Mutants-59 plastmasu ēdājs

6

— Jā, tā ir… Aizbrauciet un izdibiniet, kas viņiem uz sirds, bet neuzņemieties nekādas saistības. Viņu ir divi: vienu sauc Hollands, to es nepazīstu, viņš ir no Transporta ministrijas, bet otrs ir Toms Maijerss. No tā tipa, Lūk, sargieties, viņš ir no jūsu tā sauktās vecās gvardes — alus cienītājs ar buldoga purnu… Nūja, nūja… Bet galva viņam uz pleciem ir, domāt viņš prot, tā ka pārāk nebikstiet. Kur? Pagaidiet… Rūpniecības ministrijā, 242. istabā.

Gaiss metro vagonā bija mitrs un sastāvējies, bet nogurušie sezonas biļešu īpašnieki, kas bariem steidzās uz mājām, smaržoja pēc veciem losjoniem un slapjām drānām. Vilciens dārdēdams un klabēdams drāzās pa tuneli, un pasažieri šūpojās no vienas puses uz otru kā kastē stāvus sapakotas lelles. Nokrist viņi nevarēja, jo trūka vietas, turklāt dažus no krišanas sargāja tie laimīgie, kam bija izdevies ieķerties ādas turekļos.

Nevienmērīgais riteņu troksnis gandrīz nomāca vārdus, acis truli blenza kaimiņu plecos.

Garš vīrietis, kurš zemo griestu dēļ bija piespiedis zodu pie krūtīm, veltīgi mēģināja lasīt avīzi «Financial Times», uzlicis to uz tuvākās muguras. Korpulenta dāma, gārdzoši elpodama, kājas iepletusi, stāvēja iepretī pinkainam, bārdainam puisietim, kas bija ērti atgāzies sēdeklī. Viņa niknām acīm urbās jaunajā cilvēkā, bet tas ir nedomāja dot sievietei vietu. Vagona otrā galā jauna māte centās nomierināt savu trokšņa satraukto mazuli.

Samazinājis ātrumu, vilciens čīkstēdams apstājās. Tiklīdz aprāvās riteņu hipnotizējošais ritms, balsis, kas bija pūlējušās pārkliegt dunoņu, uzreiz noklusa līdz mulsiem čukstiem. Piepešs grūdiens — un vagoni atkal sakustējās, lai tūlīt nočīkstēdami apstātos.

Vagonā iestājās svelmīgs, satraucošs klusums.

Ritēja minūte pēc minūtes, un nemierīgie pasažieri sāka šļūkāt kājas. Divas jauniņas kantoristes, iespiestas stūri netālu no durvīm, vienīgi sev pašām zināmu iemeslu dēļ sāka ķiķināt.

Garais vīrietis, ar skaļu čaukstoņu salocījis avīzi, sāka pētīt sludinājumus virs sēdētāju galvām. Viņa uzmanību sevišķi piesaistīja viens no tiem — cik izdevīgi ir pārcelt kantorus ārpus Londonas. Vīrietis ironiski nosmīnēja.

Sēdošais jauneklis, ar kāju sizdams takti, paklusām svilpoja un ik pa brīdim palūkojās uz sievieti. Viņš pat pamirkšķināja stāvētājai ar aci, un likās, ka sieviete varētu viņu vai apēst.

Pēkšņi zem grīdas iedarbojās kompresors, tā pulsējošā dunoņa uz brīdi viesa cerību sasprindzinātajā klusumā. Bet arī tā aprāvās, un neomulīgajā klusumā tikai laiku pa laikam atskanēja knikšķi — tur dzisa sakarsušais metāls.

Pagāja piecpadsmit minūtes, un pasažieri jau sāka skatīties pulksteņos, iedomādamies piedegušās zupas un aizdomu pilnās sievas. Kalsns cilvēks ar putna seju izvilka no kabatas reliģisku traktātu un sāka pusbalsī to lasīt. Atmosfēra nokaita. Jauneklis sameklēja cigareti un aizsmēķēja. Resnā dāma nikni parādīja ar pirkstu uz aizrādījumu «Nesmēķēt!» uz loga stikla. Tad jauneklis, vērdamies sievietei cieši acīs, cik lēni vien varēdams nobirdināja karstos pelnus viņai uz mēteļa.

Te pēkšņi stikla durvis starp vagoniem atslīdēja vaļā un pūlī iespiedās mundrs, sārls mašīnists zilā kokvilnas formā. Klusums uzreiz bija iztraucēts, un no visām pusēm sāka birt jautājumi:

— Kas noticis?

— Cik ilgi tas turpināsies?

— Vai nevajag pastumt?

Mašīnists mierinoši pacēla rokas.

— Nav ko uztraukties, lēdijas un džentlmeņi, neliela kļūmīte ar signalizāciju, un tas ir viss. — Pasažieri novaidējās, un viņš turpināja: — Jums būs jāizkāpj no vilciena un pa tuneli jāaiziet līdz nākamajai stacijai.

— Bet tur taču ir sliedes! Mūs nositīs ar elektrību!

— Cik tālu tas ir?

— Nu, nu, nu. — Mašīnistam bija prieks uzstāties kā komandierim, t— Nav ko uztraukties, mēs jau izslēdzām strāvu. Neliela pastaiga, nekas vairāk. Mazliet putekļains tur gan ir, bet nekas ļaunāks jums nedraud. Bet tagad kāpiet laukā, tikai pārejiet uz priekšējo vagonu, un viss būs kārLĪbā.

Viegli pagrūdis tuvākos pasažierus uz atvērto durvju pusi, viņš devās tālāk uz citiem vagoniem, bet ļaudis, neapmierināti rūkdami, jau virzījās uz blakus vagonu. Kāpdami pāri spraugai starp vagoniem, viņi nemierīgi ielūkojās tumsā starp vagoniem. Likās riskanti kaut vai uz īsu brīdi šķirties no gaišajiem, drošajiem vagoniem. Gaiss tuneli oda pēc mitruma, pelējuma un sakarsušas izolācijas.

Tunelī izkāpušie pasažieri apskurbuši skatījās miglā, ko pāršķēla rupjas gaismas strēles no ne ar ko neapsegtām spuldzēm. Tagad tikai ieapaļās, melnās tuneļa ribas šķīra viņu mirstīgās miesas no zemes briesmīgās masas, un ar šo apziņu pietika, lai mitētos jebkuras sarunas.

Kāds nosvilpās, lai pārbaudītu, vai būs atbalss. Skaņa acumirklī apdzisa, izšķīzdama sadusējušajā gaisā. Ļaudis bikli taustījās uz spilgtā stacijas uguņu plankuma pusi, un garais vīrietis, nevienu neuzrunādams, izmeta:

— Trīs dienas nogājuši, viņi atrada ūdeni.

Apkārtējie nervozi iesmējās, sasprindzinājums atslāba: varēja jau redzēt, ka pirmie pasažieri neveikli rāpjas uz platformas. Resnā dāma ar acīm būtu vai apēdusi jaunekli, redzot, ka viņš palēkdamies tuvojas stacijai.

Bet tunelī aiz viņiem zilā formā ģērbtais mašīnists teica virs luksofora iemontētā telefona klausulē:

— Nē, bija zaļā. Un tomēr automāts ieslēdza bremzes. Nē, tās arī bija kārtībā. Ko? Kā tad, ka aizbraukšu.

Mašīnists pakāra klausuli un pa gulšņiem soļoja uz staciju, pie sevis lādēdamies, skatienam slīdot pa resnajiem kabeļiem, kas nokarājās starp kronštei- niem. Viņš apstājās, paošņāja gaisu, un viņa seja saviebās aiz riebuma. Viņš vēlreiz paraudzījās uz samezglotajiem kabeļiem, un riebumu viņa sejā pilnīgi nomainīja neizpratne.

Tieši viņam priekšā kāds kabeļa posms bija pārklāts ar spīdīgām, daudzkrāsainām gļotām, kas lēnām pilēja uz sliedēm. Dažviet nespodrajā gaismā sarkans spīdēja atkailināts varš, citur gļotām virsū bija plāna putu plēvīte, kas, burbuļiem plīstot, viļņojās un čokurojās.

Kādu laiciņu mašīnists stāvēja kā piekalts, tad pagriezās un klupdams krizdams skrēja atpakaļ pie telefona.

Hollands sēdēja savā kabinetā, turēdams vēderu un viebdamies no sāpēm. Viņam priekšā uz galda stāvēja pudelīte ar baltu kuņģa mikstūru un glāze ar ūdeni. Viņš iepilināja zāles glāzē, ar zīmuli samaisīja un vienā paņēmienā izdzēra. Pēc brīža viņš noraugā- jās un bailīgi paskatījās uz atvērtajām durvīm, vai tikai sekretāre nav dzirdējusi.

Iezvanījās telefons. Hollands pacēla klausuli.

— Hallo, jā. Ak Sleiters? Nu, kā iet, Laionel? Te runā Bernards Hollands. Paklausieties, te ir uzpeldējis vēl kaut kas svarīgs. Man šķiet, ka tam ir sakars ar mūsu problēmu. Izgājis no ierindas luksofors metro. Nē jau, es paskaidrošu vēlāk. Interesanti… Ko? … Vai tiešām? … Kur?… Kas jums paguvis to paziņot? Vai jūs nevarētu atbraukt šurpu? Jā, es esmu darbā… Un kāpēc gan ne? … Katrā ziņā paņemiet viņu līdzi… Jā, cik ātri vien varat. Gaidu jūs pēc piecpadsmit minūtēm.

Nenolicis klausuli, viņš nospieda turētāju, tad aši palaida to vaļā un sāka griezt citu numuru.

Hollanda kabinets bija piesmēķēts zils, uz plaukta stāvēja tukšu kafijas tasīšu kaudzes. Maijerss sēdēja uz palodzes, sūkdams neaizdedzinātu pīpi. Sleiters un Hollands uzmanīgi klausījās Džerardā.

— Rezumēsim, kas mums ir, — teica Lūks. Viņš skaitīja punktus, ar pirkstu sitot pa otras rokas delnu. — Pirmkārt, katastrofa Hītrovā: sabojājies degvielas

sūkņa kontrolbloks, tajā konstatējām izolācijas bojājumu, bet temperatūra nav bijusi tik augsta, lai izolācija varētu izkust, kur nu vēl sadegt. Pareizi?

Uzmanīgie klausītāji pamāja ar galvu.

— Otrkārt, — Džerards uzrunāja Sleiteru, — jūs stāstījāt mums, ka jūsu satiksmes kontroles sistēmā sabojājies kāds no skaitļotāja elementiem, un atkal neizprotamā kārtā bojāta bijusi izolācija.

— Bet mēs nezinām, — iejaucās Hollands, — vai tas bijis katastrofas cēlonis.

— Tas nav svarīgi, — sacīja Maijerss. — Es piekrītu — mēs nezinām, vai tas ir bijis par cēloni šai putrai, bet to, ka sabojājies šis elements, mēs zinām droši. Vai nav tiesa?

Džerards satraukti turpināja:

— Pareizi. Mēs zinām, ka sabojājās ķēde. Dažādas iekārtas, dažādas firmas, bet cēlonis viens un tas pats.

— Nē. — Maijerss pavicināja pīpi. — Es domāju, ka tā mēs nekur tālu netiksim. Jūs aizraujaties ar sofistiskiem argumentiem. Jūs taču nevarat pieņemt …

Džerards pasmaidīja.

— Varu pamēģināt.

Hollands aiz nepacietības saviebās.

— Es skaidri un gaiši pateikšu, kas jums aiz ādas. Aminostirēns — tas ir tas, kas apvieno visas kļūmes, vai ne?

Džerards pameta ar galvu.

— Ir diezgan lielas izredzes, bet…

Maijerss nosprauslājās.

— Galīgi nekādu! Nejauša sagadīšanās. Kur tas dzirdēts, ka plastmasas saista tādā veidā? Izgarojot plastifikatoriem, dažas no tām saplaisā, bet ne jau vienkārši izzūd.

Džerards tomēr palika pie sava.

— Pieņemsim, ka notikušas aminostirēna struktūras iekšējas izmaiņas. Pacietieties un uzklausiet mani. Pieņemsim, ka notikušo izmaiņu dēļ aminostirēns kļuvis jutīgāks pret temperatūru.

— Skaitļotāja kļūmei nebija nekāda sakara ar temperatūru, — viņu pārtrauca Sleiters. — Tā nav nekāda lidmašīnas katastrofa…

Maijerss smagnēji piecēlās un, pirkstu kauliņus nepacietībā knikšķinādams, teica:

— Protams! Neņemiet ļaunā, doktor Džerard, bet mēs neizkustēsimies no vietas, ja tēlosim šerlokus holmsus. Mums vajadzīgi vismaz daži fakti. Jūs teicāt, ka jūsu līdzstrādnieki pētot robotu. Vai drīz varam gaidīt rezultātus?

— Es tūlīt braukšu atpakaļ, — atbildēja Džerards. — Pēc pāris dienām man kaut kas būs…

Viņš aprāvās, jo iezvanījās telefons. Hollands paņēma klausuli.

— Hallo! Jā, te Hollands. Kur? Ak tā, es atceros … Jā, mēs esam tikušies… Jā… Nē, es neesmu viens, te vēl ir Maijerss no Tirdzniecības ministrijas… mm… Sleiters no Transporta ministrijas un doktors Džerards. Ko?… Jā, doktors Džerards, viņš pārstāv privātuzņēmumu — Kreimera aģentūru…

Iestājās ilgs klusums. Hollands uzmanīgi klausījās, un viņa seja kļuva aizvien drūmāka. Pārējie sēdēja nekustēdamies un tikpat uzmanīgi lūkojās Hollanda sejā, cenzdamies uzminēt, kas noticis.

— Cik daudz es viņiem drīkstu stāstīt? — beidzot viņš jautāja. — Saprotu. — Viņš paskatījās uz Dže- rardu. — Jā, ar to es tikšu galā. Zināms. Uz redzēšanos!

Hollands nolika klausuli; visi manīja, cik viņš satraukts.

— Doktor Džerard, ir noticis kaut kas ļoti nopietns. Baidos, ka mums vajadzēs atlikt šo sarunu…

Džerards paskatījās pulkstenī.

— Lai notiek, es eju. Līdzko mums kaut kas būs, es došu jums ziņu.

— Kas lēcies? — sāka Maijerss. Hollands ar rokas mājienu lika viņam klusēt."

— Paldies, ka jūs ziedojāt mums tik daudz sava laika, doktor Džerard. Mēs katrā ziņā sazvanīsimies tuvākajās dienās.

Džerards gribēja kaut ko bilst, bet pārdomāja un, ar visiem sarokojies, izgāja.

Hollands to vien bija gaidījis.

— Zvanīja Vaitings… mm… Vispirms man jānoskaidro viens apstāklis. Jūs acīmredzot esat devuši parakstu, ka neizpaudīsiet valsts noslēpumu? — Abi vienlaikus palocīja galvu. — Redziet, mūsu ieejas atļaujas ir nosūtītas admiralitātei. Tā ir tukša formalitāte … Mēs viņiem esam vajadzīgi un šajā pašā brīdī.

— Vai jūs mums tomēr nepateiktu, kāda velna pēc? — ērcīgi iejautājās Sleiters.

— Zinu tikai to, ko man pateica, — atbildēja Hollands. — Rādās, ka Viņas Augstības zemūdene «Tritons», pirmā angļu zemūdene, kas apbruņota ar raķetēm «Poseidon», bez vēsts pazudusi ar visu apkalpi kaut kur uz rietumiem no Aranas.

Ja jūs iziesiet cauri admiralitātes arkai un dosieties uz Bekingemas pils pusi, tad, turēdamies ielas vidū, apmēram pēc simts soļiem atrādīsieties tieši virs vienas no visslepenākajām telpām visā Lielbritānijā. Ne jau uz tās griestiem — šī telpa atrodas divdesmit sešus metrus apakš zemes.

Lai iekļūtu tajā, vispirms jūs aicina ar sarkankoku un varu bagātīgi izrotātā istabā tuvējā admiralitātē, kur jauka, bet seksuāli nepievilcīga sekretāre liek uzrādīt plastmasas taisnstūri. Viņa lūdz jūs pagaidīt un, paņēmusi plāksnīti, ieiet blakus istabā pie analizatora, ar kura palīdzību kaut kur attālāk novietots skaitļotājs pēc plastmasā iespiestā ferromagnētiskā ieraksta pārbauda jūsu personību. Pēc dažām sekundēm līdzās analizatoram uzstādītais teletaips noknik- šķējis izgrūž papīra strēmelīti ar koda cipariem. Sekretāre salīdzina šos ciparus ar ņirbošajām ciparu kopām uz zaļā ekrāna virs analizatora un izlemj — laist jūs iekšā vai izmest laukā pa durvīm. Viņai šis darbs patīk.

Ja skaitļotājs pavēl sekretārei jūs ielaist, viņa ar to pašu nedzīvo burvību pieved jūs pie tumša koka durvīm un piespiež pogu, blakām pogai iedegas spuldzīte, un durvis atdarās. Aiz durvīm stāv divi formās tērpti jūras kara flotes policisti, un jūs esat pārsteigts, ieraugot, ka viņi ir apbruņoti un abiem plecā karājas gāzmaskas. Viņi ved jūs tālāk, un, līdzko esat pārkāpuši slieksni, vecmodīgo kantora burvību nomaina kailais, pelēki krāsotais armijas parauga betons. Priekšā ir lifta kabīne.

Kamēr jūs gaidāt liftu, jūs apžilbina kluss uzliesmojums un no sienas izlīdusi fotokamera fiksē, ka esat parādījies.

Hollandu, Maijersu un Sleiteru lejup pavadīja ko- mandors Vaitings, pēc kura rīkojuma visiem trim atļaujas bija pārbaudītas jau pirms viņu ierašanās.

Lejā, gaitenī ar baltām sienām, spoža gumijas grīda pilnīgi noslāpēja soļu troksni. Lieli burti brīdināja: «Ieeja tikai ar A tipa caurlaidēm.» Aiz sargiem, kas nostājās viņiem ceļā, viesi paguva saskatīt tikai skaitļotāju aprises, vadības pultis un lielu sienas karti, uz kuras okeāni bija baltā, bet sauszeme zaļā krāsā.

Vaitings bija pieklājīgi novērsis viesu uzmanību no sargiem un ievedis viņus savā kabinetā. Visi trīs uzmanīgi klausījās viņa paskaidrojumus:

— Kā jūs zināt, kuģiem, kas apbruņoti ar «Polaris» un «Poseidon» tipa raķetēm, ir roteikti stingri ierobežojumi, lietojot radiosakarus atklātā jūrā. Praktiski tie ir šādi: apsveikumu apmaiņa starp jūrniekiem un viņu piederīgajiem reizi nedējā un atsevišķi ope- ratīvi ziņojumi…

— Un kādi tie ir? — apjautājās Maijerss.

— Atvainojiet, — atbildēja Vaitings, pašūpodams galvu, — mūsu princips ir «katrs zina tikai to, kas viņam nepieciešams». — Viņš saminstinājās, pats savu vārdu skarbuma apmulsināts. — Jūs droši vien būsiet pārsteigti, uzzinot, ka šajā operācijā ir dažas detaļas, par kurām pat man nav ne jausmas — nebija nepieciešamības iepazīstināt mani ar tām.

— Lai velnišķīgajam ienaidniekam, pat maucot jums nagus, neizdotos piespiest jūs visu izpaust, — pajokoja Maijerss.

— Laikam gan, — Vaitings tādā pašā tonī atbildēja, taču nepasmaidīja. — Tātad turpinām: «Tritons» pēkšņi ieslēdza zemfrekvences raidītāju, ko izmanto tikai…

— Zināmos stratēģiskos apstākļos, — rāmi papildināja Sleiters.

— Hm… pareizi. «Tritons» paziņoja mums savu atrašanās vietu — dziļajos ūdeņos uz rietumiem no Aranas. Tas beidza piecu dienu braucienu un devās uz Gerlohu. Taisnību sakot, otrā rītā tam jau vajadzēja būt dokā, kad mēs saņēmām radiogrammu sēriju. Es negribu apgrūtināt jūs ar detaļām, bet, īsi sakot — viņi ziņoja par bezgala daudzām avārijām. Vispirms izgāja no ierindas dziļumstūres, tad raķešu automātiskās notēmēšanas ierīces un, beidzot, vadības postenis. Acīmredzot galvenajā navigācijas kontroles pultī bija izcēlies ugunsgrēks.

— Es lāgā nesaprotu… — ierunājās Hollands.

— Tūliņ sapratīsiet, — turpināja Vaitings. — Dežurējošajam radistam vajadzēja ziņot krasta bāzei par it visām kļūmēm. Nu, lūk, drusku agrāk tajā pašā dienā viņš ziņoja, ka nav kārtībā inerces navigācijas sistēma, tāpēc ka — es citēju ziņojumu — «vairākās ķēdēs vienlaikus noticis īssavienojums».

Maijerss sēdēja savā krēslā sagumis.

— īssavienojums… Es sāku aptvert… Kļūme izolācijā vai slēdžos…

— Gandrīz droši, — atbildēja Vaitings. — Viņš īsi ziņoja arī, ka sabojājušās dziļumstūres un skaitļotāji, kas kontrolē raķešu lidojuma tālumu. Visi bojājumi bija līdzīgi. Raidījuma beigas bija satriecošas, zemūdenē, šķiet, valdīja zināms… hm… apjukums un panika, bet tad… tad viņi apklusa.

Beidzis pavisam nepārliecinoši, viņš lēni aplaida skatienu apkārt, it kā meklētu palīdzību. Viņi visi iztēlojās, kā pēkšņā nāvē aiziet bojā simts astoņdesmit trīs virsnieki un matroži: pārplīst korpuss, zemūdenē ielaužas ūdens, un tērauda milzenis, gandrīz pilnīga, silta un droša mikroskopiska pasaulīte, strauji grimst tumšajā, aukstajā dzelmē. Eksplodē atomkatls un sešpadsmit raķetes …

Ilgi neviens neteica ne vārda. Pirmais ierunājās Maijerss:

— Visas sistēmas cita pēc citas …

— Eksplodēja? — vaicāja Hollands.

— Nav teikts, — atbildēja Vaitings. — Mēs nosūtījām uz to rajonu trīs glābšanas kuģus, bet tur ir pārāk dziļš, lai darbotos borta glābšanas ierīces, turklāt vēl astoņas balles stipra vētra… Mums atliek vienīgi gaidīt un nolaist ūdenī radiācijas mērītājus.

— Vai viņiem piekļūt nav iespējams? — jautāja Hollands.

— Tikai ar batiskafu un tikai tad, kad laiks kļūs labāks.

— Tātad nav nekādu cerību?

— Gandrīz nekādu. Nē, galīgi nekādu. — Vaitings novērsās. — Tonijs Marsdens, kapteinis … mēs kopā mācījāmies Dortmutā … — Viņš saņēmās un turpināja: — Esmu dzirdējis, ka kaut kas līdzīgs noticis ar transporta kontroles sistēmu un arī ar lidmašīnu, kas nogāzās Hītrovā.

Viņš pameta ar galvu uz Maijersa pusi. Maijerss īgni attrauca:

— Kāda velna pēc jūs lienat…

Vaitings bija pilnīgi saņēmis sevi rokās.

— Mister Maijers, runa ir par valsts interesēm. Ticiet man, mēs lietojam pilnīgi likumīgus informācijas iegūšanas paņēmienus. Cik es saprotu, kā Naitsbridžā, tā Hītrovā un, ļoti iespējams, arī «Tritonā» mums ir darīšana ar izolācijas bojājumiem.

Pēc septiņiem laulībā pavadītiem gadiem Anna Kreimere saprata, ka joprojām izjūt godbijīgas bailes sava vīra priekšā. Viņu pazīšanās un kopdzīves pirmajos gados vīrs Annai bija kā tāds draudzīgi noskaņots milzis. Daudzējādā ziņā viņš atgādināja Annas tēvu, bargu cilvēku ar apskaužamu, bet koloniālā dienesta rūpestos izžuvušu prātu.

Kreimers jau kopš pirmās tikšanās bija iedvesis viņai bailes, bet fakts, ka šis izcilais cilvēks patiešām mīl un grib precēt viņu, šķita Annai savdabīga kompensācija par tēva nāvi un mazināja ilgas pēc viņa.

Pirmajā gadā viņi bija bezgala laimīgi. Visu savu enerģiju Kreimers bija ziedojis ģimenei, ar savu iztēli apgaismodams katru sievas dvēseles kaktiņu un piepildīdams it visu viņas dzīvi. Tad nāca brauciens uz Kanādu, bet tūlīt pēc atgriešanās — aģentūras izveidošana Londonā.

Pārmaiņas notika pamazām. Sākumā aģentūra prasīja visu spēka atdevi, un Anna lepojās, ka var palīdzēt vīram nest smagumu. Viņš savukārt bija

lepns par sievas ieinteresētību un pateicīgs viņai par palīdzību. Viņi kopīgi izstrādāja grupas struktūru. Viņa piedalījās visās organizēšanas sēdēs, pati vārīja kafiju, rakstīja uz mašīnas stenogrammas.

Rakņādamās atmiņās, Anna gribēja atrast tieši to bridi, kad bija sākušās pārmaiņas.

Viņa gulēja gultā, sasistais plecs vairs nesāpēja, tikai mazliet sūrstēja. Viņa jau no septiņiem vakarā gaidīja pārnākam Kreimeru. Bet tagad pulkstenis jau bija divi, taču no viņa nebija ne vēsts. Kreimers pat nebija piezvanījis, lai gan bija solījis būt mājās agri. Viņi bija norunājuši klusi ieturēt pusdienas jaunajā Javas restorānā, bet pēc tam aiziet uz teātri.

Tas negadījās pirmo reizi. Jau divus gadus tā bija viņu kopdzīves norma. Taču šoreiz bija sevišķa diena — viņu pirmās tikšanās gadskārta. Viņi bija satikušies diezgan aizraujošos apstākļos — vecās Nāciju Līgas zālē 2enēvā, kur abi piedalījās kādā zinātniskā konferencē.

Anna jau zināja: atgriezies viņš ir nedomās kaut ko paskaidrot un atvainoties. Darbs viņam bija pirmajā vietā un stāvēja ārpus aizdomām tāpat kā viņš pats.

Viņa mēģināja uztaustīt to liktenīgo brīdi, kad doma par aģentūras radīšanu un — kaut gan Anna nespēja atzīties pat sev — laulība ar Kreimeru bija zaudējušas sākotnējo pievilcību. Varbūt vainīgs bija Raits un viņa atklājumi plastmasu nozarē. Līdz tam laikam viņi iztēlojās aizraujošu, bet neienesīgu nākotni — neliela zinātnieku grupiņa risina globālas problēmas.

Likās, viņus visus pārņēmusi doma, ka zinātnes uzdevums ir kalpot cilvēkiem un ka tā nedrīkst kļūt par noslēgtu intelektuālu spēku. Ticība tādai jaunās zinātnes sūtībai nāca galvenokārt no Kreimera, pamatojās uz viņa dziļās erudīcijas un filozofiskās gudrības.

Bet tad gandrīz uzreiz radās iespēja pārvērst aģentūru par ienesīgu, plaukstošu uzņēmumu. Viņiem pievienojās Raits ar savu jauno plastmasu amino- stirēnu. Kreimers izmantoja šo izdevību, lai radītu stabilu finansiālo bāzi citiem pasākumiem, bet pamazām pētījumi plastmasas nozarē tika atstumti otrā plānā, un drīz vispār jebkuri citi darbi tika pārtraukti. Šodien Kreimera jaunās ieceres bija bezmaz simtprocentīgi komerciālas. No idejas par zinātnes kalpošanu cilvēcei, kas savā laikā bija viņu iedvesmojusi, nebija vairs ne miņas.

Tovakar, gaidot Kreimeru, cīnoties ar nogurumu, sāpēm un izsalkumu, Anna iedrošinājās izdarīt kaut ko tādu, ko agrāk nebūtu spējusi pat iedomāties. Viņa iegāja vīra kabinetā, attaisīja galdu — vissvētāko vietu, kam pat kalpone nedrīkstēja piedurt pirkstu, un izņēma no augšējās atvilktnes vēstuli. Tagad tā atradās zem viņas spilvena, un nu jau trīs stundas Anna pūlējās iedrosmināt sevi, lai atplēstu vēstuli.

Rokrakstu viņa pazina. Pēc pēdējā brauciena uz Kanādu Kreimeram straumēm pienāca korespondence no darījumu partneriem, draugiem un paziņām.

Taču mēneši ritēja, un straume palēnām izsīka, līdz kamēr palika viens vienīgs rakstītājs — kāda sieviete. Viņa sūtīja vēstules apbrīnojami regulāri divus gadus, un reiz Anna saņēmusies pajautāja Kreimeram, kas viņa tāda ir. Kreimers iesmējās un atbildēja, ka tā ir kāda stipri vīrišķīga ķīmijas profesore no Dienvidsaskačevanas universitātes. Tipiska amerikāņu dāma ar platiem pleciem un balsi kā aļņu bullim riesta laikā. Viņa arī pasmaidīja, neticēdama vīra vārdiem. Viņi nekad nebija interesējušies viens

par otra vēstulēm vai privāto dzīvi, bet Kreimers sarakstījās gandrīz ar visu pasauli.

Drīz vēstules sāka pienākt no dažādu Eiropas valstu galvaspilsētām, bet šorīt, līdzko Kreimers bija izgājis no mājas, pienāca vēl viena, ar Kembridžas zīmogu. Tās pašas dienas vakarā, juzdama riebumu pati pret sevi, Anna ienesa vēstuli virtuvē, virs tvaika uzmanīgi atlipināja aploksni un nolika uz galda, apņēmusies vēstuli izlasīt.

Tomēr Anna nespēja to izlasīt. Viņa sēdēja, nenolaizdama acis no vēstules, staigāja pa istabu, taču vainas apziņa bija pārāk stipra. Beidzot viņa paņēma vēstuli un pabāza zem spilvena. «Ja divpadsmitos viņš vēl nebūs pārnācis,» viņa izlēma, «es izlasīšu vēstuli.» Bet pulkstenis nosita divpadsmit, pēc tam vienu, tomēr ultimāts izpildīts nebija. Tagad pulkstenis jau rādīja divi, bet vēstule kā bija, tā palika nelasīta.

Lejā viesistabā atskanēja neliels troksnis, un Anna pietrūkās gultā sēdus, pie tam neveikli sakustinādama plecu. Elpu aizturējusi, viņa ieklausījās pustumsā, bet troksnis vairs neatkārtojās.

Viņiem bija liels, pārbarots runcis, vārdā Arhi- mēds, kas vēl joprojām uzskatīja sevi par graciozu mazu kaķēnu un mūždien apgāza dažādus nieciņus un greznumlietas, mēģinādams iespraukties šķirbās, kas bija pārāk šauras viņa piebriedušajam viduklim.

Droši vien tas bija runcis.

Anna atkal atslīga gultā — neciešami _ sāpēja plecs. Piepeši viņa pret savu gribu sāka raudāt, viņu pārņēma skaudrs žēlums pret sevi. Viņa jutās viena, pamesta šajā platajā gultā, milzīgajā tukšajā dzīvoklī.

Zēlumu nomainīja nevaldāmas dusmas. Anna pasniedzās pēc slēdža, iededzināja gaismu un izvilka no spilvena apakšas aploksni. Vēstule bija gara,

uzrakstīta sīkā, sievišķīgā, diezgan grūti salasāmā rokrakstā. Izlasījusi dažas rindas, Anna izlēca no gultas un, blakus istabā ielējusi sev džinu, nolika glāzi uz galdiņa blakām gultai, lai lasītu tālāk.

Tā nebija vienkārša mīlestības vēstule. Vietām tā izklausījās gandrīz vai ģimenīga. Vēl vairāk: starp sūtītāju un adresātu pastāvēja intelektuāla tuvība. Vēstule bija pilna ar dažādiem jociņiem par zinātni, ar mājieniem uz zinātnes pasaules slavenībām. Ša- rona — ar šādu vārdu bija parakstīta vēstule — ar Kanādas pētniecības padomes līdzekļiem acīmredzot bija ilgi ceļojusi pa Eiropu un guvusi lielu labumu no šā ceļojuma.

Viņa neapšaubāmi bija — un te Anna sajuta tik skaudru greizsirdības dūrienu, ka pat aizmirsa savainoto plecu — gudra un pieredzējusi. Kad Anna beidza lasīt pēdējo lapaspusi, atskanēja telefona zvans, kas lika viņai satrūkties. Iekams pacelt klausuli, viņa neapdomājot pabāza vēstuli zem spilvena.

Zvanīja Kreimers.

— Paklau, dārgā, man briesmīgi žēl, ka tu pazaudēji vakaru… — Līnijas otrā galā bija klusums. — Vai tu mani dzirdi?

Viņš izdzirdēja Annas kluso un apslāpēto balsi:

— Dzirdu.

— Nu, kas tad ir noticis veikalā? — Kreimers neļāva viņai atbildēt. — Nē, dārgā, tu, jādomā, esi nogurusi. Es tevi droši vien uzmodināju. Piedod… Pulksten trijos naktī nav ko runāt par zinātniskām tēmām. — Kreimera balss bija neīsta, ar ākstīgu pieskaņu un nemaz vairs nelīdzinājās tai, ko Anna bija pazinusi. — Man bail, ka es būšu te galīgi iestidzis. Nupat kā beidzu konferenci. Šonakt mājā vairs netikšu. Saredzēsimies rītvakar. Norunāts, dārgā?

Beidzot Anna izdabūja pār lūpām jautājumu:

— Kur tu esi?

— Vai tad es tev nepateicu? Kembridžā. Nu, es vairs netraucēšu tavu miegu. Ar labu nakti, dārgā. Lai dievs tevi svēti.

— Ar labu nakti, — Anna atbildēja, un viņš nolika klausuli ātrāk, nekā viņa paguva pateikt «nakti».

Anna atlaidās gultā, pēkšņi juzdamās vārga un kusla. Viņa atkal paskatlj as uz vēstuli; tā bija izsūtīta vakar, un sūtītāja brīdināja, ka piezvanīs Kreimeram uz darbu. Secinājums bija acīm redzams, un tomēr tagad, kad ļaunākais jau bija garām, Annai kļuva vieglāk ap sirdi. Viņa paņēma aploksni, pagrozīja to un vēlreiz izlasīja: «Doktore Šarona Džerarda». Džerards? Nu, protams, tāds pats uzvārds kā garajam, pabiklajam kanādietim, kuru viņa bija satikusi rotaļlietu sekcijā pirms vairākām stundām.

Viņa atcerējās, cik rūpīgi šis cilvēks bija apskatījis viņas plecu un cik atklāti jūsmojis par viņu. Viņa sejā, platajos, noLaidenajos plecos un slaidajā augumā bija kaut kas pazīstams. Ivs Montāns, lūk, kas! Viņā bija kaut kas no Iva Montāna, gan ne pārāk liela līdzība — Džerardam mati bija mazliet gaišāki —, bet ar to pietika, lai jums rastos aizdomas, ka esat šo cilvēku kādreiz jau redzējis.

Annai bija gadījies dzirdēt, ka Džerards šķīries no sievas. Kreimers Kanādā bija izturējies pret viņu ļoti draudzīgi un ielūdzis viņu pie sevis. Pēkšņi Anna kā dzelta izslējās taisni. Vēstules sāka pienākt pēc Kreimera atgriešanās no Kanādas. Pagaidi, pagaidi… Viņš taču tos trīs mēnešus bija dzīvojis pie Džerar- diem!

Pirmo reizi Anna saprata, kas ir aizskarta lepnuma mokas. Lai gan viņi bija nemitīgi attālinājušies viens no otra nu jau divus gadus, viņai nekad nebija ienācis prātā, ka vīrs varētu būt bijis neuzticīgs pat viņu laulības dzīves gaišākajās dienās. Tas bija šausmīgi.

Tatad viņš nodevis itin visu: viņu plānus, ideālus,

nākotni — visu …

Bet Džerards? Vai Kreimers būtu izjaucis viņa ģimenes dzīvi? Bet pēc tam pieņēmis viņu darbā? Domas dzenāja cita citu. Lielā džina porcija, ko Anna bija iedzērusi, sāka iedarboties, un arī nogurums lika sevi manīt. Viņa iegrima seklā miegā, kas nedeva atpūtu.

Anna pamodās deviņos no rīta salauzta un uztraukta. Roku nevarēja pakustināt, bet sāpes bija pie- rimušas un zilums uz pleca bija sācis dzeltēt. Kamēr viņa ģērbās, aizvadītās nakts šaubas atdeva vietu stingrai apņēmībai. Viņa izrunās visu ar Kreimeru jau šovakar pat. Nevarēja būt nekā ļaunāka par pēdējo divu gadu tukšo cietumu. Savā ziņā vīra neuzticība sagādāja Annai gandrīz vai tādu kā mierinājumu. Labāk tomēr sāncense ar miesu un asinīm nekā apziņa, ka vīrs pazaudējis vismazāko interesi par tevi…

Bet ko lai dara ar Džerardu? Pateikt viņam? Kāds no tā būs labums? Vai viņi ir šķīrušies? Droši vien aizgājuši katrs uz savu pusi, turklāt labi sen. Viņa ar sirsnību atcerējās Džerardu. Viņš bija piemuļķots, tāpat kā viņa. Pirmo reizi pēc daudzām stundām Annas lūpas savilkās smaidā: ja būs jāapvieno spēki, tad šis garais, pievilcīgais zinātnieks kļūs viņas sabiedrotais.

Mazliet vēlāk Anna piezvanīja Džerardam uz laboratoriju, lai uzzinātu plastmasas zobratu pārbaudes rezultātus. Viņš paziņoja par Raita apņemšanos atlikt pārbaudi. Bez tam viņš pastāstīja par luksofora sabojāšanos metro un par savu nodomu rīt no rīta papētīt notikuma vietu. Anna lūdza, lai ņem viņu līdzi, un Džerards, brīdi pārsteigts svārstījies, bija ar mieru.

Lūks pats lāgā nesaprata, kas viņam licis teikt «jā»; varbūt viņš cerēja, ka viņa pozīcija aģentūrā nostiprināsies, ja bosa sieva brauks kopā ar viņu. Viņš nevienam no saviem kolēģiem nebilda ne vārda, uz kurieni dodas: kad atgriezīsies ar īstiem bojātās izolācijas paraugiem, tad citādi. Bet varbūt viņš gribēja atkal sastapt Annu …

Vakarā Anna, sasparojusies, lai tiktos aci pret aci ar vīru, nolika pa rokai džina pudeli, uzvilka savu labāko zīda tērpu un sāka gaidīt Kreimeru.

Pagāja trīs stundas. Viņa apreiba no džina, pārģērbās peņuārā un drūmi iesmējās par melodramatisko skatu: viņa gaida pārnākam vīru, bet viņai priekšā uz galda — atmaskojošā vēstule.

Pēc kāda laika atskurbušajai Annai sāka salt, un viņa uzvilka naktskreklu un rītasvārkus. Vienpadsmitos viņai galva plīsa pušu no sāpēm un mācās virsū nelabums.

Pusdivpadsmitos iezvanījās telefons. Tas bija Kreimers. Šoreiz viņa balss skanēja sausi, gandrīz vai rupji:

— Piedod, dārgā, nekādi netieku atpakaļ. — Izklausījās, itin kā viņš būtu noguris, pārstrādājies. — Tev vajadzēs mani atvainot. Esmu ieputināts, sniegs pāri galvai. Līdz rītam atpakaļ tikt nav iespējams. Vai tu vari iedomāties?

— Jā, — klusi atteica Anna. Būtu viņš piezvanījis agrāk, viņa būtu pārvarējusi sevi, atbildējusi, atradusi kādus vārdus, bet tagad viņa jutās nosalusi un izvārguši. Viņa tikko jaudāja pačukstēt.

— Nu, labi, — sacīja Kreimers. — Tiksimies rīt. Pagaidām iztiec bez manis, mazulīt.

Viņš nolika klausuli.

Par daudz ko vajadzēja parūpēties, daudz ko

/ajadzēja apsvērt. Anna likās gulēt un pretēji ārsta ieteikumam ieņēma pāris miega zāļu tablešu. Pēdējais, ko viņa nodomāja aizmigdama, bija — ka tikai rit neaizmirstu uzģērbt kaut ko piemērotu metro…

No rīta Anna pamodās agri. Miegs bija sakārtojis viņas juceklīgās domas, galva bija skaidra. Viņa apģērbās, izgāja viesistabā, apsēdās pie galda un uzrakstīja Kreimeram vēstuli.

Kā vienmēr vēstulē sevi lika manīt viņas audzināšana un mūžīgais paradums slēpt savas jūtas. Vēstule iznāca kodolīga un īsa. Jūtas tajā netika, pareizāk sakot, gandrīz netika paustas. Annai kļuvis zināms, ka viņš krāpj viņu jau vairākus gadus. Tā ir nodevība pret abu kopdzīvi. Viņa nevēlas to turpināt. Viņa ir pārliecināta, ka viņš atradīs sev apmierinājumu ar citu. Un tikai šis pēdējais teikums daļēji ļāva noskārst viņas patiesos pārdzīvojumus.

Pirms aizlīmēšanas Anna vēlreiz ātri pārlasīja vēstuli. «Ja vīrs gribēs izmantot vēstuli šķiroties,» viņa sarūgtināta nodomāja, «tā noderēs par lielisku pierādījumu viņa pirmās sievas saltumam un bezjūtībai.» Bet tagad domāt vairs nebija laika. Vajadzēja izlemt, un, aizlīmējusi aploksni, Anna iebāza to kabatā.