Mutants-59 plastmasu ēdājs

8

Rajons, kas piekļaujas Kingskrosas stacijai, ir viens no vissarežģītākajiem transporta mezgliem pasaulē.

Virspusē plešas milzīgs krustu šķērsu savijušos ceļu komplekss, kurā nekad nenorimst kustība. Smagās mašīnas stenēdamas griežas augšā pa Jorkveju, braukdamas uz Greitnortroudu, blīvas vieglo automobiļu un furgonu straumes pa Jūston- roudu tek uz tās centru, bet tur, kur šīs straumes saplūst kopā, rodas gandrīz neiedomājams haoss. Te, pie stacijas, saiet kopā pavisam sešas lielas ielas, pie tam klāt nāk transports, kas virzās uz rietumiem, uz Sentpankrasa staciju.

No agra rīta līdz vēlai naktij šajās ielās valda rīboņa un dārdi, atbaidoši smird izplūdes gāzes. Gājēji, kuriem gadījies iekļūt šajā klabošajā un grandošajā valstībā, ar grūtībām vairīdamies no briesmoņiem, kas spiežas viņiem virsū, steidz pēc iespējas ātrāk ienirt dezinficētajā metro gaisā vai arī, svilpienu sagaidīti, kāpj uz drebošajām dzelzceļa platformām. Tas ir vienīgais ceļš, kā aizbēgt no vietas, kur cilvēku un mašīnas koeksistence sen vairs nav iespējama.

Zem pārpildītajiem trotuāriem un vibrējošajiem ceļiem izbūvēts vēl viens tuneļu, pāreju, eskalatoru un sliežu komplekss — Kingskrosas metro stacija. Tiem, kas brauc pa tās spoži apgaismoto tuneļu tīklu, reti kad ienāk prātā, ka viņiem apkārt ir sarežģīta sistēma, kurā kā milzu artērijas savijušās ūdens,

gāzes un kanalizācijas caurules. Kad cilvēki iet, cenzdamies nemanīt ļaužu drūzmu, viņi ne mirkli neiedomājas augšā dobji dunošo transportu vai arī cauruļvadus un kabeļus, kas iērakti zemē visapkārt. Taču ar caurulēm vien, ja tās kļūtu redzamas, pietiktu, lai pasažieriem uznāktu asa klaustrofobijas lēkme, kur nu vēl ja ieprātotos, ar kādu spēku zemes masas spiež uz cilvēkiem …

Diennaktī varbūt ir divas stundas, kad zemes virsū un pazemē iestājas zināms miers. No pulksten pus- diviem līdz pusčetriem naktī satiksme augšā piestāj un tukšās slapjās ielas drūmi spīd nātrija lampu griezīgajā gaismā. Bet lejā neliela apkopēju, apgaitnieku un remontstrādnieku armija, soli pa solim virzīdamās uz priekšu pa apklusušajiem, skanīgajiem tuneļiem, attīra mirdzīgās sliedes no eļļas un pārbauda sakaru un elektrības pārvades līnijas, kas pakārtas pie melno sienu ribām.

Lai gan tie, kas pārvietojas pa ielām, un tie, kas brauc vai iet pa tuneļiem, nekad neredz cits citu, vietām viņus šķir tikai metru bieza zemes kārta, plāna membrāna, kas pasargā no neaptveramas sajaukšanās.

Kingskrosā sliežu ceļi krustojas piecos dažādos līmeņos. Pašā augšā ir Britu dzelzceļa līnijas, pēc tam, tieši zem pārblīvētajām ielām — kompānijas «Metropolitan» izbūvēta iekšējā loka līnija — Innersērkla. Nedaudz zemāk iespiesta jaunā Viktorijas līnija, vēl zemāk — Pikadillijas līnijas un, visbeidzot, visdziļāk, Ziemeļu līnijas tuneļi.

Visas līnijas atšķiras cita no citas pēc savas konstrukcijas. Piemēram, iekšējā loka līnijas sienas ir no ķieģeļiem, bet sliedes guldītas uz plikas zemes. Turpretī Viktorijas līnija ir samontēta no betona sekcijām. Tā kā šī līnija bija iespiedusies starp loka līniju un Pikadilliju, tad, to būvējot, bez balstiem

palikušos vecās iekšējās loka līnijas ceļus vajadzēja speciāli nostiprināt ar tērauda plātnēm un gigantiskiem hidrauliskajiem triečiem, lai nenotiktu nogruvumi.

Iekams Londona bija no vienas vietas pārklāta ar kroplīgo ķieģeļu un betona garozu, no Ziemeļu pakalniem uz Temzu brīvi tecēja vairākas upītes. Bet, līdzko cilvēks, šis nerimtīgais celtnieks, izmētāja pa visu apkārtni sava darba augļus, upes tika iztaisnotas, sašaurinātas un beigu beigās iedzītas pazemē un ieslēgtas trīsmetrīgās caurulēs. Viena no šīm upītēm bija Flīta. Kādreiz tā zibināja savus viļņus saulē, bet tagad, pārvērsta par notekgrāvi, tā tek tieši gar kādas Kingskrosas kasu zāles sienu.

Tuneļu mudžeklī ievij ušās arī divas lielas, paralēlas ūdensvadu maģistrāles, pusmetrīgas gāzes maģistrāles, kā arī 1842. gadā būvētais kanalizācijas kanāla atzarojums.

Modernās pilsētas dzīve būtībā ir balansēšana uz naža asmens: tā atkarīga no līdzsvara starp atsevišķām pārslogotām sistēmām, kuras funkcionē tādēļ, ka starp tām nenotiek nevēlama savstarpēja iedarbība. Bet šāda savstarpēja iedarbība var sākties šķietami nenozīmīga iemesla dēļ.

Tieši tāds sīks notikums bija par iemeslu katastrofai Viktorijas tunelī netālu no Kingskrosas.

īstenībā viss bija sācies jau pirms vairākām nedēļām, kad bojātā divu Viktorijas līnijas sekciju sadu- res vietā, neviena nepamanīts, cauri izsūcās ūdens piliens. No parastā piliena nebūtu ko baidīties. Taču šajā gadījumā ūdens bija iesūcies no tuvējās Flītas upītes.

Arī šis fakts būtu palicis bez sekām, ja vien notekūdenī nebūtu bijuši divi neparasti ingredienti un ja pie tuneļa sienas piekarinātie kabeļi nebūtu ietverti plastmasas apvalkā. Ļaunam liktenim bija labpaticis,

lai kabeļa ārējais apvalks būtu tieši 110 plastmasas, bet atsevišķie vadi būtu paslēpti sintētiskā kaučuka apvalkos.

Turpmākajās nedēļās plastmasas apvalks, pamazām kļūdams mīkstāks un irdenāks, krita nost nelabi smakojošiem gabaliem. Tā kā kaučuks aizsargāja vadu dzīslas un plastmasas šķīšana uz tām iespaidu neatstāja, tad elektrības pārvades un sakaru sistēmas joprojām palika gandrīz neskartas un ne inženieri, ne dispečeri nesaņēma nekādus trauksmes signālus.

Reakcija attīstījās gandrīz pilnīgā klusumā, ja neskaita tikko saklausāmu sīkoņu, kas radās, uzpūšoties un plīstot burbuļiem uz izolācijas virsmas. Plīsa burbulis pēc burbuļa, un tunelis sāka pildīties ar gāzi. Daļa tās izkliedējās, daļu iesūca ventilācijas iekārtas, taču zināma daļa gāzes palika «kabatās», uzkrājās palīgtelpās un starp tuneļa velvju šķēršiem.

Uz ielas bariem mājup steidzās ierēdņi, aizseguši sejas ar mēteļu apkaklēm, lai ledainā decembra migla netiktu klāt. Metro ieejas kā atplestas aizvēsturisku dzīvnieku rīkles aprija ļaužu straumes. Tās pa pakāpieniem un eskalatoriem plūda lejup, pretī spožai gaismai un siltumam. Kodīga migla sagausi- nāja transporta kustību gandrīz līdz gājēja ātrumam, mašīnas rūca un grūda laukā dūmu grīzuļus, nepacietīgi gaidot fluorescējošos oranžos virssvārkos ģērbušos policistu pavēlošos žestus.

Bet apakš zemes, ar gāzi piepildītajā Viktorijas līnijas tunelī, divas vara dzīslas beidzot bija palikušas pilnīgi bez izolācijas. Tās atradās viena virs otras pie tuneļa sienas. Augšējā, kurā spriegums bija simts septiņdesmit volti, palēnām slīga tuvāk apakšējai, iezemētajai. Beidzot abi vadi saskārās. Izlēca maza dzirkstelīte, un strāvas vairs nebija.

Koburgstrītas dispečera punktā dežūrinženieris izbrīnā sarauca uzacis, ieraugot, ka iedegas līdz šim neredzēts signāls. Tajā pašā mirklī tunelī nodārdēja pirmais sprādziens — bija uzliesmojusi slazdā notvertā gāze. Tas notika starp diviem vilcieniem, kas brauca uz ziemeļiem, un trieciena vilnis tādējādi bija iespiests cilindriskā telpā starp tiem.

Strauja liesmu siena ietriecās pirmā vilciena pakaļgalā un sadragāja otra vilciena mašīnista kabīnes stiklus. Atkal eksplozijas spēks bija sasniedzis maksimumu, tuneļa betona sekcijas neizturēja un pašķīda, aizraudamas līdzi augstāk izvietotās līnijas tērauda un betona konstrukcijas. Viens no sešdesmit centimetru resnajiem tuneļa velvju balstos iebūvētajiem gāzes vadiem pārsprāga, ļaudams satricinātajā tunelī ieplūst arī pilsētas gāzei. Kamēr tā piepildīja telpu starp abiem vilcieniem, pie saplaisājušā tuneļa sienām vēl gruzdēja nesadegušie vadi. Sajaukusies noteiktā koncentrācijā ar tuneļa gaisu, eksplodēja arī gāze.

Ar jūdzēm tālu sadzirdamu dārdoņu Viktorijas līnijas tunelis uzlidoja gaisā, izlauzdamies cauri Inner- sērklas velvēm un metru biezajam zemes slānim virs tām. Tieši šajā mirklī Džerardu un viņa ceļabiedrus nozvēla zemē uz sliedēm.

Augšā asfalts lēnām sāka uzbriest, bet pēc tam pārplīsa kā palēnināti nofilmēta dubļu burzga, un gaisā uzšāvās tāda kā neliela kodolsprādziena oranži dzeltenā bumba. Trieciena vilnis sakustināja miglu, saraustīja to izlocītās joslās un aiznesa starp ciešajām mašīnu rindām.

Zaudējušas vadību, mašīnas apsviedās apkārt un brīkšķēdamas sagrūdās kopā, gāžot no kājām gājējus. Ar tērauda caurulēm piekrauta milzīga smagā mašīna saliecās kā nazis un pārlūza uz pusēm. Kabīne apvēlās un ieripoja bedrē, kas bija izveidojusies uz ielas, bet caurules pajuka kur kurā un vēlās virsū šausmu sastindzinātajam pūlim, dragādamas un sa- spiezdamas plakanus cilvēkus gluži kā šausmaini mīklas ruļļi.

Uz sprādziena pusi joņoja pārpildīts Innersērklas vilciens, un automātiskās bremzes veltīgi mēģināja apstādināt riteņus uz spožajām sliedēm. Tā kā tas neizdevās, priekšējais vagons izskrēja uz sliedēm, kuras bija palikušas bez atbalsta, un pilnā sparā no- pikēja lejā uz Viktorijas līnijas. Vagoni brīkšķēdami uzgrūdās cits citam virsū, pārvērzdamies asiņainā stikla un koka šķembeļu jūklī.

No pārsprāgušā gāzes vada, kas nesen bija iemūrēts betonā starp diviem tuneļiem, šņākdams šāvās gaisā desmit metrus augsts uguns stabs. Pār vagonu lūžņiem dejoja gigantiskas lodlampas liesma, pār- vērzdama ar gadiem izžuvušās koka daļas šaušalīgā bēru sārtā.

Zilus zibšņus mētādamas un draudīgi kaukdamas, no dzeltenās miglas iznira policijas un ātrās palīdzības mašīnas. No furgoniem laukā lēca formās ģērbušies ļaudis, kas ātri un mērķtiecīgi atspieda atpakaļ pūli. Citi ar zīmēm noslēdza pieejas nelaimes piemeklētajam rajonam, bet ugunsdzēsēji, ar skubu vilkdami mugurā alumīnija tērpus, metās pretī liesmām, kas šāvās ārā no krātera.

Džerards uzmeta skatienu pārējiem. Anna, pamezdama ar galvu, norādīja uz stacijas priekšnieku.

— Kā viņam?

— Droši vien izķepurosies, ja mēs te nepaliksim pārāk ilgi, — atbildēja Džerards. — Kreisās plaušas tūska.

— Tā tik mums vēl trūka, — noburkšķēja Pērviss un novērsās. Ielūkojies tunelī, viņš piemetināja:

— Cik ilgi viņi tur ņemsies? — Tad viņš paskatījās uz stacijas pusi. Tunelī jau sāka izplatīties dūmi.

— Ja paliksim te, mēs noslāpsim …

— Mēs vēl nezinām, kas ir noticis, — teica Džerards.

Pērviss aizkaitināts paskatījās uz viņu.

— Rauj viņu piķis, kas ir noticis, bet mēs taču nevaram to nabaga zelli pamest še.

Džerards pagriezās un uzlūkoja Hārdiju, kas līdz šim nebija bildis ne vārda. Tas bija tievs cilvēks ar tumšiem matiem un putna seju.

— Labi, — sacīja kanādietis, — tikai palīdziet man abi.

Pērviss pamef a ar galvu uz tievā pusi.

— Šis cilvēks ir Hārdijs, mūsu firmas sekretārs.

Džerards atkal nodomāja, cik absurda ir iepazīstināšana šādos apstākļos.

Dūmi jau vijās ap viņiem, stacijas priekšnieks sēkdams kampa gaisu un neganti kāsēja. Džerards uzrāva viņu kājās. Hārdijs piegāja klāt no otras puses un pabāza roku slimniekam zem pleca, taču nejaudāja pacelt ļengano ķermeni.

— Atvainojiet, man nekas neiznāk, — viņš iesāka.

Pērviss rupji pagrūda Hārdiju sāņus.

— Ļaujiet man …

Viņš satvēra stacijas priekšnieka roku, aplika to sev ap kaklu un piecēla slimnieku no zemes.

Vendija bija līķa bālumā un spieda pie deguna mutautiņu. Anna bija aizsegusi muti ar šalli. Visi sekoja Hārdijam, kas ar laternu apgaismoja ceļu.

Grīļodamies viņš gāja pa piedūmoto tuneli, prom no krustojuma. Anna gāja aiz Džerarda, kuram ar mokām izdevās noturēt uz kājām stacijas priekšnieku.

— Lūk. — Anna pieskārās viņa rokai.

— Jā?

— Bet ja nu vilciens, kas ir aiz mums, sāk slīdēt pa tuneli uz leju? Vai mēs varam paglābties?

Džerards mazliet pagrieza pret viņu galvu.

— Es redzēju vienu vai divas savienotājejas starp tuneļiem. Holdens, liekas, sauc tās par bultcauru- miem … Būs mums jāpaslēpjas vienā no tām.

— Bet kur, piķis un zēvele, palikuši tie divi? — vaicāja Pērviss.

Viņi jau bija nogājuši savus trīssimt metrus pa iz- liekušos tuneli, bet no Sleitera un Holdena nebija ne miņas.

— Nākamā stacija vairs nevar būt tālu, — ieminējās Džerards.

Pēkšņi Hārdijs iekliedzās un apstājies pavērsa laternas staru pret kaut ko priekšā.

Nespodrajā gaismā viņiem pretī četrrāpus līda kaut kas tāds, kas maz līdzinājās cilvēkam. Kad viņš pacēla galvu, viņi pazina Sleiteru, kas tūlīt pat saļima uz sliedēm.

Džerards un Pērviss ātri atslēja stacijas priekšnieku pret sienu, un Džerards metās klāt Hārdijam, kas stāvēja kā iemiets un blenza laternas gaismas aplī. Džerards izrāva laternu Hārdijam no rokām un no- liecās_pār Sleiteru. Tas šķita miris.

— Atri mākslīgo elpināšanu! — uzsauca kanādietis.

Viņš veikli apvēla Sleiteru uz muguras, pataustīja viņam pulsu un tad sāka viņam izplest un piespiest pie krūtīm rokas, ritmiski sūknējot gaisu atpakaļ samaņu zaudējušā cilvēka ķermenī. Pēc pusminūtes viņš noliecās pie Sleitera sejas un izdzirdēja pirmos elpas vilcienus. Kanādietis turpināja mākslīgo elpināšanu, un beidzot pēc minūtēm četrām Sleitera krūtis sāka ritmiski cilāties.

Džerards atspiedās pret sienu, smagi elpodams.

«Smagāk nekā parasti,» viņš gandrīz neapzināti konstatēja.

Pērviss kaut ko sniedza viņam.

— Varbūt līdz …

Džerards paņēma sudraba blašķi ādas appinumā un pielika Sleiteram pie mutes. Sākumā viņš nereaģēja, bet tad nokāšļājās, norija siekalas un atvēra acis. Viņš pat mēģināja pakustēties, taču saviebās no sāpēm.

— Vai jūs varat runāt? — Džerards piecēla viņu sēdus. — Kas notika?

Sleiters gurdi paskatījās uz Džerardu.

— Nezinu. Ceļš priekšā … ir aizbērts … daļēji…

— Kur palicis Holdens?

— Viņš mēģināja izlīst cauri, zaudēja samaņu… Es mēģināju viņu izvilkt… nevarēju.

Sleiters atkal aizvēra acis un, smagi elpodams, noslīga uz sliedēm.

— Iešu paskatīties, — teica Džerards.

— Es iešu līdzi, — atsaucās Pērviss pieceldamies.

Priekšā bija negaidīti stāvs slīpums. Laternas

gaismā viņi redzēja šķērsām pāri sliedēm gulošas saliektas metāla konstrukcijas un nogruvušas zemes kaudzes. Ceļš tunelī bija slēgts, tikai vienā vietā starp saliektiem dzelzs gabaliem rēgojās šaura eja. Nobrukuma vietās sūcās ūdens. Šis skats nevarēja neiedarboties uz nerviem.

— Ak dievs! — iesaucās Pērviss. — Cik dziļi mēs esam?

— Spriežot pēc Holdena vārdiem, dziļums te ir apmēram astoņpadsmit metru, — atbildēja Džerards. — Virs mums ir tikai viena līnija — Innersērkla. Sprādziens noticis droši vien kaut kur tur…

Abiem sāka trūkt elpas. Džerards ar laternu apgaismoja šauro spraugu starp sajukušajām tuneļa sekcijām.

— Viņam jābūt te iekšā.

Pērviss kaut ko izvilka no kabatas. Laternas gaismā viņi ieraudzīja no gruvešiem izlīdušu kāju. Izdzirdējis, ka viņam aiz muguras kāds nošvirkstina sērkociņu, Džerards sirdīgi apcirtās.

— Idiot, dzēsiet nost! Gāze!

Taču vārdi bija lieki. Uzplaiksnījusi liesmiņa tūlīt nodzisa.

— Nedeg — droši vien oglekļa dioksīds …

Elpot bija kļuvis pavisam grūti. Džerardam mazliet

reiba galva — tā bija pirmā pazīme, ka viņš saindējies ar oglekļa dioksīdu. Viņš mēģināja piekļūt tuvāk Holdenam, taču pietrūka spēka. Pērviss arī grīļojās. Džerards piespieda sevi izslieties stāvus. Viņš jutās kā piedzēries.

— Ātrāk prom no šejienes! Kustieties jel, dieva dēļ! — Džerards izdvesa, un viņi abi, zvāļādamies kā iereibuši un balstīdami viens otru, uzklumburoja augšā pa slīpumu. Nokļuvuši pie pārējiem, viņi kā nopļauti nozvēlās zemē.

— Kas noticis? — satraukta jautāja Anna.

— Gāze … — tik vien spēja izteikt Džerards. Mēle viņam neklausīja.

Sleiters, gandrīz pilnīgi atguvies, sēdēja ar blašķi rokā.

— Kas ir ar Holdenu? — viņš vaicāja.

Džerards gurdi pašūpoja galvu.

— Viņam netiek klāt. Nekādu izredžu. Droši vien viņš jau ir beigts.

Visi klusēja. Tad ierunājās Pērviss:

— No kurienes tā gāze nāk?

— Nezinu, — atbildēja Džerards. — Zinu tikai to, ka mums jātiek laukā no šejienes, turklāt ātrāk.

— Bet kāpēc šī gāze neiedarbojas uz mums šeit? — balsij viegli trīcot, jautāja Hārdijs.

— Tāpēc ka ogļskābā gāze ir smagāka par gaisu un turas apakšā, — paskaidroja Džerards. — Var gadīties, ka tā pamazām ceļas augstāk … tuvāk mums.

No otras puses uguns svieda viņiem virsū pūkainus dūmu virmuļus.

— Uz kurieni tagad? — jautāja Sleiters.

— Šķiet, es redzēju savienotājeju, — teica Pērviss, — metrus četrdesmit piecus no šejienes.

— Bet mēs nezinām, uz kurieni tā ved, — sacīja Sleiters. Viņš atskatījās uz stacijas priekšnieku, kas tagad jau elpoja daudz vienmērīgāk, bet acis vēl nevēra vaļā. — Tas mums jānoskaidro. Pamodiniet viņu.

Pērviss piegāja klāt stacijas priekšniekam un papurināja viņu.

— Ei! — viņš skaļi uzsauca. — Ei!

Džerards atgrūda Pērvisa roku.

— Iedodiet man brendiju.

Sleiters pasniedza blašķi, un Džerards apslapinaja slimnieka lūpas. Stacijas priekšniekam notrīsēja plakstiņi, un viņš atvēra acis. Džerards pieliecās tuvāk, ar laternu apgaismodams viņa seju.

— Vai jūs mani dzirdat?

Priekšnieks lēni pamāja ar galvu.

— Mums jāmeklē cits ceļš laukā no šejienes. Te ir ala. Uz kurieni tā ved?

Stacijas priekšnieks dziļi ievilka elpu un mēģinaja kaut ko teikt. Džerards iedeva viņam vēl vienu malku brendija.

— Tur ir kāpnes… — viņš atbildēja, cīnīdamies ar elpas trūkumu. — Kāpnes … lejup uz … Pikadil- lijas līniju …

— Bet ne uz augšu?

— Nē … uz leju.

— Bet mēs taču nekāpsim dziļāk! — teica Pērviss.

Džerards sašutis izslējās.

— Bet ko tad jūs ieteiktu? Palikt tepat? — Dūmi kļuva biezāki. Viņš pagriezās pret Sleiteru. — Vai jūs varat paiet?

Sleiters uzmanīgi aptaustīja izstieptās kājas.

— Laikam gan. Ar mani viss būs kārtībā.

Džerards paskatījās uz sievietēm. Abas pamāja ar

galvu. Tad viņš iedeva laternu Sleiteram.

— Rādiet mums ceļu.

Džerards pasauca Pērvisu, un viņi uzcēla kājās stacijas priekšnieku. Kad viņi sasniedza sāneju, pārējie jau bija priekšā. Pusvilkšus, pusstumšus viņi iedabūja ejā arī priekšnieku. Viņiem par atvieglojumu ejā dūmu nebija, un Džerards sajuta svaiga gaisa vēsmu.

Drusku atpūtušies, viņi izvilka stacijas priekšnieku pa nelielu kvadrātveida lūku ejas otrā galā. Aiz tās bija diezgan plaša telpa. Pārējie stāvēja ap grīdā izbūvētu šahtu, kurā veda sarūsējušas dzelzs kāpnes.

Hārdijs iespīdināja šahtā gaismu. No šahtas vilka tīrs un spirgts vējiņš. Džerards nolēma riskēt.

— Vai jums vēl ir sērkociņi? — viņš pajautāja Pērvisam.

Tas izvilka no kabatas kastīti un uzrāva vienu. Kad sērkociņš spoži uzliesmoja, Pērviss aizsedza to ar plaukstu.

— Gāzes te nav, — secināja Džerards. — Mums vēl ir izredzes …

— Bet ko lai iesāk ar viņu? — jautāja Pērviss, rādīdams uz stacijas priekšnieku, kas, atkal zaudējis samaņu, bija atspiedies pret sienu. — Pa tādām kāpnītēm mēs viņu lejā nedabūsim …

— Izkļūsim laukā un tad atnāksim viņam pakaļ, — teica Džerards. — Ugunsgrēks viņu te neapdraudēs^ un, kamēr no apakšas pienāk svaigs gaiss, dūmi arī netiks līdz šejienei.

— Jūs viņu nedrīkstat atstāt, — sacīja Anna.

— Nekas cits mums neatliek, — Džerards atbildēja un palūkojās uz leju. — Viņš ir par smagu, lai nolaistu viņu bez virvēm.

— Man un jums ir jostas, — turpināja Anna un paskatījās uz stacijas priekšnieku. — Viņam arī ir. Vai tad nevar sasiet visas kopā?

— Viņš sver vismaz simts kilogramu, — teica Džerards. — Jostas neizturēs tādu svaru.

Tajā brīdī Vendija novērsusies sāka raudāt, un Anna Džerardam par atvieglojumu, atmetusi ar roku strīdam, apskāva meiteni.

— Tagad mums derētu tā otra laterna, — sacīja Džerards.

— Ko? — pārvaicāja Pērviss. — Kur tā palika?

Sleiters paraustīja plecus.

— Pie Holdena …

— Kāpēc jūs nepaņēmāt to līdzi? — Pērviss dusmīgi izgrūda.

— Es pūlējos glābt cilvēku, nevis laternu, — atteica Sleiters.

Pērviss brīdi uzlūkoja viņu dusmās liesmojošām acīm, tad devās pie kāpnēm.

— Es iešu pirmais, — viņš paziņoja un pārkapa pār malu. Kad Pērvisa galva jau bija līdz ar grīdu, viņš apstājās. — Dodiet man laternu!

— Tā vajadzīga mums pašiem.

Džerards pagāja nost no stacijas priekšnieka. Pērvisa aukstasinība sāka izgaist.

— Es nekāpšu lejā bez uguns. Dodiet man laternu! — Un viņš uzstājīgi izstiepa roku.

— Es jums parādīšu uguni, — Džerards piedāvāja.

Abi vīrieši urbās viens otrā ar acīm. Anna, kaut

ko atcerējusies, atvēra rokassomiņu.

— Pagaidiet, man kaut kas ir. Neliela laterniņa, bet var noderēt.

Viņa izņēma mazītiņu kabatas bateriju, ar ko apgaismo atslēgas caurumus, un ieslēdza to. Paspīdēja

bālnējs, dzeltens stariņš. Pērviss bez vārda runas paņēma laterniņu un nozuda šahtā.

Džerards pārlaida skatienu pārējiem, tad pamāja ar galvu Hārdijam.

— Jūs nākamais.

Hārdijs iekāpa šahtā un sekoja Pērvisam.

— Tagad jūs …

Tas attiecās uz sievietēm un Sleiteru. Džerards pēdējo reizi pameta skatienu uz stacijas priekšnieku, tad, novilcis savu lietusmēteli, ievīstīja tajā bez samaņas gulošo vīrieti.

— Vai jūs mani dzirdat? — viņš jautāja. Stacijas priekšniekam noraustījās plakstiņi. — Tad klausieties. — Džerards runāja viņam gandrīz pie pašas auss. — Mēs ejam pēc palīgiem. Saprotat? — Priekšnieks vārgi pamāja ar galvu. — Mēs nāksim atpakaļ, cik ātri vien varēsim. Pagaidām jūs te būsiet pilnīgā drošībā.

Šoreiz atbildes mājiena nebija, tikai plakstiņi noraustījās. Džerards strauji pagriezās, iespīdināja gaismu šahtā un kāpa lejā. Šahtas sienas bija pelēkas un mitras, uz ķieģeļiem, kas laika gaitā bija kļuvuši tumši, rēgojās kaļķu notecējumi. Radās iespaids, ka cilvēks atrodas skursteņa iekšienē. Līdz Džerardam kā atbalss no apakšas atlidoja Pērvisa kliedziens:

— Esmu lejā!.. — Tad pēc kāda brīža: — Izskatās, ka te viss ir mierīgi.

Visi sāka kāpt ātrāk, pazoles čirkstēja uz senajiem pakāpieniem, acīs bira rūsas plēksnes.

Lejā viņi nokļuva velvētā telpā ar ķieģeļu sienām. Pie vistālākās sienas Pērviss mēģināja atvilkt vaļā smagu tērauda durvju aizbīdņus. Telpas vidū uz steķiem gulēja dēļi, bet uz tiem bija noliktas smagas skrūvatslēgas un vītņoti cauruļu gabali. Pie otras sienas bija nolikts metināmais aparāts, divas cērtes, lauznis un vairāki aizbīdņi. Uz grīdas stāvēja tējkanna, divas krūzes un paciņa tējas. Sleiters aplūkoja rīkus, bet Anna paņēma rokā tējkannu.

— Vēl ir silta! — viņa izsaucās.

— Paldies dievam! — teica Sleiters. — Tas nozīmē, ka pavisam nesen te kāds ir bijis. Jautājums tikai, kā viņš ticis laukā no šejienes.

Džerards pavērsa gaismu pret telpas attālāko galu, tad pret tērauda durvīm.

— Jā gan, — Sleiters skaļi izteica domu, kas bija iešāvusies prātā viņiem abiem. — Viņi droši vien izgājuši pa šīm durvīm… un aizslēguši tās aiz sevis. Droši vien tā jārīkojas, ja blakām deg.

Pērviss sadusmots pagriezās pret viņu.

— Nīkdami te, mēs neko nepanāksim. Mēģināsim atrast citu ceļu.

Viņš pagriezās un pirmais gāja atpakaļ pie kāpnēm, kur tuneļa otrā pusē bija noeja. Sejā iesitās vēja pūsma.

— Te gaiss ir silts, — Anna pačukstēja Džerardam. Viņš drūmi pamāja ar galvu. — Tas nozīmē, ka te ārā netiek. Tātad…

— … vai nu tas ir gaiss no kāda zemāka līmeņa, vai arī tur ir ugunsgrēks, ej nu sazini…

Viņš pacēla savu spēcīgo laternu, lai apgaismotu telpu priekšā. Viņi bija nonākuši pie īsas un šauras spraugas. Tās otrā galā laternas stars izrāva no tumsas kvadrātveida dzelzs lūku — izeju. Pērviss savu laternu bija nolaidis uz leju. Gaisma atspīdēja peļķē uz grīdas.

— Būs vien jālien iekšā, — viņš sacīja.

— Pagaidiet! — iejaucās Džerards. Pērviss palika stāvam. — Paej iet nost.

Pērviss negribīgi pagāja sānis. Džerards noliecās pie ejas un apgaismoja vienu no tās sienām. No kronšteiniem nokarājās vesels kabeļu saišķis. Vienā vietā vadi tikko neskāra ūdeni. Izlīst pa apakšu tiem cauri bija gandrīz neiespējami.

— Nu, — nepacietīgi skubināja Pērviss, — aiziet.

— Lēnāk pa tiltu! — atcirta Džerards. — Pacietību. — Viņš vēlreiz lēni pārlaida staru tuneļa sienai. — Bet kādas ir jūsu domas? — viņš pajautāja Sleiteram.

— Trakot riskanti.

— Kāpēc? — apjautājās Pērviss.

— Ja šajos vados ir strāva un kāds, stāvot ūdenī, pieskarsies tiem, no viņa iznāks karbonāde, — teica Sleiters.

— Kā te var būt strāva? Mēs redzējām desmitiem spuldžu, bet neviena nedega.

— Tās varēja būt izslēgtas, — paskaidroja Džerards. — Slēdži, iespējams, ir otrpus durvīm.

— Es tomēr līdīšu, — pārskaities teica Pērviss un liecās, lai līstu šaurajā spraugā.

— Es gan ne. — Sleitera balss pēc Pērvisa bramanīgajām un uzmācīgajām replikām šķita pavisam rāma. — Jūs netiksiet cauri, neskāris vadus.

Tagad, kad acis bija apradušas ar tumsu, viņi sāka izšķirt vāju gaismu ejas otrā galā.

— Tur kaut kas spīd, — sacīja Pērviss.

— Redziet nu, — vēsi teica Sleiters. — Tāpēc jau arī es neiesaku to darīt.

— Pie velna, bet ko tad lai mēs iesākam? Iebilst jūs protat meistarīgi.

Sleiters vēl vairāk pazemināja balsi, tā kļuva vēl pieglaudīgāka un vēsāka.

— Man ir arī daži priekšlikumi, ja vien esat ar mieru tos uzklausīt. — Pērviss īdzīgi skatījās uz runātāju. — Nāciet līdzi, es jums kaut ko parādīšu. — Sleiters aizveda viņus atpakaļ un apgaismoja metināmo aparātu. — Es domāju tā. Mums ir pilns rīku komplekts. — Viņš paraudzījās uz durvīm. — Esmu

gatavs saderēt, ka mēs varam izdedzināt šis atslēgas un dabūt pušu šos stieņus.

Pacēlis laternu augstāk un apgaismojis durvis, Sleiters līksmi iekliedzās. Pie sienas bija neliela sadales kastīte.

— Tā nu ir veiksme! — teica Sleiters. Viņš piegāja tuvāk, atvēra kastīti un nolaida uz leju slēdžu sviru. Tūlīt istaba pielija ar gaismu, un viņi visi instinktīvi aizsedza acis ar rokām. — Tagad, manuprāt, mēs esam ieguvuši daudz. Mūsu rīcībā ir līdzekļi, lai tiktu cauri šīm durvīm. Jādomā, ka tās ved uz āru, jo citādi strādnieki būtu vēl tepat. Skaidrs, ka viņi aizgājuši tikai pa šo ceļu. — Sleiters palūkojās apkārt. — Un es domāju… ē, — viņš noliecās, — te ir pat ēdamais!.

— Ēdamais? — pārjautāja Anna. — Kur?

Sleiters norādīja uz nelielu koka kastīti.

— Tajā kastītē ir brokastis.

Anna attaisīja kastīti un izņēma no tās gabaliņu siera, piena pulveri, cukuru un skārda bunduli, kurā bija biskvīti. Pērviss pa to laiku pārbaudīja durvis.

— Puscollu biezs slokšņu tērauds. Mēs nekad netiksim ar to galā.

Sleiters spējā dusmu uzliesmojumā apsviedās un grūda Pērvisu pret sienu.

— Vai jūs turēsiet muti vai ne? Nelabi metas, klausoties jūs.

Pērviss brīdi klusēja, tad samiedza acis un, dūres pacēlis, metās virsū Sleiteram.

Džerards nostājās starp viņiem.

— Vai jums nešķiet, ka mums rūpju jau tāpat ir gana, lai tērētu enerģiju boksa mačam? Izbeidziet!

Kādu brīdi likās, ka viņi atgrūdis Džerardu nost un klups viens otram matos. Taču strīdoņām izsīka cīņas spars. Pērviss nīgri atkāpās un apsēdās uz dēļiem blakus Vendijai. Sleiters sāka apskatīt metināmo iekārtu.

Pēc kāda laika Pērviss izvilka savu blašķi, sakratīja, lai redzētu, cik daudz dzeramā palicis pāri, pielēja no tējkannas klāt silto ūdeni, uzskrūvēja atpakaļ vāciņu un saskalināja pudeli, lai saturs sajauktos.

— Daudz te vairs nav, bet varbūt palīdz, — viņš teica, sniegdams blašķi Annai.

Anna iedzēra vienu malku un laida blašķi apkārt. Beidzot tā nonāca pie Sleitera, kas to apgāza un iztukšoja.

Kādu stundas ceturksni visi sēdēja, gaidīdami, kamēr svētīgais siltums izplūdis pa viņu nogurušajiem locekļiem. Sejas bija melnas no sodrējiem. Pērvisa nevainojamais uzvalks bija saburzīts un saplēsts. Pamazām siltums atraisīja mēles.

Džerards attapās, ka sarunājas ar Hārdiju, kas arī izrādījās dzimis kanādietis; viņa akcents desmit Anglijā nodzīvoto gadu laikā bija kļuvis mīkstāks. Viņš bija diplomēts sociologs, speciālists noieta tirgus pētījumos un strādāja Pērvisa firmā. Džerards nebrīnījās, uzzinājis, ka šī firma izlaiž ierīces buldozeriem.

Sleiters, paskatījies pulkstenī, piecēlās.

— Laiks sākt. Palīdziet man, lūdzams, — viņš uzrunāja Džerardu.

Par abiem viņi pievilka smagos balonus tuvāk pie durvīm. Sleiters atgrieza galveno ventili un noregulēja spiedienu.

— Cik daudz laika, pēc jūsu domām, tas prasīs? — jautāja Džerards, rādīdams uz durvīm.

— Nezinu, — atbildēja Sleiters. — Ilgi neesmu rīkojies ar šīm lietām, bet, aptuveni lēšot, divas vai trīs stundas paies. Viss, protams, atkarīgs no me'.āla struktūras. Lai dievs dod, ka balonos būtu pietiekami daudz gāzes.

Viņi abi gārdzoši elpoja, Sleiteram uz pieres izspiedās sviedru lāses.

— Jūs ievērojāt… — iesāka Džerards.

Sleiters pamāja ar galvu.

— Jā. Kļūst aizvien karstāks, un gaisā skābekļa kļūs', aizvien mazāk…

— Pareizi, — apstiprināja Džerards. — Tikai nesakiet citiem. — Viņš paklaudzināja pa gāzes balonu.

— Elpot šī manta mums nepalīdzēs…

— Mēs zaudējam laiku, — izmeta Sleiters. — Vai jūs nevarētu aizvest visus mazliet tālāk no šejienes? Dažreiz liesma sitas atpakaļ, un tad baloni sprāgst kā bumbas. Nav vērts citiem grozīties tuvumā.

Sleiters uzlika aizsargacenes un, pielaidis uguni deglim, tik ilgi regulēja skābekļa padevi, kamēr liesma šāvās laukā kā zila svelpjoša strūkla. Anna bija uzkāpusi augšā apraudzīt stacijas priekšnieku. Džerards piegāja pie pārējiem.

— Mums būs jāpaiet mazliet atpakaļ, — viņš teica.

— Drošs paliek drošs.

— Ko jūs ar to gribat teikt? — aizdomu pilns apjautājās Pērviss.

Džerards pameta ar galvu uz degošā acetilēna-skā- bekļa griezēja pusi.

— Gadās, ka tie sprāgst. Iesim.

Viņi ievilka smagos solus vistālākajā stūrī. Te bija manāmi siltāks, viņiem priekšā balsnīja ejas metāla kvadrāts, bet dziļumā blāvi spīdēja ūdens.

Džerards atgriezās pie kāpnēm. Pacēlis laternu, viņš palaida gaismu uz augšu. Anna jau kāpa lejā. Viņš ieraudzīja garas, skaistas kājas un baltas biksītes. «Jokaini,» viņš nodomāja. «Piecdesmit pret piecdesmit, ka mēs neizkļūsim laukā no šejienes dzīvi, un tomēr viņa mani satrauc …»

Nokāpusi lejā, Anna ziņkāri ielūkojās kanādietim acīs.

— Esmu jau brīdināta, ka jāvairās no stāvām kāpnēm, — viņa teica.

Džerards paraustīja plecus un apjucis nodūra acis. Anna pasmaidīja.

— Viņam ir daudz labāk.

— Tik labi, ka viņš- varētu nākt lejā pie mums?

— Nezinu. Labāk apskatiet viņu pats.

Džerards kāpa augšā. Gaiss kļuva aizvien karstāks, un, ticis līdz kāpņu augšgalam, viņš bija slapjš kā izpeldināts. Dūmu te joprojām nebija, toties varēja saost kodīgu ķīmisku smaku, no kuras kņudēja rīklē.

Stacijas priekšnieks sēdēja lampiņas gaismā pie pašas ieejas šahtā un noliecies kaut ko rakstīja. Džerards uzsita viņam uz pleca, un viņš satrūcies pacēla acis. Džerards tikko apvaldīja smaidu, redzēdams, ka stacijas priekšnieks risina nosmulētā «Daily Mirror» numurā iespiesto krustvārdu mīklu.

— Jums tātad ir drusku labāk? — jautāja Džerards.

— Daudz labāk, ser, paldies, — atbildēja priekšnieks. Drudžainais sārtums no viņa sejas bija nozudis, un elpoja arī viņš daudz brīvāk. Viņš bija sarullējis savu frenci un atspiedies uz tā. — Man te ir pavisam ērti. Arī krustvārdu mīklu dabūju. Par mani neraizējieties, šef.

Džerards pieliecās un pārbaudīja viņam pulsu.

— Kā jūs domājat, vai varēsiet izturēt kāpienu lejā?

Stacijas priekšnieks papurināja galvu.

— Diezin vai. Un, ja arī es tiktu lejā, tad uzrāpties atpakaļ nekādā ziņā nevarētu. Bez tam, — viņš piebilda, — ugunsgrēks drīz būs likvidēts un ieradīsies glābšanas komanda. Es domāju, man labāk palikt tepat.

Džerards nebija tik optimistiski noskaņots, taču strīdā neielaidās.

— Jūs esat aukstasinīgākais cilvēks no mums visiem, — viņš meloja, pēc tam paraudzījās uz tuneļa pusi. — Iešu palūkoties, kas tur ir.

Viņš gāja pa tagad jau pazīstamo ceļu gar appelē- jušajām ķieģeļu sienām uz galveno tuneli. Ejot viņš piedūra roku ķieģeļiem: tie bija silti. Tālumā varēja dzirdēt trakojošās uguns sprakšķus un švirkstoņu. Smacējoša karsta gaisa strāva iesitās sejā un lika Džerardam griezties atpakaļ pie stacijas priekšnieka.

— Mēs tur apakšā mēģinām dabūt vaļā durvis. Kad tiksim laukā, mēs atgriezīsimies un paņemsim jūs līdzi. Norunāts?

Priekšnieks piekrītoši palocīja galvu un sacīja:

— Tikai nekavējieties pārāk ilgi, citādi mana saimniece ēdīs mani nost.

— Uz kādu laiku var kļūt vēl karstāks, — teica Džerards, — bet ņemiet vērā, ka gaisa cirkulācija uzlabosies, līdzko mēs atvērsim durvis. Tad jums te būs īsts caurvējš. Tas visu atvēsinās.

«Interesanti, vai šis cilvēks apzinās, kādas briesmas viņam draud?» Džerards prātoja. «Varbūt apzinās, tikai neizrāda. Viņam ir sava krustvārdu mīkla, par ko lauzīt galvu, ir mazliet gaismas, lai varētu kaut ko saredzēt, viņam ir silti un pieņemami ērti. Viņš negrib ne par ko uztraukties, kamēr nav vajadzības.» Džerards vēlreiz uzsmaidīja stacijas priekšniekam un iekāpa šahtā.

Apakšā, sargādams acis no liesmas žilbuma, viņš piegāja pie Sleitera. Metālā tik tikko bija izdedzināts neliels, apaļš caurumiņš. Sleiters uz brīdi pārtrauca darbu, atbīdīja atpakaļ acenes un noslaucīja pieri. Viņš jau bija novilcis mēteli un noņēmis kaklasaiti, pa kaklu viņam straumītēm tecēja sviedri.

— Nudien nezinu, kas vainīgs — deglis, metāls vai es pats, — viņš sūkstījās, — bet baidos, ka tas iet velnišķīgi lēni. Kā tur augšā?

Džerards pastāstīja.

— Tātad šī ir vienīgā izeja, — Sleiters secināja, — ja tikai viena no mūsu sievietēm neizsprauksies cauri ejai.

Viņš parādīja uz tuneļa otru galu. Džerards papurināja galvu.

— Pārāk riskanti, — viņš teica. — Viena kļūmīga kustība un …

Kanādietis paraustīja plecus. Sleiters pamāja ar galvu, uzstīvēja uz acīm brilles un ķērās atkal pie darba, Džerards pievienojās pārējiem. Vendija, galīgi nomocījusies, atspiedusi galvu Hārdijam pret krūtīm, gulēja.

Hārdijs pameta ar galvu uz viņas pusi un paskatījās uz Džerardu.

— Man pašam ir meita, — viņš teica. — Bet ne te, — Kanādā. Aizsūtīju atpakaļ, lai iet skolā Toronto.

Viņš runāja stostīgi, elpodams dziļāk nekā parasti.

Anna dalīja porcijās ēdamo, salikdama to nelielās kārtīgās kaudzītēs. Viņa uzsmaidīja Džerardam un norādīja uz diviem biskvītiem.

— Tā ir jūsu deva.

— Tas viss man?

— Nemuļķojieties, citādi ņemšu atpakaļ.

— Jūs jau esat pieradusi pie tādām lietām, — Džerards izsmējīgi atbildēja.

— Man netīkas atcerēties, bet bērnībā es biju skautos. Jūs jau zināt viņu devīzi: «Esi gatavs!» Nelaime tā, ka es nekad nerīkojos saskaņā ar šo devīzi.

Džerards ar acīm meklēja Pērvisu. Novilcis žaketi un kreklu, viņš staigāja šurpu un turpu gar ejas priekšu.

— Tarzāns ieslodzīts krātiņā, — sacīja Anna pasmaidīdama.

— Kaut tikai tas kretīns tupētu mierīgi, — atsaucās Džerards. — Viņš velti tērē mūsu skābekli. Kā būtu, ja mēs mazliet atpūstos? — Viņš uzplikšķināja sev pa celi. — Iekārtojieties.

— Šoreiz es kājas likšu citādi, — teica Anna. Viņa izstiepās blakus Džerardam un ielika galvu viņam klēpī. Džerards atzvēlās pret sienu, aizvēra acis un mēģināja aizmirsties.

Taču iemigt pašreizējā situācijā likās neiespējami. Viņš skatījās uz Annas garajiem matiem, ieapaļo seju ar smulgano ādu, augstajiem vaigu kauliem un garajām, tumšajām skropstām. Viņam ienāca prātā, ka Anna viņam ir gandrīz vai sievietes skaistuma ideāls. «Šī seja vienīgā…» — vai tas bija Šekspīrs vai «Skūpsti mani, Ket»?

Pirms daudziem gadiem Džerards pazina meiteni, kura bija ļoti līdzīga… viņas seja bija gandrīz tāda pati. Bet Anna stāvēja tuvāk ideālam. Un viņa bija precējusies ar Arnoldu Kreimeru. Viņš centās atgainīt šo domu, prātot tikai par grandiozo nelaimi, kas tur augšā, viņiem virs galvas, acīmredzot bija notikusi ar sakariem, apgaismojumu, gāzes un ūdens apgādi, ar transportu…