Lielais darbs jeb brīnumstasts par doktoru Mehānikusu un viņa suni Almu

Septītā nodaļa iebrukums. — vecajā atanorā atkal kuras uguns

I

«1939. gada 1. septembra rītā telegrāfs atnesa ziņu, ka sācies vācu virspavēlniecības galveno spēku iebrukums Polijā. Satraukums un bailes pārņēma Beļģiju. Karaļa Leopolda pasludinātā «absolūtā neitralitāte» nebija drošs vairogs manai tautai. Napoleons bija nosaucis Beļģiju par Eiropas kaujas lauku, un mēs zinājām, ka pie kartēm novecojušie prūšu ģenerāļi un jaunie Hitlera iznireļi atkal ir gatavi «garāmejot iegriezties» ari pie mums. Hitlera vērmahta seifos glabājās ar lakas zīmogiem klātas paketes. «Atvērt Iks dienā,» stāvēja rakstīts uz katras no tām. «Iks diena» bija pienākusi …

Desmitajā maijā, mana tēva Justa nāves sestajā gadadienā, mani pamodināja Hitlera lidmašīnu dūkoņa. Dēls Jans ieskrēja pie manis ar veselu lēveni jaunu ziņu. Patiesība līdzinājās izpūstām tenkām, bet baumas pēc stundas jau kļuva par patiesību. Pirmā pasaules kara bēdīgās pieredzes bīdamies, kad karalis Alberts, dambjus uzspridzinājis, aizturēja Vilhelma armiju, šoreiz vācieši raidīja piķējošo bumbvedēju eskadriļas pret spridzināšanas stacijām, no kurām aizvijās vesels vadu tīkls uz fugasiem, kas bija paslēpti zem dambjiem un tiltiem. Beļģu armijas atbalsta punktu — Ebenas- Emaelas fortu ieņēma gaisa desants — vācu izpletņu lēcēji. Līdz zobiem apbruņotā fašistu armija, kas desmitiem reižu pārsniedza beļģu spēkus, gāzās iekšā Beļģijā. Visa operācija izrādījās tikai manevrs, kam vajadzēja slēpt nacistu ģenerālštāba patiesos nolūkus. Kad fon Boka armija sagrāba Lježu un Briseli, Antverpeni un Holandes Amsterdamu, fon Rundšteta armijas, izlauzušās uz Ardeniem, pa Francijas lauku ceļiem ātri trauca uz rietumiem, pamezdamas apjukušos un demobilizētos franču garnizonus betonētājos cietokšņos. Mūsu karabiedri no Britu ekspedīcijas korpusa muka uz Dinkerku. Kāšukrusts baltajā aplī nosedza manu zemi Hitlera štāba oficiālajās kartēs. .

Postošā «neiejaukšanās» politika, fašistu atbalstīšana pašā Beļģijā, militārā nesagatavotība, karaļa Leopolda III gļēvulība, kurš pat nespēja cīnīdamies atkāpties, kā to bija darījis karalis Alberts, noveda pie Beļģijas vislielākā nacionālā pazemojuma. Divdesmit astotajā maijā Beļģija kapitulēja.

Kā pavasara pali pa ceļiem plūda bēgļu straumes. Visur, kur vien cilvēki gāja, viņus apsteidza vācu avangarda vienību melnie motocikli. Bada kaulainā roka sniecās katrā ģimenē, katrā mājā. Atkal, tāpat kā kādreizējos ķeizara okupācijas laikos, Beļģijas ielās klaudzēja izsalkušo strādnieku koka tupeles, bet tiem garām virzījās smagās mašīnas ar Francijā un Beļģijā salaupītajām mantām. Brisele izvērtās izpriecu pilsētā hitleriskajiem virsniekiem un kareivjiem, kas pārpildīja pamirušās pilsētas kafejnīcas un restorānus.

Karstā jūnija dienā taisni pa ietvi pie manas mājas piebrauca milzīga štāba mašīna.

— Piebraucis kāds «Mersedess-Bencs», — paziņoja mans dēls Jans, izliecies pa logu. — Tēt, viņi nāk pie mums!

Es pat nepakustējos, kad istabā sabruka hitleriešu virsnieki.

— Tur viņš ir! — atskanēja kāda skaļa balss. — Kārli, mīļais Kārli! Vai tiešām tu mani neatceries?

Es pavēros brangajā vācu kapteinī. Viņa tuklā seja man šķita pazīstama.

— Paklau, mag un alķīmiķi, vai tiešām mani nepazīsti?

— Volfgangs? Materns! — es iesaucos, pazinis savu liceja biedru.

— Kungi, — Materns uzrunāja pārējos, — gribu jūs iepazīstināt ar savu seno dienu draugu un paziņu Kārli

Mehānikusu! … Jūs esat brīvi, štābā ieradīšos pēc stundām divām.

Virsnieki aizgāja. Lejā ierūcās motors. Mēs palikām ar Volfgangu zem četrām acīm.

— Nu, kā tev klājas, Kārli? — iesāka Volfgangs, celdams galdā saiņus ar ēdamo. (Garš, stiegrs karavīrs, domājams, viņa raitnieks, ienesa vīna kasti.) — Tu tā kā nemaz nepriecājies par manu ierašanos? Kārli, Kārli, kas tā tev par laimi, ka es biju tais daļās, kas ieņēma Dinanu! Kāda laime! Tagad tev netrūks nenieka..

— Tas ir mans dēls! — es teicu Volfgangam, rādīdams uz istabā ienākušo Janu.

— Viņš ir brīnišķīgs puisis! — iesaucās Materns, familiāri apkampdams Janu. — Brīnišķīgs! īsta gaišmataina bestija! Viņš, Kārli, nemaz neizskatās ne pēc tevis, ne arī pēc tava tēva! Viņā nav nekā «alķīfniska» … Viņš, protams, ir flamengans! * Par to es nešaubos! … Nabaga Kārli, — Materns turpināja, attaisīdams vīna pudeli, — nabaga Kārli, kas tev gan nav bijis jāizcieš savas flāmu cilmes dēļ *, tev, īstam vācietim! Bet tagad tas viss jau garām … Mēs Vācijā bijām neticami sašutuši, uzzinādami, kādas grūtības tev bijis jāpārvar, iegūstot katedru Lježas universitātē. Bet tagad mēs tiem valoņu izdzimteņiem parādīsim, parādīsim, kuru zemē viņi dzīvo! Mēs atcerēsimies Briges rīta dievkalpojuma saukli: «Vairogs un draugs! Vairogs un draugs!», kas ir tikpat sens kā šī zeme.

Materns piecēlās, izsaukdams saukli, ar kuru reliģiskajā karā Briges amatnieki vienā rītā izslepkavojuši visus franciski runājošos pilsoņus. Jans nolika savu kausu uz galda un devās uz durvīm.

— Viņš steidzas uz darbu, — es ieteicos, lūkodams novērst no Jana aizdomas. — Viņš strādā stacijā, mums taču nav no kā iztikt..

Bet Jans visu izmaitāja.

— Man ir daudz draugu valoņu! — pie durvīm pagriezies, viņš noteica. — Un viduslaiki ir pagājuši, kapteiņa kungs.

— Slikta audzināšana! … — Materns norūca. — Bet, Kārli, tici man, rases pašapziņa modīsies — un šis vel

nēns vēl apliecinās sevi kā īsts vācu armijas karavīrs …

— Kā, vai tad?… Vai tad jūs iesauksiet beļģus?

— Ne visus, nē, nē, tikai pilnvērtīgos, mans mīļais! No šā brīža flāmi ir sevišķā vācu ieroču aizsardzībā. Mēs atjaunosim viņu privilēģijas. Nevienam izdzimtenim francūzēnam neļausim rīkot vācu asiņu cilvēkus! Bet tu, Kārli, nemaz nekļūsti jautrs. Nu kā tad, saprotu, saprotu. Tev trūkst naudas … Edvīn!.. — viņš pasauca savu raitnieku. — Edvīn, atnes drusciņ naudas no kofera. Nu, tūkstošus piecdesmit, varbūt simt… Izpildīt!

Edvīns atnesa naudu, frenča stūros saņēmis, kā saimnieces nes nupat izdētas olas. Desmitiem paciņu, vairāki tūkstoši katrā, sarindojās uz galda starp konservu bundžām un vīna pudelēm. Volfgangs bija sajūsmināts.

— Te ir, te tā ir, — viņš sacīja un plēsa paciņas vaļā. — Tas viss ir tavs, Kārli! Protams, šī ir patīkamāka līdzjūtības forma nekā vārdi. Jā, draugu iepazīst pēc «amore, more, ore, re…». Tik vien atceros no liceja latīņu valodas, Kārli. Draugu iepazīst tikai mīlestībā, tikumos, vārdos un darbos. Cik tas gan pareizi!

Es paņēmu vienu asignāciju un brīnīdamies to pētīju.

— Bet, Volfgang, — es sacīju, — tā taču nav mūsu nauda!

— Kārli, vai tad es nu iešu tevi krāpt! Tu mani apvaino.

— Bet tādu naudu neesmu redzējis!

— Tātad tu naudu vēl vispār neesi redzējis. Tās ir okupācijas markas, Kārli. Un par katru marku tu saņemsi desmit karaļa Leopolda beļģu frankus!

Jāatzīstas, to vakaru es pavadīju ar Volfgangu. Mēs atcerējāmies agrākos draugus un jaunības nedarbus, es ātri noreibu un smējos par Volfganga karavīra jokiem. Manai jautrībai audās cauri nervozitāte. Pēdējo nedēļu briesmīgie notikumi, nenoteiktība, nepārtrauktās bailes, bailes no Gēringa bumbvedējiem, kas drāzās pāri galvām, bailes no karavīriem, kas maršēja pa

ielām, bailes no mežonīgajiem vācu komandantu rīkojumiem un pavēlēm… Un pēkšņi manā priekšā sēž Hitlera virsnieks, kura izskats vien iedveš šausmas maniem kaimiņiem, un tas nemaz nav virsnieks, tas ir mans Volfgangs, mans biedrs, mans skolas biedrs! Ko viņš tur stāsta? Kā tad, tas tiešām ir jocīgi! …

Kādu laiku cejā uz Dinanu Volfgangs bija braucis lielā kravas mašīnā, kurā bijusi ierīkota okupācijas marku spiestuve. Tā iespiedusi markas dienu un nakti, un pie viņiem vienā laidā braukuši sakaru virsnieki un pievākuši svaigās paciņas savu karavīru vajadzībām. Tas tiešām ir jocīgi! Cilvēkiem jāstrādā, vaiga sviedros jānopelna sava dienišķā maize, profesori prāto par ekonomiku, ministri parlamentos spriedelē par budžetu, bet te… klaps — un simt markas gatavas, klaps, klaps — tūkstotis gatavs.. Jā, Volfgangam taisnība arī par flāmiem. Darbu dabūt mums bija grūtāk nekā valoņiem. Un kā vēl, par valoņu aizstāvi uzmetās pagājušā kara uzvarētāja — Francija, bet mūs tagad aizstāv Vācija. Un Vācija ir stiprāka par Franciju, stiprāka gan! Pāri visam stāv Vācija! Kā Materns teica? Tankus uz priekšu, artilēriju atpakaļ, aviāciju gaisā! Deutschland, Deutschland ūber ailes! …

No rīta pamodies uzreiz nevarēju saprast, kas noticis.

Pacēlu galvu no galda. Seja ar kaut ko aplipuši. Kā tad, tas taču ir vīns.. Pudeles lēkāja garām dārdošo tanku taktī. Jā, bija atbraucis Volfgangs, nauda … Cik daudz tās!

— Jan! — es saucu. — Jan, panāc šurp!

Neviens neatsaucās. Es iegāju dēla istabā. Viņa gulta bija saklāta. Pulkstenis rādīja seši no rīta. Tātad mājā viņš nebija nācis. Tāpēc, ka es uzņēmu Volfgangu. Es taču nevarēju viņam parādīt durvis! Tas taču ir mans skolas biedrs, mans draugs.. Bet šurp viņš nebija nācis kā mans draugs … Vai tiešām Jans to nesaprot? Es atļāvu Volfgangam sagādāt man pārsteigumu. Viņš taču arī laikam te nejutās labi, lai gan sevišķi smalks nekad nav bijis.. Bet kur kavējas Jans? Viņš apvainojies, mans zēns, viņš negaidīja, ka sēdīšos dzert vīnu

ar vācu virsnieku. Bet kaut kā taču ir jāpielāgojas — esmu mazs cilvēciņš… Vai durvis nenoblīkšķēja? Tas ir Jans, tas, protams, ir Jans!

— Jan! — es skaļi uzsaucu un ātri kāpu lejā.

Pie vaļējām durvīm stāvēja man nepazīstams cilvēks melnā svīterī.

— Vai jūs esat Kārlis Mehānikuss? — atnācējs jautāja.

— Jā, tas es esmu.

— Jūs esat Jana tēvs?

— Jā. Kur viņš ir? Kas ar viņu noticis?

— Boši arestēja Janu!

— Par ko? Tas nevar būt, jūs nesakāt taisnību!

— Hitlerieši arestēja Janu par kabeļa bojāšanu.

— To viņš nevarēja izdarīt, viņš vienmēr prasīja padomu man! Kā jūs to zināt?

— Kopā ar Janu es strādāju stacijā. Kad tas bija noticis, visus ceļa strādniekus saņēma ciet. Mēs bijām sešdesmit cilvēki. Hitlerieši paziņoja, ka visi tikšot nošauti, ja sakaru kabeļa pārgriezējs neiznākšot priekšā. Jans izgāja. Un viņu saņēma …

— Bet viņš nav vainīgs! Es nespēju tam ticēt! …

— Kabeli viņš nepārgrieza! Kabeļi — tā ir mana specialitāte … Viņš iznāca priekšā, lai glābtu citus … Agrāk mēs viņam visai neuzticējāmies, viņš taču ir turīga inženiera dēls. Bet viņš, viņš… jūsu Jans, ir krietns zēns …

— Ak tad jūs? Saprotu, saprotu… Kā jūs sauc?

— Žaks Frēzers.

— Vai valonis? Ak tā, tā.. Mans zēns nekā nezināja, viņu neinteresēja pat avīzes. Jūs, jūs viņu saaģitējāt!.. Bet ko lai tagad iesāk? Kur lai iet?. . Viņš ir jāglābj, jāglābj nekavējoties, bet ar jums es vēl norēķināšos!

— Mana dzīvība pieder jums, biedri…

— Biedri? Es jums neesmu nekāds biedrs! Jūs manu dēlu novīlāt no taisnā ceļa! Viņš būtu mācījies, kļuvis zinātnieks! Viņam ir ass un stingrs prāts! Bet ko man tagad darīt? … Es iešu.. iešu pie Materna. Es viņu

uzmeklēšu un atbrīvošu Janu! Man ir draugs, liels draugs, viņš ir virsnieks, un viņš man palīdzēs…

Kapteini Maternu es atradu uzreiz — viņu pazina visi.

— Kas noticis, Kārli? — viņš man noprasīja. — Tu esi tik uztraukts!

— Mans dēls ir apcietināts! Viņš ir nevainīgs! … Volfgang, glāb viņu!

— Apcietināts? Vispār man nepatīk ar tādām lietām nodarboties — es esmu karavīrs, ierindnieks. Kur viņu saņēma, vai stacijā?

Materns piezvanīja, un es kā noburts skatījos uz lauka telefona pelēko kasti, no kuras kā čūska vijās sarkana, lāsaina gumijas grīste. Sāda gumijas gabala dēļ tagad cieš mans Jans, kāda muļķība!

— Runā kapteinis Materns. Jā, jā.. Saki — vai tavi puiši nav aizturējuši Janu Mehānikusu? Tas ir mana.. Ak tā? So, so, so, tā … tā. .

Mana sirds sažņaudzās, bet Materns, man acīs neskatīdamies, tikai atkārtoja: «So, so, so …» Tad viņš nometa klausuli, parakstīja caurlaidi un, arvien vēl mani neuzlūkodams, pateica:

— Kārli, tu savu dēlu esi slikti audzinājis! Tas ir šausmīgi! Tas ir šausmīgi!

— Kas noticis, Volfgang?!

— Viņš ir nelabi uzvedies, izaicinoši izturējies… Pirms pusstundas viņam izpildīts spriedums…

— Kāds spriedums?! Volfgang, žēlo mani, palūdz viņus! Tu taču visus pazīsti!

— Viņš ir nošauts, Kārli! Man ļoti žēl..

To pašu vakaru kādi strādnieki ogļainos kombinezonos man atnesa manu zēnu… Mēs viņu apbedījām pagalmā pie sētas.

— Viņš bija īsts patriots! — sacīja Frēzers. (Viņa vārdi kā nokaitēta metāla piles karsēja manas smadzenes.) — Viņš bija drošsirdīgs un godīgs! Viņš gribēja glābt tos, kuri jau sākuši cīņu ar fašismu…

Dzīve man bija zaudējusi katru jēgu … Es sēdēju pie loga un raudzījos Māsas drūmajos ūdeņos. Garām pabrauc pašgājēja liellaiva. Tās pakaļgalā blakus stūres vīram stāv vācu karavīrs. Garām aizslīd kuteris. Uz jumta, platajos, lielajos zābakos ieautās kājas kulstīdams, sēž vācu karavīrs. Krastmalā parādās pulciņš nodevēju reksistu*. Tie ir apbruņoti, bet tos apsargā hitleriešu karavīri… Cik smaga ir iebrucēju gaita! … Šķiet, katram viņu solim zeme atbild ar vaidu.

Tur atkal kuteri kaut ko ved. Kā tad! Tā ir labība. Jaunajai kārtībai ir laba apetīte. Tai vajadzīgi cilvēki, maize un ogles … Viss vajadzīgs hitleriskajam «rei- ham». Man atnesa kaut kādu kvadrātveida papīriņu. «Tā ir maizes kartīte,» man paziņoja kaimiņiene. Pirms kara viņa tirgojās ar atklātnēm un markām, es viņu atcerējos. . Izrādās, ar lielām pūlēm viņa sagādājusi man šo kartīti.

Pie manis nāca pavisam sveši cilvēki. Durvis, pa kurām ienesa manu Janu, vienmēr stāvēja vaļā. No manām rokām paņēma kartīti un uz galda malas nolika niecīgo maizes devas gabaliņu… Atnācēji allaž uz kaut ko blenza. Kā tad, vainīga bija nauda. Tā mētājās gan uz grīdas, gan uz galda, starp vīna pudelēm un konservu bundžām. Es tai nepieskāros. Tā bija netīra, asiņaina nauda!..

Var jau būt, ja es Maternam būtu parādījis durvis, mans Jans nebūtu izgājis pūļa priekšā? Un būtu dzīvs? Dzīvs?! Nē, viņš ir cēlsirdīgs zēns — priekšā viņš būtu izgājis tā kā tā, lai glābtu tos, kas cīnās!

Bet vai tie cīnās vai arī tāpat sēž pie loga un skaita liellaivas ar labību, ko manai tautai nolaupījusi Vācija? … Nē, nē, nevar būt! Viņi cīnās! Kad atnāks Frēzers, es viņam noprasīšu, ko dara viņi un kas jādara man, lai atriebtu Janu, lai atriebtu apcietināto un noslepkavoto tūkstošu tūkstošus..

Bet Frēzers diez kāpēc nenāk. Viņš jau nav bijis septiņas dienas. Veselas septiņas dienas!. . Bet nu kāds uznāk pa kāpnēm, paņem slotu un slauka. Tā ir vecā Marta. Šodien ir viņas kārta atnest man maizi.

Man nevajag, nevajag vāciešu maizes! Es negribu ēst nepelnītu maizi! Es gribu strādāt, es taču esmu ļoti spēcīgs. Mehānikusi visi ir spēcīgi, arī Jans bija ļoti spēcīgs. Ja viņš būtu izaudzis, izaudzis liels! … Nē, nepelnītu maizi ēst es negribu … Bet ko es varu … ko varu viens pats?

Bija gluži tumšs, kad istabā ienāca Frēzers. Viņš nostājās man aiz muguras un arī vēroja Māsu. Ar aizslietni piesegtā peldošās kuģu piestātnes zaļā uguntiņa iepretim manam logam meta mirguļus mierīgās upes viļņos. Kā šaura svītra pie apvāršņa sārtojās blāzma. Katedrāles kupola čuguna izrotājumi likās atdzīvojušies.

— Deg naftas pārstrādāšanas rūpnīca … — Frēzers klusi noteica. — Vakar Antverpenē fašisti pavēlējuši visiem ebrejiem apsiet ap roku īpašas lentes. Tad ar tādām lentēm ap roku izgājusi uz ielām visa pilsēta…

— Un ko saka zemnieki? Kā izturas flāmu zemnieki?

— Sākumā slikti…

— Viņi noticēja vāciešiem? „% ^

— Bet vēlāk, kad pēc fašistu propagandistu bandas ieradās nodokļu inspektori, kad sākās lopu un labības rekvizīcijas, viņi ātri vien saprata.

— Saprata …

— Tagad vācu kareivis nemēģinās viens pats staigāt pa flāmu ciemata ielām… Vai zināt, Mehānikusa kungs, kas tā ir par rūpnīcu? — Frēzers pamāja ar roku uz blāzmu ārā.

— Vai tā nav riepu rūpnīca Saventheimā? Es zinu.

— Beļģija liesmo! …

Vēl ilgi mēs vērojām upi, tad Frēzers gāja projām.

— Zak, — es sacīju, — pagaidiet. Es iešu jums līdzi!

Frēzers strauji apgriezās un pateica:

— Es pienākšu rīt..

Bet otrā rītā Frēzers atnesa no mana kabineta un nolika uz galda senlaicīgu mednieka bisi un kritiski to appētīja.

— Nē, — viņš sacīja, — tā nekur neder! Ko jūs varat darīt?

— Es labi šauju. Man bijušas godalgas. Vai jūs neticat, Frēzer?

— Un vēl?

— Nu, es varu … Es gribu kopā ar jums cīnīties!

— Ko vēl varat darīt?

— Es esmu zinātnieks. Vai saprotat, Frēzer? Esmu ķīmijas inženieris …

— Jūs esat ķīmiķis?! Ko tad līdz šim jūs klusējāt?

— Bet vai tagad vajadzīgas rūpnīcas? Vai tad …

— Vai te, savā mājā, jūs varētu strādāt, teiksim … strādāt zinātnisku darbu?

— Protams! Bet es nesaprotu …

— Ak nu, nerunājiet! — Frēzers atcirta.

"Viņa pēkšņais skarbums mani iepriecināja: «Esmu vajadzīgs, jā, jā, būšu viņiem noderīgs — viņiem — cīnītājiem. Esmu vajadzīgs Beļģijas tautai.»

— Varu jums parādīt savu laboratoriju, — es piedāvājos.

— Parādiet.

Mēs iegājām laboratorijā. Tā nebija liela, jo nopietnos eksperimentus es veicu rūpnīcu laboratorijās, bet šajā laboratorijā bija viss, kas vajadzīgs meklēšanai un domāšanai…

Frēzers jutās pārsteigts.

— Jums jau te … Un jūs vēl cietāt klusu! Klausieties, Kārli, jūs to visu sakārtojiet, nododieties zinātnei, dariet kaut ko tādu, ko darījāt arī pirms kara. Tāpat izskata pēc… ja kāds sāktu interesēties. Bet labāk vispār nelikt sevi manīt. Logus mēs aizklāsim… Vai laborants vajadzīgs? … Es atsūtīšu.

— Man palīdzēja Jans..

— Es jums atsūtīšu kādu zēnu. Viens man ir padomā. Bet mums, mums ļoti vajadzīgs… tāds materiāls, vai saprotat?

— Jā, saprotu, — es atbildēju. — Tas ir vienkārši.

— Bet mums vajag daudz, — Frēzers sacīja.

— Man ir pagrabs.

— Vai tur var strādāt?

— Tur ir strādāts, tiesa, ne visai veiksmīgi, bet daudzus gadsimtus…

Nekad vēl nebiju redzējis tik kārtīgu mehānismu, kura aktīvs loceklis biju kļuvis. Apakšā, pagrabā, sa- metināja caurules. Metināmo aparātu Frēzers pievienoja pie kāda kabeļa zem mūsu ietves. Viņš bija labs speciālists elektriķis. Es veicu vairākus mēģinājumus, nodevu ižejvielu pasūtījumus. Jāsaka, nebija gadījuma, kad man trūktu kāda materiāla. Reizēm pie manis neviens neiegriezās un es snaudu ar spridzināmo mašīnīti uz naktsgaldiņa, ja mani apciemotu gestapo. Manu dvēseli bija pārņēmis neparasts miers. Kad naktīs tālumā dzirdēju sprādzienus, bet man garām drāzās vācu sanitārās mašīnas, es gulēju īpaši ciešu miegu. Es atriebu sevi, dēlu, savu zemi…

Frēzers man šad tad atnesa dažādu spridzekļu rasējumus. Man vajadzēja noteikt vajadzīgo sprāgstvielu sastāvu. Tās bija ļoti sarežģītas mīnas, visbiežāk ar laika degli, ar magnētiska kausējuma plāksnītēm, kas nozāģētas no skaļruņiem. Bet augšā, savā pamestajā laboratorijā, es nodevos niekiem, izskata pēc kaut ko mēģināju, vienkārši tāpat vien, lai noraustu putekļus no aparātiem. Dažreiz sūtīju rakstus vācu zinātniskajiem žurnāliem. Rakstus man tūdaļ sūtīja atpakaļ, bet kvītis es glabāju kratīšanas reizei.

Mūsu māja bija teicamā vietā. Par to neviens neinteresējās, bet varbūt no manis izstaroja tāds miers, ka nevienam prātā nenāca kādas aizdomas… Sava nozīme te bija arī manai flāma cilmei. Nacionālās privilēģijas šai ziņā man pilnīgi bija pa prātam.

Pagāja gadi. Kādā 1944. gada septembra dienā Frēzers man paziņoja, ka laboratorija tiekot pārcelta uz citu vietu. Naktī pie manis ieradās Pretošanās kustības vienības cilvēki un sāka piesardzīgi izjaukt sprāgstvielu pagatavošanas ierīci. Viņi strādāja gandrīz pilnīgi klusu, bet es tomēr lūdzu Frēzeru pastāvēt pie durvīm un paklausīties, vai mēs pagrabā nesaceļam kādu troksni. Frēzers drīz atgriezās un pačukstēja, ka

ārā dzirdot vāciski runājam un kāds dauzot ar kāju pa durvīm. Es uzkāpu līdz parādes durvīm un sāku klausīties. Tiešām aiz durvīm bija dzirdamas balsis. Tad kāda man ļoti pazīstama balss noteica:

— Jūs ejiet, es te pārnakšņošu!

Es pamāju Frēzeram, lai viņš paslēpjas, un atvēru durvis. Manā priekšā stāvēja Volfgangs Materns, ar bārdas rugājiem apaudzis un izkrities.

— Sveiks, vecais! — viņš man uzsauca. — Sveiks! Salutēju! — Viņš ienāca iekšā un aizvēra durvis. — Ko mēs stāvam? Sauc iekšā! … Es zinu, tu uz mani dusmojies. Bet vai es esmu vainīgs? …

Mēs ar Volfgangu uzkāpām augšā. Viņš iemeta acis viesistabā, kuru es nemēdzu uzkopt, un ar kabatas lukturi apgaismoja galdu.

— Vai tu dzer, Kārli? — Volfgangs apjautājās un cieši paskatījās uz naudas paciņām. — Tu neesi tām pieskāries? — Volfgangs brīnījās. — Labi vien ir! — Viņš iebāza kabatā divas trīs paciņas. — Un ko tu dari? Arvien vēl skumsti? Ak Kārli, Kārli, tā nevar!.. Tādi pārdzīvojumi jāuzņem vienkāršāk, daudz vienkāršāk. Tas neder vācu raksturam …

Es ievedu Volfgangu laboratorijā. Uz daudzos sprādzienos apdegušās marmora plāksnes atradās gabals tikko sagatavota tola. Volfganga rokās uzliesmoja šķil- taviņas, un viņš aizdedza cigaretes galu. No tumsas iznira viņa uztūkusī un novecojusī seja. Es izņēmu no kaktā noliktās vācu šāviņa čaulas tievas klūdziņas. Volfgangs pakalpīgi uzšķīla uguni. Klūdziņas aizdegās.

— Ar ko tad tu, Kārli, īsti nodarbojies? — Materns man noprasīja.

— Tūlīt redzēsi… — es noteicu un pielaidu uguni tolam.

Sprāgstviela spoži uzliesmoja, apgaismodama kabinetu un Volfganga apjukušo seju.

— Tā, vai tā ir sprāgstviela?!

— Kā redzi!

— Bet tas, Kārli, ir aizliegts!

— Neko darīt… Nācās jūsu komandanta rīkojumiem nepaklausīt! — es iesmējos.

— Tu esi apcietināts, Kārli Mehāniķus! … — Materns meklēja pistoli, bet es satvēru viņa roku, un viņš aiz sāpēm ievaidējās. — Tu, Kārli, esi pārrēķinājies! Pārrēķinājies gan! Tu ceri, ka atnāks amerikāņi! Ha- ha.. Es nupat izkūlos no katla, kurā bija iekļuvusi fon Klūges armija… Un es tev saku, karā mēs uzvarēsim, uzvarēsim par spīti visam!

Es izrāvu Volfgangam no rokas pistoli un pašu nelieti iegrūdu atzveltnes krēslā.

— Tiks noslēgts miers, vai saproti, separāts miers! — viņš purpināja tālāk. — Cerčils un Ruzvelts nelaidīs boļševiku armijas Berlīnē! Vai saproti? Mēs uzvarēsim.. Tev, Kārli, vajadzēs man atvainoties, vajadzēs atvainoties! … Sabiedrotie kuru katru dienu sanāks matos! Tas amerikāņu spalvainais gorilla Bredlijs * ciest nevar angļu virspavēlnieku Montgomeriju * un saukā to par žāvētu siseni!.. Mēs visu zinām! … Amerikāņi par visām neveiksmēm uzveļ vainu angļiem. Un, kamēr šie plēsās, fon Klūge labākās divīzijas izveda no Falezas katla Francijā.. Tu, Kārli, nekā nesaproti!.. Mūs uzvarēt nav tik vienkārši! … — Materns bēra kā automāts. Viņš bija zaudējis katru realitātes izjūtu. — Mēs jums visiem vēl parādīsim! Un tu? Aiz tīras nejaušības — iedomājies! — kādu nošāvuši… Tu esi nodevējs! … Ja mēs varētu kaut tikai mēnesi noturēt Austrumu fronti… Tad mēs visiem parādītu!..

Materns mēģināja piecelties, bet es viņu atkal iesviedu krēslā. Istabā ienāca Frēzers, cieši aizvilka loga aizkarus un iededza gaismu.

— Pievāc viņu! — es sacīju Frēzeram. — Viņš mani traucē …

Tikai tagad Materns apjēdza visu notikušo. Viņa sejā pavīdēja it kā sapratne. Materns gribēja kaut ko sacīt, bet Frēzers ar spēcīgu sitienu to apdullināja. No apakšas, no pagraba, uznāca mani biedri no Pretošanās kustības vienības un izstiepa Maternu ārā.

— Viņš vēl noderēs … — Frēzers noteica. — Tagad, Kārli, jums te nav vairs ko palikt, nāciet mums līdzi…

Visas nākamās dienas cauri Dinanai atkāpās vācu

armija. Pretošanās kustības spēki iznāca no pagrīdes. Sabiedroto armijas jau sagaidīja īstenībā mūsu atbrīvotā Beļģija.

Pie ieročiem mums atkal vajadzēja ķerties 1944. gada decembrī, kad nacistu tanku armijas triecās pāri Ar- deniem uz Dinanu. Ar sniegā iestrēgušajiem tankiem kilometrus desmit no Dinanas beidzās šī Hitlera pēdējā lielākā avantūra, kura galvenos spēkus tai laikā jau bija sakāvusi vai saistījusi Padomju varonīgā armija.