Mutants-59 plastmasu ēdājs

17

Izdarījuši savu darbu, viņi apsēdās un gaidīja. Džerards, atbraucījis cimdu, uzņēma laiku. Pirmajās divās minūtēs nekas nenotika, viss, kas atradās veikalā,

joprojām čaukstēja un šņāca — mutants barojās. Bet tad pamazītēm kustība sāka apsīkt, burbuļi saplaka, putas šņāca aizvien klusāk un klusāk. Beidzot, apmēram pēc septiņām minūtēm, tās apklusa pavisam. Šur un tur vietās, kuras nebija aizsniedzis smidzinātājs, gan vēl radās pa mazam aktivitātes perēklim, taču bija skaidrs, ka plastmasa, kuras sastāvā bija cianīda grupa, savu uzdevumu ir izpildījusi. Mutants-59, Einslija bacilis, bija lemts nāvei.

Leitnants bargi paskatījās uz Džerardu, tad pasmaidījis teica:

— Sākumam nav slikti.

Veikala īpašnieks lēkāja apkārt, mēģinādams izrādīt savu pateicību.

— Ak, cik ātri un cik briesmīgi asprātīgi! Ko jūs tādu lietojat? Jums jāuznāk augšā pie manis un jāiedzer …

Kareivji sāka kravāt kopā rīkus. Jau pagriezies, lai ietu, leitnants pār plecu izmeta saimniekam:

— Iztiksim bez taviem glāstiem, mīļumiņ.

Nākamo nedēļu laikā firma «Polytad» ražoja tikai aminostirēnu, kurā bija ievadīta cianīda grupa. Smagās mašīnas nepārtrauktā virknē veda saražoto jauno ķimikāliju tuvāk aplenktajai zonai.

Tad pie darba ķērās armijas komandas ar smidzinātājiem, un, līdzko bija saņemta ziņa par kārtējo infekcijas uzliesmojumu, tās aplēja slimo plastmasu ar brūno, staipīgo saindēto aminostirēnu. Tādu uzliesmojumu skaits palēnām gāja mazumā, Einslija baciļi palēnām beidza cīņu par savu kundzību, un saēstā Londonas sirds atdzima.

Visas šīs dienas Džerards strādāja gandrīz bez atpūtas. Sev par izbrīnu, viņš konstatēja, ka tāds steidzams, neatliekams darbs viņam ir pa prātam. Tuvcīņa ar jau pazīstamo ienaidnieku viņam patika daudz labāk nekā ilgstošie un bieži vien neauglīgie oriģinālu ideju meklējumi laboratorijā, tā neiedomājami cēla viņa pašapziņu.

Vairākkārt viņš bija mēģinājis sazināties ar Annu, bet katru reizi izrādījās, ka viņa vai nu ir izgājusi, vai arī nepārliecinoši lūgusi viņu tādā un tādā laikā piezvanīt uz turieni un turieni. Bet, kad viņš pazvanīja, Annas tur nebija. Galu galā Džerardam bija izdevies noķert Annu, taču viņa bija uzsvērti auksta un tīšām runāja tikai par mutantu.

Kad stāvoklis Londonā sāka uzlaboties, Džerards nosprieda, ka viņa misija te ir beigusies.

Viņš aizbrauca uz īstburnu un, staigādams pa krīta uzkalniem un piekrasti, pamazām atslābinājās. Ar trim dienām pietika. Trešās dienas vakarā viņš apātiski sēdēja viesnīcas vestibilā un prātoja, vai nebraukt atpakaļ uz Londonu. No Kreimera aģentūras nebija ne ziņas, ne miņas. Acīmredzot viņš bija kritis lielā nežēlastībā.

Pienāca oficiants un aicināja Džerardu pie telefona. Viņš tūlīt pazina Bikena sulīgo Dienvidskotijas izrunu. Kreimera aģentūra esot briesmās. Tai draudot bankrots, jau esot iesniegti vairāki pieprasījumi atlīdzināt zaudējumus, esot gaidāms neizbēgams juridisks karš. Anna Kreimere, tagad kļuvusi par galveno akcionāri, atgriezusies un aicinot turpināt darbu.

— Tikai bez manis, — atbildēja Džerards. — Es esmu tikai zemisks nodevējs. Mani viņi nenopirks ne par kādu naudu. Un es pats, jāatzīstas, arī negribu, lai mani ņemtu.

Otrā galā ilgi bija klusums.

— To gan es negaidīju, ka jūs tīksmināsieties ar žēlumu pats pret sevi, — beidzot sacīja Bikens. — Bet, ja jau tas nāk no sirds, tad es vairs nekustināšu ne pirksta.

Šī piebilde sāpīgi aizskāra kanādieti, un viņš sāka nikni aizstāvēties, kritizējot Kreimera agrāko kursu. Viņš asi uzbruka aģentūrai par to, ka tā izvairās no atbildības un dzenas pēc peļņas. Tas bija garš un pārlieku pamācošs sprediķis. Bikens kabeļa otrā galā aukstasinīgi ļāva tam risināties, kamēr Džerards apstājās, lai atvilktu elpu.

— Vai jūs beidzāt? — skots jautāja.

— Jā, velns parāvis! Un dariet, ko gribat!

— Ja jūs būtu man atļāvis bilst kaut vārdiņu, es būtu jums pateicis, ka jūsu vārdos ir zināma jēga. Es, iespējams, nebūtu izteicies tik emocionāli.

Tagad bija Džerarda kārta klusēt.

— Es neko nesaprotu. Jūs man piekrītat?

— Savā ziņā jā, — atbildēja Bikens. — Tāpēc es gribētu, lai jūs atbraucat uz apspriedi.

— Uz kādu apspriedi? Jūs neko neesat teicis par kaut kādu apspriedi.

— Tiešām? Apspriede paredzēta rīt, un tieši tāpēc es īstenībā arī zvanu. Viņi lūdza, lai es to izdaru.

— Vai viņi patiesi lūdza mani aizbraukt?

— Es neteiktu, ka ar sevišķu sajūsmu. Tepiķi jums zem kājām neklās, bet jūs, starp citu, esat aģentūras štata līdzstrādnieks.

— Līdz savam laikam.

— Gan jau redzēsim. Vispār brauciet šurpu. Viesnīcas «Royal Yorkshire» Konota zālē rīt pulksten divos četrdesmit piecās minūtēs. Priecāšos tikties ar jums.

Iekams Džerards attapa, ko atbildēt, Bikens nolika klausuli.

Tad Džerards iegāja restorānā un, it kā lai atalgotu sevi par visām šaubām un rūpēm, cītīgi iznīcināja citu pēc cita visus dārgākos ēdienus, kādi vien bija dabūjami. Pēc tam, kūpinādams milzīgu cigāru, viņš pasēdēja divatā ar lieliska konjaka pudeli.

Viņš domāja par ļaudīm, ar kuriem kopā bija strādājis. Raits un Skenlons noteikti apvienosies, lai izmestu viņu ārā. Viņi tik drīz neaizmirsīs, ka tieši Džerards pirmais apsūdzēja sairtspējīgo pudeli kā visas Londonas katastrofas galveno vaininieci. Viņš mēģināja iedomāties, kāds būs aģentūras tālākais ceļš. Iestājoties tajā, viņš bija cerējis, ka Kreimera vadībā viņi apliecinās zinātnes pieaugošo atbildību sabiedrības priekšā. Daudzas viņu ieceres toreiz bija nepārprotami vērstas pret apkārtējās vides piesārņošanu. Piemēram, tika noslēgts kontrakts ar kādu tek- stilfabriku Anglijas ziemeļos, lai izprojektētu pilnīgāku filtru sistēmu, kas attīrītu notekūdeņus no indīgajām krāsvielām.

Taču vēlāk Kreimers visu enerģiju bija veltījis aģentūras finansiālā stāvokļa nostiprināšanai un peļņas iegūšanai, un visi sabiedriski nozīmīgie projekti tika atmesti kā neienesīgi. Kreimera griba koncentrēja visu līdzstrādnieku pūliņus, lai izpildītu diezgan vienkāršus pasūtījumus, kas solīja drīzus un lielus ienākumus.

Atgriezies savā istabā, Džerards atgūlās, taču, lai gan viņš bija izdzēris daudz, domas apsteidza cita citu. Kas viņam atlika? Pāriet uz ministriju. Varētu, ja vien būtu vēlēšanās. Sniegt otrās šķiras padomus trešās šķiras politikāņiem, nomirt aiz garlaicības tāpēc vien, lai sagādātu papildu kapitālu cilvēkiem, kuriem intelektuālais godīgums vajadzīgs vienīgi vēl ticamāku melu izgudrošanai? Upurēt zinātni liekulības vārdā?

Atpakaļ uz Kanādu? To tikai nē. Viņš atcerējās fakultātes klubu ar tā rūpīgi nomērītajiem priekiem un tukšumu. Inteliģenti smaidiņi sažuvušās sejās, un pieci ziemas mēneši likās neizturama perspektīva.

Rūpes un šaubas vairojās ar katru mirkli, un beigu beigās Džerards saprata, ka visas pārdomas paātrina pulsu. Visbeidzot viņš, pasmiedamies pats par sevi, sāka bažīties, vai rīt 110 rīta atradīs tīru kreklu, ko vilkt mugurā.

Aizmidzis viņš atkal redzēja Annas seju. Viena Džerarda būtnes puse vēlējās, kaut viņa gulētu blakus, otra atraidīja šo sievieti par viņas apķērību un uzsvērto saltumu.

Otrā rītā Džerards agri izbrauca uz pilsētu. Iegriezās dzīvoklī, noskuvās, novannojās, pārģērbās un, nespēdams pat domāt par ēšanu, sēdās atkal mašīnā un brauca uz viesnīcu, kur vajadzēja notikt apspriedei.

Neapmierināts viņš konstatēja, ka ir atbraucis par agru: apspriedes sākums bija pārcelts par trim stundām. Vajadzēja grozīties turpat ap galdu, kamēr sapulcējās pārējie. Betija bija piešķīrusi galdam oficiālu izskatu, uzlikdama uz tā glāzes ar ūdeni, bloknotus un zīmuļus.

Ieradās visi, izņemot Annu. Viņa bija piezvanījusi un paziņojusi, ka aizkavēsies, un lūgusi sākt bez viņas.

Annas vietu tagad ieņēma Raits. Pa labi no viņa apsēdās aģentūras finansu aizbildnis sers Hārvijs Filipss. Pa kreisi palika paša Raita tukšais krēsls, tālāk sēdēja Skenlons un aģentūras galvenais grāmatvedis Saimons Mārkss, pajauns tumšmatis; Džerards ievēroja, ka viņam ir stings skatiens.

Bikens sēdēja blakus Filipsam, tālāk bija kanādieša vieta. Pašā galda galā bija piemeties juriskonsults — likās, ka viņš ir arī aģentūras paju biedrs — Elisters Makdonalds. Tas bija kalsnējs, viltīgs un izsmalcināti pieklājīgs skots no ziemeļiem. Makdonalds pārstāvēja arī komercbanku, kas bija subsidējusi aģentūru tās darbības sākumā.

Apspriedi ar formālu runu atklāja Raits, izteikdams nožēlu par Einslija pāragro nāvi. Tiklīdz viņš bija beidzis, ienāca Anna. Visi piecēlās.

Džerards vēroja Annas sejas izteiksmi, kad viņa vienaldzīgi pārlaida skatienu ap galdu sēdošajiem. Vina pateikdamās tikai pamāja ar galvu un apsēdās Raita vietā, atstādama viņu par priekšsēdētāju.

Anna vēl joprojām satrauca kanādieti. Viņš bija atbraucis sadusmots, cieši apņēmies runāt, bet tagad, viņas klātbūtnē, juta, ka diez vai varēs izrunāt vārdu nestomīdamies.

Apspriede ritēja savu gaitu. Annai Kreimerei izteica līdzjūtību, un tad pienāca laiks pēdējo mēnešu notikumu apskatam un analīzei. Tagad Džerardam būtu īstā reize runāt. Bikens pat iebikstīja viņam ar elkoni, taču kanādietis nelikās to manām. Izdevīgais brīdis pagāja, un Džerarda vecākais kolēģis vīlies atlaidās krēslā. Apspriede izskatīja citus jautājumus. Juriskonsults Makdonalds izteica dažus apsvērumus, kā varētu izkļūt no grūtībām, kas bija saistītas ar to, ka traģēdijai bija sakars ar aģentūras produkciju.

Pēc Makdonalda vārdu ņēma Mārkss: viņš sausi, bet kvalificēti ziņoja par aģentūras finansiālo stāvokli. Nebija šaubu, ka tā nebankrotēs.

Pienāca Raita kārta. Džerards klausījās skeptiski. Neviena nožēlas vai pašnosodījuma vārda, lai gan netieši Raits bija vainojams tūkstošiem cilvēku bojāejā. Viņš it kā neapzinājās, cik tuvu bijusi vispārēja katastrofa.

Izklāstīdams savu notikumu versiju, Raits visu nostādīja tā, it kā visbriesmīgākās sekas būtu aizkavēšanās aģentūras darbā un neuzticība pret tās produkciju. Džerardam kļuva skaidrs, ka Raits pa aplinkus ceļu tuvojas viņam. Aģentūra taču bija sadūrusies ar rīcību, kas apdraudēja tās nākotni.

Pēkšņi Džerards attapās, ka stāv kājās. Viņš palūkojās apkārt. Anna, acīmredzot nemanījusi viņa kustību, mierīgi sēdēja un vilka bloknotā kaut kādus ķeburus. Bikens ar garlaikotu sejas izteiksmi pētīja savu pīpi. Skenlons smīnēja par to, ka skots nejūtas sevišķi labi.

Džerardam atkal uznāca dusmas, tagad saltas un bargas. Un viņš drošā balsī teica:

— Es lūdzu vārdu.

Raits nomērīja viņu ar ledainu skatienu.

— Šķiet, es vēl neesmu beidzis.

— Jūs esat pateicis pietiekami daudz.

Raits eksplodēja.

— Šī apspriede būs…

— Kāda apspriede, dieva dēļ? Mēs te esam tikai astoņi un esam sapulcējušies, lai runātu par aģentūras dibinātāja nāvi un par to, ka tikko neaizgāja bojā, visa pilsēta. Tagad runāšu es.

Raits grasījās vēl kaut ko teikt, bet Anna uzlika viņam uz rokas savu plaukstu.

— Runājiet.

Kanādietis nokremšļojās un pārlaida skatienu klātesošajiem.

— Nu, es te esmu jaunatnācējs, un neliekas, ka uzkavēšos te vēl ilgāk, tāpēc vispirms gribu pateikt, ka tādu pašapmierinātu, patmīlīgu liekuļu kompāniju es savu mūžu neesmu redzējis. Es nedomāju kavēties nedz pie doktora Raita bezgala šķebinošās puspatiesību ķēdītes, nedz pie viņa attieksmes pret pēdējā laika notikumiem vispār, pie attieksmes, kas, manuprāt, nav savienojama ar mūsu atbildību…

Raits nobālējis pielēca kājās.

— Es protestēju!

— Lūdzu uzklausīt mani līdz galam, — Džerards viņu pārtrauca. — Es gaidīju no jums kaut vienu vienīgu nožēlas vārdu. Vārdu, kas liecinātu, ka no visa šā notikuma jūs kaut ko tomēr esat mācījušies. Ka jūs kaut daļēji atzīstat sevi par atbildīgiem sabiedrības priekšā.

Kad Kreimers iecerēja šo pasākumu, perspektīvas likās plašas un aizraujošas. Viņam bija idejas, un viņš tās īstenoja. Viņam rūpēja tehnikas progresa šausmīgās sekas.

Labi, sauciet mani par romantiķi, bet, kad es pirmo reizi sastapu Kreimeru, viņš nodeva man savu zinātnes lomas izpratni. Viņš mācīja man, ka ir iespējams zinātnieku pūliņus izmantot cilvēku labā. Un izraut mūs no sagandētās kloākas, kurā mēs dzīvojam. Taču viņa nostāja mainījās, un mēs visi to zinām. Mana nostāja palika tāda pati.

Mēs varam apvienot savā aģentūrā visdažādāko specialitāšu zinātniekus, mēs varam izmantot viņu zināšanas, varam domāt radoši, mēs varētu pētīt un izstrādāt cilvēkiem nepieciešamus projektus. Ne vien lai iegūtu peļņu — tagad mēs acīmredzot esam gandrīz izputināti —, bet lai ziedotu visu, kas mums ir, sabiedrības labā.

Neviens nekad īsti nezinās, cik liela ir mūsu atbildība par notikušo. Mēs radījām degronu, mēs izdomājām pudeli. Neviens nevarēja paredzēt, tieši kādas baktērijas savairosies uz šā pamata, bet mūsu produkcijai — mūsu domas, mūsu atjautības auglim — to attīstībā bija būtiska nozīme. Neviens no mums nerūpējās ne par ko citu kā tikai par tehnisko atjautību. Mums veicās — Londona gandrīz vai aizgāja bojā. Ar to noteikti pietiek, lai krasi mainītu mūsu rīcības virzienu. Nākamreiz var aiziet bojā visa pasaule. Ja aģentūra turpinās darbu — un es ceru, ka tā arī būs —, tai jau pašā sākumā jābūt skaidrībā, ko tā darīs un kāpēc. Protams, mēs esam akcionāri, un katrs grib ienākumus no ieguldītā kapitāla. Taču ari šajos apstākļos mēs droši vien varam atrast iespējas strādāt radoši un strādāt sabiedrības interesēs. — Džerards sastomījās… — Tas… tas ir viss, ko es gribēju pateikt. — Un viņš apsēdās savā vietā.

Kad Džerards bija beidzis, valdīja nāves klusums. Viņš pārlaida acis visiem pie galda sēdošajiem. Vienīgais, kas nenovērsās, bija Bikens, bet viņa izsmējīgajā skatienā nevarēja izlasīt ne piekrišanu, ne pārmetumu par kaismīgo toni.

Anna bija nodūrusi acis. Raits, tāpat kā Džerards, uzmanīgi ielūkojās apspriedes dalībnieku sejās, un varēja redzēt, ka šī nodarbība sagādā viņam zināmu atvieglojumu un apmierinājumu. Pēc ārējām pazīmēm spriežot, Džerarda runa bija panākusi to, ko bija gribējis panākt Raits, — noskaņojusi pret kanādieti visus apspriedes dalībniekus.

Raits piecēlās.

— Paldies, doktor Džerard. Esmu pārliecināts, ka mūs visus ieintriģējušas jūsu idejas un priekšlikumi. Vai kāds gribētu komentēt doktora Džerarda… hm… sprediķi?

Acis nemirkšķinādams, Džerards raudzījās uz pretinieku. Ja viņš kādu vispār bija ienīdis, tad tas bija Raits ar saviem uzskatiem.

— Es domāju, ka atbildēt vajadzēs jums, — teica Džerards. — Tas bija mērķēts jums.

— Tik daudz es aptvēru, — greizi smaidīdams, atbildēja Raits. — Varbūt mēs varam padiskutēt par to kādu citu dienu, teiksim, Tauerhillā vai Haidparkā, bet tagad, lūdzu, piedodiet man — mēs atgriezīsimies pie šīs apspriedes dienaskārtības.

Neviens neiebilda. Skenlons smaidīja, Bikens bāza pīpē tabaku. Juriskonsults Makdonalds lūkojās griestos. Anna kaut ko rakstīja bloknotā.

— Paldies, — turpināja Raits. — Tagad mums ir jāatrisina neatliekams uzdevums — jāievēl jauns aģentūras valdes priekšsēdētājs. Lūdzu nosaukt kandidatūras.

Pēc īsas pauzes pirmais ierunājās Skenlons.

— Es redzu vienu piemērotu kandidātu — vecāko šīs aģentūras līdzstrādnieku, cilvēku, kas devis mūsu darbā vislielāko ieguldījumu, — jūs pašu.

Sers Hārvijs cienīgi palocīja galvu.

— Es atbalstu šo kandidatūru.

— Paldies, džentlmeņi. Vai ir vēl kādi ierosinājumi?

Raits jutās glaimots, taču centās to neizrādīt. Bikens nolika pīpi uz galda.

— Jā, ir. Es izvirzu doktora Džerarda kandidatūru.

— Doktora Džerarda? — Raits izskatījās pagalam pārsteigts. — Vai tas jāsaprot nopietni?

— Es vēl nekad neesmu runājis tik nopietni. — Bikens pamāja ar galvu. — Tas, ko viņš teica, bija taisnīgi teikts. Personiski man gribētos, lai aģentūra ietu tieši tādu ceļu. Es izvirzu doktora Džerarda kandidatūru.

Raits aizsvilās.

— Atvainojiet, bet es nevaru pieņemt šo kandidatūru, un es novērtēju jūsu priekšlikumu kā pārsteidzošu vieglprātību. Doktors Džerards strādā pie mums pavisam neilgu laiku. Viņš nezina neko par aģentūras tapšanu, darbu, struktūru, un, atklāti runājot, es uzskatu, ka emocionālais uzliesmojums, kura liecinieki mēs nupat bijām, padara pilnīgi neiespējamu viņa tālāko sadarbību ar aģentūru, nerunājot nemaz par direktora pilnvarām.

Bikens dziļi ievilka dūmus un sacīja:

— Jūs izturaties tā, it kā jau būtu pārņēmis vadības grožus. Jums vispār nav tiesību atrasties priekšsēdētāja krēslā, kamēr tiek apspriesta jūsu kandidatūra.

Raits jautājoši paskatījās uz Annu. Tā pamāja viņam ar galvu.

— Varbūt patiesi būs labāk, ja tagad es ieņemšu priekšsēdētāja vietu, doktor Rait.

Viņi apmainījās vietām. Anna paskatījās uz juriskonsultu, kas sēdēja galda otrā galā.

— Lūdzam jūsu padomu, mister Makdonald. Vai šajā gadījumā ir kāda nozīme tam apstāklim, cik ilgi doktors Džerards bijis aģentūras štatā?

Makdonalds enerģiski papurināja galvu.

— No mana viedokļa nekādas.

— Tad turpināsim apspriešanu. — Raits dzīrās kaut ko teikt, bet Skenlons viņu atturēja. — Kas vēl ir par doktora Džerarda kandidatūru?

Beidzot saņēmās Makdonalds.

— Jā, es arī gribētu atbalstīt šo kandidatūru. Raits neizpratnē paraudzījās uz juriskonsultu, bet

tas jau šķirstīja savus papīrus.

— Kas vēl? — jautāja Anna. Atbildes nebija.

— Labi, tādā gadījumā balsosim. Man šķiet, ka pilnīgi pietiks, ja pacelsim rokas. Kas ir par doktora Raita kandidatūru?

Rokas pacēla Skenlons un sers Hārvijs.

— Divi. Kas ir par doktoru Džerardu? Bikens un Makdonalds.

Džerards bija pavisam apmulsis, nespēdams saprast likteņa pēkšņā pavērsiena iemeslus, pilns aizdomu par šo abu rīcības motīviem. Anna uzrunāja grāmatvedi:

— Bet jūs, mister Mārks?

— Es piedalos te tikai kā konsultants, man nav balsstiesību. — Mārkss acīm redzami priecājās, ka viņam nav jāiejaucas sarežģītajā situācijā. Visi saspringa.

— Divas balsis par katru kandidātu, — teica Anna.

— Iznāk, ka man jāizmanto sava izšķīrēja balss. Raits palūkojās uz viņu ar pateicību. Nebūdams

sevišķi tālredzīgs, viņš bija cerējis, ka apspriede apstiprinās viņu automātiski; negaidītā pretestība bija izsitusi viņu no sliedēm.

— Jā… — domīgi noteica Anna, nesteigdamās noņēma un salocīja tumšās acenes.

«Velns tevi rāvis!» domāja Džerards. «Vai tiešām tu izbaudi savu niecīgo triumfu? Tad aizrijies ar to!»

— Pēc visa šodien dzirdētā, — sacīja Anna, — es uzskatu, ka man jāatbalsta doktora Džerarda kandidatūra.

Raits mazliet papurināja galvu, it kā neticētu pats savām ausīm. Džerards sēdēja kā no plaukta nokritis. Beidzot ķīmiķis atguva valodu un piecēlās.

— Es nespēju ticēt… Es nesaprotu… Dieva dēļ…

Anna neizturēja Raita skatienu un aizgriezās. Visa

Raita savaldība bija izkūpējusi, viņš tikko neraudāja.

— Tāpēc ka mans priekšstats par aģentūras tālāko likteni pašos pamatos atšķiras no jūsējā, — Anna paskaidroja.

— Bet kādā ziņā? Es vienkārši nesaprotu! — Raits kliedza.

— Mans vīrs vadīja šo aģentūru kā patvaldnieks. Viņš to drīkstēja. Viņš bija … viņš bija Arnolds Kreimers. Viņš nodibināja aģentūru, bet tā cieta zaudējumus, un, pēc manām domām, doktors Džerards raksturoja risināmo problēmu ļoti labi. Mēs nedarām to, ko bijām apņēmušies darīt. Mūsu ideāli…

— Ideāli?

— Jā, ideāli. Kādreiz mums tādi bija.

— Es nevaru jums piekrist… un nevaru arī strādāt ar šo, — Raits pabakstīja ar drebošu pirkstu uz Džerarda pusi, — cilvēku. Brīdinu jūs, misis Krei- mere, ka jūs spiežat mani iesniegt atlūgumu, un jūs labi zināt — aminostirēna un degrona patenti aizies līdz ar mani.

— Un kas par to? — Anna mierīgi jautāja.

Raits sadurstījās.

— Jūs esat sagatavojusies tam, ka es pievācu patentus?

— Es gribu, lai jūs tos pievācat. Tie vainojami mana vira nāvē, tie tikko nenogalināja doktoru Džerardu un mani un nav nesuši mums neko citu kā vienīgi negodu. Es gribētu atbrīvoties no visām vecajām saistībām un sākt visu no gala.

— Labi teikts.

Bikens izaicinoši paskatījās uz Raitu.

— Bet uz šiem patentiem balstās gandrīz visas mūsu finanses, — paliecies uz priekšu, noraizējies iebilda Skenlons.

— Tā gluži nav, — sacīja Bikens. — Degrons patentēts nevis uz jūsu vārda, Rait, bet uz aģentūras vārda.

Raits atgrūda krēslu.

— Interesanti būtu zināt, ko par to saka sers Hārvijs.

Sers Hārvijs paraustīja plecus.

— Misis Kreimerei ir kontrolpakete, tātad viņai arī jālemj. Manas galvenās rūpes šajā gadījumā ir, lai man tiktu garantēti agrākie procenti no ieguldījumiem.

— Ja tā, tad man ir jāiet. — Raits piecēlās un palūkojās uz Skenlonu, taču Skenlons skatījās tikai uz seru Hārviju. — Ja jums radīsies jautājumi man, tos kārtosim ar mana advokāta starpniecību.

Raits lēni pagriezās un, cik cienīgi vien spēdams iztaisnojis muguru un izslējis galvu, izgāja no konferenču zāles. Šajā brīdī Džerardam gandrīz vai bija žēl viņa. Par spīti lepnajai pozai vai varbūt tieši tās dēļ, ķīmiķis piepeši likās kļuvis vecs. Salauzts cilvēks.

— Doktor Džerard, — ierunājās Anna, — jūs esat ievēlēts par valdes priekšsēdētāju. Vai jūs pieņemat šo amatu?

Džerards apzinājās, ka šajā brīdī ir uzmanības centrā.

— Nu, labi… Jā, pieņemu.

Viņa piekrišana neizskanēja pārliecinoši pat viņam pašam, un viņš redzēja, ka pār Annas seju pārslīd vilšanās ēna. Tikai tagad viņš visā nopietnībā izprata, ka ir jaunais boss, Kreimera pēctecis. Raita aiziešana visus bija satriekusi. Džerardam viņi jāuzmundrina, jānorāda darbības virziens. Anna piecēlās no krēsla.

— Tagad, kad mums ir jauns priekšsēdētājs, es jūtu, ka sēžu nevietā. Vadiet tālāk apspriedi, doktor Džerard.

Džerards pameta ar galvu, piecēlās, mēģinādams rādīt pārliecinātu sejas izteiksmi, kas nebūt neatbilda īstenībai, apsēdās galda galā un pārlaida skatienu apspriedes dalībniekiem.

— Džentlmeņi, šī bija dramatiska apspriede. Es neredzu īpašu jēgu to turpināt, tāpēc ierosinu atlikt mūsu tikšanos līdz nākamajam mēnesim. — Viņš paskatījās sava rokas pulksteņa kalendāriņā. — Varu noteikt precīzu datumu — divdesmito. Līdz tam laikam es pacentīšos izstrādāt un iesniegt jums izskatīšanai aģentūras turpmākā darba plānu. Bet tagad, ja nekādu citu steidzamu jautājumu nav, es atļaušos slēgt šo apspriedi. — Viņš atkal ielūkojās pulkstenī. — Pusseši.

Kad apspriede bija beigusies, Skenlons un sers Hārvijs aizgāja, uztraukti sarunādamies. «Ar viņiem man vēl būs ko noņemties,» nodomāja Džerards. Bikens pienāca un apsveica ar ievēlēšanu.

— Pašam savs darbs jums būs jāliek pie malas, vai to jūs saprotat?

— Man žēl Raita.

Bikens izsmējīgi paskatījās uz viņu.

— Man gan ne. Maza ķirurģiska iejaukšanās nenāk par ļaunu. — Viņš paraudzījās uz Skenlonu, kas durvīs palaida pa priekšu seru Hārviju. — Tomēr es neesmu pārliecināts, ka nazis iegriezis pietiekami dziļi. Starp citu, — viņš smaidot piebilda, — «katrai dienai

18 782 2 73

gana savu rūpju». Atcerieties — Matveja evaņģēlijs. Esmu nolēmis sarīkot mazas svinīgas vakariņas «Velsas princī». Vai jums nelabpatiktu braukt man līdzi?

Džerards zagšus paskatījās uz Annu, kas stāvēja otrpus galdam un sarunājās ar Mārksu un Makdonaldu.

— Nē, paldies.

Bikens uztvēra viņa skatienu.

— Ak jā, saprotu, saprotu. Nu, tad vēlu veiksmi, draudziņ. Man rādās, ka tā jums būtu pašā laikā.

Skots aizgāja. Pēc brīža arī Mārkss un Makdonalds pienāca apsveikt Džerardu un apliecināt, ka atbalsta viņu. Savākusi no galda papīrus, pienāca Betija.

— Vai drīkstu iet, ser?

Iepriecināts viņš konstatēja, ka sekretāres tonis ir mainījies.

— Protams. Līdz pirmdienai.

Betija aizgāja, un beidzot Džerards bija vienatnē ar Annu. Viņš izlēma. Dažu stundu laikā viņš bija ieguvis tik daudz! Labs spēlmanis katrā ziņā izmantotu to apstākli, ka laime pati dodas viņam rokā.

— Anna…

Viņa pagriezās. Viņa bija kārtojusi no Makdonalda saņemtos papīrus un testamenta dokumentus.

— Jā?

Viņa joprojām atradās otrpus galdam. Džerards noliecās pār galdu.

— Paldies jums. Liels paldies.

Anna salti palūkojās uz kanādieti.

— Nav par ko. Es aizstāvu pati savas intereses. Es tikai izvēlējos no jums abiem to, kas labāk tiks galā ar darbu, tas ir viss.

— Neesmu pārliecināts, ka tikšu ar to galā patstāvīgi.

— Toties es esmu pārliecināta, ka jums palīdzēs. Pielāgosies jaunajai situācijai un palīdzēs.

— Ne to es gribēju teikt. — Džerards apgāja ap

kārt galdam un tuvojās Annai. — Es gribu, lai tieši jūs man palīdzētu.

— Protams, es darīšu visu, kas manos spēkos.

Un viņa atkal aizgriezās, nostādamās ar muguru pret galdu.

— Jūs labi zināt, ko es domāju. — Anna sastinga. Džerards jau bija blakus. Viņa klusēja. — Tas ir ellīgs darbs. Bez jūsu palīdzības es to neveikšu. Jūs esat vajadzīga man kā pilntiesīgs partneris.

— Partneris? Bet man šķita, ka es jau tāpat…

Džerards satvēra Annas rokas un pagrieza viņu

pret sevi.

— Nevazājiet mani aiz deguna. Varbūt vēl ir pāragri, bet es gribu jūs. Bez jums es nespēšu strādāt.

Anna klusēja un joprojām skatījās sāņus.

— Lūdzu, uzklausiet mani. Es gribu šeit strādāt, ļoti gribu. Bet jūs man esat nesalīdzināmi svarīgāka. Ja man nav nekādu izredžu, nepieminiet ar ļaunu, es vairs te nepalikšu.

Anna joprojām neatbildēja. Kanādietis lēni palaida vaļā viņas rokas un gāja pāri istabai. Džerards jau bija atvēris durvis, kad Anna uzsauca viņam:

— Lūk! — Džerards pagriezās. — Dodiet man laiku…

— Cik vien jums vajag. Bet pagaidām, — viņš paskatījās pulkstenī, — piecas minūtes. Es aizvedīšu jūs paēst vakariņas.

Anna pienāca Džerardam klāt un sniedza viņam savas lūpas. Skūpsts bija ilgs, maigs, bet daudzsološs. Džerards ar mokām valdīja balsi, lai tā nedrebētu.