Pēdējā atlanta atgriešanās

KERGELENA

Kergelēnā viņus sagaidīja ar viesuļvētru. Pirmās negantās dienvidu vēja brāzmas uzklupa viņiem jau lidostā. Ivs un Rems ar pūlēm pārvarēja tos dažus desmitus metru klajuma, kas šķīra aviona pieturvietu no pazemes lidostas metāla korpusa. Gandrīz horizontālas auksta lietus šaltis plītēja seju. Līdz ar lietu viesulis trieca sīkas ledus drumslas, un tās kapāja seju kā smilšu strūklas. Kājas slīdēja slapjā žurgā, kas klāja lidlauka gludo betonu. Vakara nokrēslis, vēja ātrumā skrejoši,

zemu noslīguši mākoņi, tuksnesīgs, akmeņains līdzenums, kas nolaideni guma lejup uz dienvidiem, uz okeānu . . . Tikai signāluguņu virtenes lidlaukā un blāvas spuldzes pie ieejas lidostas ēkā atgādināja par cilvēka klātbūtni šajā sveloši aukstajā, akmeņainajā tuksnesī, kuru caurcaurēm savā varā bija sagrābusi ledainā auka. Iekšā aiz divējiem vējtveriem Kergelēnas lidostas zemajās telpās valdīja ierastais mājīgums — siltums, neredzamu spuldžu spilgtā gaisma, pūkaini paklāji, mīksti atzveltņi, metālā un kristālā mirdzoši bāri.

Kamēr Ivs un Rems gaidīja metro vagoniņu, kam vajadzēja viņus nogādāt Viraka bāzē Dienvidu ciematā, niknās brāzmas saplūda nepārtrauktos viesuļa auros. Cauri skaņu izolatoriem tie ielauzās iekšā, likdami vibrēt sienām un gaiteņos un hallēs izliktajām milzīgajām krāsaino diapozitīvu plāksnēm ar arhipelāga ainavām. Taču diapozitīvos zaigoja saule, dzirkstīja okeāna zilais spogulis, klintis ietina viršu violetā dūmaka, turpretī aiz lidostas metāla sienām šajā brīdī viss grima necaurredzamā, kaucošā padebešu, lietus un sniega tumsībā.

Startēja avions, ar kuru Ivs un Rems bija atlidojuši, pēc tam vēl viens, bet tad dežurants, kas parādījās reizē uz vairākiem ekrāniem, pavēstīja tukšajām zālēm par Kergelēnas lidostas slēgšanu.

— Kamēr beigsies viesuļvētra,— dežurants paskaidroja un piemiedza ekrānā īvam ar aci.

Viņi bija spiesti pāris dienu aizkavēties Viraka Kergelēnas bāzē.

Tikai tagad — pēc garām sarunām ar Remu — Ivs spēja īsti novērtēt Antarktikas eksperimenta vērienu un nozīmi. Nekas tamlīdzīgs uz Zemes vēl nebija noticis. Bija paredzēts, ka divi tūkstoši raķešu iekārtu, kas tiks novietotas zem katra ledus masīva, atraus no Antarktīdas ledāju bruņām milzīgus gabalus, aiznesīs tos cauri atmosfēras apvalkam un pacels četrās dažādās orbītās desmitiem tūkstošu kilometru no Zemes. Sie ledus blāķi kļūs par pamatu varenai celtniecībai ārpus mūsu planētas — stacijām, kur dzīvos desmitiem tūkstošu cilvēku.

— Pirmās zinātniskās apmetnes ārpus Zemes, pirmās lielās rūpnīcas kosmosā — jūs saprotat, ko tas nākotnē nozīmēs,— Rems pabeidza.— Tomēr tas ir tikai pirmais solis. Pēc tam cilvēki sāks izmantot asteroīdus. Būs vienīgi jāatrisina problēma, kā tos transportēt uz Zemei

tuvākajām orbītām. Bet tas gan ir tikai tehnoloģijas jautājums.

Viesuļvētra plosījās trīs dienas. Ivs vairākas reizes mēģināja sazināties ar Vilenu, taču bez panākumiem. Vienīgi trešajā dienā izdevās noskaidrot, ka akadēmiķis aizlidojis uz kādu no kosmiskajām stacijām.

— Ar Odingvu kaut kas nav lāgā,— no videosakaru ekrāna skaidroja Rišs, kurš atkal dežurēja Galvenās bāzes Centrālajā posteni.— Radušies neparedzēti apstākļi, un Vilens nolēma pats paskatīties.

— Kādi apstākļi?

— To es precīzi nezinu.

— Viraka vadītājs lido uz kādu no kosmosa stacijām, bet Galvenās bāzes dežurējošais dispečers nezina, kāpēc . .. Rišār, es neticu.

— Tu laikam iedomājies, ka Vilens man ziņo katru reizi, kurp un kādēļ viņš dodas.

— Es vismaz esmu pārliecināts, ka pašreiz tu skaidri zini, kur viņš ir, un tev ir tieši sakari ar viņu.

Rišs ekrānā paraustīja plecus.

— Jā gan,— Ivs turpināja,— man nepavisam nav pa prātam tā noslēpumainība, kāda radusies ap dažām Viraka operācijām. Kaut vai Odingvas misija . . . Kad gribēju uzzināt sīkumus, tu, tāpat kā visi citi, centies izlaipoties ar tukšām atrunām. Tagad, kā izrādās, Odin- gvam palīgā devies pats Vilens.

— Par kādu palīdzību tu runā?— Rišs no ekrāna jautāja, skatīdamies kaut kur sāņus.

— Tu to lieliski saprati… Vilena aizbraukšana uz vienu no operatīvajām grupām, turklāt ārpus Zemes robežām,— tas ir ārkārtīgi svarīgs notikums. Tieši tāpēc viņš pats negribēja doties uz Antarktīdu un sūtīja mani. Ir atgadījies kaut kas daudz svarīgāks.

— Draudziņ, tu pārspīlē.

— Nepavisam ne! Jā, un kāpēc tiek slēgtas pludmales Klusā okeāna ziemeļrietumu salās?

— Neviens neko nav slēdzis . . .

— Bet Guamas salā?

— Ak Guamā . . . Kaut kāda lokāla piesārņošana. Viena no zemūdens raktuvēm .. .

— Tur nav tuvumā zemūdens raktuvju.

— Kāpēc tu mani pratini?— Rišs neizturēja.— Iedomājies, Guama! Lielā zeme! Agrāk arī tika slēgtas pludmales. Turklāt ne jau Guamā vien.

— Es tur strādāju,— Ivs klusu sacīja.— Tas bija mans sektors — pirms atvaļinājuma. Vai tu to apjēdz? Pats par sevi saprotams, ka es uztraucos. Es jau gribēju tur atgriezties, bet Vilens . ..

— Es zinu. Nomierinies! Nav nekā nopietna .. .

— Riš, paklausies, todien, kad pārbraucu no Eiropas, tu pieminēji vienu kvadrātu, kurā sagaidāmi pārsteigumi. Vai tas nav tur?

— Es vairs neatceros. Vai nu mums mazums pārsteigumu .. .— Rišs atkal skatījās kaut kur sāņus.

— Nu labi,— Ivs nopūties teica.— Es atvienojos. Paziņo Vilenam, ka rit vai parit izlidošu uz Mosonu. Mūs šeit aizkavēja viesuļvētra. Antarktikas eksperimentu pagaidām paredzēts sākt, kā bijis plānots. Jā, vēl pēdējais jautājums — kā klājas Dārijai?

— Viss kārtībā. Lūdza pateikt, lai tu neraizējies.

— Vai tu nevari uz brīdi paaicināt viņu pie ekrāna?

— Diemžēl — nē.

— Kāpēc tā?

— Dārijas šeit nav.

— Kur viņa ir?

Attēls ekrānā pēkšņi zaudēja asumu, tomēr Ivs paguva ievērot, ka Riša skatiens kļūst šaudīgs.

— Viņa … viņa .. . Viņai bija jāaizbrauc.

— Uz kurieni?

—• Redzi, Dārija . .. vina ir Guamā. Vilens aizsūtīja.

— Kad?

— Vakar pirms izlidošanas pie Odingvas. Rīt viņai jāatgriežas.

— Ak tā,— sacīja Ivs, plati ieplestām acīm vērdamies ekrānā,— tātad Guamā .. . Kad tu šodien runāsi ar Dāriju, pasveicini viņu.

Rišs ekrānā sāka mulsi mirkšķināt acis.

— Pie viena,— Ivs turpināja,— kā ir ar tavu atvaļinājumu? Kad tu brauksi prom?

— Esmu nolēmis pagaidām vēl neņemt atvaļinājumu . .. Atliku uz kādu laiku,— Rišs stomīdamies teica.— Redzi, Vilens lūdza . . .

— Saprotu . . . Nu, paliec sveiks!— Ivs pamāja un izslēdza videoekrānu.

Rems, kas bija klāt pie šīs sarunas, pavīpsnāja:

— Akadēmiķis Vilens negrib atlaist pelnītā atpūtā vienu no saviem palīgiem?

— Muļķības!— Ivs teica.— Drausmīgas muļķības! Risam pazeminājies vispārējais tonuss. Uznākusi apātija. Vilens pats manā klātbūtnē viņam ieteica ņemt atvaļinājumu.

— Nu, jūsu draugs man nelikās sevišķi pārguris — nedz šodien, nedz tad, kad viņš jūs pavadīja. Toties jūs gan esat par kaut ko satraukts …

— Nebūt ne,— Ivs iebilda, bet pats nosprieda, ka Remam, bez šaubām, ir taisnība. Vajadzēja daudz stingrāk uzstāt, lai Vilens ļauj atgriezties pie zemūdens meklējumiem. Tad viņš uzreiz būtu ticis notikumu centrā, nevis dīki tupējis Kergelēnā.

♦ ♦ ♦

Viesuļvētra beidzās naktī. Ivs pamodies tūlīt uzminēja, kas ir mainījies. Valdīja apbrīnojams klusums. Bija izzudusi tikko jūtamā sienu vibrācija, pie kuras viņš pa šīm dienām jau šķita pieradis. Ivs palūkojās pulkstenī. Tas rādīja astoņi no rīta. Tātad Galvenajā bāzē jau bija pusdienas laiks. Dārija droši vien ir atgriezusies no Guamas. īvs nospieda pogu uz mazās pults, kas atradās pie pagalvja. Viegli nošalkdams, pacēlās aizkars un .. . īvs bija spiests aizmiegt acis — tik spoža gaisma ielauzās istabā. Tā nebija zem caurspīdīgā, ar metālu stiegrotā plastmasas kupola paslēptā ciemata dzeltenīgā «dienasgaisma», bet īsta dienas gaisma, kurā varēja jaust gan debesu spožo zilgmi, gan īstus saules starus.

īvs spēji pielēca kājās un pieskrēja pie loga. Caurspīdīgais kupols virs ciemata bija atbīdīts vaļā. Sudraboto metāla konstrukciju ietvarā bez neviena mākoņa sulīgi zilgmoja debess. Rīta saule, kas vēl nebija saredzama, apspīdēja virs Dienvidu ciemata ielām un jumtiem plaši atvērtā milzu «loga» malu. Ivs pacēla rāmi un ieelpoja pilnu krūti tīrā, ledaini dzeldīgā gaisa, no kura nedaudz noreiba galva.

Dienas vidū — pirms aizbraukšanas no Kergelēnas — viņi abi ar Remu devās uz salas dienvidu krastu — uz Biologu ciematu. Bija viena no tām tik retajām dienām, kuras Kergelēnā var uz pirkstiem saskaitīt, kā teica tehniķis — pavisam jauns puisis, kas pārzināja Viraka bāzes virszemes transportu. Tieši viņš ieteica

izmantot braucienam uz ciematu koši sarkanu apvidus elektromobili.

— Veca mašīna, toties droša,— tehniķis apliecināja, uzsizdams ar plaukstu pa noskrāpēto un iedauzīto kabīni.— Izbrauks gan pa ceļu, gan bez ceļa cauri jebkurai šejienes vētrai. Turpretī tās,— viņš pamāja uz jaunajām mašīnām, ar kurām bija pilns nelielais angārs,— aizpūtis kā knišļus.

— Bet šodien taču ir rāms,— ieminējās Rems un šaubīdamies nopētīja masīvo, sarkano apvidus mašīnu.

— Ha!— tehniķis nezin kāpēc priecīgi iesaucās.— Pie mums pēc dažām minūtēm viss var mainīties. Ņemiet, nešaubieties!

Kā izrādījās, prāvā un smagā apvidus mašīna bija itin izveicīga, turklāt viegli vadāma. Ivs veiksmīgi izbrauca pa ciemata šaurajām ieliņām un ieejas slūžu vārtiem, kas šajā dienā bija plati atvērti. Ticis laukā uz betonētā ceļa, viņš devās uz dienvidiem — uz okeāna pusi.

Ceļš nolaidenām cilpām liecās apkārt tumšām klinšu grēdām, starp kurām pletās viršiem apaugušas ielejas. Spoži spīdēja saule, un trijās viesuļvētras dienās sadzītais sniegs gandrīz visur jau bija paguvis nokust. Vienīgi saules neskartās klinšu ieplakās šur tur vēl bija redzamas baltas, šauras strēles.

Viņi brauca apmēram stundu. Rems klusēdams skatījās uz kailajām, akmeņainajām nogāzēm, kas pat žilbinošajos dienasvidus saules staros bija tuksnesīgas un bargas. Ivs domāja par pēdējo sarunu ar Galveno bāzi. Viņi kaut ko slēpj. Gan Rišs, gan Vilens .. . Bet kāpēc? Vai viņš kaut kādā ziņā būtu kļūdījies? Bet kad un kur? Nekādi īpaši pārsteigumi neglabājās okeāna dzelmes kvadrātos, kurus viņi abi ar Irmu pēdējos gadus tika izlūkojuši. Sen nogrimušu tvaika laikmeta kuģu vraki, dziļi dūņās iestidzis veca burinieka korpuss, pagājušā gadsimta vidus primitīvas pasažieru lidmašīnas atlūzas .. . Viss bija apskatīts, attēlots hologrammās, precīzi atzīmēts uz okeāna dibena kartes. Sīs atliekas neizraisīja nekādu praktisku un zinātnisku interesi, tāpēc tās tika atstātas turpat, kur bija atrastas. Atskaites par darbu un kartes Ivs bija nodevis Viraka galvenās dokumentācijas glabātavā. Viņš nekādā ziņā nevarēja apsekotajā platībā palaist garām kaut ko būtisku. Ja nu tikai to neizkrauto gaisakuģi. Tomēr arī tas vēlāk bija padarīts nekaitīgs. Varbūt kaut kas glabājās turpat netālu, kur notika

vienīgi iepriekšēja rekognoscēšana un strādāja praktikanti? Galu galā okeāna dzelme vēl aizvien ir gaužām neizzināta. Tur ir tūkstošiem noslēpumu, tur slēpjas daudzu pagātnes noziegumu pēdas. Nāvējošu kravu, indīgu ražošanas atkritumu nogremdēšana, kas tika praktizēta pagājušajā gadsimtā, arī bija noziegums. Tā sekas apdraudēja visu cilvēci, pat vēl nedzimušās paaudzes . .. Viraka darbības pirmajās desmitgadēs galvenais ienaidnieks bija betona konteineru izgāztuves, kurās bija radioaktīvie atkritumi, noturīgas indes, sašķidrinātas indīgās gāzes. Sie konteineri parasti atradās lielā dziļumā, ne vienmēr bija precīzi zināmas to atrašanās vietas, bet šo drausmīgo pagātnes «sūtījumu» meklēšana un iznīcināšana atņēma daudz laika un spēku un gandrīz vienmēr bija riskanta. Lielākā daļa tādu izgāztuvju tika likvidētas jau gadsimta pirmajā pusē, tomēr pastāvēja iespēja, ka tās vēl kaut kur ir saglabājušās. Šobrīd tās bija kļuvušas vēl bīstamākas, jo betona konteineri sen bija savu laiku nokalpojuši, milzīgā ūdens spiediena deformēti un sāļā ūdens saēsti. Ja nu kaut kas tamlīdzīgs paslēpies okeāna dibenā pie Guamas salas . . .

Ivs sakoda zobus un mēģināja koncentrēt visu uzmanību uz ceļu, kas tagad līkumoja starp iesarkanām un tumši violetām klintīm. Un atkal jau nezin kuro reizi šajās dienās viņam atausa atmiņā Irma — it kā viņa būtu tepat blakus. Smalkais profils, mazā auss, zeltaino matu cirtas, tikko pamanāmā tumšā dzimumzīmīte uz kakla . . . Cik bieži viņu braucienu laikā, uz mirkli pagriezies pret Irmu, viņš bija skatījis tās profilu! Irmas acis parasti raudzījās uz priekšu, taču, sajutusi Iva ašo skatienu, viņa uzsmaidīja. Irma, Irma, kur tu patlaban esi? Vai tiešām tu būtu izdzēsusi no atmiņas visu bijušo? Mana Irma … Ja notiktu brīnums un tu pēkšņi atrastos man blakus . . . Ivs nenocietās un iesānis pameta acis uz savu pavadoni. Rems sēdēja nepakustēdamies, koncentrējies un nopietns. Joprojām raudzīdamies uz apvidus mašīnai pretī skrejošo ceļu, viņš pēkšņi sacīja:

— Mēs dzīvojam saprāta gadsimtā, cenšamies ieaudzināt cilvēkos lieliskas īpašības, gribam panākt, lai cilvēku attiecības kļūtu harmoniskas, bet viņu mūžs — ilgs un laimīgs. Taču mīlestība, tāpat kā pirms trīssimt gadiem, ir brīnum jauka un rūgta, šķiršanās — sāpīga un netaisna, bojāeja — cietsirdīga un bezjēdzīga .. . Un tā tas būs, kamēr vien pastāv saprāts.

īvs saspringa. «Ko tas nozīmē — vai tā būtu nejauša sagadīšanās, vai Rems patiešām spēj lasīt domas? Cik jocīgs cilvēks . . . Ko viņš vēl manī «izlasīja»?» Un īvs paskatījās uz savu ceļabiedru — nu jau satraucies un aizdomu pilns.

Rems lēnām pagrieza galvu uz viņa pusi.

— Piedodiet — jūs laikam kaut ko jautājāt? Es nesadzirdēju.

— Es … Jā … Es jautāju: kāpēc .. . Kāpēc tā ir?

Rems noņēma brilles. Viņa gaišajās acīs pazibēja kaut

kas zobgalīgs.

— Kāpēc? . . . Nu, tāpēc taču, ka jebkuram no mums iekšējā pasaule ir — bezgalība, kas līdzīga Lielā kosmosa bezgalībai. Ko mēs — divdesmit pirmā gadsimta cilvēki — zinām par Lielo kosmosu? Pēc katra atklājuma mums jārisina jaunas mīklas. Tāds pats ir Mazais kosmoss, kas ietilpst katrā no mums . ..

Pēc tam viņi ilgi brauca klusēdami. Ivs centās ne par ko neprātot. Galvā uzplaiksnīja aprauti domu zibšņi. Tas bija kā rudens lapkritī. Lapas virpuļoja, krita, un viņš staigāja pa tām kā tajā naktī, kad pēdējo reizi izskaidrojās ar Irmu .. .

Beidzot, pārvarējusi nelielu kāpumu, apvidus mašīna nokļuva uz šaura bazalta plato, un tajā pašā brīdī pa labi un pa kreisi aiz sastingušās lavas tumšajiem robiem pavērās fjordu spožā zilgme. Tālu rietumos aiz Sveina fjorda pacēlās Rosa kalna platais, nošķeltais konuss — gandrīz līdz pakājei ar ledu un sniegu klātā arhipelāga visaugstākā virsotne. Sniega segas klājienā melnēja milzīga krātera kauss.

— Mums ir laimējies,— teica Ivs, piebremzēdams mašīnu.— Ross tikpat kā nekad neparāda virsotni.

— Vai jūs jau esat bijis tā krātera tuvumā?— jautāja Rems, izkāpdams no mašīnas.

— Jā . . . Krāterī ir ledus. Neesmu manījis nekādas vulkāna darbības pazīmes.

— Tāpat kā citos šī arhipelāga vulkānos.

Pagājis sāņus, Rems vairākas reizes dziļi ieelpoja, tad aizvēra acis un nekustīgi sastinga.

īvs pagaidīja, kad viņš beigs vingrinājumu.

— Centrālā plato pakājē ir karstie avoti. Netālu no ģeotermālās stacijas . . .

— Es to zinu,— teica Rems.— Piedodiet, ka tik pēkšņi atslēdzos. Vai jūs nenodarbojaties ar indiešu vingrinājumiem?

Ivs noraidoši papurināja galvu.

— To es darīju tikai skolā. Pēc tam pietrūka pacietības.

— Es gan — visu mūžu. Joga neprasa daudz laika, taču ļauj pastāvīgi saglabāt vingrus muskuļus un skaidru galvu. Ir tādi vingrinājumi, kas atņem jebkuru nogurumu.

Ivs nodomāja, ka pēc gadu desmitiem arī viņš varbūt pievērsīsies šai sistēmai, bet pagaidām . . . Skaļi gan viņš tikai pateica:

— Es dodu priekšroku peldēšanai.

— Tas arī nav slikti,— Rems piekrita, kāpdams iekšā mašīnā.— Tomēr indiešu komplekss ir drošāks. It īpaši augstākie cikli.

— Kādus ciklus jūs pārvaldāt?

Rems brīdi vilcinājās ar atbildi.

— Man ir izdevies pacelties diezgan augstu pa šīs sistēmas kāpnēm . . .

— Trešais cikls? Varbūt pat ceturtais?

Rems tikko manāmi pasmaidīja:

— Pielieciet vēl!

— Vai tiešām piektais? Bet tad jau jūs . . .

— Man ir izdevies sasniegt gandrīz visas pakāpes. Man ir visaugstākā pakāpe jogas noslēpumu apgūšanā.

īvs nespēja slēpt pārsteigumu.

— Augstākā . . . Jāatzīstas, es nebiju domājis, ka mūsu laikmetā to var sasniegt vienā cilvēka mūžā.

— Tieši mūsu gadsimtā tas ir kļuvis iespējams.

— Jūs gan laikam uz Zemes esat vienīgais.

— Nē. Taču mēs neesam daudzi.

— Bez šaubām . . . Un tomēr — kā jums tas izdevās?

— Tas nav grūti, ja ar to nodarbojas sistemātiski un mērķtiecīgi. Kādreiz pastāstīšu sīkāk, un varbūt man izdosies jūs no jauna pievērst šai sistēmai. Man tā ļoti palīdzēja ekspedīcijā uz Marsu.

īvs tomēr vēl nevarēja rimties:

— Jogas augstākā pakāpe! Tātad jums nav nekā neiespējama. Jūs droši vien varat arī. . . lasīt domas, vai ne?

Rems vērīgi palūkojās uz īvu.

— Dažreiz,— viņš nepasmaidījis teica,— tomēr es cenšos to nedarīt.

— Tagad es saprotu . ..

— Ko jūs saprotat?— Rems sarauca uzacis.

— Jūsu izturēšanos pret cilvēkiem. Pret lielāko daļu no tiem.

— Nē,— Rems ļoti nopietni sacīja,— ne jau tāpēc .. . Bet vai mums nevajadzētu doties tālāk? Vai vēl ilgi jābrauc?

— Ne pārāk . . . Ciemats ir aiz pēdējā izrobotā zemesraga.

— Man ir gadījies būt daudzos vulkāniskajos apgabalos,— Rems teica, kad sarkanā apvidus mašīna atkal sāka ripot uz priekšu,— bet tik drūmas vietas es neatceros. Un tas ir skaidrā, saulainā dienā .. . Varu iedomāties, kas šeit notiek, kad plosās no Antarktikas atlidojušās viesuļvētras!

— Visa Džefra pussala ir tāda .. .— Ivs pamāja.— Divas krāsas — melna un sarkana. Arhipelāga visbargākā vieta. No okeāna puses vienā laidā augstas klinšu kraujas — tādas pašas kā šīs, zem mums. Augu valsts nav nemaz, tikai melnas, sastingušas lavas straumes un sarkani izdedžu slāņi. Vienīgā pieeja no jūras — niecīgais Antarktikas līcis. Un tajā ir ciemats.

— Kāpēc biologi iecienījuši tieši šo arhipelāga daļu?

— Viņi šeit nodarbojas ar okeāna bioloģiju. Okeāna dibenā starp piekrastes klintīm ir neparasti bagātīga dzīvība. Tur ir saglabājušies izcili subantarktiskās faunas pārstāvji, pie kuriem divdesmitajā gadsimtā cilvēki gluži vienkārši netika klāt.

Ceļš strauji nogriezās lejup uz mazu, zilu līci, ko puslokā iespīlēja sarkanmelnas kraujas. Līča krastā kā sudrabota pussfēra bija izvietojies Biologu ciemats — apdzīvota vieta Kergelēnā arhipelāga pašos dienvidos.

— Piemineklis atrodas tur .. .— Ivs apturēja apvidus mašīnu un norādīja uz augstu, klinšainu zemesragu, kas no austrumiem norobežoja līci.

No melnajām, bangu iekļautajām klintīm debesu zil- gmē kā bulta ietiecās sudrabots tornis.

Rems kādu brīdi klusēdams vēroja.

— Brīnišķīgi,— viņš beidzot sacīja.— Cik daudz dinamikas cilvēku un delfīnu ķermeņu spirālē! Apbrīnojami vizuāli izteikta tiekšanās paveikt varoņdarbu. Kāds milzīgs talants!

— Tas ir Teors. Viņa skulptūras izdaiļo Kosmonautikas pils ēku. Jaunībā viņš vairākus gadus pavadījis Kerge-

lēnā. Bet, Rem, vai patiešām jūs no šejienes varat saskatīt skulptūras?

— Bez šaubām! Redzu Joti skaidri. Vai tad jūs ne?

— Es tikai zinu, ka tās tur ir. Es taču ne vienreiz vien esmu bijis pie šī pieminekļa. Jūs ārkārtīgi tālu redzat.

— Nē, es redzu pavisam normāli. Taču protu koncentrēt savu redzi. Tā ari ir joga . . .

♦ ♦ ♦

Sarkanā apvidus mašīna tomēr pievīla . . . Apmēram kilometru no Biologu ciemata tā negaidot apstājās netālu no tās vietas, kur atdalījās ceļš uz zemesragu ar pieminekli. Par spīti visām pūlēm, motoru neizdevās iedarbināt.

— Patiesību sakot, es kaut ko tamlīdzīgu paredzēju,— teica Rems, kad kļuva skaidrs, ka kļūme ir nopietna un motors acumirkli nav izlabojams.

— Priekšnojauta?

— Gluži vienkārši neticība muzeja eksponātiem. Labi vēl, ka tas nenotika agrāk.

— Vai izsauksim elektromobili no Biologu ciemata?

— Domājat — ir vērts? Līdz ciematam desmit minūšu gājiens. Laiks ir lielisks. Jums taču nav sevišķi daudz darīšanu ciematā?

— Apmēram stundu, ne vairāk.

— Tad ejiet turp, bet es aizstaigāšu līdz piemineklim un pēc stundas jums pievienošos.

— Kāpēc jums jāiet kājām?— Ivs sāka protestēt.— No šejienes līdz piemineklim ir vismaz trīs kilometri. Nāciet man līdzi, bet no ciemata pāris minūtēs ar elektromobili tiksiet līdz piemineklim.

Rems smaidīdams papurināja galvu.

— Mēs abi vētras laikā jau diezgan izsēdējāmies. Ar vislielāko prieku noskriešu šo ceļu un vēl apskatīšu tuvumā arī lavu. Uz redzēšanos pēc stundas!

Un, atbildi negaidīdams, viņš vieglā solī ātri metās skriešus uz ceļa sazarojuma pusi, šķiet, tik tikko pieskār- darnies ar pirkstgaliem betona gludajai virsmai.

Kad īvs nokāpa pie ciemata ieejas slūžām, viņa pavadoņa pelēkais kombinezons jau bija nozudis aiz rupji tēstajām akmens plātnēm, kas apņēma laukumiņu ap pieminekli.

Biologu ciematā īvam vajadzēja tikai iepazīties ar Kergelēnā arhipelāga sektora ūdens tīrības kārtējo kontroli. Jau vairāk nekā desmit gadu biologi, kam palīdzēja speciāli trenēti delfīni, te veica šo kontroli. Viraka darbinieki laiku pa laikam vienīgi pārbaudīja uzraudzības darbu organizāciju un rezultātus. Viraka bāze Kergelēnā strādāja ciešā kontaktā ar Bioloģijas institūtu, un tomēr Vilens bija lūdzis īvu apmeklēt institūtu un sīki uzzināt, kā veicas darbs Kergelēnā.

Kā varēja spriest pēc kartēm un grafikiem, viss bija kārtībā. Ūdens paraugi, ko īpašās kapsulās delfīni atnesa no Indijas okeāna šis daļas dažādiem kvadrātiem, neuzrādīja piesārņojumu, kas būtu augstāks par pieļaujamo normu.

— Ja Viraka prasības kļūs stingrākas, ir izraudzīti daži iecirkņi, kur būs nepieciešama īpaša rīcība,— noslēgumā sacīja institūta galvenais koordinators,— bet pagaidām viss ir normas robežās.

— Tuvākajos gados tiks paaugstinātas prasības, lai subantarktiskās zonas ūdeņi būtu tīrāki,— pavēstīja Ivs,— to nosaka daudzi iemesli . ..

— Zinu,— galvenais koordinators, demonstrējis kartes un grafikus, izslēdza galda projektoru.— Mēs, biologi, arī esam ieinteresēti. Darba gan būs vairāk . . . Gan jums, gan mums. Atkal būs jāparāda ap daudzām salām piesārņojuma oreoli.

— Vai metāli?

— Ne tikai. Noturīgi ķīmiskie savienojumi, ko cilvēks radījis jau pagājušajā gadsimtā — ķīmijas uzplaukuma rītausmā. Visa planētas biosfēra ar tiem piesātināta. Vēji tos pastāvīgi izpūš no augsnes, tie nāk lejā no stratosfēras, kur pagājušajā gadsimtā tika izsviesti ar sprādzieniem. Paies gadu simteņi, iekams cilvēki galīgi tiks no tiem vaļā. Patlaban tie droši vien vairs nav bīstami, tomēr .. . Viss ir atkarīgs no tā, cik augstu koncentrāciju uzskatīsim par pieļaujamu. Bet to rādīs tikai nākamo paaudžu pieredze.

— Tieši tāpēc jau Viraks cenšas panākt, lai prasības tiek paaugstinātas,— teica Ivs.

— Protams, protams . . . Bet līdz ar to būs nepieciešama attīrīšanas iekārtu modernizācija, tātad milzīgi izdevumi. Seit, subantarktiskajā joslā, institūti un novērošanas stacijas netiks ar to galā. Būs jāiesaista tehnologi.

Ivs nolēma mainīt tēmu:

— Kergelēnā atrodas zonā, kurā, iespējams, kritīs ledus atlūzas, ja Antarktikas eksperiments neizdosies. Vai jums viss ir paredzēts?

— Protams . . . Palaišanas brīžos virszemes celtnēs paliks tikai dežuranti. Pārējie atradīsies pazemes telpās. Seit tas ir vienkārši. Pat mūsu pazemes elektriskā ceļa tuneļos bez pūlēm var izvietot visus arhipelāga iedzīvotājus. Tomēr ceru, ka risks dabūt uz galvas ledusblāķi nebūs pārāk liels.

— To cer visi . . .— īvs pavīpsnāja.

— Turklāt jādomā taču, ka ledus gabali, krītot atpakaļ uz Zemi, gluži vienkārši iztvaikos.

— To nu gan neviens precīzi nezina. Ir konstatēts, ka uz Zemes krituši komētu ledus kodoli. Tie radījuši pamatīgas katastrofas.

— Vai jūs domājat Tungusas fenomenu pagājušā gadsimta sākumā?

— Kaut vai to.

— Cik atceros, tas tika arī citādi izskaidrots.

— Jā, tā bija . . . Bet, ja uz Kergelēnu gāzīsies ledus- blāķu spiets, ja tie nebūs pacēlušies orbītā, šeit var atkārtoties Tungusas fenomens.

— Ceru, ka tas mums nedraud?

— Eksperimenta autori arī cer, un tomēr . . .

— Ja būs nepieciešams, mēs rīkosimies.

— Tātad,— īvs it kā pa jokam rezumēja,— šobrīd jūsu institūtam nav informācijas, kas varētu kaut kādā ziņā interesēt Viraku.

— Labprāt sagādātu jums to prieku.— galvenais koordinators pasmaidīja,— bet . . . Jūs tāpat jau saņemat regulāri visu informāciju no savas bāzes Kergelēnā. «Kaut kādā ziņā . . .»— viņš domīgi atkārtoja, skatīdamies pāri īva galvai.— Paga, paga . .. Lai gan tam nav ar jums tieša sakara, tomēr, šķiet, mēs paziņojām jūsu bāzei. Bet varbūt neziņojām. . . Vai jūs esat kaut ko dzirdējis par jaunu, līdz šim nezināmu slimību, ar ko sirgst delfīni?

— Epidēmija?

— Nē, ir tikai divas saslimšanas. Pagaidām divas. Taču abās rezultāts letāls.

— Un kas tā ir par slimību?

— Mēs paši nezinām. Nav izdevies noteikt ierosinātāju vai pat iemeslu.

— Un kas tad ir noticis?

— Apmēram pirms trim mēnešiem mūsu delfinārijā parādījās slims delfīns — tas nebija mūsu, apmācītais. Neviens viņu nekad nebija trenējis. Bet viņš, kā jau, protams, lielākā daļa mūsdienu delfīnu, ne reizi vien bija ticies ar mūsu audzēkņiem. Bija skaidri redzams, ka viņš ieradies delfinārijā pēc palīdzības. Savvaļnieki bieži vien nāk pie mums, un, ja nepieciešams, mēs viņiem palīdzam. Diemžēl šis vairs nebija glābjams. Viņam sākās paralīze, un pēc dažām dienām viņš nobeidzās. Sekcija neparādīja nekādas patoloģiskas pārmaiņas. Nevienā orgānā. Delfīns bija vēl jauns. Vai tā būtu bojāeja bez acīm redzama iemesla? .. . Viena no mūsu bioloģēm ieinteresējās par šo gadījumu. Viņa ļoti ilgi pētīja beigtā dzīvnieka smadzenes un novēroja delfīnus, kuri bija nākuši kontaktā ar slimo. Tomēr neko nekonstatēja. . . Neviens no mūsu delfīniem nesaslima. Taču viņai izdevās noskaidrot, no kurienes bija ieradies slimais delfīns. Viņa nosūtīja turp kādu no mūsējiem, kas bija audzis delfinārijā. Tam vajadzēja sameklēt slimos, ja tur tādi vēl būtu, un atvest uz Kergelēnu — uz mūsu delfināriju. Viņa gribēja turpināt pētījumus. Viens otrs mūsu biologs pazobojās par viņas entuziasmu, bet .. .

— Bet.. .— Ivs atkārtoja, nezin kāpēc satraucies.

— Bet,— galvenais koordinators turpināja,— pēkšņi viņa saņēma otru pacientu. Tas bija mūsu delfīns — tas, kuru viņa nosūtīja meklēt. Mūsējais nevienu neatveda sev līdzi, acīmredzot nebija sastapis nevienu slimo. Tomēr izrādījās, ka tagad viņam pašam ir tieši tādi slimības simptomi, kādi bija bojā gājušajam pirmajam delfīnam. Un pēc pāris dienām nomira arī viņš. Atkal paralīze — un atkal nekādu redzamu slimības cēloņu.

— Vienīgi viņa ceļojums?

— Jā .. . Bet to vien nevar uzskatīt par cēloni. Mūsu delfinārijā audzinātie delfīni peld pa visiem okeāniem. Mēs jau esam noskaidrojuši citos institūtos: zinātne pirmo reizi saskārusies ar tamlīdzīgu saslimšanu.

— Bet no kurienes bija atpeldējis pirmais delfīns?

— No tālienes. No kaut kādām salām Klusā okeāna ziemeļrietumu daļā. Tomēr lokalizācija gan varēja būt visai aptuvena. Tā bāzējas uz ziņām, ko viens delfīns nodevis otram.

— Kā sauc to bioloģi, kura nodarbojās ar saslimušajiem delfīniem?

— Vera Rokija.

— Es gribētu ar viņu aprunāties.

— Tas diemžēl nav iespējams. Viņa ir atvaļinājumā — kaut kur Ziemeļu puslodē — un atgriezīsies tikai pēc pusgada.

♦ + ♦

Ivs domāja par šo sarunu visu ceļu no Kergelēnas līdz Mosonai.

Divas neizprotamas saslimšanas. Ierosinātājs nav atrasts. Un atkal — Klusā okeāna ziemeļrietumu daļa. Vilens devis rīkojumu slēgt Guamas pludmales. Bez šaubām — tā var būt nejauša sagadīšanās. Mosonā noteikti jāparunājas ar Vilenu. Viņš droši vien jau būs atgriezies Galvenajā bāzē. Jāsazinās arī ar Dāriju, īvs jau šodien mēģinās to darīt, tiklīdz viņi būs aizlidojuši. No jauna atmiņā uzausa pēdējie mēneši pirms atvaļinājuma. Iva un Irmas grupa apsekoja Japānas dienvidu piekrastē jūras dibenu. Bāze bija ierīkota vienā no Bonina salām pašos ziemeļos. Ieniršana notika katru dienu. «Izķemmējuši» ar «šķīvīti» vienveidīgo, dūņām klāto līdzenumu, viņi atrada dažus nezināmus kuģus, kas bija ar smiltīm un dūņām gandrīz pavisam pārklāti. Tas viss attiecās uz deviņpadsmito gadsimtu. Vienam kuģim bija interesanta konstrukcija, un tas bija nodots zemūdens arheologiem. Pēc tam uzgāja to gaisakuģi, kas bija notriekts pēdējā karā. Tilpnēs bija bumbas ar visādiem draņķiem. Daļa bumbu atradās kritiskā stāvoklī.

Tieši tad viņš kārtējo reizi sastrīdējās ar Irmu. Irma uzskatīja, ka operācija būtu pārāk bīstama.

«Mēs esam atkritumu aizvācēji, nevis pašnāvnieki,» viņa apgalvoja. «Ar mūsu grupas spēkiem vien neko nepanāksim. Viraks jau vairākkārt ir smagi samaksājis par tādu «konfekšu» likvidēšanu. Es negribu tik dumji riskēt un negribu, lai tu arī riskētu. . . Negribu, ka vispār kāds riskētu.»

Ivs domās piekrita Irmai, tomēr grupas vadītāja prestižs lika viņam uzstāt, lai darbi tiktu turpināti. Viņš izstrādāja gaisakuģa tilpņu izkraušanas un kravas iznīcināšanas projektu. Bija paredzama ilgstoša, sarežģīta un bīstama operācija. Vilens projektu atzina par labu, tomēr lūdza nogaidīt ar tā realizēšanu. Sākās taifūnu periods, un darbi tika apturēti. Irma bozās, draudēja, ka braukšot

prom, vairākas dienas nesarunājās. Acīmredzot viņai bija izdevies pārliecināt Vilenu. Ivs negaidot tika izsaukts uz Galveno bāzi, kur uzzināja, ka grupu izformē. Vilens toreiz pieminēja kaut kādus sevišķi steidzamus darbus Atlantikā. Lielākā dala Iva grupas inženieru saņēma norīkojumu uz Atlantijas okeāna ziemeļu zonu. īvu un Irmu Vilens atstāja Galvenajā bāzē. Vairākas nedēļas viņi rekognoscēja maršrutus Mariānu dziļvagas austrumdaļā. Sie maršruti nekā jauna nedeva. Pēc tam — pusgadu atvaļinājumā.

Atvaļinājuma laikā ekspresinformāciju ziņojumos tika pieminēts Iva grupas pēdējais atklājums. Ekonomikas Visaugstākā Padome uzskatīja gaisakuģa izlādēšanu par pārāk bīstamu, un īpaša zemūdens celtnieku vienība izraka grunti zem kuģa un dziļi smiltīs un dūņās paglabāja tā atliekas zem četru kilometru ūdens slāņa. Tagad šī vieta bija parādīta uz visām zemūdens kartēm ar īpašu zīmi, bet okeāna kvadrātu Viraka posteņi speciāli novēroja . . . Varbūt tomēr satraukuma vaininieks ir apbedītais gaisakuģis? Bet kāpēc tas jāslēpj no Iva? .. .

Kaut arī vairāk nekā trīs tūkstoši kilometru atdalīja okeānā noklīdušo Kergelēnu no Austrumantarktīdas ledus krastiem, šis ceļa gabals īvam un Remam šķita pats īsākais. Viraka Kergelēnas bāzes četrvietīgā avionraķete «Kvarks-5», kas bija pielāgota lidojumiem ne tikai atmosfērā, bet arī Zemei apkārtējā kosmosa telpā, arvien straujāk palielinādama ātrumu, aiznesa viņus tālu ārpus Zemes atmosfēras robežām, lai pēc dažām orbitālā lidojuma minūtēm pa milzu parabolas atzarojumu viegli nolaistos pie Enderbiju Zemes fjordiem. Tur uz klinšaina plato, kas bija atbrīvots no ledus un klāts ar mūžvecu Zemes granītu, atradās sestā kontinenta galvaspilsēta — pirmatklājēju, zinātnieku, polārpētnieku pilsēta Mosona, vistālākā planētas dienvidos, tā nosaukta slavenajam ledus kontinenta pētniekam Mosonam par godu.

Pusstundu pēc starta no Kergelēnas «Kvarks-5» viegli nosēdās uz Mosonas lidostas apledojušā betona un ašam, zemam vējputenim pa pēdām pieripoja pie viena no pussfēriskajiem, oranžajiem angāriem, kuri gigantiskā lokā iekļāva tuksnesīgo lidlauku. Aerodroma milzīgā platība bija dīvainā pretrunā ar tur valdošo tukšumu. Signāluguņu iezīmētās starta joslas bija pilnīgi tukšas; nekur nekādas kustības — nedz cilvēku, nedz virszemes transporta —, tikai apledojis betons, smalki, nikni zemā

puteņa virpuļi, angāru klusie, oranžie pusapļi un blāvi pelēkas debesis, kas tajā vietā, kur vajadzēja būt saulei, vizuļoja perlamutra krāsās.

— Nudien, kā viņā pasaules malā!— teica Ivs.— Kāpēc tik milzīga lidosta? Tālo reisu avions šeit, kā redzams, ir retums?

— Sis ir viens no pašiem modernākajiem aerodromiem uz planētas,— Rems iebilda.— Tā tikai izskatās, ka te ir tukšs. Manuprāt, šajā brīdī te ik pēc piecām vai desmit minūtēm nolaižas un paceļas tālo reisu avioni. . . Skatieties, tur aiz mums jau tuvojas kāds starpkontinentu laineris.

īvs palūkojās norādītajā virzienā. Pāršķēlis mākoni, ātri nosēdās liels, daudzkrāsainās ugunīs mirdzošs raķeš- kuģis ar strupiem spārniem.

— Kāpēc tad lidlauks ir tukšs?

— Seit viss atrodas zem zemes un angāros . . . Mans draugs, tā taču ir Antarktīda! Turklāt te pašreiz ir ziema. Manuprāt, klajā laukā patlaban nav mazāk kā piecdesmit grādu, un vēl vējš . . . Mosona, lai cik liela būdama, arī galvenokārt ir pazemes pilsēta. Tūlīt mūsu «Kvarks» iebrauks virszemes angāra slūžās — un mēs nokļūsim ierastākos apstākļos un temperatūrā. Antarktīdā pēdējos gados plaši izmanto citu planētu celtniecības pieredzi, tikai bez pretmeteorītu aizsardzības. Dzīvojamie nami, darbvietas un sabiedriskās ēkas ir pilnīgi izolētas no ārējās atmosfēras, tajās tiek uzturēts mēreno joslu mikroklimats. Un tas ir pareizi, jo laika apstākļi šeit, it īpaši uz dienvidiem — pie leduskupola —, daudz neatšķiras, piemēram, no tiem, kas ir uz Marsa.

«Kvarks» palēnināja gaitu. Milzīgā angāra sarkanā siena jau bija pavisam tuvu. Atbīdījās slūžu vārti, un «Kvarks» reizē ar vējputeņa sniega vērpatām nokļuva nelielā, spilgti apgaismotā telpā. Tajā pašā brīdī vārti aiz viņiem aizvērās, bet priekšā atvērās nākamie. Otrās slūžās uz betona grīdas sniega vairs nebija. Viņi izgāja cauri vēl divām kamerām, ko atdalīja masīvas atbīdāmās durvis, un «Kvarks» nokļuva milzīgā, ļoti augstā, spoži apgaismotā zālē, kur atradās vēl ne mazāk par desmit dažāda lieluma avionu. Starp lidaparātiem šurpu turpu staigāja cilvēki lidotāju kombinezonos un parastos ceļojuma tērpos ģērbtu pasažieru grupas.

— Te nu ir modernā Antarktīda,— teica Rems.

īvs neko neatbildēja, bet nodomāja, ka šeit patiešām daudz kas ir mainījies. Atmiņā atausa sniegā ieputināta observatorija uz ledus kupola, kur viņš bija vienā no savām studentu gadu praksēm. Vairākus mēnešus viņi bija atšķirti no ārpasaules un darba apstākļus noteica laika apstākļi. . . Bet tagad pat Kergelēnā, kuru abi ar Remu nupat bija atstājuši, viņam šķita mazāk apdzīvota nekā šī tālo dienvidu zeme, kuras gaisa vārti nekādā ziņā nebija sliktāki par mēreno joslu pilsētu aerodromiem.