Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

DIVDESMIT OTrA NODAĻA UZ SANKTAFRAKSAS SIRDI

Zarēns pasēdās uz priekšu krēslā. "Tev nav izvēles!" viņš teica. "Man ir kaut kas tāds, ko vajag tev, un tev ir kaut kas tāds, ko vajag man."

Māte Zirgastra atļāvās mazliet pasmaidīt, jauneklis neapšaubāmi bija pārdrošs. "Tu esi sava tēva dēls," vina teica, noklakšķinādama knābi. "Atbraukt šurp tajā čīkstošajā debesu kuģa vrakā, uzstādīt ultimātus…" Viņas apaļās, dzeltenās ačteles iedzalkstījās. "Vai drīkstu tev atgādināt, ka, pirmām kār­tām, bez mana atbalsta Vētras dzinējs vispār nebūtu pa­cēlis buras." "Es to zinu," teica Zarēns, "bet…" "Tagad tu man paziņo, ka tas ir pazudis. Ar Mākoņu Vilku uz klāja. Tomēr tu esi te un izklaigā savas prasības. Es esmu tā, kurai vajadzētu izvirzīt prasības tev, Kapteini

Zarēn," vina teica.

"Nē, es…" nedroši teica Zarēns.

"Tas maksāja piecpadsmit tūkstošus, plus procenti. Kā tu zini, es nenodarbojos ar naudas izšķērdēšanu. Es gribu saņemt peļņu no sava ieguldījuma…"

Tajā brīdī, savā aizsargtērpā atkal paslēpusies Akmens Pilote, kas pacietīgi bija stāvējusi Zarēnam pie pleca, panāca uz priekšu. Viņa uzsita ar cimdoto roku pa galdu.

"Turi knābi, putnu sieva!" viņa ierēcās. "Lai kapteinis runā."

Māte Zirgastra satraukti ieklukstējās un nogludināja sa­boztās spalvas ap kaklu. Viņa nikni paskatījās uz Zarēnu. "Tavs tēvs," viņa nošņāca, "bija džentlmenis."

Zarēns pamāja ar galvu un skaļi norija siekalas. "Lūk, ko es gribu," viņš teica. "Pirmkārt, visi mana tēva Māko­ņu Vilka parādi jānoraksta. Otrkārt, tev jāapgādā mani ar jaunu debesu kuģi, kas pildīts ar pārtikas krājumiem un gatavs burāšanai. Es to nosaukšu par Malas dejotāju."

"Par Malas dejotāju?" Māte Zirgastra pavīpsnāja.

"Un treškārt," bez pārtraukuma turpināja Zarēns, "tu sa­maksāsi komandai, ko es būšu izraudzījies, lai ar to bu- rātu. Tagad es paņemšu maisiņu zelta kā tavas uzticības zīmi."

Māte Zirgastra sadrūma. "Tu ļoti daudz prasi, Kapteini Zarēn," viņa teica, pagrūzdama knābi uz viņa pusi. "Ko tādu tu piedāvā pretī, kas tik daudz būtu vērts?"

Zarēns atspiedās pret krēsla atzveltni un sāka virpināt matus. "Man likās, ka tu nemaz nejautāsi," viņš teica. "Es tev došu frakspulvera radīšanas noslēpumu."

Mātei Zirgastrai pavērās knābis. Viņai rīklē atskanēja

dīvaina čivinoša ska­ņa. "Bet bet bet…" viņa čaloja. "Tu gribi teikt… Bet es taču iedzīšu strupceļā ūdens tirgu," viņa iekliedzās.

Zarēns piekrītoši pamāja un ar pretīgu­mu skatījās, kā putnu sievietes seja sašķo­bījās priekā un zemis- kumā, un tīrā mantkā­rībā.

"Tas viss būs manā pārziņā!" viņa kladzināja. "Es būšu varenāka par to glumo Apvienības Galvu Simenonu Ksin- taksu. Un to pretīgo iznireli Vilniksu Pomploniju. Es būšu varenāka par viņiem visiem kopā." Viņa ar aizdomām pievērsās Zarēnam. "Vai tu esi drošs, ka zini šo noslēpu­mu?" viņa jautāja.

"Jā, esmu," sacīja Zarēns. "Un, kad tu būsi izpildījusi manas prasības, es tev to pierādīšu. Tu kļūsi varena. Un būsi tik bagāta, ka tas pārspēs tavus pārdrošākos sap­ņus."

Māte Zirgastra sabužināja spalvas un pavērās Zarēnā ar aukstām, nemirkšķinošām acīm. "Darījums ir noslēgts, Mākoņu Vilka dēls," viņa teica, izvilkdama no priekšauta kabatas maisiņu ar zelta monētām un pamezdama to pāri galdam. "Bet iegaumē, Kapteini Zarēn. Ja tu piekrāpsi mani, es pati parūpēšos, lai apvienības dabū zināt par tavu bezkaunību." Viņa samiedza savas apaļās acis. "Spī­dzinātāju apvienībai būs īpaša interese dzirdēt, ka viņiem ir jauns izpētes objekts, turklāt pēc tik ilga laika!"

Bija vēla pēcpusdiena, kad Zarēns iznāca no Asinsozola krodziņa. Kopā ar Akmens Piloti viņš atgriezās pie baļķu dokiem, izstiepa smago lādi no Vēja šķēlēja kravas telpas, un abi kopā devās ceļā cauri Lejaspilsētai.

Šaurās, netīrās ielas bija karstas un tveicīgas, un daudzi no stendu un veikalu īpašniekiem bija slēguši savas tirgotavas, lai pēcpusdienā pagulētu. Viņi tās atkal atvērs ap saules rietu. Tomēr viena iestāde nebija slēgta, un, kad Zarēns un Akmens Pilote smagi gāja garām ar vētras­fraksa lādi, no iekštelpas iznira tās resnais un nosvīdušais īpašnieks.

"Oi! Tas esi tu!" Svīdlēnis iekliedzās un metās virsū Zarēnam.

Lieki nedomādams, Zarēns izrāva zobenu. "Lēnāk," viņš mierīgi teica, "vai tev pašam būs ļaunāk."

Svīdlēnis atkāpās, acīs viņam bija bailes. "Es… Es negri­bēju tevi aizvainot…" viņš neatlaidīgi uzsvēra.

Zarēns, juzdamies neveikli, skatījās uz nobijušos veikal­nieku. Vai to viņam bija nodarījis meklējums? Vii par to viņš bija kļuvis? Viņš paraudzījās uz leju, novilka no rokas bruņucimdu un sniedza to Svīdlēnim. "Lūdzu," viņš teica.

"Nem to."

Svīdlēnis pasniedzās pretī. "K… kas tas ir?" viņš jautāja. "Trofeja no Krēslas meža," atbildēja Zarēns. "Tā ir klāta

ar frakspulveri - tik daudz, lai apgādātu tevi, tavu ģimeni un visus tavus dzīvniekus ar svaigu ūdeni visu atlikušo mūžu."

Svīdlēnis pavilka ar pirkstu pa šķidrumam līdzīgo sēpijas pulveri. "Frakspulveris," viņš noelsās. "Nu paldies. Paldies."

"Domāju, ka tagad tu atgadījumu ar kāpurputnu uzskatīsi par izbeigtu," teica Zarēns.

"Jā, pavisam izbeigtu, absolūti izbeigtu, pilnīgi un galīgi izbeigtu," Svīdlēnis vāvuļoja. Zarēns pagriezās, lai ietu. "Un, ja es kaut ko varu darīt tavā labā," viņš teica. "Ja tu vēlētos, lai es pagādāju kādu no vairāk eksotiskām sugām… Es varu dabūt jebko. Kā dāvanu. Tikai pasaki man."

Zarēns apstājās un atskatījās. "Es varbūt turēšu tevi pie vārda," viņš teica.

Zarēns un Akmens Pilote turpināja ceļu, un, tuvo­joties Sanktafraksai, Zarēnam mežonīgi dauzījās sirds. Viņš nezināja, vai ir uztraucies vai priecīgi satraukts. Tikai tad, kad viņi beidzot bija tieši zem milzīgās lido­jošās klints, Zarēns palūkojās augšup. Augstu virs gal­vas viņš ieraudzīja karājamies lielu grozu. "Vai tur augšā kāds ir?" viņš uzsauca. "Es vēlos apciemot Sanktafrak- su."

Maza, stūraina nokgoblina seja parādījās pie groza malas un palūkojās lejup. "Kas jūs ir ielūdzis?" viņš jautāja.

"Mums paredzēts apciemot Tumsas profesoru," Zarēns atbildēja.

Nokgoblins samiedza acis. "Ak Tumsas profesoru?" viņš noteica. Grozs sāka kustēties lejup.

Zarēns pagriezās pret Akmens Piloti un pasmaidīja. "Tiktāl viss būtu labi," viņš nočukstēja.

Grozs nolaidās tieši viņiem priekšā, un nokgoblins nopētīja vi­ņus no galvas līdz kājām. "Es ceru, ka tā lāde nav pārāk smaga."

"Ne uz to pusi tik smaga, kāda tā reiz būs," Zarēns teica. "Bet labi būtu, ja tu palīdzētu."

Kopīgiem spēkiem viņi trijatā iecēla lādi grozā un ielēca tai blakus. Tad nokgoblins pieliecās, satvēra vinčas rok­turi un sāka to griezt. Šūpodamies un grīļodamies grozs lēnām cēlās augšā.

"Interesanta persona tas Tumsas profesors," nokgoblins teica ar svelpjošu deguna pieskaņu. "Ne brīdi nav pār­traucis savu opozīciju pret Visaugstāko Akadēmu." Lai uz­minētu, ko Zarēns domā, viņš ieslīpi paskatījās uz jau­nekli, iekams turpināja.

Zarēns nosprauslājās. "Uzurpators paliek uzurpators," viņš teica.

Akmens Pilote nemierīgi sakustējās. Sanktafraksā visap­kārt bija spiegi.

"Jā, tas nu viņš ir;" Zarēns noskaldīja.

"Tā domā daudzi cienījamā lidojošajā pilsētā," gudri pa­mādams ar galvu, teica nokgoblins. Viņš pacēla acis un sastapa Zarēna jautājošo skatu. "Saproti, es neklausos baumās," viņš teica, "bet tā runā, ka Vilniksa Pomplonija dienas esot skaitītas."

Zarēns klausījās klusēdams.

"Protams, tā ir viņa paša vaina. Ko viņš varēja sagaidīt no apvienībām, kad pārtrauca tām piegādāt frakspulvera krājumus? Ko?"

"Iespējams, viņam vairs nav ko tām piegādāt," Zarēns izteica minējumu.

"Gluži manas domas. Ja no viņa nav nekāda labuma ne ap­vienību locekļiem, ne akadēmiķiem, tad cik ilgi viņš var tu­rēties pie varas? Ko? Pasaki man." Viņš dziļi ievilka elpu. "Ja tu man jautā, tad pinnie viņam tiks klāt apvienību locekļi. Viņiem nepatīk, ka viņus krāpj," goblins teica un ar pirkstu strauji novilka sev pār atsegto rīkli. "Ja tu saproti, ko es domāju."

Zarēns palocīja galvu, bet neko neteica. Viņam ienāca prātā, ka tad, ja Vilnikss Pomplonijs dabūtu savās rokās lādi ar vētrasfraksu, būtu atrisinātas ne vien viņa pašrei­zējās problēmas, bet arī viņa korumpētā vara kļūtu nepie­ejama.

Ceļoties augstāk, viņi klusēja. Nonākot pie mērķa, nok- goblins izlēca uz paaugstinājuma, lai palīdzētu Zarēnam un Akmens Pilotam tikt galā ar smago kravu. "Ejiet tikai pa celiņu līdz pašam galam un tad pagriezieties pa kreisi," viņš teica. "Vecais Lietusgaršotāju tornis ir tieši priekšā. To nevar nepamanīt."

"P… paldies," teica Zarēns un papurināja galvu. Acu priekšā redzamās pilsētas krāšņums bija gluži vai ne­izsakāms. ,

Vispirms tas, ko nokgoblins bija nosaucis par celiņu, īstenībā bija plata iela, kura sarežģītā rakstā bija bruģēta ar sarkanām, melnām un baltām flīzēm un kurai abās pu­sēs slējās torņi, kas zeltaini mirdzēja rietošās saules gais­mā. Un kādi torņi!

Katrs no tiem bija citāds, tomēr ne mazāk brīnišķīgs kā blakus esošais. Dažiem bija minareti, dažiem bija smailes; dažiem bija kupoli, ko rotāja sarežģītas spoguļu un pus­dārgakmeņu mozaīkas. Dažiem bija pulksteņa torņi, citiem - zvanu torņi. Vienam bija lieli logi ar kristāla rū­tīm; citam bija grupās izkārtoti rombveida lodziņi. Viens bija tik slaids, ka šūpojās vējā; cits bija drukns un pama- tīgs.

Katra torņa ārējais izskats, protams, bija atkarīgs no tā, kurai fakultātei vai skolai tas piederēja. Tāpat tas noteica dažādos instrumentus un atribūtus, kas tiem bija piestip­rināti pie sienām. Vienam bija vēja dzirnaviņas un vējko- nusi, un svari uz konsolēm; otram - saules pulksteņi, vēj­rāži, svērteņi un misiņa kalibra mērinstrumenti. Savukārt pie trešā bija piekarinātas sarežģītā veidā saistītas pude­les - katra citā zilās krāsas tonī —, kas šķindēja vējā.

Zarēns skatījās apkārt ar vaļēju muti. Lai kur viņš skatī­jās - krāšņums, elegance, lieliskas proporcijas. Tā visa bija pārāk daudz, lai to uztvertu. Bagātīgi rotātu pīlāru rinda. Ar sarežģītiem akmens kalumiem apdarināts portiks. Sta­tujas, strūklakas - kā gan to varēja panākt, ka ūdens tā lido? Platas kāpnes. Līkumoti gaiteņi. Smalki liekti tilti.

"Neticami," viņš nopūtās.

Visapkārt bija mantijās tērpti akadēmiķi, kas steidzās uz vienu vai otru pusi. Viņi gāja pāri tiltiem, augšup un lejup pa kāpnēm, iekšā torņos un ārā no tiem: daži pa vienam, daži pa pāriem, daži čukstēdami saspiedušies grupās - visi ar noliektu galvu, aizņemti ar savām rūpēm un ne­ievērodami apkārtnes krāšņumu, tāpat kā tie nepievērsa uzmanību jauneklim un personai ar kapuci, kas, nesdami smago lādi, lēni virzījās uz priekšu.

Zarēns bija gaidījis, ka Sanktafraksa būs rāma, mācībām piemērota vieta, atturīga un godājama, tomēr profesori un lektori, un docētāji nepavisam tā neizturējās. Sanktafraksa mudžēja. Gaisotni uzlādēja noslēpumainas intrigas, slepe­nas nojautas, un, akadēmiķiem ejot garām, viņš uztvēra satrauktu sarunu fragmentus.

"…bīstami tuvu beigām…" - "…ķēdes ilgi vairs netu­rēs…" - "Vilnikss Pomplonijs, viņš ir vainīgs…" - "Iespē­jams, es jūsu ieteikumus nodošu Miglas zondētāju profe­soram…"' - "Atklātās debesīs - uz mūžīgiem laikiem…" — "Kaut kas ir jādara…"

"Kaut kas tiek darīts," Zarēns nomurmināja, kad kopā ar Akmens Piloti bija sasniedzis garās, līkumotās ielas galu. Viņi pagriezās pa kreisi. Priekšā stāvēja pussagruvis tornis.

Neskarta kopš tā tumstošā vakara, kad Vilnikss, torei­zējais lietusgaršotāju māceklis, bija izdarījis savu liktenīgo eksperimentu, Tumsas profesora rezidence bija gandrīz drupās. Torņa labo pusi sprādziens bija pilnībā noslaucījis, atsedzot kāpnes un telpas ap tām. Atlikusī daļa apsūdzoši rādīja uz debesim.

Zarēns un Akmens Pilote klupdami pārkāpa pāri sadra­gātajiem bruģakmeņiem, kas veda uz dūnām. Viņi iegāja iekšā un uzstiepa lādi pa kāpnēm. Otrā stāva kāpņu lau­kumiņā spīdēja gaisma. Zarēns gāja tās virzienā. Pieticīga plāksnīte, kas bija piestiprināta pie durvīm, apliecināja, ka viņi ieradušies īstajā vietā.

Zarēns klusi pieklaudzināja.

"Kas tad nu atkal.T atskanēja pagurusi balss. "Es jums jau esmu izstāstījis visu, ko zinu."

"Profesor," Zarēns neatlaidīgi sauca.

"Es esmu vecs un vārgs," balss žēlojās. "Un tik ļoti, ļoti noguris. Lieciet mani mierā."

"Profesor, mums jāaprunājas," Zarēns uzstāja un mēģi­nāja atvērt durvis. Tās nebija aizslēgtas, un, par spīti pro­fesora nerimtīgiem protestiem, viņš un Akmens Pilote iegāja iekšā. Tiklīdz Mogina bija iegājusi, viņa tūlīt palaida vaļā savu lādes galu un, izdvesusi paguruma nopūtu, ap­sēdās uz vāka. Zarēns nolika zemē savu galu, paskatījās uz personu aiz rakstāmgalda, un viņam aizrāvās elpa.

Ja neņem vērā to, ka Tumsas profesors valkāja melnu mantiju, viņš bija Gaismas profesora dubultnieks.

"Debesu vārdā, kas tu tāds esi?" viņš jautāja, pielēk- dams kājās. "Man likās, ka atkal atgriezušies sargi."

Zarēns pasmaidīja. "Tagad jūs neizskatāties tik vecs un vārgs, profesor."

"Bū… bū… bū…" profesors izgrūda, būdams pilnīgi neziņā, ko lai saka.

Zarēns panāca uz priekšu. "Es esmu Zarēns," viņš teica. "Tā ir Akmens Pilote. Mēs abi kopā esam pabeiguši to meklējumu, kurā nesen tika sūtīts mans tēvs, Kvintinijs Verdžinikss."

Profesoram atkārās žoklis. "Es… tas ir, tu…" Viņam iemirdzējās acis. "Tu gribi man teikt…"

"Mēs esam atgriezušies ar vētrasfraksu," teica Zarēns.

Profesors steigšus nāca pāri istabai viņiem pretī. "Ar vētrasfraksu!" viņš iesaucās. "Vai tu par to esi pārlie­cināts?"

"Pilnīgi pārliecināts," teica Zarēns. "Jūsu kolēģis Gaismas profesors to apstiprināja."

"Bā, tas vecais āksts!" profesors skarbi noteica, bet Za­rēns manīja mitrumu viņa acīs. "Kas tad tam milzu nejē­gam padomā?" viņš jautāja.

Zarēns nodūra acis. "Diemžēl Gaismas profesors ir mi­ris," viņš piesardzīgi teica.

"Miris!" profesoram aizrāvās elpa.

"Mirstot viņš sacīja, ka man vajadzētu jums pastāstīt par vētrasfraksu," Zarēns teica. "Ka es varot… jums uzticēties."

"Mans vecais draugs miris," profesors skumji teica. Viņš vārgi pasmaidīja. "Nu tad labi. Paskatīsimies, kas tev tur ir."

Akmens Pilote gurdeni piecēlās kājās un pakliboja sāņus. Zarēns pagāja uz priekšu un pacēla vāku. Tumsas profesors ielūkojās iekšā. "Ak tu vecais meža āzi!" viņš iespiedzās aiz sajūsmas. "Tas ir vētrasfrakss! Tas ir brīniš­ķīgi! Patiesi brīnišķīgi! Bet, Debesu vārdā, kā gan jūs sa- dabūjāt tik daudz? Un kāpēc visi kristāli ir tik mazi?"

"Tas ir garš stāsts," teica Zarēns.

"Un to es ļoti vēlos dzirdēt," sacīja profesors. "Bet vis­pirms mums vētrasfrakss jānogādā dārgumu glabātavā…"

"Nē, profesor," stingri iebilda Zarēns. "Vispirms ir kaut kas cits, kas man jums jāparāda. Laiks izbeigt to frakspul- vera ārprātu reizi par visām reizēm." Viņš pameta acis pa logu uz sauli, kas tumši oranža jau bija pavisam zemu. "Bet mums jāpasteidzas. Man vajadzīga piesta un stampa."

"Bet…"

"Tūlīt, profesor," Zarēns uzstāja. "Lūdzu!"

Profesors norādīja viņam uz marmora darba virsmu pa­lātas tālākajā galā. "Tur tu atradīsi visu, kas vien tev ne­pieciešams," viņš teica. "Bet…"

"Paldies," teica Zarēns.

Viņš satvēra metāla mērtrauku un steidzās atpakaļ pie lādes. Iedams garām profesoram, viņš pameta ar galvu uz loga pusi. "Cik ilgi vēl līdz krēslai?" viņš jautāja. "īstāi krēslai."

"Ā, īstā krēsla," profesors sapņaini teica. "Tas noslēpu­mainais brīdis starp gaismu un tumsu. Tik netverams. Tik smalks… Tas bija vienīgais viedoklis, par kuru mēs ar Gaismas profesoru jelkad spējām vienoties…"

"Profesor!" Zarēns pārtrauca viņu, iedams atpakaļ. "Cik ilgi?"

Profesors piegāja pie loga un galvā izdarīja ātru aprē­ķinu. "Pusotras minūtes," viņš sapīcis teica.

"Mazāk, nekā man likās," Zarēns nomurmināja. Viņš steidzās atpakaļ pie galda un izvēlējās piestu. "Uzmanīgi, uzmanīgi," viņš čukstēja pie sevis, iebērdams dažus kris­tālus bļodiņā. Pēc tam viņš no plaukta izvēlējās pašu sma­gāko stampu un pacēla to virs galvas. "Profesor," viņš uzsauca, "jums man jāpasaka, kad būs īstās krēslas brīdis. Vai jūs saprotat?"

Profesors atskatījās. Viņš ieraudzīja Zarēnu stāvam pie vētrasfraksa bļodiņas ar stampu, ko bija pacēlis virs galvas.

"Nē," viņš noelsās. "Vai tu esi traks? Tu mūs visus uz­spersi atklātās debesīs!"

"Paļāvību, profesor," tei­ca Zarēns. "Un nenolai­diet acis no debesīm. At­cerieties, ne brīdi par ātru un ne brīdi par vēlu."

Telpā dunēja klusums, kas šķita tik ilgs kā mūžī­ba. Zarēnam sāka smelgt roka - un domās iezagās

šaubas. Ja nu Gaismas profesors tomēr bija kļūdījies? Pa logu krītošās zeltainās gaismas kūlis mazliet mainījās.

"Tas ir tagad!" iesaucās Tumsas profesors, pārtrauk­dams briesmīgo klusumu.

Zarēns aizturēja elpu un no visa spēka trieca stampu lejup gaidošajā piestā. Noskanēja būkšķis. Gurkstēšana. Uzplaiksnīja mirdzošs spožums. Bet nekas vairāk. Un, zeltainajai gaismai logā mainoties uz dzintarainu, Zarēns ieskatījās bļodiņā, ko, kustoties kā šķidrums, pildīja sēpi­jas pulveris.

"Izdevās," viņš nočukstēja. Viņš pagriezās pret profeso­ru. "Izdevās!"

Tumsas profesors piesteidzās viņam klāt, sajūsmā staro­dams. Viņš ielūkojās bļodiņā. "Vispirms vētrasfrakss! Ta­gad frakspulveris! Pagaidi, man jāiekniebj sev, lai pārbau­dītu, vai es nesapņoju."

"Tas nav sapnis," teica Zarēns. "Vētrasfrakss atjaunos līdzsvaru Sanktafraksai, un frakspulveris atkal attīrīs ūdeni." Viņš ar pašapziņu ieskatījās profesoram acīs. "Un tagad, zinot, ka tas izdodas, ir vēl kaut kas cits darāms, profesor," viņš nopietni teica pieklusinātā balsī. "Man ir plāns, kā varētu panākt, lai drošas frakspulvera radīšanas noslēpums nekad nenonāktu nepareizajās rokās. Bet man būs jālūdz jūsu palīdzība, lai to panāktu."

"Lūdz vien, Zarēn, manu zēn," teica Tumsas profesors. "Lūdz, un tas tiks darīts."

Iestājoties tumsai, Zarēns un Akmens Pilote sekoja pro­fesoram. Viņi kāpa lejup pa vītņu kāpnēm elsdami un pūzdami, smagajai lādei sitoties pret sienām. Kāpņu pa­kājē viņi neizgāja vis pa durvīm, bet profesors veda viņus zemāk - pa vēl vienu kāpņu posmu, pa šauru, velvētu eju un tālāk tunelī. Tur bija tumšs un mitrs, vienīgi blāvā gais­ma no luktura, kas atradās lādē, rādīja viņiem ceļu.

"Neuzdrošinājos iedegt lāpas, lai tās neradītu vētras- fraksa nestabilitāti," profesors pār plecu sauca.

Viņi gāja tālāk un tālāk. Uz vienu pusi, uz otru pusi, lejup pa kāpnēm un slīpām ejām, pamazām tuvojoties lidojošās klints pašam centram. Sev aiz muguras Zarēns juta, ka Akmens Pilote iet aizvien lēnāk un lēnāk. Viņam bija skaidrs, ka viņa ir tuvu spēku izsīkumam.

"Vai vēl tālu jāiet?" Zarēns jautāja.

"Gandrīz esam klāt," atbildēja profesors. "Vēl tikai ap šo stūri un…"

"STĀT! KAS TUR NĀK?"

Profesors pēkšņi apstājās. Zarēns, kuram tik un tā bija grūti saskatīt melno mantiju tumšajā tunelī, ieskrēja viņam mugurā. Mogina aiz satraukuma novaidējās un nometa lādi - sev uz kājas - un novaidējās atkal, šoreiz aiz sā­pēm. Šajā sajukumā atskanēja profesora vārgā balss.

"Vai tas esi tu, Purvaini?" viņš jautāja. "Tas esmu es, Tum­sas profesors. Man vajadzīga pieeja dārgumu glabātavai."

"Nevarēs," skanēja saīgusi sarga atbilde.

"Es… es… es atvainojos," profesors apjuka. "Tu uzdrīk­sties liegt man ieiet?"

"Pēc Visaugstākā Akadēma pavēles."

"Ko?" iesaucās profesors. "Gan tu, gan es zinām, ka mūsu cienījamais vadonis Vilnikss Pomplonijs ne sapņos netaisītos mani iekļaut šādā pavēlē. Tāpēc laid mani garām. Tūlīt pat."

"Nevienam nav ļauts ieiet dārgumu glabātavā," ar pēk­šņu niknumu teica Purvainis. "Ne apvienības loceklim, ne akadēmiķim." Viņš pacēla savu gaismekli profesoram pie sejas. "Un it īpaši tev ne. Tādu pavēli es saņēmu no paša Vilniksa Pomplonija. Vēl jo vairāk, tev jāatdod sava atslēga."

"Jāatdod atslēga? Pār manu līķi!" profesors sapīka.

"Ja tu to gribi, tad - lai notiek," skanēja dzestra atbilde.

Lampa ar troksni tika nolikta uz grīdas, un Zarēns dzir­dēja, kā svuš un tvip noskan no maksts izvilkts zobens un duncis. Viņš palūkojās profesoram pār plecu uz sargu, kas aizsedza viņiem skatu.

"Plakangalvis," viņš nomurmināja pie sevis. "Tā jau es domāju." Skatoties, kā uzcirties goblins - vieni vienīgi mirdzoši ausu riņķi, zelta zobi un plāksnes viņam kaklā cēlās niknums un riebums. Kā šis mežonīgais plakangal- vas goblins uzdrīkstas stāties viņiem ceļā, kad viņi tik tālu nākuši un tik daudz sasnieguši, kad viņi nonākuši tik tuvu galamērķim?

"Manu mīļo Purvaini," profesors teica. "Tas droši vien ir kāds pārpratums. Ja vien tu varētu mūs tikai uz brīdi ielaist mantu glabātavā. Neviens to nekad neuzzinātu, un…"

Tajā mirklī Zarēna dusmas uzsprāga. Viņš izvilka pats savu zobenu no maksts un izlēca priekšā.

"Laid mūs garām, esi nolādēts!" viņš ierēcās.

Kādu brīdi plakangalvas goblins izskatījās pārsteigts, bet tikai brīdi. Ar glūnīgu smaidu uz lūpām viņš ieņēma aizsardzības stāju un pēkšņi metās izklupienā 11/ priekšu, ar zobenu mērķēdams Zarēnam kaklā. Zarēns strauji at­kāpās un atvairīja cirtienu. Abi zobeni mežonīgi nošķin- dēja, un, apdullis no cirtiena briesmīgā spēka, Zarēns sa­grīļojās. Purvainis acumirklī bija viņam klāt, durot ar zobenu un šķeļot ar dunci.

Zarēns nodrebēja no straujā uzbrukuma un mežonīga­jiem cirtieniem. Aiz piepūles elsdams, viņš streipuļoja at­pakaļ, aizsargājoties, cik labi vien prazdams, bet ar katru mirkli kļūdams vārgāks. Pēkšņi plakangalvis palēca uz labo pusi un atvēzēja zobenu no kreisās. Tas Zarēnu pār­steidza nesagatavotu. Viņš sāniski paklupa un atsita elkoni pret sienu.

"Āaauuū," Zarēns iekaucās aiz sāpēm, kas izšāvās aug­šup pa roku un lejup pa mugurkaulu. Viņa zobens no- šķindēja uz akmens grīdas.

Purvainis, acīm iedzalkstoties, panāca uz priekšu. Viņš pacēla savu zobenu. "Mazais, dumjais nejēga," viņš no­šņācās. "Vai tiešām tu biji iedomājies, ka varēsi pieveikt mani - paša Vilniksa Pomplonija personisko miesassargu, niknāko un draudīgāko sargu Sanktafraksā?" Viņš sažmie- dza zobena rokturi, līdz pirkstu locītavas kļuva baltas. Spīdīga, tumšsarkana mēle nolaizīja plānās lūpas; viņa acis dzirkstīja. "Man tas sagādās baudu."

"Stāvi!" Zarēns iekliedzās. "Necērt."

Plakangalvis pavīpsnāja. "Tātad lielais, drosmīgais lācis īstenībā visu laiku bija bikla, maza meža pelīte, ko?" viņš teica un nepatīkami iesmējās.

"Uzklausi mani," teica Zarēns un pasniedzās savas jakas iekšpusē.

"Kas tā par blēdību?" plakangalvis ieaurojās. "Roku nost, iekams neesmu to pienaglojis tev pie sirds."

Zarēns lēni izvilka roku, līdzi paņemdams maisiņu, kuru viņam bija iedevusi Māte Zirgastra. Viņš to viegli pažva- dzināja plaukstā. "Zelts, Purvaini," viņš teica. "Desmit zelta gabali varētu būt tavi."

"Protams, varētu," teica Purvainis. "Vai ari es varētu pār­griezt tavu glīto rīklīti un tos visus paņemt."

"Tu varētu," teica Zarēns, paliekot pie sava. "Bet tev no tā nebūtu nekāda labuma."

Plakangalvis kādu brīdi vilcinājās. "Ko tu ar to gribi teikt?" viņš skarbi jautāja.

"Tas, kuram tu esi solījis uzticību, drīz tiks gāzts no troņa," viņš teica.

"Ko? Vilnikss Pomplonijs? Nesmīdini mani!" teica pla­kangalvis. "Visaugstākais Akadēms?"

"Pretīgais uzurpators," pusbalsī nomurmināja Tumsas profesors.

"Apvienību locekļi ir pret viņu," Zarēns turpināja. "Aka­dēmiķi ir pret viņu."

"Bet… bet kāpēc?" prasīja plakangalvis.

"Kāpēc?" iejaucās Tumsas profesors. "Tāpēc, ka viņš ir iztērējis gan frakspulveri, kas nodrošināja viņa aliansi ar apvienību biedriem, gan vētrasfraksu, kas notur vietā lidojošo pilsētu."

Purvainis izskatījās apjucis. "Bet dārgumu glabātavā ir vētrasfrakss," viņš teica. "Tieši to Vilnikss man pavēlēja apsargāt." "Tad kāpēc gan tu nepaskaties?" ierosināja profesors, pasniegdams viņam smagu atslēgu.

Plakangalvas goblins samiedza acis. "Ja tā ir kāda viltība…?"

"Tikai paskaties!" noskaldīja profesors.

Zobenu vēl turēdams paceltu, Purvainis paņēma gais­mekli un piegāja pie dārgumu glabātavas durvīm. Tur viņš pagrieza atslēgu slēdzenē, nospieda rokturi un pa­grūda durvis. Viņš pabāza iekšā galvu un neticīgi paska­tījās apkārt. Viņam rīklē sakāpa dusmas.

"Tukša," viņš noņurdēja. "Melīgais, blēdīgais, nejau­kais… Tā ir pilnīgi tukša!"

"Vilnikss tev meloja," profesors vienkārši pateica. "Tā­pat kā viņš melo visiem." "Tu nostājies nepareizajā pusē, Purvaini," Zarēns teica tā, lai viņš skaidri saprastu. "Un tagad tev vairs nevar būt vietas Sanktafraksā. Tomēr…"

"Bet es nezināju!" Purvainis izgrūda. "Es tikai dariju sa­vu darbu. Es…"

"Tomēr;" Zarēns atkārtoja, "ir iespējama kāda izeja." Viņš uz bridi apklusa. "Tu esi labs cīnītājs, Purvaini."

"Vislabākais," viņš piekrītoši pamāja.

"Un pilnīgi uzticams," piebilda Zarēns.

"Esmu, esmu," plakangalvis dedzīgi piekrita.

Zarēns palocīja galvu. "Tad, lūk, ko es ierosinu," viņš sacīja. "Pievienojies mana debesu pirātu kuģa komandai. Bet nevis kā vergs. Uz Malas dejotāja klāja nebūs nebrīvu kalpu un galeru vergu." Viņš paskatījās uz ādas maisiņu. "Ko tu saki?"

Vienu bridi plakangalvas goblins cieta klusu. Tad pār viņa plato seju lēni izpletās smaids. Viņš ieskatījās Zarē- nam acīs. "Es saku - jā," viņš atbildēja.

Zarēns lēni noskaitīja sev rokā desmit zelta gabalus. "Bet, ja tu mēģināsi mani krāpt, Purvaini, tev pašam būs tikai sliktāk," viņš draudīgi piebilda. "Gan Lejaspilsētā, gan Sanktafraksā ir daudz tādu, kas gribētu izrēķināties ar Vilniksa Pomplonija bijušo miesassargu."

"Tu vari uz mani paļauties, Kapteini Zarēn," apliecināja Purvainis.

"Es tev ticu, ka varu," sacīja Zarēns un ar plaukšķi iesita viņam saujā monētas. "Esi laipni lūgts uz klāja, Purvaini," viņš teica.

Profesors, kas ar zināmu apjukumu bija vērojis šo vārdu apmaiņu, panāca uz priekšu. "Nāciet," viņš aicināja, "pa­beigsim līdz galam savu uzdevumu."

Zarēns pamāja ar galvu. "Purvaini," viņš sacīja, "tu paņem­si lādes otru galu." Plakangalvis nekustējās. "Purvaini!"

Zarēns uzsauca. "Es ceru, ka šī nav pirmā pazīme, kas liecina par tavu dumpīgo dabu."

"Nē, nē," teica Purvainis un piegāja klāt lādei. "It ne­maz, kungs, bet…" Viņš nodrebinājās. "Kāpēc tā kaste tik savādi spīd?"

"Vētrasfrakss," Zarēns atbildēja. "Mēs esam atnesuši vēt- rasfraksu. Sanktafraksas tukšajā dārgumu glabātavā tiks atjaunots līdzsvars."

Brīdi vēlāk dārgumu glabātava vairs nebija tukša. Pašā vidū aplim, kas bija iekalts akmenī telpas centrā, stāvēja lāde ar vētrasfraksu.

"Bet kāpēc nekas nav noticis?" jautāja Purvainis.

"Vienīgi tad, kad ir tumsa, tīra un pilnīga, vētrasfrakss iegūst maksimālo smagumu," paskaidroja profesors. Viņš pacēla lādes vāku un izņēma krēslas lukturi. "Nāciet," viņš teica. "Ir laiks."

Visi četri vienā rindā, kuras priekšā bija profesors un kuru noslēdza Zarēns, viņi devās uz durvīm. Viņiem ejot, lukturis un gaismeklis šūpojās, metot tumšas ēnas apkārt telpai un uz lādes. Vētrasfrakss kļuva smagāks, tad atkal gaisma, tad vēl smagāks. Un, tam notiekot, dārgumu gla­bātavas grīda šūpojās un drebēja.

"Ātrāk!" profesors iekliedzās un sāka skriet.

Pārējie sekoja klupdami krizdami, jo grīda turpināja stip­ri vibrēt. Sasniedzis durvis, Zarēns pēdējo reizi atskatījās. Lāde milzīgās telpas vidū izskatījās smieklīgi maza. Vai ar to varētu pietikt, lai stabilizētu vareno lidojošo klinti?

"Zarēn!" asi uzsauca profesors.

Zarēns izgāja ārā, satvēra smago dzelzs rokturi un aiz­cirta durvis, troksnim atbalsojoties pa tumšajiem tuneļiem. Tajā pašā brīdī grīda viņam zem kājām pēkšņi krita lejup.

Viņam vēderā viss sagriezās. Sirds vai lēca pa muti lau­kā. Aiz šausmām viņš iekliedzās.

Nākamajā mirklī krišana ar rāvienu apstājās. Iestājās klusums. Pilnīgs miers. Zarēns pagriezās pret Tumsas profesoru.

"Vai tas ir tas?" viņš jautāja.

"Tas ir tas," apliecināja profesors. "Tieši tik daudz, cik vajag."

Zarēns neticīgi papurināja galvu.

"Tici man," teica profesors. "Te dziļumā, pie klints centra, izpausme ir niecīga. Tomēr augšā, pašā pilsētā, sekas būs milzīgas. Patiesībā tev jāpiekrīt man, ja es tev teikšu, ka Sanktafraksa nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš."