Pēdējā atlanta atgriešanās

ANTARKTIKAS EKSPERIMENTS

Mosonā viņus gaidīja darbu kalni. Vajadzēja precizēt eksperimenta gaitu. Saskaņot noteikumus ar daudzām organizācijām — gan ar tām, kuras tieši piedalījās sagatavošanā, gan arī ar tām, kuras varētu nokļūt apdraudētā zonā, ja palaišana neizdotos. Cita pēc citas sekoja ekspertu komisiju sēdes, un īvam gandrīz visās bija jāpiedalās.

Notika vairāki lidojumi virs palaišanas rajona, taču, lai cik savādi tas būtu, tie neatstāja uz īvu īpašu iespaidu. Sagatavošanas darbi bija koncentrēti zem divus kilometrus bieziem ledusblāķiem, kurus no virspuses iezīmēja tikai tumšas, dziļas riņķveida tranšeju kontūras un kurus drīzumā bija paredzēts pacelt nepieredzētā lidojumā kosmosa telpā. Ledusblāķi no virspuses bija pārklāti ar īpašas sintētikas kārtu, kurai vajadzēja palēnināt ledus iztvaikošanu, kravai virzoties cauri atmosfērai. Sintētika krāsas ziņā daudz neatšķīrās no ledus un, apsnigusi ar nupat saputināto sniegu, vispār nebija pamanāma, lai gan avions lidoja pār eksperimenta rajonu tikai simt metru augstumā. Lidojumos Ivs no jauna pārliecinājās, ka palaišanas poligons ir īsts ledus tuksnesis. Tūkstošiem kilometru rādiusā nebija nedz ciemu, nedz meteoroloģisko staciju, nedz observatoriju. Virs zemes vienīgās būves bija ieejas dziļajās šahtās, pa kurām celtnieki devās zem ledus, un pie tām ledus lidlauki. Pašlaik pēdējie avioni izveda demontētās iekārtas, automātiku, atbrīvotos celtniekus.

Pēdējā lidojumā virs eksperimenta rajona piedalījās arī Rems. Aviona salonā valdīja troksnis. Lidojuma dalībnieki, kurus bija uzbudinājusi izšķirošās dienas tuvošanās, dzīvi sarunājās, strīdējās, prognozēja. Vienīgi Rems, kā parasti nesatricināmi mierīgs, tomēr klusāks nekā citreiz, rāmi sēdēja īvam blakus, laiku pa laikam paraudzīdamies iluminatorā uz lejā slīdošo ledus tuksnesi. Jau vairākas dienas, kā bija solījusi arī meteoroloģiskā prognoze, Enderbiju Zemē bija skaidrs laiks, gandrīz bez vēja, ar stipru salu. Sarkanīgā saule, uz dažām stundām paceldamās virs ziemeju apvāršņa, ar aukstu, violeti oranžu gaismu apstaroja nedaudz viļņaino, balto līdzenumu. Slīpā gaisma jo sevišķi reljefi izcēla plaisu un sniega ciņu rakstus. No augšas tālie ledus uvālu viļņi šķita zeltīti, bet ēnas to pakājē — violetas. Virs eksperimenta rajona avions nolaidās zemāk un, samazinājis ātrumu, apmeta vairākus lokus virs katra ledus cilindra, kas bija sagatavoti transportēšanai uz kosmosu. Šahtu būves jau bija demontētas, ledus lidlauki atstāti tukši, un tikai pēdu raksts sniegā un klusās, melnās šahtu rīkles atgādināja, ka šeit kaut kas ir noticis.

— Mēģinu iztēloties, kā te izskatīsies pēc palaišanas, bet nevaru,— īvam aiz muguras kāds ieminējās.

— Nebūs nekas īpašs,— skanēja atbilde.— Dziļa piltuve vairāk nekā divu kilometru diametrā un tajā karsta ūdens ezers, kas drīz vien aizsals.

— Četras piltuves un četri ezeri?

— Ja tā būtu! . . . Baidos, ka viss beigsies ar vienu, bet pārējās būsim velti taisījuši.

— Viraks?

— Bez šaubām! Ne jau bez pamata viņu pārstāvis visu laiku lido mums līdzi.

— Tss . ..

Rems, kurš bija vērīgi raudzījies pa iluminatoru, pagriezās pret īvu.

— Sāksim ar šo bloku. Glaciologi sīki izpētījuši visus četrus sagatavotos masīvus un šo uzskata par visdrošāko. Es tā gan nedomāju, bet. . . vakar tika nolemts, ka šim jābūt pirmajam.

Ivs noliecās pie iluminatora. Slīpā apgaismojuma izcelta, lejā melnēja dziļa, apaļa aiza. Tās sienas vertikāli ietiecās tālu ledū. Augšējā mala šķita sarkana, zemāk sarkano krāsu nomainīja violeta, bet tālāk viss iegrima necaurredzamā tumsā. Izskatījās, ka milzīgs, apaļš nazis šeit pāršķēlis ledus klaja bruņas.

— Kā tas izdarīts?— Ivs klusu jautāja.

Rems tikko manāmi pavīpsnāja:

— Vienkāršāk par vienkāršu. Ledus izkausēts ar lāzera staru . . .

Atvirzījies no iluminatora, Ivs ievēroja, ka visi lidojuma dalībnieki, kaklus izstiepuši, skatās lejā uz to bloku,

kuram būs lemts būt pirmajam.

♦ + ♦

Pēdējo vakaru pirms Antarktikas eksperimenta Ivs aizvadīja vienatnē. Rems un lielākā daļa komisijas locekļu jau bija izlidojuši uz komandpunktu, no kura bija paredzēta palaišanas tālvadība. Tur notika pēdējā aparatūras pārbaude. īvam kopā ar komisijas priekšsēdētāju — vienu no Vispasaules Akadēmijas viceprezidentiem — un Centrālās ekspresinformācijas aģentūras pārstāvjiem bija jāizlido nākamajā rītā. No savas istabas viesnīcā «Dienvidpols» Ivs mēģināja — jau nez kuro reizi!— sazināties ar Vilenu. Taču akadēmiķis vēl nebija atgriezies Galvenajā bāzē, un dežurējošais dispečers nezināja pateikt, kur viņš atrodas. Ivs šo dispečeru gandrīz nepazina, tāpēc sīkāk viņu neiztaujāja. Rišs arī bija aizbraucis no Galvenās bāzes, bet Dārija, kā varēja spriest, vēl atradās Guamā. īvs nezināja, kur viņu tur meklēt.

Drošības dēļ paņēmis līdzi vieglu vilnas mēteli, Ivs izgāja no viesnīcas uz spilgti apgaismotās ielas. «Dienvidpols» atradās Mosonas virszemes daļā, ko klāja milzīgs kupols no superizturīga vienlaidu stikla stiegrotā titāna karkasā. Kupola velve, kas bija neredzamu spuldžu gaismas pielieta, šķita zilgansarkana un imitēja vidējo platuma grādu vakara debesu nokrāsu. Drīz tur bija jāiedzirkstas pirmajām zvaigznēm. Šobrīd, skatoties no ielas, ko apgaismoja vakara ugunis un reklāmu zibšņi, īvam «debesis» šķita ļoti tālas, lai gan viņš labi zināja, ka tās atrodas tikai pussimt metru no restorāna, kas bija ierīkots uz «Dienvidpola» desmitstāvu kārbas jumta. Vakara stundās centra ielas virszemes transportam tika slēgtas un visā platumā tās aizņēma gājēju straume. Lielākā daļa no tiem bija celtnieki, aizkavējušies Mosonā līdz Antarktikas eksperimenta beigām, un daudz žurnālistu, kuri, kā jau Rems tika paredzējis, tālāk par Mosonu nebija nokļuvuši. Gadījās arī vienkārši ziņkārīgie, kas, zinādami, ka tiek gatavots eksperiments, bija izmantojuši savu brīvo laiku, lai paši uz savu iniciatīvu aizbrauktu tuvāk pie nepieredzētās palaišanas vietas.

īvs nosprieda, ka pilsētā, kā izskatās, spēcīgo izjūtu cienītāju ir pārāk daudz. No visām Dienvidu puslodes apdzīvotajām vietām Mosona atradās vistuvāk eksperimenta epicentram. Ja eksperiments neizdosies, Mosonai draudēja vislielākās briesmas. Tiesa gan, šādas iespējas varbūtība nebija liela, un tomēr . .. diez vai šeit būtu vēlams sapulcēties tādām Jaužu masām . . . Pēc pagājušā gadsimta katastrofālajām epidēmijām Zemes iedzīvotāju skaits atkal pieaug. Pēdējos gados tas kļuvis sevišķi jūtams. Kaut vai, piemēram, šeit, aiz Dienvidu polārā loka. Turpretī Virakam cilvēku pastāvīgi trūkst.

Ielūkojies vienā no bezgala daudzajām kafejnīcām, Ivs pamanīja brīvu vietu pie bāra letes. Viņš iegāja un palūdza tasi stipras kafijas un glāzīti konjaka. Tieva meitene, gandrīz vēl bērns, ar zilām acīm, rudiem matiem un tik baltu ādu kā ziemeļniecei no Eiropas, pāršūdinājuši smalkos pirkstiņus pār spīdīgajām automāta pogām un bikli pasmaidījusi, piebīdīja īvam paplāti, uz kuras bija tasīte ar kūpošu, melnu šķidrumu un mazs sudraba biķerītis. Lēni sūkdams stipro, aromātisko kafiju, īvs ieraudzīja, ka miniatūrā bārmene ziņkāri viņu novēro.

Kad Ivs atstūma tasīti, viņa ātri pienāca un vaicāja, vai viņš vēl kaut ko nevēloties.

īvs pieklājīgi pateicās un, uztvēris meitenes skatienu, pajautāja, kā viņu saucot.

— Odija,— meitene nevilcinoties atbildēja un, acis nodūrusi, piebilda:— Bet es jūs pazīstu … Jūs esat Ivs Maklajs no Viraka. Vai ne?

— Kā jūs to zināt?— Ivs bija patiesi pārsteigts.

— Es strādāju Jukatanas pussalā, turpat, kur Dārija — jūsu māsa. Mēs abas pērn kopā dzīvojām Meridā. Itin bieži jūs redzēju video, kad Dārija ar jums sarunājās . . . Es zinu par jums gandrīz visu,— viņa mulsi piebilda.

— Vai jūs esat arheoloģe?

— Ai nē, nebūt ne! Es beidzu normālskolu. Es vēl nemaz neesmu izlēmusi, par ko kjūt. Pastrādāju pie arheologiem un atbraucu šurp. Lai būtu tuvāk . . . Vai jūs saprotat? Nu — tam, kas rīt notiks.

Ivs nespēja atturēties nepasmaidījis.

-— Bet kas jūs rītdienas eksperimentā interesē?

— Kā jūs nesaprotat! Kaut kas tāds taču notiek pirmo reizi! Ja es varētu, es . . .

Viņa nepabeidza, bet Ivs saprata, kas slēpjas viņas izsaucienos. Ja Odija varētu, viņa aizkļūtu līdz pašam

komandpunktam vai vēl tālāk. Cik daudz cilvēku, it īpaši jauniešu, patlaban spriež tāpat kā viņa!

—1 Vai jūs jau sen esat Mosonā?— Ivs jautāja, ar interesi skatīdamies uz meiteni.

— Jau divas nedējas.

— Un vai jums te patīk?

— Patiesību sakot, ne visai . . . Bet es vēl šeit pastrādāšu. Tas nebūtu pieklājīgi, ja es tūlīt pēc eksperimenta brauktu prom.

— Jā, laikam gan . . . Bet sakiet, Odija,— vai neesat domājusi par to, ka vajadzētu pameklēt kādu interesantu nodarbošanos, piemēram, Virakā? Viraks taču . ..

— Ak, ko jūs runājat!— Odija viņu ātri pārtrauca. — Es tam nederu. Es jau mājās, kad vēl biju maziņa, un pēc tam arī skolā visvairāk necietu sakopšanu.

«Tas ir tieši tas, par ko runāja Vilens,» Ivs nodomāja.

— Šolaiku jaunatne meklē, kur ir vieglāk,— sarunā negaidot iejaucās Iva kaimiņš pie letes.— Jums Virakā ir smags, netīrs darbs, turklāt bīstams. Sitie tik grib plivināties . . . Re, kā viņa — no ekvatora uz polu.

— Mēs nepavisam nemeklējam vieglus ceļus,— meitene iebilda, un viņas skatiens, kas pirms brīža bija maigs un mazliet mulss, kļuva dzēlīgs un ass.— Ticiet man, Juka- tanā nepavisam nebija viegli. Tur ir ļoti, ļoti karsts .. . Es strādāju celtniecībā. Mēs atjaunojām senu templi, un daudz kas bija jādara ar rokām.

— Spēlēšanās!— Iva kaimiņš nicīgi saviebās.— Ja tu būtu pamēģinājusi apstrādāt zemi — kaut vai sakņu dārzu —, apkopt mājlopus, pasaimniekot .. . Bet šī atjaunojusi vecu templi .. . Ko tu neteiksi! Kam tas vajadzīgs?

— Cilvēkiem, taču ne jau tādiem kā jūs!— meitene atcirta un, tumši pietvīkusi, novērsās.

— Piedodiet — ar ko jūs pats nodarbojaties?— Ivs pieklājīgi jautāja, pagriezies pret blakussēdētāju.

— Es esmu pats par sevi. Es esmu no nepiekritējiem. Pārtieku pats no sava darba. Ar visu savu ģimeni.

— Tā saucamais brīvais fermeris?

— Vai arī tā saucamais «civilizācijas apgādājamais». Tā tak jūs mēdzat mūs godāt,— viņš asi uzsvēra vārdu «tā ».

Ivs kādu brīdi vērīgi viņu nopētīja. Spēcīgs, mazliet sakumpis augums ar platiem pleciem. Liela, stūraina galva ar asiem sejas vaibstiem. Dzēlīgs mazo, dziļi iegrimušo acu skatiens. Barga rieva starp kuplajām,

gaišajām uzacīm, dziļas grumbas ap muti. īsi apgriezti, iesirmi mati. Vecmodīgs, mazliet nojucis tumšs uzvalks, elkoņos un uz ceļgaliem apdilis. Gari zābaki no rupjas zamšādas. Lielās, sarkanās rokas smagi balstījās pret bāra leti.

— Nu? Vai agrāk nebija gadījies ar tādiem tikties? — viņš beidzot izsmējīgi jautāja, uz īvu pat nepaskatīdamies.

— Nē, kāpēc ne?— īvs mierīgi iebilda.— Man ir draugs brīvais fermeris.

— Ko tu neteiksi, pat draugs . . . Man gan visi draugi ir tādi paši kā es.

— Gaumes lieta … — īvs paraustīja plecus.

— Bet no kurienes tad ir tas manas kārtas jūsējais draugs?

— Viņš dzīvo Austrālijā.

— Interesanti . . . Kur tad tieši?

— Ziemeļrietumos. Tur ir tāds ciemats — Džeksonvila.

— Paga, paga! Nu gan ir zili brīnumi! Arī es esmu no turienes. Kuru tad jūs tur pazīstat?

— Robertu Roiku.

— Robi? Es tak arī viņu pazīstu. Nu, mūsējais jau viņš ir, bet tāds jocīgs . . . Sacer grāmatas.

— Jā, viņš ir ievērojams rakstnieks.

— Ja viņš rakstītu ko jēdzīgu! Bet šis — par to, kas būs . . . Kā viņš var zināt, būs vai nebūs?

— Viņš ir rakstnieks fantasts, tāpēc viņš raksta par nākotni.

— Tīrās blēņas! Nieki! Kurš var skaidri zināt, kas būs? Kaut vai, piemēram, rīt . . . Vai viņiem tas izdosies vai ne?

— Jūs runājat par eksperimentu? Jāiznāk.

— Bet es domāju, ka neiznāks. Jūs prasīsiet — kāpēc? Tāpēc, ka pirmie kucēni vienmēr jāslīcina . . . Vai jums pašam nav tā gadījies?

īvs noraidoši papurināja galvu.

— Man gan ir. Bet vai tev, daiļaviņ, nav tā noticies, ka pirmie kucēni jāslīcina?— Brīvais fermeris pagriezās pret zilacaino bārmeni, kura ar interesi klausījās sarunā.

— Nē-ē . . .

— Se tev, lūgtum! Un vēl saucoties skuķis!— Viņš trieca pret leti savu smago plaukstu.— Pieminiet manus vārdus, Fjoda Bala vārdus,—viņiem tas neies cauri… Neies cauri!

— Kāpēc tad jūs esat šurp atbraucis?— Ivs jautāja. — Ja «neies cauri», kā jūs apgalvojat, šeit, Mosonā, būs bīstami.. .

— Es gribu pats savām acīm redzēt. Es esmu drosmīgs cilvēks. Pie mums visi ir drosmīgi. īsti vīri tikai starp mums vien vairs palikuši. Sievas jau arī, tiesa kas tiesa. Mēs tak visu darām paši. Ar šīm te rokām. Un mēs visu pieprotam . . . Turpretim šie .. .— Viņš nicīgi paskatījās pa labi un pa kreisi.— Ja te kāds šobrīd atslēgtu siltumu un gaismu, un ūdeni, puse bez vārda runas būs pagalam, tāpēc ka neko nemāk darīt. Tāpat kā šī,— viņš pamāja uz jaunās bārmenes pusi.— Viņa tak neko citu neprot kā spaidīt pogas, bet ja pašai būtu jāuzvāra kafija .. ..

— Nav tiesa!— Odija sadusmojās.— Es protu.

— Manuprāt, jūs mazliet pārspīlējat,— īvs teica Fjo- dam Bālam.— Mūsdienu cilvēki, kas pieraduši dzīvot ar ērtībām, daudzējādā ziņā, bez šaubām, ir atkarīgi no tehnikas, no automātiem. Bet viņi taču paši to visu ir radījuši un, ja būs nepieciešams, pratīs salabot, atjaunot.

— Nē, mani jūs nepārliecināsiet,— Fjods Bals drūmi sacīja.— Es visu mūžu esmu paļāvies nevis uz automātiem, bet uz tām te,— viņš pakratīja savas smagās, sarkanās rokas.— Tās mani nekad nav pievīlušas.

— Kāpēc jūs tomēr atbraucāt šurp?— īvs vēlreiz pajautāja.— Ja runājam nopietni.

— Es tak saku, kā ir . . . Paskatīšos, ka nekas neiznāk, un tad kliegšu pa visu pasauli, ka nav saimnieka un ka maitā labu mantu . . . Vai tad ir kas vērtīgāks par ūdeni? Un nu to kubikkilometriem grūdis kosmosā! Ja vēl kādas vajadzības dēļ, bet nē, piedošanu, sunim zem astes .. .

— Sis ūdens gan nekur Zemei nepazudīs,— īvs pasmaidot teica.— It īpaši tad, ja eksperiments neizdosies. Viss nolīs atpakaļ. Uz jūsu fermu arī.

— Manai fermai lieks lietus nav vajadzīgs.

— Lai nu tā būtu .. . Tātad jūs paklaigāsiet, ka zinātnieki nav pareizi rīkojušies,— un pēc tam? Eksperimentu taču tik un tā atkārtos.

— Neatkārtos. Ja visi kliegs — neatkārtos. Un tad mēs ievēlēsim Visaugstākajā Padomē īstus saimniekus.

— Ak tā! Bet cik tad ir tādu kā jūs, Fjod, brīvo fermeru, kas atteikušies no mašīnu civilizācijas,— loti maz!

— Ja jūs tā mētāsieties ar mantu, būs vairāk. Daudzi pievienosies mums.

— Neviens jums nepievienosies!— pēkšņi iesaucās Odija.— Tā nav tiesa, ka jūsu skaits pieaugs. Jaunieši jums nepievienosies. Jaunieši, kas piedzimuši jūsu fermās, bēg no tām uz neatgriešanos. Es jau nu to zinu. Jaunieši pievienojas tiem, kuri rītdien nospiedis pogu tur, uz ledus plato.

— Vai tu redzējies!— Fjods Bals nicīgi atcirta.— Viņa zinot! Kā tu vari zināt!

— Es arī esmu uzaugusi fermā — tikai ziemeļos, Skandināvijā. Mans tēvs — tāpat kā jūs .. . Bet mēs visi, brāļi un es arī,— mēs neturpināsim viņa darbu. Un, kad tēvam kļūs par grūtu, viņš pametīs fermu, dzīvos pie kāda no mums, un viņa fermas lauki atkal aizaugs ar mežu.

Savādi gan — Fjods Bals uzreiz neattapa, ko atbildēt. Viņš uzmeta vēl lielāku kūkumu un pabungoja ar resnajiem pirkstiem pa letes malu. Tad nopūties sāka purpināt:

— Tāpēc ka cilvēki ir muļķi. Tikai tāpēc. Visi skandina, ka cilvēki kļūstot gudrāki, bet vini top arvien dumjāki … Jā . . .

Fjods Bals piecēlās un, pamājis īvam, smagiem soļiem izgāja no kafejnīcas.

īvs paskatījās uz Odiju un iesmējās.

— Re, kāda jūs esat! Paldies par palīdzību!

— Ai, ko nu! Kā tad es jums palīdzēju?

— Strīdā. Jūs viņu pārliecinājāt vairāk nekā es ar visu garo runāšanu.

— Viņa meita arī ir aizbēgusi no fermas. Esmu par to pārliecināta.

īvs piecēlās.

— Jūs jau aizejat,— Odija skumji sacīja.— Būtu vēl pasēdējis . ..

— Nē, man jāiet.

— Bet rītdien?— Odijas balss iedrebējās.— Jūs droši vien būsiet tur? . . . Tālu . . .

— Jā, tur.

— Ak!— Odijas acis atkal iedzirkstījās.— Bet vai jūs nevarētu …

— Ko es nevarētu?

— Paņemt mani sev līdzi.

īvs paplēta rokas.

— Nu nekas,— Odija skumji noteica,— tad vismaz ienāciet . . . atpakaļceļā, kad tas viss būs cauri. . .

— Labi!— īvs pamāja, nenojauzdams, ka nespēs izpildīt savu solījumu.

♦ + ♦

Ap pusdienas laiku komandpunktā viss bija sagatavots. Pēc dažām minūtēm bija jāsākas Antarktikas eksperimentam. Komisijas locekļi jau sēdēja pusapaļajā pazemes zālē, kas bija izkalta granīta nunatakā[1] simt kilometru no palaišanas epicentra. Seit bija sapulcējušies visu augstāko orgānu pārstāvji, kam Zemes tautas bija uzticējušas planētas pārvaldi,— slaveni inženieri, izcili zinātnieki, gudri administratori. Ivs starp viņiem bija viens no visjaunākajiem, un tomēr viņam tika piedāvāta vieta pirmajā rindā — turpat, kur Remam, kas sēdēja blakus komisijas priekšsēdētājam — Vispasaules Zinātņu Akadēmijas viceprezidentam. Uz vadības pults tieši viceprezidentam pretī atradās četras lielas, sarkanas pogas. Tās bija ledus masīvu palaišanas pogas. Tomēr šodien bija paredzēts nospiest tikai vienu — tāda bija Viraka prasība —, un īvs te pārstāvēja šo svarīgo organizāciju, kas bija viņu pilnvarojusi un kas bija atbildīga par Zemes iedzīvotāju dzīvību un veselību.

Spilgti apgaismotajā zālē valdīja saspringts klusums. Klātesošo sejas bija ļoti nopietnas, dažas pauda satraukumu. Pat Akadēmijas viceprezidents ar pūlēm slēpa nemieru un, aplūkodams no sarauktu sirmo uzacu apakšas pārējos, nervozi berzēja tuklās, sārtās rokas.

— Atlikušas piecas minūtes . . .— vienā no skaļruņiem atskanēja neizteiksmīga balss. Visi sastinga, un daudzu skatieni pievērsās vadības pults lielajam centrālajam ekrānam, uz kura pagaidām bija redzams vienīgi sniegots līdzenums zem koši zila debesjuma.

— Laiks sāk maitāties,— kāds ieminējās.— Pieņemas vējš, un apvārsnis nomācas.

— Pagūsim,— sacīja viceprezidents — it kā pats sev.— Sinoptiķi prognozēja laika maiņu pēc pusotrām stundām, bet mums pietiks ar desmit minūtēm.

— Ja viss noritēs veiksmīgi,— aiz muguras atkal kāds ierunājās.

— Patlaban nav vajadzīgi lieki vārdi,— viceprezidents pieklājīgi iebilda, un visi no jauna apklusa. Kļuva dzirdami metronoma tikšķi, kas skaitīja pēdējās sekundes pirms palaišanas.

— Atlikušas divas minūtes,— aizskanēja zem nolaidenajām velvēm.

Atkal visi sastinga, un tagad skatieni pievērsās centrālajam ekrānam.

— Kā Mosona?— viceprezidents paklusi vaicāja.

— Mosona ir simtprocentīgi sagatavojusies,— nekavējoties atsaucās viens no skaļruņiem.

— Pateicos . . .

Un no jauna — metronoma tikšķi, kas tagad skanēja kā gonga sitieni.

Ivs uzmeta ašu skatienu Remam, kurš vienīgais šķita nesatraucams. Viņš pat neskatījās uz centrālo ekrānu. Atbalstījis zodu plaukstā un mazliet piemiedzis acis aiz tumšajām brillēm, Rems vēroja kontrolaparātu mērījumus.

— Minūte!

Zālē atskanēja smaga nopūta. īvam iešāvās prātā doma, ka nopūtušies reizē visi klātesošie. Viņš aizturēja elpu. Pēdējās sekundes . .. Skaitļu rinda, un, kad parādījās pēdējā, viceprezidents nospieda uz pults pogu.

Vispirms īvam šķita, ka nekas nav noticis, bet tajā pašā brīdī baltais klajums ekrāna centrā sāka mest kūkumu, virs tā pamazām auga ledus kupols, ātri pār- vērzdamies augstā, zilganā kolonnā. Tā arvien straujāk cēlās augšup, un pēkšņi zem tās izlauzās milzīgi tvaika mutuļi, nozibsnīja žilbinoša liesma, ekrānā sāka virmot nepieredzēts virpuļviesulis, aizslēpdams gan ledus klaju, gan zilās debesis virs tā.

Atskanēja zvani, uz pults iemirgojās signālspuldzes, balsis ziņoja skaitļu sērijas, uzliesmoja un iegaismojās blakusekrāni. īvam uz mirkli zuda priekšstats, kas īsti pašreiz notiek. Taču komisijas locekļi sēdēja, nebilzdami ne vārda, bet Rems mierīgi skatījās uz gaismas tablo.

Un pēkšņi Ivs intuitīvi saprata, ka noticis kaut kas neparedzēts, kaut kas tāds, ko neviens nav gaidījis .. . Ass Rema rokas vēziens, čaloņa aiz muguras, pakluss, bet uzmācīgs kāda signāla pīkstiens, kas nomāc visas pārējās skaņas . .. Ivs uzmeta ašu skatienu Remam. Tā pirksti bija krampjaini sažņaugti, bet saspringtais skatiens vērsts uz vienu no sāņusekrāniem. Ivs ar acīm sameklēja šo ekrānu. Uz zilā debesu fona aizstiepās plata dūmu šlepe, priekšā, tur, kur vajadzēja atrasties ledus kolonnai, sagriezdamās kā skrūve.

No jauna tika atkārtoti skaitļi. Tagad tos nosauca satraukti un juceklīgi.

— Šķiet, ka nav darbojusies daļa raķešu aparatūras,— kāds skaļi sacīja.

— Vai ieslēgti koriģējošie dzinēji?— jautāja viceprezidents, pieliecies pie Rema.

— Nē,— Rems atbildēja.— Tas ir ledus . . . Izjaukts viengabalainais masīvs. Tūlīt kolonna sašķīdīs.

— Ko darīsim? Kolēģi, jūsu domas!— viceprezidents pārlaida žiglu, nemierpilnu skatienu klātesošajiem.

— Desmit sekundes lēmumam!— piebilda Rems.

— Tā jāiznīcina,— kāds teica.

— Jā.

— Jā.

— Varbūt izdosies ievadīt orbīta vismaz daļu masīva?

Sajā brīdī spirāle uz ekrāna sadalījās divās daļās.

— Iznīcināsim,— Rems skaļi sacīja.— Mūsu rīcībā nav vairāk kā piecas sekundes.

Tā kā viceprezidents vēl šaubījās, Rems pastiepa roku un pats nospieda pogu ar melnu apmali. Tajā pašā mirklī jau vairākos tievos pavedienos sadalītās dūmu spirāles priekšgalā uzzibsnīja spoža dzirksts un pietūka balts mākonis, ātri pārvērzdamies smagā, pelēkā padebesī.

— Tas nu ir viss,— kāds aiz muguras noteica.

— Nē,— Rems spēji iebilda.— Automātika nav iedarbojusies, un mēs esam nokavējušies. Iespējams, tas ir pat droši, ka notiks lielu ledusblāķu un metāla lūžņu krišana. Jāizsludina vispārēja trauksme.

— Kāds ir varbūtējais izkliedes rādiuss?— viceprezidents ātri jautāja.

Rems norādīja uz tablo.

— Lūk, augstums, kurā iznīcināts objekts, bet tas ir rādiuss. Mosona atrodas apdraudētajā zonā. Kritiens var sākties pēc piecām, pēc septiņām minūtēm.

— Izsludiniet!

— Tas jau ir izdarīts.

— Atliek gaidīt rezultātus … — kāds nervozi teica un iesmējās.

— Iespēja nodarīt ļaunumu mākslīgajām būvēm nav liela,— sacīja viceprezidents,— un cilvēku dzīvībām, protams, ja visi izpildījuši instrukcijas prasības, draudi vispār ir niecīgi.

— Tātad pilnīga neveiksme?—aiz muguras atskanēja jautājums.

— Ņemot vērā Viraka noteikumus — jā,— viceprezidents domīgi teica.— Tas zināmā mērā ir akadēmiķa Vilena ultimāts: tikai pēc veiksmīgas pirmā bloka izvadīšanas orbītā un rezultātu analīzes drīkst palaist otro bloku. Tā kā pirmo neizdevās izvadīt, tagad .. .

Viņš apklusis paraustīja plecus.

— Tātad pirmā neveiksme izraisa šaubas par visu eksperimentu?

— Antarktikas eksperimentā jau pašā sākumā paredzēta četru bloku palaišana,— mierīgi sacīja Rems.— Četru, nevis viena. Projekta autori no sākta gala pieļāva, ka no četrām palaišanām pilnīgi izdoties var arī tikai viena. Akadēmiķa Vilena pozīcija mūs visus ļoti cieši ierobežoja, tāpēc mēs ilgi šaubījāmies, kuru bloku izvēlēties pirmo. Un esam kļūdījušies.

— Ko jūs ierosināt?— jautāja viceprezidents.

— Es uzskatu, ka palaišanu varētu turpināt atbilstoši sākotnējam plānam. Mums ir palikuši trīs pilnīgi sagatavoti objekti un ir vēl laiks. Taču patlaban, kā redzams, viss ir atkarīgs no Viraka pārstāvja domām. Ja viņš uzskata, ka pašreizējā situācijā eksperiments jāpārtrauc, es neiebildīšu. Jādomā, ka neviens cits no augstās komisijas arī neprotestēs.

— Par to varētu runāt, ja šeit atrastos pats akadēmiķis Vilens,— paziņoja viens no komisijas locekļiem,— bet šobrīd tā visa ir tukša pļāpāšana.

— Seit taču ir Vilena pilnvarots pārstāvis ar balsslē- mēja tiesībām,— iebilda viceprezidents.— Uzklausīsim arī viņa domas.

Visu skatieni pievērsās īvam.

«Tātad Vilens bija paredzējis šādu situāciju,»īvam iešāvās prātā, «šķiet, ka patlaban viss ir atkarīgs no tā, ko teikšu. Vilens minēja spējas nedomāt pēc parastā standarta. Bet vai es varu nedomāt pēc standarta? Kā lai es rīkojos?»

Zālē bija iestājies pilnīgs klusums. Komisijas locekļi saspringti gaidīja, bet piepeši šajā klusumā ielauzās spalga, satraukta balss, kas nāca no kāda ekrāna:

— Ārkārtējs paziņojums! Pirms piecām minūtēm uz Mosonas virszemes daļas kupola nokritis kosmisks objekts. Pilsētā ugunsgrēki. Sakari pārtraukti.

Komisijas locekļi cits caur citu sāka runāt. Daudzi piecēlās kājās.

«Tas ir atrisinājums,» nodomāja Ivs. «Lēmums ir skaidrs. Vilenam bija taisnība.» Pēkšņi viņš atcerējās Odiju: «Ja nu viņa nav izmantojusi pazemes patvertni? …»

— Sēde tiek slēgta,— viceprezidents skaļi sacīja. — Taču sakarā ar postījumiem Mosonā mums visiem pagaidām jāpaliek šeit.

— Pagaidiet!— atskanēja Rema spalgā balss. Noliecies pie sarunu iekārtas, viņš kaut ko jautāja un, paceldams roku, pieprasīja, lai visi apklustu. Iestājās klusums. Uz viena no sānekrāniem parādījās publiskās informācijas diktora seja.

— Pēc jūsu lūguma atkārtoju ārkārtējo paziņojumu: «Nezināmā kosmiskā objekta kritiens uz Mosonas pilsētu notika pulksten divpadsmitos un piecdesmit astoņās minūtēs. Divpadsmitos piecdesmit astoņās minūtēs . . . Pilsētā lieli postījumi un ugunsgrēki. Uz turieni jau nosūtītas glābēju grupas.»

Rems no jauna pacēla roku.

— Vai jūs visi dzirdējāt? Divpadsmitos piecdesmit astoņās minūtēs . . . Divas minūtes pirms mūsu eksperimenta. Katastrofa Mosonā nav nekādā ziņā saistīta ar Antarktikas eksperimentu.

— Sēde turpinās,— paziņoja viceprezidents.— Uzklausīsim Viraka pārstāvja — kolēģa Iva Maklaja domas.

Ivs pagriezās pret Remu:

— Pirmā objekta neiznīcināto atlūzu iespējamās krišanas laiks jau pagājis, vai ne?

— Jā,— sacīja Rems, ar interesi skatīdamies uz īvu.

— Vai mēs varam saņemt informāciju par sekām?

— Bez šaubām.

Rems vēlreiz noliecās pie mikrofona. Ivs nesadzirdēja, ko viņš saka, bet tajā pašā brīdī uz centrālā ekrāna noņirbēja skaitļu sērijas un inženieris, kas parādījās uz viena no blakusekrāniem, īsi pateica «nē».

— Apdraudētās zonas apdzīvotajos rajonos krišana nav reģistrēta,— Rems sacīja.

— Kā Viraka pārstāvis uzskatu, ka Antarktikas eksperimentu var turpināt,— īvs skaļi paziņoja.— Šodien pat. Tūlīt, jo tam atvēlētais laiks vēl nav pagājis.

— Vai būtu iebildumi?— jautāja viceprezidents.

Atbilde bija klusums.

— Tad turpināsim.

Nākamā pusstunda, kā šķiet, Iva mūžā bija pati grūtākā. Viņš nešaubījās par savām tiesībām pieņemt lēmumu, taču skaidri saprata, kādu atbildības smagumu uzņēmies, varbūt pat pretēji Vilena gribai. Viņš gandrīz nedzirdēja komisijas locekļu sarunas ar kontrolposteņiem, pēdējo gatavības pārbaudi, laika skaitīšanu. Viņš no visas sirds vēlējās tikai vienu — kaut tas viss beigtos pēc iespējas ātrāk! Kad viceprezidents pastiepa roku, lai nospiestu otru palaišanas pogu, Ivs aizmiedza acis un pēc tam skatījās nevis uz ekrāniem, bet uz Remu. Šoreiz Rems palika mierīgs līdz beigām — līdz tam brīdim, kad viceprezidents piecēlies paspieda viņam roku un skaļi apsveica viņu ar eksperimenta izdošanos.

Sajā mirklī visi cits caur citu sāka runāt, tikai Ivs sēdēja un klusēja — viņu pēkšņi bija pārņēmis briesmīgs vājums —, viņš domāja, ka tagad pēc iespējas ātrāk jāatgriežas Mosonā un jāatrod Odija.

Rems, izspraucies no pūļa, kas bija ielencis viņu un viceprezidentu, piegāja pie Iva un uzlika tam uz pleca roku.

Ivs paskatījās uz viņu.

— Viss beidzies,— Rems teica.— Iesim! Tagad sāksies preses konference.

— Tātad lido?— Ivs klusu jautāja.

— Protams. Nu jau ir orbītā.

— Cik daudz?

— Gandrīz viss palaistais masīvs. Vairāk nekā deviņdesmit procentu. Sākam jaunu celtniecības ēru tuvajā kosmosā!— Un, pieliecies īvam pie pašas sejas, viņš klusu piebilda:— Paldies visu projekta autoru vārdā! Paldies, ka ticēji!

♦ ♦ ♦

Uz Mosonu īvs tomēr netika. Pilsētā jau noritēja atjaunošanas darbi, bet no eksperimenta rajona sakari ar to bija apgrūtināti. īvam izdevās vienīgi uzzināt, ka pilsētas virszemes daļa ir diezgan smagi cietusi, viesnīca «Dienvidpols» un tai tuvākie kvartāli sagrauti. Katastrofas cēlonis un upuru skaits vēl tika precizēts. Ivs nepaguva noskaidrot, kāds liktenis piemeklējis Odiju. Tūlīt pēc rekongnoscējošā lidojuma uz palaišanas epicentru viņš saņēma Vilena rīkojumu steigšus ierasties Viraka

Galvenajā bāzē. īvs nekavējoties izlidoja — ar pirmo reisu caur Austrāliju. Ar šo pašu reisu aizlidoja arī vairāki komisijas locekļi. Rems bija pavadītāju vidū. Viņam vēl kādu laiku bija jāaizkavējas Antarktīdā. Viņš bija iekļauts komisijā, kam jāizmeklē katastrofas cēloņi Mosonā.

— Gaidīšu jūs uz nākamo palaišanu,— šķiroties Rems sacīja īvam un cieši paspieda viņa roku.

— Jādomā, ka man nekad vairs neuzticēs tamlīdzīgu misiju,— īvs atbildēja, rūgti pavīpsnājis.— Bet es gribētu jums kaut ko palūgt.

— Darīšu visu, kas ir manos spēkos.

— Paldies, Rem! Jūs drīz tiksiet uz Mosonu. Pamēģiniet sameklēt tur kādu cilvēku . . . kādu meiteni. Es nezinu, kas ar viņu noticis. Viņa strādāja bārā netālu no viesnīcas «Dienvidpols». Mēģināju par viņu kaut ko uzzināt, bet.. .

— Saprotu. Kā viņu sauc?

— Viņas vārds bija Odija. Neliela auguma blondīne zilām acīm, apmēram septiņpadsmit gadus veca. Dzimusi Skandināvijā .. . Pirms atbraukšanas uz Mosonu strādājusi Meksikā pie arheologiem kopā ar manu māsu. Diemžēl neko citu par viņu nezinu sacīt, jo . . .

— Es visu sapratu. Tiklīdz būšu ieradies Mosonā, tūlīt visu noskaidrošu un paziņošu jums. Bet uz kurieni?

— Acīmredzot uz Viraka Galveno bāzi.

— Tad gaidiet drīzumā vēstis, īv!

— Palieciet sveiks, Rem! Paldies!

— Līdz nākamajai reizei, mans draugs! Ceru, ka tuvākajā laikā varēšu jūs iepazīstināt ar jogas noslēpumiem. Jūs pārliecināsieties, cik svarīgi tas ir mūsu darbā.

Uz trapa pēdējā pakāpiena īvs atskatījās. Rems ar kailu galvu vēl aizvien stāvēja apakšā. Asās ledainā vēja brāzmas purināja viņa kuplos, tumšos matus. Viņš pieturēja ar rokām brilles un, uztvēris īva skatienu, pasmaidīja. Saglabādams atmiņā viņa atvadu smaidu, īvs iekāpa avionā.