Pēdējā atlanta atgriešanās

GALVENAJĀ BĀZE

— Iv? ! Pārradies gan . . .

Atzveltnes krēslā pa pusei atpakaļ pagriezies, Rišs lūkojās uz īvu ar plati ieplestām acīm. Ivs drauga skatienā izlasīja prieku, pārsteigumu un vēl kaut ko, bet nepaguva atšifrēt, kas tas bija. Rišs novērsās un steidzīgi piecēlās no vadības pults. Viņi apkampās.

— Tas ir labi, tas ir lieliski!— Rišs atkārtoja, uzsizdams īvam pa plecu, taču novērsdams acis katru reizi, kad abu skatieni sastapās.

Zem plašās, saules pielietās zāles augstajām velvēm Riša balss skanēja mazliet skaļāk, nekā bija pieņemts sarunāties Galvenās bāzes Centrālajā postenī.

īvam neviļus ienāca prātā Vilena vārdi: «Kolēģi, dežūras laikā — nekādu emociju . . .» Šodien Rišs bija Viraka Galvenās bāzes Centrālā vadības posteņa vecākais dežurējošais dispečers. Pirmais pēc Vilena.

«Vai tiešām viņi te būtu sākuši prātot, ka es neatgriezī- šos, es, Ivs Maklajs, kurš pat iedomāties nevar, ka spētu eksistēt bez Viraka! Tas nu ir nekrietni! Būs ar Rišu no sirds jāaprunājas.»

Vienā no kontrolekrāniem ieņirbējās skaitļu virkne. Norādījis īvam uz tuvāko krēslu, Rišs ātri atgriezās pie centrālās pults.

Ivs apsēdās un pārlaida skatienu pazīstamajam zāles puslokam. Viņa ilgās prombūtnes laikā te nekas nebija mainījies. Lielajās reljefajās kartēs virs vadības pults, tāpat kā agrāk, zibsnī dažādu krāsu gaismas signāli, tikko dzirdami klab reģistrētājmehānismi, trīsuļo neskaitāmo rādītāju bultas, uzliesmo un nodziest kontrolekrāni. Viraks atrodas savā nebeidzamajā sardzē, cilvēki uz Zemes var gulēt mierīgi puslodē, kur valda nakts, un strādāt un atpūsties puslodē, kur ir diena. Ivs paskatījās uz lielo globusu zāles vidū. Terminatora līnija jau bija šķērsojusi Amerikas rietumu piekrasti un tikko manāmi pārvietojās pa Klusā okeāna zilo virsmu. Patlaban tā bija pie Lieldienu salām. Pēc trim stundām nakts atnāks arī šurp. Ivs uzmeta skatienu savam pulkstenim. Tieši

tā — pēc divarpus stundām šeit kļūs tumšs. Līdz tumsai viņam jāpagūst parādīt Dārijai salu un Galvenās bāzes pilsētiņu.

Grasīdamies piecelties, viņš krēslā sakustējās.

— Pagaidi!— Rišs sacīja.— Es tūlīt uz pāris minūtēm atbrīvošos, parunāsimies. Ek, nolāpīts! . . .

— Vai kaut kas nav kārtībā?— īvs jautāja.

— Nekas sevišķs. Tas ir Odingva. Dabūjām ar viņu sakarus, bet nez kur pazuda.

— Kur viņš pašreiz atrodas?

— Tur . . .— Rišs ar pirkstu norādīja gaisā.— Pirms divām stundām izlidoja no stacionārā pavadoņa «SP-četr- padsmit». Vai tu vari iedomāties, Odingva mēģināja uzņemt sakarus viņam neparedzētā laikā.

— Acīmredzot būs atjēdzies un tāpēc apklusa.

— Tas ir iespējams,— Rišs nomurmināja, joprojām spiezdams uz pults pogas,— tomēr var būt arī pavisam kas cits.

Uzacis saraucis, viņš lūkojās tukšajos ekrānos, bet tad pagriezās pret īvu.

— Tātad tu esi atgriezies ītakā — mūsu mīļajā kaktā.

— Tā vien rādās, ka jūs šeit no visas tiesas esat par to šaubījušies.

— Saproties, «šaubīties» nebūs īstais vārds, bet es . . .

Rišs aprāvies no jauna pagriezās pret kontrolekrāniem.

— Nu — ko tad tu . . . Pasaki!

— Nē, nekas. Tu visu šo pusgadu nevienu reizi nedevi par sevi nekādu vēsti.

— Ko lai es pavēstītu? lielāko daļu laika pavadīju sanatorijā. Mediķi piespieda izņemt pilnu profilaktisko ciklu.

— Tas šeit nenāks par ļaunu.

— Riš, vai ir kas jauns?

— Gan jā, gan nē . .. No vienas puses, viss rit pēc plāna: kvadrāts pēc kvadrāta. No otras, vienā kvadrātiņā, kā šķiet, briest pārsteigums. Vilens tev paskaidros, ja tu atgriezīsies pie zemūdens meklējumiem.

— Un kas vēl?

— Teikšu tev skaidri un gaiši: nekā interesanta. Kārtējie darbi. Jā, Odingva šodien dzenas pakaļ kaut kādam tērauda konstrukcijas gabalam. Tas verķis pa divi lāgi pamanīts no stacionārajiem pavadoņiem. Padomā, elektronika to neuztver, bet vizuāli tas novērots divas reizes. Droši vien mētājies sāņus no galvenajām trasēm. Tika

nolemts, ka jāiznīcina. Odingva aizlidoja, bet pagaidām nevar atrast. Pēdējo ziņojumu saņēmu pirms stundas.

— Kas gan tas varētu būt?

— Visticamāk, ka būs kādas pirmās orbitālās observatorijas fragments. Toreiz vēl nebija instrukcijas «IN-viens».

— Pagājušais gadsimts atkal atgādina par sevi.

— Un atgādinās vēl un vēl. Piegānījuši visu tuvo kosmosu! Žvadzināja par meteorītu draudiem, bet paši sagādājuši darbu vairākām paaudzēm. Meklējumi kosmosā nu jau norit vairāk nekā četrdesmit gadu, tomēr Zemes apkaime vēl aizvien nav pilnīgi droša lidojumiem.

— Riš, kas jauns virszemes grupās?

— Arī nekas, bet darba jau pietiek.

— Un kā ar cilvēkiem?

— Patiesību sakot, diezgan bēdīgi. Vilens sagatavojis kārtējo uzsaukumu jaunatnei. Pie mums joprojām neviens lāgā negrib nākt. Esam pārāk tālu no zinātnes priekšpulka. Pilsētās kādreiz bijuši slaucītāji, sētnieki, atkritumu vedēji. Savākuši visādas grabažas un īpašās izgāztuvēs sadedzinājuši. Bet vai tad mūsu Viraks nenodarbojas ar to pašu? Mainījies ir darbu apjoms, metodes, tehnoloģija, taču būtība ir palikusi tā pati.

— Rišār, kas tev lēcies? Vai nav laiks arī tev doties atvaļinājumā?

— Sen jau bija laiks. .. Bet es sāku prātot, vai nebraukt pavisam prom. Man ir apnicis būt par pagātnes asenizatoru.

— Paklau — kas manā prombūtnē pie jums te noticis?

— Nekas nav noticis . . . Taču puiši iet prom. Rojs un Stīvs aizgāja, Iljass neatgriezās no atvaļinājuma . ..— Rišs uz brīdi apklusa.— Nu, par Irmu tu jau droši vien zini. . . Neņem ļaunā, Iv, bet es biju gandrīz pārliecināts, ka arī tu paliksi tur — Lielajā zemē, kur darāmi īsti darbi.

īvam pēkšņi šķita, ka lielā telpa ir satumsusi. Viņš pat palūkojās uz logu. Nē, pie skaidrajām debesīm joprojām spoži spīdēja saule.

«Tā, tieši par to es visvairāk baidījos. Irma . . . Tātad šeit viņas nav. Tātad viņas toreizējā negaidītā aizbraukšana nav bijusi kaprīze. Vai tiešām viņa neatgriezīsies? Nekad? . . .» īvs papurināja galvu un abām rokām atmeta atpakaļ garos, gaišos matus. Uz Rišu neskatīdamies viņš sacīja:

— Nē. Man patīk mūsu darbs. Patīk. Vai tu dzirdi?

Viņš apklusa, gaidīdams atbildi, bet Rišārs vienīgi

paraustīja plecus un no jauna pievērsās kontrolekrāniem. Zālē valdīja klusums. Klusums un skumjas.

«Jā, izrādās, ka viss ir daudz sliktāk, nekā es biju paredzējis,» Ivs domāja. «Muļķis! Esmu velti cerējis. Ja Rišārs aizbrauks, būs pavisam draņķīgi. . . Un kāpēc es atvedu šurp Dāriju? Bet tā jau bija viņas ideja. Tomēr vajadzēja atrunāt. Ar Rišāru gan, šķiet, viss vēl nav zaudēts. Viņam jau šad tad uznākusi depresija. Jāapsprie- žas ar Vilenu. Tas, ja vien gribēs, izvēdinās viņam smadzeņu krokas.»

— Nu, par ko tu aizdomājies?— Rišārs jautāja un pavīpsnāja.— Nožēlo, kas esi atbraucis? Vai tad tu nezināji par Irmu? Jūs taču kopā aizceļojāt. Paklau, vēl nav par vēlu. Amfībija uz lidostu atiet pēc pusstundas. Tikai es viens pats esmu tevi te redzējis. Dodies prom — meklē viņu!

— Nē,— īvs apņēmīgi sacīja.— Kāds tam sakars ar Irmu? Tā ir viņas darīšana. Katram pašam jāizlemj, ko viņš uzskata par pareizu. Es nepametīšu Viraku. Riš, es esmu atgriezies strādāt! Vai tad mūsu darbs kļuvis mazāk svarīgs? Esmu vienisprātis ar Vilenu: Viraks arī ir priekšējā līnija. Tie esam mēs, kas gādājam, lai dzīve būtu drošāka, vieglāka, skaistāka. Pa ceļam šurp es redzēju, ka cilvēki itin labi dzīvo tur, kur vēl pirms desmit gadiem pletās radioaktīvie tuksneši. Paies neilgs laiks — un Viraka attīrītāju rokās būs Zemes klimata un laika apstākļu atslēgas .. . Bet tu saki: «Tālu līdz priekšējām līnijām …» Nieki!

— Iv, cik gadu tu strādā Virakā?

— Desmit.

— Bet es — sešpadsmit. Pirms trim gadiem es dsmāju gandrīz tāpat kā tu.

— Tātad nesen kaut kas ir mainījies. Manas prombūtnes laikā.

— Draudziņ, tas notika pamazām. Mani sāka kaitināt vienveidība, ikdienišķums. Jebkuram darbam ir ne vien sākums, bet arī gals. Mūsējam nav gala. Pirms piecdesmit gadiem tika plānots ap gadsimta vidu pabeigt okeānu attīrīšanu. Termiņš pagāja, kad mēs abi vēl nebijām nākuši pasaulē. Bet ko mēs darām?

— Riš, neviens neko citiem neuzspiež!

— Par laimi! Tāpēc es prātoju par aiziešanu.

— Zēl. . .— Ivs novērsās un sāka lūkoties laukā pa logu — tur, kur virs palmu galotnēm zilgmoja okeāns.

— Paies daži gadi — un tevi piemeklēs tā pati kaite,— pēc laba brīža sacīja Rišārs.

«Viņš it kā taisnojas,» Ivs nodomāja.

— Agri vai vēlu tas notiek ar katru. Nav iespējams atdot tam visu mūžu.

— Bet Vilens?

— Tādi kā Vilens ir izņēmumi.

— Tomēr tādi ir, vai nav tiesa?— Ivs spēji pagriezās ar visu krēslu.— Un ne jau Vilens viens ir atdevis Virakam savu mūžu. Viņš, bez šaubām, ir izņēmums. Dzīvs būdams, ieguvis nemirstību. Lielajā zemē viņam par godu jau tiek celti monumenti. Tie apliecina cieņu, pateicību. Vilenam un arī Virakam. Bet vai mēs abi neesam daļiņa no Viraka?

— Nu, nu, priecājies, ja tas palīdz tev saglabāt entuziasmu!

— Mans entuziasms, Riš, nav jāsaglabā. Vai zini, es biju mūsu skolā. Galvenais darbaudzinātājs atļāva man parunāties ar vecākā cikla puišiem. Daudzi pēc skolas beigšanas grib braukt pie mums.

— Grib . . . Viņiem vēl laika gana pārdomāt. Ja tu būtu atvedis kādu līdzi.. .

— Es atvedu.

— Interesanti gan, ko tad?

— Māsu. Mēs Kairā satikāmies. Un viņa . . .

— Māsu? Pie mums?— Rišārs izbrīnījies iesaucās, acis plati ieplezdams.— Tas tik ir joks! Kā redzams, atvaļinājums tev nav nācis par labu. Viņa droši vien ir beigusi normālskolu?

— Viņa ir beigusi Augstāko arhitektūras skolu. Patlaban mācās Mākslas akadēmijā. Viņa strādāja izrakumos.

— Un viņai sagribējās pastrādāt pie mums? Un tu, protams, neatrunāji? Tie esot cilvēki! Kur viņa ir?

— Lejā, parkā.

— Tūlīt ved šurp! Pēc nolikuma ikvienam, kas šeit iebraucis, jāierodas pie Galvenās bāzes dežurējošā dispečera. Kā viņu sauc?

— Dārija.

Rišs pagriezās ar visu krēslu pret iekšējo sakaru ekrānu.

— Uzmanību! Viraka Galvenās bāzes Centrālā vadības posteņa dežurējošais dispečers Rišārs Osovskis aicina

Dāriju Maklaju, kura tikko ieradusies salā. Dārija, lūdzu, uznāc Centrālā posteņa augšējā zālē! Tevi gaida.

Pa atvērtajiem logiem kā tāla atbalss atplūda Rišāra vārdi, kas bija izskanējuši lejā parkā no sarunu iekārtām.

Ivs piecēlās, piegāja pie loga un palūkojās laukā. Tropiskās saules caurstarotajā sulīgajā zaļumā no Galvenās bāzes uz visām pusēm parkā aizstiepās sudraboti celiņi košu ziedu ietvarā. Pa vienu no tiem steidzīgi nāca tumšmataina meitene baltā, īsā tunikā. Vējš purināja viņas matus, un viņa pieturēja plīvojošās cirtas ar melnīgsnējām, līdz pleciem kailām rokām.

Ivs saknieba lūpas un, acis samiedzis, atskatījās uz draugu.

— Ko tu esi sagudrojis?

— Gribu paskatīties uz tavu māsu. Vai es vismaz tādējādi nedrīkstu gūt atalgojumu par vienmuļajām dežūrām? Turklāt pēc nolikuma mans pienākums ir ziņot Galvenajam par jauna darbinieka ierašanos. Viņa taču ir atbraukusi uz mūsu ūkņu strādāt?

— Protams.

— Tātad es rīkojos pēc nolikuma.

— Trešo reizi tu piemini nolikumu! Manas prombūtnes laikā, Riš, tu esi kļuvis formālists.

— Tu arī kļūsi tāds. Pirms izlemsi aiziet. Draudziņ, tas ir tikpat nenovēršams kā vecums.

Bez trokšņa atbīdījās durvis, un ienāca Dārija. Rišs atslīga krēslā un plati iepleta acis: «Kas to būtu domājis! Ivs ir nepārspējams! Ne ar vārdiņu neieminējās, ka viņam ir tāda māsa .. .»

— Dārija, tas ir Rišs . ..— īvs ar tikko manāmu zobgalību pārlaida skatienu no māsas uz draugu, kurš bija zaudējis valodu.— Tas pats . . . Vai tu atceries? Šodien viņš bāzē ir pats galvenais.

— Vai man jāziņo par ierašanos?

Šaurs smulgas sejas ovāls vijīgu, tumšu matu oreolā. Augsta piere. Košas lūpas. Zema, dziedoša balss. Lielas, melnas acis — vērīgas un nedaudz ironiskas. Slaids augumiņš. Daiļi pleci. Un kājas .. . Rišs gribēja pateikt kaut ko ļoti nozīmīgu, taču smejošās melnās acis viņam bija atņēmušas pēdējās runasspējas. Viņš klusēja un, mazliet apjucis, smaidīja.

Dārija pameta ašu skatienu uz brāli un bikli nolaida uz leju tumšās skropstas.

— Mums skolā stāstīja, ka Viraka inženieri izceļoties ar strauju reakciju.

— Hm . . .— Rišs iesāka, velti mēģinādams tikt vaļā no pēkšņā aizsmakuma.

— Vari uzskatīt, Dārija, ka tavs ziņojums pieņemts,— īvs pavēstīja, nosēdinādams māsu atzveltnes krēslā.— Nebrīnies, ka mēs esam tik lakoniski. Virakā cits citu saprot no pusvārda. Replika, kuru tu nupat dzirdēji, ir neparasti ietilpīga. Tajā ir gan atzinība, gan paškritiskas analīzes elements, gan šaubas, kas šajā situācijā ir gluži dabiskas. Bet patlaban Rišs sastāda programmu ESM, kurā tiks ievadīti tavi parametri, lai noteiktu, kurp tevi nosūtīt: uz kosmosu, okeāna dzelmē vai…

— Vai tu beidzot apklusīsi!— piesmakušā balsī teica Rišs.— Citādi aizsūtīšu tevi pašu . .. vēl tālāk. Sveicināta, Dārija, un . .. piedodiet! Vainīgs jau ir Ivs. Viņš neko sakarīgu nepaskaidroja. Es domāju, ka visu par viņu zinu. Bet nezināju pat, ka viņam ir tāda māsa.

— Pieņemu jūsu atvainošanos . . .— Dārija pamāja.

— Esmu ar mieru pieņemt arī jūsu formulējumu «tāda», uzskatot to kā šeit iecienītu komplimentu. Priecājos ar jums iepazīties, Riš! Bet vispār jau es jūs pazīstu. Mēs esam tikušies, lai gan, protams, jūs mani neatceraties.

— Tikušies? Hmm . . . A-ā, atceros . . .

— Neko jūs neatceraties! Jūs uzstājāties skolā, kuru bijāt beidzis. Bet es biju šajā sarīkojumā. Pat kaut ko pajautāju. Laikam par milzu krakenu . . .

— Nu kā tad! . . .— Rišs atkal iesāka.

— Nemēģiniet apgalvot, ka jūs atceraties! Es toreiz biju pirmā cikla audzēkne. Starp citu, skolas Lielajā zālē, tāpat kā agrāk, karājas jūsu ģīmetne.

— Hmm? . . .

— Brāļa ģīmetne arī . ..— Dārija pamāja uz Iva pusi.

— Audzinātāji ar jums abiem briesmīgi lepojas. Bet, manuprāt, jūs tikāt pieminēti pat par daudz. Vēl esmu jūs redzējusi videoraidījumu ekrānā.

— Tas bija pērno rudeni,— Ivs ieminējās.

— Tencinu par paskaidrojumu!— Rišs uzmeta draugam niknu skatienu.— Ja atmiņa mani neviļ, videopro- gramma pēdējos gadus mūs ir atcerējusies tikai vienu reizi — un tas tiešām bija pagājušajā rudenī.

— Bet tas bija liels raidījums,— Dārija iebilda.— Liels un ļoti cildinošs.

— Un tajā nemaz tik daudz nerunāja par «mums»,— Ivs precizēja,— bet galvenokārt par Rišāru Osovski, kurš…

— Tā vien rādās, ka tu esi nolēmis mani galīgi nokaitināt . ..— Rišs viņu tūdaļ pārtrauca.— Nebendē man nervus! To, Dārija, neesmu es izdomājis, tas ir Vilena iemīļotais izteiciens. Man vēl trīs stundas jādežūrē.

— Vai redzi, Dārija, cik mēs šeit esam bikli!— Ivs nevainīgi piezīmēja.

Dārija jautri iesmējās.

— Senos laikos mēdza teikt: labāk bikls nekā lepns.

— Dārijas nākamā specialitāte ir pagātnes rekonstrukcija,— Ivs paskaidroja.— Viņa ir veco paradumu, ieražu, likumu un kodeksu lietpratēja. Viņai ir labas zināšanas vēsturē, senajā arhitektūrā, mūsu planētas mirušajās valodās.

— Iv, nepārspīlē!

— Bet kāpēc?— jautāja Rišs, pārlaizdams skatienu kontrolekrāniem.

— Ko — kāpēc?— Dārija nesaprata.

— Kāpēc ar to visu jānodarbojas tuvā kosmosa apgūšanas un starpzvaigžņu pētījumu laikmetā?

— Bet kāpēc jūs strādājat Virakā?

— Ar mums ir pavisam kas cits. Viraks diemžēl ir nepieciešams. Ja tā nebūtu, viss dzīvais uz šīs planētas sen būtu nosmacis vai aizrijies pats savos netīrumos.

— Tātad jūs cīnāties ar pagātni?

— Var teikt arī tā. Un kontrolējam tagadni.

— Bet es gribu izprast pagātni, lai atvieglotu kā jūsu uzdevumus, tā arī nākotnes pārvaldīšanu.

— Diezin vai ir iespējams izprast pagātni .. . Un kā var atvieglot mūsu darbu, ja, piemēram, kļūs zināms, ka vēlajos viduslaikos pati kaujinieciskākā reliģija bijusi katolicisms, bet pirms divsimt gadiem — birokrātija?

— Riš, pietaupi savu erudīciju,— Ivs aizrādīja.— Birokrātija nav reliģija.

— Tas nav svarīgi! Savu seku ziņā tā nav labāka.

— Ja aplūkojam birokrātiju kā pasaules uzskata elementu, tā patiešām stāv tuvu reliģijai,— īvam par izbrīnu, pavēstīja Dārija.— Tikai loti primitīvai reliģijai . . . Priekšmetu fetišisms, konkrēti — administrācijas un amatu, dokumentu, papīru fetišisms, klanīšanās tā saucamo autoritāšu priekšā, vienalga, vai tās būtu administratīvas, zinātniskas vai jebkuras citas autoritātes;

augstākstāvošā kults; citāti, nevis dzīvas domas; necieņa pret cilvēku. Vesels lielāku un mazāku dievību panteons! Cilvēcisko attiecību jomā tā bija atgriešanās tālā pagātnē. Jaunās tehnoloģijas laikmetā — atgriešanās pagātnē . . . Vai jums, Riš, tomēr nebūtu vieglāk likvidēt uz mūsu planētas šādas tādas birokrātisku izdarību sekas, ja jūs varētu atbildēt uz jautājumu «kāpēc?» . . . Kāpēc viņi rīkojušies tieši tā, nevis citādi?

Osovskis klusēdams nogrozīja galvu. Viņa uzmanību bija saistījis viens no ekrāniem, kurš zaļgani iegaismojās, tomēr tajā pašā mirklī atkal kļuva tukšs un pelēcīgs.

— Odingva gribēja stāties tiešos videosakaros, bet neizdevās,— šie vārdi bija domāti tikai īvam.— Ja būs kaut kas svarīgs, viņš tūlīt to pārraidīs pa radio Centrālajam postenim . . .

Visi trīs neviļus aizturēja elpu, un klusumā, kas iestājās, kļuva skaidri saklausāms, kā tikšķ metronoms, skaitīdams Zemes laika sekundes.

«Piecas, sešas, septiņas .. . desmit,» Dārija domās skaitīja. «Mēs esam kļuvuši vēl par desmit sekundēm vecāki.»

— Centrālais sakaru punkts!— sacīja Rišs.— Vai ir jaunas ziņas?

Tajā pašā mirklī automāta metāliskā balss atsaucās:

— Centrālā posteņa dežurējošajam dispečeram jaunas ziņas nav ienākušas.

— Sakari ar Odingvu?

Metāliskā balss uz brīdi noslāpa neizprotamā šalkoņā, bet pēc tam skaidri atbildēja:

— Atrodas ārpus radiouztveres robežas.

— Pateicos,— sacīja Rišs un, pavērsies pret īvu, piebilda:— Jocīgi.. .

— Vai jūs esat par kaut ko noraizējies?— Dārija jautāja.

Rišs brīdi neatbildēja. Viņš pārlaida skatienu kontrolekrāniem un lielai reljefai pusložu kartei, kura atradās virs pults un kurā pulsēja simtiem daudzkrāsainu zibšņu, pēc tam pagriezās pret Dāriju un pasmaidīja:

— Nē, pagaidām viss ir normāli.

— Bet ko nozīmē uguntiņas lielajā kartē?

— Tās norāda, ka Viraks stāv sardzē un Zemes cilvēki var mierīgi strādāt un gulēt.

— Oho, vai tad jūs esat tik daudzi?— Dārija bija patiesi pārsteigta.

Rišs papurināja galvu.

— Diemžēl mūsu ir pārāk maz. Tā visa ir automātika. Cilvēki atrodas tikai dažās vietās un piedalās vienīgi visatbildīgākajās operācijās, kad atklājas, ka mehānismi ir bezspēcīgi. Kas attiecas uz jūsu jautājumu, Dārija, uz kuru es neatbildēju . . .— Viņš uz mirkli apklusa un no jauna palūkojās uz pulsējošajām kartes uguntiņām, it kā tur meklēdams vārdus.— Redzat, man vēsture vienmēr ir likusies cilvēku neprāta samudžināts kamols … To atraisīt, manuprāt, nav iespējams — nav taču neviena pavediena, tikai saraustīti gali, kurus izvelk vēsturnieki .. . Katrs no jums tos iztulko pēc sava prāta. Iznāk vairāk vai mazāk ticamu mītu krājums.. . Bet mums šeit jāsaduras ar pilnīgi reāliem pagājības objektiem. Cīņā pret tiem mīti ir vāji palīgi. Kad zemūdens meklējumos okeāna dzelmē tiek atklāts veca kuģa vraks un tā tilpnēs nāvējoši indīgu vielu krājumi, kas spēj iznīcināt veselas planētas apdzīvotājus, mums vairs nav svarīgi, kurš reiz devis neprātīgo pavēli ielādēt šīs vielas kuģī un kādos apstākļos viņš gājis bojā. Virakam ir jāpadara nekaitīgs šis pagātnes «sūtījums».

— Vai jūsu uzdevums nebūtu vieglāks, ja jūs precīzi zinātu tā laikmeta vēsturiskos apstākļus vai vismaz periodu, kad .. .

Rišs vēlreiz papurināja galvu.

— Visi tamlīdzīgi «sūtījumi» nāk no divdesmitā gadsimta otrās puses. Lai tos datētu, pietiek ar normālskolas zināšanām. Galu galā mums nav pārāk svarīgi uzzināt, vai šis kuģis torpedēts otrā vispasaules kara laikā vai nogremdēts trīsdesmit gadus vēlāk, lai tiktu vaļā no apgrūtinošā krājuma, kura glabāšanas ilgums apritējis. Lai būtu kā būdams, mūsu uzdevums paliek tas pats — iznīcināt pagājības «atkritumus». Iznīcināt pēc iespējas ātrāk. Mums parasti neatliek laika analizēt vēsturisko situāciju.

— Ar jums, Riš, ir grūti strīdēties, tomēr es ceru, ka man izdosies kādreiz pierādīt, ka arī mūsu meklējumi ir noderīgi.

Osovskis paraustīja plecus.

— Droši vien tā ir. Varbūt pat mūsdienu tehnoloģijas atsevišķas nozares ir ieinteresētas tajos. Taču mums .. .— viņš neticīgi nogrozīja galvu.

— Dārija, necenties viņu pārliecināt,— teica Ivs. — Rišs ir nepieredzēti ietiepīgs un pēc sava domāšanas veida pragmatiķis. Viņš nespēj paciest teoretizēšanu.

Tomēr, kaut arī viņam piemīt visi šie drausmīgie trūkumi, viņš ir viens no labākajiem izlūkotājiem. Kad jāpārkož kāds īpaši ciets «rieksts», tiek sūtīts viņš. Pats Vilens rēķinās ar viņa domām.

— Dārija, neņemiet par pilnu šos vārdus,— Rišs atvai- rījās.— Viņš mēģina man lišķēt, lai dabūtu interesantu uzdevumu. Bet nekas nesanāks — kaut vai tāpēc, ka pašreiz tādu gluži vienkārši nav. Turklāt viņš pats ir nelabojams romantiķis, kam meklējumi svarīgāki par rezultātu. Viņš vēl aizvien cer uz Lielo Piedzīvojumu, kaut arī to laiks ir sen pagājis un mēs esam tikai atkritumu aizvācēji, kas tīra savu planētu.

— Bet kurp jūs mani sūtīsiet?— Dārija painteresējās.

— To izlems Galvenais. Sākumā droši vien uz kādu laboratoriju.

— Ā-ā . . .— Dārijas balsī izskanēja patiesa vilšanās. — Man arī ir savs sapnis. Sensens sapnis . . .

— Meklējumi kosmosā?

— Nē. Sī okeāna dzelmē.

— Tur nav nekā interesanta. Nebeidzams dūņains līdzenums, kas iegrimis mūžīgā tumsībā.

— Un tomēr . . .

— Brālis jūs kādreiz paņems līdzi, ja atgriezīsies pie okeāna attīrītājiem.

— Bet kur jūs, Riš, pašreiz strādājat?

— Es drīz aizbraukšu . . . atvaļinājumā. Ilgā atvaļinājumā. Es gaidīju, kad atgriezīsies Ivs.

Kosmisko videosakaru ekrāns no jauna iemirdzējās, tomēr attēls atkal neparādījās. Ekrāns pāris reižu uzzibsnīja un nodzisa.

— Tas man vairs nepatīk,— Rišs norūca.

Viņš pārslīdināja pirkstus pār vadības pults pogām.

— Uzmanību! Es — Viraks, es — Viraks! Izsaucu pla- nētkuģi «K-trīs»! Odingva, vai tu mani dzirdi? Tūlīt atsaucies!

Atbilde bija klusums.

Rišs atkārtoja aicinājumu vairākas reizes.

— Varbūt ir kādi traucējumi?— Ivs ieminējās.

— Neizskatās. Es teiktu, ka viņa signālus kaut kas noslāpē. Bet tas ir neticami. . .

— Vai viņš aizlidoja viens pats?

— Kopā ar praktikantu.

— Tad nav pamata izsludināt trauksmi.

— Trauksmi varbūt ne . .. Tomēr brīdināšu gan.

Rišs pagriezās pret sarunu ekrānu.

— Uzmanību! Es — Viraks! Viraka dežūrējošajiem dispečeriem stacionārajos pavadoņos: zuduši sakari ar pla- nētkuģi «K-trīs». Nodibiniet sakarus ar Odingvu un paziņojiet vadības Centrālajam postenim!

Dārija aizturēja elpu, gaidīdama no kosmosa tālēm atbildi, tomēr visi ekrāni klusēja.

— Kāpēc viņi neatbild?— meitene pārsteigta jautāja. — Vai viņi jūs dzirdēja?

— Protams. Un ir jau atbildējuši. . .— Rišs norādīja uz daudzkrāsainajās uguntiņās dzirkstošo karti.— Pavadoņi iesaistījušies meklējumos.

— Vai tiešām tur būtu kas atgadījies?— Dārija satraukti palūkojās uz brāli.

Ivs pakratīja galvu.

— Neuztraucies! Viss ir kārtībā. Tā ir mūsu ikdiena.

♦ ♦ ♦

— Labi, ka tu esi atgriezies, tas ir ļoti labi!— Vilena pētošais skatiens kavējās pie Iva sejas.— Iljass un Stīvs . . . vai tu jau zini?

— Zinu .. .— Ivs nodūra acis.

— Mūsu vienmuļā ikdiena noslāpē entuziasmu.

— Viņi atgriezīsies, Skolotāj!

— Skolotājs! . . .— Vilena plāno lūpu kaktiņos parādījās vīpsnā.— Tikai retais vairs mani tā sauc. Bet man patīk šī veclaicīgā uzruna… «Skolotāj, audzini savu skolnieku …» Vai tu atceries? Būtībā jūs visi — Viraka jaunā paaudze — esat mani skolnieki.

— Laiks padomāt arī par jaunu maiņu.

— Protams, protams! Tās ir Viraka pastāvīgās rūpes, manas un visu citu rūpes. Ļoti labi, ka pierunāji māsu atbraukt šurp.

— Patiesību sakot, nebija nemaz jāpierunā. Bet pēc pusgada jāierodas vēl jaunam papildinājumam. Manas skolas puišiem.

— Ja atbrauks, tas būs ļoti labi .. .

— Šķiet, ka jūs, Skolotāj, arī neticat.

— Tas nebūs īstais vārds. Bet viņi var pārdomāt.

— Visi jau nepārdomā.

— Protams, protams.. . Tomēr atgriezīsimies pie darba. Kam tu tagad gribētu pievērsties, Iv?

— Skolotāj, izlemiet jūs!

Vilens domīgi papluinīja sirmo ķīļbārdiņu — Virakā viņš vienīgais bija saglabājis šo senās modes zīmi — un tad ierunājās, gluži kā skaļi prātodams:

— Kontinentālajā sekcijā pagaidām cilvēku pietiek, pavadoņos šobrīd nav visai daudz, tomēr viņi galā tiek. Ar okeāniem, kā aizvien, problēma . . .— Vilens nopūtās.— Nezinu, ko mēs iesāktu, ja no pavadoņiem nekontrolētu. Šobrīd Atlantijas okeāna sekcijā vien kontrolēšanai un novērošanai nepieciešami vairāki pieredzējuši inženieri. Bet jaunu attīrīšanas filtru montāža un novecojušo nomaiņa?!. . . Kluso okeānu mēs vispār esam pametuši savā vaļā. Visa cerība uz tā milzu platību un dabasmātes gudrību, kā arī uz sauszemes kontrolieriem, kuri nepieļaus kaut kādas ģifts ieplūšanu pa upēm. Okeāna dzīļu attīrīšana šobrīd praktiski ir pārtraukta — nav cilvēku. Bet tur vēl ir darba bez sava gala .. .

— Varbūt man ķerties pie Klusā okeāna?— Ivs piedāvājās.

Vilens papurināja galvu.

— Viens pats tu neko neizdarīsi. Ja es tagad varētu tev piešķirt apmēram piecus inženierus, es bez vārda runas atjaunotu Klusā okeāna sekciju. Bet tu viens pats? .. . Klusais okeāns ir gandrīz trešā daļa no Zemes virsmas,— viņš pavīpsnāja.— Desmitiem paisuma elektrostaciju, simtiem viļņu energobloku, septiņas dziļūdens observatorijas ar savām energosistēmām, pussimt zemūdens raktuvju, urbšanas iekārtas šelfos, jūras ūdens atsāļošanas stacijas . . . Uz salām šur tur piekrastē vēl saglabājušies lieli rūpniecības kompleksi . . .— Vilens sadrūma.— Cīnies, kā gribi, nav iespējams panākt, lai tie tiktu pārcelti uz rūpniecības zonām. Runājam, strīdamies, pārliecinām, pieņemam lēmumus . . .— Vilens pakl&uvēja ar saliektu kaulainu pirkstu pa galda malu.— Viss velti. . . No vienas puses, simtiem miljonu cilvēku veselība, no otras, nezin kādi desmitiem gadu veci pārejas plāni. Dažiem desmitiem rūpnīcu pasaulē vairs nav vietas. Lēmums par rūpniecības zonām tika pieņemts manā jaunībā .. . Bet mēs vēl aizvien nevaram panākt kārtību planētas saimniecībā. Visa Klusā okeāna tropu josla ir atpūtas zona. To nolēma jau komunisma ēras pirmajā desmitgadē. Bet tur vēl līdz šim kūp dūmeņi.

— Skolotāj, dūmeņi laikam gan vairs nekūp . . .— īvs pasmaidīja.

— Jā, jā, tieši tā man teica Nākotnes plānošanas Visaugstākās Padomes pēdējā sēdē,— Vilens noskaities sacīja.— Kāda tam nozīme, ka dūmeņi nekūp vārda tiešajā nozīmē? Uzņēmumi taču strādā. Un kur paliek atlikumi? Okeānā, tieši tajā pašā zonā, kas izsludināta par atpūtas zonu. Bet šie atlikumi taču nāk no metalurģiskajām rūpnīcām Jaungvinejā, Japānas salās, Centrālās Amerikas Klusā okeāna piekrastē, urāna zemūdens raktuvēm pie Galapagu salām un tā tālāk. Un nemēģini, Iv, mani pārliecināt, ka tas viss nav nekas īpašs. Tās ir birokrātijas paliekas, pret tām visiem spēkiem jācīnās. Un es to darīšu līdz savai pēdējai stundiņai.

— Bet ko tad nolēma darīt ar rūpnīcām?— īvs jautāja.

— Apstiprināts radikālāks to pārvietošanas plāns …— Vilens paraustīja kalsnos plecus.— Radikālāks no Padomes viedokļa, nevis no mana. Rūpniecības uzņēmumi pārtrauks darbu un piecpadsmit gadu laikā tiks demontēti. Dažus pārcels uz tuvo kosmosu un uz Mēnesi, citus — uz Sibīrijas un Kanādas ziemeļdaļas rūpniecības rajoniem. Atpūtas zonas salās un okeānā derīgo izrakteņu ieguve tiks pilnīgi pārtraukta.

— Arī bagātajās atradnēs?

— Visās.

Ivs neticīgi nogrozīja galvu.

— Vai tiešām sadūšosies? Es biju Galapagu salu zemūdens urāna raktuvēs. Tur ir unikālas atradnes ar milzīgiem krājumiem. Ja saglabātos pašreizējais ieguves līmenis, šo krājumu pietiktu . . .

— Sīs raktuves tiks iekonservētas vienas no pirmajām,— Vilens pārtrauca īvu.— Vai tu zini, kādu piesārņojumu tās rada, par spīti visiem piesardzības pasākumiem? Galapagu salās bija jāslēdz daudzas sanatorijas. Bet cik izmaksā attīrīšanas iekārtas un kontrolautomāti ap šīm raktuvēm? Gandrīz tikpat, cik tur iegūtā rūda. Turklāt pēc pieciem vai pēc septiņiem gadiem sāks darboties jaunie enerģijas avoti un prasība pēc urāna strauji samazināsies.

— Jūs, Skolotāj, tomēr šo to esat te panācis manas prombūtnes laikā,— īvs ieminējās.

— Maz, īv, maz. Mums ir ne vien kārtējie uzdevumi, bet arī problēmas, kas saistītas ar pagātni. Okeānu dzelmēs vēl glabājas kaut kas tāds . .. Nepieciešami rūpīgi, sistemātiski meklējumi, pastāvīga kontrole. No pavadoņiem izdarītā kontrole nav visai efektīva. Pava

doņi labi kontrolē mūsdienu piesārņojumus. Pagātnes «konfektes» tie atklāj pārāk vēlu.

— Vai jūs, Skolotāj, kaut kas satrauc?

— Jā, nē … Man ir aizdomas, ka atgadījies kas nepatīkams, taču viss vēl labi jāpārbauda.

— Vai kaut kas ar Kergelēnu saistīts?

— Nē . . . Laikam gan ne.

— Varbūt tieši ar to arī sākšu?

— Es jau teicu, ka problēmas pagaidām nav. Ir tikai aizdomas . . .

— Tas jau ir daudz.

— Nesteidzies … Tā kā trūkst cilvēku, es nedrīkstu izšķiest Viraka spēkus, lai pārbaudītu katras aizdomas. Jāpadomā . . .

— Kur atrodas varbūtējais piesārņošanas avots?

— Avota nav. Nav iespējams neko lokalizēt. Manas aizdomas bāzējas uz netiešām pazīmēm, piemēram, ir mainījušies zivju baru ceļi. Nedaudz atgādina bēgšanu. Ir gadījumi, kad zivis iet bojā. Taču tā nav saindēšanās.

— Ko tad saka biologi?

— Viņi kaut ko tamlīdzīgu nav pieredzējuši. Vismaz pēdējās desmitgadēs ne, kopš zivsaimniecībā tiek izmantoti delfīni.

— Vajadzētu paprasīt padomu tieši delfīniem,— īvs smaidīdams piebilda.

— Nebūtu par ļaunu . . .— Vilens arī pasmaidīja, laikam iztēlodamies biologu un delfīnu zinātnisko konferenci.— Diemžēl mūsu kontakti ar delfīniem pagaidām aprobežojas ar daudz konkrētākiem un vienkāršākiem jautājumiem. Taču biologi jau ir izdomājuši savu izskaidrojumu: dziļūdens straumju maiņas divdesmit septiņu gadu cikls, planktona uzkrājumu pārvietošanās, zivju aiziešana. Viņi to pašreiz pārbauda, bet . . .

— Bet? . . .— īvs atkārtoja.

— Paskatīsimies,— Vilens domīgi noteica.

— Vai zivju aiziešana nevarētu vēstīt par gaidāmu spēcīgu zemestrīci okeānā?— īvs uzskatīja, ka nepieciešams pārtraukt klusumu, kas bija iestājies.

Vilens uz viņu vērīgi palūkojās.

— Kā redzu, šis gadījums tevi ieinteresējis. Tomēr es gribu tev piedāvāt ko citu . . . Kad tu pēdējo reizi esi bijis Antarktikā?

— Sen. Studiju gados — praksē.

— Antarktldā beidz sagatavot interesantu eksperimentu. Tu jau droši vien esi par to dzirdējis. Grib pacelt orbītā dažus Antarktikas ledus «gabaliņus» . . . itin prāvus «gabaliņus», mērāmus kubikkilometros. Sis ledus, ja to laimīgi nogādās orbītā, noderēs par būvmateriālu lielai pavadoņobservatorijai — veselai kosmiskai pilsētiņai . . .

— Par šo projektu jau sen runā.

— Tas jau tiek realizēts. Celtniekiem Austrumantarktī- das centrālajā daļā ir ierādīts poligons, kura platība — divi simti piecdesmit tūkstoši kvadrātkilometru. Poligona centrā pērn uzsākta sagatavošanās lielu ledus masīvu pārvietošanai uz kosmosu. Sagatavoti četri «gabaliņi»— kopapjomā deviņi kubikkilometri. Visaugstākā Padome atļāvusi izdarīt eksperimentu, taču es pieprasīju, lai sākumā paceļ tikai vienu gabalu. Ja viss noritēs veiksmīgi un ledus zudumi, to transportējot, nepārsniegs trīsdesmit procentus, eksperiments tiks izdarīts līdz galam. Eksperimenta laikā tur jābūt klāt arī Viraka pārstāvim, kam būs dotas neaprobežotas pilnvaras — pat pārtraukt vai atcelt eksperimentu. Tā ir nolēmusi Ekonomikas Visaugstākā Padome. Tad nu es gribētu lūgt, lai tu, Iv, dotos turp kā mūsu pilnvarotais pārstāvis. Ko tu par to teiksi?

— Pateicos, Skolotāj .. .— Ivs iekoda lūpu zobos. — Ļoti glaimojošs piedāvājums, bet . . . vai es tikšu galā? Vai nebūtu labāk, ja sūtītu kādu, kam lielāka pieredze?

— Tu saņemsi sīku instrukciju. Tu esi strādājis Virakā, tev ir prakse. Turklāt tur ir vajadzīga ne tik daudz pieredze, cik gaišs prāts un spēja domāt ne jau pēc standarta. Sen tiek runāts par ledus izmantošanu celtniecībai kosmosā, tomēr tāds eksperiments notiek pirmo reizi. Novērtējot tā rezultātus, jāprot ielūkoties tālu nākotnē. Kopš esam pārgājuši uz ūdeņraža kurināmo un termoelektrocentrālēs sadedzinām milzīgu daudzumu ūdeņraža, ūdens un ledus ir kļuvis par vērtīgu izejvielu. Uz mūsu planētas tie ir galvenie ūdeņraža un skābekļa avoti. Sadedzinot ūdeņradi, mēs no jauna iegūstam ūdeni un it kā atgūstam zaudēto. Ūdeņraža riņķojums pagaidām lielākā vai mazākā mērā ir līdzsvarots. Taču ledus krājumi ziemeļos un dienvidos nav bezgalīgi. . . Šķidrā ūdeņraža fabrikas jau padarījušas kailu lielu daļu Ah- tarktīdas austrumu un Grenlandes ziemeļu piekrasti. Sākumā gadu desmitiem aisbergus vilka uz tuksnešu zo

nām, lai tur padzirdītu cilvēkus. Tagad ledus tiek pārstrādāts uz vietas. Dažos rajonos ledus barjeras ir tālu atkāpušās no krasta. Ledus krājumu sarukšana var izraisīt nevēlamas pārmaiņas klimatā, jo sevišķi Dienvidu puslodē. Bet par mūsu planētas klimatu pirmām kārtām esam atbildīgi mēs — Viraks. Tāpēc mums pieder noteicošais vārds . . . Observatorijas un ciemati tuvajā kosmosā, bez šaubām, ir vajadzīgi, bet vai Zemes ledus nav pārāk dārgs materiāls? It īpaši, ja ņem vērā tā neatsveramo zaudējumu transportējot. Vai tu mani saprati?

— Jā, Skolotāj!

— Tātad tu dosies turp! Līdztekus šim tev būs vēl daži uzdevumi.

— Kad man jāizbrauc?

— Tiklīdz būsi sagatavojies. Bet ne vēlāk kā nākamnedēļ. Eksperiments ir paredzēts augusta beigās, taču tev vēl sīki jāiepazīstas ar turienes apstākļiem.

— Vai varu cerēt, ka, pabeidzis šo misiju, atgriezīšos pie okeāna attīrītājiem?

— To izlemsim, kad būsi atbraucis atpakaļ.

— Skolotāj, viens lūgums. Vai drīkstu?

— Saki!

— Mana māsa . .. Vai es varu ņemt viņu līdzi uz Antarktīdu? Kaut vai uz neilgu laiku.

— Piedod, Iv, bet kategoriski noliedzu — nē. Pašreiz ir svarīgs ikviens cilvēks. Viņai pagaidām būs jāatvieto Zemūdens meklējumu laboratorijā Irma.

— Sapratu, Skolotāj! Iešu gatavoties.

— Ej!