Mutants-59 plastmasu ēdājs

16

— Bet tās nemaz nav parastas baktērijas, — viņu

partrauca Kendals. — Nekur visā pasaule nav neka tamlīdzīga. Tas ir pavisam jauns mutants.

— Nu, labi, — piekrita Raits, — ieguvuši molekulu, kas saules gaismas ietekmē sairst sīkākās daļās, mēs mēģinājām šīs daļas padarīt pēc iespējas līdzīgākas polipeptīdiem …

— Polipeptīdiem? Atvainojiet, es atkal… — iesāka Kendals.

Džerards no jauna iejaucās:

— Polipeptīdi ir vidēja lieluma molekulas, kas veido olbaltumu pamatu.

— Sapratu, — atteica profesors. — Jūs gribējāt, lai plastmasas atlikums būtu līdzīgs olbaltumam.

— Pilnīgi pareizi, — apstiprināja Raits. — Mūsu mērķis bija radīt pēc savas struktūras nenoteiktu plastmasu: sākumā tas ir pilnīgi drošs materiāls trauku ražošanai, bet, tiklīdz noraujamās sloksnītes vairs nav un plastmasai piekļuvusi klāt gaisma, tā pārvēršas par vielu, kas sairst dabiskā ceļā par kaut ko tādu, ko cilvēki izmet komposta kaudzē.

— Tā patiešām ir gaiša doma, — sacīja Kendals. — Bet jūs nerēķinājāties ar mutantu, vai ne?

— Kā tad mēs varējām rēķināties? — atjautāja Raits. — Tas neeksistēja. Kā apgalvots mācību grāmatās, šī nolādētā mutanta nav bijis un nav.

— Kā lai mēs zinām, ka tieši mūsu pudeles nav palīdzējušas tam attīstīties? — jautāja Džerards.

— Kādi tam ir pierādījumi? — iesaucās Raits.

— Bet tāda iespēja taču nav izslēgta.

— Dieva dēļ! — nogaudās Raits. — Nav taču izslēgta arī iespēja, ka mutants nokritis no Mēness! — Viņš zobgalīgi paskatījās uz Džerardu. — Labāk turēsimies pie tā, ko mēs droši zinām.

— Varu likt galvu ķīlā, ka ir tiešs sakars starp mutantu un mūsu plastmasu, — palika pie sava Dže- rards. — Kā jau teicu, ap katru pudeles skambu baktērijas auga daudz ātrāk nekā citur.

Raits vairs neslēpa savu naidīgumu.

— Tas galīgi neko nepierāda!

— Jūs vienkārši nevēlaties iejaukt aģentūru šajā notikumā. Jūs vēlaties reabilitēt pudeli, lai mūs neviens neapvainotu.

— Ja arī jūsu vārdiem ir kāds pamats, par ko es gan stipri šaubos, mēs tik un tā vēl nenesam nekādu atbildību. Jautājuma būtība ir mutantā, nevis tajā sasodītajā plastmasā.

— Nekā tamlīdzīga! Ja mēs kaut nelielā mērā esam vainīgi pie šīs nelaimes, mums ir jāatzīst sava vaina.

Raits skarbi iesmējās.

— Es galīgi nesaprotu jūsu loģiku. Pieņemsim, ka mēs izlaižam degvielu. Tālāk pieņemsim, ka kāds šo degvielu nopērk un uziet ar to gaisā. Vai tad mums būtu jāatbild par viņa nāvi tāpēc vien, ka esam izlaiduši degvielu?

— Tas ir pavisam kas cits, — iebilda Džerards. — Vispirms, mēs zinājām, ka izlaižam vielu, kas baktēriju ietekmē sairst, ka mēs tādējādi imitējam dabisku procesu. Mēs zinājām …

Kendalu šis strīds sāka uztraukt.

— Džentlmeņi, manuprāt, mēs varētu…

Džerards ar rokas mājienu palūdza viņu klusēt.

— Labi. Tātad iznāk, ka es slīkstu vainas apziņā, vai ne? Bet jūs negribat ne pirkstu pakustināt…

— Pierādiet, ka man kaut kas ir jādara, un es to darīšu, — atkal atvairīja uzbrukumu Raits.

— Labi. Pirmkārt, mums ir mikroorganisms, kas ēd plastmasas, otrkārt, mums ir plastmasa, kas gaismas un gaisa ietekmē sairst proteīniem līdzīgās vielās. Uz brīdi atliksim malā jautājumu, no kurienes radušās šīs baktērijas, bet mēs zinām, ka tās savstarpēji iedarbojas…

— Mēs to nezinām, — teica Raits. — Jūs minat, bet tas neko nepierāda.

— Kaut vai tā, — turpināja Džerards. — Bet, ja tās savstarpēji iedarbojas, kāpēc to neizmantot?

— Es nesaprotu, — atkal ierunājās Kendals.

Džerards aizvien vairāk atguva pārliecību.

— Jā gan, kāpēc neizmantot? — Viņš pagriezās pret Raitu. — Vai ir iespējams mainīt degrona molekulas struktūru?

— Viss ir atkarīgs no tā, ko jūs ar to gribat darīt, — piesardzīgi atbildēja Raits.

— Neko pārdabisku. Vai tas ir sarežģīti, teiksim, aizstāt tajā vienu no aminoskābes atlikumiem?

— Vieglāk par vieglu, — atbildēja Raits. — Iedarbojieties ar hidrolīzi, un …

— Metode nav svarīga, — satraukts iebilda Džerards. — Svarīgi ir, vai tas notiek ātri.

— Jā, es teiktu jā. Bet es neredzu…

— Vai degrona ķēdē var iesaistīt azīda vai cianīda grupu?

— Jā, tas ir iespējams. Es mēģināju to vienā no mūsu pirmajiem eksperimentiem. Nekas neiznāca — plastmasa kļuva traki indīga.

— Redziet nu! — iesaucās Džerards. — Indīga!

Kendals gandrīz vai salēcās.

— Sapratu! Mainīt plastmasas struktūru, lai tā…

— … kļūtu indīga. — Džerards trīcēja no satraukuma. — Un tad izlikt to kā žurku indi. Baktērijas to apēdīs un aizies bojā.

— Mans dievs! — izsaucās Kendals. — Tā taču ir laba doma! Jā, man tā patīk. Bet kas būs tālāk?

— Nekas neiznāks. Tā ir tukša laika tērēšana, — paziņoja Raits.

Džerards izlikās nedzirdam viņu.

— Vai jūsu laboratorijā vēl ir paraugiekārta? — Raits grasījās kaut ko bilst pretī. — Ir vai nav?

Džerards draudoši tuvojās Raitam. Ķīmiķis pacēla acis: kanādietis slējās pār viņu kā tornis.

— Jā, vēl ir un darbojas. Pagājušajā nedēļā ar to strādāja Skenlons. Viņš mēģināja …

— Vai jūs varat to iedarbināt?

— Varu, protams, tikai tā būs tukša laika tērēšana. Turklāt es …

— Vai jūs to iedarbināsiet?

Džerards gandrīz vai kliedza. Raits skatījās uz kanādieti ar neslēptu naidu. Pēkšņi viņš novērsa skatienu.

— Labi, — viņš noteica, — es to izdarīšu.

Stindzinošais ziemas gaiss tukšajās ielās bija Einslija baciļu smirdoņas pilns. Biezām pārslām krita sniegs, un klusumu traucēja vienīgi nelielo dezinfekcijas komandu kareivji, savos aizsargtērpos soļodami pa izmirušajām ielām kā kosmonauti, kas pēta nepazīstamu planētu. Viņu smagie zābaki gurkstināja sniegu.

Visapkārt aplenkuma zonai pie izejām un dezinfekcijas punktiem bija sablīvējušās mašīnas ar pārvietojamiem televīzijas raidītājiem. Dega loka lampas,

reportieri mēģināja izspiest kādu vārdu no apstulbušajiem cilvēkiem, kas meimuroja laukā no zonas, ieģērbti vai nu virsvalkos, vai slikti piegulošās drēbēs.

Nobažījušies tuvinieki mīņājās pie izejām, cerēdami uzzināt kaut ko jaunu. Zilajai gaismai zibot, cauri tukšajai Trafalgarskvērai uz augšu pa Cering- krosroudu aiztrauca ātrā palīdzība, ar riteņiem saceldama skaistus baltus sniega mākoņus.

Zemu pāri jumtiem aizsprakšķēja helikopters. Riskēdams ar dzīvību, pa tā atvērtajām durvīm bija izkāries laukā operators, iemūžinot lentē unikālus kadrus.

Einslija radītais mutants-59, meklēdams barību, apguva aizvien jaunus un jaunus rajonus. Dažas kolonijas gāja bojā uz metāla vai akmens virsmas, citas atrada iespēju augt plastmasas kabeļos un vados apakš zemes. Lēni un neatlaidīgi baktērijas izēda pilsētai sirdi.

Ar gurdu, pelēku seju Džerards stāvēja Kreimera laboratorijā pie tāfeles, rakstīja sarežģītas matemātiskas formulas un pārbaudīja tās ar galda skaitļotāju, kas rija perfolenti ar uzdevumu un dūkdams klikšķināja atbildes. Pulkstenis rādīja trešo nakts stundu. Raits, Skenlons un Bikens rosījās ap smagu aparātu, kas sastāvēja no stikla cauruļu savijuma un balstījās uz nedrošām metāla kājām. Pa caurulēm plūda krāsainas strūkliņas, un galu galā iznāca staipīgs, brūns šķidrums, kas lēni pilēja koniskā kolbā. Tajā bija sakrājies dažus centimetrus biezs šķidruma slānis. Raits aizgrieza stikla tapu, paņēma kolbu, aiznesa to pie Džerarda galda un apātiski apsēdās. Viņš runāja gurdeni un nevērīgi.

— Tam pašam jābūt… poliaminostirēnam ar ilkņiem…

Džerards pagriezās prom no skaitļotāja.

— Jūs esat simtprocentīgi pārliecināts?

— Protams, bet mēs to pārbaudīsim ar hromato- grāfu. Vajadzēja notikt nitrozamīna grupas aizstāšanai ceturtajā sānu ķēdē ar ciāna radikāli.

— Bet vai tas darbosies? Varbūt jūs esat nomā- kuši visas tā īpašības?

— Ķīmija mums ir uz pienācīga līmeņa, esiet bez bažām, — aizkaitināts atbildēja Raits. — Izmēģināt ir jūsu uzdevums.

Džerards ilgi skatījās uz ķīmiķi, tad sacīja:

— Kad mēs atnācām uz šejieni, es ieliku termostatā mutanta kultūras. Tagad tām būtu jāverd. Es tūlīt tās dabūšu.

Viņš piegāja pie termostata un izņēma no tā trīs lielas vaļējas glāzes. Katras glāzes dibenā bija lēzens Petri trauks. Kanādietis saudzīgi aiznesa tos uz galveno laboratoriju. Raits sekoja, turēdams rokās konisko kolbu ar saindēto plastmasu. Džerards izslaucīja kvadrātīgu porcelāna bļodu, nolika to uz galda un ielēja vienā malā staipīgo, brūno šķidrumu. Tad viņš pasvārstīja bļodu, līdz šķidrums izplūda plānā kārtiņā pa pustrauku. No vienas glāzes viņš izņēma Petri trauku un uzmanīgi pacēla to pret gaismu, ne par naga tiesu neatliekdams no horizon- tāles.

Gaismā visi skaidri redzēja, ka trauks ir pilns ar biezu, burbuļojošu masu. Noņēmis traukam vāciņu, Džerards lēni izlēja putojošo saturu bļodas otrā malā, tālāk no plastmasas, kurai bija klāt cianīds. Tad viņš pašūpoja bļodu tā, lai putojošā baktēriju kultūra būtu dažus centimetrus no plastmasas kārtiņas. Visi trīs zinātnieki sajuta mitro amonjaka smaku. Beidzot Džerards uzlika traukam virsū stiklu, iedarbināja hronometru un sāka gaidīt.

Ritēja minūte pēc minūtes, visi sēdēja kā akmens tēli un vēroja burbuļu līniju, kas tuvojās plastmasai. Likās pagājusi vesela mūžība, iekams burbuļi saskārās ar brūno šķidrumu. Džerards saliecās uz priekšu, sasprindzinājis visu ķermeni. Taču nekas nenotika: mutants auga, kā audzis, burbuļi izplatījās tālāk pa plastmasu, ir nedomādami degradēties.

Raits uzmeta skatienu Džerardam, un viņa plāno lūpu kaktiņos pavīdēja smaids. Skenlons, sakniebis lūpas, klusēja, Bikens kā parasti neizdibināms pakšķi- nāja savu pīpi.

Putas pletās un pletās, šķita, ka tās kustas aizvien ātrāk. Kanādietis paklusām nolamājās. Katrs no viņiem apzinājās, ka viņu priekšā zem stikla tiek izlemts pilsētas, varbūt pat visas civilizētās pasaules liktenis. Kad visi trīs noliecās pār stiklu, tas meta viņiem sejā gaismas atspulgus, un laboratorijas pustumsā viņi izskatījās pēc viduslaiku magiem.

Piepeši Džerards iekliedzās:

— Kļūst lēnāks! Jā, esmu pārliecināts, kļūst lēnāks …

Arī pārējie ielūkojās traukā. Uzbrūkošo baktēriju pirmajā līnijā burbuļi kļuva mazāki, uzbrukums lēnāks. Beidzot, viņiem par lielu sajūsmu, tas apsīka pavisam. Burbuļi pārplīsa, bet jauni to vietā neradās.

Traukā nokļuvušais mutants-59 pieēdās līdz nāvei. Savā aklajā kustībā, stulbajos barības meklējumos tas aprija poliaminostirēna molekulas, uzsūkdams tās ar katru šūnu. Taču šoreiz rezultāts bija citāds. Līdzko šīs molekulas kļuva par šūnas iekšējās struktūras daļu, pie darba ķērās cianīds, citu pēc citas sagraudams tās dzīvības funkcijas, līdz beidzot Einslija rūpīgi izlolotais mutants — pati bioķīmiskā pilnība — bija pilnīgi sakauts.

— Mums ir tikai desmit gramu, — teica Raits, — bet tur ir vesela pilsēta. Būs vajadzīgs tonnām šīs vielas.

Džerards nezināja, kur dēties aiz prieka.

— Zinu. Ražosim masveidā. Viņiem ir nepieciešamā iekārta. Pēc tam izmētāsim plastmasu pa visu rajonu. Tuneļos, kolektoros — gluži kā žurku zāles…

Viņš atkrita krēslā, juzdams, ka nogurums pārņem visu izmocīto ķermeni. Skenlons noraizējies paskatījās uz viņu.

— Vēl ir jāizdara lauka izmēģinājumi. Mums jāaizbrauc uz turieni, kur nesen noticis uzliesmojums, un jāpārbauda, kā šī viela iedarbojas tur.

— Lai notiek, — piekrita Džerards, — brauksim arī. —Viņš pagriezās pret Raitu. — Cik daudz tādas pašas indes jūs varat saražot, teiksim, sešās stundās?

Brītiņu padomājis, Raits atbildēja:

— Ar šo aparatūru vēl kādus trīssimt gramus.

— Ar tiem neko lielu nevar iesākt, — sacīja Skenlons.

— Ja mēs to atšķaidīsim… — sprieda Džērards. — Šķīdinātājs iztvaikos, bet pārpalikums noderēs mutantam. — Viņš pagriezās pret Skenlonu. — Sazinieties ar «Polytad» un brīdiniet viņus, lai ir gatavi darbināt iekārtu ar pilnu jaudu. — Tad uzrunāja Raitu: — Mums būs vajadzīgs viss, ko jūs spēsiet saražot, viss līdz pēdējam gramam. Var paziņot centram, ka mēs mutantu esam sakāvuši. Derētu gan pārbaudīt, vai mums pietiks šķīdinātāja, piemēram, toluola, lai suspensiju būtu vieglāk izsmidzināt.

Džerards uz brīdi apklusa un atkal ielūkojās bļodā, it kā lai pārliecinātos, vai acis viņu nav vīlušas. Nē, pēdējie burbuļi bija pazuduši.

— Velns lai parauj, tik tiešām ir iznācis!

Pirmo reizi pa visu nakti ierunājās Bikens:

— Nu, ko jūs gribētu par to saņemt? Nobeļa prēmiju?

tfļ (iQļ\ Gaiss lielajā pazemes kontroles centrā bija II M^M m ^trs un sasmadzis. Trīs no četriem milzu " ventilatoriem, kas apkalpoja tuneļus un betona guļamistabas, bija izslēgti, tāpēc ka tie iesūca gaisu apdraudētajā zonā un varēja izplatīt infekciju pa visu sistēmu. Ceturtais ventilators aizrestotā tornītī ārpus bīstamās zonas griezās no visa spēka, bet tā piegādātā svaigā gaisa labi ja pietika elpošanai, kur nu vēl lai izklīdinātu mutanta-59 smirdoņu, kas jau bija atkļuvusi līdz šejienei. Smaka — amonjaks ar pūstošu gaļu — izraisīja visiem tādas nelabuma lēkmes, ka konservētā barība ēdnīcās palika gandrīz neaiztikta. Šī smaka vairs nebija dabūjama laukā no drēbēm un mīkstajām mēbelēm. Augšā, ielās, tā karājās rāmajā, klusajā gaisā kā līķauts.

Sleiters sēdēja pie viena no galdiem, kas bija noliets ar kafiju, izlikdamies, ka viņu interesē, ko pretī sēdošais cilvēks stāsta par rajona ūdens apgādes sistēmas uzbūvi un tās vadību. Viņš klausījās tikai ar vienu ausi, bet domās bija tālu prom no šejienes, metro tuneļos. Pēkšņi Sleiters pēc sarunas biedra toņa noprata, ka viņš ir beidzis, un aptvēra, ka vispār neko nav sapratis.

Vajadzēja riskēt.

— Patiesi, kas to būtu varējis iedomāties! — viņš teica, cerēdams, ka būs uztrāpījis. Sev par atvieglojumu, viņš konstatēja, ka svešais nerāda izbrīnītu seju.

— Ja, ta tas ir, — sarunu biedrs turpinaja, — un, zināt, līdz pat šim laikam nav sastādīta pilnīga rajona pazemes karte. Tas nudien …

Sleiters pacēla acis — istabā iedrāzās Bikens.

— Doktor Biken! Kā jūs te gadījāties?

— Tam nav nozīmes. Man ar jums jāaprunājas. — Garais, kalsnais skots tikko valdījās. — Es to atradu!

— Ko tad?

— Trūkstošo posmu, kopīgo faktoru, ļaunuma sakni!

— Nomierinieties. — Sleiters norādīja uz krēslu.

— Apsēdieties. Starp citu, tas ir misters Parkins no ūdens apgādes pārvaldes laboratorijas. Mister Par- kin, iepazīstieties — doktors Bikens no Kreimera aģentūras. — Abi vīrieši pameta viens otram ar galvu.

— Bet tagad stāstiet.

— Redziet, — sacīja Bikens, — vai atceraties, ka skaitļotājā, kas vadīja jūsu ceļu tīklu, atklāja bojātu mezglu un Hītrovas katastrofas iemesls bija bojāts degvielas sūkņa kontrolaparāts?

— Atceros.

— Ekspertīze liecināja, ka ir sabojājusies izolācija, vai ne?

— Jā, es labi atceros. Mēs īstenībā gājām vēl tālāk un atklājām, ka katastrofa Hītrovā notikusi analoga iemesla dēļ, bet flotes pavēlniecība uzskata, ka tas pats ir noticis ar «Tritonu».

— Pareizi. Trīs notikumi, bet iemesls viens.

— Nemaz. — Sleiters papurināja galvu. — Tas neko vēl nepierāda. Labi, es pieņemu, ka izolācijas sairšana ir kopīgs faktors, taču…

— Piekrītu, — viņu pārtrauca Bikens, — bet ja nu izolācija ir sairusi viena un tā paša iemesla dēļ?

— Kā jūs to domājat?

— Ja nu izolācija ir sairusi vienai un tai pašai detaļai?

— Jā, tas uz mani atstās lielāku iespaidu.

— Pēdējās trīs dienas es, bez pārspīlējuma varu teikt, dzīvoju pie telefona. Esmu pats veicis izmeklēšanu un…

— Turpiniet.

— Tā tiešām ir viena un tā pati detaļa! — Bikens sāka mētāties ar rokām. — Jā, viena un tā pati!

Lidmašīnas degvielas sūkņa mērītājā bija tāds mazs elektronu elementiņš — loģiskā šūniņa. Jūsu skaitļotājā tas pats elements veidoja vitāli svarīgu adaptīvās shēmas daļu, un — es sazvanījos ar flotes pētniecības institūtu Portsmutā — tā pati šūniņa bijusi iebūvēta Viņas Augstības zemūdenes «Tritons» raķešu palaišanas tāluma skaitļotājos.

— Labi, tātad jūs esat atraduši kopīgu detaļu, un tomēr tas nav iemesls. Tikpat labi jūs varētu apgalvot, ka skrūves un uzgriežņus ražojusi viena firma. Bet tas neko nepierāda!

— Piekrītu. Primitīva loģika un tā tālāk, — Bikens bija formā, — bet ar to viss nebeidzas. Vai lasījāt par «Kondora-19» katastrofu?

— Jā.

— Ta pati detaļa bija komandas moduli! Es pārbaudīju ar NASA starpniecību.

— Doktor Biken, piedodiet manu spītību, bet tas tiešām nekrīt svarā, cik vietās jūs esat atradis šo detaļu. Jūs tik un tā …

— Bet vai jūs esat gatavs atzīt, ka tas ir svarīgs netiešs pierādījums?

— Ne sevišķi svarīgs, bet dīvains gan, tam es piekrītu.

Bikens taisīja vaļā portfeli.

— Tagad kas attiecas uz tiešiem pierādījumiem, — viņš sacīja, izņemdams no portfeļa metāla kastīti, bet no tās — aizzīmogotu polietilēna aploksni, kurā atradās neliels plastmasas kubs ar desmit ārā iznākušiem vadiņiem. Bikens to visu nolika uz galda. — Lūk, te ir loģiskā šūniņa M-13. Tas ir, tāda tā izskatās, kamēr nav lietota, taisnā ceļā no noliktavas.

— Kā tas saprotams — kamēr nav lietota?

Bikens piedūrās nelielajam elektroniskajam kubam.

— Kad es atklāju, ka šī lietiņa ir iejaukta visās trijās katastrofās, es piezvanīju tās ražotājiem un palūdzu viņus, lai atsūta man dažus eksemplārus izpētīšanai. Vienu es tūliņ izjaucu un aizsūtīju Beronam.

— Beronam?

— Manam paziņam no Veselības aizsardzības institūta Kolindeilā.

— Es nesaprotu…

— Berons pārbaudīja, vai kubā nav mikroorganismu. — Sleiters bija pārsteigts. — Plastmasā atrada sporas.

Sleiters lēni atzvēlās krēslā un, acis nemirkšķinādams, skatījās uz Bikenu.

— Un iemesls bija rokā.

— Tieši tā. Sporas piederēja baktērijām, kas ēd plastmasu.

— Un tomēr jūs ar to neko neesat pierādījis! — iesaucās Sleiters. — Jūs esat pateicis man, ka viena elektronu ierīce izmantota trijās sabojātās shēmās un ka atsevišķos šās ierīces eksemplāros jūs esat atradis plastmasas ēdājas baktērijas. Un kas par to? Sporas ir līdzīgas sēklām — tām vēl ir jāaug. Kā jūs atspēkosiet šo iebildumu?

Bikens smīnēja, viņu uzjautrināja Sleitera mēģinājumi izsist viņu no sedliem.

— Kas mikrobiem vajadzīgs, lai tie augtu?

— Nu, — iesāka Sleiters, — es neesmu mikrobiologs, bet… atļaujiet padomāt… barība, siltums un…

— Brīnišķīgi! — gandrīz izkliedza Bikens. — Siltums! Kas notiek ar lielāko daļu ķēžu un ierīču, kad tās sāk darboties?

— Mans dievs! — Sleiters gandrīz vai palēcās gaisā. — Mans dievs, protams!

— Jūs jau saprotat, — triumfējoši sacīja Bikens. — Ja ierīce ir sākusi darboties, vienalga, vai tā iemontēta skaitļotājā vai kādā citā sistēmā, ja tā ir sākusi darboties, tā sasilst, sporas atdzīvojas un sāk ēst…

… — mezglā atrodamo plastmasu, — pabeidza Sleiters.

— Jā, bet tas vēl nav viss. Es konsultējos ar Be- ronu un ražotājiem. Berons apgalvo, ka augošām sporām tūliņ ir nepieciešams ūdens. Te nu es neesmu pilnīgi pārliecināts, bet, kad ierīce ir ieslēgta un sākusi silt, uz šīs kadmija plāksnītes kondensējas ūdens pilieni. Ar to pietiek, lai baktērijas sāktu dalīties. Un, ja reiz tās ir atdzīvojušās un sākušas dalīties, tās katrā ziņā aizkļūs līdz šo vadiņu izolācijai, — viņš norādīja uz laukā iznākošajiem vadu galiem, — bet no šejienes tālāk no vada uz vadu, ja vien tie ir savā starpā saistīti.

Sleiters sēdēja un nekustējās.

— Tātad, līdzko šī lietiņa ir sākusi darboties, mikrobiem ir vaļā ceļš uz jebkuru ierīci, ar ko tā saistīta.

— Tā nu tas ir.

— Kā jūs varat to pierādīt?

Ne vārda neteikdams, skots izņēma no portfeļa otru metāla kastīti un saudzīgi nolika to uz galda. Viņš izņēma no kastītes slēgtu stikla trauku un uzmanīgi novietoja to blakus kastītei.

— Šī ir tā pati ierīce, — viņš paskaidroja, — tikai darbojusies piecas stundas bez pārtraukuma.

Bikens pastūma trauku tuvāk Sleiteram. Nelielais kubs iekšā bija sašķiebies un saplacis. Viena vadiņa dzeltenā izolācija lēnām lobījās nost, atsedzot spožo vara dzīslu.

— Bioloģiskā bumba ar laika degli, — klusi teica Sleiters. — Līdzko tā ir iedarbināta, tā saindē visu, kas apkārt.

— Viens gan nedod man mieru, — turpināja Bikens. — Neviens no tiem, kas izmeklēja katastrofas apstākļus pirms mums, neievēroja, ka izolācija būtu

kļuvusi mīksta. Viņi tikai atklāja kailus vadus. Berons, ar kuru es apspriedu šo pretrunu, uzskata, ka šis mikrobs, vienalga, no kurienes tas būtu, sākumā grauž plastmasu pavisam lēni, bet katra nākamā paaudze rij to aizvien ātrāk un ātrāk.

— Tāpēc pirmās izpausmes bija samērā vājas, — piebilda Sleiters.

— Jā, — sacīja Bikens, — tas pamazām pielāgojās, sāka darboties aizvien aktīvāk, līdz beidzot nemaz vairs nebija valdāms. Šodien viss Londonas centrs ir kā izmiris.

— Viena neliela detaļa, — domīgi teica Sleiters. — Prāts to nespēj aptvert.

— Mums ir izdevies paveikt diezgan daudz. Firma — tā ir pavisam maza un atrodas netālu, pie Kingzkrosas, — ir noskaidrojusi, kur meklējama lielākā daļa tās pircēju. Tas prasīs divas trīs dienas, bet pagaidām viss saskan. Visvairāk viņi pārdevuši lidmašīnu būvētājiem, jūsu transporta skaitļotāju fabrikantiem un NASA. Tiesa, ir viens eksemplārs, ar kuru viņi tomēr neko nevar izdarīt.

— Kāpēc?

— Tas ir nosūtīts Kalifornijas raķešbūves korporācijai. Tai pašai, kas būvē «Argonautu-1», automātisko Marsa izlūku.

— Es nesaprotu. Kāpēc neko vairs nevar izdarīt?

— Tāpēc, ka tas startējis pirms sešām nedēļām, — flegmātiski atteica Bikens.

Bīstona aizsargtērpā Džerards jutās neērti un neveikli. Ķermenis vēl sāpēja pēc kāpiena no metro.

Aiz caurspīdīgā sejsega juta stipru gumijas un dezinfekcijas smaku. Stīviem soļiem viņš gāja pa ielu aiz saviem ceļabiedriem, un rupjā auduma krokas nežēlīgi spieda padusēs un zem ceļiem. Elpa šajā sviedrētavā likās pārmērīgi asa.

Pazoles sausi čirkstēja sniegā. Blakus Džerardam lāčoja kareivis, nesdams portatīvo smidzinātāju, kas bija pilns ar saindēto plastmasu. Divi pārējie, kas arī bija formas tērpos, pētīja karti. Viens no viņiem, kuram uz pleca mirdzēja leitnanta zvaigznīte, uzrunāja Džerardu:

— Tas ir tepat Džerarda ielā.

Leitnants pagriezās un gāja uz stūra veikalu, kura izkārtne lieliem purpura burtiem vēstīja: «Sezonas jaunumi». Vitrīnā pamīšus ar reklāmu bija izlikti raibu raibie krekli un mākslīgās ādas jakas. Aiz krekliem tieši pie loga rāmja bija piesprausti vismodernākie plastikāta lietus mēteļi un zābaki — nevar saprast, kuram dzimumam domāti, un visapkārt etiķetes un aicinoši plakāti. Augstāk bija divas ekrān- logu rindas. Vienā no tiem aizkaru spraugā parādījās kāda seja, uzmeta nācējiem ašu skatienu un nozuda. Leitnants noteiktā solī piegāja pie stikla durvīm un padauzīja pa tām ar cimdoto dūri.

Gaidot, kamēr atvēis durvis, viņš ar riebumu pārlaida bargās, brūnās acis uzkrītošajai vitrīnai. Tad varēja dzirdēt, ka atvelk aizbīdņus. Durvis atvērās.

Nosodījuma izteiksme leitnanta sejā kļuva vēl skaidrāk salasāma. Durvīs stāvēja gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis ar rūpīgi safrizētiem iesirmiem matiem. Mugurā viņam bija gaiši sarkans smalkvilnas svīteris un baltas samta bikses ar zvārgulīšiem, kājās — zābaki. Viņam bija piemīlīga, gluda, ieapaļa seja, un viņš runāja. u7.svērdams pirmās zilbes.

— Ak kungs, paldies dievam, ka jūs ieradāties! Jūs pat nevarat iedomāties, kāds juceklis te valda. Visi mani krājumi ir pilnīgi izputināti. Es nezinu…

Leitnants strupi aprāva viņu:

— Kur tas sākās?

— Man aiz muguras. — Veikala īpašnieks muļķīgi smaidīja. — Esmu pārliecināts, ka tiksiet galā ar nelaimi.

Leitnants aizspraucās viņam garām un gāja iekšā veikalā, pārējie sekoja. Pēkšņi visi apstājās, nespēdami ticēt savām acīm.

Zābaku rindas nesteidzīgi grozījās putu viļņos, it kā dejodamas bez mūzikas. Daudzkrāsainie plastikāta rotājumi bija nekautrīgi atkārušies no sienas un meta spilgtus, saskaņā ar dekoratora ieceri krāsotus burbuļus. Plastikāta mēteļi bija noslīdējuši, atsedzot hromētus drēbju pakaramos. Viens gan vēl turējās vietā, locīdamies putās kā dzīvam cilvēkam mugurā uzvilkts. Viss veikals lēni griezās murgainā dejā. Gaiss bija piesātināts ar Einslija baciļa smirdoņu.

Saimnieks, lauzīdams rokas, žēlojās:

— Tas tiešām ir šausmīgi. Visi mani brīnišķīgie interjeri… Es nekad tos vairs nespēšu atjaunot…

Leitnants apsviedās pret viņu.

— Dariet man to prieku, vecais čīkstuli, un aiztaisiet ciet muti!

Saimnieks sapīka, bet leitnants nervozi pamāja ar roku kareivim, kas nesa smidzinātāju.

— Sāc!

Kareivis nedroši iegāja veikalā un sāka kustināt izsmidzinātāja rokturi, pūzdams saindētajai plastmasai virsū brūnganu migliņu. Leitnants ar neslēptu prieku vēroja saimnieka sejas izteiksmi, redzot, kā migliņa nosēžas uz putām. Tagad gaisu ar benzīna smaku iztvaikodams pildīja toluols, kas burbuļojošo masu pārklāja ar plānu, staipīgu, brūnu kārtiņu.