Pēdējā atlanta atgriešanās

MŪRIS

Karš bija visu izpostījis — nekur nevienas dzīvas dvēseles, skolas un templi sagrauti.

XIV gadsimta hronika

— Bārda, mēs noķērām vēl vienu.

— Cik viņam gadu?

— Pēc viņa izskata spriežot, pāri par sešdesmit. Bet varbūt mazāk. Rādās, ka ir daudz vecāks par mums abiem.

— No kurienes viņš ir?

— Viens no tiem, kas dzīvo ielejā zem drupām. Es viņu jau sen esmu ievērojis. Ja laiks bija nomācies, viņš biežāk nekā citi līda laukā. Bet šodien, tiklīdz sāka līt, uzrāpās kalnā. Es no augšējās laboratorijas vēroju viņu tālskatī. Kad šis pienāca pie vienas no mūsu alām, signalizēju puišiem. Viņi tam uzmeta tīklu. .Sis pat nemēģināja atbrīvoties. Gulēja un kauca. Kad satumsa, puiši atvilka viņu šurp.

— Tas viss ir bezcerīgi, Vienaci. No tiem, kuri dzīvo drupās, mēs vēl nekad neesam neko uzzinājuši. Viņi nomirst, iekams sāk atcerēties.

— Bet, Bārda, varbūt tā ir spītība? Gluži vienkārši — viņi negrib stāstīt, kā ir bijis.

— Nē, viņi ir kretīni . . . Viņiem nepastāv pagātne. Ir tikai viens līdzeklis — elektriskais lādiņš. Klibiķis ticēja, ka labs lādiņš spēj atsaukt atmiņā, kas noticis pagātnē. Bet tie, no drupām, neiztur.

— Vai tad laist viņu vaļā?

— Laikam būs jālaiž . . . Tomēr nē. Ved šurp! Paskatīsimies, kāds viņš ir.

♦ ♦ ♦

Divi plecīgi puiši — ar tikko manāmiem rūsganiem sariem uz vaigiem, puskaili, īsām ādas biksēm un koka tupelēm kājās — ieveda vecu vīru. Viņš bija izģindis, ar pliku pakausi, iekritušiem, vaska dzelteniem vaigiem, melnām, dziļām grumbu rievām ap plānām, cieši sakniebtām lūpām. Lielās, atkarenās ausis šķita caurspīdīgas. Acis asaroja un pusakli miedzās zem apsārtušajiem plakstiņiem, kuriem nebija skropstu. Vecais vīrs salīgi tīstījās īsā, noskrandušā lietusmētelī. Laiku pa laikam izžuvušo, nomērējušo augumu sagrāba krampjainas trīsas. Zem apmetņa bija redzams apdriskāts vilnas svīteris, netīro, ielāpaino bikšu gali bija iebāzti caurās zeķēs. Zābaku viņam nebija, un uz pazemes aukstās akmens grīdas viņš mīņājās no vienas kājas uz otru.

Bārda pirmais pārtrauca klusumu.

— Kas tu tāds esi?

Vecais vīrs caur pieri pameta tramīgu skatienu un vēl ciešāk saknieba lūpas.

Bārda piecēlās no galda un piegāja vecim cieši klāt. Tas sabozās un pakāpās atpakaļ.

— Nebaidies,— Bārda lēnām sacīja,— un nedrebi! Es tev nedarīšu neko ļaunu.

— Es no tevis, laupītāj, nemaz nebaidos,— aiztrūkstošā balsī nomurmināja vecis.— Es zinu, kas tu esi, bet tik un tā nebaidos.

Viņš apklusa un, atkāpies pie pašas sienas, aizsedza acis.

— Tu mani pazīsti?— Bārda vaicāja.— Kur mēs būtu tikušies?

Vecis neatbildēja.

— Tēv, nemuļķojies nu! Apsēdies tuvāk pie gaismas. Parunāsimies! Gribu tev šo to pajautāt . ..

Vecis, acis aizvēris, klusēja. Viss viņa ķermenis raustījās nepārtrauktās trīsās.

— Vai tu neredzi, viņš jau tūlīt sabirzis,— ieminējās Vienacis.

Puiši, kas veci bija atveduši, iespurcās.

— Kas nu būs!— Bārda ne visai skaļi uzsauca.

Zem noslīgušās betona velves iestājās klusums.

— Kāpēc tu esi bez zābakiem?— Bārda no jauna vērsās pie vecā.— Vai tad pie jums ielejā tagad tā staigā?

Vecis pablenza uz puskailajiem puišiem un nikni kaut ko nočukstēja.

— Ak tā?— Bārda pārsteigts jautāja.— Tātad tu? — Viņš parādīja ar pirkstu uz vienu no viņiem.

Tas izbijies sāka purināt galvu.

— Tātad tu . . . — Bārda, acis nemirkšķinādams, blenza uz otru puisi.— Nu, nu, panāc šurp!

Skanīgs blīkšķis — un aprauti šņuksti. Vēl viens blīkšķis un vēl viens.

— Tagad ej un atnes viņa zābakus!

Aizsegdams ar roku asiņaino seju, puisis grīļodamies nozuda aiz smagām durvīm.

Pēc brīža viņš atgriezās. Vienu roku viņš turēja pie sasistā deguna un lūpām, bet otrā nesa veča zābakus. Klusēdams viņš nolika tos uz galda un atkāpās līdz durvīm.

— Nav nekāds brīnums, ka iekārojis,— Bārda teica,

— labi zābaki, no kažokādas, un pazoles nemaz nav nodilušas. Es ari savu mūžu neesmu tādus valkājis. Tu droši vien esi bijis bagāts,— viņš pagriezās pret veco viru,— agrāk, pirms tā . . . Nu, vai tu saproti?

Vecis klusēja, neatraudams skatienu no zābakiem, ko Bārda turēja rokā.

— Skaidrs, ka bagāts,— Bārda pavīpsnāja,— tikai ļoti bagāti var nēsāt tādus lepnus zābakus . . . Se ņem!

Viņš nometa zābakus vecajam vīram pie kājām. Tas ātri pieliecās, satvēra vienu un sāka steigšus vilkt kājā, lēkādams uz otras.

— Bet tu iegaumē,— Bārda teica puisim ar sadauzīto seju,— ka mēs neesam bandīti un neesam laupītāji. Mēs esam pētnieki. Pētnieki, tas nozīmē — zinātnieki. Mums jāatgriež atpakaļ tas, ko viņi,— Bārda pamāja uz veco,

— ir zaudējuši. Tas ir ļoti grūti, bet mums nav citas izejas. Un mums jābūt prin-ci-pi-ā-liem . , .— Pēdējo vārdu viņš noskaldīja pa zilbēm.— Tā mirstot teica Kli- biķis. Klibiķis gan šo to atcerējās. . . Agrāk ari esot bijuši zinātnieki. Agrāk, tas ir, tad, kad mēs vēl nebijām, bet viņš bija jauns.— Bārda norādīja uz veco vīru, kurš pūlējās aizsprādzēt zābaku.— Tie zinātnieki bijuši daudz gudrāki par mums, viņi pat pratuši taisīt tādus zābakus. Taču viņi nav bijuši principiāli . . . Varbūt no tā viss sācies. Tā jā . . . Bet uz ko tu meti savu aci? Vai saproti ar?

— Saprotu,— puisis šņukstēdams atbildēja un ar plaukstu izsmērēja asinis un šņaukatas pa visu seju.

— Tad ir labi!— Bārda pamāja.— Nu, pastāsti mums,— viņš turpināja, vērsdamies pie vecā vīra,— pastāsti — kā tas viss notika?

— Es neko nezinu.

— Tas nevar būt. Kaut ko jau zini gan.

— Nē.

— Vai tad vienmēr cilvēki slēpušies alās un zem drupām un nav varējuši iznākt saules gaismā?

Vecis klusēdams pētīja Savu zābaku sprādzes.

— Nu! Tu nedrīksti klusēt! Es varu piespiest, lai tu runātu! Bet tad tev klāsies daudz ļaunāk.

— Es jums zvēru, ka neko nezinu!

— Bet mēs savukārt esam zvērējuši neticēt nekādiem zvērestiem, pat paši saviem ne. Cik ilgi tu jau dzīvo tur, apakšā,— zem tām drupām?

— Cik vien sevi atceros.

— Cik gadu tad tu sevi atceries?

— Nezinu. Daudz .. .

— Desmit, divdesmit, piecdesmit?

Vecis klusēdams košļāja plānās lūpas.

— Mazāk, bet es nezinu. Es nerēķinu gados. Kāpēc lai es to darītu? Laiks ir apstājies.

— Tie esat jūs, kas apstādinājāt laiku, tu un citi, kuri valkājuši tādus pašus kažokādas zābakus. Jūs visus jau sen vajadzēja iznīdēt — kā trakus suņus. Bet jūs esat ierakušies savās alās un vervelējat, ka laiks apstājies.

— Izbeidz, Bārda!— Vienacis dobji teica.— Tam nav nekādas jēgas. Padod viņu man, un es pārbaudīšu, vai viņa sapuvušajā paurī ir saglabājušās kādas atmiņas.

— Nevajag!— vecis piepeši iekliedzās.— Es pateikšu, ko atceros. Visu pateikšu. It neko nenoslēpšu. Kāpēc lai es slēptu? Es neķo neesmu noziedzies.

— Jūs visi apgalvojat, ka neesat vainīgi,— teica Vienacis.— It kā tas būtu noticis pats no sevis.

— Apklusti!— sacīja Bārda.— Paklausīsimies, ko viņš atceras. Tikai sāc no paša sākuma!— Bārda pagriezās pret veco vīru.— Bet nedomā mūs izāzēt! Sis tas mums ir zināms. Mūsu … nu tas, kā to . . . izlūkošanas centrs jau sen darbojas.

— Es to zinu … — vecais vīrs pamāja ar galvu.

— Tu to zini?

— Jā, tur, lejā, par jums viss ir zināms. Jūs zcgat sievietes un sirmgalvjus, tirdāt viņus un nobendējat. No jums baidās, jūs ienīst. Botss jau sen ieteica jūs novākt

— Kas ir Botss?

— Mūsu prezidents.

— Oho, Vienaci, izrādās, ka tām žurkām lejā ir pat prezidents!

— Jūs paši esat trakas žurkas!— vecis iekliedzās aizsmakušā balsī.— Elles izdzimumi! Neļaujat cilvēkiem mierīgi nomirt. Pastarā diena jau tuvojas, un jūs vēl steidzināt tās atnākšanu.

— Pastarā diena, tēv, ir jūsu roku darbs. Jūsu paaudze ir atņēmusi mums sauli, atņēmusi visu, kas cilvēkiem piederējis. Jā, mēs esam aizgājuši alās un pazemē, mums nekas cits neatlika. Bet mēs gribam zināt, kas ir noticis, taču jūs to slēpjat. Sīs zināšanas palīdzēs mums atgūt zaudēto. Tad tie, kas nodzīvos tik ilgi, varēs atgriezties pasaulē, kur valda gaisma.

— Cilvēce ir cēlusies no tumsības un pirms savas bojāejas atkal ieslīgs tumsībā. Viss jau ir iepriekš nolemts, un jūs neko nespēsiet mainīt.

— Vai dzirdi, Vienaci, viņi tur, lejā, ir pat izdomājuši veselu filozofiju, lai izskaidrotu un attaisnotu savu noziegumu!

— Bārda, netērē viņa dēļ velti laiku! Padod viņu man, un es vienā mirklī visu pabeigšu.

— Nē, tas kļūst interesanti. Mums sen nav gadījies tik runīgs ciemiņš. Vecais, kas tu agrāk esi bijis?

— Agrāk?

— Jā, pirms tā . . . Kad cilvēki vēl neslēpās no saules.

— Agrāk … — vecis atkārtoja un aizvēra acis.— Nē, nezinu. Te ir tāda kā migla,— viņš pieskārās ar izkaltušo pirkstu pie pieres.— Tas aizslīd prom, un to nevar notvert. . .

Vienacis strauji piecēlās, bet Bārda viņu atturēja ar veiklu rokas kustību.

— Runā, tēv!— Bārda pamāja vecim.— Runā, mēs klausāmies!

Viņa balss skanēja neparasti vēlīgi.

Vecais vīrs satrūkās, uzmeta Bārdām piesardzīgu skatienu un novērsa acis.

— Sēdies pie galda,— Bārda turpināja,— un jūs,— viņš pagriezās pret puišiem, kas klusēdami stāvēja pie durvīm,— atnesiet ūdeni un kaut ko ēdamu.

Puiši aizgāja, bet tūlīt pat atgriezās, nesdami skārda krūku ar vāku un māla bļodu, kurā bija žāvētas melnas gaļas kumosi. Vecis nedroši piegāja pie galda un apsēdās

uz rupji tēsta dēļu krāģa maliņas, aizklādams ar plaukstu acis no blāvās elektriskās spuldzes dzeltenīgās gaismas.

— Ēd,— sacīja Bārda, piebīdīdams viņam tuvāk bļodu ar melno gaļu. Vecais virs šausmās parāvās atpakaļ.

— Nebaidies! Tie ir sikspārņi. To mums šeit, pazemē, ir daudz. Mani puiši iemanījušies tos ķert ar elektriskajiem tīkliem. Ēd!

— Ja varētu ūdeni . . .— vecais virs čukstēja, skatīdamies uz skārda krūzi.

Bārda ielēja māla krūzītē ūdeni, un vecais lēnām un ilgi dzēra, kārnajam ādamābolam krampjaini raustoties.

— Labs ūdens,— viņš nomurmināja, pēdīgi nolikdams krūzīti un apslaucīdams lūpas ar delnas virspusi.

— Te, kalnos, ir daudz tāda ūdens, vai tad jums ir sliktāks?

— Mūsu ūdens ir smirdošs. Tas tek laukā no drupām, bet, kā runā, tur vēl palikuši līķi.

— Līķi? Kopš tā laika?

— Nē. Vēlāk jau arī mira. Tie, kuri dienā izgāja laukā. Tas bija sen, kad vēl neapjēdza, ka saule atņem dzīvību.

— Vai daudzi esat palikuši gruvešos?

— Kāpēc tev tas jāzina?

— Tāpat vien, ir interesanti, kā jūs tur mitināties.

— Bet kā jūs te?

— Mūsu ir maz. Un mums ir labs ūdens un tīrs gaiss. Te naktī pūš spirgti vēji, bet jums apakšā ir smirdoņa un klusums. Es zinu, ne vienu reizi vien esmu tur nokāpis.

— Lai naktī zagtu mūsējos?

— Arī tāpēc, bet parasti gan paskatīties, lai saprastu . . .

— Ko tu gribi saprast?

— Kā tas noticis.

— Kāpēc? To, kas ir noticis, vairs neizlabosi.

— Nezinu. Es, tāpat kā daudzi mūsējie, esmu dzimis tajā gadā, kad tas notika. Mēs esam izauguši alu tumsībā, bet gribam atgriezties saulainajā pasaulē. Tā ir bijusi brīnum jauka, vai ne?

— Neatceros. Nespēju atcerēties. Un kāpēc? Aizgājušo nevar atgriezt.

— Tas nav būtiski. Pasaule ir liela. Tā nebeidzas tikai ar šiem kalniem. Varbūt visur nav tā . . .

— Tālāk ir tuksnesis — oranžs un melns. Tur ir tikai klintis, saule un smiltis. Neviens to nav šķērsojis.

— Vai tu esi to redzējis?

— Nē, viens no mūsējiem bija aizgājis līdz turienei, kur beidzas kalni. Ieraudzījis tuksnesi, viņš atgriezās.

— Vai viņš vēl ir pie jums?

— Nē. Nomira. Saule viņu nogalēja. Viņš atgriezās, lai nomirtu.

— Vai neviens no jūsējiem nav mēģinājis aiziet pavisam?

— Daudzi ir aizgājuši, tie, kuri bija jaunāki. Aizgāja un neatgriezās. Tikai viens pārnāca un izstāstīja par tuksnesi.

— Bet pārējie?

— Četri nomira. Viņus nonāvēja saule.

— Varbūt kāds tomēr ir aizgājis? . . .

— Uz kurieni?— vecais vīrs jautāja un piepeši sāka smieties, vispirms tikko dzirdami, tad aizvien skaļāk un skaļāk.

Bārda un Vienacis aši saskatījās. Tāpat bija smējies iepriekšējais, kad vairs nejuta elektrisko izlādi. Un beidza savas ciešanas, neko nepateicis, tikai smējās. Smiekli pārgāja agonijā.

Vecais vēl aizvien smējās un slaucīja ar saskretušajiem pirkstiem asaras, kas bija izsprāgušas acīs.

— Apklusti!— Vienacis dobji teica.— Ko nu ārdies!

— Kurp viņš būtu varējis aiziet?

— Es neapgalvoju, ka tā ir bijis.— Bārda nodūra galvu.— Tas ir vienīgi pieņēmums vai — kā to saka? . . .

— Hipotēze,— Vienacis pateica priekšā.

— Tieši tā — hipotēze.

Vecais vīrs rīmās smieties. Viņa skatiens no jauna kļuva piesardzīgs un ļauns.

— Jūs esat akli kucēni! Kucēni,— viņš nicīgi atkārtoja,— lai gan saucat sevi par pētniekiem un apgalvojat, ka zināt kaut ko. Jūs neko nezināt, tikai šīs melnās alas, kur mitināties kopā ar sikspārņiem. Te jūs esat piedzimuši, te arī nosprāgsiet. Pasaulē nav vairs nekā cita, vai jūs apjēdzat ar, nekā cita, vienīgi nedaudz neprāšu: mēs tur, lejā, un jūs te, augšā.

— Bet citās ielejās . . .— Bārda iesāka.

— Citās ielejās ir tikai pūces, hiēnas un skeleti.

— Vai tu esi tur bijis?

— Tas nav būtiski. Es zinu.

— Šķiet, ka tu tik tiešām daudz zini. . .— Bārda pamāja.— Tikai tas ir slikti, ka tu negribi no laba prāta dalīties ar mums savās zināšanās.

— Manas zināšanas jūs nevarat likt lietā.

— Nav tādu zināšanu, tēv, kuras nevarētu likt lietā.

— Visos laikos to ir bijis pārāk daudz. Tieši tās ir pazudinājušas pasauli.

— Tātad tu atceries, kā tas notika?

— Manā atmiņā saglabājusies vienīgi gaisma, tik spoža kā tūkstoš sauļu, un uguns, kas vienā mirkli visu aprija. Pēc krietna laika es atguvos tur, kur mitinos vēl šobrīd.

— Vai tu biji no tās pilsētas?

— Nezinu.

— Bet tavi tuvinieki?

— Es viņus neatminos.

— Un citi, kas mīt gruvešos?

— Ari viņi neko neatceras. Daži uzskata, ka vienmēr ir tā dzīvojuši, lai gan viņiem ir vairāk gadu nekā rnan.

— Vai jūsu vidū ir sievietes?

Vecais virs ļauni iesmējās:

— Paskat, ko sagribējies! Jūs jau viņas esat nozaguši.

Bārda un Vienacis vēlreiz paskatījās viens uz otru.

— Redzi nu, man bija taisnība,— brīdi klusējis, Bārda ieminējās.— Citās ielejās kāds darbojas. Tēv, mēs neesam zaguši jūsu sievietes,— viņš turpināja, vērsdamies pie vecā vīra.— Nevienu pašu. Mēs esam tikai pētnieki. Kad no drupām pazuda pēdējās sievietes?

— Neatceros. Sen jau.

— Tas ir svarīgi, pamēģini atcerēties!

— Ne viens vien Mēness gads būs pagājis. Visas jau nenozaga, dažas aizgāja jaunajiem līdzi un nav atgriezušās.

— Un tagad neviena pati nav palikusi?

— Jādomā gan, ka nav … Es viņas sen neesmu redzējis.

— Bet ko runā citi, kas mīt gruvešos?

— Nezinu . . . Mēs reti satiekamies un sarunājamies.

— Viņš melo,— Vienacis norūca.— Padod viņu šurp, es piespiedīšu pateikt taisnību un šo to atcerēties.

— Vai dzirdi, tēv, ko saka mans palīgs? Varbūt patiešām izmēģināt pie tevis mūsu pētīšanas metodes?

— Esmu tavā varā, laupītājs tāds,— vecais vīrs, galvu nokāris, sacīja.— Kad tu atdevi man zābakus, es neviļus nodomāju .. .

— Ko tu nodomāji?— Bārda samiedza acis.

— Ka tu neesi tāds zvērs, kā par tevi stāsta . . .

— Vai dzirdi, Vienaci?

— Viņš mānās, lai glābtu savu ādu. Vai tad tu neapjēdz? Tas nu nebūtu prāta darbs, ja viņu tā palaistu vaļā .. .

— Atsvabiniet mani,— vecais vīrs kļuva mundrāks. — Atsvabiniet, es jums atsūtīšu citu manā vietā.

— Ko tad?

— To, kas zina vairāk. Prezidentu Botsu.

— Vai dzirdi, Vienaci?

— Bārda, viņš tak mūs uzskata par galīgiem stulbeņiem.

— Tā rādās gan .. .

Iestājās klusums. Vecais vīrs apjucis vērās apkārt, uzlūkodams te vienu, te otru, bet tad sāka dedzīgi runāt:

— Nē, nē, apzvēru, ka jūs nepiemānīšu! Botss ir vecs, viņš tik un tā drīz nomirs, bet viņš šo to atceras tas ir droši. Viņš tikai negrib stāstīt. Bet jūs jau varat piespiest. Un jums būs tikai ieguvums.

— Bet kāds tev no tā labums?— Vienacis viņu pārtrauca.

Vecais vīrs iesmējās.

— Man arī būs savs labums, puis! Kad Botss būs nozudis, nāksies ievēlēt jaunu prezidentu. Tas būšu es .. .

— Tu esi viltīgs, nudien,— ieminējās Bārda.— Bet tāds blēdis bez vārda runas piekrāps arī mūs.

— Nepiekrāpšu. Es ienīstu Botsu. Drupās neviens viņu neieredz. Viņam ir paslēptas dažādas vērtīgas mantas. Daudz. Ir pat kafija. Vai jūs zināt, kas ir kafija?

— Esam par to dzirdējuši, bet nekad nav gadījies to pagaršot,— teica Bārda.

— Ja kļūšu par prezidentu, atsūtīšu jums vienu kārbu.

— Vienaci, varbūt laidīsim viņu vaļā? Par Botsu un kafiju?

— Viņš tak mūs apvedīs ap stūri .. .

— Ja jūs neticat, paturiet manus zābakus. Atdosiet, kad Botss būs pie jums.

— Vienaci, riskēsim! Man šķiet, ka viņš tomēr mūs nepiekrāps. Viņš pārāk stipri ienīst Botsu, turklāt zina, ka ar mums nebūs nekādi joki! Mēs viņu atradīsim. Ej vien, tēv, ej pats savos zābakos un pēc iespējas ātrāk

dabū mums rokā Botsu!

♦ ♦ ♦

— Nu, Vienaci, neesam vis pievīlušies?

— Tā iznāk . . .

— Kur ir tas Botss?

— Pie manis laboratorijā. Bija vien jāsasien. Spārdījās kā neprātīgs.

— Vai stipri vecs?

— Pie mums tāds vēl nav bijis.

— Jāapietas ar viņu uzmanīgāk. Varbūt tāpat sāks runāt?

— Diez vai .. . Guļ un lādas.

— Palēnām sāksim?

— Lai notiek!

— Nu, tad iesim.

Viņi nokāpa pa gandrīz vertikālu, pustumšu spraugu uz apakšējo pazemes stāvu. Sekodams Vienacim, Bārda atkal mēģināja iedomāties, kas šeit bijis agrāk . . .

Kad viņi pirms vairākiem gadiem atrada šo labirintu un apmetās tajā, te vēl gulēja skeleti un mumificējušies vīriešu, sieviešu un bērnu ķermeņi. Milzum daudz skeletu un ķermeņu. Ievainojumu pēdu nebija. Varbūt viņi bija miruši aiz bada vai cita iemesla dēļ? Viņi gulēja taisnās rindās visās telpās. Puiši dabūja krietni noņemties, iekams iztīrīja labirinta augšējos stāvus. Tagad tas viss bija sakrauts pašā apakšā, alās, kas atradās zem ielejas. Acīmredzot viņi toreiz bija pieļāvuši kļūdu. Vajadzēja tās alas rūpīgāk izpētīt. Iespējams, ka labirints stiepās pazemē līdz pat drupām ielejā.

Interesanti, ko izdosies uzzināt no šī Botsa? Prezidents! Tas tik ir ieguvums! Bārda prata lasīt un no grāmatām, kas bija atrastas labirintā, zināja, ka agrāk tā saukts lielas valsts galva. Kādreiz uz zemes bijušas valstis. Un viena no tām atradusies šajos kalnos. Sur tur bija saglabājušās pilsētu drupas. Un zem drupām vēl mitinājās cilvēki. Kā šeit apakšā, ielejā.

Tas bija prātam neaptverami. Kāpēc viss uzreiz tā mainījies? Liesmu jūra, kas drāzusies pāri šiem kalniem un visai pasaulei. . . No kurienes tā nākusi? Kas to izraisījis: neganteļu ļauna griba, liktenīga kļūda vai arī. . . Vai arī tā būtu «pastarā diena», kā bija apgalvojis tas vecis? Būtībā viņi gandrīz neko nezina. Vienīgi to zina, ka cilvēki — gaužām daudz vīriešu, sieviešu un bērnu — ir dzīvojuši lielās, saules apgaismotās pilsētās. Cilvēkiem ir bijis viss, ko vien sirds vēlas, pat silti kažokādas zābaki. Turklāt viņiem bijušas dažādas mašīnas, ierīces, aparāti, kuru nozīmi tagad grūti uzminēt, it īpaši tāpēc, ka šo aparātu un mašīnu noslēpumi ir aizgājuši bojā reizē ar to radītājiem. Viss uzreiz ir mainījies. Varbūt vienā mirklī. Uguns visu pārvērtusi pelnos, krāsmatās, visu izkausējusi. Veco grāmatu attēlos bija kalni, ko klāja zaļi koki un ziedi, bija brīnišķīgas ēkas no mirdzoša metāla un stikla, kas saules staros dzirkstīja, bija zila jūra, bet tās krastos skaisti vīrieši, sievietes, bērni, kas neslēpās no saules . ..

Bārda neviļus nodrebēja.

Saule — tā bija pats briesmīgākais un nāvīgākais ienaidnieks tiem, kuri bija palikuši dzīvi. Tās stari bez žēlastības nogalina visu dzīvo. Tie iznīcinājuši augus, izsausējuši upes. Droši vien arī zilā jūras klaja vietā tagad ir nebeidzams saules izdedzināts tuksnesis. Varbūt cēlonis ir saulē? Tā ir pārvērtusies, un cilvēki nemaz nav vainīgi?

Bet kāpēc tad Klibiķis bija apgalvojis ko citu? Par visu, ko Bārda zina, viņam jāpateicas Klibiķim. Klibiķis bija iemācījis viņus dzīvot šajā pazemē. Norādījis dzīves mērķi: izprast un mēģināt labot to, kas bija noticis. Pēc viņa pārliecības, šī katastrofa bijusi cilvēku roku darbs, to pastrādājuši tie paši ne-prin-ci-pi-ā-lie zinātnieki, kurus Klibiķis tik ļoti ienīda. Tagad Bārda ar Vienaci un skolniekiem turpina Klibiķa iesākto darbu. Vai viņiem izdosies kaut ko saprast? Veco ļaužu paliek arvien mazāk, arvien biežāk viņi nomirst, pat nesākuši kaut ko atcerēties. Un vai kāds, izdzēsis visu no atmiņas, maz atceras to, ko viņi meklē?

Vienacis, iedams pa priekšu, paklusu nolamājās.

— Kas tur ir?— Bārda jautāja.

— Gaismekļi dziest. Vai neredzi, tik tikko spīd! Udens- mašīnas, kuras mums ar tādām pūlēm izdevās iedarbināt,

maitājas. Tās dod arvien mazāk enerģijas. Ko mēs vēlāk iesāksim?

— Jādabū riteņiem jaunas lāpstiņas.

— Kur?

— Nu, kaut vai pamēģināsim paši tās izgatavot.

— Pateikt jau viegli! Bet kādā veidā un no kā? Mēs vēl spējam kaut kā sataisīt vecās mašīnas, bet pagatavot kaut ko no jauna . . . Bārda, tā māksla ir uz visiem laikiem zudusi.

— Nieki! Visas šīs mašīnas ir uztaisījuši cilvēki, tādi paši kā tu un es.

— Nē, Bārda, gluži tādi gan viņi nav bijuši. Viņi ir zinājuši to, ko mēs nezinām. Mūs taču neviens nav mācījis. Mums viss jāizdomā pašiem.

— Tātad jātiek tiktāl, ka sākam būvēt jaunas mašīnas.

— Lai notiek, nodarbosimies ar to! Un pametīsim to, ar ko bijām noņēmušies līdz šim.

— To nedrīkst! Mašīnas pagaidām nav galvenais, tās tikai palīdz mums svarīgākajā darbā. Jādomā gan par vienu, gan par otru.

— Vai zini, Bārda, ja Botss mums šodien neko nepateiks, tā vien rādās, ka būsim paspēlējuši. . . Mums nekas neiznāks.

— Vai tu arī esi sācis šaubīties?

— Sen jau, tikai negribēju teikt, negribēju atstāt tevi vienu.

— Vienu?

— Protams! Ja es aiziešu, aizies arī puiši. Jādomā, ka visi aizies . . .

— Kurp jūs iesiet? Vai tu nedzirdēji, ko vecis teica?

— Var iet gar kalniem, nav taču katrā ziņā jādrāžas iekšā tuksnesī. Iesim naktī, kad spīd mēness. Pa dienu slēpsimies alās. Ja mēs kaut kur atradīsim sievietes, atkarosim tās un nodibināsim jaunu apmetni. Ja vēlies, nāc mums līdzi!

— Vai tas jau ir izlemts?

— Jā. Ja tas tur neko nepastāstīs.

— Bet ja pastāstīs?

— Tad vēl paskatīsimies.

— Ak tā . . .

Nebilzdami vairs ne vārda, viņi gāja tālāk pa garajiem, vāji apgaismotajiem klinšu gaiteņiem.

«Patiesību sakot, tas jau sen bija gaidāms,» Bārda domāja. «Puišiem viss ir līdz nāvei apriebies, bet galvenais — viņiem vajadzīgas sievietes. Zināšanas vien viņus neaizrauj. Viņu ķermeņos ir saglabājies pirmatnējais dzimtas turpināšanas instinkts. Lai gan arī tam nav jēgas: sievietes jau sen ir kļuvušas neauglīgas. Alās un dziļi zem krāsmatām piedzimuši vienīgi tie bērni, kas ieņemti pirms katastrofas. Un, ja mēs nespēsim neko mainīt, mēs kļūsim pēdējā paaudze uz šīs nolādētās zemes.»

♦ ♦ ♦

Večuks sasiets gulēja uz galda. Virves bija dziļi iegriezušās izdilušajā, tievajā ķermenī. Galva bija atliekusies atpakaļ, un smailā ķīļbārdiņa, paslējusies gaisā, meta asu ēnu uz nobalsinātās sienas. Ieraudzījis Bārdu un Vienaci, večuks sakustējās, un no viņa iekritušajām krūtīm izlauzās tāda kā nopūta, tāda kā čirkstoņa.

— Atraisiet viņu!— Bārda pavēlēja.

Puiši, kas bija stāvējuši pie durvīm, steidzās izpildīt pavēli. Kad valgi bija noņemti, večuks krekšķēdams pieslējās sēdus.

— Notupiniet viņu uz krēsla!

Puiši paņēma večuku un pārnesa telpas vidū uz nodiluša ādas atzveltņa. Virs tā no griestiem nokarājās spīdīga metāla bumba, no kuras stiepās vadu pavedieni.

Večuks nepretojās. Nosēdināts uz krēsla, viņš mēģināja iekārtoties pēc iespējas ērtāk un sāka berzēt notirpušās delnas.

Bārda un Vienacis nometās viņam pretī uz rupji sanaglotiem ķeblīšiem.

— Nu, prezident Bots, esi sveicināts!— teica Bārda.— Esi sveicināts mūsu pētniecības laboratorijā!

— Es neesmu nekāds prezidents,— večuks diezgan mierīgi iebilda,— un līdz šim mani neviens nav saucis par Botsu.

— Viņš to atkārto jau no paša sākuma,— teica Vienacis.— Melo, bez šaubām, tāpat kā viņi visi.

— Tātad tu neesi Botss . . .— Bārda pamāja.— Iespējams, ka mēs esam kļūdījušies. Bet kas tad tu esi?

— Pietiek ar to, ka neesmu Botss, laidiet mani vaļā!

— Ātrāk ne, iekams nebūsi pierādījis, ka tu neesi Botss.

— Kā tad lai es to izdaru?

— Ja nevari izdarīt, tas nozīmē, ka tu pats esi prezidents Botss.

— Cik jūs esat viltīgi!— Vecis pabužināja ar pirkstiem savu kazbārdiņu un padomāja.— Ko jums no manis vajag?

— Re, tā ir cita runa! Tu esi pietiekami vecs un, protams, atceries, kā tas notika.

— Kas?

— Kā — vai tu nesaproti? . . .

— Vai tu runā par uguni, kas visu aprija?

— Jā.

— Nezinu. To neviens nezina.

— Bet vai tu atceries, kas bija pirms tam?

— Nē. Es atceros sevi kopš tā laika, kad krāsmatās tumsā atvēru acis.

— Paklausies, Bots . . .

— Es neesmu Botss.

— Pieņemsim . . . Lai tu būtu kas būdams, palīdzi mums tikt skaidrībā. Mēs taču meklējam patiesību.

— Bet vai patiesība pastāv? Un kāpēc jums tā vajadzīga?

— Lai mēģinātu visu izlabot.

— Tas nav cilvēku spēkos. Vēl jo vairāk šobrīd.

— Mēs tomēr gribam pamēģināt.

— Es gan nekā nevaru jums līdzēt. Es neko nezinu. Neko.

— Vai to tu redzi?— Bārda norādīja uz mirdzošo metāla lodi, kas karājās večukam virs galvas.— Vai tu zini, kas tas ir?

— Nē, lai gan — paga .. .— Večuks aizlika plaukstu acīm priekšā, pūlēdamies atcerēties.— Reiz jau esmu kaut ko tādu virs sevis redzējis. Tas bija sen. Gaužām sen . . . Ar to kādreiz ārstēja slimības. Man tikai izskrējis no prāta, kādas . . . Bet jūs jau, jādomā, to izmantojat kam citam .. .

— Nē, arī mēs ārstējam. Atmiņu. Piespiežam atcerēties to, ko cilvēki ir aizmirsuši.

— Un nobendējat viņus.

— Visus jau nu ne. Tikai tos, kuri negrib atcerēties.

— Negrib vai nespēj?

— Tēv, mums tas nav svarīgi.

— Un jūs gribat izmēģināt, kā tas iedarbosies uz mani?

— Ja tu ar labu nesāksi runāt.

— Bet, ja es noblšos, es tak jums nezin ko sastāstīšu.

— Mums ir iespēja pārbaudīt. Sis tas mums ir zināms. Meli tevi neglābs.

— No kā?

— No tā . . .— Bārda pamāja uz mirdzošo lodi virs večuka galvas.

— Vai jums nekad nav ienācis prātā, ka vecums ir jāciena, jāsaudzē? Jūs dēvējat sevi par pētniekiem, bet jūs esat tikai mežoņi, vairāk nekas! Cieņa pret vecumu, pret pagājušo — tas ir galvenais, kas atšķir civilizāciju no mežonības, gudru cilvēku no mežoņa.

— Tēv, par kādu cieņu tu runā? Par ko mums būtu tevi jāciena? Jūs esat mums visu atņēmuši. Un, ja runājam par mežonību, jūs, jūsu paaudze ir mūs tajā iegrūdusi. Taču mēs gribam izrauties, lai tas maksātu ko maksādams! Vai tu saproti — lai tas maksātu ko maksādams, kaut vai jūsu atzīšanos un pat jūsu draņķīgās dzīvības!

— Loģikas trūkumu jums nevar pārmest, lai gan tam, ko jūs gribat radīt, nav nekādas jēgas. Nu, pieņemsim, ka tu un pat jūs visi,— večuks pārlaida skatienu pazemei, — sapratīsiet, kas ir noticis pirms divdesmit vai trīsdesmit gadiem. Nu, un tad? Jūs neesat spējīgi galīgi neko mainīt.

— Ja izprastu, varētu kaut ko darīt. Meklēt līdzekļus, mēģināt kaut ko grozīt . . .

— Jūs tak esat sapratuši, sen jau esat sapratuši, ka saules stari nogalina. Kā jūs to novērsīsiet?

— Varbūt tomēr novērsīsim, ja zināsim iemeslu. Kāpēc tie kļuvuši tādi, ka nes nāvi? Agrāk taču tie neatņēma dzīvību.

— Tiesa gan, agrāk nenesa nāvi. Agrāk nesa svētību. Ir jāpateicas saules stariem, ka uz Zemes radās un plauka dzīvība.

— Bet kas tad ir noticis?

— To laikam gan nezina neviens no mums un tagad vairs arī neuzzinās.

— Un ko tu pats par to domā? Tu esi ļoti vecs. Tava mūža galvenā daļa ir palikusi tur, aiz uguns līnijas. Esmu ar mieru noticēt,, ka tu, tāpat kā citi, neko neatceries. Bet vēl taču ir gaišs tavs saprāts — un tu nevari nedomāt par to, kā viss ir pārvērties. Un kāpēc ir pārvērties.

Večuks sažņaudza tievos pirkstus, atbalstīja pret tiem smailo, kārno zodu un ilgi klusēja, pievērsis nekustīgo skatienu pazemes tālākajam kaktam, bet tad — it kā atguvies — spēji sapurināja galvu un ierunājās:

— Tavs jautājums liecina par tavu gudrību — piedod, nezinu, kā tevi sauc.

— Mēs šeit saucam viņu par Bārdu,— Vienacis teica. — Viņš starp mums ir vienīgais, kam uz zoda un vaigiem aug mati.

— Vienīgais . . . Tas ir interesanti. . .— večuks nomurmināja, gluži kā runādams pats ar sevi.— Nu, tad tā, Bārda,— viņš turpināja pavisam citā balsī — skaidrā un stingrā,— es tik tiešām esmu par to domājis, turklāt ne vienu reizi vien. Un, ja tu vēlies zināt manas domas, labprāt tev pastāstīšu. Es neatminos, ko esmu darījis agrāk, pirms «uguns līnijas», kā tu saki. Sācis otru dzīvi ielejā zem krāsmatām, es atradu sev nodarbošanos, acīmredzot jaunu, tomēr, pēc manām domām, interesantu un svarīgu,— es sāku pētīt sapņus. Jā, jā, nebrīnieties — sapņus! Savus sapņus, citu sapņus. Esmu iemācījies sapņus iztulkot, paskaidrot cilvēkiem to nozīmi. Ja jūs zinātu, cik interesantus man dažreiz gadās redzēt!

— Es nekad neko nesapņoju,— teica Bārda.

— Bet es tikai vienu reizi esmu redzējis sapni,— ieminējās Vienacis.— Es redzēju sievieti — ļaunu un kroplīgu. Viņa mani vajāja, un es neparko nespēju aizbēgt, un, kad viņa bija mani panākusi, es pamodos . ..

— Bet pēc tam tu ilgu laiku biji sasirdzis, vai nav tiesa?— večuks jautāja, vērīgi uzlūkodams Vienaci.

— Nudien! Kā tu to zini?

— Tāds sapnis nereti nozīmē, ka tuvojas slimība.

— Bet ja neredz sapņus?— jautāja Bārda.

— Sapņi ir vienmēr, tu tikai tos aizmirsti, tāpat kā mēs citi esam aizmirsuši to, kas bijis pirms «uguns līnijas».

— Tu taču gribēji mums pastāstīt, kādi ir sapņi.

— Jā . . . Reiz es redzēju lauku — zaļu lauku, kas bija kupli noaudzis ar valgu zāli un ziediem. Bija agrs rīts, zāle bija mitra, un es skrēju pa šo lauku. Neviens mani nevajāja. Man tāpat vien bija viegli un jautri. Es skrēju pa rasoto zāli, un man virs galvas peldēja liegi rožaini mākoņi. Un pēc tam uzlēca saule, bet tā nebija nāvi

nesēja saule, nē, tā bija mīlīga saule. Tās stari tikai sasildīja un izžāvēja drānas, kas bija rasā samirkušas.

— Un ko tāds sapnis nozīmēja?— piesmakušā balsī jautāja Bārda.

— Acīmredzot vienīgi to, ka sen, sen, ilgi pirms «uguns līnijas», esmu sagaidījis saullēktu ziedošā, zaļā pļavā.

— Un ko tu vēl esi redzējis?

— Es bieži redzu sapnī pilsētu. Lielu pilsētu ar ļoti augstām mājām un šaurām ielām. Nekur nav redzamas drupas, bet ielu krustojumos šur tur ir mazi laukumi un tajos starp akmens rindām — taisnās līnijās koki un puķes. Daudz košu puķu. Un starp kokiem debesīs šaujas dzidra ūdens strūklas, kas saules staros spoži vizuļo.

— Un kā ar cilvēkiem?

— Jā, ir arī cilvēki. Milzum daudz cilvēku. Viņi nez kur steidzas, nepievērsdami uzmanību ne puķēm, ne ūdens strūklām, ne saulei.

— Tātad tu kādreiz esi dzīvojis tādā pilsētā?

— Iespējams. Un atšķirībā no citiem, kas tur mituši, dažreiz esmu atradis laiku paraudzīties apkārt.

— Vai tāpēc tu tagad to redzi sapnī?

— Jādomā gan.

— Ko tu vēl atceries?

— Es neesmu teicis, ka atceros. Tie ir tikai sapņi.

— Kurus tu proti iztulkot. . .

— Iztulkot jau protu, bet tas nenozīmē, ka tieši tā viss būtu bijis.

— Tēv, es tevi vairs nesaprotu . . .— Bārda sadrūma.

— Sapnis ir tikai rēgs, kas rodas šeit,— večuks pieskārās ar pirkstiem pie galvas,— atmiņu rēgs vai arī tas, kas mīt tevī, bet tev pašam nav zināms. Varbūt tās ir tikai ilgas, turpretī īstenībā nekā nav bijis.

— Bet «uguns līnija» taču ir bijusi.

— Būtībā arī to mēs skaidri nezinām. Kaut kas ir pārvērties pasaulē, kurā mēs esam dzīvojuši. Un tas ir viss . . .

— Vai tu gribi sajaukt man prātus?

— Nē. Tās ir manas domas. Tu taču gribēji tās zināt, vai nav tiesa?

— Tevi ir grūti izprast.

— Tas ir visu mūsu liktenis. Cilvēki jau sen kopš atradinājušies saprast cits citu un paši sevi. Laikam no tā arī sākušās visas nelaimes.

Tātad cilvēki tomēr vainojami tajā, kas noticis?

— Apgalvot to nevaru, lai gan brīžiem tā domāju.

— Vai tavi sapņi ierosina tevi uz tādām domām?

— Ne tikai tie .. . Vai tu, Bārda, proti lasīt?

— Jā, bet es zinu maz grāmatu. Grāmata jau ir tāds retums! Tās sadegušas pašas pirmās. Bet tās, kas, par brīnumu, saglabājušās, mazliet vēlāk izmantotas sārtiem par iekuru. Cilvēki gribējuši izdzīvot, lai tas maksātu ko maksādams.

— Zinu. Esmu savācis pie sevis drupās vairākas vecas grāmatas. Dažās ir pareģots, ka var notikt kaut kas tāds, ja cilvēki nekļūšot prātīgāki.

— Tā ir pareģots?

— Jā. Ir bijuši cilvēki, kuri nav baidījušies paredzēt. Viņi saukti par fantastiem.

— Pastāsti, tēv, par šiem pareģojumiem!

— Tos pat ir grūti nosaukt par pareģojumiem. Vienā grāmatā tā aprakstīts tas, kas noticis, it kā autors pats būtu visu to redzējis.

— Vai tad šī grāmata . . .

— Tā ir uzrakstīta ļoti sen, droši vien pirms manas dzimšanas.

— Tātad viņi ir zinājuši?

— Daži, kā domājams, nojautuši.

— Vienaci, vai tu dzirdi?

— Dzirdu, bet vai var ticēt? Kur ir tā grāmata?

— Tā glabājas drupās. Apsolos, ka atdošu to jums, ja atlaidīsiet mani . . .

— Paklau, Bots! . ..

— Es neesmu Botss.

— Mēs jau norunājām, ka tu esi Botss. Man ir nepieciešama tā grāmata. Bet kas var galvot, ka tu mūs nepiekrāpsi?

— Tev būs man jānotic. Tev nav citas izejas. Dažreiz cilvēkiem ir jātic, jo neticība vien jau ir zaudējums. Es atstāšu grāmatu noteiktā vietā starp drupām un jūsu kalnu. Rītvakar tu to paņemsi.

— Labi. Es ticu. Vienaci, kad norietēs saule, atbrīvo viņu! Lai puiši pavada viņu un norunā, kurā vietā viņš atstās grāmatu. Es nenogurdināšu vairs tevi, tēv, ar jautājumiem par sapņiem. Paliec sveiks! Pagaidām atpūties pie mums, līdz iestāsies tumsa.

♦ ♦ ♦

— Ko teiksi, Vienaci? Vai viņš aizgāja?

— Nē, Bārda, viņš ir miris. Viņš nomira, nesācis atcerēties.

— Vai tu . .. Vai tu uzdrīkstējies . . .

— Mieru, Bārda! Mēs būtu bijuši muļķi, ja viņu tāpat vien aizlaistu. Es viņu gribēju mazliet izpētīt. Man taču bija tiesības. Es arī esmu pētnieks — tāpat kā mēs visi.

— Ko tu esi izdarījis! Grāmata . . . Kā mēs tagad dabūsim viņa grāmatu?

— Par grāmatu varbūt ir tāpat samelots kā par prezidentu Botsu. Viņš teica, ka viņu saucot par Stobu. Tas vecis arī mūs ir piemānījis.

— Vienaci, ko tu esi pastrādājis!

— Es tikai izpildīju savu pienākumu. Mums ir jāizdara eksperimenti, lai atklātu patiesību. Jāeksperimentē, nevis jātic visam, ko stāsta, kā tu pēdējā laikā to dari. Eksperiments neizdevās, un tas ir viss. Vēl viens neveiksmīgs mēģinājums. Bet tas ir pēdējais, Bārda!

— Pēdējais?

— Jā. Mēs aizejam. Visi. Šonakt. Es jau tev teicu. Puiši jau ir sagatavojušies. Izlem — ko tu darīsi? Tikai liec aiz auss — tagad es komandēšu .. .

— Vai viņš ļoti mocījās?

— Kas?

— Nu tas — Botss vai Stobs.

— Ne visai. Tas notika ātri. Viņš bija pārāk vecs. Tūlīt sāka murgot. Tam, ko viņš teica, nebija nekādas jēgas. Bet jāatzīmē, ka viena frāze man šķita interesanta, taču viņš nepaguva to pabeigt. Viņš pēkšņi atcerējās tevi. Viņš bija nospriedis, ka tu esi viņu piemānījis, apsolīdams brīvību.

— Nolāpīts!

— Viņš teica: tas ar to bārdu, kurš mani piekrāpa,— tas gan laikam būtu varējis . . . Viņam saule nav bīstama . . . Tikai trīs naktis ceļā .. .

— Trīs naktis? Bet uz kurieni?

— Nezinu gan. Tie bija viņa pēdējie vārdi. Vairāk es neko nesapratu.

— Viņš ir murgojis. Es esmu tads pats ka jus visi. Esmu uzaudzis pazemē un nekad neesmu izgājis saulē.

— Bet varbūt tu esi piedzimis kādu gadu pirms «uguns līnijas»? Kāpēc tev vienīgajam aug bārda? Ja nu pēkšņi atklājas, ka saules stari tevi nevar nonāvēt?

— Vai tu tādējādi gribi tikt no manis vaļā? Nekas neiznāks!— Bārda pavīpsnāja.— Vai Viņš tiešām tā murgoja vai arī tu pats to izdomāji, es neesmu tik stulbs, lai noticētu. Instinkts man saka priekšā, ka saule nes nāvi. Es baidos no tās stariem tāpat kā jūs visi. Un es vēl negribu mirt. Ejiet, ja jūs esat tā nolēmuši. Es palikšu un mēģināšu atrast grāmatu, kuru viņš pieminēja.

— Padomā, Bārda!

— Esmu jau izdomājis. Mūsu ceļi šķiras. Es meklēšu patiesību viens pats.

— Tās ir tavas tiesības. Bet man žēl, ka tu mūs pamet. Un, kaut arī tu mani aizvainoji ar nepamatotām aizdomām, es atkārtoju: es neko neesmu izdomājis. Kā večuks pateica, tā es tev vārdu pa vārdam atkārtoju.

— Labi. Paliec sveiks!

— Paliec sveiks, Bārda! Mēs iesim gar kalniem uz ziemeļiem. Atstāsim zīmes, lai tu varētu mūs atrast, ja pārdomāsi.

— Lai notiek! Bet es nepārdomāšu.

— Mēs tālu neaiziesim. Pēc četrām ceļojuma naktīm ir liela ieplaka ar drupām. Pamēģināsim vienoties ar tiem, kas tur mīt.

— Tam visam nav nekādas jēgas.

— Ne vairāk kā tavam lēmumam palikt.

Vienacis devās prom, taču, neaizgājis līdz durvīm, atgriezās.

— Vai redzi?— viņš teica, vēlreiz pieiedams pie galda, aiz kura sēdēja Bārda.— Sis pulveris esot kafija. To atsūtījis tas vecais vīrs ar kažokādas zābakiem. Laikam atkal krāpšana. Pulveris ir rūgts. Ja gribi, ņem to.

Vienacis izvilka no ādas virsjakas kabatas nelielu metāla kārbiņu un nolika uz galda.

Bārda nepakustējās. Viņa acis bija vērstas kaut kur tumsā virs Vienača galvas. Vienacis pamīņājās pie galda un, ne vārda neteicis, izgāja, smagi soļodams ar apkaltajiem zābakiem.

♦ ♦ ♦

Trīs naktis pēc kārtas Bārda mēģināja iekļūt drupās, kas atradās apakšā ielejā. Viss bija velti. Izrādījās, ka daļa eju ir aizgruvušas, bet citas tika rūpīgi apsargātas. No tām spraucās vārga gaisma, bija dzirdamas apslāpētas balsis. Nodārdot akmenim, kas aizripoja Bārdām zem kājām, no tuvākās ieejas tumsā nosvilpa bulta. Saprazdams, ka viņa pūliņi ir velti, Bārda atgriezās tukšajā pazemes laboratorijā.

Elektrības mašīnas deva arvien mazāk enerģijas. Gaismekļi dzisa cits pēc cita. Bija jāpieņem lēmums.

Nākamās dienas vakarā, kad saule bija nozudusi aiz kalnu grēdas kores un bieza, violeta ēna krita pār ieleju, Bārda, paskatījies pa augšējās laboratorijas skatu- spraugu, ieraudzīja lejā cilvēku ķēdīti. Viņi nāca no drupām un lēni kāpa augšā pa nogāzi uz alām.

Bārda sameklēja tālskati un ilgi vēroja grupu, kas nāca arvien tuvāk. Pa priekšu soļoja vecs vīrs. Šķiet, tas pats, kurš bija viņu laboratorijā. Galvā viņam bija cepure ar platām malām un mugurā īss lietusmētelis, uz krūtīm nelielā siksnā karājās melna caurule ar spīdīgu, izliektu rokturi. Bārda pazina šo ieroci. Tas ar pārtraukumiem izsvieda uguni un spēja no liela attāluma nogalināt. Pārējiem bija loki ar bultām un nūjas ar gariem, asiem asmeņiem.

Nācēju nodomi neizraisīja šaubas. Naktī viņi būs pie apakšējās ieejas. Vecis, kas viņus vadīja, bez pūlēm viņu atradīs. . .

Bārda steigšus nokāpa lejā. Nostiprinājis apakšējās ieejas durvis no iekšpuses ar lieliem akmeņiem, viņš sagatavoja slepenas lamatas. Lai viņi dabū pastrādāt un saņem vismaz kaut kādu atmaksu par laboratorijas sagraušanu! Tad viņš ielika ādas maisā žāvētās gaļas krājumu un otru maisu piepildīja ar ūdeni. Šķiet, tas nu bija viss.

Viņš apturēja ūdensmašīnas, un nedaudzie blāvie gaismekļi nodzisa. Labirintā iestājās necaurredzama tumsa. Pārmetis pār plecu ādas maisus ar ēdienu un ūdeni, Bārda pēc taustes devās uz slepeno izeju, kas bija zināma tikai viņam vienam pašam.

Kad Bārda bija izkļuvis laukā, un viņam virs galvas iemirdzējās zvaigznes, lejā pie galvenās ieejas labirintā atskanēja dobji būkšķi. Tur tika lauztas durvis.

Bārda pavīpsnāja. Viņiem pietiks darba vairākām stundām. Bet, uzdūrušies pirmajām lamatām, diez vai viņi šonakt riskēs lauzties tālāk pazemes tumsībā.

Tagad bija jāizlemj, kurp doties. Tikko pamanāma taciņa veda gar kalnu grēdas klinšaino nogāzi uz ziemeļiem, turp, kur bija aizgājis Vienacis ar puišiem. Taču večuks mirdams bija pieminējis ceļu trīs nakšu garumā. Nakts nāca no austrumiem, no tuksneša.

Un pēkšņi Bārda saprata, ka izvēle jau ir izdarīta, tas noticis jau toreiz, kad viņš bija pēdējo reizi runājis ar Vienaci. Bārda tikai bija novilcinājis tās īstenošanu. Ceļš ir viens — uz austrumiem, pa tuksnesi. Un, lai tas maksātu ko maksādams, viņam jāiet. Kaut arī ceļa beigās viņu gaidītu nāve, mirdams viņš zinās vairāk, nekā zina patlaban. Turklāt viņš atstās zīmes tiem, kas nāks pa pēdām. Večuks nebija paguvis visu pateikt, bet tagad tam vairs nebija īpašas nozīmes, ja jau viņš ir izlēmis iet.

Bārda ieklausījās. Blīkšķi lejā bija noklusuši, bet tad tie sākās atkal ar jaunu sparu. Vējš pūta kaut kur no tālienes, varbūt no tuksneša, atnesdams dzestrumu un neizdibināmas, satraucošas smaržas. Bārda spēji pagriezās un apņēmīgi devās lejā pa akmeņaino nogāzi pretī vējam un naktij.

♦ ♦ ♦

Rītausma sagaidīja viņu kalna piekājē akmeņaina tuksneša malā. Kad austrumi kļuva sārti, bet kalnus aiz muguras apzeltīja vēl neredzamā saule, Bārda sameklēja patvērumu — alu — un ielīda tajā dziļi, dziļi, lai saules stari nespētu tikt viņam klāt. Gājiena nogurdināts, viņš acumirklī aizmiga un nogulēja visu dienu. Kad viņš pamodās, saule jau bija paslēpusies aiz kalnu grēdas, bet tuksnesis austrumos satumsis.

Bārda apēda dažus kumosus gaļas, uzdzēra pāris malku ūdens un no jauna devās uz priekšu. Vēl kādu laiku viņa ceļš veda lejup, bet tad visa apkaime kļuva līdzena. Tuksnesis izskatījās tikpat izmiris kā kalni. Nebija nedz krūma, nedz sausas zāles kumšķa. Zem pazolēm čirkstēja oļi, lāgiem gadījās arī prāvāki akmeņi. Vairākas reizes Bārda šķērsoja seklas, sausas palejas. Ātri satumsa, tuksneša rūsganbrūnie toņi noblāva un izgaisa melnā nakti. Virs galvas arvien spožāk iemirdzē

jās zvaigznes. Bārda paskatījās atpakaļ. Kalni rietumos šķita kļuvuši zemāki. To tumšā, robainā ķēde krasi izcēlās uz dziestošā rieta bāli oranžā fona. Visapkārt bija tuksnesis — neizdibināms, milzīgs, draudošs. Iedomāda mies nākamo rītausmu, Bārda nodrebēja. Ja nu viņš neatradīs paslēptuvi no svelmainajiem stariem, kas nes nāvi?. . . Vēl nav par vēlu atgriezties pie kalniem, kur uz katra soļa ir alas un dziļas, vēsas paslēptuves. Tomēr viņš tikai papurināja galvu, lai aizdzītu šaubas, un pielika soli. Nē, viņš ies uz priekšu, tikai uz priekšu, kamēr pietiks spēka. Viņš izvēlējās spožu zvaigzni, kas nesen bija parādījusies virs apvāršņa, un devās taisni tās virzienā, bet, kad zvaigzne manāmi noslīga pa labi, uz dienvidaustrumiem, noskatīja citu un vairākas stundas gāja bez apstāšanās. Tad horizonts kļuva gaišāks un priekšā uzlēca šaurs dilstoša mēness sirpis, vēstīdams, ka nakts drīz beigsies.

Bārda apsēdās, lai mazliet atpūstos. Nespodras gaismas apspīdētais tuksnesis šķita sudrabots. Sur tur vizuļoja krama atlūzas, tumsā slīga ne visai dziļas palejas. Vēja nebija, apkārt valdīja pilnīgs klusums. Bārda ilgi tajā ieklausījās, taču nedzirdēja nevienu skaņu. Tas bija nāves klusums. Vai viņam būs lemts nodzīvot nākamo dienu? Bārda piecēlās un devās tālāk. Tagad viņš gāja lēnāk. Augums aiz noguruma smeldza, noberztās pēdas svila. Tomēr viņš turpināja ceļu.

Austrumi no jauna sāka sārtot. Spēji iedegās rīta blāzma. Pēc brīža pie apvāršņa pašķīdīs žilbinoši saules stari. Bija pienācis laiks meklēt paslēptuvi. Bārda palūkojās apkārt. Uz visām pusēm pletās līdzenums — kā galds. Nebija nedz izciļņu, nedz klinšu. Bārda griezās atpakaļ uz pēdējo iedobi, kuru nesen bija šķērsojis. Nokāpis lejā, viņš devās pa to. Kļuva arvien gaišāks. Acis jau spēja atšķirt tuksneša rūsgani violetās krāsas. Ieplaka novirzījās uz ziemeļiem un pamazām kļuva dziļāka. Beidzot, kad jau bija kļuvis pavisam gaišs, Bārda atrada nelielu klints dzegu. Tā izvirzījās uz ziemeļiem, un tai bija visu dienu jāsniedz viņam pavēnis. Zem karnīzes bija mazliet sausu smilšu. Bārda atlaidās uz tām un aizvēra acis. Šoreiz viņš ilgi nespēja aizmigt. Cauri aizmiegtajiem plakstiņiem viņš juta, kā uzlēkušās saules stari ieplakas otrā pusē svilina klintis, juta karstumu, kas dvesmoja no saules sakarsētajiem akmeņiem — tie atradās tikai pāris soļu no viņa. Tad Bārda iemiga.

Viņš pamodās no neciešamas tveices. Šķita, ka viss ķermenis kaist. Viņš atvēra acis, taču apžilbis neredzēja neko citu kā vienīgi virs galvas zilgmojošu zilumu. Bārda aizmiedza acis, bet, kad tās no jauna atvēra, aiz šausmām notrīsēja. Viņa auguma labo pusi apspīdēja saule, kas bija pašā zenītā. Bārda spēji atvirzījās, nogūlās uz sāniem un pieplaka pie grubuļainās klints. Dienvidū ēna, kas krita no karnīzes, bija pārāk maza. Cik ilgi viņš tā gulējis saulē? Vai tās starojums ir bijis nāvējošs? Bārda zināja, ka saules apstarotie cilvēki reizēm nav tūlīt nomiruši. Varbūt arī viņam vēl atlicis kāds laiks? Viņš gulēja nepakustēdamies, ieklausījās sevī un gaidīja. Gaismas un ēnas robeža gāja tikai plaukstas attālumā no viņa. Tad šī robeža sāka atvirzīties. Saule sliecās uz rietu. Ēnas kļuva garākas, tveice mitējās, bet viņš vēl aizvien bija dzīvs.

Kad visu ieplaku klāja ēna, Bārda riskēja pabāzt galvu laukā no savas karnīzes. Saule no iedobes jau vairs nebija redzama, taču gaisā vēl aizvien bija jūtams tās karstums. Bārda uzmanīgi pieslējās četrrāpus. Sastingušais ķermenis sāpēja, galva reiba, taču viņš dzīvoja, viņš spēja kustēties.

Bārda sagaidīja, kad iestājās krēsla, izlīda no ieplakas un devās uz austrumiem. Sākumā viņš gāja ļoti lēnām, bet līdz ar tumsu kļuva vēsāks — un viņš daļēji atguva spēkus. Viņš gāja neapstādamies, līdz uzlēca mēness. Tuksneša ainava pamazām mainījās. Apkārtne kļuva pauguraina. Kājas grima irdenās smiltīs, un viņš daudz lēnāk tika uz priekšu. Uzkāpis kādā no pakalniem, Bārda apsēdās, lai atpūstos. Zemu virs apvāršņa karājās šaurs, blāvs mēness sirpis, apspīdēdams sastingušo, viļņaino smiltāju un akmens grēdas. Tās aizstiepās uz visām pusēm, cik tālu vien sniedzās skatiens.

Bārda ieklausījās apkārtējā klusumā, bet tad iegrima snaudā. No pusnemaņas viņu izrāva savāda, tāla skaņa. Nebija saprotams, no kurienes tā nāk. Varbūt no neizmērojamiem tuksneša plašumiem, bet varbūt no naksnīgajām debesīm? Sī skaņa nebija nekam līdzīga — ne vēja šalkai, ne tāla nogruvuma dārdiem, ne mežazvēru rēkša- nai. Nezin kur radusies, tā kādu laiku skanēja un tad pamazām apklusa. Un no jauna iestājās klusums. Bet nu jau tas vairs nebija nāves klusums. Tajā slēpās kaut kas neizdibināms, par ko vēstīja šurp atplūdušās skaņas.

Bārda piecēlās. Viņš atkal bija atguvis spēkus un devās uz priekšu.

Trešo reizi tālu priekšā iedegās rītausma. Trešā nakts ceļā tuvojās beigām. Izklīstošajā krēslā Bārda no neliela paugura pārlūkoja apkaimi. Nolaidenu kalnu grēdu virtenes stiepās līdz pašam apvārsnim, starp tām blāvoja smilšu strēles. Nekur nebija redzams nekas paslēptuvei līdzīgs. Atlika iet vienīgi uz priekšu, līdz spēki nebūs viņu galīgi pametuši.

Kad pie apvāršņa parādījās saules diska žilbinošā mala un dedzinošie stari pieskārās sejai, Bārda tikai samiedza plakstiņus un mehāniski spēra soļus irdenajās smiltīs. Viņš vairs neko nedomāja, vienīgi gaidīja, kad nokritīs, saņēmis nāvējošo starojumu. Saule pacēlās arvien augstāk, bet viņš vēl joprojām gāja, smagi likdams soļus. Viņa seja svelmē dega, pa vaigiem plūda sāļu sviedru straumītes. Pēdīgi smiltis izbeidzās — Bārda sajuta zem kājām cietu, akmeņainu augsni. Tad kaut kas sāka ķerties aiz kājām un traucēja kustēties. Bārda pieliecās, paslēpdams acis no neciešami spožās gaismas, un ieraudzīja sev pie kājām pa pusei sakaltušus nez kādas sudrabainas zāles stiebrus. Viņš norāva vienu no tiem un pacēla pie sejas. Smarža bija nepazīstama — asa un sīvi spirgta. Bārda noslīga uz ceļiem un, pieplacis ar seju pie cietajiem, sausajiem stiebriem, kāri ieelpoja to rūgteno aromātu. Viņš vēl neticēja pats sev. Vai tiešām te beidzas tuksnesis, vai tiešām priekšā ir dzīvība? . . .

Viņš piecēlās un, vairs nedomādams par nāvējošajiem stariem, kurus lēja saule, steigšus devās tālāk. Viņš centās saskatīt, kas tur, priekšā, ir, taču pie spilgtās gaismas nepieradušās acis asaroja, krāsaini riņķi izplūzdami aizsedza visu apkārtni. Vienīgi to Bārda sajuta, ka zāle zem kājām kļūst biezāka, un noliecies viņš ar roku sataustīja, ka stiebri vairs nav sausi un trausli, bet gan lokani, sulīgi .. .

Un tad viņa ceļu aizšķērsoja mūris. Bārda nojauta, ka tam jābūt pavisam tuvu, jo sajuta spirdzinošu pavēni un, pastiepis roku, sagramstīja grubuļainu akmens virsmu. Mūris aizvirzījās pa labi un pa kreisi. Viņš pacēla rokas virs galvas, bet augšējo malu neaizsniedza. Pirksti sataustīja vienīgi lielu, rupji noslīpētu plākšņu salaidumus. Bārda sāka iet gar mūri uz priekšu, bet tad spēki viņu galīgi pameta. Viņš atgūlās un, juzdams, ka zūd apziņa, nodomāja, ka mirst.

+ ♦

Tomēr viņš nebija nomiris. Vakara dzestrums atgrieza viņu smaržu, skaņu un krāsu pasaulē. Viņš no jauna sajuta savu ķermeni un, pavēris acis, ieraudzīja, ka guļ kuplā, zaļā zālē pie augsta, pelēka mūra. Zemu pie apvāršņa caur rožainiem mākoņiem vēl mazliet spīdēja saule. Spirgts vējš šalkoja zālē, bet pie pašas auss skanēja aprauti, sudrabaini tirkšķi, kas atgādināja daudzu zvaniņu skaņas. Bārda sāka vērīgi ielūkoties apkārtējā zaļumā, lai atrastu savādo trokšņu avotu, bet ieraudzīja tikai mazītiņu, zaļganu radījumu ar garām kājām. Radība uz mirkli sastinga, arī skaņas apklusa, bet tad garās kājas no jauna sāka ritmiski kustēties — un Bārda atkal izdzirdēja sudrabainos tirkšķus.

Bārda pavīpsnāja, pēc tam uzmanīgi paslējās augšā, lai neiztraucētu mazo, skanīgo kaimiņu. Un tajā brīdī viņš pirmo reizi sajuta, ka viņu pārņem prieka vilnis. Viņš ir dzīvs! Saule nav viņu nogalinājusi! Vecais vīrs teicis patiesību! Un tur, priekšā, aiz mūra, viņu gaida nezināmais . ..

Turēdamies ar rokām pie mūra, Bārda uztrausās kājās un paskatījās apkārt. Mūris kā pelēka, nepārtraukta lente aizlocījās pa labi un pa kreisi. Tas pacēlās lēzenos uzkalnos, noslīga ieplakās un aizvijās līdz pašam apvārsnim. Tā augstums daudzkārt pārsniedza cilvēka augumu, un nekur tajā nevarēja manīt kādu zemāku vietu vai iegruvumu, vai vārtus. Gar mūri platā joslā auga bieza zāle, krūmi un pasīki koki. Tālu uz rietumiem dzeltenīgā mijkrēšļa dūmakā pletās tuksnesis. Bārda ilgi to nopētīja, tomēr nespēja ieraudzīt kalnus, no kuriem bija atnācis.

Mūra apskate liecināja, ka šeit uz tā neizdosies uzrāpties. Bija jāmeklē cita vieta, un Bārda devās uz ziemeļiem. Norietēja saule, un ātri iestājās tumsa. Kuplajā zālē arvien skaļāk atskanēja mazo, garkājaino radību sudrabainie tirkšķi. Bārda sajuta izsalkumu un slāpes. Apsēdies pie mūra, viņš apēda atlikušo gaļu un izdzēra pēdējos ūdens malkus. Viņš nešaubījās, ka rīt aiz mūra atradīs ūdeni, taču šobrīd viņu vēl aizvien mocīja slāpes. Bārda pamēģināja košļāt zāles stiebrus, bet arī tie nesniedza veldzi. Gandrīz pilnīgā tumsā viņš turpināja ceļu un pēkšņi nokļuva starp nelieliem kokiem, kuros karājās prāvi, mīksti augļi. Bārda vienu norāva, tas bija

salds un sulīgs, ar patīkamu garšu un smaržu. Remdējis slāpes, viņš nolēma palikt šajā vietā līdz rītausmai. Atlaidies leknajā zālē koku pakājē, viņš tūdaļ aizmiga.

Bārda pamodās krietni pirms rītausmas. Viņu bija piecēluši trokšņi, kas skanēja aiz mūra. Dārdēdams un šķindēdams tur kaut kas tuvojās. Nezināmu briesmu apjausma piespieda viņu acumirklī pielēkt kājās. Dārdi kļuva skaļāki. Pieskāries ar plaukstu pie mūra, Bārda juta, ka tas dreb. Šausmās, ka siena tūlīt sabruks, Bārda metās prom naktī. Viņš uzgrūdās virsū kokiem un krita, saplēsa drēbes un saskrambāja seju. Biezie, dzelkšņainie brikšņi piespieda viņu beidzot apstāties. Viņš smagi elpoja un sajuta uz saskrāpētajām lūpām sāļo asins garšu. Sirds krūtīs drudžaini dauzījās. Tomēr mūris nesabruka un aiz tā pie krēslainajām debesīm nekas neparādījās. Dārdi un žvadzēšana pamazām attālinājās un apklusa pavisam. No jauna iestājās klusums, bija dzirdami vienīgi sudrabainie strinkšķi tumšajā zālē.

Bārda līdz rītausmai vairs neaizvēra acu. Lāgiem aiz mūra skanēja neizprotami trokšņi, taču tie bija tālu, un, lai nu Bārda klausījās cik klausīdamies, viņš nespēja saprast, kādu savādu pasauli šis mūris norobežo.

Beidzot sāka svīst gaisma. Visa apkārtne no jauna atguva savu nokrāsu, un Bārda ieraudzīja, ka augļi, ar kuriem viņš naktī bija remdējis slāpes, ir oranži, bet dzelkšņainie krūmi, kuros viņš bēgdams bija sapinies, ir kā nobērti ar košiem, dzelteniem ziediem. Pasaule kļuva arvien krāšņāka, siltāka un daiļāka, vienīgi mūris bija pelēks, auksts, nepieejams. Bārda norāva sulīgos, oranžos augļus, piebāza ar tiem ādas maisu, kurā bija glabājis ūdeni, un devās gar mūri uz priekšu. Saule jau bija pacēlusies augstu virs apvāršņa, tomēr vēl slēpās viņpus augstā mūra, tā ka Bārda gāja pa platu, vēsu pavēni. Bet nu jau viņš vairs nebaidījās no saules. Tā viņu nebija uzveikusi pat vakar tuksnesī.

Beidzot viņš nokļuva līdz tādai vietai, kur no akmens plāksnēm celtajā mūrī, salaidumiem sadrūpot, bija izveidojušies iedobumi. Bārda pārlaida sienai vērtējošu skatienu un nolēma, ka mēģinās tur uzrāpties. Divas reizes viņš nenoturējies noslīdēja mūra pakājē, tomēr beigu beigās aizsniedza ar pirkstiem augšējo malu, ieķērās tajā, pievilkās un vēlreiz gandrīz nokrita atpakaļ, satriekts par to, kas pavērās viņa skatienam.

Aiz mūra pletās daudzkrāsains, viļņots līdzenums, it kā salikts no košiem dzelteniem un zaļiem dažāda lieluma kvadrātiem. Rīta saules staros sudrabaini mirdzēja zaļumu ieskauti zili ūdens spoguļi. Līdzenumu krustām šķērsām vagoja balti ceļu pavedieni. Pa tiem cits citam pretī, cits citu apsteidzot, nepārtraukti kaut kas kustējās. Visās malās bija redzami krāsaini māju jumti, koku ēnā nezin kas spīdēja un, spožām uguntiņām uzliesmojot, saules staros dzirkstīja un vizuļoja. Siltas vēja brāzmas atnesa nerimstošu, pulsējošu dunu, it kā tur, tālumā, laiski elpotu milzīgs, apbrīnojams nezvērs.

Uzrāpies augšā, Bārda pārsteigts un apjucis stāvēja uz mūra un neticēja savām acīm. Varbūt viņš sapņo? Tas, ko viņš redz, taču tik ļoti atgādina krāsainos attēlus, kurus viņš bija skatījis vecajās grāmatās. Varbūt viņš ir miris un tā ir cita pasaule? Bet varbūt. . . Domas ņudzinājās juku jukām. Tas taču nav iespējams, ka šī zaigojošā pasaule te būtu pastāvējusi visus garos gadus trīs nakšu gājienā no tās tumsības valsts, no kuras viņš atnācis.

Ko tas viss nozīmē? Un ko norobežo šis mūris?

Bārda uzreiz pat neaptvēra, ka smalkā balstiņa, kas skanēja kaut kur lejā pie mūra, uzrunā viņu. Bārdām iešāvās prātā sīkās radības, kas bija slēpušās zālē un pieskandinājušas nakts tumsu ar sudrabotiem trinkšķiem. Taču, paraudzījies lejup, viņš ieraudzīja mazu puisēnu zilā krekliņā, īsās, sarkanās bikšelēs un lielos, dzeltenos zābakos, kas bija uzauti basās kājās. Atmetis gaišo, gludi apgriezto galviņu, zēns vērīgi un bezgala nosodoši uzlūkoja svešo skrandaini, kas stāvēja augšā uz mūra.

— Nu, kāpēc tu neatbildi?— zēns jautāja, saraucis nolupušo degunu.— Kāpēc tu esi tur uzlīdis?

— Es gribēju paskatīties .. .— Bārda nedroši ieminējās. Viņa balss bija piesmakusi un dobja. Viņš norija mutē saskrējušās siekalas un nokrekšķinājās.

— Tur nedrīkst rāpties,— zēns pamācoši teica.— Vai tad tu neesi lasījis uzrakstu?

— Nē . . .— Bārda noraidoši papurināja galvu.

— Bet vai tu to redzēji?

— Nē.

— Rausies zemē, es parādīšu.

Bārda šaubīdamies palūkojās lejā. Tajā vietā mūris bija ļoti augsts un šķita pilnīgi gluds.

— Rāpies turpat, kur tu tiki augšā!

— Es uzlīdu no tās puses . . .— Bārda parādīja otrpus sienai.

— Tas nekas. Kāp zemē! Te netālu ir caurums. Vai tu tur redzēji apelsīnus?

— Nē.

— Ei nu!—zēns vīlies iesaucās.— Kā nu tā! Tu neko neesi redzējis? Pagaidi, es tūlīt parādīšu.

Viņš nozuda un pēc brīža iznira otrā pusē.

— Kāpēc tu stāvi? Rāpies zemē!— viņš uzsauca, tiklīdz bija ieraudzījis Bārdu.— Citādi es nepagūšu tev visu parādīt.

Bārda uzmanīgi kāpa zemē. Zēns apakšā komandēja:

— Atbalsties ar labo kāju! Tā, pareizi. Tagad laid uz leju kreiso! Tur ne, pa labi! Tev nu gan ir milzīgi zābaki! Nē, liec pa labi, vēl… Tā jā. Interesanti — kur tu dabūji tādus zābakus? Bet nu taisni uz leju. Re nu, ka tiki nost!

Bārda nolēca uz zemes. Tad viņš uzmanīgi nolika zālē savu maišeli.

Zēns ielūkojās tajā un nogrozīja gludi apcirpto galvu.

— Neesot redzējis apelsīnus! Bet pašam pilns maiss .. . Nav labi tā melot!

— Es nezināju, ka tie ir apelsīni,— Bārda apmulsis taisnojās.

— Es jau nu tev ticēšu gan! Kurš tad nepazīst apelsīnus! Bet lai nu tā būtu, nekas … Te jau ir daudz. Un tie nevienam nepieder. Ja gribēsi, es tev vēl noraušu.

— Nevajag, pagaidām pietiek. Iesim labāk tajā pusē.

— Iesim!

Zēns iespruka krūmos. Barda viņam sekoja. Tur starp akmeņiem bija šaura sprauga. Pēc pāris mirkļiem abi atradās otrpus mūra.

— Re nu!— sacīja zēns.— Bet kur tu biji uzrāpies?

— Es nezināju …

— Tā ir mūsu slepenā eja. Es atļauju tev to izmantot, kad līdīsi pēc apelsīniem.

— Paldies!

— Un tur ir tas uzraksts, paskaties!— zēns norādīja uz mūri.

Bārda palūkojās augšup. Uz pelēkajām plāksnēm virknējās laika gaitā izbalojuši vārdi. Lūpas kustinādams, Bārda ar pūlēm pa zilbēm saburtoja:

— «Aizliegtā zona. Tuvošanās radioaktīvajai joslai apdraud dzīvību. Nedrīkst šķērsot… Ja …»

Tālāk nekas nebija salasāms.

— Nebaidies,— zēns teica.— Tas ir sen rakstīts, kad vēl tika būvēts mūris. Es tad vēl nebiju piedzimis. Tagad tur vairs nav bīstami. Nu jau drīkst iet. Bet tālu ne.

— Kāpēc gan?— Bārda klusu jautāja, it kā vērsdamies pats pie sevis.

— Kas?

— Kāpēc tas viss tā ir?

— Tu nu gan esi jocīgs! Tu neko nezini!— Zēns nicīgi sarauca degunu.— Sen, sen, pirms daudziem gadiem, tur lidojusi lidmašīna un nejauši nometusi vienu bumbu. Vai tu vari iedomāties — nejauši! Tā bijusi īpaša bumba — ļoti liela un spēcīga. Un tā sprāgusi .. . Toreiz tā siena uzcelta.

— Bet kā ar cilvēkiem?

— Kādiem cilvēkiem?

— Kuri tur dzīvoja . . .

— Tu neko nezini! Cilvēki tur nav dzīvojuši . . . Skolotāja stāstīja, ka tur agrāk bijuši kalni, kuros mituši lāči un vilki. Kad noticis sprādziens, visi sadeguši . . .— Zēns iekoda lūpu zobos, brīdi klusēja un tad piebilda:—Var jau būt, ka visi ne . . . Kāds būs palicis. Tāpēc uz to pusi tālu nedrīkst iet. Bet kā tu domā?

— Es . . . es neko nedomāju . . .

— Tas ir slikti. Vienmēr kaut kas ir jādomā. Nu, iesim!

— Uz kurieni?

— Turp,— zēns teica un parādīja ar roku uz tuvējā ciemata pusi.— Man jāiet uz skolu. Un tev?

— Es nezinu . . .

— Neko tu nezini. . . Nāc man līdzi!

— Lai notiek!— teica Bārda.

Zēns pasniedza viņam roku, un viņi devās taisni cauri gaišam priežu silam. Spēcīgi smaržoja sakarsuši sveķi. Krustu šķērsu uz pērnā gada skuju mīkstā paklāja gūlās zilganas ēnas. Saule kāpa arvien augstāk.