Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

SEPTIŅPADSMITĀ NODALA DUMBRAJS PANĒM SAVU TIESU

Skrīds Pirkstgriezis no pārkareno uzacu apakšas vēroja tuvojošos pulciņu. IJz viņa plānajām, baltajām lūpām pa­rādījās uzjautrinājuma un nicinājuma apvienojums.

"Tā, tā, tā," viņš ķērcoši noteica. "Kas mums te ir?"

Parasti tie, kas nonāca pie viņa, ceļoja grupās kopā ar sev līdzīgiem. Tumšmuguras goblinu bars, mizas elfu sabiedrība, meža troļļu ģimene - vai, viņš pavīpsnājot atcerējās, - nokgoblini.

Bet šāds birums!

Viņš pieliecās un samiedza acis. Tur bija kāds jauneklis. Un kāds pavecāks tips, - iespējams, viņa vectēvs -, kurš izskatījās tā, it kā viņam uz muguras zem baltās mantijas būtu iesakņojies koks. Tad vēl kāds mazāks radījums - pēc izskata ozolu elfs. Un tad kāds vai kaut kas smagās drēbēs ar kapuci. Un… Skrīds nostenējās. "Pinkulācis," viņš piesmacis norūca.

Skrīds Pirkstgriezis bija piesardzīgs ar pinkulāčiem - un dibināta iemesla dēļ. Šie dzīvnieki ne vien bija neparasti stipri, bet tiem arī piemita savāda intuīcija. Tikai vienu

reizi viņš bija mēģinājis nogriezt pinkulācim kāju pirkstus, un tas viņam gandrīz bija maksājis dzīvību.

Skrīds pavīpsnāja. "Gandrīz!" viņš nočukstēja, jo kā vienmēr naksnīgais pārsteigums viņa upurim bija izrādījies par lielu. "Iegaumē," viņš teica, "viņš ne tuvu nebija tik liels un draudīgs kā šis. Man vajadzēs būt uzmanīgam."

Tie daži pēdējie soļi Zarēnam prasīja vislielākās pūles. Viņam grīļīgi ejot uz priekšu, par viņu ņirgājās spoki, gari un citādas parādības. "Savu tēvu, Mākoņu Vilku," tie čukstēja, "vai viņu tu pametīsi te? Vienu pašu? Bez vienīgā dēla?"

"Man nav citas izvēles," Zarēns bēdīgi murmināja.

"Uz priekšu," viņš dzirdēja sakām profesoru. "Uzvelc savu bruņucimdu un augstu pacel zobenu. Tu to vari, Zarēn. Tu vari izlauzties brīvībā no Krēslas meža."

"Jā…" Zarēns nedroši teica. Viņš darīja, kā profesors bija licis. "Jā, es varu, es to izdarīšu." Viņš apklusa. "Vai pā­rējie ir kopā ar mums?"

"Mēs vēl aizvien esam te," apliecināja Smailiņš.

Zarēns paskatījās uz priekšu. Garā, mutuļu pārņemtā tuneļa ga­lā vīdēja zvaigzne. Zem tās stāvē­ja izbalējušais, stūrainais augums. Zarēns tuvojās tiem abiem, ne­droši sperdams soli pēc soļa.

"Nu vairs nav tālu," uzmun­drinot teica profesors. "Drīz būsim klāt."

Zarēns pagriezās viņam pretī un satvēra viņu aiz pleca. "Tad jums jāapstājas," viņš teica. "Ja jūs iesit par tālu, jums būs jāmirst."

Stāvēdams starp Dumbrāju un Krēslas mežu, Skrīds Pirkstgriezis sāka kļūt nepacietīgs. "Ak, Debesu dēļ, kas tur tagad notiek?" viņš dusmās kurnēja. "Ja viens ne, tad cits no viņiem." Tad, pamanījis, kā plivinās pinkulāča ausis, viņš mainīja noskaņojumu.

"Uz priekšu!" viņš sauca. "Es tikai gribu jums palīdzēt - iekams nav par vēlu."

Tiklīdz Zarēna galvā sāka atbalsoties skaņas no Krēslas me­ža ārpuses, spokainās balsis un vīzijas beidzot palaida viņu vaļā no sava tvēriena. Ausīs apklusa trokšņi. Acīs pazuda mig­la. Viņš apjēdza mežu tādu, kāds tas bija, - spilgts, mirdzošs, tomēr drūms, smagnējs savā sastingumā un ar trūdu smaku.

Gaismas profesors paskatījās uz Zarēnu. "iMan nekaitēs, ja paiešu vēl mazliet tālāk," viņš teica.

"Vai jūs esat drošs?" jautāja Zarēns.

Profesors apstiprinoši pamāja. "Pilnīgi drošs," viņš sacīja un aizgriezās. "Uz priekšu."

Atcerējies, ka viņš ir kapteinis, Zarēns izslējās un sauca pretī Skrīdam, kā to būtu darījis Mākoņu Vilks. "Es esmu Zarēns, debesu pirātu kapteinis. Nosauc savu vārdu un nodarbošanos."

Skrīds pretīgi noņirdza. "Kucēns, kas runā ar meža vilka vārdiem," viņš pusbalsī nomurmināja. Tad pacēla galvu. "Mani sauc Skrīds," viņš atbildēja. "Un mana nodarboša­nās ir pavadīt ceļotājus pāri bīstamajam Dumbrājam."

Pinkulācis draudīgi noņurdēja.

"Kaut gan, iespējams, tev nav nekādas intereses par maniem pakalpojumiem," Skrīds turpināja, acīm šaudoties šurp un turp zem pievērtajiem plakstiem. "Iespējams, tu jau visu zini par Dumbrāju ar tā dubļu akačiem un indīgajiem gāzu izmešiem, tā kampējlempjiem, dūņu zivīm, baltajiem kraukļiem…"

"Nē, nē," iebilda Zarēns. "Tas mani ļoti varētu interesēt."

Viņš pagāja pēdējos dažus jardus pa Krēslas mežu un apstājās pie pašas malas. Skrīds - viena soļa atstatumā - stāvēja Dumbrājā. Starp viņiem atradās neredzama līnija, kas atdalīja šīs divas vietas. Brīdi viņi skatījās viens uz otru klusēdami. No tālienes pāri izbalējušajai tukšainei atskanēja piesmakusi ķērkšana.

"Baltie kraukļi," teica Skrīds. "Cīnās ap maitu - asiņu smaka padara viņus trakus."

Zarēns sajuta ceļabiedru satraukumu sev aiz muguras.

Skrīds viltīgi nosmīnēja. "Reizēm tie negaida, kad būsi miris, lai kluptu virsū," viņš griezīgi nosēca.

Zarēns saviebās. Dumbrājs, — kā viņš labi zināja, - bija skar­ba un bīstama vieta, tomēr viņš neuzticējās šim Skrīdam ar viņa nāves bālumu un blēdīgajām, asinīm pieplūdušajām acīm.

Ak Debesis augstās, - kas nu es par debesu pirātu kapteini! - Zarēns skumji domāja, lln viņš aptvēra, ka atkal vēlas, kaut tēvs būtu viņam blakus. Viņš zinātu, ko darīt.

Trešo reizi, kopš Zarēns bija ievēlēts par kapteini, viņam palīgā nāca Gaismas profesors. Pagājies uz priek­šu, viņš nostājās Zarēnam blakus.

"Un cik tu prasi par katru?" viņš jautāja.

Cik prasi! Zarēns uztraukts domāja. Doma, ka būtu jāmaksā par pavadoņa pakalpojumiem, viņam pat nebija ienākusi prātā, tomēr dīvainais, izbalējušais radījums atlīdzību, protams, gribētu. Tikai Zarēnam nebija ne graša pie dvēseles. Nevienam no komandas nebija.

"Es teikšu tā," Skrīds sacīja, domīgi berzēdams zodu. "īpašs piedāvājums debesu pirātiem." Viņš uz tiem šķībi paskatījās. "Divi simti no katra."

Zarēns nodrebēja. Ja viņi četri gribēja šķērsot Dumbrā­ju, tad kopā sanāca astoņi simti - astoņi simti, kuru viņam nebija. Tomēr šķita, ka profesoru tas neuztrauc. "Kopā tūkstotis," viņš sacīja. "To es varu samaksāt."

Tagad Zarēns bija tiešām apjucis. "Bet…" viņš iesāka. "Man likās…"

Gaismas profesors pievērsās viņam. "Pēc ilgām pārdo­mām esmu nolēmis iet kopā ar jums," viņš paziņoja. "Tas ir, ja jūs mani pieņemat."

"Jā, jā, protams," nenoteikti sacīja Zarēns. "Bet jūs teicāt…"

"Es riskēšu," profesors paskaidroja. "Kas zina, varbūt mans kakls atveseļojas…" Viņš uz brīdi apklusa. "Katrā ziņā, es nevaru palikt te."

"Bet jūs bijāt tik pārliecināts," teica Zarēns. "Jūs teicāt…"

"Es zinu, ko es teicu," profesors viņu pārtrauca. "Man likās, ka varēšu pētīt vētrasfraksu, ja palikšu. Es kļūdījos. Lai gan Krēslas mežs man tiešām dotu laiku veikt izpēti, tas ari atņemtu man spēju to darīt."

Skrīds Pirkstgriezis nepacietīgi noklakšķināja mēli.

Neņemot viņu vērā, profesors turpināja. "Es esmu aka­dēmiķis, Zarēn," viņš sacīja. "Redz, Sanktafraksā es esmu pazīstams ar savai domas asumu. Es varu nodeklamēt Dil- niksa seno Apcerējumu par gaismas īpašībām, es zinu no galvas Arbemaksas tūkstoš mirdzošos aforismus… Tomēr šeit, šajā briesmīgajā vietā, kas stindzina prātu, es tik tikko varu atcerēties, kas es esmu."

"Tātad jūs gribat teikt…"

"Es gribu teikt, ka labprātāk mirtu cienīgā nāvē nekā ciestu mūžīgas neziņas kaunu." Viņš izvilka ādas maisiņu no mantijas krokām un pasniedza to Zarēnam. "Te iekšā ir pieci simti," viņš paskaidroja. "Kad mēs būsim galā, viņš varēs saņemt pārējo."

Zarēns pievērsās Skrīdam un nodrebinājās, ievērojis, kā kalsnais īpatnis, aplaizīdams lūpas, skatās lejup uz profesora kājām. "Ja tu šim nosacījumam piekriti," viņš sacīja, pasniegdams ādas maisiņu, "tad esam vienojušies."

Skrīds pacēla acis un pasmīnēja. "Ļoti priecājos to dzir­dēt," viņš teica. Paņēmis maisiņu, viņš ar vienu roku aiz­bāza to aiz vestes krūtežas, tad atkal roku pastiepa, lai sa­sveicinātos ar Zarēnu.

Zarēns noskurinājās, pieskardamies sausajiem, kaulai­najiem pirkstiem. "Tad uz priekšu," aicināja Skrīds un maigi, bet apņēmīgi pārvilka viņu pāri neredzamajai līni­jai laukā no Krēslas meža - un iekšā Dumbrājā.

Zarēns apstājās un atskatījās. Gaismas profesors nebija pakustējies. Par spīti apņēmībai, šo soli bija grūti spert - galu galā, tas varēja būt viņa pēdējais solis.

"Uz priekšu," aizkaitināts sacīja Skrīds. "Mēs nevaram gaidīt visu dienu."

"Bez steigas, cik ilgi vien gribat, profesor," teica Zarēns.

Skrīds nosprauslājās un riebumā novērsās. Zarēns pastiepa roku, lai profesors varētu uz tās atspiesties.

"Paldies, Zarēn," profesors sacīja. "Lai notiktu kas notik­dams, manu zēn, iepazīšanās ar tevi sagādāja man pago­dinājumu un prieku. Kādu dienu tu būs lielisks debesu pirātu kapteinis. Pats ar savu kuģi. Es zinu, ka tā būs."

Un, to pateicis, profesors spēra šo bezgala svarīgo soli uz priekšu. Zarēns, gaidīdams, ka viņš varētu sabrukt kuru katru brīdi, centās viņu balstīt. Bet pro­fesors nesabruka. Ieiedams Dum­brājā, viņš savie­bās aiz sāpēm. Viņš iekliedzās. Viņš mazliet paklupa. Bet viņš palika stāvus.

Viņam aiz muguras Smailiņš, Rumbainis un Akmens Pilots priekā uzgavilēja. "Braši, profesor," viņi teica.

"Jā, braši!" Zarēns staroja. "Jūs atkal būsiet vesels kā rutks, kacl mēs jūs nogādāsim atpakaļ Sanktafraksā." Pro­fesors vārgi pasmaidīja. Zarēna seju aptumšoja rūpes. "Kā… kā ]ūs jūtaties?" viņš satraukti jautāja.

"Dzīvs," profesors nostenējās. "Uz to pusi. liet baidos, ka būšu visai lēns. Varbūt labāk būs, ja es…"

"Nē," apņēmīgi teica Zarēns. "Jūs nāksiet kopā ar mums. Mēs pārmaiņus jums palīdzēsim." Viņš pagriezās pret pārējiem. "Nu tad visi uz priekšu. Iesim."

"Turklāt ne bridi par agru," dzēlīgi piezīmēja Skrīds.

Kad komandas locekļi neveikli pagāja uz priekšu, Skrīds pagriezās un aizsoļoja. Zarēns sekoja, roku aplicis profesoram ap muguru.

"Mundru izskatu!" Skrīds sauca pār ple­cu. "Un iegaumējiet, turieties kopā, ejiet man pa pēdām - un neskatieties atpakaļ."

Zarēnam pamira sirds, parau­goties uz priekšu un redzot, cik tālu viņiem jāiet. Šķita, ka Dumbrājs nekur nebeidzas. Ja viņš būtu bijis viens pats, šis ceļojums būtu biedējošs. Tā kā pret viņu smagi balstījās profesors…

"Soli pa solim," profesors nosēcās, kā lasīdams viņa domas. Zarēns pamāja ar galvu un paskatījās lejup uz baltajiem dubļiem, kas apņēma pēdas. Profesoram bija taisnība. Viņi bija iznākuši laukā no Krēslas meža, un tas bija pats svarīgākais, jo, kaut gan Dumbrājs bija tikpat bīstams, cik liels, tam arī bija robeža. Un, pateicoties nejauši sastaptajam pavadonim…

"Kapteini Kapteini" viņš sadzirdēja Smailiņu satraukti kliedzam. Uz bridi Zarēns aizmirsa, ka ozolu elfs uzrunā viņu. Viņš neviļus ar acīm meklēja Mākoņu Vilku. "Kap­teini Zarēn!" Smailiņš kliedza. "Tev ātri jānāk šurp. Re, Rumbainis!"

Zarēns paskatījās atpakaļ. Albīnais pinkulācis gulēja, sa­brucis zemē.

"Ej," teica profesors. "Es varu nostāvēt pats."

Zarēnam nebija divreiz jāsaka. Viņš aizdrāzās pa bieza­jiem, staignajiem dubļiem un nometās ceļos blakus savam draugam. "Kas ir?" viņš jautāja. "Rumbaini, kas noticis?"

"Vū… vū-vū," pinkulācis nostenējās. Viņš tvēra sev pie krūtīm un aizgrieza lielo galvu.

"Rumbaini!" Zarēns iesaucās, un acīs viņam sariesās asaras. "Rumbaini, runā ar mani! Saki man, ko darīt."

"Vū-ū," pinkulācis klusi ievaidējās, un pēkšņi viņam uz­nāca briesmīgs, gārdzošs klepus, no kura pa visu ķermeni izšāvās krampjainas sāpes.

Zarēns centās valdīt asaras. Ievainojumi, kurus Rumbai­nis bija guvis, glābjoties no Vētras dzinēja, bija iekšēji - un daudz nopietnāki, nekā Zarēns bija nojautis. Viņš elpoja, īsi un sēcoši elsdams. Zarēns glāstīja zvēra kaklu, visu laiku čukstēdams, ka viss būs kārtībā, viss būs labi.

Pinkulācis vāri pasmaidīja un aizvēra acis.

"Za-vū-ns. Vū-vū. Dra-vū-gi…"

Pēkšņi asiņu strūkliņa - žil­binoši sarkana pret balto spalvu - parādījās mutes kakti­ņā un notecēja viņam pa vaigu. Rumbainis vēlreiz ieklepojās, nodrebēja, izšļāca siekalas - un palika nekustīgi guļam.

"NĒ!" ievaimanājās Zarēns un apkrita Rumbainim ap kaklu. "Tikai ne tu. Ne tagad. Nevar būt, ka tu esi miris!" viņš gaudoja. "Likās, ka tu esi tik… tik vesels…"

"Tā tas notiek ar pašiem labākajiem," viņam aiz mugu­ras atskanēja izsmiekla pilna balss. Zarēns sastinga. "Vienu mirkli tiem nekas nekait," viņš turpināja. "Nāka­majā - beigti kā…"

"Skrīd!" Zarēns ierēcās, pielēkdams kājās un izvilkdams zobenu. "Vēl vienu vārdu, un, tici man, es tevi pāršķelšu uz pusēm."

Skrīds pavīpsnāja. "Un nolemsi savu komandu drošai nāvei?" viņš jautāja. "Diez vai." Viņš pagriezās projām, pametot Zarēnu drebam bezspēcīgās dusmās.

"Nāc, Zarēn," teica Gaismas profesors. "Tu neko vairs nevari palīdzēt savam draugam."

"Es zinu," atbildēja Zarēns. Viņš iešņukstējās. "Bet…"

"Nāc," profesors atkārtoja. "Iekams tas nelietis Skrīds nav aizgājis pārāk tālu."