2. PSIHOLOĢISKA PIEVILCĪBA

Priekšmetiem, kas no konveijeriem nonāk universālveikalu zālēs — no polivinila «salmiņiem» kokteilim līdz limuzīnam ar jaunākajiem palīgmotoriņiem un automātiku —, šodien raksturīga viena kopīga iezīme: tiem bez utilitāras nozīmes ir arī kaut kāda psiholoģiska pievilcība, kas imponē pircējam. Tamlīdzīgi psiholoģiski smalkumi visā kailumā nostājas priekšā laimīgajiem pēdējo sistēmu mašīnu un elektrisko aparātu īpašniekiem. Jo dārgāks ir priekšmets, jo vairāk tajā visvisādu podziņu, sviriņu un ietaišu, no kurām lielum lielais vairums praktiski nav vajadzīgas. Bet firmā strādājošie psihologi zina — cilvēkam glaimo apziņa, ka viņš var pavēlēt sarežģītākai iekārtai, nekā ir kaimiņam. Turklāt absolūti nav svarīgi, vai tik ātri zūdošai varai ir kāds pamats. Tā ir apzināta rēķināšanās ar apspiesto ieprogrammētu varenību.

Ņemot vērā šādu patērētāja psiholoģiju, tiek radīti dažādi mehānismi un ierīces, visjaunākie cigarešu, viskija un mazgāšanas līdzekļu paraugi.

«Pat ceļamkrāni, kurus mēs būvējam šodien,» saka Emanuēls Dembijs, pētniecības korporācijas «Motivational programmers» prezidents, «tiek radīti, ņemot vērā šo principu. To kabīnēm ir gluda plūdlīnijas forma, kas it kā paņemta no XXI gadsimta. Tā rīkojas kompānijas «Cuterpillar», «International», «Harvester», «Ferguson» … Kāpēc gan? To mehāniskie briesmoņi nerok labāk un neceļ smagākas kravas tikai tāpēc, ka operatora kabīne ir skaistāka. Taču uzņēmējam, kas pērk šos krānus, tie patīk labāk … Tātad pat rūpniecības iekārtu fabrikanti sāk pievērst uzmanību neutilitāriem, tas ir, psiholoģiskiem, faktoriem.»

Tāpat psiholoģiskie faktori ņem vērā arī ar pogu rindām nomaskētos glaimus un, kas mums ir sevišķi svarīgi, tā saukto psiholoģiskā sprieguma samazināšanos, kas saistīta ar zināma produkcijas veida patēriņu.

Piemērs tālu nav jāmeklē. Visādu higiēnas līdzekļu ražotāji ļoti labi zina, ka pircējas nereti atsakās no tiem, baidoties aizsprostot kanalizāciju. Šķērslis, kas traucēja pieprasījumam, tika pārvarēts ārkārtīgi vienkārši — izlaižot papīra salvetes un tualetes papīru. Dosim atkal vārdu Dembijam: «Tika radīts jauns produkts, kas tūliņ izšķīst ūdenī. Savu galveno uzdevumu tas neveic labāk, bet tas nedaudz mazina spriegumu, kas ar to asociējas. Vai tā nav psiholoģiskā faktora ņemšana vērā?» Piekritīsim doktoram Dembijam. Skaidrs, ka psiholoģiskais faktors tiek ņemts vērā. Taču, atceroties nupat kā izlasīto sairtspējīgās pudeles odiseju, būsim piesardzīgi un nejūsmosim līdz ar minēto autoru. To, ka zinātne un bizness nebūt nav adekvāti jēdzieni, te nav vajadzības atgādināt.

3. ZARNU NŪJIŅAS METAMORFOZES

Tātad pēdējais notikums no mūsu īsā noveļu cikla. Kad pirms divdesmit gadiem tika atšifrēta DNS molekulas — galvenā iedzimtības nesēja — struktūra, cilvēcei pavērās «gēnu inženierzinātnes» galvu reibinošās perspektīvas. Jaunu gēnu ietilpināšana organisma gēnu komplektā un defektīvu, veselībai potenciāli bīstamu gēnu izmešana no tā varēja atbrīvot cilvēci no smagām iedzimtām kaitēm. Bet vai tad tikai tas? Varētu pārveidot visu ap mums esošo dzīvnieku un augu pasauli. Minēšu piemēru ar kviešiem, par ko rakstījis akadēmiķis V. Engelharts. Ja to gēnu hromosomu komplektā ietilpinātu slāpekli, rastos jauna kviešu šķirne, kas ne- piasītu augsnes mēslošanu ar slāpekļa mēslojumu. Augs mēslotu pats sevi. Lieki teikt, ka molekulārā bioloģija izvirzīja šāda veida uzdevumus par galvenajiem.

Par pētījumu materiālu noderēja, protams, visvienkāršākie organismi — baktērijas. Sākumā izdevās pārstādīt to kodolos iedzimtības materiālu, kas bija ņemts no augstāk organizētām būtnēm. Tā baktērijām tika «pārstādītas» tām neraksturīgas īpašības. Būtībā cilvēks bija radījis principiāli jaunu būtņu tipu, kas varēja kļūt par palīgiem cīņā ar slimībām, sabiedrotajiem cīņā par ražu. Tas no vienas puses. «Bet otrā polā,» kā rakstīja Engelharts, «iezīmējas iespējas mākslīgi radīt, teiksim, tādas ļaundabīgu gēnu formas, kas būtu spējīgas spontāni vairoties un iesakņoties augstāko organismu gēnu aparātā, līdz pat cilvēkam, bet tas var atnest līdzi neskaitāmas nelaimes.»[6]

Bet turpināsim stāstījumu par «gēnu inženierzinātnes» posmiem, par šoreiz zinātniskā pētījuma loģiku.

Gēnu galvenais nesējs, kā zināms, ir hromosomas. Taču var pastāvēt ari sīkāki to veidojumi — gredzenveida plazmīdi.

Tieši tie arī kļuva par eksperimentu galveno objektu. Kad bija atrasts ferments, kas spēja sašķelt DNS atsevišķos posmos, Sten- fordas universitātē ķērās pie plazmīdu sašķelšanas, lai iesakņotu tajos svešus gēnus. Sākumā izdevās pārstādīt vienāda tipa gēnus radniecīgām baktērijām, bet pēc tam stafilokoku gēni tika pārstādīti pavisam citiem plazmīdiem, tā sauktajai zarnu nūjiņai. Galu galā izveidojās pilnīgi jauns hibrīds, kam piemita kā stafilokoku, tā zarnu nūjiņas īpašības. Bet pavisam nesen Karnegi institūtā Džona Morova grupai izdevās smalks eksperiments — zarnu nūjiņā ievadīja Dienvidamerikas krupja gēnus.

Vai nav tiesa, doktora Einslija eksperimenti (ar viņa nāves ziņu sākas romāns) nav salīdzināmi ar reālās zinātnes galvu reibinošajiem sasniegumiem?

Nākamajā posmā vajadzēja pārnest zarnu nūjiņā gēnus, kas atbildīgi par streptomicīna ražošanu. Ja veiktos, cilvēce būtu ieguvusi varenu līdzekli cīņai ar slimībām.

Taču eksperimentus negaidot pārtrauca paši pētnieki. ASV Nacionālā zinātņu akadēmija ne vien pieņēma tādu zinātnes vēsturē nedzirdētu lēmumu, bet arī aicināja pasaules zinātniekus noteikt labprātīgu moratoriju pētījumiem gēnu inženierzinātnē ar zarnu nūjiņu. Amerikāņu bioķīmiķi aicināja pārtraukt eksperimentus, kas varētu inficēt cilvēka organismu ar hibrīdbaktērijām, kuru īpašības nav iepriekš paredzamas. Zarnu nūjiņa taču veido prāvu daļu no mūsu «iekšējiem iedzīvotājiem»!

«Šīs baktērijas celmi,» kā teikts izcilāko amerikāņu pētnieku paziņojumā, «mīt cilvēka zarnās, un tiem piemīt spēja apmainīties ar ģenētisko informāciju ar cita tipa baktērijām, kuru vidū ir arī slimību izraisītājas. Tādējādi nav izslēgts, ka jauni DNS elementi, ievadīti zarnu nūjiņā, var plaši izplatīties starp cilvēka, baktēriju, augu vai dzīvnieku populācijām, un šīs parādības sekas tagad nav iespējams paredzēt.»

Romānā «Mutants-59» katastrofa notika tāpēc, ka traģiski sakrita trīs dažādas parādības, kas saistītas ar zinātnes un tehnikas progresa sekām. Domās mēs varējām izdarīt līdzīgu eksperimentu arī ar citiem trim neatkarīgiem procesiem, par kuriem vēstīts mūsu novelēs. Es šim nolūkam tīšuprāt izvēlējos līdzīgas situācijas. Nav jābūt apveltītam ar lielu fantāzijas spēju, lai ieraudzītu daudz briesmīgākas ainas. Jo vairāk tāpēc, ka reālā biosfēra nepatīk Pedleram un Deivisam, kuri aiz lokālas piesardzības atvēlējuši savai «uguņošanai» nelielu stūrīti Londonas centrā. Idejas ierobežošana acumirklīgi atriebjas ar mākslinieciskās pārliecības ierobežošanu. Mums paliek neskaidrs, kas izglābis no inficēšanās ar plastmasas mēri pārējo pasauli. Katrā ziņā ne jau Temza, kas brīvi ieplūdina visus savus netīrumus jūrā.

Bet tas, protams, ir sīkums. Galvenais mums ir tas, ka zinātne godam izturējusi nopietno pārbaudījumu.

Rezumēsim, kas iznācis no iztēles eksperimenta, aizstājot nosacītās fantastiskās kolīzijas ar reālām, turklāt nebūt ne viennozīmīgām zinātnes un tehnikas progresa problēmām. Kā daiļliteratūras nozare fantastika bieži neizvirza par savu mērķi zinātnisku ideju tiešu popularizāciju. Bet ar savu iekšējo loģiku, analīzes un sintēzes principiem tā pieiet ļoti tuvu klāt zinātnei. Tai raksturīgas it kā skaļas pārdomas par ideju ceļiem un pārvērtībām, tas iekšējais monologs, ko tagad no jauna atklājis avangardistiskais kinematogrāfs.

Fantastikas autors, tāpat kā zinātnieks, vispirms eksperimentē. Daudzu sacerējumu pirmā neuzrakstītā frāze varētu skanēt tā: «Kas būs, ja…» Tieši tādu jautājumu ari uzdevuši angļu rakstnieki ar savu «Mutantu-59». Viņi radījuši tādu kā izmēģinājumu poligonu. Tāda iztēles eksperimenta mērķi ne ar ko neatšķiras no zinātnisku eksperimentu mērķiem.

Fantastika vienīgi papildina apspriežamo problēmu ar tai trūkstošo cilvēcīguma elementu un tādējādi kļūst par savdabīgu zinātnes estētisko spoguli. Zinātnei ir vienaldzīgas morāles problēmas, turpretī zinātnieks — apzinīgs sabiedrības loceklis nevar un nedrīkst būt vienaldzīgs. Nevar matemātikas, fizikas, bioloģijas vai ķīmijas valodā izklāstīt kāda atklājuma morālos aspektus. Fantastika dod tādu iespēju. Arī tās valoda, vienalga par kādu zinātni būtu runa, ir vienota — visiem pieejama. Leģendārais Per- sejs varēja saskatīt sava vairoga spogulī gan skaisto Andromedas seju, gan čūskmataino Gorgonas galvu. Bez šā vairoga, kā mēs atceramies, zobens bija bezspēcīgs. Šie apstākļi arī deva mums iespēju zinātnes morāles un mērķu aspektu novērtēšanai izvēlēties zinātniski fantastisku sacerējumu. «Mutanta-59» katastrofās vismazāk vainojama pati zinātne.

Komentējot amerikāņu bioķīmiķu paziņojumu, V. Engelharts sacīja: «Galvenās briesmas ir nevis pašos eksperimentos, bet gan tajā apstāklī, lai šie eksperimenti nekļūtu par operēšanas priekšmetu vieglprātīgu un bezrūpīgu cilvēku vai ari ļaunu elementu rokās. Pret šīm briesmām tad arī jāvēršas vispirms.»

Tā ir skaista atbilde uz jautājumiem, kurus mums uzdevuši Pedlers un Deiviss.

Zinātniskais meklējums nav akls brauciens pa nezināmām maģistrālēm. Viss atkarīgs no tā, uz kā guldītas šā meklējuma stipri sazarotās sliedes — uz sociālās vienlīdzības un pārdomātas plānošanas stingrā pamata vai arī uz tā sauktās privātās iniciatīvas purvainās augsnes.

Pievērsīsimies no jauna «Mutantam-59», kas noderēja mums par tādu kā uzskatāmu modeli. Parasti, analizējot darbu, pat tad, ja tas ir virspusējs analīzes «eksperiments», ir pieņemts izcelt galveno domu. Tā kā laikus tika veikti pasākumi, ļaunums saņēma sodu un katastrofa uz Zemes nenotika. Bet Marsa tuksnesī uz mūžīgiem laikiem apklususī automātiskā stacija? …

Mūsu dienās, kad starptautiskā saspīlējuma izkliedes politika iemantojusi vispārēju atzinību, bet daudzpusēja sadarbība starp valstīm ar atšķirīgu politisko iekārtu kļuvusi par neapstrīdamu realitāti, rūpes par mūsu kopējo māju — biosfēru stingri iesakņojušās cilvēku sirdīs. Tieši tāpēc mēs esam pateicīgi par baudu, ko guvām, izlasot Kita Pedlera un Džerija Deivisa gudro un asi uzrakstīto grāmatu.

Domās, uz kurām tā mani ierosināja, es dalījos ar jums. Es nevarēju tās nosaukt citādi kā par «pēcvārda eksperimentu».

Jeremejs Painovs



[3] frenks buhmans — amerikāņu žurnālists ideālists, kas nodibinājis kustību par tā saukto morālo modernizēšanu, kura izplatījās Rietumos mūsu gadsimta 20.—30. gados.

[4] mana vaina. (latīņu vai.)


[6] «3a py6e>kom», 1974, 31.

Загрузка...