Pēdējā atlanta atgriešanās

APDZĒSTIE VULKĀNI UN ATJAUNOTAS SENAS PILSĒTAS

Pēc trim dienām īvs devās prom no Galvenās bāzes. Dārija un Rišs pavadīja viņu līdz tuvākajam aerodromam, kas atradās kaimiņu salā.

Līdz lidostai viņi aizbrauca ar bāzes mazo amfībiju. To vadīja Rišs. Raķetei līdzīgā sudrabotā laiva kā bulta traucās virs paša ūdens. Dažbrīd amfībijas plakanie pludiņi, kas izskatījās kā īsas ķepas, pieskārās okeāna viļņu galotnēm, un tad amfībija mazliet notrīsēja, bet caurspīdīgos iluminatorus aizklāja šļakatas. Priekšā ātri auga dzeltenbrūna rifa mūris, kas iekļāva salu. Visgarām

tai putoja baltas krasta bangu mežģīnes, bet tālumā cauri lāsumaino šļakatu dūmakai lagūnas krastā jau varēja jaust palmu siluetus un augstceltņu kontūras. Rišs vadīja amfībiju uz vienu no ejām cauri rifu grēdai, un pēc mirkļa laiva, samazinādama ātrumu, jau slīdēja pa lagūnas spoguļgludo ūdens virsmu.

Viņi piebrauca pie plata bulvāra akmens pakāpieniem un, atraduši, kur apstāties, atstāja savu amfībiju blakus daždažādiem kuģiem, kas raibā virtenē apvija bulvāra apakšējo pakāpienu un betona molus, kuri iesniedzās tālu lagūnas zilajos ūdeņos.

Bulvāris šalca visvisādu valodu balsīs, apkārt ņirbēja atpūtnieku spilgtie apģērbi, kaut kur skanēja mūzika. Virs baseiniem, kuru gaišzilie lāsumi mirgoja starp ziediem un mauriņu zaļo zāli, zibēja brūni iedegušas rokas un pleci, uzlidoja šļakatu šaltis, bija dzirdami aizrautīgi smiekli. Solīdamas vēsumu, vilināja plaši atvērtas kafejnīcu un bāru durvis, ēnainas verandas zem košiem, svītrainiem aizsargjumiem, kas pasargāja no saules stariem. Augstu spilgti zilajās debesīs slējās vareni daudzstāvu hoteļi, līdzīgi milzīgām fantastisku krāsu un apveidu bišu šūnām.

— Tā vis nav mūsu «pusapdzīvotā sala»,— Rišs vairākas reizes atkārtoja, ne bez pūlēm atrazdams ceļu starp guļamkrēsliem, kabīnītēm, kioskiem, saulessargiem un brūniem ķermeņiem visdaudzveidīgāko fasonu, lielumu un nokrāsu peldkostīmos.— Esmu jau aizmirsis, kad pēdējo reizi redzēju uzreiz tik daudz cilvēku, kas galīgi neko nedara.

— Drīz arī tu viņiem pievienosies,— ieminējās īvs, laipodams, lai neskartu uz visām pusēm izstieptās kailās kājas.

— Siem te — nemūžam,— Rišs ar riebumu sacīja, padodams Dārijai roku, lai palīdzētu viņai uzkāpt uz akmens terases, kur bija izvietoti korti, sporta laukumi, skrejceļi un sacīkšu peldbaseini.— Es braukšu uz veco labo Eiropu apskatīt senās pilsētas, kuras atjaunojusi tava māsa.

— Es atjaunoju pilsētas Centrālamerikā,— Dārija iebilda,— senās maiju pilsētas Jukatanā. Un tad vēl dažas Ēģiptē.

— Vecīt, tu atkal esi visu saputrojis!— īvs uzsita draugam uz pleca.— Turklāt ņem vērā, ka vecās mīļās Eiropas kūrortos un izklaidēšanās centros patlaban nav mazāka burzma kā šeit.

— Bet kur tu pats atpūties?— Rišs piemiedza acis.-r- Es pat nepaguvu tev pajautāt.

— Kaukāza Melnās jūras piekrastē. Tur ir tāds zemesrags — aizmirsu, kā to sauc . . .

— Picunda,— Dārija pateica priekšā.— Picundas zemesrags ar vecu priežu audzēm. Mani draugi no mūsu akadēmijas tur pašreiz atjauno antīku pilsētu.

— Pareizi, pareizi!— Ivs attapās.— Atcerējos . . . Piti- usas pilsēta mazas lagūnas krastā. Es tur biju, teiksmaina pilsēta starp mūžsenām priedēm . . .

— No pelniem atdzimusi divus tūkstošus gadu pēc bojāejas,— Dārija piebilda.— Pie šīs pilsētas atrodas sanatorijas, kurās parasti atpūšas kosmonauti, ārpusze- mes staciju un polāro zonu darbinieki.

— Un izņēmuma kārtā — šīs burvīgās planētas atkritumu aizvācēji,— īvs pabeidza.

— Mani tur droši vien nepieņemtu . . .— Rišs papurināja galvu.

— Kādas muļķības!— Ivs pārsteigts paskatījās uz draugu.— Tur ir milzum daudz brīvu vietu.

— Bet tās jau, domājams, ir paredzētas tiem, kuri atrodas zinātnes priekšgalā.

— Tīrās blēņas,— Dārija sašutusi teica,— jūs savā «pusapdzīvotajā salā» esat galīgi apsūnojuši un nespējat iedomāties, kā pašreiz dzīvo normāli cilvēki uz Lielās zemes. Sis dinozaurs,— Dārija pagriezās pret brāli un norādīja uz Rišu,— domā mūžvecās kategorijās. Viņš nekavējoties ir jāsūta ārstēties, citādi viņa apziņā sāksies neatgriezeniskas pārmaiņas. Kad mēs pārbrauksim Virakā, es pateikšu jūsu ārstam . . .

— Mums pašreiz nav īsta ārsta,— Rišs melanholiski pavēstīja.— Viņš arī ir atvaļinājumā . . .

— Kas tad jūs ārstē?

— Medicīnas punktā ir dažādi automāti. Kam nepieciešams, var paši dakterēties. Bet pēc ārsta aizbraukšanas, manuprāt, neviens medpunktā nav iegriezies.

— Kā tu zini?— Dārija painteresējās.

— Tāpēc ka es patlaban aizvietoju bāzē ārstu.

— Viņam ir mediķa diploms,— īvs paskaidroja.— Tas ir viens no viņa pieciem diplomiem.

— Četriem,— Rišs drūmi pārlaboja.

Viņi šķērsoja sporta zonu un nokļuva uz plata, saules pielieta bulvāra. Gaiša betona un ziedošu oleandru daudzjoslu lente atdalīja piekrasti ar baseiniem, peldētavām, kafejnīcām un kioskiem no ēnaina parka. Aiz tā debesīs slējās hoteļu torņi visdažādākajās krāsās.

— Seit ir skaisti,— sacīja Dārija.— Beidzot cilvēki iemācījušies apvienot vienotā veselumā arhitektu ieceres ar ainavas dabisko skaistumu. Pat krāsu raibums negriež acīs. Visam jābūt tieši tādam uz tropisko zaļumu, debesu un okeānu ziluma fona. Citā apkārtnē tādi koši torņi droši vien izskatītos bezgaumīgi. Pat šie cilvēki, Riš! Viņu šeit nudien ir pārlieku daudz, bet iedomājies uz mirkli, ka liedags piepeši ir kļuvis tukšs . . .— Dārija apklusa un pievēra acis, mēģinādama iztēloties, kā tas būtu.

— Tas būtu lieliski,— sacīja Rišs.

— Nē!— Dārija apņēmīgi papurināja galvu.— Sis žilbinošais ansamblis tūdaļ tiktu neglābjami sabojāts. Iznāktu teātra dekorācija. Bet dekorācija ir nedzīva, ja nav personu, kas darbojas. Kūrorta projektētāji rēķinājušies tieši ar to, ka šeit vienmēr ir daudz cilvēku.

— Nezinu, nezinu,— Rišs nomurmināja.

— Manuprāt, Dārijai tomēr taisnība,— Ivs aizstāvēja māsu.— Man arī šeit patīk. Šķiet, ka brīvajā laikā es šad tad šurp atbraukšu.

— Kad būsi atgriezies no Antarktīdas.

— Jā, nu jau tikai tad, kad būšu atgriezies.

Sarunādamies viņi bija izgājuši cauri parkam un

uzkāpuši monosliežu ceļa stiklotajā paviljonā. Pēc brītiņa pie perona ātri bez trokšņa pieslīdēja vilciens — garu, cigāriem līdzīgu vagonu rinda. Viegli nošalkdamas, atbīdījās durvis. Ivs un viņa pavadoņi iegāja vienā no vagoniem — tas bija gandrīz tukšs. Viņi nebija vēl paguvuši apsēsties pie platajiem, ovālajiem logiem, kad durvis jau aizvērās un vilciens, spēji uzņemdams ātrumu, brāzās uz priekšu. Pa labi lejā aizvien ātrāk aizplūda ļaužu pārpilnais bulvāris, baltā pludmale, zilais lagūnas spogulis, tad pazibēja daudzkrāsainie hoteļu jumti ar solārijiem un baseiniem — un vilciens, traukdamies aizvien augstāk un augstāk, cik jaudas, drāzās pār piekrastes mežu zaļo joslu uz salas centrālo plato. Tur vilciens uz mirkli pieturēja. Vagonā ienāca vairāki pasažieri gaišos kombinezonos un cepurēs ar platām malām — domājams, zinātnieki, ģeofiziķi vai vulkanologi, kā varēja spriest pēc ierīcēm, kas bija viņiem līdzi. Vēl brīdis ceļā — un vilciens apstājās lidostas stikla paviljonā.

— Tā, esam galā,— pieceldamies sacīja Ivs.

Viņi izgāja zinātniekiem līdzi laukā, un Ivs devās pie dežurējošā koordinatora, lai precizētu savu maršrutu.

Kad viņš atgriezās, Rišs un Dārija sarunājās ar vienu no zinātniekiem — garu, plecīgu hrunetu.

— Iv, mēs tev atradām ceļabiedru!— Dārija līksmi paziņoja.— Iepazīsties — Rems, ģeofiziķis, viņš arī lido uz Antarktīdu.

— Jeremejs Arno,— tumšmatis stādījās priekšā,— es lidoju uz Mosonu.

Ivs ar interesi palūkojās uz viņu. Sportisks augums, plati pleci. Lielas, spēcīgas rokas. No īsā rokasspiediena Ivs izjuta tajās slēpto spēku. Asi, gluži kā no rupja akmens izkalti melnīgsnējās sejas vaibsti. Un acis, kuru vērīgais skatiens, šķiet, caururba, kaut arī tās sedza tumšas brilles. Uz vaigiem un zoda bija neskaidri jaušamas kaut kādu rētu pēdas, bet varbūt tie bija seni apdegumi.

— Pēc pusstundas būs raķešlaineris uz Singapūru un Kolombu,— Ivs sacīja.— No Kolombas vakarā var tikt uz Kergelēnu. No turienes garantēju nokļūšanu Mosonā ar kādu Viraka transportlīdzekli, bez šaubām, ja jums nav padomā kāds vienkāršāks variants.

— Nē,— atbildēja tumšmatis.— Es gribēju lidot caur Keiptaunu, bet tas ir daudz tālāk un tur būtu jāgaida. Labprāt pieņemšu jūsu piedāvājumu, ja tas nesagādā jums liekas grūtības.

— Nekādas,— Ivs apliecināja.

— Tad es iešu rezervēt vietu Ceilonas lainerī.

— Esmu par viņu dzirdējis,— sacīja Ivs, kad Rems bija aizgājis.— Viņš ir slavens zinātnieks, viens no projekta «Ankoss» autoriem — kā transportēt Antarktīdas ledu uz kosmosu. Jādomā, ka mums abiem ir kopīgs ceļojuma galapunkts.

— Kad tu būsi Ceilonā, Iv, centies nokļūt Palanaruvā,— Dārija ieteica.— Tā ir viena no senajām galvaspilsētām salas centrā. Tur ir saglabājušās milzīgas mākslīgās ūdenskrātuves, kas ierīkotas vairāk nekā pirms tūkstoš gadiem. To krastos patlaban atjaunotas senās pilis un senie tempļi. Tur ir neparasti skaisti, jo sevišķi — saulei rietot un austot. Zēni, vai jūs varat iedomāties: blāvs milzīga ezera spogulis, oranžsarkani mākoņi virs tāliem kalniem ar plakanām virsotnēm un pēdējie saules stari uz dzeltenām tempļa sienām, uz pilīm, kas izrotātas ar neskaitāmi daudzām akmens skulptūrām. Un palmu vēdekļi uz tumstošo debesu fona . ..

— Vai tu raksti dzejoļus, Dārija?— Rišs jautāja.

— Rakstīju, kad vēl biju maziņa.

— Tu esi dzejniece pēc savas dabas, un tev nav ko darīt pie atkritumu aizvācējiem. Labāk brauc man līdzi!

— Uz kurieni, Riš?

— Uz Eiropu, piemēram. Es atpūtīšos, bet tu rakstīsi dzejoļus un nodarbosies ar saviem arhitektūras izrakteņiem.

— Lieliska perspektīva!— Dārija skaļi iesmējās.— Un galvenais — viss ir tik vienkārši. Nē, mīļais, brauc viens pats un vislabāk — uz kādu sanatoriju, kur ārstē izkropļotu psihi. Bet es palikšu šeit un pēc kāda laika pamēģināšu nomainīt tevi bāzes ārsta vietā vai paša galvenā inženiera postenī, vai kā nu to pie jums sauc.

Atgriezās Rems un pavēstīja, ka viņš arī lidošot uz Kolombu.

— Bet jūsu biedri?— jautāja Ivs.

— Viņi strādā šeit — ģeotermālajā energocentrālē. Viņi tikai pavadīja mani un jau aizbrauca atpakaļ.

— Vai te ir liela energocentrāle?

— Diezgan prāva, bet pašreiz to paplašina. Tiek izdarīti dziļāki urbumi pie pašas vulkāna cilmvietas.

— Vai tad šeit darbojas vulkāni?— Dārija bija pārsteigta.

Rems papurināja galvu.

— Nē, nedz šajā, nedz arī apkārtējās salās nav palicis vulkānu, kas darbotos. Mēs paņemam no tiem visu enerģijas pārpalikumu mūsu energosistēmām. Esam tās pārveduši uz regulējamu «energobloku» režīmu …— Rems pavīpsnāja.

— Bet Viraks?— Dārija piemiedza acis.— Vai gan vulkānu izdzēšana nav neiedomājama vides līdzsvara izjaukšana?

— Kolēģi, kā šķiet, ir no Viraka?— Rems paskatījās uz īvu un pēc tam uz Rišu.

Abi pamāja.

— Tad jau jūs varētu vieglāk izskaidrot.. .— Rems atkal pavīpsnāja.

— Nevajag!— Dārija atmeta ar roku.— Kā redzu, jums viss ir saskaņots. Vulkānisma plānošana veselas planētas mērogā!

— Protams,— Ivs nopietni sacīja.— Tieši plānošanai planētas mērogā mēs patiesībā varam pateikties, ka cilvēki spējuši ne tikai pakļaut vulkānus, bet arī piešķirt prāvus līdzekļus, lai atjaunotu senās pilsētas, kas tūkstošiem gadu gulējušas drupās. Tu pati pieminēji Palana- ruvu. Vai būtu bijis iespējams atjaunot šo arhitektūras kompleksu, ja nebūtu vienota daudzgadu plāna?

— Pietiek, pietiek!— Dārija pārtrauca brāli.— Esmu jau sodīta par savu nekompetenci un nelāgo raksturu. Bet tu tātad esi bijis Palanaruvā?

— Neesmu bijis un šoreiz arī diemžēl netikšu. Pēc mūsu lainera nolaišanās Kolombā līdz aviona atiešanai uz Kergelēnu ir tikai viena stunda.

— Nu, tad palieciet Kolombā līdz rītam . . .

— Es taču nebraucu atvaļinājumā,— Ivs sausi aizrādīja.

Dārija apmulsusi nodūra acis.

Ivs uzmanīgi paņēma viņu zem rokas.

— Es domāju, ka tā nebūs pēdējā izdevība apmeklēt Palanaruvu. Gan jau mēs abi kādreiz atradīsim mazliet brīva laika un tavā vadībā, māsiņ, dosimies šajā ceļojumā.

— Kā noprotams, jūs esat vēsturniece,— Rems ļoti pieklājīgi teica, vērsdamies pie Dārijas.— Atļaujiet jums uzdot vienu jautājumu.

— Lūdzu, ja vien spēšu uz to atbildēt.

— Jādomā, ka varēsiet . . . Pašreiz ļoti daudz spēka, laika un enerģijas tiek izlietots, lai atjaunotu senās pilsētas un arhitektūras pieminekļus. Nesen man gadījās būt Nīlas ielejā. Ir atjaunoti sākotnējā veidā tempļi pie lielajām piramīdām, Valdnieku Ielejas apbedījumu komplekss. Atjaunotas arī pašas lielās piramīdas. Tas ir bijis milzīgs darbs, kas cilvēcei neprātīgi daudz izmaksājis. Esmu dzirdējis, ka nu sākot atjaunot vissenākās pilsētas Indas ielejā, kur vispār gandrīz nekas nav saglabājies. Kādēļ tas vajadzīgs? Vai nepietiek, ja saglabā drupas? Ja tās saglabā tādas, kādas sagaidījušas mūsdienas?

— Agrāk tā darīja. Atraka un konservēja to, kas bija palicis. Cilvēkiem, kurus tas viss interesēja, kurus tas satrauca, pēc pamatiem, pēc senu mūrējumu paliekām bija jāuzmin, kāds izskatījies viss ansamblis. Tas bija nevis tā laikmeta zinātnes spēks, bet vājums. Cilvēks arvien ir centies ieraudzīt un izzināt, cik vien var. Taču iespējas rekonstruēt pagājušo bija ļoti ierobežotas. Tagad mēs jaudājam vairāk. Mēs varam ne tikai atrast, saprast, izskaidrot atradumu, bet, ja vēlamies, arī atjaunot to tādu, kāds tas bijis radīts. Jūs jautājat — kādēļ? Senatne cilvēkiem vienmēr ir bijusi dārga, bet šajā laikmetā, kad viss apkārt tik strauji mainās, tā gluži vienkārši ir nepieciešama. Ja tā varētu izteikties, tajā ietilpst īpašs tikumisks vitamīns. Tas dod spēkus, uz mūžīgiem laikiem liek iemīlēt dzimto pusi, kur pagājusi bērnība, dzimto planētu; tas spēj padarīt cilvēku humānāku, tīrāku. Ja cilvēki to būtu sapratuši agrāk, Zemes vēsturē nebūtu tik daudz skumju lappušu. Tas nu būtu par senatnes pieminekļiem kopumā . . . Bet arhitektūra savos labākajos darbos ir smalkāka un pilnīgāka nekā citas mākslas, tajā jaušama neatgriežami pagājušu laikmetu garīgā dzīve. Lai saprastu tās valodu, tās melodiju, nepietiek ar drupām vien. Jāredz kompleksā viss, kas bijis radīts. Un tad mēs pat pēc tūkstoš gadiem varēsim saprast meklējumus, pārdomas, pašu atmosfēru, kas apņēmusi mākslinieku, kad viņš radījis savus darbus, radījis visu to, par kā mantiniekiem mēs sevi uzskatām.

— Jums, bez šaubām, ir taisnība,— Rems paklanījies sacīja,— atvainojiet par nesaprātīgo jautājumu.

Divas reizes melodiski noskanēja gongs, un tajā pašā brīdī automāta skaidrā, metāliskā balss pavēstīja, ka ieradies raķešlaineris no Kito un pēc desmit minūtēm tas dosies tālāk — caur Singapūru uz Kolombu.

— Nu mums jāiet,— sacīja Ivs.

Viņi izgāja no vēsās halles uz pusdienas saules pielietās, platās terases. Lejā uz baltā betona lauka, no kura kā stari uz visām pusēm aizstiepās pacelšanās joslas, stāvēja vairākas mašīnas. Starp tām ar savu lielumu atšķīrās nupat atlidojušā lainera sudrabotais cigārs. Smailais, mazliet uzrautais priekšgals atgādināja garu knābi, mirdzošais plūdlīniju korpuss bija līdzīgs plēsonīgas zivs ķermenim. Uz astes slējās īsi spārnu vai spuru trīsstūri. Starp tiem bija ievietoti raķešaparātu konusi. Visa konstrukcija balstījās uz trim riteņiem: viens, pavisam neliels, bija priekšā uz garas konsoles, bet divi aizmugurē pie pašiem dzinējiem. Pat uz aerodroma betona krāšņais laineris šķita traucamies debesīs.

— Varens gan,— ieminējās Rišs.— Droši vien jauna konstrukcija. Nebiju tādus vēl redzējis.

— Līdz Singapūrai tas aizlido vienā stundā,— Ivs paskaidroja.

— Tāds ātrums!— Dārija šausminājās.— Bet augstums?

— Nezinu . . .— īvs paraustīja plecus.— Apmēram astoņdesmit kilometru? . . .

— Divi simti,— sacīja Rems.— Pavisam jaunas mašīnas. Tās tikai nupat sāk apkalpot tālās platuma līnijas. Ar tādu pāris stundās var aplidot apkārt planētai.

No Kito atbraukušie pasažieri jau rindā plūda prom pa

slīdošo perona lenti uz lidostas ēku.

♦ + ♦

Atvadīšanās bija īsa. īvs apkampa māsu, uzsita Rišam pa plecu un uzkāpa uz slīdošās perona lentes. Rems viņam sekoja, pamājis pavadītājiem ar roku. Pie trapa abi paraudzījās atpakaļ. Tālu jau tukšā lidlauka malā nekustīgi stāvēja divas baltas figūras. Mazākā pacēla roku un pavicināja.

— Dzīvo vesela, māšelīt!— īvs nočukstēja un iegāja Remam pakaļ starpkontinentālā raķešlainera pasažieru salona vēsajā mijkrēslī.

Ceļš līdz Kolombai abiem šķita ļoti īss. Viņi apsēdās blakus un visu lidojuma laiku runāja par «antarktisko sviedienu», kā Rems to nosauca. īvs ik pa brīdim palūkojās laukā pa apaļo iluminatoru. Tur bija redzamas violeti melnas debesis ar spožām, nekustīgi sastingušām zvaigznēm un tālu lejā virs Klusā okeāna ekvatoriālās joslas zilganbaltas mākoņu spirāles. Singapūrā viņi uz pāris minūtēm izkāpa uz skrejceļa betona, kas vēl bija slapjš pēc nesen nolijuša lietus. Mikls, karsts vējš dzenāja pavisam zemu virs lidlauka smagus, valgmes pilnus mākoņu vālus. Nedaudz tālāk caur tiem izlauzās saule, un perlamutra miglā neskaidri vīdēja pilsētas debesskrāpju aprises. No jauna sāka smidzināt, un viņi atgriezās lainerī.

Singapūrā lidaparāta pustukšais salons, kurā sēdēja īvs un Rems, pienāca pilns. Pasažieru vidū bija daudz žurnālistu no dažādiem kontinentiem. Kā varēja spriest pēc replikām, arī viņi lidoja uz Antarktīdu, lai piedalītos «leduskalna» palaišanā.

— Manuprāt,— īvs piesardzīgi ieminējās,— visa šī publika tur ir lieka. It īpaši tāpēc, ka diezin vai būs iespējams novērot eksperimentu tiešā tuvumā.

— Bez šaubām!— Rems pamāja. — «Sviediens» tiks vadīts apmēram no simt kilometru attāluma. Ticiet man, visi šie skaļie zēni tālāk par Mosonu netiks. Bet no Mosonas līdz eksperimentālajam poligonam, kā jūs zināt, ir vairāk nekā divi tūkstoši kilometru.

— Kāpēc tad viņi lido?

Rems paraustīja plecus.

— Mums patīk atkārtot, ka veiksmīgi pārvaram savā apziņā pagātnes paliekas. Bet es neuzdrīkstos spriest, cik veiksmīgi tas ir patiesībā. Un te nu jums būs viena no tādām «pārvarēšanām» .. . Masu informācijas līdzekļi kaut kur provinciālā nostūrī — Āzijas vai Āfrikas centrā vai arī Ziemeļamerikā — aizgūdamies apgalvos, ka viņu personiskais korespondents tur bijis klāt, pats savām acīm redzējis un tā tālāk, un tā joprojām. Taču īstenībā «personiskais korespondents» būs sūcis kokteiļus kādā Mosonas bārā un «pats savām acīm» redzējis tieši tik daudz, cik redzēs visi pa centrālajiem videoinformācijas kanāliem. Lēts snobisms, nekas vairāk, kas palicis visas masu informācijas sistēmas mantojumā no pagājušā gadsimta.

— Kāpēc tad tas netiek pārtraukts?— īvs jautāja.

— Kāpēc? Nekāda ļaunuma no tā nav, bet cilvēce ir pietiekami bagāta, lai atļautu nelielai savu līdzpilsoņu grupai,— Rems ar acīm norādīja uz kaimiņiem, kuri bija apkārušies ar videofoniem, uzņemšanas kamerām un binokļiem,— tēlot, ka viņi veic sabiedrībai derīgu darbu. Neaizmirstiet, ka mēs barojam un apgādājam ar visu nepieciešamo daudz lielākas kopas, kas aktīvi nepiedalās nevienā no sabiedriski derīgās darbības sfērām. Atteikdamies no piespiešanas metodes, mēs, bez šaubām, esam rīkojušies humāni un gudri, tomēr esam atstājuši gan sev, gan nākamajām paaudzēm grūti risināmu problēmu. Vai jūs zināt, cik daudz šobrīd uz mūsu planētas ir «civilizācijas apgādājamo»? Vairāk nekā četrdesmit miljonu.

— Bet viņi taču dzīvo paši no sava darba,— īvs iebilda.— Noraidījuši tehnisko civilizāciju un atgriezušies atpakaļ pie dabas, viņi paši ar savām rokām kopj zemi un rada gandrīz visu, kas viņiem nepieciešams …

— Tieši tā —«gandrīz visu»,— Rems sarkastiski pavīpsnāja.— Bet, kad viņiem kaut kā trūkst, viņi vēršas pie pašu noraidītās tehniskās civilizācijas, pretī nedodot neko. Nē, nē, nedomājiet, ka esmu pret šo sistēmu .. . Cilvēki jau ir piedzimuši un vēl aizvien dzimst cits no cita

atšķirīgi. Ikvienam ir tiesības izvēlēties ceļu, kurš tam vairāk piemērots. Es atcerējos «civilizācijas apgādājamos» vienīgi sakarā ar mūsu ceļabiedriem.

— Vai jūs tiešām gribat starp viņiem likt vienlīdzības zīmi? .. .

— Zināmā mērā — jā,— Rems stingri teica.— Uz Zemes diemžēl vēl ir milzum daudz nevajadzīgu profesiju, kas sen jau pārdzīvojušas savu laiku. Kaut arī joprojām vairākās nozarēs un jomās trūkst cilvēku.

Domās Ivs bija ar mieru piekrist. Virakā nepārtraukti bija izjūtams inženieru un tehniķu trūkums. Un tomēr Rema atklātais prakticisms kaut kādā ziņā šķita nepieņemams. Drīves ceļa izvēles neierobežota brīvība tika uzskatīta par vienu no dižākajiem komunistiskās ēras sasniegumiem. Visā visumā tā sevi attaisnoja; tādu, kas pilnīgi atteicās strādāt, bija ārkārtīgi maz. Atteikšanās no darba tika diagnosticēta kā psihiska saslimšana. Sos cilvēkus ārstēja, un parasti viņi tika izārstēti. Tomēr cilvēku resursu nepietiekamība lika sevi manīt, un nebija panākumu arī mēģinājumiem to segt uz rezerves rēķina, kā sociologi dēvēja «civilizācijas apgādājamos». Vilens pat apgalvoja, ka «apgādājamo» skaits pieaugot. Jāatzīst gan, ka Viraks nekad nemeklēja kadrus starp «civilizācijas apgādājamiem». Vilens un citi Viraka prezidija locekļi saistīja visas cerības tikai ar jaunatni.

Iemirdzējās starta tablo, un stjuarte, kas parādījās uz videoekrāna, vērsās pie pasažieriem ar parastajiem sasveicināšanās vārdiem un īsu instrukciju. Pasažieri steigšus apsēdās. īvs palīdzēja priekšējam kaimiņam tikt galā ar drošības jostām un ieslīga sava krēsla elastīgajā sēdeklī. Stjuarte novēlēja laimīgu ceļu un nozuda. Uz starta tablo iezibējās skaitļu sērija, sēdekļi noliecās gandrīz horizontāli, laineris nemanāmi sāka virzīties uz priekšu un tajā pašā mirklī pacēlās gaisā, strauji uzņemdams ātrumu. Pēc brīža salonā ielija spoža saules gaisma. Laineris iznira no mākoņiem un, aizvien vairāk palielinādams ātrumu, traucās uz stratosfēru. Debesis iluminatoros acīm redzami mainīja nokrāsu: gaiši zilā kļuva arvien sulīgāka, iegūaama violetu toni, līdz satumsa. Iedegās zvaigznes, un saules gaisma it kā izkusa violetajā naktī, caur kuru trauksmaini un nedzirdami slīdēja starpkontinentālais kuģis.

Kolombas aerodroms sagaidīja ar lietusgāzi. Laineris pieripoja pie lidostas cilindriskā torņa. Pa teleskopisko

gaiteņtiltu, kas izbīdījās pretī kuģim, pasažieri tieši no lainera salona pārgāja uz lidostas zālēm. Tur kāds žurnālists ieraudzīja Remu Arno… Tajā pašā mirkli Rems tika iekļauts ciešā lokā. Iedūcās filmēšanas kameru mehānismi. Atstājis Remu, lai viņš atbild uz korespondentu jautājumiem, Ivs devās noskaidrot sīkāk turpmāko ceļu uz Kergelēnu. Izrādījās, ka no turienes vēl nav atlidojis avions. Kuru katru brīdi tam bija jāierodas, lai pēc pusstundas dotos atpakaļ. Kad Ivs ar šo ziņu atgriezās zālē, kur bija atstājis Remu Arno, improvizētā preses konference vēl turpinājās. Ziņkāro loks Remam apkārt bija kļuvis pat platāks un blīvāks. Ivs tikai ar pūlēm izlauzās tam cauri. Rems, piesēdies uz krēsla atzveltnes, nesatricināmā mierā atbildēja uz kārtējo jautājumu:

—. .. Nē, mēs neesam paredzējuši pilnīgi atbrīvot An- tarktīdu no ledus bruņām. Pat vēl vairāk — mēs ceram, ka Antarktīda laika gaitā sadziedēs brūces, kuras mūsu eksperiments būs cirtis tās ledāja vairogā. Ledus krājumu iznīcināšana vai pat strauja samazināšana var nopietni ietekmēt Zemes klimatu. Antarktīda ir Dienvidu puslodes laika apstākļu noteicēja. Turklāt jums, bez šaubām, ir zināms, ka Antarktīdas ledus ir vērtīga izejviela, milzīgs saldūdens avots, ūdeņraža — mūsu enerģētikas pamatvielas avots. Jā, pie viena,— Rems turpināja, ieraudzījis atgriežamies īvu,— lai mūsu eksperimenta dēļ Zemei nerastos nevēlamas problēmas, Viraks nosūtījis uz Antarktīdu savus kontrolierus. Seit ir viens no viņiem — Ivs Maklajs. Ja radīsies kādi sarežģījumi, viņš drīkst uzlikt veto visam eksperimentam. Vēl nav zināms, vai vispār kaut kas notiks. Tāpēc neiesaku steigties uz Mosonu . ..

Klātesošo skatieni pavērsās uz Iva pusi.

— Rodas dīvains iespaids,— ieminējās viena no korespondentēm, ar zināmu augstprātību skatīdamās pāri lielo, tumšo briļļu stikliem īvam tieši virsū,— ka Viraks sāk vērtēt sevi augstāk par citām organizācijām — gan tām, kuras plāno, gan arī tām, kuras realizē plānus. Jūs nosaucāt skaitļus,— viņa pagriezās pret Remu,— kas liecina, ka Antarktikas 'eksperimenta sagatavošana ārprā1 - tīgi dārgi izmaksājusi. Un pēkšņi ieradīsies kāds,— viņa pamāja uz Iva pusi,— un visu atliks … Tā nu gan ir planētas mēroga plānošana!

— Varat būt bez bažām,— Rems viņai nopietni atbildēja,— ka viss norisinās tieši stingrā jo stingrā saskaņā

ar plāniem. Neaizmirstiet, ka Viraks — Vides restaurācijas un aizsardzības komiteja — ir augstākā instance, kas atbildīga par to, lai mūsu visu mājā — uz mūsu planētas — būtu iespējams dzīvot. . . Dzīvot kā mums, tā mūsu pēctečiem. Mēs pa lielākajai daļai pat neapjēdzam, ko Viraka inženieri paveikuši dažos gadu desmitos. Pagājušā gadsimta beigās vien rūpnīcas un enerģētiskās iekārtas uz planētas katru gadu izsvieda atmosfērā pusotra miljarda tonnu pelnu un apmēram pusmiljonu tonnu sēra gāzes. Skābekļa saturs katastrofāli samazinājās. Lielas pilsētas bija uz agonijas robežas. Bet šobrīd? … Ja nebūtu Viraka, nevienam no mums nebūtu iespējas šodien te tik jauki patērgāt. Mūsu paaudze gluži vienkārši nebūtu piedzimusi .. . Esmu viens no Antarktikas eksperimenta projekta autoriem, bet, ticiet man, ja mans jaunais draugs,— Rems vēlreiz norādīja uz īvu, — vai kāds no viņa kolēģiem uzliks veto, es neprotestēšu. Viņu veto nozīmēs tikai to, ka eksperiments jāsagatavo daudz rūpīgāk, lai tas neapdraudētu Zemes iedzīvotājus. Jebkurš eksperiments ir bijis un būs tikai eksperiments.

— Un jūs nebūsiet sarūgtināts vai sadusmots, ja jūsu projekta realizēšanu kāds gribēs izjaukt?— pajautāja korespondente ar tumšajām brillēm.

— Ja to darīs kāds no Viraka — nē,— Rems pārliecinoši atbildēja.

— Ak, arī viņi kļūdās, vismaz tieksme uz pārspīlēšanu jau nu viņiem piemīt,— sarunā iejaucās cita korespondente.— Nupat kāds Viraka inspektors slēdza pludmales Guamas salā. Ūdens pavisam tīrs, bet pludmales slēgtas. Nedrīkst peldēties .. . Kāpēc?— viņa jautāja un paskatījās uz īvu.

īvs nezināja, ka Guamas pludmales ir slēgtas. Sī vēsts viņu nepatīkami pārsteidza. Tātad Vilens nebija visu pateicis. Tātad tās nav bijušas tikai neskaidras aizdomas .. .

Tā kā visi apklusuši tagad skatījās uz īvu, viņš bija spiests kaut ko atbildēt.

— Diemžēl nevaru neko pateikt par Guamas pludmalēm,— viņš iesāka,— pirmo reizi dzirdu, ka tās ir slēgtas. Bet tad noteikti ir kāds svarīgs iemesls. Viraks pēdējos gados reti bijis spiests tā rīkoties. Kas attiecas uz Antarktikas eksperimentu . ..

— Lai nu paliek šī briesmīgā slepenība!— kāds aiz muguras iesaucās.— Pirmo reizi dzirdot. .. Viraka darbi

nieks, kam ir tiesības uzlikt veto Antarktikas eksperimentam, nezinot, kas notiek Viraka Galvenās bāzes acu priekšā? Kurš ticēs tādam naivumam?

— Bet es tik tiešām nezinu, ko jūs ar to domājat,— īvs klusu sacīja.— Manuprāt, jums nav pamata man neticēt. Piedodiet, es nezinu, ar ko man ir tas prieks runāt. . .

— Ek, tas nav svarīgi,— neredzamais sarunas biedrs iesmējās.— Pats vainīgs, ka nezināt . . . Kad gribēsiet, bez pūlēm uzzināsiet.

Nu jau vispārējo uzmanību bija piesaistījis neredzamais īva oponents. Visi sāka drūzmēties ap viņu, un loks, kas bija ielencis Remu, izjuka.

Rems piecēlās un paņēma īvu zem rokas.

— Iesim,— viņš teica,— viņu interesi jau saista kas cits! Es nebrīnīšos, ja daudzi no viņiem rīt dosies nevis uz Mosonu, bet uz Guamu.

Iedams Remam pakaļ cauri žurnālistu pūlim, īvs izdzirdēja:

—.. . Jauks sīkumiņš! Kāda zemūdens atkritumu izgāztuve, konteineri ar aizvēsturiskām indēm . . . Tāds krāju- miņš, ka var noģiftēt visus Klusā okeāna joslas iedzīvotājus. Tā viņi tur strādā .. .— Balss bija tā pati.

īvs savaldījās, lai nepaskatītos atpakaļ.

+ ♦ +

Pēc stundas viņi abi ar Remu jau lidoja no Kolombas uz dienvidiem. Nelielais avions turējās tikai desmit kilometru augstumā. Lejā klājās blīva mākoņu sega, pār kuru ātri slīdēja aviona slīpā, krustveidīgā ēna. Zem padebešiem smagas bangas vēla Indijas okeāns. Salona priekšgalā uz ekrāna lēnām pārvietojās tā tuksnesīgais klajš. Tuvojās «rēcošie četrdesmitie»— mūžīgā nemiera zona planētas apvalkā; Antarktikas ledainā elpa šeit sadūrās ar tropisko platuma grādu siltajiem, mitrajiem vējiem.

Rems un īvs bija vienīgie pasažieri salonā, kurā pietiktu vietas apmēram trīsdesmit cilvēkiem. Kergelēna arhipelāgs arī divdesmit pirmā gadsimta beigās joprojām bija viens no visbargākajiem un mazāk apdzīvotajiem Dienvidu puslodes stūrīšiem. Vulkāniska energocentrāle, atomelektrostacija, kas apkalpoja ūdens atsāļošanas iekārtas, Viraka reģionālā bāze centrālajā Antarktikas

sektorā — tas, šķiet, ari bija viss, kā dēļ cilvēki brauca uz šo tuksnesīgo zemes kriksīti, kuru kāds tālās pagātnes jūrasbraucējs bija nosaucis par Izmisuma salām. Protams, dzīves un darba apstākļi Kergelēnā tagad vairs nebija tādi kā pirms piecdesmit vai simt gadiem, tomēr «pastāvīgos» iemītniekus tur varēja uz pirkstiem saskaitīt. Maz bija tādu, kam pietika spēka un vīrišķības pavadīt šajā bargajā zemē vairāk par diviem gadiem.

īvam bija gadījies būt Viraka bāzē Kergelēnā, un nu viņš par salām pastāstīja Remam, kas pirmo reizi lidoja uz turieni:

— Kādreiz — pagājušā gadsimta sākumā un vēl agrāk — Antarktikas ūdeņos Kergelēnā salu sektorā mita milzum daudz vaļu, bet uz piekrastes klintīm bija jūras ziloņu, kotiku apmetnes, tur ligzdoja miljoniem putnu. Divdesmitā gadsimta vidū tie visi bija gandrīz pilnīgi iznīcināti. Biologiem izdevās atjaunot daļu no sektora faunas. Viņi strādāja ciešā kontaktā ar mūsu bāzi .. . Jāatzīmē, ka vaļi un delfīni ilgu laiku vairījās no Kergelēnā salu sektora. Pat jaunie delfīni, kas bija izaudzēti Kergelēnā salu delfinārijos, pameta šo akvāriju, līdzko tiem tika dota vaļa. Biologi ilgi nespēja izskaidrot cēloņus. Tos uzrādīja delfīni paši. Jauns zobenvalis, kas bija palaists brīvībā no delfinārija, vairākas reizes atgriezās stacijā, ar nosacītu signālu izziņodams trauksmi. Sākumā zobenvali nesaprata, bet tad uzminēja, ka viņš aicina sev līdzi. Tika nosūtīta zemūdens laiva, un zobenvalis pētniekus aizveda uz kvadrātu, kas atradās dažus desmitus jūdžu uz dienvidiem no arhipelāga. Tur viņš ienira, norādīdams, kur viņam jāseko. Zemūdene iegremdējās, un biologi atklāja okeāna dibenā īstu tuksnesi. Milzīgā platībā viss dzīvais bija iznīcināts. Sīs kapsētas centrā atradās dziļi dūņās iestidzis kuģa vraks. Tomēr neizdevās noskaidrot, vai kuģis ticis torpedēts pēdējā kara laikā vai speciāli nogremdēts, lai apglabātu okeāna dzelmē briesmīgo kravu, kas uz tā bija. Daudzus gadus turpinājās pagājušā gadsimta «dāvanas» likvidēšanas darbi. Aizgāja bojā vairāki Viraka inženieri, aizgāja bojā arī zobenvalis, kas bija uzrādījis nogrimušo nāves kuģi. Viņiem visiem — cilvēkiem un zobenvalim — biologu pilsētiņā Galvenās salas dienvidu krastā uzcelts piemineklis. Ja vēlaties, mēs rītdien varam to apskatīt.

— Jā, noteikti to apmeklēšu,— Rems domīgi sacīja. — Tagad man nāk prātā, ka esmu dzirdējis par šo gadījumu. Tas bija diezgan sen.

— Apmēram pirms četrdesmit gadiem.

— Es vēl mācījos skolā .. .— Rems, mazliet apmulsis, pavīpsnāja.— Es taču, Iv, esmu par jums daudz vecāks.

— Man ir divdesmit deviņi,— sacīja Ivs un nezin kāpēc arī samulsa.

— Re nu: gandrīz divas reizes. Es jūs mazliet apskaužu . . .

Kādu brīdi abi klusēja, vērodami mazo aviona ēnu, kas aši slīdēja pa nebeidzamo mākoņu slāņa klājienu.

— It kā jau būtu klāt Antarktika,— Ivs klusu ieminējās.

— Līdz tai vēl tālu. Bet līdz Kergelēnai?

Ivs uzmeta skatienu pulkstenim.

— Vēl jālido divas stundas .. .

— Tikpat, cik lidojām līdz Kolombai.

— Mēs žigli pierodam pie arvien lielākiem ātrumiem,— Ivs sacīja.— Vakardienas ātrumi jau šķiet pārāk mazi. Bet šis avions taču lido ašāk par skaņu.

— Mūsu pēctečiem arī gaismas ātrums liksies niecīgs.

— Ja viņi dosies uz citām galaktikām .. .

— Viņi katrā ziņā turp lidos,— Rems pamāja.— Bet tas būs īpašs lidojums. Viņi atradīs veidu, kā sašaurināt telpu.

— To ir grūti iedomāties .. .

— To vispār nav iespējams iedomāties — mūsu smadzenes ir noskaņotas uz trīsdimensiju kategorijām. Tomēr matemātiski to jau var pamatot. Atliek ar īpašu aparātu izvērst formulas projektā, un turpmākais jau ir tehnoloģijas darbs.

— Fotonu kuģa projekts pastāv jau gandrīz divsimt gadu,— Ivs iebilda.— Un tomēr tāds kuģis vēl nav uzbūvēts.

— Nav uzbūvēts galvenokārt tāpēc, ka nav lielas vajadzības pēc tā. Ar to vienai paaudzei nav iespējams sasniegt zvaigznes. Bet Saules sistēmas robežās mēs veiksmīgi iztiekam bez tā. Fotonu kuģi droši vien tiks radīti, taču tie neizraisīs revolūciju kosmiskajos lidojumos. Manuprāt, cilvēce sāks apgūt zvaigžņu trases ar principiāli jaunu tipu aparātiem. Bet tas nenotiks agrāk kā nākamā gadsimta otrajā pusē, kad mūsu mazbērni būs saveduši kārtībā Zemi un apguvuši tuvo kosmosu.

— Zēl, ka tas nebūs tik drīz . ..

—: Jūs, Iv, to sagaidīsiet. . .

īvš neatbildēja. Viņš pēkšņi atkal atcerējās starpgadījumu Kolombas lidostā… «Zemūdens atkritumu izgāztuve, konteineri ar aizvēsturiskām indēm … Tā viņi tur strādā .. .» Rūgtums un satraukums, kas viņu tobrīd bija pārņēmis, nepārgāja. Interesanti, kas ir šis cilvēks? Ivs viņu tā arī nebija ieraudzījis. Droši vien pazītu pēc balss, ja abiem būtu lemts kādreiz tikties. Cilvēks runāja amerikāņu slengā, taču ar izteiktu akcentu. Augsta, spalga balss. Tāda kā čērkstoša, bet tonis — lielmanīgs, pat naidīgs. Daudziem Zemes iedzīvotājiem, it īpaši no ražošanas zonām, lai cik savādi tas būtu, par Viraka darbiniekiem bija aplams uzskats, lāgiem pat ironisks, un viņi nelaida garām izdevību uzsvērt savu pārākumu, tomēr ar tik klaju nelabvēlību Ivs nebija sadūries.

Atbilstoši tam, kā Viraka darbs pārvērtās par kārtējo tīrīšanas procedūru sēriju un kontroli pār atmosfēras un planētas ūdeņu stāvokli, Zemes iemītnieku pamatmasas interese par viņiem pamazām noslāpa. Stingrie noteikumi, pēc kuriem vadījās Viraka kontrolieri, arvien biežāk izraisīja aizvainojumu, dusmas, pat pretestību no to puses, kuru plāni un darbi Virakam bija jāuzmana. To zināja Ekonomikas Visaugstākā Padome, zināja Vispasaules Zinātņu Akadēmija, zināja Nākotnes plānošanas Visaugstākā Padome — noteicošais koordinācijas orgāns visas planētas mērogā, kosmiskā «kuģa»—Zemes — galvenais «stūrmanis». Pēc veca nolikuma Viraks bija šīs pēdējās — galvenās — instances kontrolorgāns, lai gan tā ieņēma pašu augstāko pakāpi hierarhijas kāpnēs un koncentrēja sevī visas organizācijas, kurām Zemes tautas bija uzticējušas planētas pārvaldi. Taču Viraks, kā šķita, nedeva neko pretī, jo jaunajām paaudzēm gaisa tīrība un ūdens dzidrums bija kļuvis pierasts un dabisks. Ar eļļainu naftas plēvi pārvilkti okeāni, netīra, smacējoša smoga dūmaka virs pilsētām Zemes iedzīvotājiem bija vēstures atribūts — gandrīz tāds pats kā inkvizīcijas sārti un kari … Kas gan viss nenotika pagājušajos laikos, iekams cilvēce nebija nostājusies uz jaunas ēras sliekšņa!

«Mēs esam kā kondicionētājs dzīvojamā telpā,» Vilens bieži atkārtoja, «kamēr tas ir kārtībā, to nemaz neievēro.» Protams, blakus tiem, kuri strādā zinātnes priekšējās pozīcijās, kuri rada materiālas vērtības, rada

enerģijas jūru, planētas atkritumu aizvācēji ir gandrīz nemanāmi. Un tomēr . . .

— Par ko esat aizdomājies, Iv?— Rema balss skanēja neparasti maigi.— Vai par oponentu Kolombā?

Ivs no pārsteiguma pat satrūkās .. . Vai Rems spēj lasīt domas? Izbrīnījies viņš paskatījās uz savu ceļabiedru.

— Jūs uzminējāt — arī par viņu.

— To nu nav vērts paturēt prātā. Paies vēl ne mazums laika, iekams gudrība kļūs par visu Zemes cilvēku īpašumu. Gudrība un reizē ar to — patiesa smalkjūtība un savstarpējo attiecību harmonija .. . Tas būs vislielākais sasniegums laikmetā, kas tikai nupat ir sācies. Taču, kā man šķiet, pat pēc gadu simteņiem cilvēku savstarpējās attiecībās vēl būs atsevišķas «anomālijas». Ikviens no mums ir pārāk sarežģīts, bet tas, kā domājams, nav nemaz tik ļauni.

— Bez šaubām, jums taisnība,— īvs domīgi sacīja. — Un tomēr. .. Skolās šiem jautājumiem tiek veltīta liela uzmanība.

— Velta gan . . . Bet tik un tā pirms visiem nopietniem pārbaudījumiem — gan pirms atbildīgiem izmēģinājumiem, gan gatavojoties darbam ārpusplanētas stacijās — nākamo radošo kolektīvu locekļi iziet psiholoģiskās saderības pārbaudi. Es atkārtoju: ikviena cilvēka intelekts ir bezgala neizdibināms, neaptverams, turklāt tas slēpj sevī kaut kādās formās arī neskaitāmu pagājušo paaudžu pieredzi ar to pozitīvajām un negatīvajām pusēm .. . Dažu paaudžu īsās dzīves laikā nav iespējams to visu radikāli pārveidot, nav iespējams ar skolas audzināšanas sistēmu vien — kaut arī tā būtu ļoti pilnīga — strikti norobežoties no pagātnes reminiscencēm.

— Rem, jūs visai augstu nevērtējat pašreizējās paaudzes tikumiskās īpašības?

— Vērtēju tā, kā ir pelnījušas … Esmu reālists un neticu brīnumiem. Būtu jocīgi, ja gaidītu, ka nedaudz vairāk kā simt gados uz Zemes radīsies jauna — visnotaļ ideāla — ģenerācija. Sajā jomā ir paveikts jau krietni daudz, taču jādara vēl neizmērojami vairāk. Esmu strādājis ar daudziem cilvēkiem un labi zinu, cik tālu viņi ir no šī ideāla, uz kuru ir orientēta pašreizējā audzināšana skolā. Protams, tas viss tikpat lielā mērā attiecas arī uz mani pašu.

— Bet kur jūs, Rem, strādājāt pirms Antarktikas projekta? Zinu, ka esat piedalījies ekspedīcijās uz Marsu .. .

— Tas bija sen, agrā jaunībā . ..— Rems pavīpsnāja. — Esmu beidzis vienu no Zemes vecākajām kalnu akadēmijām — Ļeņingradā. Pēc tam vairākus gadus strādāju par ģeofiziķi Jaunzēlandē. Tur sāku interesēties par planētas dzīļu enerģiju, un tā nu kļuva par manu galveno specialitāti. Strādāju pa lielākajai daļai rajonos, kur darbojās vulkāni,— Kamčatkā, Japānā, Javas salā, Sicīlijā. «Dzēsu» vulkānus… Piedalījos ģeotermālo elektrostaciju celtniecībā Sibīrijā, Tibetā, Ugunszemē. Gadu pavadīju uz Mēness, biju divās ekspedīcijās uz Marsu. Redziet, tā ir piemiņa no otrās ekspedīcijas .. .— Rems pārvilka ar plato plaukstu sev pār seju.— Apsaldēju. Taču ģeotermālā stacija uz Marsa zināmā mērā ir arī mans auklējums. Pēdējos gadus—Vispasaules Zinātņu Akadēmijā: izstrādāju Antarktikas eksperimenta projektu un vēl vienu projektu, kuru mēs drīz iesniegsim Nākotnes plānošanas Visaugstākajai Padomei . . .

— Kas tas ir par projektu?— Ivs jautāja, pagriezies pret savu ceļabiedru, jo Rems piepeši bija spēji aprāvies.

— Kaut kas noticis,— Rems teica ieklausīdamies.— Tie ir motori. Iepriekš nebija dzirdami.

— Droši vien avions sācis bremzēt un motoru troksnis panāk mūs. Drīz būs Kergelēnā . . .

— Bet kāpēc uz tablo nav signāla?

Tomēr tajā pašā brīdī tablo iegaismojās: parastais brīdinājums par nosēšanos, meteoroloģiskais ziņojums, informācija par gaidāmajiem reisiem no Kergelēnas aerodroma.

— Aviona kapteinis nokavējās ieslēgt tablo vismaz par pusminūti!— Rems nogrozīja galvu.

— Vai jūs esat vadījis avionu?— īvs apvaicājās.

— Jā. Un kosmosa kuģus arī. Taču jūs man jautājāt par pēdējo projektu … Tas ir domāts nākamajam gadsimtam. Iespējams, ka pat vēl tālākiem laikiem. Pavisam īsi izsakoties, tas ir projekts, kā izmantot planētas dzīļu enerģiju, lai izlabotu šādas tādas ģeogrāfiskas «kļūdas». Kā jums, Iv, labi zināms, noteiktā dziļumā no Zemes virsmas atrodas īpaša plastiska zona — mēs to saucam par astenosfēru. Tur notiekošie procesi nosaka jūras ieplaku veidošanos un kalnu rašanos. Ja ar superdziļiem urbumiem un pa šahtām nokļūsim līdz šai zonai, mūsu rokās būs kalnu veidošanās atslēga. Vai jūs varat iedomāties? Būs iespējams paātrināt dažu teritoriju pacelšanu un citu iegremdēšanu. Tā, piemēram, īsā laika posmā varēsim nosusināt plašus piekrastes seklos šelfa rajonus, kas apjož kontinentus, un tādējādi ievērojami palielināt sauszemes lietderīgo platību. Būs iespējams bez pūlēm mainīt lielām upēm noteču virzienu, varēs iegremdēt daļu Zemes tuksnešu joslas un tur izveidot ne visai dziļas iekšējās jūras. Ar vārdu sakot, šī projekta realizācija dos ļaudīm neizsmeļamas iespējas dažādi pārveidot planētas vaigu. Bet nākamās paaudzes neizbēgami sadursies ar šādu pārkārtojumu nepieciešamību. Kaut vai, piemēram, Sahāra. Simt gados cilvēki atkarojuši tik tikko desmit procentu tās platības. Viss pārējais joprojām ir tuksnesis, kur nav viegli strādāt un ir grūti dzīvot. Bet ja Sahāras centrā izveidotu jūru .. . Jāpiebilst, ka par to rakstīja jau divdesmitajā gadsimtā.

— Jā .. . Bet tad arī Virakam ir par ko palauzīt galvu …— ieminējās Ivs.

— Es zinu . . . Zinu arī to, ka akadēmiķis Vilens nebūs tamlīdzīga projekta drīzas realizācijas piekritējs.

— Vai jūs uzskatāt mūs par konservatoriem?

— Nebūt ne .. . Tomēr tādu pārveidojumu sekas ir pārāk nopietnas. Ir ne vien neskaitāms daudzums plusu, droši vien būs arī mīnusi. Tas viss jāņem vērā, jāapsver, jāapspriež. Turklāt izdevumi, milzīgais enerģijas patēriņš . .. Ar avotiem, kas ir uz Zemes, pagaidām nepietiek … Es atkārtoju: tas ir darbs nākamajām paaudzēm. Daudzām paaudzēm . ..

Salonā kļuva tumšāks. Avions ielidoja mākoņos, kas desmit mēnešus gadā klāja debesis virs Kergelēnas.