Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

ASTONPADSMITĀ NODALA KĀJU PIRKSTU GRIEŠANA

Skrīds Pirkstgriezis gandrīz nespēja noticēt savai veik­smei. Kad pinkulācis bija sabrucis, viņš tik tikko saval­dījās, lai nesāktu aiz prieka lēkāt. Nogāzts gar zemi brīdī, kad viņš pameta Krēslas meža nemirstību, visbīstamākais no grupas locekļiem vairs nebija bīstams.

"Un ar pārējiem būs viegli tikt galā," viņš nočukstēja pie sevis un ļauni, sēcoši nosmējās. "Vecais viņus patīkami kavēs." Viņš apklusa un domīgi paberzēja zodu. "Tomēr," viņš piebilda, "žēl aizlaist postā labus kāju pirkstus. īpaši tik lielus un spalvainus."

Viņš atskatījās, lai redzētu, cik tālu tikuši pārējie, un ap­mierināts atklāja, ka — par spīti viņa padomam - tie jau bija izstiepušies garā rindā. Tālu nopakaļus bija ozolu elfs. Skaidri varēja manīt, ka viņam ir grūtības.

"Tagad vairs nav ilgi, mazais," draudīgi nočukstēja Skrīds. "Un tev arī nav atlicis diez ko ilgāk," viņš teica,

pievērsdams uzmanību smagās drēbēs tērptajam augu­mam, kas kleberēja rindai pa vidu. "Un, kas attiecas uz jums abiem," viņš teica, uzlūkodams jaunekli un veco vīru, kas balstījās uz viņa rokas, "jūs, mani draugi ar mirgojošiem kāju pirkstiem, būsiet rotājums uz gla­zūras!"

Viņš pacēla rokas un salika kaulainās, kā ar perga­mentu pārvilktās plaukstas pie mutes. "Ei!" Viņa ķērk­stošā balss atbalsojās pāri izbalējušai ainavai kā balto kraukļu ķērkšana. Neviens no viņiem nepievērsa tai uzmanību.

"Ei, tu!" Skrīds ieaurojās. "Kapteini Zarēn!"

Šoreiz jauneklis pacēla acis.

"Kas ir?" viņš atsaucās, balsij trīcot vējā.

"Mēs esam gandrīz pusceļā," Skrīds kliedza. Tad viņš norādīja sev aiz muguras. "Redzi to greizo spici pie ap­vāršņa? Tas ir avarējuša kuģa masts. Uz turieni mēs doda­mies. Kad nonāksim tur, tad visi varēsim mazliet atpūs­ties."

"Mums jāatpūšas tagad!" Zarēns kliedza pretī.

Skrīds pie sevis pasmaidīja. "Diemžēl par to nevar būt ne runas. Šo apvidu ir apsēdušas visbriesmīgākās dūņu zivis. Apēdīs jūs dzīvus, tiklīdz ieraudzīs."

Sekoja klusuma brīdis.

"Vai tu vismaz nevarētu iet mazliet lēnāk?" Zarēns sauca.

"Protams, varu, Kaptein," Skrīds laipni atsaucās. "Bet es to nedarīšu!" viņš klusi piebilda. Viņš atkal salika plauk­stas pie mutes. "Tagad ejiet tikai taisni vien, līdz nonāksiet pie tā vraka," viņš teica. "Jums nenotiks nekas slikts, kamēr vien jūs iesiet taisnā rindā. Bet piešargieties. Abās pusēs ir indīgie gāzu izmeši, un dubļu akači ir bīstami. Tāpēc neejiet nost no takas."

"Mēs neiesim," viņš dzirdēja, kā Zarēns atsaucās.

"Ā, un vēl pēdējais," Skrīds kliedza. "Lai gan Dumbrājs izskatās līdzens, tas ir diezgan paugurains. Nekrītiet panikā, ja pāris minūtes nevarat redzēt mani vai kuģi. Ejiet tik tālāk."

"Labi!" atkliedza Zarēns.

Skrīds pie sevis nosmējās. Izrādījās, ka šis Kapteinis Zarēns ir pakalpīgs jauns puisis. Viņš apmierināts pagriezās un turpināja ceļu pa smakojošo tukšaini. Baltā saule atmirdzēja uz tālīnā kuģa vraka. Skrīds zināja, ka tas bija tuvāk, nekā izskatījās, tomēr tas arī bija tālāk, nekā kāds no vientiesīgajiem debesu pirātiem jebkad spētu nokļūt.

"Kampējlempji, dūņu zivis un baltie kraukļi," viņš nosprauslājās. "Salīdzinājumā ar mani tie nav nekas. Jo es, Skrīds Pirkstgriezis, esmu visbīstamākais radījums visā šajā lielajā, baltajā, tuksnesīgajā plašumā - to tu drīz vien pats uzzināsi, Kapteini Zarēn," viņš ņirdza.

Skrīda vārdi atkal un atkal atbalsojās Zarēnam galvā. Neejiet nost no takas. Tieši to viņam allaž mēdza teikt Spelda un Tantems, meža troļļi, kuri bija uzaudzinājuši viņu kā pašu dēlu. Tomēr, ja viņš toreiz nebūtu nogājis no takas, viņš līdz šai baltai dienai būtu dzīvojis Dziļajā mežā. Taču šoreiz Zarēns zināja, ka tas ir prātīgs padoms, jo, ja profesors paslīdētu vai pakristu, tas viņam varētu būt liktenīgi.

Tā kā savainotā profesora galva bija piesieta pie mugurai piestiprinātā zara, viņš nevarēja paskatīties uz leju, un tāpēc Zarēna ziņā bija uzmanīt, kur viņi spēra soli, - un tas nozīmēja novērst acis no mērķa. Ik reizi, paceļot acis, viņš redzēja, ka viņi atkal novirzījušies uz vienu vai otru pusi.

"Vai man vienam viss jādara?" Zarēns aizkaitināts sū­rojās. "Kāpēc jūs man nesakāt, kad mēs novirzāmies no ceļa?"

"Es nevaru," atbildēja profesors. "Es esmu aizmiedzis acis."

"Tad veriet tās vaļā!" neiecietīgi atcirta Zarēns.

"Es nevaru," viņš nogurušā balsī atkārtoja. "Tā kā mana galva ir nostiprināta šādā leņķī, tad acis atrodas pretī sau­lei. Ja es tajā pārāk ilgi skatīšos, es kļūšu akls." Viņš bē­dīgs nošņaukājās. "Un kāds gan labums no Gaismas pro­fesora, kas nevar redzēt? Beigsies ar to, ka es ubagošu Lejaspilsētas ielās."

Zarēns, juzdamies vainīgs, novērsās. "Piedodiet," viņš teica. "Es…"

"Ak, manu mīļo zēn," teica profesors, "tev vismazāk no visiem, kas dzīvo zem Debesīm, nāktos atvainoties. Tu paliki man blakus Krēslas mežā; tu pašlaik esi man blakus. Es esmu un vienmēr būšu tev pateicīgs." Viņš uz brīdi apklusa. "Tam tur Skrīdam gan es gribētu ādu novilkt. Viņš solīja, ka ies lēnāk."

Zarēns palocīja galvu, bet neko neteica. Iespējams, ka pavadonis bija sācis iet lēnāk. Viņš kopā ar profesoru gāja uz priekšu tik mokoši lēni, ka to bija grūti uzzināt..

Ceļojums sāka pieņemt murga nebeidzamās aprises. Katrs jards bija kā jūdze, katra sekunde šķita velkamies stundu.

"Augstās Debesis!" profesors novaidējās. "Cik tālu vēl jāiet? Nedomāju, ka es vēl daudz ilgāk varēšu izturēt."

Jums viss būs kārtībā," Zarēns viņam apgalvoja, pa­mezdams skatu pār plecu, lai pārliecinātos, vai Smailiņš un Akmens Pilots viņiem vēl seko. "Tagad vairs nevar būt neko tālu." Viņš pagriezās un atkal paskatījās uz priek­šu, - un viņam šausmās aizrāvās elpa.

"Kas noticis?" jautāja pro­fesors, atdarīdams acis. "Skrīds," iesaucās Zarēns,

ar vienu roku noākēdams savu tālskati un izmisīgi pētot apvārsni. "Viņa tur nav!"

Gaismas profesors pie­miedza acis, lūkodamies tā­lumā. "Viņš mūs brīdināja, ka tā var notikt," viņš teica. "Es zinu, bet…" "Nomierinies," sacīja pro­fesors. "Es esmu vecs un jūtu sāpes. Man ir atļauts zaudēt cerības. Bet ne tev, Zarēn. Tev vēl visa nākotne ir priekšā."

Zarēns drūmi raudzījās uz priekšu. "Dubļi," viņš no­murmināja, "tas ir vienīgais, ko es sev redzu priekšā. Ak, profesor. Ja vien es būtu klausījis tēvu, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Bet nē. Es nedarīju, kā man lika. Es biju ietiepīgs un stulbs, un man taču vajadzēja uzlavīties uz Vētras dzinēja klāja! Tā visa ir mana vaina."

"Zarēn, manu zēn," maigi ierunājās profesors. "Kas da­rīts, darīts. Es netaisos dalīt vainu pa daļām. Šobrīd sva­rīgi ir tas, kā tu tiec galā ar savas rīcības sekām. Ja tu… ĀĀĀAAp viņš iekliedzās, jo tajā mirklī bez jebkādas brīdi­nājuma zīmes starp viņiem abiem izvirda karstu gāzu izmetis.

"Profesor!" iesaucās Zarēns, atsviests nost no vina.

Viņš ar šausmām skatījās augšup uz verdošo dubļu resno stabu, kas uzšāvās gaisā kā liela, balta koka stumbrs. Tas cēlās augstāk un augstāk, skaļi rūkdams, tad atliecās pats sev virsū un nogāzās atpakaļ zemē kā biezu, lipīgu pilienu šalts.

"Profesor!" Zarēns vēlreiz iesaucās. "Kur jūs esat?"

"Es esmu te," no dubļu staba otras puses atskanēja trīsoša balss. "Esmu iestidzis."

"Turieties," atsaucās Zarēns. "Es eju jums palīgā."

No atveres, izplūstot dubļiem, augšup cēlās indīgu tvai­ku mākoņi, kas apņēma Zarēnu. Klepodams un spļaudī­damies viņš, acīm asarojot, streipuļoja uz priekšu. Vēdīja karstums. Dubļi šļācās. Zarēns pacēla sejai priekšā saliek­tu elkoni, bet nekas nevarēja pasargāt no smakas, kas traucēja elpot.

"Es nevaru… jūs… atrast…" viņš izdvesa.

"Te," atbildēja profesora vārgā balss. Izklausījās tuvu. Zarēns apstājās, izberzēja acis un cieši ieskatījās biezajā miglā. Un tur, pat ne trīs soļus tālāk, bija profesors un skatījās uz viņu.

"Stāt!" viņš iekliedzās. "Ne soli tālāk."

Kādu brīdi Zarēns neapjēdza, ko īsti viņš redz. Bija skaidrs, ka profesors nebija nokritis uz muguras, jo, kaut gan viņa galva atradās zemes līmenī, viņš skatījās uz priekšu, nevis augšā debesīs. Un tad viņš saprata. Gais­mas profesors bija iekritis bedrē ar plūstošiem dubļiem. Tie viņam sniedzās jau līdz padusēm.

Zarēns atraisīja savu ap kaklu apsieto lakatu un aizsēja to priekšā mutei un degunam kā pagaidu masku. Tad viņš novilka savu debesu pirāta mēteli, nometās grim­stošo dubļu malā ceļos un, cieši satvēris rokās mēteļa ap­kakli un plecus, pasvieda tā otru galu profesora virzienā.

"Ķerieties klāt," viņš elsa. "Es jūs izvilkšu ārā."

Profesors to satvēra. Zarēns sasprindzināja kājas, atlie­cās atpakaļ - un vilka, kā vēl nekad nebija vilcis. "Vēl! Vēl! Vēl!" viņš izmisīgi stenēja.

Lēnām, lēnām profesors sāka pacelties laukā no zemes. Vispirms parādījās krūtis, tad vēders…

"Ak, mans kakls," profesors šņukstēja. "Mans nabaga, nabaga kakls." "Nu jau gandrīz," Zarēns noelsās. "Vēl tikai…" Šļākt… POP!

Staignie dubļi bija palaiduši vaļā profesora kājas. Viņš gulēja uz vēdera, ar seju uz leju.

"Profesor," uzstājīgi teica Zarēns, apveldams viņu uz muguras un noslaucīdams stiegros dubļus viņam no sejas. "Profesor, vai jūs mani dzirdat?"

Profesora plānās, sasprēgājušās lūpas pavērās. "Jā," viņš vārgi noķērkstēja. "Es tevi dzirdu… Tu man izglābi dzī­vību."

"Nē, vēl neesmu izglābis," teica Zarēns. "Bet es to izda­rīšu. Rāpieties man mugurā."

"Ak, Zarēn," profesors iebilda. "Es nevarēšu… Tu neva­rēsi…"

"Mēs to nezināsim, iekams nebūsim mēģinājuši," teica Zarēns. Viņš uzvilka mēteli, pagriezās un pieliecās. "Ap- lieciet rokas man ap kaklu," viņš deva rīkojumu. "Tā."

Tad, aiz piepūles iekunkstēdamies, viņš izslējās, no apakšas ar rokām aptvēra profesora kaulainās kājas un devās uz priekšu. Viņš smagi gāja projām no plūstošajiem dubļiem. Projām no izmešu bedres ar tās indīgo miglu un verdošo dubļu strūklu. Tālāk un tālāk pa izbalējušo un purvaino apkārtni. Temperatūra pazeminājās. Gaiss no­skaidrojās.

"Vēl nav ne miņas no Skrīda," pēc kāda brīža nomur­mināja profesors. "Lai nu kurš, bet viņš gan ir blēdīgs tips. Paņem mūsu naudu un tad pamet likteņa varā! Varbūt viņš pašlaik sēž tajā vrakā, kājas pūtinādams."

Zarēns pacēla galvu un pārlūkoja Dumbrāju. Beidzot izskatījās, ka kuģa vraks ir tuvāk.

"Palaist debesīs tādu nekrietnu neģēli," Zarēns lādējās un nospļāvās zemē. "Ar Skrīda palīdzību vai bez tās Smai­liņš, Akmens Pilots, jūs un es izturēsim šo smago pārbau­dījumu. Kā komandas kapteinis es dodu savu goda vārdu."

Skrīds nebija savās debesu kuģa vraka mājās. Tiklīdz viņš bija pārliecināts, ka neviens nepamanīs, viņš bija aizlavījies aiz liela akmens, kur viņu nevarēja redzēt, un novārtījies dubļos, līdz viņu no galvas līdz kājām klāja izbalējusī zampa.

"Likšu sev pazust," viņš teica un palaida piesmakušu smieklu.

Tad, apmierināts, ka lieliski nomaskējies, Skrīds pieslē­jās kājās un, cik ātri vien varēdams, līkumoja atpakaļ pār Dumbrāju, turēdamies blakus takai, pa kuru gāja debesu pirāti. Lai gan viņš tos varēja redzēt, tie viņu neredzēja.

"Turieties uz takas, jūs, stulbeņi," viņš nošņāca, pa­iedams garām Zarēnam un vecajam. "Mēs taču negribam, ka jūs aprij Dumbrājs. Vismaz pagaidām vēl ne."

Un viņš lēkšoja tālāk. Garām savādajai figūrai smagajās drēbēs; garām ozolu elfam - elfs tagad bija četrrāpus - un tālāk uz beigtā pinkulāča pusi. Tuvodamies viņš redzēja, ka šajā vietā nav ieradies pirmais. Baltie kraukļi ar knābjiem un nagiem jau plosīja līķi.

"Pazūdiet, izbalējušie velni!" Skrīds ierēcās, drāz­damies uz to pusi un spa­rīgi vicinādams rokas.

Baltie kraukļi, nikni ķērkdami, palēca atpakaļ uz savām atsperīgajām kājām, bet projām nelidoja. Lai gan lielu daļu no ķermeņa maitasputni jau bija aprijuši, pēdas - lie­las, spalvainas un kā asmens asiem nagiem - vēl bija ne­skartas. Kad viņš pielieca galvu, saule atmirdzēja neskai­tāmos sīkos kristālos, kas bija ieķērusies spalvās starp pirkstiem.

"Kāds brī-īīīnišķīgs lau-au-ūūūpījums," Skrīds nosmī­nēja.

Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto nazi un ar ķirurga mierī­go precizitāti nogrieza pirkstus un iebāza tos savā ādas so­mā. Baltie kraukļi trakā nemierā spalgi kliedza un ķērca.

"Še," viņš tiem teica. "Tagad viss ir jūsu." Ar šiem vār­diem viņš uzmeta somu plecā un atkal aizlēkšoja. "Viens gar zemi," viņš nosmējās. "Četri vēl palikuši."

Smailiņš bija pirmais, pie kura viņš nonāca. Ozolu elfs vēl aizvien bija četrrāpus - vienīgi vairs nespēja parāpot. Viņš elpoja strauji un sēcoši. Rokas iespiedis sānos, Skrīds apstājās, skatīdamies lejup uz nožēlojamo radījumu. Nākamajā brīdī viņš ar roku aptvēra ozolu elfu ap ple­ciem un parāva atpakaļ. Uz mirkli nozalgoja Skrīda nazis. Ozolu elfs iegārdzās, ķēra sev pie rīkles - un sabruka.

"Nudien, izdarīju viņam pakalpojumu," Skrīds nomur­mināja pie sevis un sāka darboties gar kāju pirkstiem, "tā izbeidzot viņa ciešanas." Viņš piecēlās un palūkojās uz priekšu, kur figūra ar kapuci mokoši vēl cīnījās tālāk.

"Esi gatavs vai neesi," viņš nomurmināja. "Te es nāku!"

Nogurdinošais ceļojums Zarēnam lika sevi manīt. Lai gan Gaismas profesors bija tikai mazliet vairāk nekā ar ādu apņemti kauli, šķita, ka viņa svars pieaug, kamēr Zarēns viņu bez apstājas stiepa pār šļakstošo, sastāvējušos dubļu lauku.

"Gandrīz esam klāt," profesors teica. "Vēl tikai dažus soļus."

Pēkšņi Zarēns juta, ka ieiet ēnā. Gaiss uzreiz kļuva vē­sāks. Viņš paskatījās augšup. Augstu pār viņu slējās lielā kuģa vraks.

"Paldies Debesīm!" viņš izdvesa.

"Paldies tev" teica profesors.

Zarēns palaida vaļā profesora kājas un uzmanīgi nolai­da viņu no muguras. "Āāā!" viņš nopūtās, un rokas it kā pašas pacēlās uz augšu. "Es jūtos tā, it kā varētu lidot!"

Profesors līdzjūtīgi nokrekšķējās. "Vai es tiešām biju tāda nasta?"

"Pirms kāda brīža man likās, ka es to nepaveikšu," Za­rēns atzinās. "Bet tagad mēs esam te." Viņš palūkojās ap­kārt. "Skrīd!" viņš sauca.

"Skrīd… Skrīd… Skrīd…" vārds neatbildēts atbalsojās tālumā.

Zarēns papurināja galvu. "Kur viņš ir? Kādu spēli viņš spēlē?"

Profesors nosprauslājās. "No tā nelieša visu ko var sa­gaidīt," viņš teica.

Pēkšņā satraukumā Zarēns satrūkās. Smailiņš un Akmens Pilots! Viņš bija tik ļoti aizrāvies ar profesora glābšanu, ka bija pilnīgi aizmirsis par pārējiem komandas locekļiem.

Viņš uzdrāzās augšā pa sasvērušos kuģa korpusu, aizlē­ca pie masta un sāka rāpties uz augšu. Lai gan kuģis bal­tajos dubļos gulēja bīstamā leņķī, novērošanas grozs tomēr bija daudzkārt augstāk par jebkuru citu punktu Dumbrā jā. Viņš atskatījās turp, no kurienes viņi bija nākuši.

Tālumā viņš kaut ko samanīja. Brūns uz balta. Nekus­tīgs. Šausmīgās priekšnojautās drebēdams, Zarēns atāķēja tālskati no mēteļa priekšas un pielika to pie acs.

"Smailiņš," viņš izdvesa, kad drausmīgais skats parādī­jās fokusā.

"Kas noticis?" viņš dzirdēja profesoru saucam no apakšas.

"Tas ir… tas ir Smailiņš," viņš atsaucās. "Viņš ir miris. Noslepkavots."

"Un Akmens Pilots?" profesors vaicāja.

Zarēns grieza tālskati uz pretējo pusi, pētot balti mir­dzošo līdzenumu, vai nebūs kāda zīme. "Es… es mēģinu viņu atrast," viņš izgrūda. Pēkšņi tumša, izplūdusi aprise, iznirstot no izbalējuša akmens aizsega, parādījās tālskata centrā. Mēģinot noregulēt asumu, viņa sasvīdušās rokas nevaldāmi drebēja. "Jā!" viņš iekliedzās. "Tas ir viņš. Un viņš ir gluži tuvu."

"Dzīvs?"

Zarēns palocīja galvu. "Gandrīz," viņš teica. "Bet labo kāju viņš nejauki velk. Viņš tik tikko var paiet. Es…" Viņam aizrāvās elpa. "Kas tas tāds bija?"

Kādu gabalu aiz Akmens Pilota viņš bija manījis kus­tību. Balts uz balta, bet tik un tā redzams, it kā Dumbrā­jam pašam būtu izaudzis ķermenis un galva. Kāds vai kaut kas tuvojās Akmens Pilotam.

"Kas tas ir?" Zarēns drebēja. "Vai dubļu dēmons? Dum- brāja nezvērs? Šaušalīgais kampējlempis?"

Zarēns noregulēja tālskati. Radījums kļuva skaidri re­dzams - izstīdzējušas rokas un kājas, līka mugura, galvas­kausam līdzīga galva ar nostieptu ādu, kas bija savilkusies ap muti un uzacīm. Zarēns niknumā nodrebinājās. Tas nebija nekāds dubļu dēmons vai Dumbrāja nezvērs.

"Skrīds," viņš nošņāca. "Es būtu varējis nojaust."

Akmens Pilots apstājās. Pagriezās. Un Zarēns saklausīja apslāpētu sāpju kliedzienu, kad Akmens Pilots pastreipuļoja atpakaļ. Žilbinoša gaismas strēle nozibēja Zarēnam gar acīm.

"Un viņam ir nazis!"

Zarēns sabīdīja ciet tālskati, norāpās lejā pa mastu, pāri korpusam un aizskrēja atpakaļ Dumbrājā.

"Uz kurieni tu?" uzsauca profesors.

"Palīgā Akmens Pilotam," viņš atsaucās. "Kamēr nav par vēlu."

Sviedriem līstot un visam augumam sāpot, Zarēns klup­dams steidzās, cik ātri vien varēja. Skrīds un Akmens Pilots vārtījās dubļos. Viņš tuvojās. Atmirdzēja nazis. Tuvāk un tu­vāk. Te Akmens Pilots ņēma virsroku, te Skrīds bija virspusē. Ja vien viņš varētu… Te uzreiz Akmens Pilota galva, mežo­nīga trieciena ķerta, atgāzās atpakaļ. Atkal nozibēja nazis.

"SKRĪD!" Zarēns iekliedzās.

Kaulainais, baltais stāvs acumirklī atlēca nost no upura un pavērsās pret jaunekli kā stūrī iedzīts dzīvnieks. Viņa dzeltenie zobi zalgoja. "Tā, tā," viņš noķērcās, izvilkdams aiz jostas aizbāztu garu, briesmīga paskata sirpi. "Aiztau­pīji man apgrūtinājumu iet pie tevis, ko? Ļoti uzmanīgi pret mani." Viņš vēzēja sirpi savā kaulainajā rokā uz augšu un uz leju. Asmens asā mala atmirgoja visā garumā.

Zarēns nobālēja. Viņam bija tik maz pieredzes tiešā ieroču cīņā.

"Nāc nu, Kapteini Zarēn," Skrīds izsmējīgi teica un pa­māja ar brīvo roku. "Paskatīsimies, no kādas vielas tu esi." Viņš nāca tuvāk kā tāds dubļu krabis. "Vai varbūt tu labāk gribētu pagriezties un laisties lapās - es tev dotu priekš­roku startā," viņš piebilda un drūmi nosmējās.

Zarēns izrāva zobenu un izaicinoši raudzījās Skrīda asi­nīm pieplūdušajās acīs.

"F.s palikšu un cīnīšos ar tevi, Skrīd," viņš paziņoja, ce­rēdams, ka ļaundaris nepamanīs, kā dreb viņa balss, kā trīc viņa roka. "Vēl vairāk," viņš pašapzinīgi turpināja, "es tevi pieveikšu."

Skrīds skatījās uz viņu, bet neatbildēja. Viņš pieliecās zemāk un sāka šūpoties no vienas puses uz otru. Uz priekšu un atpakaļ zibsnīja sirpis, ko viņš mētāja no vie­nas rokas otrā. Un visu laiku Skrīds nenovērsa savu ne­mirkšķinošo skatienu no Zarēna acīm. Tad viņš lēca.

"Āāā!" iekliedzās Zarēns un palēca atpakaļ. Liektais asmens nošņāca gaisā zemu un nāvējoši. Ja viņš uzreiz nebūtu izkustējies no vietas, tad sirpis būtu pamatīgi uzšķērdis viņam vēderu.

Viņš spēlējas ar mani, - Zarēns pie sevis teica. - Dzen mani atpakaļ uz staignajiem dubļiem. Cīnies pretī! Cīnies pretī - vai mirsti!

Viņš saspringa. Pēkšņi sirpis brāzās lejup uz viņa pusi - ātri, zemu un ar ļaunu mirdzumu -, Zarēns aizturēja elpu, cieši satvē­ra zobenu un pacēla to pretī asmens vēzienam.

"Ūuh!" viņš noņurdēja, kad nik­nais cirtiens nodrebināja viņa roku un satricināja visu augumu.

"Nu, nu, kaptein," Skrīds, šūpo­damies un vicinādams sirpi sev priekšā, glūnīgi skatījās. "Vai tik vien tu vari?"

Pēkšņi gaisā sāka virpuļot liektā sirpja briesmīgā deja. Tas griezās, tas krita, tas zibēja un metās lejup. Ar dre­bošu sirdi Zarēns cēla savu zobenu pretī. Tas atkal atsitās pret sirpi. Un vēl, un vēl…

Es tevi pieveikšu! - Zarē­na galvā kliedza kāda iek­šēja balss. - Par Smailiņu. Par Akmens Pilotu… Par sevi.

Skrīds pēkšņi šāvās pa kreisi un izklupa uz priek­šu. Zarēns bija ātrāks. Viņš palēca sāņus, kur nebija apdraudēts, bez pūlēm at­sita sirpi un dūra ar zobe­nu, tēmēdams Skrīda kār­najā kaklā.

"Tā!" viņš ierēcās, strei­puļodams uz priekšu. "Tu…"

Viņam paslīdēja kāja uz nepamanāmas bedres malas. "Aaaaaiii!" viņš iekliedzās, sašķiebjoties potītei.

Zarēns smagi nogāzās uz dubļainās zemes, zobens iz­slīdēja no rokas un nokrita mīkstajos dubļos - par tālu, lai to aizsniegtu. Skrīds vienā mirklī bija viņam klāt. Viņš ar kāju piespieda Zarēna bruņucimdā tērpto roku un ku­tināja viņam pazodi ar nežēlīgā asmens galu.

"Biji iedomājies, ka tev ir kādas izredzes pret Skrīdu Pirkstgriezi, ko, Kapteini Zarēn?" Skrīds jautāja, seju nici­noši saviebis.

Viņš pacēla sirpi augstu virs galvas. Pret debesīm tas iezīmējās kā melns mēness. Asmens iezalgojās.

"SKRĪDIJ TOLLINIKS!" Pāri Dumbrājam atbalsojās pro­fesora smalkā, spalgā balss. "Ko tas radījums tev no­darījis?"

Skrīds sastinga un pagrieza galvu. "Ko tas…?" viņš no­murmināja.

Ne mirkli nedomādams, Zarēns ar rāvienu atbrīvoja pie zemes piespiesto roku, pavēlās sāņus, satvēra zobenu un ar visu spēku caurdūra Skrida kaulainās krūtis pašā vidū. Biezas, sarkanas asinis plūda lejup pa zobenu. Tās sastapās ar Zarēna bruņucimdu un pārvērtās tīrā, dzirk­stošā ūdenī, kas notecēja viņam pa roku.

Sirpis nokrita zemē ar klusu plakš. Skrīds paskatījās uz leju. Likās, ka viņš ir gluži vai pārsteigts, redzot zobenu, kas rēgojās viņam no krūtīm. Viņa apmulsušais skatiens sastapās ar Zarēna acīm.

Zarēnam aizrāvās elpa. Skrīda sejas izteiksme mainījās acu priekšā. Pazuda ļauni glūnošais izskats; pazuda ņir­dzīgais smaids un mežonīgais acu skats. Zarēns vēroja, kā no barbariska, asinskāra maniaka, kas vēl tikai pirms brīža bija apņēmības pilns saraustīt viņu gabalos, Skrīds pārvērtās par pilnīgi citu - rāmu, domīgu, pat cēlu. Viņa acīs dzirkstīja tāls mirdzums, un mutes kaktiņos rotājās

smaids. Lūpas pavērās, un starp tām izlauzās viens vienīgs vārds:

"Sanktafraksa."

Nākamajā mirkli viņš miris nokrita zemē.

Zarēns nedroši piecēlās kājās. Viņš skatījās uz ne­kustīgo ķermeni. "Ks esmu kādu nogalinājis," viņš no­murmināja, ar drebošiem pirkstu galiem aizspiez­dams Skrīdam acis. Tagad Skrīds izskatījās miera pār­ņēmis un, tāpat kā dzīves pēdējos brīžos, savādi majes­tātisks. Zarēnam kaklā sakāpa kamols. Kas gan tāds bija noticis, lai pārvērstu viņu tik pretīgā radījumā? Acis ap­stājās pie somas, kas bija pārmesta mirušajam pavadonim pār plecu. Vai viņam piederošās lietas varētu uzvedināt uz atbildi? Zarēns paliecās uz priekšu, atraisīja saites un ielūkojās iekšā.

"Ūūūūāāā!" Viņš norīstījās. Acīs sariesās asaras, bet skats ar kāju pirkstiem nepazuda. Viņš aizsvieda projām somu, noliecās un dziļi elpoja. "Kāpēc?" viņš beidzot iz­dvesa un ar šausmām skatījās uz Skrīdu. "Kas par bries­moni tu esi?"

Bet Skrīds neko nevarēja atbildēt. Zarēns izslējās taisni. Kad viņš pagriezās, baltie kraukļi jau sāka pulcēties. Tikai tad viņš paskatījās uz bruņucimdu.