Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

DIVDESMITĀ NODAĻA AKMENS PILOTS

Atgriežoties kuģa vrakā, Zarēns vispirms iededzināja laternu, ko Skrīds bija pakarinājis uz naglas blakus atverei. Silta, medaina blāzma piepildīja drūmo iekš­pusi, un Zarēns redzēja, ka Akmens Pilots ir piecēlies sēdus.

"Paldies Debesīm, tu vēl esi dzīvs," viņš teica.

Akmens Pilots pamāja ar galvu. "Bet tik tikko vien," no smagā apģērba iekšpuses atskanēja bikla, apslāpēta balss. Sekoja klusuma brīdis. "Es nemaz nevaru sajust labo kāju." Zarēns, pārsteigumā klusējot, skatījās. "Man uzbru­ka mūsu tā saucamais pavadonis," Akmens Pilots turpi­nāja. "Droši vien iesita tā, ka es zaudēju samaņu. Es ne­zinu, kā es te vispār nokļuvu."

"Es… es tevi atnesu šurp," Zarēns paskaidroja.

Akmens Pilots atkal palocīja galvu. "IJn Skrīds?"

"Skrīds ir beigts," teica Zarēns. "No mana zobena. Viņš… Es…" Viņš apjucis notupās Akmens Pilota priekšā. "Tu vari runāt," viņš teica.

"Jā, varu."

"Bet es nezināju… Saproti, piedod, bet es vienmēr biju domājis, ka tu esi mēms."

"F.s velti netērēju vārdus," Akmens Pilots teica. "Pasaule ir plaša un briesmu pilna. Šis apģērbs un mana klusēšana ir mani aizsargi." Viņš uz bridi apklusa. "Tavs tēvs to labi saprata."

"Mans tēvs?" Zarēns bija pārsteigts. "Viņš zināja, ka tu vari parunāt?"

"Viņš zināja visu," teica Akmens Pilots un, to pateicis, sāka locīties un staipīties, līdz izdabūja labo roku no pie­durknes. Caur stikla lodziņiem Zarēns redzēja pārstei­dzoši smalkos pirkstus, kas noņēmās gar iekšējām aiz­dares sprādzēm, kuras stiprināja kapuci pie pleciem. Cita pēc citas tās ar klikšķi atdarījās.

Zarēns bija kā apburts. Akmens Pilots ne vien bija at­klājis, ka spēj runāt, bet tagad - pirmo reizi - viņš taisījās parādīt savu seju. Zarēns aizturēja elpu. No kādas bries­mīgas kroplības vai likstas gan varētu ciest šis nabaga ra­dījums, ka viņš bija tā nopūlējies, lai sevi noslēptu? Kādu briesmīgu mīklu glabāja šis neērtais apģērbs?

Kad kapuce bija pacelta, parādījās kakls, bāls un tievs. Zarēns iekodās apakšlūpā. Nākamajā mirklī biezi, rudi mati izlija pār seju. Akmens Pilots pacēla roku un atbīdīja tos sāņus.

Zarēnam aizrāvās elpa. "Tu esi… tu esi…" viņš vētraini iesaucās.

"Meitene," Akmens Pilote atbildēja. "Vai tu esi pār­steigts?"

"Protams, esmu!" teica Zarēns. "Man nebija ne jausmas. Man likās, ka tu būsi kaut kāds… briesmonis…"

Akmens Pilote uzmeta viņam drūmu skatienu un novērsās. "Iespējams, būtu labāk, ja es tāda būtu," viņa mierīgi teica. "Viskroplākais un visbriesmīgāk sarētotais Dziļā meža radījums nevar būt tik zudis un vientuļš kā es, kad nu esmu zaudējusi Mākoņu Vilku - un Vētras dzinēju. Tā bija vienīgā vieta, kur es jutos droša, un pat tur man bija vajadzīga tā tur." Viņa uzsita pa noņemto ka­puci.

"Galvu augšā," Zarēns teica, cenzdamies, lai vārdi skanētu nomierinoši. "Mēs no šī te tiksim laukā."

"Nav jēgas," Akmens Pilote ieraudājās. "Mēs nomirsim šajā lielajā, plašajā laukā. Es zinu."

"Tā tu nedrīksti runāt," Zarēns bargi norāja. Tad, mē­ģinādams novērst ciešanu māktās meitenes uzmanību, viņš sacīja: "Pēc tā, ko mans tēvs reiz stāstīja, tu esot bijusi klāt, kad es piedzimu," viņš teica. "Uz debesu kuģa klāja, uz tā debesu kuģa, kura kapteinis bija bēdīgi slavenais…"

"Multinijs Gobtrakss," Akmens Pilote viņu pārtrauca. "Es to labi atceros," viņa teica asaru slāpētā balsī. "Mēs bijām virs Dziļā meža briesmīgas vētras vidū, kad Marisai, tavai mātei, sākās dzemdības." Viņa papurināja galvu. "Es nekad neesmu piedzīvojusi tādas augšupkāp- jošas plūsmas. Debesu kuģis tika uzrauts virs meža, iekams kāds paspēja izmest enkuru vai nostiprināt abor- dāžas kāšus."

"Tomēr tev izdevās debesu kuģi paglābt," teica Zarēns. "Es atceros, Mākoņu Vilks man stāstīja, kā tu samazināji stipro liesmu malkas degļos, atbrīvoji balasta atsvarus un pārrāpies pāri bortam, lai atskaldītu gabalus no paša lidakmens."

Akmens Pilote nodūra acis. "Es darīju to, ko vajadzēja darīt," viņa mierīgi noteica.

"Es priecājos, ka tu to darīji," sacīja Zarēns. "Galu galā, ja tu to nebūtu darījusi, tad manis šeit nebūtu."

Akmens Pilotei izdevās pasmaidīt. "Un kurš būtu mani paglābis no Skrida, ja tevis te nebūtu?" viņa iejautājās. "Teiksim, ka mēs esam nokārtojuši rēķinus, ja?"

"Jā," Zarēns nenoteikti piekrita.

"Bet?" jautāja Akmens Pilote.

"Nekas," teica Zarēns. "Tikai… Tas bija pirms sešpa­dsmit gadiem. Kā tas nākas, ka tu…"

"Izskatos tik jauna?" viņa pabeidza iesākto jautājumu.

Zarēns palocīja galvu.

Akmens Pilote novērsās; bāla un smalka roka pasnie­dzās pēc kapuces. Zarēns domīgi vērās šķietami nenove­cojošajā meitenē ar bālo, gandrīz caurspīdīgo ādu un ru­dajiem matiem. Viņa izskatījās tik pazīstama… Un tad viņš atcerējās.

"Mega!" viņš iesaucās.

"Ko, lūdzu?" Akmens Pilote bija pārsteigta.

"Tu man atgādini viņu," Zarēns teica. "Kādu, ko es pirms ilga laika satiku. Viņa bija neganto alu dūkņu mei­tene. Viņa…"

"Ko tu zini par negantajām alu dūkņām?" Akmens Pilo­te nenoteikti jautāja.

Zarēns paraustīja plecus. Ko īsti viņš zināja par negan­tajām dūkņām? Viņš zināja, ka Mega - tikpat bālādaina un rudmataina meitene - bija notvērusi viņu un turējusi kā mīluli pazemes alās. Viņš zināja, ka, kļūstot pilngadīga, Mega bija dzērusi no asinsozola svētajām saknēm un pār­vērtusies par lielu, lempīgu sieviešu kārtas zvēru kā Mam- sija, viņas māte. Tāpat viņš zināja: ja viņš toreiz nebūtu iz­bēdzis, tad būtu saraustīts gabalos.

"Kā mīluli?" pārjautāja Akmens Pilote.

Zarēns palocīja galvu. "Viņa turēja mani garā pavadā. Viņa lutināja un glāstīja mani." Viņš saviebās. "Un viņa mēdza stundām ilgi pīt un rotāt ar pērlītēm manus ma­tus."

"Līdz kļuva par neganto?"

"Tieši tā."

Akmens Pilote apklusa un ar pārakmeņotu seju skatījās zemē. Kad viņa atkal pacēla acis, Zarēns redzēja, ka tajās sanesušās asaras. "Tas bija viens labums no kapuces val­kāšanas," viņa teica, piespiezdama to sev klāt. "Neviens nekad nemanīja mani raudam." Viņa nošņaukājās. "Kā vari redzēt, es nekļuvu par neganto."

Zarēns palocīja galvu, juzdams atvieglojumu. Noskatī­ties, kā viņa jaukā, mīlošā Mega pārvērtās par šausmīgu, asinskāru būtni, šķita viens no briesmīgākajiem gadīju­miem visā viņa mūžā.

"Kad pienāca mans laiks un Māte Asinsozols manis dēļ tecināja asinis, manis tur nebija," viņa skumji paskaidroja.

"Un tās, kas palaiž garām noteikto brīdi, nekad nevar pārvērsties, bet ir nolādētas palikt tādas, kādu tu mani tagad redzi, līdz savai nāves stundai."

"Bet… bet kāpēc tu to palaidi garām?" Zarēns jau­tāja.

Dūkņu meitene nopūtās. "Tas notika dienu pirms tam, kad man vajadzēja pārvērsties par neganto," viņa teica. "Es biju alas ārpusē, izvedusi pastaigāties savu mīluli, vi- surložņu mazuli, kad mani aplenca mācītu baltkakla meža vilku bars. Tie saplosīja gabalos manu mīluli, bet mani at­stāja savam saimniekam. Vergu tirgotājam no Lejaspilsē- tas," viņa teica, kā spļautin izspļaujot šos vārdus. "Viņš mani iekala važās kopā ar meža elfiem, troļļiem, gobli- niem un lika mums kājām iet uz Dziļā meža vergu tirgu. Tieši tur tavs tēvs mani atrada - netīru, noskrandušu un pa pusei sajukušu."

"Vai viņš tevi nopirka?" acis iepletis, Zarēns jautāja.

"Viņš redzēja, kādā stāvoklī es esmu," viņa teica. "Viņš izrāva tam nejaukajam vergu tirgotājam no rokas pātagu un dzīvam gandrīz novilka ādu pār acīm. Tad viņš saņē­ma mani pie rokas un teica: "Nāc, mazā, Marisa tevi sa­vedīs kārtībā." Un es gāju."

Zarēns notupās viņai blakus. "Tev… tev tas laikam bija briesmīgi," viņš līdzjūtīgi teica.

Akmens Pilote pamāja ar galvu. "Es nekādi nevarēju atrast savas alu mājas," viņa teica. "Debesis zina, es ga­diem ilgi esmu meklējusi. Bet pienāca laiks, un Mākoņu Vilks deva man arī mājas."

" Vētras dzinēju," Zarēns teica.

"Jā," atbildēja Akmens Pilote. "Un arodu. Es esmu labā­kais Akmens Pilots debesīs. Vai biju. Tagad man vairs nav nekā."

"Tev esmu es," sacīja Zarēns un sniedza roku.

Akmens Pilote pacēla acis uz viņu un kā šauboties saņēma viņa roku savā.

"Ja mēs taisāmies palikt te, tad mums būs jāsameklē kaut kas ēdams," jautri teica Zarēns.

"Palikt te?" jautāja Akmens Pilote.

"Protams," viņš teica. "Kā gan citādi mēs padarīsim kuģi atkal lidojamu? Mēs nemūžam netiksim laukā no Dum- brāja, ja to neizdarīsim."

Zarēns pārlaida acis vraka salūzušajam korpusam. Pa­nākt, lai debesu kuģis atkal ir gatavs lidojumam, būtu grūti veicams uzdevums - īpaši tāpēc, ka Akmens Pilotes savainotās kājas dēļ visu darbu viņam vajadzētu padarīt vienam. Tomēr - vai tad bija izvēle?

"Remontam nav jābūt nevainojamam," teica Akmens Pilo­te, sekojot Zarēna skatienam. "Ja vien tu vari sameklēt lidak- meni, man šķiet, es no jauna varētu piedabūt Vēja šķēlēju pie lidošanas. Mākoņu Vilks mani ir labi izskolojis."

Zarēns pasmaidīja. "Es pat nezinu, kā tevi sauc."

Akmens Pilote brīdi skatījās uz viņu, acis domīgi pie­miegusi, rokās cieši satvērusi sargājošo kapuci. "Mans vārds ir Mogina," viņa sacīja.

Tajā pirmajā rītā lecošā saule Zarēnu pamodināja agri. Viņš atstāja aizmigušo Moginu, lai atpūšas, un pamatīgi izpētīja visu debesu kuģi. Drīz vien bija skaidrs, ka saule vēl daudzkārt lēks pār smirdošo Dumbrāju, iekams Vēja škēlējs atkal būs lidošanas kārtībā.

Korpuss bija ne vien vairākās vietās salūzis, bet arī sa­trunējis labajā sānā, ar kuru tas balstījās dubļos; masts bija aizlūzis, un, lai gan daži iekarinātie atsvari bija vietā, dau- < dzu trūka. Lidakmens bija pāršķēlies uz pusēm. Viena puse gulēja iespiesta siltajos dubļos zem smagas sijas. Otra puse nekur nebija ieraugāma.

"Vispirms," viņš teica, "man jāpalūko, vai uz borta nav kādi rīki. Ja es nevarēšu atrast āmuru un naglas, tad es neko nespēšu salabot." Viņš brīdi svārstījās. "Taču kāda jēga to darīt, iekams neesmu atradis lidakmens otru pusi." Viņš pagriezās. "Bet, ja uz klāja nav pārtikas krājumu, mēs tik un tā nomirsim badā." To pateicis, viņš griezās atpakaļ.

Tomēr, lai meklētu kur meklēdams, viņš palika tukšā. Starpklāju noliktava, pieliekamais kambaris, tilpne - viss bija tukšs. No kajītēm viss bija izvākts. Un viņš jau zināja, ka nekā nav kravas nodalījumā, kur abi ar Akmens Piloti bija pārlaiduši nakti.

"Mums gals klāt," viņš nopūtās. "Es labāk to pavēstīšu Moginai." Un viņš devās lejup pa kāpnēm, kas veda uz kravas nodalījumu.

Nonācis līdz kāpņu apakšai, Zarēns apjucis sarauca pieri. Kur bija Akmens Pilote? Kur bija vētrasfraksa lāde un šaušalīgā kāju pirkstu izstāde? Kad viņa acis aprada ar tumsu, viņš saprata, ka atrodas pilnīgi citā kuģa daļā - drīzāk priekšējā, nevis galvenajā kravas nodalījumā. Viņš paskatījās apkārt: vispirms - elpai aizraujoties, tad - plati smaidot, tad - aiz prieka skaļi iesaucoties.

"Zarēn?" no koka sienas otras puses atskanēja balss. "Vai tas esi tu?"

"Jā!" Zarēns atsaucās. "Es esmu atradis! Esmu atradis Skrīda noliktavu un guļamvietu. Un… un… te ir viss, kas mums vajadzīgs," viņš teica. "Šķīvji un kausi, naži un ka­rotes. Ā, un te ir viņa makšķere un āķi, un auklas. Sveces un lukturu eļļa. Un liela kaste ar sausiņiem. Un muca ar meža groku. Un… Ak, Mogin! Viņš ir gulējis uz burām."

"Un virves?" sauca Mogina. "Mums būs vajadzīgas vir­ves, lai tās paceltu."

Zarēns pataustīja zem salocīto buru matrača. "Jā!" viņš iesaucās. "Saritinātas apakšā kā pamatne, tik daudz virvju, cik vien mums vajadzēs. Un… re! Milzīga lāde, pilna ar rīkiem. Mēs tūlīt pat varēsim sākt." Viņš uz brīdi apklusa. "Kā jūtas tava kāja?"

"Nav tik slikti," Mogina atsaucās, bet Zarēns saklausīja sāpes viņas klusajā balsī.

Zarēns rosīgi ķērās pie darba. Viņš strādāja stundu pēc stundas, pildīdams Akmens Pilotes norādījumus, kura — lai gan viņa pati to noliegtu - cieta nemitīgas sāpes no iekaisušās brūces kājā. Bet Vēja šķēlējs patiesi bija vraks. Likās, ka visi takelāžas apaļkoki ir satrunējuši, ka visi dēļi tūlīt sadrups. Lai gan viņš darīja, ko spēja, salāpīdams te,

pielabodams tur, šis uzdevums šķita bezcerīgs. Kad saule nogrima aiz apvāršņa, viņš paskatījās apkārt, samulsis no tā, cik maz paveicis.

"Es nekad to nepabeigšu," viņš sūkstījās.

"Neraizējies," Mogina viņu drošināja savā klusajā, kaut­rīgajā balsī. "Atrodi lidakmens otru pusi, un mēs liksim kuģim lidot."

Zarēns papurināja galvu. "Bet lidakmens ir planējošs," viņš teica. "Vai tas nebūs vienkārši aizlidojis projām?"

"Nedomāju vis," atbildēja Akmens Pilote. "Kā tu zini, auksts akmens ceļas augšup, karsts akmens laižas lejup. Pieņemot, ka tas nokritis kaut kur Dumbrāja siltajos dub­ļos, tam vēl vajadzētu būt te."

Lai gan Akmens Pilote bija guvusi bīstamu ievainojumu, pametot Vētras dzinēju, viņas kāja laimīgā kārtā nebija lauzta. Bieži apmazgājot to ūdenī, kas bija attīrīts ar fraks­pulveri, pietūkums mazinājās, apsarkums pazuda, un iekaisusī brūce palēnām sāka dzīt. Bija pagājušas desmit dienas, kad viņa pirmoreiz nedroši piecēlās kājās.

"Tas ir apbrīnojami, Mogin!" teica Zarēns un saņēma viņu pie elkoņa. "Pamēģini, vai tu vari uz tās atspiesties." Akmens Pilote piesardzīgi spēra soli uz priekšu, nostājo­ties uz labās kājas. Tā sašķiebās. Viņa savieba seju, bet neatlaidās. "Lieliski!" Zarēns bija sajūsmā. "Drīz tā būs tik­pat kā jauna."

"Tā nekad tāda nebūs," varonīgi smaidot, teica Mogina. "Bet nešaubos, ka tā man vēl dažus gadus labi kalpos. Un kā ir ar vakariņām?" Viņa pacēla galvu un paostīja gaisu.

"Vakariņas!" Zarēns iesaucās. "Es pilnīgi aizmirsu." Un viņš iztraucās laukā, lai noceltu metāla pannu no uguns. "Tieši tā, kā man garšo!" viņš sauca no ārpuses.

"Tu gribi teikt, ar piedegumu," smaidot teica Mogina, ieskatīdamās pa caurumu korpusā.

Zarēns atskatījās un plati pasmaidīja. Akmens Pilotes kautrība lēnām zuda. "Tad tu neēdīsi?" viņš jautāja.

"To es neteicu," skanēja atbilde. "Šā vai tā, kas mums tur šodien ir? Nē, nesaki. Dūņu zivis!"

"īstenībā - aunradža gaļas šķēles," teica Zarēns. "Un svaiga maize ar kraukšķīgu garoziņu, un piedevās gardi salāti." Moginai pavērās mute. "Es tikai pajokoju," teica Zarēns, pasniegdams viņai šķīvi ar dienišķo devu: trim

dūņu zivīm, jūrnieku sausiņu un sauju žāvēta mežkāruma gabaliņu uz tā. "Vislabākā diēta," viņš teica.

"Ja tu tā saki," smaidīdama teica Mogina. Viņa atsēdās uz akmens un sāka skrubināt akmenscietā cepuma stūri.

Tālumā milzīga, oranža saule grima aiz apvāršņa, un de­besis atspīdēja sārti zaļganas. Zarēns un Mogina vēroja, kā cita pēc citas parādās Sanktafraksas ugunis. Viņiem aiz mu­guras jau mirdzēja zvaigznes, un, kamēr viņi klusumā sē­dēja un ēda, nakts izpletās pār debesīm kā atvērts pārsegs.

"Man patīk vakari," teica Zarēns, pieceldamies aizde­dzināt lukturi. "Te laukā ir tik mierīgi, jūdzēm apkārt nav nekā un neviena, tikai plašās debesis virs galvas."

Mogina nodrebinājās. "Man no tā skrien šermuļi," viņa teica.

Zarēns neatbildēja. Viņš zināja, ka, par spīti debesu pirātos pavadītajiem gadiem, Mogina, būdama negantā

alu dūkņa, joprojām ilgojās pēc dzīves pazemē. Tāpat kā paša Zarēna alkas būrāt debesīs, tas bija asinīs.

"Starp citu," viņš teica, "man ir laba ziņa."

"Kāda?"

"Es atradu lidakmens otru pusi."

"Vai tiešām?" Mogina bija priecīgi satraukta. "Kur?"

Zarēns norija siekalas. Viņš to bija atradis attīrītajā dīķi, kurā bija apglabāts Gaismas profesors. Iepriekšējā vakarā viņš, izmisuma dzīts, bija aizgājis uz turieni parunāties ar veco profesoru. Un tur nu lidakmens bija, šūpojās tieši zem dzidrā, siltā ūdens virsmas.

"Netālu no šejienes," Zarēns teica. "Kā tev šķiet, vai tu varēsi to salikt kopā?"

"Esmu tikusi galā, labojot vēl lielākas vainas," teica Mo­gina.

Zarēns paskatījās uz viņu un pasmaidīja. "Pagaidām mums ir veicies, vai ne?"

"Vairāk, nekā es uzdrošinājos cerēt," atzinās Mogina.

Tajā mirklī augstu nakts mirdzošajā dziļumā pāri debe­sīm ar klusu šņākoņu aiztraucās krītoša zvaigzne. Zarēns, atlaidies uz muguras, noskatījās tajā. "Cik skaisti," viņš nopūtās.

"Kššš!" Mogina viņu apklusināja. "Un iedomājies kādu vēlēšanos."

Zarēns pagriezās un paskatījās uz viņu. "Es jau iedo­mājos."