10

— Bet vai tad viņš to zina? — iebilda Raits.

Džerards modās lēnām. Viņš bija sapņojis, ka viņam uz sejas un krūtīm uzgūlies liels, pinkains zvērs. Zem tā smaguma elpot kļuva aizvien grūtāk, bet zvērs spieda aizvien stiprāk un stiprāk.

Beidzot Džerardam rādījās, ka zvērs, lēni pagriezis galvu, blenž uz viņu ar apaļām, spīdoši dzeltenām acīm. Viņš spēji atmodās un uzšāvās kājās, tikko neapgāzdams Annu. Viņa iekliegdamās arī pamodās.

Pilnīgi atguvies, kanādietis paskatījās apkārt.

— Kur ir pārējie? — viņš vaicāja.

Sols blakus bija tukšs, krekls viņam mugurā tā piesvīdis, ka vai ņem un izgriez. Gaiss tunelī bija smags, dūmakains un neciešami karsts. Runājot viņam vajadzēja kampt gaisu ar plati atplestu muti.

Lai kā viņš lūkojās tumsā, tālumā metināmā aparāta šķiesto dzirksteļu oreolā varēja saskatīt vienīgi Sleitera siluetu. No pārējiem trim nebija ne miņas.

Pēkšņi ejas pusē kaut kas spoži uzliesmoja un atskanēja tāda kā šņākoņa, tāds kā sprakšķis, bet pēc tam — gari stiepts kliedziens.

Džerards pieskrēja pie ejas un ielaida tajā gaismu. Pašā priekšā līdz ceļiem ūdenī stāvēja Vendija. Viņu kratīja nevaldāmi drebuļi, kleitas priekša viņai bija saplēsta un apsvilusi. Anna pieliecās, lai palīdzētu meitenei, bet Džerards paguva saķert viņu aiz rokas.

— Atpakaļ!

Viņš palaida gaismu tālāk. Parādījās vēl viens ķermenis. Tas bija atspiedies pret sienu ar izplestām rokām ērmotā pozā kā krustā sistais; seja bija sāpju pārvērsta, mēle izbāzta. Palēnām tas slīdēja uz leju, ūdenī. Džerards apgaismoja tuneļa otru galu. Šķērsām pāri ieejai gulēja kaili vadi, viens no tiem bija iegrimis ūdenī. Viņš atkal ielaida gaismu sejā. Tas bija Hārdijs.

Pērvisu nekur nemanīja.

Džerards iedeva laternu Annai un skrēja atpakaļ. Pie rīku kaudzes gulēja saritināta gumijas šļūtene. Viņš aizvilka to pie ejas. Sleiters, iegrimis darbā, šķiet, joprojām neko nemanīja.

Apmetis šļūtenes cilpu Vendijai ap roku, Džerards pavilka meiteni uz savu pusi, pēc tam, apsējis šļūteni Vendijai ap vidu, izvilka viņu pavisam no ūdens un saudzīgi nolaida uz betona grīdas. Vendija bija bāla kā līķis, bet vēl nevienmērīgi elpoja. Pēkšņi viņa noraustījās, plakstiņi nodrebēja, un elpa aprāvās. Ķermenis kļuva slābans.

Džerards steigšus noliecās pār meiteni un sāka ritmiski pacelt un nolaist viņas rokas. Reakcijas nebija. Viņš noliecās zemāk, atvilka meitenes apakšžokli un, atliecis atpakaļ viņas galvu, izmēģināja paņēmienu, ko ārsti dēvē par «dzīvības skūpstu» — gaisa izelpo- šanu no mutes mutē. Uz brīdi pacēlis acis, viņš ieraudzīja blakus stāvam Sleiteru. Anna paskaidroja viņam, kas noticis.

Nevarīgi un klusi viņi skatījās, kā Džerards lūko iedvest dzīvību bālajā meitenē. Minūtēm ilgi viņš ievilka savās plaušās karsto, piedūmoto gaisu, lai iepūstu to Vendijas atvērtajā mutē. Pēc katrām divām trim ieelpām viņš mēģināja sataustīt pulsu viņai uz kakla.

Beidzot viņš salika Vendijas rokas krustiski un sāka ātri un stipri spiest uz viņas krūšukurvi. Atkal pārbaudīja pulsu. Kad bija pagājušas jau piecpadsmit minūtes, Džerards noguris un sviedriem noplūdīs atslējās taisni.

Viņš paskatījās uz biedriem, bet visi klusēja. Džerards piecēlās, pacēla trauslo ķermeni, aiznesa to līdz steķiem un apklāja ar savu lietusmēteli.

Anna drebēja, ieslēpusi seju plaukstās. Džerards maigi apņēma viņu ap pleciem.

— Es vairs neko nespēju darīt, Anna. Gaiss te lejā ir tāds … tajā ir par maz skābekļa …

— Bet kas ir ar Hārdiju? — apvaicājās Sleiters.

— Viņš ir cietis vēl smagāk, — atbildēja Džerards. — Viņš ir miris. — Viņš norādīja uz Vendijas ķermeni. — Viņš, jādomā, ir darbojies kā pretestība, un meitene saņēmusi strāvas triecienu caur viņu.

Džerards piegāja pie tērauda durvīm. Sleiters bija izgriezis astoņus centimetrus platu joslu ap atslēgu.

— Nu, kā? — Džerards jautāja. — Kā ar spiedienu?

Viņš pameta skatienu uz balonu ventiļiem. Sleiters pamāja ar galvu.

— Ātri krītas. Es turpināšu līdz pēdējai iespējai, bet..

Bezcerīgi paraustījis plecus, Sleiters atkal pagriezās pret durvīm un uzlika acenes. Degļa liesma meta milzīgas dejojošas ēnas uz senlaicīgajām mūra velvēm.

Beidzot griezums lokšņu tēraudā apņēma atslēgu no divām pusēm. Tagad tas bija pietiekami liels, lai mēģinātu iebāzt tajā laužņa galu. Džerards deva Sleiteram zīmi, lai paiet nost. Sleiters izslēdza ace- tilēna degli un noņēma acenes.

— Nu, labi, — viņš teica, — pamēģināsim. Tik un tā gandrīz visa gāze ir cauri.

Viņi par abiem iebāza laužņa aso galu izgrieztajā spraugā. Tas tikko gāja iekšā, un Džerards atnesa veseri. Sleiters turēja lauzni, bet kanādietis tikmēr sita pa tā otru galu, kamēr smaile stingri ieķīlējās spraugā. Viņi abi spieda lauzni kā sviru. Metāls sāka pamazītēm padoties.

— Vēlreiz!

Abi vīrieši ar visu svaru uzgūlās lauzniin. Anna spieda viņus no mugurpuses, taču visas pūles bija veltas. Kad lauzni palaida vaļā, tas palika karājamies durvīs kā indiāņu bulta pārceļotāju furgona sānos. Nomocījušies viņi atspiedās pret sienu.

Tad Anna pievērsa uzmanību vienam no smagajiem koka soliem.

— Vai šo mēs nevaram izmantot kā tarānu?

Džerards lēni pašūpoja galvu. Šajā smacīgajā

atmosfērā bija grūti domāt. Visi trīs smagi elsa, vīriešiem krekli bija slapji kā mārki. Annai blūzīte bija cieši pielipusi pie krūtīm.

— Mēs varam ar solu uzsist pa lauzni, — ierosināja Anna.

Džerards saskatījās ar Sleiteru.

— Kāpēc ne? — Sleiters gurdi paraustīja plecus.

— Lai iet, — piekrita Džerards. Viņš pirmais piegāja pie smagā sola, un viņi trijatā pacēla solu,

sagrīļodamies zem tā svara. — Ja mēs ieskriesimies no šīs vietas un neaizsitīsim garām, varbūt kaut kas iznāks arī.

Viņi aiznesa smago solu tālāk, nostājās stingrāk uz kājām, bet pēc tam neveikli metās uz priekšu virsū lauznim. Taču leņķis starp lauzni un tuneli bija par šauru, un viņiem misējās. Visi trīs paklupa, ietriecās durvīs un, izlaiduši no rokām solu, nošļaucās zemē. Krītot sols skāra Sleitera kāju, un viņš iekliedzās aiz sāpēm.

— Pamēģināsim vēl, — sacīja Džerards. — Es stāšos priekšgalā.

Viņš saņēma solu aiz tā gala, kas bija tuvāk durvīm. Sleiters, drusku klibodams, ieņēma vietu otrā galā, bet Anna palika vidū. Šoreiz viņi neatkāpās tik tālu. Džerards, kuram krūtīs gandrīz vai plīsa aiz piepūles, nomērīja attālumu ar acīm.

— Pareizi būs, — viņš izdvesa. — Nu! …

Viņi atkal metās uz priekšu ieslīpi pāri telpai, sola priekšējais gals trāpīja tieši lauznim. Šķita, ka lauznis izsprāgs no durvīm, taču tas palika karājamies un negaidot atsitās pret tuneļa sienu. Skaļi nobrīkšķēja, un, kāpdamies atpakaļ, viņi ieraudzīja, ka durvis beidzot padevušās un atsegušas vienu no kniedētajām šuvēm. Tagad sprauga bija pietiekami plata, lai varētu iebāzt roku.

Džerards tā arī izdarīja un sagrābāja garu aizbīdni. Atspiedies pret sienu, viņš lēni, pavisam lēni spieda to uz augšu. Nočīkstēja bultas, un durvis varkšķēdamas lēni atvērās.

Viņi bija pārlieku noguruši, lai izjustu prieku. Pa atvērtajām durvīm ieplūda spirgts gaisa vilnis, un viņi atpogāja apkaklītes, lai atvēsinātu sakarsušos ķermeņus. Priekšā bija tumsā tikko saskatāms īss gaitenītis, bet tā galā — kāpņu laids: kāpnes veda

kaut kur uz augšu, bet uz kurieni — to nevarēja redzēt.

Kad viņi bija sasnieguši kāpnes, Džerards apgaismoja tās visā garumā. Kāpņu augšgalā bija durvis. Vēl vienas durvis, un tās bija noslēgtas tieši tāpat kā iepriekšējās.

— Tikai ne to, — teica Anna. — Lūdzu, neveriet tās vaļā.

Džerards lidot uzlidoja augšā pa kāpnēm, aizmirsis savus smeldzošos muskuļus. Aizskāra rokturi, pēc tam parāva uz savu pusi. Durvis bija aizslēgtas. Klāt piekliboja Sleiters.

— Ir taču jābūt kaut kādai izejai! — iesaucās kanādietis un likās durvīs.

— Bet ne šeit, — teica Sleiters, pašūpodams galvu.

— Bet deglis?

— Gāze ir cauri.

— Varbūt ir vēl baloni?

— Neviena. Es jau apskatījos.

Sleiters gausi pagriezās un, kūkumu uzmetis, aizšļūca atpakaļ pa gaiteni.

Džerards smagi noslīga uz pakāpieniem un raudzījās uz durvīm, kas tik cietsirdīgi bija iznīcinājušas viņu cerības uz glābiņu. Tas likās neticami. Te nu viņi tupēja, pašā lielpilsētas sirdī, iekrituši šajos pazemes labirintos kā slazdā. Pagaidām viņiem bija gaisma, ūdens, pat nedaudz ēdamā. Bet cik ilgi viņi noturēsies? Kas notika augšā?

Uz brīdi Džerards pievēra acis un iztēlojās Londonu, kādu to bija redzējis vecos fašistu uzlidojumu laiku kinohronikas kadros: tukšas ēku čaulas, ko izķidājuši ugunsgrēki un sprādzieni, slēgti ceļi, ko applūdinājis ūdens no pārplīsušām maģistrālēm, cauri gruvešiem izlauzušās gāzes lāpas … Viņš sasprindzi

nāja visu savu gribasspēku, lai aizgaiņātu šo skatu, un tad sajuta kādu liegi aizskaram viņa plecu.

— Attopieties, attopieties, Lūk! — Anna bija noliekusies pār Džerardu un uzlikusi roku viņam uz pleca.

— Kur Sleiters?

— Izstiepies uz viena no soliem. Nāciet pie mums.

— Neiešu, — atteica Džerards. — Te ir vēsāks.

Anna noskurinājās.

— Tur tagad ir kā krāsnī, — viņa piekrita. — Vai tiešām mums draud skābekļa trūkums?

— Uguns aprīs tik daudz skābekļa, cik tai vajadzēs, — sacīja Džerards un saminstinājās. «Ja tev katrā ziņā ir par to jādomā,» viņš sevi aprāja, «tad dari to klusībā.»

Anna ziņkāri paskatījās uz viņu.

— Turpiniet!

— Tas nav no svara, — nedroši atteica Džerards.

Viņa aizsvilās.

— Es negribu, ka ar mani apietas kā ar tukšpauri. Lūdzu, izsakiet visu līdz galam.

— Es neko sevišķu nepateicu … — iesāka Džerards.

— Lai nu paliek, — teica Anna un, kodīdama pirkstus, novērsās. Džerards ielūkojās tumsā un paraustīja plecus. Anna nemierīgi sakustējās. — Kāpšu atpakaļ lejā. Te velk.

Džerardam trūka spēka, lai strīdētos. Viņa piecēlās un gāja atpakaļ uz istabiņu.

«Dīvaini gan,» nodomāja Džerards, «kamēr mēs rīkojāmies, viņa turējās godam. Turpretī tagad, kad atliek tikai sēdēt un gaidīt, viņa ņem ļaunā visu, lai ko es sacītu. Velk? No kurienes?»

Džerards aplūkoja tuneļa sienas. Jā, vilka gan. Viņa roku skāra tikko manāma vēsma. Džerards apslapināja pirkstu un pacēla to gaisā. Likās, ka dzes-

Irums velk no sienas. Apgaismojis sienu, viņš ņēmās aplūkot to rūpīgāk. Siena bija raupja, mūrēta varbūt gadsimtu mijā. Ķieģeļi bija vienādi pelēki, java starp tiem sadrupusi un atgādināja krīta pulveri. Sienas virsmu laiks bija apklājis ar biezu putekļu un zirnekļu tīklu kārtu. Džerards ļāva laternas staram slīdēt pa mūri, meklējot kādu plaisu.

Agrāk te noteikti bija bijušas kaut kādas durvis. Ķieģeļi manāmi atšķīrās, un ar tiem acīmredzot bija aiztaisīta ciet kāda veca eja. Pie pašas grīdas viena ķieģeļa trūka. Noliecies zemāk, Džerards ielūkojās caurumā. Ķieģeļi bija likti vienā kārtā, un otrā pusē, lai gan to tikko varēja saskatīt, bija eja. Acis juta no turienes ieplūstam spirdzinošu gaisu. Nebūtu sevišķi grūti izlauzt šos ķieģeļus. Kas to zina …

Džerards manīja, ka blakus viņam uz pirkstgaliem notupusies Anna.

— Es esmu muļķe, — viņa teica. — Atvainojiet, tas viss tādēļ…

Džerards atmeta ar roku.

— Liecieties nu mierā. Labāk paskatieties.

Anna noliecās un pieplaka pie spraugas.

— Bet vai mēs varam izlīst cauri? — viņa jautāja.

— Tur, istabiņā, ir divas cērtes, es redzēju. Vai Sleiters vēl guļ?

— Jā.

Džerards paskatījās pulkstenī.

— Cik ilgi viņš jau guļ? Minūtes divdesmit?

— Apmēram tā būs.

— Ļausim viņam vēl pagulēt kādas piecpadsmit minūtes, bet pēc tam modināsim augšā. Es sākšu viens pats.

Džerards aizgāja un atnesa abas cērtes. Viņš saspļāva saujās un domīgi paskatījās uz tām. Kur tas laiks, kopš viņš nebija ņēmis rokā cērti un lāpstu.

Ar vienu roku turēdams rokturi aiz gala, bet ar otru pie pašas apakšas, viņš atvēzējās.

Pirmais cirtiens sacēla putekļu mākoni, ko Džerards pats dabūja acīs'. Sadusmojies viņš no jauna atvēzējās un no visa spēka cirta pa mūri. Šoreiz siena patīkami nobrīkšķēja, kad vairāki ķieģeļi, atrāvušies no saviem biedriem, nogāzās iekšpusē. Viņam aiz muguras Anna gatavojās uzbrukt citai sienas daļai. Anna jau bija pacēlusi cērti virs galvas, kad Džerards viņu apturēja.

— Man negribētos stiept jūs tālāk uz savas muguras. — Viņš izņēma cērti Annai no rokām un nolika zemē. — Paejiet labāk sāņus un pajūsmojiet par maniem muskuļiem.

— Ejiet nu!

Anna sabozusies pakāpās atpakaļ un skatījās, kā Džerards atkal uzbrūk sienai. Šoreiz pāržuvusī java nespēja noturēt veselu lielu mūra gabalu, un Džerards gandrīz vai izvēlās cauri. Anna skaļi iesmējās.

— Taisāt troksni, nelieši! — Viņiem līdzās stāvēja Sleiters. — Pie velna! Kā lai cilvēks izguļas, ja tādas raķetes iet pa gaisu?

Džerards izrausās no ķieģeļu drumslu kaudzes un pakāpās atpakaļ.

— Paskatieties!

Sleiters pacēla laternu un iespīdināja gaismu izlau- zumā. Kļuva redzams vēl viens velvēts gaitenis.

— Vesels labirints, — teica Anna.

Sleiters paņēma otru cērti, un viņi divatā paplašināja caurumu tiktāl, ka bez grūtībām varēja ielīst tajā. Svaigais gaiss atjaunoja viņu spēkus.

— Te jau gandrīz var elpot, — sacīja Sleiters, elpodams ar pilnu krūti.

— Ož pēc pelējuma, — nošerminājusies teica Anna. — Kā kapā.

— Bet pēc kā tad lai te ostu? — atsaucās Sleiters.

— Veselu mūžību eja bijusi ciet. — Viņš paskatījās uz ķieģeļiem. — Varbūt jau no pirmskara laikiem..

— Bet vai nav bīstami elpot? Es kaut kur lasīju par gāzes uzkrāšanos kaļķu cepļos …

— Mums nav citas izejas, — teica Džerards. — Savāksim mantas.

Viņi gāja atpakaļ uz istabiņu. Starp darba rīkiem stāvēja metinātāja groziņš, un Anna salika tajā atlikušo ēdienu un bundžu ar ūdeni. Sleiters paņēma lielu skrūvgriezi un uzgriežņu atslēgu un aizbāza tos sev aiz jostas. Džerards nolēma vēlreiz aplūkot stacijas priekšnieku.

Ticis līdz kāpņu augšgalam, viņš ieraudzīja, ka stacijas priekšnieks ir cieši aizmidzis. Viņš elpoja gārdzoši, pār seju viņam plūda sviedri. Ugunsgrēks šajā līmenī acīmredzot vēl plosījās, bet Džerards ievēroja, ka dūmi ir izklīduši. Viņš steigšus pārbaudīja slimajam pulsu, tad kāpa lejā atpakaļ pie pārējiem.

Anna ar Sleiteru gaidīja viņu pie izlauztajām durvīm. Džerards uzmeta skatienu Vendijas ķermenim. Tagad līķis bija apklāts nevis ar viņa lietusmēteli, bet ar vecu brezenta gabalu. Kad Džerards piegāja klāt, Anna turēja viņa mēteli rokā un, ne vārda neteikdama, sniedza to Džerardam. Tas aizkustināja kanādieti. Atgriešanās pie mirušās, lai noņemtu viņai mēteli, Annai, jādomā, bija maksājusi diezgan dārgi, taču viņa laikam bija spriedusi, ka Džerards pats to diezin vai darīs, bet mētelis viņam ir vajadzīgs.

Džerards ieslēdza laternu, un viņi gāja uz priekšu pa velvēto gaiteni. Izlīduši cauri šaurajai savienotāj- ejai, viņi nonāca lielā dzelzceļa tunelī. Satumsušās laternas gaismā viņi ieraudzīja vecus, noputējušus gulšņus bez sliedēm. Likās, ka gaiss te nav kustējies gadiem ilgi.

— Uz kurieni tagad? — jautāja Anna.

— No turienes mazliet velk. Iesim uz to pusi, — ierosināja Džerards.

Viņi pagriezās pretī vējiņam. Sākumā tunelis veda taisni un stāvus uz leju; tad sāka mest līkumu. Pēc tam viņi atdūrās pret saliektām un norūsējušām restēm, kas atgādināja cietuma kameras logus. Džerards parāva vienu stieni uz savu pusi. Tas salūza vairākās daļās. Kanādietis ātri izlauza vēl trīs stieņus un iespī- dināja gaismu tumsā.

— Neko neredzu, — viņš žēlojās, un viņa vārdi atbalsojās it kā no plašas telpas sienām. — Ei! — viņš uzsauca, un atkal atbalss.

Džerards iespraucās starp stieņiem un devās tālāk, ar kāju uzmanīgi taustīdams ceļu. Pārējie sekoja.

— Ko tas nozīmē? — nočukstēja Anna, un pat viņas čuksti atbalsojās no sienām.

Laternas gaisma pavēstīja, ka viņi nokļuvuši metro stacijā. Bet tā bija sen pamesta. Viņi iedomājās kādreizējās pasažieru straumes, vilcienu dūkoņu un klaboņu. Tagad stacija bija tukša, klusa un netīra. Šī atmosfēra iedvesa bailes, un viņi virzījās tālāk pilnīgā klusumā.

— Varbūt te arī ir slēdži, — ierunājās Anna.

— Paskatīsimies, kas tā par staciju, — teica Sleiters.

Džerards lika laternas staram slīdēt pār sienu garām vairākiem plakātiem, līdz beidzot tas atdūrās pret uzrakstu «Greisinna». Kādreiz niķelētie burti tagad bija apdauzīti un aprūsējuši.

— Greisinna! — iesaucās Sleiters.

— Vai tad ir stacija ar tādu nosaukumu? — jautāja Anna.

— Līdz otrajam pasaules karam bija, — paskaidroja Sleiters. — Lūk, kāpēc tunelī nav sliežu. Tās ir noņemtas.

Viņi gurdā solī gāja pa platformu. Tālāk atkal bija vairāki plakāti. Pirmo, lai gan tas bija krietni paba- lējis, nosmulēts un vienā stūrī ieplēsts, nebija grūti pazīt. Tā bija Deivida Lengdona karikatūra no sērijas par Billiju Braunu. Kārtīgs cilvēks katliņā centās atturēt savu vagona kaimiņu, kas grasījās plēst nost kaut kādu pie rūtīm pielīmētu lupatu. Bija arī paraksts: «Jūs, cerams, piedosiet, ka, iejaucos, bet pašu labā neraujiet to nost.» Nezināms asprātis ar treknu melnu zīmuli bija pierakstījis klāt: «Paldies, šis aizrādījums bija vērtīgs, bet labāk sakiet, kāds mums ceļa mērķis.»

«Citā situācijā,» nodomāja Džerards, «tas varētu likties smieklīgi.» Tagad tās senās pagātnes atskaņas, kas atgādināja karu un bombardēšanu, iedarbojās uz viņiem nomācoši. Džerards apgaismoja plakāta apakšējo malu. Tur bija uzraksts «Pēc Informācijas ministrijas pasūtījuma».

— Kara gadu plakāts, — teica Sleiters. — Es lasīju par to: ar šo materiālu nolīmēja metro vagonu logus, lai gaisa vilnis bombardēšanas laikā neizsistu tos.

— Vai jūs domājat, ka stacija kopš tā laika vairs nedarbojas? — jautāja Anna.

— Bet vai kara laikā metro nav notikusi kāda traģēdija? — minēja Sleiters. — Kādā no stacijām, ko izmantoja par patvertni, bojā aizgāja simtiem cilvēku.

Anna nodrebēja.

— Vai jūs domājat, ka šī ir tā pati?

— Iespējams, — atbildēja Sleiters. — Šķiet, bumba trāpījusi tieši ventilācijas šahtā, aizbarikādējot visas ieejas un izejas. Iedodiet man uz vienu mirkli laternu, — viņš uzrunāja Džerardu.

Kanādietis pasniedza laternu, un Sleiters devās uz platformas otru galu, ik pa brīdim apgaismodams tuneļa sienu. Kādā plakātā bija uzzīmēts ļaužu pilns vagons: divi pasažieri, sparīgi plātīdamies, sarunājas, bet trešais, ar mazām ūsiņām un Hitlera taisno matu šķipsnu pār pieri, sēž, aizsedzies ar avīzi. Un paraksts: «Vieglprātīga pļāpāšana maksā dzīvības.»

Viņi nokļuva līdz platformas galam un ieraudzīja uzrakstu «Izeja uz pilsētu» un pakāpienus uz augšu. Kad viņi sāka pa tiem kāpt, ceļu aizšķērsoja nobru- kušu ķieģeļu blāķis. Šis ceļš bija pilnīgi slēgts.

— Te ir jūsu tiešā trāpījuma pēdas, — teica Džerards. — Bumba, jādomā, iekritusi šahtā un sprāgusi pašā segumā.

— Bet tunelis? — jautāja Anna. — Tas taču uz kaut kurieni ved.

Sleiters apgaismoja tumšo ieeju tunelī: no gulšņiem līdz pat griestiem pacēlās nolaidena smilšu kaudze.

— Smilšu buferis! — noteica Džerards. — Vai patiesi jūs neatceraties? Stacijas priekšnieks taču mums stāstīja. Līnijas galā viņi piepildījuši tuneli ar smiltīm, lai apstādinātu kaut kāda iemesla dēļ nenobrem- zētus vilcienus.

Annu kratīja drebuļi.

— Vai mēs nevarētu mazliet atpūsties? Esmu pavisam nosalusi.

Vīrieši saskatījās.

— Tur tālāk, — Sleiters parādīja, kur tieši, — ir visādi koki. Mēs varam sakurt uguni.

— Uguni! — iesaucās Anna. — Bet vai tad tā… gāze taču…

Džerards brīdi pagudroja, tad izvilka šķiltavas un, acis piemiedzis, izšķīla dzirksteli. Liesma dega mierīgi, tikko jaušami noliekdamās uz caurvēja pusi. Sleiters nosodoši paskatījās uz kanādieti.

— Tas bija nepiedodams risks.

— Mjā, — novilka Džerards, — toties tagad var kurt uguni.

— Bet no tā aizdegsies viss apkārt, — raizējās Anna.

— Nē, te viss ir no akmens un betona, — viņu nomierināja Džerards. — Te labi velk, gaiss ir tīrs… Nē, nav peļama ideja! Salasīsim kokus. Vecas avīzes arī te ir.

Bija vajadzīgas tikai dažas minūtes, lai savāktu koka šķēpeles un samestu tās virsū vecajām avīzēm, kas bija izmētātas perona putekļos. Anna pacēla kādu no dzeltenajām avīzēm un laternas gaismā izlasīja virsrakstu: — «Krievu lielā uzvara pie Staļingra- das». — Tad izlasīja datumu pirmajā lapaspusē: — «Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešā gada sešpadsmitais janvāris». Ja nebūtu tik velnišķīgi auksts, tas mani iepriecinātu …

Drīz uguns jautri dega, sviezdama pret stacijas velvēm dūmu mutuļus un dzirksteles. Visiem tūlīt kļuva pacilātāks noskaņojums. Viņi sēdēja, rēgāda- mies liesmās, un no viņu slapjajiem apģērbiem cēlās garaiņi. Pa stacijas izliektajiem griestiem lēkāja milzīgas ēnas.

Līdzko ķermenī atkal sāka strāvot siltums, visus pārņēma briesmīgs nogurums. Sleiters padevās pirmais. Viņš sēdēja pie pašas sienas, pierāvis ceļgalus pie krūtīm. Lēnām viņa galva slīga zemāk, līdz atdūrās pret ceļiem; viena roka šļaugani noslīdēja līdz grīdai.

Anna bija pievilkusi pie ugunskura saplēsto, netīro brezenta gabalu. Viņa dairījās to uzstiept uz kaut kādiem dēļu galiem, lai izveidotu aizsegu pret nerimstošo salto caurvēju.

Anna atvilka vaļā rāvējslēdzēju un, veikli izslīdējusi no svārkiem, blūzes un mēteļa, sakāra slapjos apģērba gabalus uz kokiem, rīkodamās gar ugunskuru vienās biksītēs, kā sprieda Džerards, galīgi neapzinoties, ka viņas veļa ir gandrīz caurspīdīga.

Ugunskura spožajā gaismā viņš saskatīja krūšgalu apaļumus un tumšo apmatojumu starp ciskām, Annai noliecoties zemāk.

Viņa paraudzījās uz Džerardu un pēkšņi pieglaudās viņam. Kanādietis apskāva viņu.

Tad Anna pagriezās pret viņu ar seju. Džerards noskūpstīja viņu un pārsteigts juta, ka viņa kaislīgi atbild. Mati Annai bija izjukuši, seja bāla, bet ķermenis, pa kuru viļņoja ēnas, — tumša zelta krāsā.

Aplikusi Džerardam rokas ap kaklu, viņa norāva kanādieti zemē. Viņa roka lēni slīdēja pār sievietes pleciem, krūtīm, gludo vēderu un gurniem. Viņa rokas bija aukstas, gandrīz bezpersoniskas, taču to vieglie un maigie pieskārieni viņu patīkami satrauca.

Piepeši Džerards iesmējās, un Anna čukstus apjautājās, kāpēc.

— Nezinu, — Džerards atbildēja. — Vienkārši te mēs esam, pašā pilsētas centrā, guļam puskaili alā pie ugunskura kā mūsu pērtiķveidīgie senči..

— Nevajag, — viņa sacīja, pati sākdama smieties līdzi. — Lūdzu, nesmīdiniet mani. Uzmodināsim vēl Sleiteru…

— Es nespēju valdīties, — Džerards smiedamies atteica un virzījās aizvien tālāk un tālāk prom no Annas.

Viņa bija gandrīz vai pārliekusies uz pusēm, cenzdamās apspiest smieklus. Džerards juta, ka viņam no smiešanās jau asaras sāk ritēt pār vaigiem.

— Tu… nekrietneli! — izdvesa Anna starp divām smieklu lēkmēm. — Tu neromantiskais nekrietneli!

Sleiters sakustējās un pārsteigts izslējās taisni.

— Ak dievs, — viņš iesaucās, — tā tikai mums vēl trūka! — Sleitera sejas izteiksme no jauna sasmīdināja viņus, un pēc īsa neizpratnes brīža Sleiters jau smējās līdz ar viņiem. — Sakiet jel, dieva dēļ, — kas jūs tā uzjautrina?

— Viņam sagribējās spēlēt alu cilvēku, — teica Anna, pagriezās un sāka vilkt mugurā pažuvušās drēbes.

— Nav slikta ideja, — atzina Sleiters. — Pasakiet man, kad būs mana kārta iesaistīties spēlē.

— Laiks vākties laukā no šīs elles, — sacīja Džerards.

— Klusāk! — apsauca Anna. — Pagaidiet, es kaut ko dzirdu.

— Ko tad?

Visi trīs apklusa. Džerards juta, ka viņam mati saceļas stāvus. Taču viņi dzirdēja tikai slapjo koku sīkšanu un sparkšķēšanu ugunskurā.

— Nē, nē, tas nav tas, — teica Anna. — Vēl kaut kas… — Piepeši viņa nolikās garšļaukus un piespieda ausi pie zemes. — Jā, te tas ir. Paklausieties!

Džerards notupās uz ceļiem un arī piespieda ausi pie betona plātnes. Viņš saklausīja troksni, kas, kā viņš saprata, bijis ap viņiem jau no paša sākuma, bet kuru viņi, pārāk noguruši būdami, nebija varējuši atšķirt no citām skaņām, — paklusu burbuļošanu un šņākoņu. Tā nāca kaut kur no platformas apakšas.

— Paskatīsimies, vai te kaut kur nav plaisa, un mēģināsim tur iemest aci, — ierosināja Džerards.

Viņš paņēma laternu. Sleiters izvilka no ugunskura degošu pagali un gāja līdzi. Viņi pārmeklēja visu platformu un galu galā atrada kontrolaku ar sadauzītu čuguna vāku.

Džerards noliecās un piebāza seju pie paša cauruma. Pēkšņi viņš saviebās, iekāsējās un parāvās atpakaļ.

— Te nu gan smird!

Sleiters arī pieliecās, paostīja un rīstīdamies parā- * vās atpakaļ, i. — Kas tas ir? — jautāja Anna.

Sleiters mazliet padomāja.

— Kapec mes nejūtam šo smaku platformas otra galā?

— Droši vien caurvējš nesa to uz otru pusi, — minēja Džerards. Viņš atkal ielaida gaismu kontrolakā. — Tur ir vesela straume. Visa masa kustas vienā virzienā, paskatieties paši…

Aizspieduši degunus, Sleiters un Anna skatījās lejā. Balsenajā gaismā tikko bija saredzama burzguļojoša brūngana gļotu masa. Tā patiešām slīdēja vienā virzienā.

— Tātad platforma iekšpusē ir gluda, — sprieda Sleiters.

— Kā tad, — apstiprināja Džerards. — Bet šī smaka… Kaut kur es to esmu manījis. Kur? Velns parāvis! — Viņš ar dūri uzsita sev pa plaukstu, mēģinādams koncentrēties. — Nu pareizi! Plastmasa… pūstoši vadi metro un robota zobrati …

— Jums taisnība, — pusbalsī sacīja Anna, — jums ir absolūta taisnība. — Viņa aizskrēja atpakaļ pie ugunskura un, paņēmusi iztukšoto ūdens kārbu, noskatīja abus vīriešus. — Jūsu jostu, lūdzu, — viņa teica Sleiteram.

Sleiters atdeva Annai savu jostu. Viņa apsēja to ap kārbas kaklu un ielaida akā. Līdzko kārba pieskārās putojošajam šķidrumam, Anna palaida jostu vaļīgāk, ļaudama traukam iegrimt, bet pēc tam izvilka to pilnu laukā. Šķidrums kārbā nemitīgi kustējās, burzguļoja un šņāca. Anna pienesa savu guvumu pie uguns, izņēma no rokassomiņas odekolona pudelīti un izkratīja to tukšu līdz pēdējam pilienam. Iztīrījusi pudelīti ar kabatas lakatiņu, kas bija uztīts uz zīmuļa, viņa uzmanīgi piepildīja to ar kārbā iesmelto šķidrumu. Ugunskura gaismā tas izskatījās duļķains un dzeltenīgs. Pat mazajā pudelītē tas nerimās šņākt un putot. Anna rūpīgi apslaucīja flakoniņu un aizgrieza metāla uzbāzni.

Džerards paņēma pudelīti no Annas.

— Iztaisīsim vienu eksperimentu, — viņš ierosināja. — Redzēs, kas notiks …

Viņš iebāza roku kabatā un, izvilcis lētu lodīšu pildspalvu, ielaida to kārbā, tā ka virs gurguļojošā šķidruma palika tikai pats galiņš. Sleiters joprojām tupēja pie kontrolakas.

Anna un Džerards atgriezās pie viņa.

— Straume aiztek kaut kur tālāk par platformu, — apstulbis sacīja Sleiters. — Un tā ir diezgan spēcīga.

— Bet varbūt tā ir saistīta ar kādu pazemes upi? — ieminējās Anna. — Tādas taču te ir, vai ne? Sajā Londonas rajonā tieši tek pazemes upīte Flīta…

— Var jau būt, — nedroši atsaucās Sleiters. — Bet var arī būt, ka tuvumā pārplīsusi kanalizācijas caurule. Pēc tā vismaz ož.

Džerards piegāja pie ugunskura un, ielūkojies kārbā, iekliedzās. Pārējie metās pie viņa.

Džerards lēni izvilka pildspalvu no kārbas. Pat ārpusē palikušais gals bija kļuvis mīkstāks, jo uz tā palika pirkstu nospiedumi, bet apakšējā daļa bija gandrīz izšķīdusi un notecējusi gar metāla serdi. Kad Džerards izņēma serdi laukā, plaslmasa pilēja no tās kā slapja krāsa. Šķidrumam kārbā tagad bija pildspalvas zilā piekrāsa.

— Neko nesaprotu, — teica Anna. — Kas notiek?

— Es pats arī īsti nesaprotu, — atbildēja Džerards.

— Bet lai nu būtu kā būdams, šķidrumā ir reaģents, kas saēd plastmasu. Tā arī var būt visu nelaimju sakne…

Pēkšņi Džerards iemērca šķidrumā roku.

— Nevajag! Ko jūs darāt? — iesaucās Anna.

— Jūs taču nezināt, kas tur ir.

— Ja nezinu, tad uzzināšu, — at'eica Džerards.

Viņš paturēja roku kārbā vēl dažas sekundes, tad

izvilka laukā, uzmanīgi aplūkoja un noslaucīja ar kabatas lakatiņu, ko pēc tam aizsvieda projām.

— Viss kārtībā, — viņš sacīja. — Es kāpju lejā.

— Ko? Zem platformas? — pārjautāja Anna. — Jūs taču nezināt, cik dziļš tur ir…

— Sevišķi dziļš tur nevar būt, — Džerards centās viņu nomierināt. — Līdz sliedēm būs mazāk par metru. Nekas, drīz mēs to dabūsim zināt.

Viņš platiem soļiem devās pie lūkas, Anna un Sleiters sekoja.

— Bet ko jūs tur meklēsiet? — vaicāja Sleiters.

— Ceru, ka pēc brītiņa jums viss būs skaidrs, — Džerards atbildēja, pārsvempās pār lūkas malu un piesardzīgi nolaida kājas nikni šņācošajā šķidrumā. Dziļums bija pāri jostas vietai. No smārda viņam gandrīz uznāca vēmiens, straume bija diezgan spēcīga. Viņš paņēma no Sleitera laternu.

Līdzko Džerards bija pavilcis galvu zem platformas, burzguļošana un šņākoņa apņēma viņu no visām pusēm, sitās sejā. Viņš lēni taustījās uz priekšu, noskurinādamies ikreiz, kad kāja pieskārās kādam nogrimušam priekšmetam.

Nogājis, kā viņam iikās, apmēram pusi perona garuma, Džerards beidzot ieraudzīja to, ko bija cerējis atrast. Sienā bija iestiprināts biezs režģis, kuram virmojošā straume tecēja cauri. Tas bija pamatīgi nosprostots ar dažādiem atkritumiem, un šķidrums, šņākdams izlauzies tiem cauri, aizplūda tumsā. Džerards nostājās stingrāk un, iegremdējis roku šķidrumā līdz pašam plecam, ņēmās iztaustīt režģa acis.

Turpmākās minūtes, kad kanādietis izcēla no zam- pas dažādus izmiekšķētus atkritumus un laternas gaismā aplūkoja tos, šķita viņam garākās visā mūžā. Kuņģi žņaudza it kā liela roka, un Džerards ar milzu piepūli apspieda uznākušo nelabumu.

Tomēr viņš atrada meklēto, iebāza to kabatā un

brida atpakaļ. Līmenis šķita nedaudz pacēlies un tagad sniedzās jau līdz žaketes krūšu kabatai. Aizkļuvis gandrīz līdz pašai akai, viņš izdzirda Annas balsi:

— Lūk, Lūk!..

Drausmīgā, visu aptverošā smirdoņa bija novedusi Džerardu gandrīz līdz sabrukumam. Vēl kaut kā pārrausies pāri malai, viņš pilnīgā nespēkā saļima uz betona. Anna noliecās pie viņa un pastiepa roku, bet Džerards nevarīgi atgrūda to.

— Nevajag … Es pašlaik esmu tāds kā neaizskaramais. Bet tas man ir rokā… pat divi.

Viņš gļēvi pavandījās pa žaketes kabatu un, izvilcis no turienes divus nelielus, apaļus priekšmetus, uz atvērtas plaukstas rādīja tos Annai un Sleiteram.

— Es lāgā… — iesāka Anna.

Sleiters izstiepa kaklu. Anna arī ielūkojās vērīgāk.

— Pudeļu kakliņi! Sairtspējīgo pudeļu kakliņi! Nu, protams! Pirmie, kas nopirka licenci, plastmasā ietaisīja metāla ieliktņus. Tie… jā, te tie ir.

Anna rādīja uz metālā iegravētu izvītu mono- grammu.

— Bet varbūt tie nemaz nav no pudelēm, — izteica šaubas Sleiters.

— Maz ticams, — teica Anna un paskatījās uz Džerardu. — Tātad tieši to tu meklēji?

— Jā.

— Tatad tu no paša sākuma domāji, ka tie ir tie?

— Loģiski spriežot, cita izskaidrojuma nevarēja būt, — turpināja Džerards. — Šīs sairtspējīgās pudeles gaismas un gaisa ietekmē sairst un pārvēršas par baktērijām ēdamu vielu. Šī viela pēc struktūras ir pa pusei tāda kā plastmasa, kā proteīns, vai ne? Tad es iedomājos, ka baktērijas, kas barojas ar šo vielu, ir mutējušas un sākušas lietot arī citas plastmasas. Katra jauna paaudze pielāgojas arvien vairāk un var ēst arvien vairāk.

— Bet kas tās ir par baktērijām? — jautāja Sleiters.

— Manuprāt, atbilde meklējama te apakšā. Sīs baktērijas attīstījušās kanalizācijas caurulēs. Sairt- spējīgās pudeles, kā jau pienākas, tika aizlaistas kanalizācijā, un tur dzīvojošās baktērijas pierada pie šāda veida barības. Pēc tam šīs baktērijas sāka meklēt jaunu barību un mutēja tik ilgi, kamēr bija spējīgas aprīt visas citas plastmasas. — Džerards pagriezās pret Annu. — Tagad padomā. Vai tu esi dzirdējusi par kaut kādiem jauniem mikroorganismiem, kas būtu derīgi, teiksim, atkritumu attīrīšanai?

Anna pameta ar galvu.

— Kaut kas tāds bija, tikai neatceros nosaukumu, — viņa teica. — Bet pirms pāris gadiem es pat gatavojos rakstīt par baktēriju Bacillum accelerens. To speciāli audzēja attīrīšanas stacijā Rīdingā. Runāja, ka tā sagraujot atkritumus ātrāk nekā jebkura cita baktērija. Tā augot neparasti ātri. Taču plastmasu tā neēda. Tas ir pilnīgi izslēgts. Turklāt viņi jau pārtraukuši eksperimentus. Bet kā sairuma process varēja pāriet uz… — viņa brīdi vilcinājās — … plastmasas vadiem?

— Acīmredzot, — sacīja Džerards, — lai kur agrāk ir bijusi kanalizācijas noteka, tikai ne zem pašas platformas. Tātad tā ir izlauzusi sev jaunu gultni. Pēc manām domām — tas gan ir tikai minējums —, kaut kur ceļā šķidrums saskāries ar vienu no kabeļiem. Kad šī sērga ieēdās plastmasā, tās vairošanās ātrums fantastiski pieauga, un nepagāja ilgs laiks, kad sairuma process izplatījās pa visu kabeli, atstāja kanalizācijas sistēmu un pārnāca uz šejieni. Te pazemē ir simtiem caurplūdes punktu. Neviens nezina, kur tie visi atrodas.

— Bet tūlīt pēc elektriskajiem kabeļiem, — Sleiters turpināja domu, — sāka irt gāzes un ūdens cau

rules, kas ari bija no plastmasas, līdz beidzot process nonāca līdz skaitļotājam, kas pārvaldīja manu ceļu tīklu…

— Pareizi.

— Mans dievs, — iesaucās Sleiters, — ja tas taisnība, tad vispār nav iespējams apturēt nelaimi!

— Nezinu, — sacīja Džerards, — un šobrīd es nejūtos spējīgs spriest tālāk. Mūsu uzdevums ir nogādāt šos paraugus virs zemes, turklāt cik vien var ātri. Dievs vien zina, kas tur patlaban notiek.

— Bet kā mēs to izdarīsim? — jautāja Anna.

Загрузка...