Mutants-59 plastmasu ēdājs

18

— Nu, bet tagad iesim, ko?

Kad viņi no silti piekurinātā vestibila izgaja piesnigušajā ielā, jau bija satumsis. Debesis bija saltas,

skaidras, mirgojošām zvaigznēm piebērtas. Abi paskatījās uz augšu, uz ledaino bezgalības panorāmu.

Marss bija redzams kā bāli sarkans gaismas punktiņš. Ne Džerards, ne Anna neko nebija dzirdējuši par Konrāda līdzenumu.

Tas atrodas trīssimt kilometru uz ziemeļiem no Marsa ekvatora. Vispirms to atklāja fotouzņēmumos, kurus pārraidīja planētai tuvu garām lidojošs kosmiskais aparāts, un tieši līdzenuma vienmuļais reljefs padarīja to par ideālu mīkstas nolaišanās vietu pirmajam automātiskajam izlūkam.

Divdesmit četras stundas garā Marsa diena gāja uz beigām. Austrumu pusē aiz kraujajiem pakalniem grima mazs, asinssārts saules disks, un pār klintīm un smiltājiem kā milzīgi pirksti stiepās violetas ēnas.

Vienīgā skaņa te bija vāra salta vējiņa svilpoņa, uzraujot gaisā nelielus smilšu virpulīšus. Pakalnus sedza pelēcīgas sarmas cepures, bet dažās dziļākās plaisās pie krātera pamatnes bija redzami dīvainu apveidu ķērpju pudurīši.

Pa tumši violeto debesu kausu peldēja reti mākonīši, un tā arī bija vienīgā kustība, kas atdzīvināja ainavu. Ainavu, kurā nekas nebija mainījies gadu pēc gada, gadsimtu pēc gadsimta.

Nevienu aci nepriecēja krāsu rotaļa, neviena auss neieklausījās vējiņā, neviena roka nepieskārās klintīm, lai tās pārveidotu. Tikai ķērpji centās uzsūkt dzīvību no mitrajām plaisām.

Neviens nedzirdēja arī vājo dunoņu, kas nāca no debesu dzīlēm. Tad rietošās saules stari apspīdēja sīku dzirkstelīti, kas traucās starp zvaigznēm.

Pamazām attālā dunoņa pārauga raķešu dzinēja rēkoņā — ugunīgo asti svaidīdams, uz planētas nolaidās «Argonauts-1».

Tam tuvojoties, kā verdošs mākonis gaisā uzšāvās vieglās smiltis, pār līdzenumu aizvirpuļoja klints bluķi, kurus bija izkustinājuši no vietas raķetes radītie viesuļi. Beidzot lempīgais zirnekļveidīgais radījums atspiedās uz trijām hidrauliskajām kājām, kuras vispirms saliecās, bet pēc tam lēni iztaisnojās. Dzinējs apklusa, un vējš pamazām izkliedēja putekļu mākoni. Līdz sarkankvēlei nokaitētā sprausla krak- šķēdama dzisa retinātajā gaisā.

Tad kaut kur kukainim līdzīgā korpusa augšdaļā iegaudojās palīgmotors, atvērās maza lūciņa, no tās izlīda sarežģīta radioantena un ar klikšķi izpleta savu tīmekli.

Automātiski ieslēgušās elektronu ķēdes atdzīvināja komplicēto ierīču labirintu raķetes iekšienē. Cilvēka radītā būtne pamazām sāka darboties. Korpusa pamatnē atvērās durtiņas, pa tām pastiepās posmaina roka ar lāpstiņu, pagrāba mīkstās Marsa smiltis un ievilkās ar savu guvumu atpakaļ. Mēraparāti sāka noteikt temperatūru, vēja ātrumu, radiācijas pakāpi un skābekļa daudzumu gaisā.

Spēcīgi raidītāji savāca mērījumu rezultātus, pārvērta tos par radioimpulsiem un aizsvieda atpakaļ uz Zemi — uz turieni, kur Kenedijā zemesraga ko- mandcentrā svinēja uzvaru.

Visu auksto nakti «Argonauts-1» ar saviem signāliem neatlaidīgi veidoja senās planētas radio- ainavu. Un cieši savītie vadi un shēmas visu šo laiku karsa un karsa.

Siltums pamazām aizkļuva arī līdz loģiskajai šūniņai M-13. Tas atdzīvināja Einslija mutanta-59 sastingušās sporas.

Divas stundas pēc saules lēkta «Argonauts-1» negaidot beidza pastāvēt. Tā spīdīgā ķermeņa šūnās bija sākusi kļūt mīksta plastmasa …