Pēdējā atlanta atgriešanās

EPICENTRĀ

— Vai tu mani dzirdi, īv? Atbildi . . .— Irmas balss izrāva īvu no dziļām pārdomām.

— Es dzirdu labi, bet neredzu.

— Es tevi arī neredzu. Tāpēc ka esmu jau tālu. . . Stratosfērā. Redzu sauli.

— Bet šeit ir pilnīga tumsa. Dziļums — trīs kilometri.

' — Mīļais, uzmanies, esi piesardzīgs!

— Es jau to daru.

— Labi. Izsaukšu tevi pēc piecām minūtēm.

— Gaidīšu.

Dziļums — četri kilometri, četrarpus, četri kilometri astoņsimt metri . . . Cik lēni velkas laiks! Bet tad atkal atskanēja Irmas balss, lielā attāluma dēļ šķita, ka tā atlido no viņas pasaules malas.

— Vai tu mani dzirdi, Iv? Kā ir?

— Viss ir normāli. Pieci kilometri.

— Nu jau tuvu.

— Jā . . .

Pieci kilometri septiņsimt metri. .. Ivs ieslēdza ārējos reflektorus. To gaisma nozuda visapkārt valdošajā tumsībā. Tukšums un melna nakts. Neviena dziļūdens iemītnieka, ar kuriem Ivs agrāk iegremdējoties ne vienu reizi vien bija ticies. Nāves zona. Ivs neviļus uzmeta skatienu ūdens sastāva indikatoriem un bezgala daudzo aparātu bultām, kas rādīja reģistrēto starojumu. Pagaidām viss atbilda normai. Kas viņu sagaida okeāna dibenā? Kādu velnišķu sūtījumu pagātne šeit atstājusi? īvs atcerējās Dāriju un sakoda zobus.

— īv, kā klājas? Vai tu mani dzirdi?

— Mīļā, viss ir kārtībā. Es jau redzu jūras dibenu.

— Kas tur ir?

— Pagaidām nekā nav. Dūņām klāts tuksnesis. Nav nekādas kustības, neviena dzīva organisma.

— Iv, tu iegremdējoties esi novirzījies uz dienvidiem. Vairākas jūdzes. ESM pašreiz izskaitļo labojumu. Tā, ir . . . trīs jūdzes, virziens — ziemeļaustrumi, desmit grādi.

— Skaidrs! Trīs jūdzes, azimuts — desmit grādi.

— Jā . . . Bet esi uzmanīgs, tagad nesteidzies!

— Neraizējies! . . .

«Būtībā jau cilvēks pastāvīgi izjūt prasību sevi izteikt,» īvs domāja. «Vīrietim laiku pa laikam jāpierāda sev un citiem, ka viņš tik tiešām ir vīrietis … Es gluži vienkārši nevarēju to nedarīt… Ja nebūtu Irmas, iespējams, ka es būtu nozadzis Vilena batiskafu. Lai gan — nē, to kāds jau pirms manis ir nozadzis. Interesanti — kas? Un kāpēc? Bet varbūt tie ir Mikija nedarbi? Kas zina, uz ko spējīgs šis klusētājs…»

— īv, kur tu esi? Vai tu mani dzirdi?— Irmas balsī skanēja satraukums.— Vai vēl kas atgadījies?

— Viss ir kārtībā. Dodos pa nosprausto kursu. Vēl palicis nedaudz vairāk par jūdzi.

— īv, baidos, ka esmu kļūdījusies. Vai arī ESM . . . Man pašreiz uz ekrāna ir divi attēli. Un es vairs nesaprotu, kurš ir tavs.

— Kad parādījās otrs?

— Precīzi nezinu. Visu laiku sekoju vienam.

— Jādomā, ka tie ir kādi traucējumi.

•— Nezinu, īv.

— Bet vai otrs attēls kustas?

— Manuprāt, pašreiz ne.

— Bet mans «šķīvītis» kustas.

— Uz ekrāna pārvietošanās ir gaužām neliela.

— Es virzīšos uz priekšu līdz galam pa norādīto kursu, bet pēc tam metīšu lokus.

— īv, es tevi lūdzu . . . Nezin kāpēc man pēkšņi kļuva briesmīgi bail. Runā visu laiku! Stāsti, ko redzi vai kas ienāk prātā!

— Mīlā, skats ir diezgan vienmuļš. Pelēkas dūņas, kurās dziļstraumes atstājušas nedaudz viļņotas pēdas. Nekādas" dzīvības. Atrodos divus metrus virs grunts. Tomēr esmu saduļķojis ūdeni. Man līdzi stiepjas pelēcīgu duļķu šlepe .. .

— īv, runā!

— Duļķes . . . Priekšā arī nezin kāpēc ir duļķes. Kaut kas nesaprotams …

— Kas tur ir, īv?

— Vēl nav redzams. Tas ir tepat priekšā. Pavirzīšos tuvāk.

— Kas tur ir?

— Duļķes vien … Es nezinu, no kurienes tās radušās. Esmu tām cauri.

— Un kas ir tālāk?

— Pagaidām nav nekā.

— Iv, otrs attēls arī pārvietojas. Šķiet, es jūku prātā .. .

— Neuztraucies! Viss ir kārtībā. Dodos uz mērķi … te nu ir tas joks .. .

— Ko tu redzi?

— Uz lēzenas gultnes lielu, pelēku uzkalnu. Tas izskatās pēc sena kurgāna stepē. Augšā ir tumšs caurums. Tāds kā neregulāras formas krāteris. Tuvojos šai spraugai. Esmu virs tās. Oho!

— Iv, runā! Neklusē! Es sajukšu prātā no šī klusuma.

— Pagaidām viss ir kārtībā. Mēģinu tikt skaidrībā. Katrā ziņā pēc ieroču noliktavas neizskatās. Tātad gāzes noplūdes nevarētu būt . . . Ārkārtīgi jocīga konstrukcija . . . Irma, es mēģināšu ievadīt «šķīvīti» caurumā.

— Vai uzreiz vajadzētu? Tev ir vēl daudz laika. Izpēti visu labi no ārpuses.

— No ārpuses nekas interesants nav redzams. Turklāt ārējās aprises ir zināmas no grunts reljefa fotogrāfijām.

— Pārbaudi, ko rāda aparāti!

— Mīļā, viss pagaidām ir normāli. Ahā . . . Redz, tomēr kaut kas interesants ir arī ārpusē. Pie spraugas redzamas kādas gluži svaigas pēdas.

— Iv, kādas pēdas?

— Dūņu virspusē ir dziļas vagas. Izskatās pēc dziļūdens visurgājēja sliedēm.

— Varbūt tās ir tava «šķīvīša» pēdas?

— Es vēl neesmu pieskāries pie grunts. «Šķīvītis» karājas divus metrus virs tās . . . Varbūt Dārijas batiskafa pēdas? Paklausies, Irma, bet vai pašreiz uz ekrāna ir otrs attēls?

— Nē, tiklīdz tu izgāji epicentrā, tas nozuda. Tavu attēlu arī ir grūti saredzēt. Viss saplūdis kopā.

— Irma, no ārpuses esmu visu apskatījis. Dodos iekšā caurumā. Sāku nolaišanos . . . Sprauga ir vairākus metrus biezā betona velvē. Tā radusies pavisam nesen, un tai ir neregulāra forma. Lejā redzu nobrukušas velves daļu. Gruveši ir uzkrituši uz kaut kādas būves un sagrāvuši to. Zem tās velves daļas, kas ir saglabājusies, redzu vēl arī citas celtnes. Tāds iespaids, ka tās ir veselas. Redzu masīvas durvis, kas ved vienā no tām. Visas būves, kuras saglabājušās, ir hermētiski noslēgtas … Tā . .. Kaut kāds metāla masts ar lielām paraboliskām antenām. Ļoti līdzīgs starotājam. Masts atrodas tieši centrā zem spraugas, tomēr palicis neskarts . . .

«Šķīvīša» vadības pultī uzliesmoja sarkans briesmu signāls, un tajā pašā brīdī Ivs izdzirdēja tālu, aprautu Irmas balsi:

— īv, atpakaļ, Iv, ātri atpakaļ! .. . Trauksme . . . īv!

Uzmetis vēlreiz acis apkārtnes novērošanas iluminatoriem, īvs atgrūda no sevis dziļuma stūri. Uzmanīgi izvadījis «šķīvīti» no spraugas, viņš nolaidās sfēra? piekājē.

— Iv, kas noticis, Iv? . . . Tagad es redzu tavu attēlu. Atbildi, Iv! . . .

— Viss ir kārtībā. Izvadīju «šķīvīti» laukā. Pašreiz atrodos virs grunts pie kupola pakājes. Kāpēc tu devi trauksmes signālu?

— Tavs attēls nozuda, un balss bija dzirdama tikai brīžiem.

— Tad es atrados kupola iekšienē. Tur, kā domājams, ir kāds ekranējošs lauks.

— Iv, kā ir ar radiāciju?

— Kupola iekšpusē bija, taču pieļaujamās robežās. Avots, kā domājams, ir masts ar antenām, ko es redzēju.

— Kāds masts?

— Es tagad atgriezīšos kupolā. Neuztraucies, ja brīžiem pārtrūks sakari. Manuprāt, es kaut ko sāku apjēgt, tomēr vēl jāpārbauda.

— Vai tu tur neiestrēgsi, Iv?

— Tur ir tik daudz vietas, ka ieies vesela eskadra «šķīvīšu».

Ivs no jauna devās uz spraugu, taču piepeši sajuta belzienu — un «šķīvītis» spēcīgi sazvārojās. Tas sāka griezties kā vilciņš, un nezin no kurienes radusies straume atsvieda to sāņus no kupola. Pa iluminatoru Ivs ieraudzīja lūzuma spraugā blāvu uzliesmojumu.

Tajā pašā mirklī atskanēja Irmas satraukuma pilnā balss:

— īv, kas noticis, Iv? Vai tu esi dzīvs? Atbildi!

«Šķīvītis» palēnām mitējās griezties. Beigu beigās

īvam izdevās nostabilizēt aparātu. No spraugas kupolā izpeldēja kaut kāda bieziem dūmiem līdzīga, pelēka masa, pamazām izplūzdama pa jūras dibenu.

— Iv, vai tu esi dzīvs? īv! . . .

— Es tevi dzirdu, Irma. Nomierinies! . . . Nezin kas tur, kupola iekšienē, notika — un «šķīvīti» aizmeta sāņus.

— Ak, tas esi tu . . . Dzīvs . . . Varbūt sāka darboties automātiskā aizsardzība? Ko rāda aparāti?

— Viss it kā atbilstu normai. . . Bet virs kupola? Nezinu . . . Kur vien skaties — dūmaka. Laikam uzpeldējušas du}ķes. Bet — kāpēc — tas nav saprotams.

— Iv, vai tu jau nevarētu atgriezties?

— Mīlā, pacieties vēl mazliet. Man viss nav skaidrs. Un neuztraucies, ja signāls atkal nozudīs.

— īv, vai tu vēlreiz dosies iekšā spraugā?

,.(— Tuvāk pie tās . . . Zini, kādu brīdi paklusēsim. Desmit, piecpadsmit minūtes.

— Bet es nespēju, Iv . . . Es zaudēšu prātu aiz uztraukuma.

— Irma, es tevi vairs nepazīstu. Saņemies, nu! Pēc piecpadsmit minūtēm es pats tevi izsaukšu. Tici man, te nepavisam nav no kā baidīties. Esmu pārliecināts, ka šobrīd lielu briesmu nav.

— Senos laikos Zemes sievietes lūgušas dievu par saviem mīļotajiem, kad tie devušies veikt varoņdarbus. Es lūgšu dievu par tevi, īv, skaļā balsī lūgšu dievu . . . Taču es nezinu, kā tas jādara. Neatceros nevienu lūgsnu. Vai tās bija līdzīgas dzejoļiem, Iv? Es skaitīšu dzejoļus par mīlestību . . . Bet es nespēju nevienu atcerēties. Tūlīt.. . Nevienu rindiņu . .. Vai tu mani vēl dzirdi, Iv? Pasaki priekšā kādu dzejoli!

— Dzirdu, mana mīļā! Bet es vāji pārzinu pagājušo gadsimtu poēziju. Man nupat ienāca prātā vienīgi tādas rindas:

Sī pasaule ir templis mans, Un mīla — mana dieve, Bet Visums — tēvija . . .

— Iv, tie ir ļoti jauki vārdi. Es tos atkārtošu kā lūgsnu: «Sī pasaule ir templis mans, un mīla — mana dieve …»

Irmas balss aprāvās. «Šķīvītis» no jauna ieslīdēja spraugā zem smagajām betona velvēm. Tagad tur viss bija aizvilkts ar necaurredzamu, pelēku, uzvandītu dūņu kārtu. Ivs ieslēdza novērošanas ekrānus, sonārus. Atcerējies, kā kupola iekšpusē bija izvietotas būves, viņš mēģināja orientēties pēc neizprotamajām kontūrām, kas parādījās uz ekrāniem. Kaut kur kupola centrā vajadzēja atrasties mastam ar starotājiem. Tagad Ivs neparko nevarēja to sameklēt. Bija pagājušas jau piecas minūtes kopš viņa ieniršanas kupolā. Dūmaka pamazām izklīda, satricinājuma uzvilnītās dūņas nosēdās, un ārējo reflektoru stari izrāva no tumsas apkārtējo celtņu neskaidrās aprises. «Šķīvītis» palika virs vienas no tām karājamies. Tā bija liela gandrīz kubiskas formas būve ar ieapaļu jumtu. Sienā bija redzamas masīvas durvis. Tās bija līdz galam vaļā. Pirmo reizi apskatot kupolu, Ivs nebija pamanījis nevienas atvērtas durvis. Viņš uzmanīgi nosēdināja «šķīvīti» uz grunts tieši pretī durvīm un virzīja ārējā reflektora staru telpas dziļumā. Tur bija neliela

kamera, kas izskatījās pēc ieejas slūžām. Pašā galā varēja redzēt vēl vienas durvis. Tās bija puspavērtas. Ja tagad butu iespējams sazināties ar Irmu? Visās frekvencēs valdīja klusums. Seit kaut kur bija ekrāni, kas paralizēja sakarus ar ārpasauli. Kādēļ tie bija ierīkoti? Noslēpums pēc noslēpuma . . .

Pēkšņi aizsargcepures austiņās skaidri atskanēja apbrīnojami pazīstama balss. Tik dzirdēta un pazīstama, ka Ivs nodrebēja.

— Rob, uzsper to visu pie joda!

Atbilde bija dīvaina sēkšana.

īvam galvā iešāvās doma: «Halucinācijas? Vai es zaudēju prātu? Tā taču ir Fjoda Bala balss! Mēs abi sarunājāmies vakar. Kāpēc es šajā brīdī dzirdu viņa balsi? Varbūt es jau esmu saslimis?» īvs sastinga un nepakustēdamies lūkojās, ko rāda aparāti, bet austiņās joprojām skanēja sēkšana. Tad cita balss, arī dīvaini pazīstama, pēkšņi sacīja:

— Vai zini, nespersim vis gaisā. Tas prasīs laiku, turklāt — kāda velna pēc? Mums nav atlikusi ne stunda. Galveno mēs esam padarījuši, bet šitas . . . Viņi tik un tā te nolaidīsies, kad būs apjēguši, ka briesmas ir garām. Gan jau tad visu iznīcinās. Bet varbūt nemaz neiznīcinās, ierīkos muzeju. Bez šaubām, žēl, ka mēs abi, Fjod, to nepiedzīvosim . ..

Atskanēja smaga nopūta, tai sekoja sulīgu lamuvārdu straume.

«Ko tad tas nozīmē?» īvs domāja. «Vai tiešām tā nav halucinācija? Bez jokiem — vai tie būtu viņi? Bet kur viņi ir un kā viņi te nokļuvuši? Un vispār — kas šeit notiek? Ja tie nav murgi, viņiem, kā domājams, jāatrodas kubiskajā celtnē. Tāpēc jau durvis tagad ir vaļā. Cerams, ka mans skafandrs, kas paredzēts lidojumam uz Jupiteru, nebūs sliktāks par tiem, kurus viņi atraduši Vilena batiskafā.» Kamēr Ivs tika laukā cauri «šķīvīša» dubultslūžām, viņš visu laiku skaidri dzirdēja neredzamo sarunu biedru balsis.

— Fjod, nu gan mēs esam savārījuši putru sava stulbuma dēļ. Pirmkārt — batiskafs. Pēc tam — šīs durvis. Nu, ārējās bija jāuzlauž. Bet slūžu aizvarus vajadzēja aizvērt, tad ūdens te nebūtu ieplūdis. Mēs varētu noņemt skafandrus un dažas stundas vēl paelpot šejienes gaisu. Bet nu mēs esam kā akvārijā .. .

— Pirms nāves, Rob, tik un tā nepieelposies,— atskanēja brīvā fermera īdzīgā balss.— Stundu agrāk vai vēlāk . . . Vai nav vienalga? Mēs taču zinājām, kas mūs gaida. Galvenais, ka darbs ir padarīts. Tavā grāmatā jau ari tie puikas aizgāja bojā. Tā ka pareizi vien ir.

— Tas ir grāmatā, Fjod, bet mēs abi taču īstenībā .. . Man, piemēram, patlaban pēkšņi tik ļoti sagribējās vēlreiz ieraudzīt sauli . . .

— Labs ir, ciet klusu!

— Man droši vien vajadzēja citādi rīkoties — izstāstīt visiem par to burtnīcu. Ja nu būtu noticējuši?

— Neticētu … Tu taču esi rakstnieks. Turklāt saceri pasakas. Tu jau tik daudz esi safantazējis . . .

— Daudz, Fjod .. .

— Redzi nu . .. Un burtnīcas arī sen vairs nav.

— Sen jau, Fjod .. .

Izgājis no «šķīvīša» slūžu kameras, Ivs sajuta blīvo ūdens spiedienu. Tagad viss bija atkarīgs no skafandra. Vai tas izturēs vai ne. Atskatījies uz «šķīvīti», kam gaiši mirdzēja visi reflektori un iluminatori, Ivs lēnām devās iekšā kubiskajā celtnē. No otras kameras balsis austiņās bija dzirdamas vēl skaidrāk. Fjods Bals un viņa pavadonis, kurš varēja būt vienīgi Roberts Roikijs, acīmredzot atradās kaut kur pavisam tuvu. Ivs ieslēdza skafandra aizsargcepures reflektoru un virzījās tālāk. Slīps, ūdens pārplūdināts gaitenis noveda pie kāpnēm. Kurp tagad — augšup vai lejup? Ivs jau gribēja kāpt augšā, taču balsis austiņās piepeši kļuva daudz klusākas. Ivs paspēra vēl pāris soļu augšup — un balsis vairs nemaz nebija sadzirdamas.

Cilvēki, kuriem bija radīta šī supernoslēpumainā būve, jādomā, nekam nebija uzticējušies. Seit viscaur bija nobēdzināti kaut kādi ekrāni, kas neļāva sazināties ar ārpasauli, pat ne ar atsevišķiem sektoriem.

Ivs pagriezās atpakaļ un devās lejup. Austiņās no jauna atskanēja baiss, sākamā pavisam klusu, tad arvien skaļāk un skaļāk. Ieklausījies Ivs pazina Fjodu. Fermeris stāstīja par nezin kādiem skeletiem, kuri «te tup», un vēl par citiem, kas sakrauti grēdās.

— Fjod, viss ir pareizi,— atskanēja Roikija piesmakusī balss.— Arī par to bija burtnīcā. Bet grāmatā es par to nerakstīju. Pārāk riebīgi. Dienasgrāmatas autors laikam pēdējais bija izbēdzis no šejienes. . . Visus, kas bija piedalījušies celtniecībā, viņi ar īpašu starojumu iznīci

nāja. Viņiem ari šeit, iekšā, bijuši tādi paši starotāji kā lielais tur, ārpusē. Tā radušās tās skeletu grēdas . . . Bet vēlāk, kad tie, kas šeit bija noslēpušies, saprata, ka viss ir zaudēts, viņi nolēma likt lietā plānu «Z». Es īsti nezinu, kāds tas bijis, nekur burtnīcā tas nav atšifrēts, bet Zemes ļaudīm neko labu, bez šaubām, tas nav solījis… Savā grāmatā es uzrakstīju par kodoltermiskajām bumbām, kas bija noslēptas zem daudzu valstu galvaspilsētām. Viņi varēja uzspridzināt šīs bumbas tieši no šejienes, tas ir, no savas pēdējās paslēptuves. Manā grāmatā šī pēdējo militāristu Valhalla[2] atrodas nevis šeit, bet Indijas okeāna dibenā pie Garsijas salām. Taču tas nemaina būtību . . . Tātad, kad tika dota pavēle realizēt plānu «Z», operatori komandpunktā sadumpojās. Viņi tur ieslēdzās un atteicās iet laukā. Arī viņi droši vien tika iznīcināti ar to nolādēto starojumu, tomēr neviens vairs nespēja ieiet galvenajā komandpunktā.

— Arī mēs tur vairs netiksim, vai ne, Rob?

— Protams, ne. Ja burtnīcā viss bijis pareizi, bet pagaidām, kā tu pats, Fjod, pārliecinājies, viss sakrīt mats matā, šim punktam jāatrodas dziļi okeāna bazaltā zem masta ar galveno starotāju, kuru tu uzspridzināji…

«Ak tu nolāpīts!» Ivs nodomāja, iedams ātrāk. «Jāpasteidzas, citādi izstrādās vēl kaut ko neaptveramu.»

— Tātad tu savā grāmatā neesi visu aprakstījis tā, kā bija burtnīcā?— no jauna atskanēja Fjoda īdzīgā balss.

— Skaidrs, ka visu ne. Burtnīcā bija dienasgrāmata, lielākoties rakstīta pavirši, pa roku galam, ļoti sliktā valodā. Bet man ir romāns, Fjod, zinātniski fantastisks romāns.

— Ka tevi bullis nobadītu . .. Iecerēji fantastisku, bet trāpīji kā naglai uz galvas . . .

— Gadās jau, Fjod. Reālistisks pamats, vēstures zināšanas, rakstnieka intuīcija . .. Un rezultātā — paredzēšanas šedevrs.

— Redzi nu . . . Pirmo reizi nožēloju, ka neesmu lasījis tavas grāmatas. It īpaši to . .. Tomēr paskaidro man! Kāpēc simt gadu nav darbojies tas galvenais starotājs, kura dēļ viss sākās?

— Tas automātiski ieslēdzās, kad bija iegruvis kupols. Tā viņi bija izplānojuši. Kupols stāvēja simt gadu, bet tad zemestrīce okeānā to sagrāva. Ar to viss sākās. Taču īpašu akumulatoru uzlādētie enerģijas krājumi nebija lieli, un to izlādēšanās kaut kādā veidā ir saistīta ar Saules stāvokli. Tāpēc starotājs darbojās vienīgi pa dienu Klusā okeāna apkaimē.

— Rob, kā gan tagadējie zinātnieki to neapjēdza?

— Būtu jau izdomājuši, bet viņiem neatlika laika. Un, galvenais, sākumā visi virzījās pa nepareizu ceļu — meklēja indīgu gāzu noplūdi. Un kāpēc tā? Nu tāpēc, ka ir jau tā gadījies.

— Viņiem būtu derējis atcerēties tavu grāmatu.

— Kur tas laiks, kopš tā sarakstīta! Tad vēl biju jauns. Un redzi nu, Fjod, kāda likteņa ironija! Tā taču neguva nekādu ievērību. Neviens to vairs pat neatceras.

— Nu gan atcerēsies.

— Tagad jau droši vien. Tikai es vairs neuzzināšu, kā tas būs. . .

— Var gadīties, ka tomēr uzzināsi!— iesaucās Ivs, pavērdams smagās durvis, aiz kurām bija redzama gaismas strēle.

— Rob, piesargies!— atskanēja Fjoda Bala balss. — Nodzēs gaismu!

Ivs paguva ieraudzīt plašu, ar ūdeni applūdušu telpu, zemu betona velvi, garu galdu rindu, apgāztus krēslus, uz grīdas kaut kādas lupatas, kaulus un galvaskausus, un divus lielus augumus dziļūdens skafandros — tādos, kādus izmantoja Viraka darbinieki. Gandrīz tajā pašā mirklī spuldzītes uz skafandru aizsargcepurēm nodzisa. Ivs aiz piesardzības izslēdza arī savu reflektoru. Iestājās tumsa . . . Tomēr tā nebija pilnīga. Kaut kur no apakšas plūda zaļgana gaisma. Ivs vērīgi papētīja un juta, ka zem skafandra aizsargcepures sakustas mati. Iezaļgani fluorescējot, spīdēja cilvēku galvaskausi un kauli, kas klāja šīs drausmīgās pazemes zāles grīdu.

Austiņās skaidri bija sadzirdama Fjoda un Roba skaļā, aprautā elpošana.

— Tad nu tā,— sacīja Ivs, cenzdamies neskatīties lejā uz fluorescējošo grīdu.— Izbeigsim spēlēt paslēpes! Es jau labu laiku sekoju jums pa pēdām un, protams, pazinu jūs abus. Viens ir Fjods Bals, otrs — Roberts Roikijs. Bet es esmu Ivs Maklajs. Vai sapratāt?

Elpošana un sēkšana īva austiņās kļuva skaļāka.

— Nu, kāpēc klusējat? Varu piebilst: vakar jūs abi no Abikaijas rifa aizvedāt Viraka batiskafu, acīmredzot samaitājāt to un nu esat iestrēguši šajā ne visai mājīgajā vietā. Vai tā nav?

— Tā jau ir gan,— atskanēja Fjoda īdzīgā balss,— bet kā mēs varam zināt, ka jūs tik tiešām esat tas, par ko uzdodaties?

— Vai tad es būtu kāds rēgs no tiem, kas uzbūvējuši te visu šo zemūdens šausmu pili? Vai tomēr jums nav vienalga, kas jūs no šejienes izpestīs?

— Beidz, Fjod!— ieskanējās Roberta Roikija apņēmīgais bass.— Ieslēdz gaismu! Skaidrs, ka tas ir Ivs. Viņš vienīgais var tā pasacīt . .. Ļauj, mīļais cilvēk, es tevi apkampšu! Tu nespēj iedomāties, kā es priecājos par šo tikšanos!

— Es arī,— sacīja Ivs, ieslēgdams savu reflektoru. — Bet skūpstīsimies vēlāk, kad būsim tikuši laukā. Spriežot pēc kaulu spīdēšanas, te ir spēcīga radiācija, bet jūs jau nīkstat te diezgan ilgi. Aiziet!

— Uz kurieni, Iv?

— Augšā, kur citur! Cik es saprotu, jūs jau esat izdarījuši visu, kā dēļ šeit ieradāties.

— Jādomā gan,— ne visai pārliecinoši atbildēja Roi- kijs,— bet, ja ir radusies iespēja tikt projām, varbūt ielūkosimies vēl šur tur? Man, piemēram, trakoti gribētos apskatīt viņu galveno komandpunktu. Vai tur viss ir tā, kā esmu aprakstījis?

— Robij, kādu citu reizi . . . Mūsu atpakaļceļš nebūs viegls. «Šķīvītis», ar kuru es te ieniru, ir izmēģinājuma paraugs un nav paredzēts trim cilvēkiem. Jā, bet par kādu burtnīcu jūs te runājāt?

— Es to atradu Melburnā kādas vecas mājas pagrabā apmēram pirms trīsdesmit gadiem. Tāda kā dienasgrāmata, tikai bez precīziem datumiem. Diezgan juceklīgi pieraksti, tomēr man radās interese. Nebija ne autora vārda, ne paraksta. Pēc dažām pazīmēm secināju, ka tās ir pagājušā gadsimta pašas beigas. Vai nu vājprātīgā piezīmes, vai zinātniski fantastiska romāna iecere … Es nezināju nevienu romānu par šādu tēmu. Domāju, domāju un nolēmu uzrakstīt pats. Bet, lai neviens man nevarētu pārmest, ka esmu plaģiējis, ievadā godīgi atzi

nos, kā viss bija: uzrakstīju par vecās mājas pagrabu, par burtnīcu un tā joprojām. Romāns tika izdots, panākumus neguva, kritiķi mani lamāja, ka es esot sabiezinājis šausmas. Burtnīcas pieminēšana ievadā tika nosaukta par trafaretu paņēmienu. Sis romāns jau sen ir aizmirsts . . .

— Bet burtnīca?

— Burtnīca arī. Kaza jau sen to nozelējusi. Vai tu zini, ka es savā fermā turu kazas? . . .

Beidzot viņi izkļuva laukā no ūdens pieplūdušo gaiteņu labirinta. Gaiši spīdēja visi Iva «šķīvīša» iluminatori. Ivs atvēra «šķīvīša» ieejas slūžas.

— Kāpiet iekšā,— viņš aicināja.— Fjod, jūs pirmais!

«Šķīvīša» kabīnē, kur tagad bija kļuvis ļoti saspiesti,

Ivs, nosēdies pie vadības pults, teica:

— Robij, tātad jūs nolēmāt atkārtot piedzīvojumu no tava zinātniski fantastiskā romāna?

— Bet, vai zini, viss sakrita mats matā,— Roikijs domīgi sacīja.

— Vienīgi beigas ne,— paziņoja Bals.— Jūs man piedodiet, bet es vairs nespēju! Noskrūvēšu to ķirbi.

Viņš noņēma sava skafandra aizsargcepuri. Roikijs sekoja viņa paraugam.

Ivs jau gribēja iebilst, bet, uzmetis skatienu indikatoriem un aparātu skalai, nolēma, ka gaisa kabīnē droši vien pietiks. Un viņš pats arī noņēma savu aizsargcepuri.

Piesardzīgi virzīdams «šķīvīti» uz spraugu velvē, īvs sacīja:

— Robiju es vēl varētu saprast. Viņš ir rakstnieks fantasts. Bet jūs, Fjod,— jūs esat pragmatiķis, lietišķs cilvēks — kā jūs uzdrīkstējāties sekot šim fantazētājam?

— Es redzu cilvēkiem cauri,— Bals atcirta.— Toties jūs vakar negribējāt redzēt, kas man iekšā. Un nesapratāt. . . Velti, velti!

— Varējāt taču paskaidrot!

— Ko lai es skaidrotu? Par viņa grāmatu? Vai par kazu, kura nozelējusi burtnīcu? Vai jūs būtu ticējis?

— Nezinu . . .

— Te tev nu bija! Bet lai jau paliek! . . . Tāpat arī iznāca itin labi.— Bals pēkšņi uzsita īvam uz pleca:—Starp jums tomēr ir vella puikas! Tu, piemēram . ..

: — Paldies. i;

— Ko nu tencini! Es teicu patiesību.— Bals pavīpsnāja:— Mēs varam uzņemt tevi savā kopienā. Kā būtu, Rob?

— Nē,— Roikijs sacīja.— Viņam vēl pār agru. Kad iemācīsies lasīt un saprast zinātniski fantastiskos romānus, tad padomāsim …

«Šķīvītis» izrāvās no betona velves žokļiem, un tajā pašā mirklī kabīni piepildīja tālā, skanīgā un tīrā Irmas balss:

— Sī pasaule ir templis mans, Un mīla — mana dieve . . .

Iv, kur tu esi, kāpēc tu man vairs neatbildi? Iv, īv, Iv . ..

īvs uzmeta skatienu pulkstenim. Viņš bija pavadījis betona velvē gandrīz stundu. Pieliecies pie sarunu ekrāna, viņš iekliedzās:

— Irma, es atgriežos! Mēs visi atgriežamies. Vai tu saproti? Briesmu vairs nav. Noraidi to uz Viraka Galveno bāzi un uz visām Zemes stacijām. Un nosauc varoņu vārdus: Fjods Bals un Roberts Roikijs ir tie, kas padarīja nekaitīgu briesmīgo pagātnes piemiņu. Viņi ir šeit, kopā ar mani «šķīvīša» kabīnē. Irma, vai tu mani dzirdi?

Visi trīs aizturēja elpu. Klusums . . . Atbildes nebija.

— Irma!

Roikijs uzmanīgi pieskārās pie īva pleca:

— Viņa atbildēja. Vai tu nedzirdi, ka viņa raud?

īvs atbalstījās ar seju pret ekrānu. Tagad arī viņš

dzirdēja . . .

+ + +

«Šķīvītis» sasniedza okeāna virspusi rītausmā. Arvien spožāk iedegās sārtā rītablāzma pāri ūdeņu vēl tumšajam klajam. īvs atvēra masīvo aizsargkupolu. Kabīnē ielauzās spirgts vējš, atnesdams ūdenszāļu, sāls, ne ar ko nesalīdzināmās okeāna smaržas. Pavērsuši sejas pretī vēja brāzmām, visi trīs klusēja.

Okeāns kļuva arvien gaišāks. Mākoņi austrumos sāka zeltīties, bet viļņu galotnes metās sārtas.

«Vai tiešām tas nav sapnis?» īvs domāja. «Vai tiešām es esmu dzīvs un atkal redzu debesis, mākoņus, elpoju rītausmas vēju? Mana zeme, cik brlnum jauka tu esi! Esmu atgriezies pie tevis. Kāda laime ir atgriešanās .. . Vēl gaida daudz grūtību, daudz slikta, bet šajā bridi es esmu laimīgs. Tik laimīgs kā nekad. Mēs visi esam laimīgi.»

Viņš uzlika rokas saviem ceļabiedriem uz pleca. Viņi stāvēja visi trīs apkampušies atvērtā «šķīvīša» kabīnē un, galvas atgāzuši, skatījās, kā pie viņiem lēnām nolaižas diskoplāns.