kopija, viss inventārs ir pārbaudīts, un apakšā stāv mans paraksts. Tātad paraksts dots arī par kasunu. Tādēļ tam kaut kur jābūt, un tas ir jāatrod līdz Kesidija atbraukšanai. _

— Man ļoti žēl, ser, — Bērmens izteica savu līdzjūtību, — bet es nekā nevaru jums palīdzēt.

— Padomā vēl, — Maknauts ieteica. — Kuģa priekšgalā ir novietots virziena un attāluma mērītājs. Kā jūs to saucat?

— Virzats, — Bērmens atbildēja, nesaprazdams, kurp tēmē viltīgais kapteinis.

— Bet kā tu sauc šo daiktu? — Maknauts turpināja, norādīdams uz pulsa raidītāju.

— Puliņš.

— Kādi bērnišķīgi vārdiņi, ko? Virzats un puliņš. Bet tagad sasprindzini savas smadzeņu krokas un atceries, kā saucās kasuns pirms četriem gadiem!

— Cik man zināms, — Bērmens padomājis atbildēja, — mums nekad nav bijis nekā kasu- nam līdzīga.

— Tad kāpēc, — Maknauts jautāja, — mēs esam par to parakstījušies?

— Es neesmu parakstījies. Tikai jūs esat visur parakstījies.

— Jā, bet jūs visi tai laikā pārbaudījāt, kur kas atrodas. Pirms četriem gadiem, acīmredzot kambīzē, es nosaucu: «Kasuns, viens,» — un kāds no jums, tu vai Blanšārs, atbildēja: «Ir.» Es ticēju jums uz vārda. Man taču ir jātic dienestu priekšniekiem. Es esmu speciālists stūrmaņa profesijā, pazīstu visas navigācijas ierīces, bet no citām saprotu maz. Tātad man bija jāpaļaujas uz kāda vārdiem, kurš zināja vai kuram bija jāzina, kas ir kasuns.

Piepeši Bērmenam iešāvās prātā lieliska doma.

—> Paklausieties, kad kuģis tika apgādāts ar jaunu iekārtu, daudz visdažādāko ierīču un aparātu bija sakrauts gaiteņos, galvenās ieejas lūkas tuvumā un virtuvē. Atcerieties, kā mēs noņēmā- mies ar to šķirošanu, lai katru uzstādītu īstajā vietā. Šis pats kasuns tagad var atrasties diezin kur, tam nemaz nav jābūt pie manis vai Blanšāra.

— Es parunāšu ar citiem virsniekiem, — Maknauts piekrita. — Tas var būt pie Gregorija, Vorta, Sāndersona vai vēl pie kāda cita. Lai būtu kā būdams, mums šis kasuns jāatrod. Vai, ja tas ir nokalpojis savu laiku un kļuvis nelietojams, par to jāsastāda attiecīgs akts.

Kapteinis izgāja. Bērmens novaikstījās viņam pakaļ, uzlika austiņas un atkal ieslēdza radiouztvērēju. Apmēram pēc stundas Maknauts atgriezās ar drūmu seju.

— Neapšaubāmi, uz kuģa nav šādas ierīces, — viņš, jūtami sapīcis, pavēstīja. — Neviens par to nekā nav dzirdējis, vēl vairāk — neviens nevar pat iedomāties, kas tas tāds ir.

— Izsvītrojiet to no inventāra saraksta un ziņojiet par tā nozušanu, — Bērmens ierosināja.

— Tagad, kad mēs atrodamies kosmodromā? Tu zini tikpat labi kā es, ka par visiem valsts īpašuma nozušanas vai sabojāšanās gadījumiem jāziņo bāzei tūlīt pēc tam, kad tas noticis. Ja es teikšu Kesidijam, ka kasuns gājis zudumā tai laikā, kad kuģis atradās lidojumā, viņš tūlīt gribēs zināt, kur, kad un kādos apstākļos tas noticis un kāpēc par to nav informēta bāze. Iedomājies, kāds skandāls sacelsies, ja piepeši izrādīsies, ka šis daikts maksā pusmiljonu. Nē, es nevaru tik vienkārši tikt vaļā no šā kasuna.

— Bet ko tad lai dara? — Bērmens vientiesīgi jautāja, taisnā ceļā iesoļodams lamatās, ko bija izlicis atjautīgais kapteinis.

— Mums atliek tikai viens, — Maknauts paziņoja. — Tev jāuztaisa kasuns!

— Kam, man? — Bērmens izbijies jautāja.

— Jā, tev un nevienam citam! Jo vairāk tāpēc, ka es esmu gandrīz vai pārliecināts, ka kasuns pieder pie tava inventāra.

— Kāpēc jūs tā domājat?

— Tāpēc, ka tas ir tipisks bērnu vārdiņš, līdzīgs tiem, kurus tu man jau pateici. Esmu gatavs derēt uz mēneša algu, ka kasuns ir kaut kāda sarežģīta zinātniska ierīce. Varbūt tai ir sakars ar miglu. Teiksim, aklās nosēšanās aparāts.

— Aklās nosēšanās aparāts saucas taustenis, — radiovirsnieks informēja kapteini.

— Redzi nu! — Maknauts iesaucās, it kā Bērmena vārdi apstiprinātu viņa teoriju. — Tā ka ķeries pie darba un uzmeistaro labu kasunu. Tam jābūt gatavam rīt līdz sešiem vakarā un nogādātam manā kajītē apskatei. Un parūpējies par to, lai kasuns izskatītos pārliecinošs un iespaidīgs. Tas ir, es gribu teikt, lai tas izskatītos pārliecinošs darba momentā.

Bērmens piecēlās, nolaida rokas un aizsmakušā balsī sacīja:

— Kā es varu uztaisīt kasunu, ja pat nezinu, kāds tas izskatās?

— Kesidijs arī to nezina, — Maknauts, priecīgi smaidīdams, atgādināja. — Viņu vairāk par visu interesē skaits. Tādēļ viņš skaita priekšmetus, skatās uz tiem, apliecina, ka tie ir uz vietas, piekrīt ekspertiem par to nolietošanās pakāpi. Mums vajpg tikai sameistarot kādu mistisku daiktu un pateikt admirālim, ka tas ir kasuns.

— Svētais Mozu! — Bērmens no sirds izsaucās.

— Nepaļausimies uz bībeles personāžu apšaubāmo palīdzību, — Maknauts pārmetoši sacīja. — Labāk liksim lietā pelēkās šūnas, ar ko mūs apveltījis dievs tas kungs. Tūlīt pat ķeries pie sava lodāmura un līdz rītdienai sameistaro pirmklasīgu kasunu. Tā ir pavēle!

Kapteinis aizgāja, briesmīgi apmierināts ar sevi. Bērmens, palicis viens savā kajītē, ar nespodru skatienu ieurbās sienā un smagi nopūtās.

Kontradmirālis Veins U. Kesidijs ieradās tieši radiogrammā norādītajā laikā. Tas bija cilvēks ar sārtu seju, apaļu vēderiņu un miegainas zivs acīm. Viņš negāja, bet cienīgi soļoja.

— Sveicināts, kaptein, es esmu pārliecināts, ka pie jums viss ir pilnīgā kārtībā.

— Kā vienmēr, — Maknauts, ne aci nepamirkšķinājis, atbildēja. — Tas ir mans pienākums. — Viņa balsī skanēja nelokāma pārliecība.

— Lieliski! — Kesidijs atzinīgi atsaucās. — Man patīk virsnieki, kas nopietni izturas pret saviem saimnieciskajiem pienākumiem. Diemžēl daži nepieder pie tādiem.

Admirālis svinīgi uzkāpa pa trapu un caur galveno lūku cienīgi iesoļoja kuģa iekšienē. Viņa zivs acis tūlīt pat ievēroja svaigi krāsoto virsmu.

— Kā jums labāk patiktos sākt apskati, kaptein, no priekšgala vai astes?

— Inventāra saraksti sākas no priekšgala un iet uz asti, ser. Tādēļ labāk sākt ar priekšgalu, tā būs vienkāršāk.

— Lieliski. — Un admirālis pagriezies svinīgi aizsoļoja uz kuģa priekšgalu. Pa ceļam viņš apstājās, lai pabužinātu kaklu Pīzleikam, un pie viena uzmeta acis suņa siksnai. — Labi kopts suns, kaptein. Vai no tā ir kāds labums?

— Pīzleiks uz Mārdijas izglāba dzīvību pieciem ekipāžas locekļiem: riedams viņš deva trauksmes signālu, ser.

— Es ceru, ka šā notikuma detaļas ir ierakstītas kuģa žurnālā?

— Tieši tā, ser! Kuģa žurnāls atrodas stūrmaņa kabīnē un gaida jūsu apskati.

— Mēs to pārbaudīsim, kad pienāks laiks.

Iegājis priekšgala kabīnē, Kesidijs ierīkojās

pirmā pilota krēslā, paņēma kapteiņa pasniegto mapi un sāka pārbaudi.

— K-l. Virziena darbības kompass, tips D, viens.

— Te tas ir, ser, — Maknauts sacīja, norādīdams uz kompasu.

— Vai esat apmierināts ar tā darbu?

— Tieši tā, ser!

Inspicēšana turpinājās. Admirālis pārbaudīja iekārtu iekšējo sakaru kabīnē, skaitļošanas kabīnē

un citās vietās un beidzot nonāca līdz kamblzei. Pie plīts izgludinātā, žilbinoši baltā uzsvārcī stāvēja Blanšārs un raudzījās uz admirāli ar neslēptām aizdomām.

— V-147. Elektriskā krāsns, viena.

— Te tā ir, — pavārs sacīja, nicīgi piegrūdis plītij pirkstu.

— Vai esat apmierināts ar tās darbu? — Kesidijs jautāja, lūkodamies uz pavāru ar zivs acīm.

— Pārāk maza, — Blanšārs sacīja. Viņš izpleta rokas, it kā aptverdams visu kambīzi. — Viss ir pārāk mazs. Trūkst vietas. Nav kur apgriezties. Tā jau nav kambīzē, bet drīzāk suņa būdas bēniņi.

— Šis ir karakuģis, nevis pasažieru laineris, — Kesidijs atcirta. Pieri saraucis, viņš ielūkojās inventāra sarakstā. — V-148. Automātiskais pulkstenis un elektriskā krāsns kopējā blokā, viens komplekts.

— Te tie ir, — Blanšārs nosprauslojās, gatavs izsviest tos pa tuvāko iluminatoru, protams, ja Kesidijs uzņemtos samaksāt to vērtību.

Admirālis, nosaukdams priekšmetu pēc priekšmeta, tuvojās saraksta beigām, un nervu saspringums virtuvē pakāpeniski pieauga. Beidzot Kesidijs izteica liktenīgo frāzi:

— V-1098. Kasuns, viens.

— Velns lai parauj! — Blanšārs nikni iekliedzās. — Es jau tūkstoš reižu teicu un vēlreiz atkārtoju, ka …

— Kasuns atrodas radiokabīnē, ser, — Maknauts steidzīgi iestarpināja.

— Ak tā? — Kesidijs vēlreiz ielūkojās sarakstā. — Bet kāpēc tad tas skaitās virtuves inventārā?

— Pēdējā remonta laikā kasuns tika novietots kambīzē, ser. Tas ir viens no portatīvajiem aparātiem, ko var uzstādīt tur, kur tam atrodas vietiņa.

— Hm! Tad tas jāieved radiokabīnes inventāra sarakstā. Kāpēc tas nav izdarīts?

— Es gribēju saņemt jūsu norādījumu, ser.

Zivs ačteles mazliet atdzīvojās, tajās pavīdēja atzinība.

— Jā, patiešām, jums taisnība, kaptein. Es pats pārnesīšu kasunu uz citu sarakstu. — Admirālis pašrocīgi izsvītroja aparātu no devītā saraksta, parakstījās, ierakstīja to sešpadsmitajā sarakstā un atkal parakstījās. — Turpināsim, kaptein. V-1099. Kaklasiksna ar uzrakstu, ādas, ar bronzas… Nu, labi, es pats to tikko redzēju. Tā bija sunim ap kaklu.

Admirālis uzvilka ķeksīti pie kaklasiksnas. Pēc stundas viņš cēli iesoļoja radiokabīnē. Tās vidū, plecus izriezis, stāvēja Bērmens. Par spīti tam, ka poza bija visai apņēmīga, viņa rokas un kājas trīcēja, bet ieplestās acis neatkāpdamās sekoja Maknautam. Tajās bija lasāms mēms lūgums. Bērmens stāvēja kā uz oglēm.

— V-1098. Kasuns, viens, — Kesidijs nosauca balsī, kas necieta iebildumus.

Kustēdamies stūraini, kā slikti noregulēts robots, Bērmens pieskārās nelielai kastei ar daudzām skalām, slēdžiem un krāsainām spuldzītēm. Pēc ārējā izskata aparāts atgādināja radioama- tiera sameistarotu sulu spiedi. Radiovirsnieks no- klakšķināja divus slēdžus. Krāsainās spuldzītes atdzīvojās un sāka mirdzināties dažādās uguņu kombinācijās.

— Te tas ir, ser, — Bērmens ar pūlēm izteica.

— Ahā!.— Kesidijs noķērca un noliecās pie aparāta, lai to labāk apskatītu. — Es kaut kā neatceros tādu aparātu. Starp citu, pēdējā laikā zinātne iet uz priekšu tādiem sojiem, ka visu nemaz nevar atcerēties. Vai tas funkcionē normāli?

— Tieši tā, ser!

— Tas ir viens no nepieciešamākajiem aparātiem uz kuģa, — Maknauts piebilda, lai būtu pārliecinošāk.

— Kāds tad ir tā uzdevums? — admirālis jautāja, dodams iespēju radiovirsniekam pasviest viņam priekšā gudrības pērli.

Bērmens nobālēja.

Maknauts steidzās viņam palīgā.

— Redziet, admirāl, sīka izskaidrošana prasītu pārāk daudz laika, jo aparāts ir ārkārtīgi sarežģīts, bet īsumā — kasuns ļauj panākt vajadzīgo līdzsvaru starp pretējiem gravitācijas laukiem. Dažādie krāsaino uguņu savienojumi norāda gravitācijas lauku nelīdzsvarotības pakāpi un intensitāti jebkurā dotajā momentā.

— Tas ir ļoti smalks aparāts, kas pamatojas uz Finaglē konstanti, — Bērmens piebilda pēkšņā izmisīgas drosmes uzplūdā.

— Saprotu, — Kesidijs pamāja, nesapratis neviena vārda. Viņš ierīkojās ērtāk krēslā, pievilka ķeksīti pie kasuna un turpināja inventarizāciju. — C-44. Komutators, automātiskais, iekšējo sakaru četrdesmit numuriem, viens.

— Te tas ir, ser.

Admirālis paskatījās uz komutatoru un atkal iegremdējās sarakstā. Virsnieki izmantoja šo mirkli, lai noslaucītu nosvīdušās sejas.

Tātad — uzvara gūta.

Viss kārtībā.

Kontradmirālis atstāja kosmosa kuģi «Bastlers» apmierināts, izteicis kapteinim veselu lērumu komplimentu. Nepagāja ne stunda, kad visa komanda jau atkal bija pilsētā, steigdamās atgūt zaudēto laiku. Maknauts izbaudīja pilsētas priecīgās ugunis pārmaiņus ar Gregoriju. Nākamās piecas dienas uz kuģa valdīja miers un klusums.

Sestajā dienā Bērmens ienesa kapteiņa kajītē radiogrammu, nolika to uz galda un apstājās, gaidīdams Maknauta reakciju. Radiovirsnieka seja bija apmierināta kā cilvēkam, kura tikumība apbalvota pēc nopelniem.

KOSMISKAS FLOTES STABA MĪTNE UZ ZEMES BASTLERAM PUNKTS ATGRIEZIETIES NEKAVĒJOTIES UZ KAPITALO REMONTU IEKĀRTĀS NOMAIŅU PUNKTS TIKS UZSTĀDĪTS JAUNĀKĀ MODEĻA DZINĒJS PUNKTS FELDMANS KOSMISKO OPERĀCIJU PĀRVALDE SIRISEKTORS

— Atpakaļ uz Zemi, — Maknauts ar laimīgu seju komentēja. — Kapitālais remonts — tas nozīmē vismaz mēnesi atvaļinājuma. — Viņš paskatījās uz radiovirsnieku. — Nodot dežurējošajam virsniekam manu rīkojumu: nekavējoties gādāt, lai viss personālais sastāvs atgrieztos uz kuģa. Kad cilvēki uzzinās izsaukuma iemeslu, viņi skries šurp pa kaklu pa galvu.

— Tieši tā, ser, — Bērmens pasmīnēja.

Pēc divām nedēļām, kad Sīridroms bija palicis tālu aiz muguras, bet priekšgala zvaigžņotās debess sektorā kā maza zvaigznīte jau bija redzama Saule, komanda vēl joprojām smaidīja. Priekšā vienpadsmit nedēļas lidojuma, bet šoreiz bija vērts paciesties. Lidojam mājup! Urā!

Smaidi nozuda, kad vienreiz vakarā Bērmens atnesa nepatīkamu ziņu. Viņš ienāca kapteiņa kajītē, apstājās telpas vidū un, kodīdams apakšlūpu, gaidīja, kad kapteinis pabeigs ierakstu kuģa žurnālā.

Beidzot Maknauts nolika žurnālu malā, pacēla acis un, ieraudzījis Bārmeņu, sarauca pieri.

— Kas noticis? Vai vēders sāp?

— Nepavisam ne, ser. Es tikai domāju.

— Vai tad tas ir tik sāpīgi?

'— Es domāju, — Bērmens aizkapa balsī turpināja. — Mēs atgriežamies uz Zemi, lai nodotu kuģi kapitālajā remontā. Vai jūs saprotat, ko tas nozīmē? Mēs kuģi atstāsim, un to okupēs ekspertu orda. — Viņš uzmeta kapteinim traģisku skatienu. — Es teicu: ekspertu.

— Protams, ekspertu, — Maknauts piekrita. — Iekārtu nevar uzstādīt un pārbaudīt grupa kretīnu.

— Būs vajadzīgs kaut kas vairāk nekā zināšanas un kvalifikācija, lai uzstādītu un noregulētu mūsu kasunu, — Bērmens atgādināja. — Lai to izdarītu, jābūt ģēnijam.

Maknauts parāvās atpakaļ, it kā viņam pie deguna būtu piegrūsta degoša pagale.

— Mans dievs! Es pavisam biju aizmirsis par to daiktu. Jā, kad mēs atgriezīsimies uz Zemes, diez vai mums izdosies satriekt šos puišus ar saviem zinātniskajiem sasniegumiem.

— Nē, ser, neizdosies, — Bērmens apstiprināja. Viņš nepiebilda vārdu «vairāk», taču viņa seja daiļrunīgi sacīja: «Tu pats mani iepini šajā netīrajā lietā, tagad pats arī palīdzi tikt cauri ar veselu ādu.»

Viņš pagaidīja dažas sekundes, kamēr Maknauts kaut ko drudžaini domāja, un tad jautāja: — Ko jūs ieteicat, ser?

Kapteiņa seja piepeši atplauka smaidā, un viņš atbildēja:

— Izjauc šo velnišķīgo aparātu un iesvied dcz- integratorā.

— Tas problēmu neatrisinās, ser. Tik un tā mums trūks viena kasuna.

— Nekas tamlīdzīgs. Es ziņošu uz Zemi, ka tas izgājis no ierindas grūtos kosmiskā lidojuma apstākļos. — Kapteinis izteiksmīgi pamirkšķināja Bērmenam. — Mēs taču tagad atrodamies brīvā lidojumā, vai ne tā? — To pateicis, viņš paņēma radiogrammu bloknotu un sāka rakstīt, neievērodams līksmo izteiksmi Bērmena sejā.»

K. K. BASTLERS KOSMISKAS FLOTES STABAM UZ ZEMES PUNKTS APARATS V-1098 KASUNS VIENS SASĶIDA SASTĀVDAĻAS NO MILZĪGA GRAVITĀCIJAS SPIEDIENA LIDOJUMA LAIKĀ CAUR DUBULT- SAUĻU HEKTORS MEID20RS MAINORS LAUKU PUNKTS MATERIALS IZMANTOTS KA KURINĀMAIS REAKTORAM PUNKTS LŪDZAM NORAKSTĪT PUNKTS MAKNAUTS BASTLERA KOMANDIERIS

Bērmens izskrēja no kapteiņa kajītes un nekavējoties noraidīja ziņojumu uz Zemi. Divas dienas pagāja pilnīgā mierā. Trešajā dienā viņš atkal ieradās pie kapteiņa, noraizējies un satraukts.

— Cirkulārā radiogramma, ser, — viņš ziņoja, pasniegdams lapiņu.

KOSMISKĀS FLOTES 5TĀBS UZ ZEMES NORAIDĪŠANAI UZ VISIEM SEKTORIEM PUNKTS ĻOTI STEIDZAMI ĀRKĀRTĪGI SVARĪGI PUNKTS VISIEM KUĢIEM NEKAVĒJOTIES NOSĒSTIES TUVĀKAJOS KOSMODROMOS PUNKTS NEPACELTIES LIDZ TURPMĀKAJAM RĪKOJUMAM PUNKTS VELINGS ZEMES GLABSANAS DIENESTA KOMANDIERIS

— Kaut kas ir noticis, — Maknauts sacīja, starp citu, nemaz neuztraukdamies. Viņš devās uz stūrmaņa kabīni, Bērmens viņam līdzi. Tur kapteinis papētīja kartes un uzgrieza iekšējā telefona numuru. Kad atsaucās Paiks, Maknauts sacīja:

— Paklausies, Paik, ir saņemts trauksmes signāls. Visiem kuģiem nekavējoties jānosēžas tuvākajos kosmodromos. Mums nāksies nosēsties Zakstedportā, apmēram trīs dienu lidojuma attālumā no šejienes. Nekavējoties maini kursu, septiņpadsmit grādu pa labi, inklinācija desmit. — Viņš nosvieda klausuli un norūca: — Man nekad nav patikusi Zakstedporta. Smirdošs ūķis. Pagalam mūsu mēnesis atvaļinājuma. Varu iedomāties, kāds būs komandas noskaņojums. Starp citu, nevaru viņiem to pārmest.

— Kā jūs domājat, ser, kas ir noticis? — Bērmens jautāja. Viņš izskatījās nemierīgs un sapīcis.

— Dievs vien to zina. Pēdējo reizi cirkulārā radiogramma tika izsūtīta pirms septiņiem gadiem, kad «Stāreiders» eksplodēja pusceļā starp Zemi un Marsu. Štābs pavēlēja visiem kuģiem palikt kosmodromos, kamēr tiks noskaidrots katastrofas cēlonis. — Maknauts paberzēja zodu, mazliet padomāja un turpināja: — Bet gadu pirms tam bija cirkulārā radiogramma, kad kosmosa kuģī «Blougans» visa komanda sajuka prātā. Vispār, lai tas būtu kas būdams, lieta ir nopietna.

— Vai tas nevar būt kosmiskā kara sākums?

— Ar ko? — Maknauts nicīgi atmeta ar roku. — Nevienam nav tādas flotes kā mums. Nē, tas ir kaut kas tehnisks. Radio agri vai vēlu mums pavēstīs iemeslu. Vēl pirms mūsu nosēšanās Zak- stedā.

Patiešām, drīz viņiem paziņoja. Jau pēc sešām stundām Bērmens iedrāzās kapteiņa kajītē ar šausmās izvaibstītu seju.

— Nu, kas tad atkal noticis? — Maknauts jautāja, dusmīgi lūkodamies uz satraukto radio- virsnieku.

— Tas ir kasuns, — Bērmens tikko spēja parunāt. Viņa rokas konvulsīvi raustījās, it kā viņš kratītu nost neredzamus zirnekļus.

— Nu, un tad?

— Tā ir bijusi mašīnraksta kļūda. Inventāra sarakstā vajadzēja būt rakstītam «k. suns», nu, kuģa suns.

Kapteinis joprojām raudzījās Bērmenā ar nesaprotošu skatienu.

— Kuģa suns? — viņš pārjautāja.

— Paskatieties pats! — Ar šiem vārdiem Bērmens nosvieda radiogrammu uz galda un aši izmetās no kajītes, aizmirsdams aizvērt durvis. Maknauts neapmierināti kaut ko norūca un sāka blenzt uz radiogrammu.

KOSMISKĀS FLOTES STĀBS UZ ZEMES BASTLE-

RAM PUNKTS SAKARĀ AR JOSU ZIŅOJUMU PAR

V-1098 KUĢA SUŅA PIZLEIKA BOJĀ EJU PUNKTS

NEKAVĒJOTIES PA RADIO SĪKI ZIŅOJIET PAR APSTAKĻIEM KĀDOS DZĪVNIEKS SASĶIDA SASTĀVDAĻAS NO MILZĪGA GRAVITĀCIJAS SPIEDIENA PUNKTS IZTAUJĀJIET KOMANDU UN ZIŅOJIET KĀDI SIMPTOMI PARĀDĪJUSIES EKIPĀŽAS LOCEKĻIEM NELAIMES BRIDI PUNKTS PILNĪGI SLEPENI ĀRKĀRTĪGI SVARĪGI VELINGS KOSMISKĀS FLOTES GLABSANAS DIENESTS UZ ZEMES

Ieslēdzies savā kajītē, Maknauts sāka grauzt nagus. Laiku pa laikam viņš pašķielēja uz tiem, pārbaudīdams, cik vēl palicis, un turpināja grauzt.