Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

CETURTĀ NODAĻA DZELZSMALKAS KOKU KRAVA

Bija vēla pēcpusdiena, un, veiksmīgi noslēguši darīju­mu ar dažiem meža troļļiem par apjomīgu dzel/smalkas koku pirkumu, Vētras dzinēja komandas biedri devās atpakaļ uz Lejaspilsētu. Gaisotne uz debesu pirātu kuģa klāja bija pacilāta, un Zarēns - tābrīža varonis - jutās īpaši apmierināts ar sevi.

Lai gan viņš nebija personiski pazinis nevienu no meža troļļiem, kurus viņi bija sastapuši, tas apstāklis, ka viņš bija uzaudzis meža troļļu ciematā, nozīmēja, ka Zarēns bija pazīstams ar to paradumiem. Viņš zināja, kad to nē nozīmēja jā. Viņš zināja, kad kaulēties un, vēl svarīgāk, kad kaulēšanos pārtraukt - jo, ja meža trollim piedāvāsi pārāk maz par viņa kokmateriāliem, tad viņš apvainosies un atteiksies pārdot, lai notiktu kas notikdams. Kad Za­rēns bija manījis nodevīgās zīmes viņu sejās - lūpu savilk- šanu un mīksto degunu raustīšanu -, viņš bija pamājis ar

galvu savam tēvam. Darījums bija tik labs, cik labs vien tas varēja būt.

Pēcāk, lai to nosvinētu, Mākoņu Vilks bija atvēris muciņu mežagroka un palaidis apkārt ugunīgā šķidruma glāzītes visiem savas raibās komandas locekļiem. "Par labi padarītu darbu," viņš pasludināja.

"Par labi padarītu darbu!" debesu pirāti aurojot at­saucās.

Tems Rejūdens, matiem noaudzis milzis, uzsita Zarē- nam pa muguru un paspieda viņam plecu. "Bez šī puiša zināšanām par Dziļā meža iemītniekiem mēs nekad nebūtu dabūjuši tos kokus par tādu cenu," viņš teica un pacēla savu glāzi. "Par Zarēnu!"

"Par Zarēnu!" debesu pirāti korī atkārtoja.

Pat Slaivo īgnis, vecākais stūrmanis, kam reti kad bija labs vārds kādam sakāms, neskopojās ar uzslavu. "Zarē­nam tas tiešām labi izdevās," viņš atzina.

Tikai viens no visiem nepievienojās apsveikumiem: pats Mākoņu Vilks. Īstenībā, kad Tems Rejūdens bija uz­saucis savu tostu, kapteinis bija spēji novērsies un atgrie­zies pie stūres rata. Zarēns saprata, kāpēc. Neviens no ko­mandas nezināja, ka viņš ir Mākoņu Vilka dēls. Lai izvairītos no pārmetumiem par labvēlības izrādīšanu mīlulim, kapteinis atzina par labāku, lai būtu tā. Tādējādi viņš izturējās pret puisi skarbāk nekā pret citiem komandas locekļiem un nekad neizrādīja pieķeršanos, ko Zarēns varētu just.

Saprast Mākoņu Vilka īgnuma iemeslu bija viens. To­mēr, lai tas vēl spētu arī patikt, bija kaut kas cits. Katra nevērība, katra netaisnība, katrs skarbs vārds Zarēnu dziļi aizvainoja un atstāja viņā sajūtu, ka tēvs par viņu kaunas. Tagad, apvaldījis savu lepnumu, Zarēns pievienojās Mā­koņu Vilkam uz tiltiņa.

"Kā tev šķiet, kad mēs atgriezīsimies?" viņš piesardzīgi jautāja.

"Līdz ar nakti," teica Mākoņu Vilks, turot stūri nekustīgi un mazliet paregulējot piekarinātos atsvarus. "Tas ir, ja vējš arī turpmāk būs labvēlīgs."

Zarēns ar bijību vēroja tēvu. Debesu kuģi bija bēdīgi slaveni grūtās vadāmības dēļ, tomēr Mākoņu Vilkam tas nāca kā otrā daba. Viņš saprata kuģi tā, it kā tas būtu daļa no viņa. Dzirdējis kāpurputna stāstu, Zarēns zināja, kā­pēc. "Tu laikam iemācījies visu par debesu kuģošanu un… un vētru vajāšanu Bruņinieku akadēmijā…"

Mākoņu Vilks pagriezās un tā savādi paskatījās uz viņu. "Ko tu zini par Bruņinieku akadēmiju?" viņš no­prasīja.

"N… neko lielu," Zarēns saminstinājās. "Bet kāpurputns man stāstīja…"

"Pfff!" Mākoņu Vilks pārtraucot novilka. "Tas izdēdējušais tenkotājs! Labāk dzīvot tagadnē nekā kavēties pagātnē," viņš asi noteica. Un tad, skaidri gribēdams mainīt sarunas tematu, piebilda: "Ir pēdējais laiks tev pašam mācīties de­besu burāšanas pamatus."

Zarēnam notrīsēja sirds. Viņš bija kopā ar debesu pi­rātiem jau vairāk nekā divus gadus. Tāpat kā tie, viņš val­kāja smago pirāta mēteli ar tā daudzajiem piekarināta­jiem uzkabes piederumiem - tālskati, abordāžas kāsi, kompasu un svariem, dzeramo trauku… Tāpat kā tos, viņu no priekšpuses sargāja bagātīgi rotāts no ādas dari­nāts krūšu vairogs, un uz muguras viņam bija pāris izpletņa spārnu. Tomēr pa visu šo laiku Zarēna pienā­kumi uz klāja bija ierobežoti ar pašiem verdziskākajiem uzdevumiem. Viņš berza. Viņš tīrīja. Viņš bija izsūtāmais zēns visādiem nolūkiem. Šķita, ka tagad tam bija lemts mainīties.

"Lidakmens, kad tas ir auksts, dabiski ceļ mūs uz aug­šu," Mākoņu Vilks paskaidroja. "Līdzsvars, gaita uz priek­šu un manevrēšana jāpanāk ar roku vadību. Ar šo te pa­līdzību," viņš teica un norādīja uz divām garām rindām sviru ar kaula rokturiem - katra no tām bija novietota citā leņķī.

Zarēns dedzīgi pamāja ar galvu.

"Šīs te sviras ir savienotas ar piekarinātajiem atsvariem," viņš teica. "Tie ir pakaļgala atsvars, priekšgala atsvars, labā borta atsvari - mazais, vidējais un lielais; kreisā borta atsvari, tāpat kā labajam bortam; vidus, tuvais un tālais atsvars…" viņš teica, nobērdams vārdus. "Un šis sviras otrā pusē ir savienotas ar burām. Tās ir fokbura, pakaļ- bura, marsbura," viņš teica, pēc kārtas uzsizdams svirām.

"Grotburas - pirmā un otrā —, debesbura, stāvbura, spraišļ- bura, loka bura, spinakers un klīveris. Iegaumēji? Galve­nais ir turēt visu līdzsvarā."

Zarēns nedroši pamāja. Mākoņu Vilks pakāpās atpakaļ. "Nu tad aiziet," viņš skarbi teica. "Saņem stūres ratu, un paskatīsimies, kas tev iekšā."

Iesākumā bija viegli. Viss jau bija noregulēts, un Zarē- nam vajadzēja tikai satvert koka stūres ratu, lai noturētu vienmērīgu gaitu. Bet, kad pēkšņa vēja brāzma no zie­meļaustrumiem lika kuģim novirzīties, uzdevums pēkšņi kļuva sarežģītāks.

"Pacelt vidējo labā borta atsvaru," kapteinis deva no­rādījumu. Zarēns krita panikā. Kura svira tā bija? Astotā vai devītā no kreisās puses? Viņš satvēra devīto un parāva. Vētras dzinējs sašķiebās uz sāniem. "Ne tik daudz!" Mākoņu Vilks uzsauca. "Mazliet pacelt stāvburu un nolaist lielo kreisā borta atsvaru… Kreisā borta atsvaru, muļķi!" viņš auroja, kad debesu kuģis sasvērās vēl vairāk.

Zarēns iespiedzās aiz šausmām. Viņš vēl sadragās kuģi. Tādā gadījumā viņa pirmais mēģinājums debesu burāšanā būtu arī pēdējais. Viņš nelokāmi turējās pie stūres, - sma­dzenēm drudžaini darbojoties, rokām trīcot, sirdij dauzo­ties tā, ka vai plīst. Viņš nedrīkst pievilt savu tēvu. Palie­cies uz priekšu, viņš satvēra devīto sviru otrreiz. Šoreiz viņš to pagrieza maigi, nolaižot atsvaru tikai par pāris iedaļām.

Un tas izdevās! Kuģis izlīdzināja gaitu.

"Labi," kapteinis teica. "Tu sāc apgūt tvērienu. Tagad pacelt debesburu," viņš deva norādījumu. "Drusku nolaist priekšgala atsvaru, atkal izlīdzināt mazo un vidējo labā borta atsvaru un…"

"Apvienības kuģis labā borta pusē!" atskanēja Smailiņa griezīgā balss. "Apvienības kuģis labā borta pusē - un ātri tuvojas."

Šie vārdi atbalsojās Zarēnam galvā. Viņam sāka trūkt el­pas; viņam sametās slikta dūša. Acu priekšā sviru rindas kļuva neskaidras. Viena no svirām gandrīz noteikti liktu kuģim uzņemt paātrinājumu uz priekšu - bet kura? "Apvienības kuģis nāk tuvāk," Smailiņš paziņoja. Un Za­rēns savā aklajā panikā pārkāpa debesu kuģu burāšanas pirmo likumu. Viņš palaida vaļā stūres ratu.

Tiklīdz viņa sasvīdušās rokas atslābināja tvērienu, stūres rats ar sparu sagriezās atpakaļ, aizgrūžot viņu teciņiem pa

klāju. Vienā mirklī buras sašļuka, un Vētras dzinējs griezdamies pēkšņi sāka zaudēt augstumu.

"Stulbeni!" Mākoņu Vilks ierēcās. Viņš satvēra stūres ratu un, atspēries pret klāju, izmisīgi centās apturēt grie­šanos. "Rumbaini!" viņš iekliedzās. "Šurp! Tūlīt!"

Zarēns nupat ļodzīgi cēlās kājās, kad Rumbainis, trauk­damies garām, aizķēra viņu. Tas bija tikai niecīgs sitiens,

bet albīnais pinkulācis bija milzīgs kā kalns, - un Zarēns aizlidoja pa gaisu.

Nākamajā mirklī griešanās apstājās. Zarēns pacēla acis. Stūres rats nekustīgi bija satverts pinkulāča varenajās ķepās. Un kapteinis, beidzot atbrīvots, lika rokām ātri kustēties pār svirām - te šeit, te tur - tik noteikti kā akor­deona spēlētājs pār taustiņiem.

"Apvienības kuģis, attālums simt soļu, un tuvojas," sau­ca Smailiņš. Kapteiņa klusā spēle turpinājās. "Piecdesmit soļu! Četrdesmit…"

Te uzreiz Vētras dzinējs rāvās uz priekšu. Komanda aurojot pauda atzinību. Zarēns beidzot pieslējās kājās, murminādams izjustu pateicību Debesīm virs galvas. Viņiem tas bija izdevies.

Tad Mākoņu Vilks ierunājās. "Kaut kas nav kārtībā!" viņš mierīgi teica.

Nav kārtībā? Zarēns domāja. Kas varēja nebūt kārtībā? Vai tad galu galā viņi nebija izmukuši ar nelegālo dzelzs- koka kravu? Viņš pameta acis atpakaļ. Jā, apvienības kuģis bija jūdzēm tālu!

"Kaut kas ļoti nopietni nav kārtībā," viņš teica. "Mums nav celtspēka."

Zarēns ar šausmām skatījās uz Mākoņu Vilku. Vēderā bija tukšuma sajūta. Vai tas bija kāds joks? Vai viņš bija izraudzījies šo brīdi, lai ķircinātu Zarēnu kā tēvs? Viens skatiens uz vīra pelnu pelēko seju, kamēr viņš pats raustīja, grūstīja un bīdīja kādu sviru ar lielāku un lielāku spēku, liecināja, ka tā nav.

"Tas… tas ir nol… nolādētais stūres atsvars," viņš izgrūda. "Tas ir iestrēdzis."

"Apvienības kuģis atkal tuvojas," Smailiņš sauca. "Un pēc karoga es teiktu, ka pats Apvienības Galva ir uz klāja."

Mākoņu Vilks pagriezās apkārt. "Rumbaini," viņš ierunājās, bet tacl pārdomāja. Milzīgais radījums nebija piemērots, lai rāptos pa korpusu. Tāpat Tems Rejūdens un Stoups Bultžoklis ne. LJn ozolu elfs Smailiņš, kaut gan to vēlētos, nebūtu pietiekami spēcīgs, lai atbrī­votu lielo dzelzs atsvaru. Slaivo Ignis būtu ideāli atbil­stošs, ja vien viņš nebūtu tāds gļēvulis. Savukārt Mu- casģīmis, plakangalvas goblins, lai gan bezbailīgs kaujā un visur citur, bija par stulbu, lai atcerētos, kas viņam likts darīt. "Es labāk pats ķeršos klāt," viņš no­murmināja.

Zarēns izlēca priekšā. "Ļauj man," viņš teica. "Es varu to izdarīt." Mākoņu Vilks noskatīja viņu no galvas līdz kā­jām, plānās lūpas cieši sakniebis. "Tev jāpaliek te, pie svi­rām," Zarēns turpināja. "Uz to brīdi, kad es būšu to atbrīvojis."

"Apvienības kuģis divsimt soļu attālumā!" sauca Smai­liņš.

Mākoņu Vilks īsi pamāja ar galvu. "Labi," viņš teica. "Bet pacenties mani nepievilt."

"Es nepievilšu," noteikti apsolīja Zarēns, steigdamies uz kuģa pakaļgalu. Tur viņš satvēra virvi un uzvilkās uz margām. Meža zaļums nozibēja viņam gar acīm tālu, tālu lejā.

"Neskaties lejup!" viņš dzirdēja, kā Tems Rejūdens viņam uzsauc.

Vieglāk pateikt nekā izdarīt, nodomāja Zarēns, uzma­nīgi nolaizdamies uz korpusa takelāžas, kas aptvēra kuģa apakšējo daļu kā zirnekļa tīkls. Jo tālāk viņš virzījās uz leju un apkārt - lēni, piesardzīgi -, jo vairāk nonāca ar galvu uz leju. Vējš plūkāja viņam matus un raustīja pirkstus. Bet tagad viņš varēja saskatīt stūres atsvaru, sapi­nušos darvotas virves cilpā.

Viņš līda uz priekšu, pa ceļam čukstēdams sev uzmun­drinājuma vārdus. "Vēl mazliet uz priekšu. Tikai mazu gabaliņu."

"Kā tev tur iet?" viņš dzirdēja savu tēvu saucam.

"Tūlīt būšu klāt," viņš atsaucās.

"Apvienības kuģis atkal simt soļu attālumā un tuvojas," atskanēja Smailiņa pēdējais ziņojums.

Notikuma gaidās drebēdams, Zarēns pastiepās uz priekšu un spēcīgi parāva virves kamolu uz vienu pusi. Atsvaram vajadzētu brīvi šūpoties. Ja vien viņš varētu… Viņš pavirzījās uz priekšu un pagrūda milzīgo mezglu no apakšas ar plaukstas pamatni. Pēkšņi mezgls padevās, virve atritinājās, atsvars gāzās lejup un… nokrita pavisam. Aiz lielajām šausmām Zarēnam aizrāvās elpa, redzot, kā milzīgais, apaļais dzelzs riņķis aizkūleņo pa gaisu uz meža pusi lejā.

"Ko tu esi izdarījis?" atskanēja balss. Tas bija Mākoņu Vilks, un izklausījās, ka viņš ir nikns.

"Es… es…" Zarēns iesāka. Debesu kuģis šūpojās no viena gala uz otru un zvalstījās no labā borta uz kreiso, pilnīgi zaudējis vadību. Vienīgais, ko Zarēns varēja darīt, bija cieši turēties. Ko viņš bija izdarījis?

"Tu tikai ņēmi un atvienoji kuģa stūri!" Mākoņu Vilks klie­dza. "Debesu dēļ, Zarēn! Man likās, ka Mucasģīmis ir stulbs!"

Zarēns drebēja zem apvainojumu un pārmetumu gūzmas. Gaužas asaras sariesās viņam acīs, asaras, kuras viņš nevarēja noslaucīt, baidoties zaudēt tvērienu. Un tad, viņš bēdīgi domāja, vai labāk nebūtu vienkārši palaisties vaļā, pazust? Jebko citu, tikai ne piedzīvot tēva dusmas.

"Zarēn! Vai tu mani dzirdi, puis?" atskanēja kāda cita balss. Tas bija Tems Rejūdens. "Mēs taisāmies nomest kravu. Tas nozīmē, ka jāatver korpusa durvis. Tu labāk pazūdi no turienes labi ātri!"

Nomest kravu! Zarēnam pamira sirds un asaras plūda vēl aumaļaināk nekā iepriekš. Dzelzsmalkas koki, kuru iegūšana bija prasījusi tik daudz pūļu - un naudas -, būs jāzaudē. Un viss viņa dēļ.

"Ātrāk!" uzkliedza Tems.

Zarēns drudžaini līda atpakaļ pa korpusa takelāžu, likdams roku aiz rokas, kāju aiz kājas, līdz atkal rāpās stāvus. Viņš paskatījās uz augšu. Tema Rejūdens lielā, sarkanā roka sniedzās lejup viņam pretī. Viņš to pateicīgi satvēra un noelsās vien, kad tika uzrauts atpakaļ uz klāja. "Kārtībā, kaptein!" Tems sauca.

Zarēns gribēja smaidot pateikties, bet debesu pirāts jau bija aizvērsies, nespēdams skatīties viņam acīs. Ja nav kravas, tas nozīmē, ka nav algas. Un, lai gan nolaista, Le- jaspilsēta nebija tā vieta, kur atrasties bez naudas vai bez iespējas to nopelnīt.

"Atvērt korpusa durvis!" Mākoņu Vilks deva komandu.

"Jā, kaptein," no kravas telpas atsaucās Stoupa Bult- žokļa balss. Tad dziļi no ku­ģa iekšienes atskanēja ķēžu žvadzoņa, tai sekoja dārdoņa būkš-būkš-būkš.

Zarēns vainīgi novērsās. Tur, pa spraugu korpusa apakšpusē, durvīm lēni ve­roties vaļā, aizripoja dzelzs- koka baļķi, cits pakaļ citam. Viņš paskatījās pāri bortam.

Tajā mirklī pēkšņi tika izmesta visa atlikusī krava. Kā baisi un nā­vējoši nokrišņi baļķi sa­krita atpakaļ lejā Dziļajā mežā, no kura tie bija nā­kuši.

Redzot, kas notiek tam pašā acu priekšā, apvienī­bas kuģis nekavējoties pārtrauca pakaļdzīšanos un metās lejup, pakaļ krī­tošajiem baļķiem. Tādu apmēru kravu nevarēja noniecināt. Zarēna bēdu kauss bija pilns. Vētras dzinēja zaudējums bija iz­vērties par apvienības ku-

īeguvumu.

"Vai mēs nevaram nolaisties lejā un cīnīties ar viņiem?" Zarēns jautāja. "Man nav bail."

Mākoņu Vilks uzlūkoja viņu ar vislielāko nicinājumu. "Mums nav stūres," viņš teica. "Nekādas vadības. Tikai lidakmens mūs vispār notur gaisā." Viņš aizgriezās. "Pa­celt grotburas!" viņš uzkliedza. "Turieties — un lūdziet De­besis. Lūdziet, kā vēl nekad mūžā neesat lūguši. Viena nelaikā nākusi brāzma, un mēs būsim zaudējuši ne tikai kravu vien. Tas būs pats Vētras dzinējs."

Neviens neteica ne vārda, kamēr debesu kuģis gorījās atpakaļ uz Lejaspilsētu. Zarēna pieredzē tas bija pats lē­nākais brauciens, kas aiz spriedzes lika vai nagus grauzt. Kad gaisā lidināmies bija saskatāmas Sankta­fraksas ugunis, jau bija iestājusies tumsa. Zem smaga dūmu pārklāja apakšā mutuļoja un rīstījās Lejaspilsēta. Un klusums vēl aizvien turpinājās. Zarēns jutās bries­mīgi. Būtu bijis labāk, ja debesu pirāti būtu bļaustījušies un trakojuši, apsaukājuši viņu tādiem vārdiem, kādi vien zem Debesīm pastāv, - jebkas, tikai ne šis nāves klusums.

Tuvumā bija patruļas kuģi, bet neviens nepievērsa uz­manību sakropļotajam debesu kuģim, kas devās, uz baļķu dokiem. Tā kā korpusa durvis vēl joprojām bija vaļā, kuģī nepārprotami nebija nekā slēpjama.

Mākoņu Vilks iestūrēja Vētras dzinēju tā slepenajā en- kurvietā, Stoups Bultžoklis izmeta enkuru, un Smailiņš nolēca uz paaugstinātā mola, lai nostiprinātu kuģa tauvas pie gredzeniem. Komanda nokāpa no klāja.

"Izcili, kundziņ Zarēn!" Slaivo Ignis nošņāca, iedams viņam garām. Zarēns nodrebēja, bet neko citu kā tādu piezīmi sagaidīt nevarēja. īgnim viņš nekad nebija paticis. Daudz ļaunāk bija redzēt pārējo novērstās acis. Viņš nelaimīgs šļūkāja tiem nopakaļus uz trapa pusi.

"Tu ne, Zarēn!" asi ierunājās Mākoņu Vilks. Zarēns sa­stinga. Nu viņš dabūs dzirdēt! Nokāris galvu, viņš pa­griezās - un gaidīja. Tikai tad, kad pēdējais mākoņu pirāts bija aizgājis, Mākoņu Vilks sāka runāt.

"Lai man būtu jāpiedzīvo diena, kad mans dēls - paša dēls - sabeidz debesu kuģi!" viņš teica.

Zarēns cītīgi rija siekalas, bet asaras negribēja pazust. "Piedod, man ļoti žēl," viņš nočukstēja.

"Žēl? Kāds labums no tā, ka tev žēl?" Mākoņu Vilks nodārdināja. "Mēs esam zaudējuši dzelzsmalkas kokus, stūres atsvaru - mēs gandrīz pazaudējām pašu Vētras dzinēju. ĻT n es vēl varu to zaudēt." Viņa acis dzalkstīja kā ciets krams. "Man kauns tevi saukt par dēlu."

Šie vārdi ķēra Zarēnu kā sitiens pa pakausi. "Kauns mani saukt par dēlu?" viņš jautāja, un runājot viņa ciešanas pārauga dusmās. Viņš drosmīgi pacēla acis. "Vai tas ir kas jauns?" viņš prasīja.

"Kā tu uzdrīksties!" Mākoņu Vilks kļuva nikns, viņa seja piesarka.

Bet Zarēns uzdrīkstējās. "Tu nekad nevienam neesi atzi­nies, ka esi mans tēvs," viņš teica. "Vai tas nozīmē, ka tu vienmēr esi kaunējies par mani, kopš brīža, kad mēs viens otru atradām? Vai tā? Nu, vai tā ir? Pasaki man, ka tā tas ir, un es aiziešu, tūlīt pat."

Mākoņu Vilks klusēja. Zarēns pagriezās, lai ietu.

"Zarēn!" ierunājās Mākoņu Vilks. "Pagaidi." Zarēns ap­stājās. "Pagriezies un skaties man acīs, puis," viņš teica. Zarēns lēni pagriezās. Viņš izaicinoši raudzījās augšup uz tēvu.

Mākoņu Vilks skatījās pretī, viņa acis iemirdzējās. "Tas bija labi teikts," viņš sacīja. "Tev ir taisnība. Uz kuģa klāja es neesmu atzinis, kas tu esi. Bet ne jau tāda iemesla dēļ, kā tev šķiet. Ir tādi, kas labprāt sāktu dumpi pie visma­zākās iespējas un sagrābtu Vētras dzinēju savās rokās. Ja viņi dabūtu zināt, kas…" Viņš uz brīdi apklusa. "Cik daudz tu man nozīmē, - jo tu man nozīmē daudz, Zarēn. Tev vajadzētu to zināt."

Zarēns palocīja galvu un nošņaukājās. Viņam kaklā no jauna sakāpa kamols.

"Ja viņi to dabūtu zināt, tad tava dzīvība būtu ļoti nopietni apdraudēta."

Zarēns ļāva galvai noslīgt uz krūtīm. Kā viņš varēja apšaubīt, ko viņa tēvs jūt pret viņu? Tagad viņš bija tas, kam bija kauns. Viņš pacēla acis un kautrīgi pasmaidīja. "Tad es varu palikt?" viņš jautāja.

Mākoņu Vilka sejā parādījās rūpju grumbas. "Es domāju nopietni, teikdams, ka vēl varu zaudēt Vētras dzinēju," viņš teica.

"Bet kā?" Zarēns bija neizpratnē. "Kāpēc? Tas taču ir tavs kuģis. Man likās, tu to saņēmi savas inaugurācijas dienā."

Mākoņu Vilks nosprauslājās. "Tas daudz maksā, lai uz­turētu debesu kuģi lidošanas kārtībā. Kopš kokgraužu in­vāzijas Vētras dzinējs vienmēr ir bijis parādos līdz pat tā glītajam novērošanas grozam. Es paļāvos, ka dzelzskoka krava ļaus samaksāt daļu no tās naudas, ko esmu parādā. Nē," viņš nopūtās, "ja kādam pieder Vētras dzinējs, tad tā ir Māte Zirgastra. Viņa mūs finansē. IJn savāc lielāko daļu no darījumu ienākumiem," viņš piebilda ar drūmu skatienu. "Un tagad, kad es viņai nevaru samaksāt, viņa varētu nolemt, ka paņems sev to, kas viņai likumīgi pieder."

Zarēns bija šausmās. "Bet viņa to nevar darīt!" viņš kliedza.

"Var gan," teica Mākoņu Vilks. "Vēl vairāk, viņa varētu panākt, lai es nekur citur nevarētu aizņemties. Un kas gan ir debesu pirātu kapteinis bez debesu kuģa, Zarēn? Ko? Es tev pateikšu. Nekas. Lūk, kas viņš ir. Pilnīgs nekas."

Zarēns samulsis novērsās. Vina tēvs - reiz lieliskākais

Bruņinieku akadēmiķis, kāds Sanktafraksā bija redzēts, tagad izcilākais debesu pirāts Malaszemē - skatījās negodam tieši sejā. Un viņš, Zarēns, bija vainīgs. Tā bija vienīgi viņa vaina.

"Man…';

"Tikai nesaki atkal, ka tev ir žēl," Mākoņu Vilks pār­trauca. "Nāc! Iesim un tiksim ar to galā," viņš skarbi teica. "Es tikai ceru, ka vecā klijānu mātīte nav pārāk mantkārī­gā noskaņojumā. Un atceries," viņš piebilda, soļodams uz trapa pusi, "kad būsim apsēdušies sarunām ar Māti Zirg- astru Asinsozola krodziņā, esi piesardzīgs, ko tu saki - vai pat domā. Es zvēru, tur sienām ir ausis!"