Pēdējā atlanta atgriešanās

TRAUKSME

Tās pašas dienas vakarā īvs steidzīgi devās pa oleandriem apstādīto aleju uz apaļo, balto Galvenās bāzes ēku. Augstu debesīs spoži spīdēja pilnmēness. Sudrabotais

mēness tilts krita pār gaišo okeāna klaju lidz pašam apvārsnim. Siltais, valgais gaiss bija ziedu rūgtenā aromāta piesātināts. Bāzes ēkai visapkārt sastinguši pletās platie palmu vēdekļi. Smailo lapu asās ēnas izrotāja marmora sienas ar fantastiskiem rakstiem. Piegājis tuvāk bāzes ēkai, īvs palēnināja soli. Viņš labi pazina Vilena ātro dabu un gaidīja brāzienu. Tomēr viss notika citādi.

Kaut ari jau bija vēls, Vilens gaidīja viņu savā kabinetā. Viņš sēdēja sakumpis un izskatījās ļoti noguris un krietni novecojis. Skumji palocīdams galvu, viņš atbildēja uz īva sveicienu un ar mājienu uzaicināja īvu apsēsties atzveltnes krēslā viņam pretī.

Pirkstus sažņaudzis un lūpas sakniebis, Ivs saspringti gaidīja, bet Vilens klusēja, it kā aizmirsis viņa klātbūtni, īvs galīgi apjuka. Viņš vēl nekad nebija Vilenu tādu redzējis. Un pēkšņi — nezin kāpēc — īvs apjauta, ka Vilena stāvoklis nebūt nav saistīts ar Antarktikas eksperimentu, ka iemesls ir pavisam cits. Kaut kas noticis šeit — Galvenajā bāzē. Kaut kas traģisks . . .

— Skolotāj,— īvs klusu jautāja,— vai kaut kas atgadījies?

— Jā, manu zēn! Baidos, ka noticis kaut kas nelabojams. Un vainīgs esmu es . . .

īvs acumirklī saprata.

— Dārija … — viņš iesāka un apklusa, pēkšņi sajutis mutē neciešamu rūgtumu.

Vilens nodūra galvu vēl zemāk.

— Jā.

— Vai viņa . . . Vai viņa vēl dzīva?

— Jā . . . Bet . . . Stāvoklis ir ļoti smags.

— Kur viņa ir?

— Havaju salās — Centrālajā hospitālī. Pie viņas ir Rišs, bet . . .

— Vai tā ir paralīze?

— Jā. Kā tu zini?

— Viņa ienira pie Guamas salas?

— Jā. Es — es viņai atļāvu, lai gan man nevajadzēja to darīt. Bet kā tu to zini, Iv?

— Tas nav svarīgi. Par to vēlāk … Es tūlīt pat lidošu pie viņas, tomēr es gribētu vēl zināt. . .

— Manas aizdomas . . . Vai tu atceries? Ne velti uzpeldēja zivis, manu zēn! Kāda sasodīta zemūdens laboratorija! Pagājušā gadsimta beigas. Un tā noslēpta, ka

nevienam ne prātā nenāca. Acīmredzot mums nezināmas gāzes noplūde. Izrādījās, ka vieglie skafandri nepasargā. Dārija nav vienīgais upuris.

— Vai briesmas izplatās?

— Kā redzams … lai gan lēnām. Mums nekavējoties jārīkojas. Sis tas jau ir uzsākts. Es tūlīt lidošu uz Guamu. Gaidīju tikai tevi, Iv. Gribu tev lūgt . . .

— Es sapratu. Braukšu jums līdzi.

— Paldies … Tu taču tur netālu esi strādājis. Pašreiz tas ir svarīgi.

— Tātad — mana kjūda, Skolotāj? Vai zemūdens meklējumos es būtu palaidis garām šo laboratoriju?

— Nebūt ne! Sis kvadrāts nekad nav sīki pētīts. Tur ir ļoti dziļš. Kas to būtu domājis, ka pratuši noslēpt tādas ietaises! Tava māsa uzminēja un atrisināja uzdevumu . . . Tikai pārāk dārgi samaksāja. Es to paredzēju, bet nepaguvu brīdināt. Ilgi aizkavējos pie Odingvas. Tur arī nelaime . . . Sadursme ar kaut kādu noslēpumainu kosmisku objektu. Odingva ir ievainots, labi vēl, ka ne visai nopietni. Bet metāla atlūza, kurai viņš bez panākumiem dzinās pakaļ,— tā vispār ir nozudusi. Radusies doma, vai tā maz ir piederējusi kādai vecai mūsu planētas konstrukcijai.

— Kas tad tā ir?

— Ar šo jautājumu pašreiz nodarbojas Vispasaules Akadēmijas astronomi un kosmologi. Viss var būt, bet pagaidām nevajag steigties ar secinājumiem.

— Arpuszemes civilizācija?

— Ko var zināt. . . Pat tas ir iespējams.

— Un tomēr, Skolotāj . . . Kāpēc jūs nesūtījāt uz Guamu mani? Tur es droši vien būtu vairāk noderējis.

— Nezinu, nezinu . . . Varam pateikties tieši Dārijai, ka Guamā viss tik ātri kļuva skaidrs. Viņa sameklēja vecu dokumentu kaut kādā pusaizmirstā karabāzes arhīvā — tāda bāze reiz bijusi uz šīs salas. Būdama vēsturniece, viņa uzreiz saprata, kas jāmeklē un kur jāmeklē. Diemžēl viņa gribēja pati pārbaudīt iespējamo hipotēzi, bet es nenovērtēju briesmas. To es sev nekad nepiedošu! Kas attiecas uz tevi, Iv . . . Tava Antarktikas misija bija ļoti svarīga. Un pēc tam vairs negribēju tevi atraut. Bet pašreiz mūsu uzdevums ir padarīt nekaitīgu pagātnes «sveicienu», kuru atklāja Dārija. Mēs uz turieni sūtām galvenos Viraka spēkus. Gandrīz visi darbi jāpārtrauc. Virakam šobrīd pats svarīgākais ir Guama.

— Antarktīdā … — īvs iesāka.

— Manu zēn, tu esi pareizi rīkojies. Un, kā redzams, tas ir labi, ka tieši tu biji tur, nevis es .. .

— «Kvarks-septiņi» gaida jūs lagūnas krastā pie parka,— no iekšējo sakaru ekrāna atskanēja dežuranta balss.

— Mēs ejam,— atbildēja Vilens.— Kādi ir pēdējie ziņojumi?

— Vissvarīgākie ir divi,— teica dežurants, parādīdamies uz ekrāna.— Pirmais: Dārijas veselības stāvoklis mazliet uzlabojies. Galvenais ārsts lika pateikt, ka radusies cerība. Otrais: postījumus Mosonā izdarījis metāla fragments, kas atrāvies no orbītas ārpus Zemes. Atjaunošanas darbos atrasta šīs konstrukcijas atlūza. Tiek precizēts, kur un kad tā izgatavota . . .

— Paldies dievam,— tikko dzirdami nočukstēja Vilens, un šis vecais teiciens satrauca īvu vairāk nekā pats ziņojums. Viņš gribēja pasacīt Vilenam kaut ko ļoti svarīgu, bet domas nez kādēļ bija kļuvušas nesakarīgas. Juzdams, ka trīc lūpas, īvs steigšus novērsās.

Aiz platā loga naksnīgā vēja brāzma sakustināja mēness apspīdētās palmu galotnes. Pūsmas saviļņotais mēness tilts novizuļoja un pārlija ar dzīvu sudrabu. Rifos pazibēja baltās bangu galotnes. Tikai lagūnas ūdeņi vēl turējās mierīgi un blāvi mirdzēja gluži kā liels, senlaicīgs spogulis. Bet pie tālajiem rifiem, kas slēdza ieeju lagūnā, jau kļuva redzamas bangas, un no tām pa visu gludo ūdens klaidu plaši izplūda laiski ņirbu vilnīši. Pa kreisi pie paša krasta, kur atradās nosēšanās laukums, virs koku galotnēm blāvi spīdēja «Kvarka» daudzkrāsainās starta ugunis.

— Skolotāj, mūs gaida,— īvs klusu atgādināja, neatraudams skatienu no loga.

— Tūlīt,— Vilens domīgi sacīja.— Ļauj man brīdi padomāt. Tas otrs ziņojums . . . Tātad nevis meteorīts, bet metāla konstrukcijas fragments. Man šis «meteorīts» jau pašā sākumā nedeva mieru,— Vilens turpināja, skaļi apspriezdamies pats ar sevi.— Meteorīta nokrišana pilsētā, turklāt tādā mirklī! Divas minūtes pirms ledus gabalu pacelšanas no Zemes . .. Šādas sagadīšanās varbūtība ir bezgala niecīga. Bezgala niecīga, īv! Vai tu saproti? Bet vai tik tas nebūs lidojošais kosmiskais holandietis, pēc kura dzinās Odingva? Un,ja nu tā .. . tas jau atbilstu loģiskai rīcībai. Izvairīšanās no sekošanas,

pēc tam . . . pāreja uzbrukumā. Ja man ir taisnība, cilvēce saskārusies ar jaunu — neiedomājami svarīgu — problēmu. Vai tu saproti? Ir jāpastāv Kaut Kam, kas radījis šo konstrukciju un virzījis to uz Mosonas kupolu . . .

— Vai jūs, Skolotāj, domājat, ka tas būtu kosmosa kuģis no citas civilizācijas Saules sistēmas apkaimē?

— Kuģis, eskadra, kuras izlūks varētu būt šī konstrukcija . . . Un tās pašiznīcināšanās ir gan uzbrukums, gan brīdinājums Zemei. Man nāk prātā dīvainas domas. Baidos, Iv, ka mūsu vēsturē sākas smags periods . . . Jā, tā vien šķiet . . . Un tomēr pats galvenais šobrīd ir Guama,— jau pavisam citā balsī pabeidza Vilens, pieceldamies no galda.— Drīzāk dosimies turp un — pie darba!

Ivs uzmeta ašu skatienu sirmajam akadēmiķim.

Tur stāvēja atkal tas pats vecais Vilens.