Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

TREŠĀ NODAĻA KLIEDZIENI UN ČUKSTI

Krēslas mežā

Bija krēsla. Mežā, kur pastāvīgi rietēja saule, vienmēr valdīja krēsla. Vai varbūt tā lēca? To bija grūti noteikt. No­teikti neviens, kurš ienāca Krēslas mežā, nevarēja būt par to drošs. Tomēr vairumam šķita, ka zeltainā gaisma starp kokiem čukstēja par beigām, nevis sākumu.

Majestātiski garie koki, vienmēr pilnā lapotnes plau­kumā, šūpojās maigajā vējā, kas nebeidzami riņķoja mežā. To, tāpat kā visu citu - zāli, zemi, puķes -, klāja smalku putekļu sega, kas mirdzēja un spīguļoja kā sarma.

Tomēr nebija auksti. Ne uz to pusi. Vēsma bija liega, un zeme pati izstaroja glāsmainu siltumu, kas vijās augšup gaisā, tā ka viss acu priekšā viegli virmoja; nekas nebija īsti fokusā. Stāvēt Krēslas mežā bija tāpat kā stāvēt zem ūdens.

Nebija dzirdamas ne putnu dziesmas, ne kukaiņu dūk­šana, ne zvēru klaigas, jo neviena no šīm radībām mežā nedzīvoja. Tomēr tiem, kam dzirdīgas ausis, bija saklau­

sāmas balsis - un ne jau tikai koku sačukstēšanās. Tās bija īstas balsis - murminot, bubinot, reizēm iesaucoties. Viena no tām bija cieši blakus.

"Tā (ik uz priekšu, Vintiks," tā teica nogurusi, bet ne bezcerīgi. "Gandrīz jau esam klāt. Tagad tik uz priekšu."

Balss nāca no kaut kurienes augstu gaisā, kur avarējis debesu kuģis bija uzdurts uz robotas koka galotnes, tā nolūzušais masts apsūdzoši rādīja uz debesīm, no kurienes tas bija nokritis. Tur iejūgā karājās kāds bruņinieks, sēdus uz sava visurložņas kā kaujas zirga, labi saskatāms pret zeltainajām debesīm. Sarūsējušo bruņu iekšpusē viņu ķermeņi bija kā skeleti. Tomēr gan bruņinieks, gan viņa apseglotais jājamdzīvnieks bija dzīvi, vēl aizvien dzīvi.

Sejsegs nočīkstēja, un spo­kainā balss atkārtoja uzmun­drinājuma vārdus, pavēles vārdus.

"Gandrīz esam klāt, Vintiks. Tā tik uz priekšu!" Visaugstākā Akadēma pilī Palāta - jeb Iekšējā svētnīca, kā tā tika dēvēta, - bija patiesi grezna. Grīdas klāja sniegbalti kažokādas paklāji, griestus rotāja zelta reljefi, bet tās sienu daļas, kuras ne­aizņēma grāmatplaukti, sedza ar dārgakmeņiem inkrustēti melnkoka un sudraba paneļi. Rotājumi blīvējās uz visām virsmām - porcelāna vāzes un ziloņkaula figūriņas, iz­smalcināti kokgriezumi un sarežģīti laikrāži.

Istabas centrā dzirkstīja kristāla lustra, neiedegta, bet, mirgojot saules gaismā, tā raidīja spožuma šautras pa visu istabu. Tās ņirbēja uz sudraba paneļiem, uz pulētajiem galdiem, skapjiem, flīģeļa, uz portretiem un spoguļiem - un uz paura pašam Sanktafraksas Visaugstākajam Akadēmam, kurš, cieši aizmidzis, bija izstiepies uz dīvāna bla­kus garam lokveida logam.

Viņš pēc izskata neiederējās bagātīgajā vidē. Melnā mantija, ko viņš valkāja, bija pabalējusi, un kājās viņam bija sandales - vienkāršas, novalkātas. Tāpat viņa stūrai­nais augums un iekritušie vaigi ļāva spriest drīzāk par atturības, nevis iecietības pilnu dzīvi, viņa skūtā galva - par pazemību un stingrību, tomēr arī par zināmu iedo­mību. Galu galā, kāpēc vēl kāds būtu licis izšūt savu per­sonisko monogrammu - ViP- uz sava astru krekla malas?

Kāda augsta, griezīga skaņa lika vibrēt visai palātai. Augums sakustējās un pagriezās uz sāniem. Viņa aizmieg­tās acis atvērās. Griezīgā skaņa ieskanējās atkal, skaļāk nekā iepriekš. Viņš piecēlās sēdus un palūkojās pa logu.

Tā kā Iekšējā svētnīca atradās Sanktafraksas augstākā un noteikti krāšņākā torņa pašā augšā, no tās pavērās aiz­raujoši skati pār Lejaspilsētu un tālāk. Visaugstākais

Akadēms paskatījās lejup. Starp dūmu mutuļiem viņš tik tikko varēja izšķirt kādu pus­duci Lejaspilsētas iemītnieku nostiprinām pēdējo ķēdi pie lielās, lidojošās klints sāna.

"Lieliski," viņš nožāvājās un stīvi piecēlās kājās. Viņš izstaipījās, pakasījās, ar roku izklaidīgi paberzēja galvu un atkal nožāvājās. "Tas, kas jādara."

Viņš platiem soļiem pie­gāja pie masīvas dzelzskoka lādes, kas stāvēja istabas stūrī, izvilka no tērpa kro­kām smagu dzelzs atslēgu un pietupās. Saulrietā viņam bija norunāta tikšanās ar Sime- nonu Ksintaksu, pašreizējo Apvienības Galvu.

Pirms tam viņš gribēja no­svērt atlikušo frakspulveri un aprēķināt, tieši cik il­gam laikam dārgo kripatiņu

pietiks. Atslēga pagriezās ar klu­su klikšķi, vāks čīkstot atvērās, un Visaugstākais Akadēms skatījās lejup tumsā, kas pavērās lādes iekšpusē. Viņš noliecās un

sadabūja stikla pudelīti, pacēla to pret logu - un nopūtās.

Pat viņš varēja redzēt, ka šķidrais pulveris ir gandrīz izlietots.

"Protams, problēma," viņš nomurmināja, "bet vēl ne kritisks stāvoklis. Tomēr labāk to nosvērt. Izrēķināt, tieši cik daudz frakspulvera daļiņu paliek. Kaulēties ar Ksin- taksu no neziņas viedokļa būtu fatāli…" Uzbudināts viņš atliecās atpakaļ. "Bet vispirms man kaut kas jādara sakarā ar šo neciešamo niezi."

Labi, ka Minuliss, viņa kalpotājs, uzmanīgs līdz pēdējam sīkumam, bija atcerējies muguras kasīkli. Tā bija glīta lietiņa ar tīra zelta rokturi un nagiem no pūķa ilkņa. Visaugstākais Akadēms locījās aiz labpatikas, kasīdams sev muguru uz augšu un leju, un atgādināja sev - kā viņš parasti to darīja -, ka lielākie prieki dzīvē bieži vien ir tie vienkāršākie. Viņš nolika kasīkli un - nolēmis rēķināšanu vēl mazliet atlikt - ielēja sev glāzi vīna no karafes, kuru Minuliss arī bija iedomājies atnest.

Viņš šķērsoja istabu un nostājās cilvēka auguma spo­guļa priekšā, pasmaidīja, iztaisnojās un pacēla galvu. "Par tevi, Vilniks Pomplonij," viņš teica, paceldams glāzi. "Par Sanktafraksas Visaugstāko Akadēmu."

Tajā brīdī atsākās urbšana - skaļāk nekā iepriekš. Lido­jošā klints nodrebēja, Iekšējā svētnīca sašūpojās, un spo­gulis notrīsēja. Visaugstākais Akadēms tik ļoti satrūkās, ka ļāva glāzei izslīdēt no pirkstiem. Tā saplīsa ar klusinātu klinkš, un izlijušais vīns izplūda pa balto paklāju kā asinis.

Visaugstākais Akadēms pagriezās un riebumā pagāja nost. Tieši tad viņš aiz muguras izdzirdēja šņākoņu, kurai sekoja briesmīgs blīkšķis. Viņš sastinga. Pagriezās. Un tur, saplīsis tūkstoš gabaliņos, uz grīdas gulēja spogulis. Pie- tupies viņš pacēla stikla gabalu un pagrozīja to rokā.

Kā viņa vecmāmiņa mēdza teikt? Kad saplīst spogulis, būs bēdas drīz. Viņš skatījās tumšajā acī, kas raudzījās viņam pretī no robainā gabala, un pamirkšķināja. "Tas gan ir labi, ka tu neesi māņticīgs," viņš teica un kladzinoši iesmējās.