Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

DEVITA NODAĻA VĒTRAS VAJĀŠANA

Slepus ielavīties debesu kuģī bija šķitusi laba doma. Ta­gad Zarēns vairs nebija tik pārliecināts par to. Vētras dzi­nējam gareniski šūpojoties un mētājoties, viņš pa tukšo rīstījās. Sviedru lāses klāja viņa ledusauksto pieri; asaras tecēja pār karstajiem vaigiem.

Mucasģīmis nepatīkami ņirdza. "Tev metas slikta dūša?" viņš vīpsnāja. "Tev tā šūpošanās par stipru, ko?"

Zarēns papurināja galvu. Ne jau lidojuma dēļ viņam bija slikti, bet tādēļ, ka nācās elpot silto, smirdīgo gaisu kopā ar goblinu. Neviens plakangalvas goblins neizcēlās ar tīrī­bu, un Mucasģīmis bija īpaši netīrīgs. Viņš nekad nemaz­gājās, viņa salmu cisas bija mitras un piedraņķētas, un viņam apkārt mētājās no pusdienu galda savāktas gaļas paliekas dažādās sadalīšanās pakāpēs.

Aizsedzis degunu ar lakatu, Zarēns dziļi ievilka elpu. Nelabums pamazām pierima un līdz ar to arī briesmīgais troksnis ausīs. Viņš vēlreiz ievilka elpu.

Kad Vētras dzinējs traucās cauri rosības pārņemtajiem baļķu dokiem, pāri agrā rīta tirgiem, garām metāllietuvēm un kalvēm, viņš varēja saklausīt pazīstamos Lejaspilsētas trokšņus kuģa ārpusē. Kaulēšanos, jokus, cūkas kviek­šanu, vesera sitienus, smieklu šalti, dziedāšanu kori, ap­slāpētu sprādzienu - to Lejaspilsētas dzīves sarežģīto ska­ņu jūkli, kurš pat tik agri no rīta jau gāja vaļā ar pilnu spēku.

Drīz vien šīs skaņas pieklusa un izgaisa, un Zarēns zināja, ka viņi ir pametuši trokšņaino pilsētu un dodas pāri Dumbrājam. Tagad viņš varēja dzirdēt pašu Vētras dzinēju. Čīkstoņu un krakšķus, šņākoņu, gaisam blāz­mojot gar korpusu. No apakšas skanēja kuģa iekšpusē dzīvojošo žurkuputnu pīkstēšana un skrāpēšanās; no augšas - ja sasprindzināja dzirdi - balsu murdoņa.

"Ak, kā es gribētu būt tur augšā kopā ar viņiem," Za­rēns nočukstēja.

"Un stāties pretī kapteiņa dusmām?" Mucasģīmis no­ņurdēja. "Man tā vis neliekas."

Zarēns nopūtās. Viņš zināja, ka plakangalvim bija tais­nība. Mākoņu Vilks viņam noteikti dzīvam novilktu ādu, ja atklātu viņa nepaklausību. Tomēr palikt slēptuvē zem klāja bija mocība. Viņš ilgojās sajust vēju matos, traukša­nos cauri gaisam, kad apakšā - Malaszeme, izklāta kā sa­režģīta karte, bet virs galvas - bezgalīgo atklāto debesu plašums.

Visu savu bērnību, ko viņš bija pavadījis Dziļajā mežā, Zarēns bija ilgojies pacelties pāri meža lapotnei un izpētīt debesis tur augšā. Likās, ka pat tad viņa ķermenis bija zinājis, kur tas iederas. Un varbūt tā arī bija. Galu galā, Mākoņu Vilks pats bija teicis ne vienu vien reizi, ka debesu pirātisms esot "asinīs", un ar tādu tēvu…

Zarēns tagad varēja viņu dzirdēt izkliedzam pavēles, un viņš pasmaidīja, iedomādamies, kā komanda steidzas tē­vam paklausīt. Jo Mākoņu Vilks stingri prasīja ievērot kār­tību uz kuģa. Viņš bija skarbs, bet taisnīgs, un tas bija viņa, kapteiņa nopelns, ka Vētras dzinējs bija piedzīvojis mazāk nelaimes gadījumu nekā jebkurš cits debesu pirātu kuģis.

Tomēr tieši viņa taisnīguma skarbuma dēļ Zarēns paš­laik tupēja plakangalvja guļvietā, būdams pārāk satraucies, lai iznāktu ārā, pirms Slaivo īgnis būs runājis viņa vārdā. Viņam nebija citas izvēles kā vien gaidīt.

"Vētra aiz labā borta, un tā tuvojas," atskanēja Smailiņa spalgais sauciens. "Trīs minūtes līdz saskarei, aizvien tuvāk."

"Nostiprināt debesburu!" auroja Mākoņu Vilks. "Un pārbaudiet visas tinumu spailes."

Debesu kuģim strauji pagriežoties pa kreisi, Zarēns satvēra galveno statni un cieši turējās pie tā. Viņš zināja, ka šī šūpošanās bija tikai priekšspēle tam, kas sekos. Pa­rasti šādos brīžos, kad vētra bija tik tuvu, Vētras dzinējs mēdza nolaisties, izmest enkuru un palikt uz vietas, līdz tā bija garām. Bet ne šodien.

Šodien debesu kuģis sagaidīs vētru debesīs. Tas lavie- rēs aizvien tuvāk un tuvāk vētrai, līdz tiks ievilkts viesuļ- virpuļa plūsmā un aizrauts līdzi. Vētras dzinējs lidos vēl ātrāk, tuvojoties vētras priekšpusei. Tad, kad Mākoņu Vilks nospriedīs, ka īstais brīdis ir klāt, kuģis pagriezīsies un pāršķels virpuļa ārpusi.

Tas bija visbīstamākais brīdis no visiem. Ja Vētras dzi­nējs lidotu par lēnu, tas salūztu spēcīgajā vējā. Ja tas lidotu par ātru, tad vienmēr pastāvēja risks, ka viņi izbrauktu vēt­rai cauri, līdz būtu otrā pusē un bezpalīdzīgi noskatītos, ka Lielā vētra dodas uz priekšu bez viņiem. Gan vienā, gan otrā gadījumā ar vētrasfraksa meklējumiem būtu cauri.

Nē, Zarēns bija dzirdējis, ka tikai vienā veidā varēja droši iekļūt Lielās vētras iekšējā rāmumā, un šajā nolūkā kuģis bija jānotur trīsdesmit piecu grādu leņķī pret vēja grīsti - vismaz tāda bija teorija. Tomēr, debesu kuģim saslejoties un pagriežoties, kamēr Zarēns turējās, cik spēka, Vētras dzinējs viņam likās smieklīgi mazs un trausls tik briesmu pilnam pasākumam, lai arī kādu leņķi viņi izvēlētos.

"Viena minūte līdz saskarei, un es skaitu," Smailiņš pārkliedza tuvīno rēkoņu.

"Nostiprināt spinakeru!" sauca Mākoņu Vilks. "Un, Smailiņ, kāp lejā no tā novērošanas groza, TŪLĪT!"

Zarēns nekad agrāk nebija dzirdējis tādu uzstājību Mākoņu Vilka balsī. Kāda gan tā izskatījās, viņš domāja, šī Lielā vētra, kas viņa tēvam - cienījamam Kvintinijam Verdžiniksam - iedvesa tik lielas šausmas un bijību? Viņam bija jāredz pašam.

Likdams roku pāri rokai, viņš vilkās gar šķērsbaļķi uz korpusa ārsienas pusi. Lai gan tik dziļi debesu kuģī nebija iluminatoru, spraugas starp vējkoka liektajiem dēļiem bija diezgan platas, lai varētu paskatīties cauri. Ķīļveida gaismas kūļi šķēla tumsu. Beidzot sasniedzis korpusu, Zarēns nometās ceļos un palūkojās pa spraugām.

Apakšā viņš redzēja Dumbrāja neizteiksmīgo tukšaini, kas stiepās uz visām pusēm. Baltie dubļi ņirbēja vējā, it kā visa tukšaine būtu pārvērsta plašā okeānā. Un, kā papildinot šo ilūziju, tajā atradās kuģis.

"Vienīgi - tas nav burājams," Zarēns nomurmināja, uzmetis acis tālīnajam kuģa vrakam. "Un laikam nekad vairs nebūs."

Vētras dzinējam traucoties tālāk, Zarēns saprata, ka tas kuģis nebija pamests. Tur kāds bija: garš, tievs stāvs, kas draudīgi vicināja dūri pret debesīm. Būdams tikpat bezkrā­sains kā visa apkārtne, viņš bija labi nomaskējies. Zarēns vispār nebūtu viņu pamanījis, ja tuvojošās vētras spožais zibens nebūtu atspīdējis duncī, ko viņš bija satvēris dūrē.

Vai tā bija vētra, ko stāvs nolādēja? Zarēns nevarēja sa­prast. Bet varbūt pats skats uz Vētras dzinēju, tam lidojot pāri, bija pildījis savādo, izbalējušo indivīdu ar tādu naidu?

Nākamajā mirkli gan viņš, gan kuģa vraks pazuda ska­tienam. Zibens uzliesmojums uz īsu brīdi apgaismoja pla- kangalvja pretīgo mājokli. Gaiss sprakšķēja un šņāca. Za­rēns ar pūlēm piecēlās kājās un palūkojās pa augstāku spraugu, saviebdamies, kad gaisa plūsma iesitās acīs. Viņš ar piedurkni noslaucīja asaras un atkal paskatījās pa dēļu starpu.

"Debesis virs galvas!" viņš iekliedzās.

Tieši debesu kuģim priekšā, aizsedzot skatam visu citu, bija bangojoša, mutuļojoša siena, neganti violeta un mel­na. Pūtiena troksnis bija apdullinošs - kā nebeidzams sprādziens. Vēl skaļāka bija paša Vētras dzinēja čīkstoņa un brakšķi.

Kamēr Zarēns nenovērsa skatu, zibeņi turpinājās. Tie stiepās pāri Lielās vētras izliektajai virsmai kā elektrisku upju tīkls, eksplodējot uz iekšpusi sārtos un zaļos apļos.

Troksnis pieņēmās spēkā vēl vairāk; zibšņi kļuva vēl spožāki. Un visu šo laiku, kamēr neapturami aiztikšķēja līdz sadursmei palikušās sekundes, Vētras dzinējs kratījās un grabēja. Zarēns ar abām rokām aptvēra siju no sevis pa kreisi un sasprindzināja kājas.

Pieci… četri… trīs…

Uīīīīīīuīīīī svilpoja vējš, augstajai gaudošanai uzkāpjot līdz griezīgam troksnim, kas ausis plēš pušu.

Divi…

Debesu kuģis nekad agrāk nebija braucis tik ātri. Tam brāžoties uz priekšu, Zarēns turējās, cik vien spēka.

Viens… Un…

VŪŪŪMP7/

Vēja virpulis pēkšņi sagrāba Vētras dzinēju kā krītošu lapu rudens aukā un aizrāva to līdzi. Ar joni kuģis briesmīgi sagāzās uz kreisajiem sāniem. Zarēnu kā rautin atrāva no sijas un svieda atpakaļ pāri salmu klātajai grīdai.

"Aaaii!" viņš iekliedzās, lidodams

j J

Mucasģīmis paskatījās lejup un no­

pa gaisu. Viņš nokrita ar smagu būk­šķi; viņa galva asi parāvās atpakaļ, trāpot pa Mucasģīmja guļvietas malu ar skaļu krakš.

Viss satumsa.

smīnēja. "Nu ta, kundziņ Zarēn," viņš

teica, "paliec te man blakus, kur es tevi varu pieskatīt."

Uz klāja Kapteinis un viņa komanda darīja visu iespējamo, lai noturētu Vētras dzindju lidojumā. Kamēr Rumbainis turēja savā varenajā tvērienā stūri, Mākoņu Vilka pirksti skrēja pāri sviru rindai.

Divdesmit gadi bija pagājuši, kopš viņš bija mācījies Bru­ņinieku akadēmijā; divdesmit gadi bija pagājuši, kopš viņš bija apguvis vētras vajāšanas smalkumus, un divdesmit gadi ir ilgs laiks, kurā var kaut ko aizmirst. Kad Mākoņu Vilks par kādu nieku pacēla šo te atsvaru vai mazliet nolaida to tur buru, viņu drīzāk vadīja instinkts nekā atmiņa.

"Vētras vajāšana!" viņš godbijīgi nomurmināja.

Ar šņākoņu viņi tika rauti tālāk un tālāk pāri debesīm Lielās vētras plūsmā. Lēnām un pamazām Mākoņu Vilks, izmantojot sausās, šaudīgās plūsmas, virzījās pa vētras ārējo malu virzienā uz tās priekšgalu.

"Turies, mans skaistuli," viņš čukstēja Vētras dzinējam, "Tagad mieru." Piesardzīgi viņš laida zemāk priekšgala at­svaru - pamazām, pa mazai iedaļai. Debesu kuģis sasvērās uz priekšu.

"Pacelt grotburu!" viņš rīkoja. Tems Rejūdens un Stoups Bultžoklis apjukuši skatījās viens uz otru. Kas tas par ārprā­tu - pacelt grotburu tādā vējā? Viņi droši vien bija pārklau-

sljušies. "PACELT TO NOLĀDĒTO GROTBURU, IEKAMS ES NEESMU JŪS UZŠĀVIS DEBESĪS!" kapteinis ārdījās.

Tems un Stoups Bultžoklis metās pie darba. Un, burai plandot un plīvojot, Mākoņu Vilks lūdza Debesis, solot, ka viņš uz laiku laikiem paliks godīgs, ja vien buru audekls izturētu.

"Un tagad paskatīsimies," viņš nomurmināja caur sakostiem zobiem, atkal pievēršoties atsvaru svirām. "Pacelt tuvējos korpusa atsvarus un nolaist kreisā borta atsvarus - mazo…" Vētras dzinējs nodrebēja. "Vidējo…" Tas sasvērās pa kreisi. "Un lielo…"

Kad tika nolaists trešais atsvars, Vētras dzinējs - paceltā grotbura to vēl aizvien noturēja joņojošās vētras priekš­pusē - sāka lēnām pagriezties. Mākoņu Vilks cieši vēroja kompasu. Palēnām, palēnām debesu kuģis sāka ieņemt

trīsdesmit piecu grādu leņķi, kas bija nepieciešams, lai droši piekļūtu vētras centram.

Četrdesmit pieci grādi, viņš nolasīja. Trīsdesmit sep­tiņi… Trīsdesmit seši…

"NOLAIST GROTBURU!" viņš uzkliedza.

Šoreiz ne Temam Rejūdenim, ne Stoupam Bultžoklim nebija jāsaka divreiz. Viņi atkabināja virvi. Bura nokrita. Debesu kuģis palēnināja gaitu, un to vienā mirklī aprija biezie, violetie un melnie mākoņu mutuļi. Viņi devās Lielās vētras iekšienē.

Gaiss žilbināja, smacēja. Tas sprakšķēja un dzirkstīja. Tas oda pēc amonjaka, pēc sēra, pēc vecām olām.

Vējš viņus sita un kūla no visām pusēm. Tas dauzīja korpusu un kuru katru bridi draudēja pārlauzt uz pusēm čīkstošo mastu.

"Vēl mazliet tālāk, mans mīļais," Mākoņu Vilks maigi mudināja Vētras dzinēju. "Tu to vari izdarīt. Tu vari mūs droši nogādāt Lielās vētras centrā."

Tomēr, viņam vēl runājot, kuģis nodrebēja, kā gribēdams teikt - nē, nē, tas to nevar. Mākoņu Vilks ba­žīgi paskatījās kompasā. Tas bija atgriezies pie četrdesmit pieciem grādiem. Vējš triecās pret viņiem no visa spēka. Vibrēšana kļuva stiprāka. Vēl mazliet, un debesu kuģis no kratīšanās izjuks pa gabaliem.

Trīcošām rokām Mākoņu Vilks pacēla trīs labā borta at­svarus, cik augstu vien iespējams. Vētras dzinējs pagrie­zās atpakaļ. Baismīgās vibrācijas pierima.

"Paldies Debesīm," teica Mākoņu Vilks, izmantodams iespēju, lai noslaucītu sviedrus no pieres. Viņš pievērsās Rumbainim, kas stāvēja viņam blakus. "Turi cieši," viņš deva rīkojumu. "Tagad kuru katru brīdi un… JĀ!" viņš iesaucās, jo tajā mirklī kompasa adata apstājās pie trīs­desmit pieciem grādiem un Vētras dzinējs ienira cauri trakojošajai, violetajai vētrai tās iekšpuses baigajā klu­sumā.

"UZVILKT GROTBURU!" viņš uzkliedza, un šis sauciens atbalsojās tā, it kā viņš stāvētu milzīgā alā. Ja viņi negribē­ja izlidot laukā vētras pretējā pusē, debesu kuģa inerci vajadzēja savaldīt. Burai vajadzētu darboties - ja viņš pre­cīzi atcerējās iemācīto - kā bremzei. "PACELT VISAS BURAS!''

Iesākumā šķita, ka ar debesu kuģi nekas nenotiek un tas turpina drāzties tālāk virzienā uz vētras pakaļgalu. Zibens šautru pirksti, kas izpletās viņiem priekšā, nāca tuvāk un tuvāk. Tems Rejūdens, Stoups Bultžoklis, Smai­liņš un pārējie metās pie virvēm - pat Gaismas profesors iesaistījās. Kopīgiem spēkiem viņi uzvilka buras, vienu pēc otras, citu pēc citas. Un, kad buras izpletās, Vētras dzinējs beidzot palēnināja gaitu.

Iekams viņi pilnīgi apstājās, Mākoņu Vilks pacēla kreisā borta atsvarus, nolaida labā borta atsvarus un - kad viņi bija pilnīgi pagriezušies apkārt - uzvilka priekšgala atsva­ru tā sākotnējā vietā.

Tagad, nostājies tādā virzienā, kādā kustējās pati Lielā vētra, Vētras dzinējs tās iekšpusē burāja vētrai līdzi. Mā­koņu Vilks ap sevi varēja dzirdēt komandas atzinības saucienus. Bet viņš nebija tāds muļķis, ka pārāk ātri sāktu svinēt. Ja Vētras dzinējs bija jānotur šajā stāvoklī, būtiska bija vislielākā precizitāte - viens atsvars par zemu, viena bura par augstu, un debesu kuģis aizdrāztos uz vētras vienu malu un tiktu izspļauts atklātās debesīs.

"Turi nemainīgu kursu, Rumbaini," kapteinis teica. "Un, Smailiņ," viņš uzsauca, "pēc cik ilga laika būsim virs Krēslas meža?"

"Pēc apmēram divpadsmit minūtēm," ozolu elfs at­saucās.

Mākoņu Vilks drūmi pamāja ar galvu. "Es gribu, lai jūs visi — ikviens, līdz pēdējam - vērīgi uzmanītu zibens šautru," viņš pavēlēja. "Ja mums jāiegūst vētrasfrakss, mums skaidri jāredz, - es uzsveru, skaidri, - kur tas no­krīt."

Zarēns šļūca uz vienu un otru pusi pa cieto koka grīdu zem klāja, kamēr Vētras dzinējs turpināja gare­niski šūpoties un mētāties. Katrs grūdiens, katrs rā­viens, katra vibrācija, ko varēja sajust uz klāja, simtkārt pieņēmās spēkā, sasniegusi debesu kuģa iekšpusi, kur viņš gulēja. Tomēr Zarēns visu laiku nebija kustējies. Vienīgi tajā brīdī, kad Vētras dzinējs beidzot tika cauri trakojošās vētras ārējai malai, viņa plakstiņi sakustē­jās.

Viņš saklausīja balsis sev aiz muguras. Pieklusinātas un sazvērnieciskas balsis: pazīstamas balsis. Cenzdamies palikt cik vien iespējams mierīgs, Zarēns klausījās.

"…un es vis nedomāju, ka kapteinis uzsāks kādu lielo cīņu, kad atklās, kas tādā gadījumā notiks ar viņa sagūstīto dēlu," Slaivo Ignis čukstēja. "Tāpēc pagaidām, Mucasģīmi, es gribu, lai tu viņu paturi te lejā."

"Te lejā," plakangalvis čukstus atbildēja.

"Līdz es viņam atnākšu pakaļ," teica Ignis. Viņš bridi klusēja. "īstais brīdis man būs jāizvēlas ļoti piesardzīgi."

"Ļoti piesardzīgi," Mucasģīmis atkārtoja.

"Galu galā, vētras vajāšana ir bīstams pasākums," Ignis turpināja. "Es pagaidīšu, līdz Mākoņu Vilks būs ieguvis vētrasfraksu, iekams es tieku no viņa vaļā." Viņš nepatī­kami iesmējās. "Lai viņš padara visu smago darbu, un es tad baudīšu atlīdzību."

"Atlīdzību," teica Mucasģīmis.

"Un kas tā būs par atlīdzību!" sacīja Ignis. "Debesu pirātu kuģa kapteinis un Apvienības Galva! Turies kopā ar mani, Mucasģīmi," viņš klusi piebilda, "un tev būs bagātība un vara, kāda tev nav rādījusies pārdrošākajos sapņos."

"Pārdrošākajos sapņos," plakangalvis palaida smiek­lus.

"LIn tagad man tevi jāpamet," teica Ignis. "Es negribu, ka kapteinim rastos aizdomas. Un atceries, Mucasģīmi. Labi apsargā Zarēnu. Es paļaujos uz tevi."

Aizejošo soļu skaņai izgaistot, Zarēns aiz šausmām dre­bēja. Kāds muļķis viņš bijis, klausīdamies tik nelabojamā blēdī. Vecākais stūrmanis bija cieši apņēmies sarīkot dumpi un - ja viņš bija pareizi sapratis -, lai viņa ļaunais nodoms nestu augļus, plānoja izmantot Zarēnu pret viņa tēvu.

Iekams tas notiktu, viņam kaut kādā veidā vajadzētu brīdināt Mākoņu Vilku - pat tad, ja tas nozīmētu piedzī­vot tēva dusmas.

Viņš mazliet pavēra vienu aci un palūrēja uz nikno plakangalvas goblinu. Jautājums bija tikai - kā?