Lielais darbs jeb brīnumstasts par doktoru Mehānikusu un viņa suni Almu

Ceturta nodaļa, KURA TURPINĀS ODO MEHĀNIKUSA DZĪVES STĀSTS

I

Atkal sākās mani klejojumi. Vasarā aizgāju no šīm vietām, izstaigāju cauri Šampaņai un Burgundijai. Es augu klejodams. Man lieti noderēja viss, ko bija paguvis iemācīt mans neaizmirstamais saimnieks. Krodziņos es piedāvājos palasīt priekšā grāmatas, ja tās nejauši gadījās kādam viesim, un allaž atradās pateicīgi un devīgi klausītāji. Es nevienam nestāstīju, kas es esmu un no kurienes nāku. Un vai kādam bija daļa gar mani! Taču reiz, tas notika Buržē, valodās ar mani ielaidās kāds uzmanīgs un, pēc viņa apģērba un izturēšanās spriežot, ļoti bagāts kungs. Ar runāšanu aizrāvos arī es, pat vairāk nekā parasti. Manas likstas modināja viņā interesi. Negaidot viņš man atklāja, ka viņam trūkstot kalpa un ka es viņam noderētu. Biju viņam palīdzīgs ceļā un, agrāk izbaudījis vientuļā klaidoņa nedienas, tagad centos, cik spēka. Mani pārsteidza kas apbrīnojams manā jaunajā kungā: viņš bija vienkāršs un augstprātīgs reizē. Viņš varēja stundām mani izjautāt, ko darījis mans saimnieks, varēja zoboties par mūsu neveiksmēm un parādīja tādas zināšanas alķīmijā, ka sāku domāt, vai tikai viņš pats nav alķīmiķis. Pret visiem citiem viņš bija augstprātīgs un lepns. Katram, kurš ar viņu sadūrās, kļuva skaidrs, ka viņa īsais un taisnais asmens, no kura viņš nekad nešķīrās, nekādā ziņā nav piejozts skaistuma dēļ.

Ar daudziem piedzīvojumiem un pārbaudījumiem mēs aizkļuvām līdz Toskaņai. Nekādi nevarēju pierast pie bezgalīgās debess zilgmes virs galvas, jo mūspusē

šai gadalaikā debess klāta blāviem, baltiem mākoņiem. Šai brīnišķīgajā zemē viss bija citādi. Te nebija atsevišķu piļu ar desmitiem nameļu gar mūriem un zemnieku koka tupelēs, kuri minstrēļa — grāfa vai bīskapa dzimtkalpu vecākā uzraudzībā dzen uz pili ganāmpulku. Te bija pilsētas. Agrāk tādas nekad netiku redzējis. Florence iznira manā priekšā kā neparasts, teiksmains brīnums. Puķes, visās malās puķes, zaļas un sarkanas sieviešu drānas!.. Un kur tad pilis un baznīcas! … To augstums mani pārsteidza. Manas dzimtenes baznīcas bija izgreznotas rūpīgāk. Te, piemēram, nebija grieztu tornīšu ar svēto vai bruņinieku tēliem, kā Flandrijā, bet tik augstas ēkas manā dzimtenē necēla …

Mans jaunais saimnieks, kuru godāja par meseru Pēteri no Štīrijas, izsukāja savu sarkano bārdu ar svina suku un kopā ar mani apstaigāja vairākus pilsētas ap- tieķniekus. Tiem viņš mazās paciņās pārdeva noslēpumaino uzufuru. Ar šīm zālēm mēs tirgojāmies visā ceļā uz Florenci, bet zāļu slava vēl nebija mūs apsteigusi — uzufura pulveri diez ko nepirka un, ja pirka, tad mazos daudzumos.

Drīz vien mana saimnieka stāvoklis sašķobījās, un viņš mani uz laiku nodeva kādas darbnīcas īpašniekam, vilnas apstrādātājam un krāsotājam. Viss, kas saistījās ar krāsu sagatavošanu, man bija tuvs, jo es labi pratu stīvēt pulverus un sagatavot šķīdumus. Blakus telpās allaž atradās izsalkušie, salīkušie čompi, kā te sauca vilnas kārsējus. Caurām dienām tie sēdēja pie gariem galdiem un ar susekļiem sukāja aitas vilnu. Nevienam no viņiem nebija nenieka no tā veselīguma, ar kādu izcēlās Flandrijas vilnas kārsēji un plucinātāji.

Es ļoti ātri iemācījos Toskaņas dialektu. Mani biedri to sauca par baltmaizi. Nekad nemainīšu smaržīgo miežu plāceni pret kviešu veģi, ko ceļ galdā pašam lielhercogam! Miežu maizes smarža — tā ir manas dzimtenes smarža. Taču jāsaprot arī manu biedru lepnums — skanīga un maiga ir Toskaņas valoda. Arī tagad, rakstot šīs atmiņas un atceroties savu jaunību, Florences dziesmas raud un gavilē man ausīs.

Reiz ieminējos saviem draugiem — mācekļiem un

zeļļiem, ka sapņoju ar laiku kļūt par meistaru, bet mani ņēma un izsmēja. Vecajos labajos laikos, tā pastāstīja kāds māceklis, tas bijis iespējams, bet tagad zeļļiem jāiegūstot cunftes vecākā īpaša uzticība, jāpierādot, ka tev turas nauda, jāizstrādājot no saviem materiāliem priekšzīmīgs un skaists darbs, citiem vārdiem, šedevrs, jāapprecoties, jāiekārtojot savs pavards un vēl jāuzrīko jot cienasts visai cunftei…

Reiz es piesardzīgi apjautājos kādam čompi, vai viņi šais apvidos augstu mietu galos nededzina darvas mucas, kas manā dzimtenē ir tālu saskatāma sacelšanās zīme. Čompi mani nesaprata vai arī izlikās nesaprotam, bet otrā rītā meistars mani briesmīgi nopēra ar pātagu.

— Kucēn, — viņš man sacīja, — Florences čompi nav Flandrijas slaisti, kas vienmēr gatavi dumpoties, mums raižu pietiek arī bez tavām muļķīgajām darvas mucām.

ii

Mans saimnieks, mesers Štīrijas Pēteris, drīz izpirka mani no darbnīcas. Viņa uzufuru pēkšņi sāka neparasti daudzināt.

— Cik gan neesmu pūļu ieguldījis, lai radītu šo uzufuru — cēlo panaceju * pret visām slimībām! — mēdza sacīt mans saimnieks. — Odo, tici man, no šīm zālēm auksts metas mutē, un tās dziedē saaukstēšanos un spitālību, zobu sāpes un drudzi..

Uzufura sastāvā ietilpa visiem pazīstamas vielas, kā, piemēram, sagrūsti miežu un prosas graudi, žāvētas piparmētras un salvijas lapas. Taču, kad pulverīšus biju sagatavojis un pareizi sasvēris, saimnieks tos pievāca un bez manis kaut ko ar tiem darīja. Tikai pēc šīm noslēpumainajām izdarībām milti un žāvētās lapas pārvērtās uzufurā, kuru tad izsūtīja uz visām Toskaņas un Lombardijas pilsētām. Par jaunajām zālēm stāstīja brīnumus. Atbraukušie tirgoņi un aptieķnieki daudzkārt man piedāvāja lielu naudu, ja es tiem slepus no saimnieka izpaudīšu brīnumzāļu pagatavošanas noslēpumu.

Reiz piecēlos mazā gaismiņā un rūpīgi aplūkoju galdu, uz kura mans saimnieks gatavoja uzufuru.

Vienīgais, kas man šķita ievērības cienīgs, bija dzeltenais, cietais pulveris, kas nejauši bija nobiris pie galda kājas. Tai laikā es jau labi pazinu lielā Hēbera — Indijas ķeizarā brūnās skābes īpašības. Viņš bija aprakstījis, ka šo skābi pagatavo, destilējot alauna akmeni, salpetri un vara vitriolu. Atrastos graudiņus mēģināju izšķīdināt skābē, bet tie nešķīda. Tātad mans saimnieks uzufuram lika klāt zeltu! Man šķita, ka esmu saimnieku sapratis. Tiešām, kurš metāls ar savu veselīgumu var līdzināties zeltam? Dzelzs vai varš, tikai gadu pabijuši zemē, sāk nīkuļot, rūsēt, bet zelts var nogulēt zeme gadu tūkstošus un palikt dzidrs un mirdzošs kā saule.

Dziedināt ar zeltu, ar visveselīgāko metālu, — tur meklējams uzufura noslēpums!

Bet, kā vēlāk noskaidrojās, mans saimnieks, gatavodams savas brīnumzāles, it nemaz nedomāja par slimnieku veselību.

Drīz viņš sāka savu īpašumu pa daļām nosūtīt uz Franciju. Es viņam palīdzēju sakraut mantas īpaši darinātās lādēs, kuras veda projām uzticamu cilvēku pavadībā. Vēl pēc dažām dienām, kad mūsu māja jau bija tukša, mans saimnieks devās uz dižciltīgā Toskaņas augstmaņa pilsgalmu. Es gāju viņam līdzi un, acis iepletis, vēroju augstmaņa svītu, spožos bruņiniekus un dāmas. Šis dižciltīgais kungs pieņēma mūs savrupā istabā. Viņš vērīgi uzklausīja manu saimnieku. Kas man bija par pārsteigumu, kad saimnieks stādījās viņam priekšā kā alķīmiķis mesers Dāniēls no Transjor- dānijas un paziņoja, ka viņš zinot noslēpumu, kā pagatavot zeltu jebkuros daudzumos.

— Atkal alķīmiķis?! — iesaucās augstmanis. — Tas kļūst amizanti!

— O, dižā bruņinieku rota! — iesāka mans saimnieks, hercoga priekšā galvu noliekdams. — Žēlīgi uzklausi mani, necilo dižās zinātnes kalpu, zinātnes, kas atnākusi pie mums no Ēģiptes, no zemes, kas slavena ar brīnišķīgajiem porcelāna traukiem un izstrādājumiem*, ar kuriem esi izgreznojis savu brīnišķīgo pili, no smaržīgo ziepju un saldsaldā cukura zemes. Bet Ēģiptē, kā neapšaubāmi zināms jūsu žēlastībai, ir arī dzimusi noslēpumainā un varenā zinātne ķīmija, kuras

vārdam arābi pēc savas valodas paražām pievienojuši priedēkli «al», tā darinādami vārdu «alķīmija». Cik šī zinātne ir diža, vari spriest kaut pēc tā, ka paši ēģiptieši savu valsti saukuši par «Khemi».. Ak ziedošais spīdekli, ko salīdzināt drīkstu tikai ar mirdzošo sauli, atļauj tev parādīt mūsu mākslu un, ja pamanīsi krāpšanu, lai mana necienīgā galva ripo no pleciem!

— Man patīk tavs piedāvājums … — hercogs domīgi noteica.

— Tas būtu īsti laikā! — iesmējās bruņinieks ar sarkano apmetni un sarkano vadmalas cepuri, kurš sejā bija neparasti līdzīgs hercogam, bet ar gauži izstieptu apakšlūpu un nesukātiem matiem. — Vajag uzklausīt šos divus alķīmiķus un, ja viņiem taisnība, naudu nežēlot. Zelts pašreiz taču ir viss! … Vislepnākie zemes īpašnieki spiesti pārdot vai atdot par parādiem savas zemes pilsētniekiem. Florencei jau pieder ne tikai jūdze ap pilsētas mūriem, bet tā pilsētas īpašumus vēl paplašina, — uzpirkdama zemes no tiem tukšpauru bruņiniekiem — piļu īpašniekiem, kuri labāk nododas lielceļa laupīšanām nekā jūsu pilsgalma izsmalcinātajiem priekiem. Zelts! Ja būs zelts, mēs pakļausim Florenci, padzīsim varu sagrābušos rebiniekus un naudas mijējus. Zelts — un pats pāvests tevi padarīs par Toskaņas lielhercogu!.. — Bruņinieks iesmējās, lielos, dzeltenos zobus atiezis. (Es nobrīnījos par viņa gudro valodu un briesmīgo izskatu.) — Bet, ja Transjordānijas Dāniēls ir krāpnieks, tad vienmēr varam ar viņu rīkoties tā, kā viņš to pelnījis. .

— Atstājiet mūs vienus! — hercogs norādīja savai svītai.

Visi izgāja ārā. Bez hercoga istabā palika tikai bruņinieks ar sarkano cepuri. Acīm redzot, tas bija hercoga brālis.

— Nu, — hercogs uzrunāja manu saimnieku, — saki visu, nekā neslēpdams!

— Ak1 spožā gadsimta slava un gods! — mans saimnieks iesāka. — Esmu alķīmiķis, filozofs un ārsts. Daudzajos klejojumos manā ziņā nonācis apbrīnojams paša Hēbera rokraksts … Karavīrs, kas man šo dokumentu pārdeva, to pārvedis no Spānijas. Viņš man stāstīja, ka

pagāns, kuram viņš šo rokrakstu atņēmis, kritis viņam pie kājām, piedāvādams savu dzīvību tā vietā… Maurs visu laiku atkārtojis: «Džafir, Džafir!» — kas, kā mums, zinātņu vīriem, zināms, ir slavenā Hēbera musulmaniskais vārds. Vareno Ēģiptes magu un alķīmiķu pēcnieks Hēb§/s aprakstījis daudzus tagad tikpat kā pilnīgi zudušus noslēpumus … Odo, padod šķirstiņu!

Es piegāju pie sava saimnieka un atvēru šķirstiņu. Mesers Dāniēls pasniedza hercogam to pašu arābu zīmēm aprakstīto pergamenta gabalu, kas jau tik daudz nelaimju bija sagādājis manam pirmajam saimniekam, varonīgajam Kompjenas Gotfrīdam. Jau Buržē mesers Dāniēls man to atņēma, un tagad es vērīgi ielūkojos vīstoklī. Pergamenta otrās puses briesmīgais uzraksts, kur vikonts Adalberons nopulgoja savu upuri, bija nodzēsts.

Mesers Dāniēls cieši raudzījās hercoga un viņa brāļa sejā. Tie ar interesi aplūkoja dokumentu, to ačgārni turēdami.

— Tā ir tikai daļa no dārgā dokumenta, tā otra puse … — aizrādīja mesers Dāniēls. — Tajā stāstīts par zelta pagatavošanu no mums visiem pazīstamas vielas. Pagatavošana ir tik vienkārša, ka es atklāšu lielā Hēbera noslēpumu, līdzko jūsu gaišībai labpatiks uzmūrēt savā mājā krāsni, kas pietiekama, lai kausētu zeltu, padarot to uz laiku kustīgu kā dzīvsudrabu, un jūs, jūsu gaišība, būsiet pārsteigts, cik noslēpums ir vienkāršs.

— Bet cik maksā jūsu noslēpums? — noprasīja hercogs.

— Divus tūkstošus dukātu! — stingri noteica mesers Dāniēls no Transjordānijas.

— Un es varēšu zeltu taisīt patstāvīgi?

— Jā, Lielo Darbu jūs varēsiet veikt pats.

— Pēc jūsu materiāliem? Esmu dzirdējis, ka alķīmiķi visvairāk baidoties atklāt izejvielu noslēpumu?

— Es jau minēju jūsu žēlastībai, ka materiāls, no kā jūs pats pagatavosiet zeltu, ir zināms visiem. Par lētu maksu to varēs iegādāties visur. Jūsu gaišība, jūs dabūsiet zināt visu! Lieciet sagatavot krāsni, kuras karstumam jābūt pietiekamam zelta izkausēšanai…

Mēs jau taisījāmies aiziet, kad pēkšņi hercogs, kaut ko saspringti pārdomādams, lika mums uzkavēties.

— Meser Dāniēl, — viņš uzsāka, pārdomās nogrimis, — meser Dāniēl, jūs pārzināt noslēpumaino alķīmiju, jūs varat iegūt zeltu jebkurā daudzumā. . Kam tad jums vajadzīga nauda? Ja pats nevarat šo zeltu izlietot, vai tad tas ir zelts?

— Es varu iegūt zeltu jebkurā daudzumā! — mans saimnieks atbildēja. — Ja Ligūrijas jūra, kas viļņo un mirguļo pie Dženovas akmeņiem, būtu no dzīvsudraba … es visu jūru pārvērstu zeltā..

— Bet kāpēc jums nesākt kaut vai ar mūsu Arno upi?

— Pirms trīsdesmit gadiem es to būtu darījis, bet ne tagad …

— Kāpēc ne tagad? … — hercogs jutās ārkārtīgi ieinteresēts.

— Šodien zelts — tā ir vara!.. Zelts nolaupa īstajam īpašniekam viņa tēvu zemi, zelts pulcē zem blēžu karogiem milzīgus algotņu karapūļus, pulcē normaņus un frankus, saracēņus un lombardiešus, zelts pārvērš neizglītotus mūkus svētos bīskapos, saules gaismu — tumsā. Ja es būtu nolēmis iegūt alķīmisku zeltu Flo- rencē, tad es šeit jau būtu bijis lielhercogs, jūsu gaišība, lai gan neesmu tā cienīgs un esmu tikai niecība pret visgaišo hercogu, jūsu žēlastību.

— Jums nepatīk būt hercogam? — senjors zobgalīgi apjautājās.

— Neesmu cienīgs! … — galvu zemu noliecis, klusi atbildēja mesers Dāniēls.

iii

Nākamajā rītā viss bija sagatavots. Mūs gaidīja. Hercogs nepacietīgiem soļiem staigāja kurošās krāsns priekšā. Uz savrupa galdiņa atradās mazs maisiņš ar zeltu.

— Jūsu žēlastība, — iesāka mesers Dāniēls, — viss noslēpums ir slavenajās uzufura zālēs. Nezināmais alķīmiķis, kas to pagatavoja lielos daudzumos, rīkojās pēc arābu dokumenta pirmās daļas, ko vakar jums parādīju. Uzufurs, kā jūs to neapšaubāmi jau daudzkārt

būsiet dzirdējis, ir plaši pazīstams un izglābis dzīvību daudziem cienījamiem un slaveniem kristīgās pasaules pilsoņiem. (Hercogs atzinīgi pamāja ar galvu.) Dokumenta otrajā daļā pastāstīts, ka, uzufuru stipri sildot, no tā rodas krietns daudzums zelta. Tas ir viss noslēpums …

— Tik vienkārši?! — iesaucās hercogs un pieskandināja pa bronzas šķīvi, kas karājās pie sienas. (Istabā iesteidzās kalpi.) — Apstaigājiet visus pilsētas aptieķ- niekus un nopērciet no tiem trīsdesmit uzufura pulverus.

Hercogs apsēdās aujfstā atzveltenī un nenolaida acu no mums. Pēc kāda laika sāka atgriezties kalpi. Tiem rokās bija man tik pazīstamās paciņas.

Hercogs pats to saturu sabēra tīģelī. Reibinoša smaka piepildīja istabu…

Pēc kāda laiciņa tīģeļa dibenā parādījās zelts. Hercoga ataicinātais juvelieris ilgi ņēmās gar zelta gabaliņu, skrāpēja to, svēra un nez kāpēc gremdēja ūdenī. Es pametu acis uz savu saimnieku — viņš bija bezbēdīgi mierīgs.

— Tas ir īsts zelts! — iesaucās juvelieris.

— Saņem naudu! — negribīgi noteica Toskaņas sen- jors un norādīja manam saimniekam uz maisiņu ar zelta monētām. — Bet no Florences aizbraukt mēs tev aizliedzam! — viņš piebilda.

Tai pašā naktī, kaut arī mājai bija pielikta sardze, mans saimnieks un es, pārģērbušies par vienkāršiem čompi, devāmies projām no pilsētas. Man somā bija liels baltmaizes klaips ar pasmagu divtūkstoš dukātu maisiņu viducī.

Drīz nonācām Francijā. Mans saimnieks ilgi staigāja pa istabu, pārdomādams piekrāptajam augstmanim sūtāmās vēstules saturu, tad nosēdināja mani pie galda un nodiktēja man šādu vēstījumu:

Tam, kurš nekad nebūs Toskaņas 'lielheicogs. Uzufura, kas satur zeltu, drīz vairs nebūs nevienam ap- tieķniekam aiz tā vienkāršā iemesla, ka to gatavoju es pats.

Transjordānijas Dāniēls.

Es atcerējos pie saimnieka galda atrasto zelta pulveri un biju pārsteigts par mesera Dāniēla drosmi un tāl- redzību.

Bet tik pārgalvīga varenā hercoga piekrāpšana nevarēja palikt nesodīta.

Drīz manu acu priekšā risinājās notikumi, kurus atceroties vien man vēl tagad sametas baigi.

Lielajā gada tirgū mans saimnieks milzīgam ļaužu baram rādīja dzelzs transmutāciju zeltā. Šim nolūkam es pēc viņa norādījuma zelta naglu pārklāju ar līmē iejauktu rūsu. Naglu parādīja pūlim, tad saimnieks to iegremdēja traukā ar brūno skābi un, nesaprotamus vārdus murminādams, pēc kāda brīža naglu izcēla no šķidruma. Dižciltīgākie vasaļi un bruņinieki drūzmējās uz paaugstinājuma, kas it īpaši vairoja uzticību tam, ko darīja mans saimnieks.

Bija skaidra rudens diena. Odas upes krastā pie Kar- kasonas * pilsētas sniegbaltajiem mūriem uz koka paaugstinājuma stāvēja mans saimnieks. Viņš jau divreiz bija rādījis dzelzs naglas pārvēršanos zelta naglā, bet cilvēki, cieši apstājuši paaugstinājumu, neļāva mums aiziet. Ar cepuri rokā es nokāpu lejā, lai savāktu sa- braukušo tirgoņu dāsni mesto naudu. Visi līksmoja par neredzēto izpriecu. Ko agrāk bija varējuši redzēt tikai dižciltīgie augstmaņi, kuriem pašiem bija savi alķīmiķi, tas tagad tika rādīts visai tautai. No tālās Anglijas ar alvu un dzelzi gada tirgū atbraukušie tirgoņi, manas mīļās Flandrijas tirgoņi ar vadmalu un vilnu, uz Kar- kasonu ar ādām, tērauda izstrādājumiem, kara cirvjiem un bruņām ieradušies čehi, — itin visi tīksminājās, ka, mājās pārbraukuši, stāstīs par neparasto brīnumu, ko viņiem parādījis Transjordānijas Dāniēls. Es pakāpos uz paaugstinājuma, lai atdotu savam saimniekam naudu, kad pēkšņi ieraudzīju lielā, rudā zirgā caur pūli spraucamies dīvaini pazīstamu augstmani. Tam mugurā bija plats, sarkans smalkas vilnas kamzolis, uz acīm uzvilkta augsta flāmu platmale. Kaut kur viņu biju redzējis, bet kur? Neatceros..

Kā vēlāk sev to pārmetu, ka uzreiz nepazinu šo dižciltīgo kungu! Kā varēju klusēt tobrīd, kad mums tuvojās nenovēršamais un šausmīgais, kas uz līdzenas

vietas sagrāva mūsu labklājību?! Tad augstmanis pakāpās uz paaugstinājuma. Vēl nezinot, bet jūtot, ka darīšana ar kādu svarīgu kungu, viņu palaida priekšā, kur stāvēja mans saimnieks, kas rādīja ļaudīm dzelzs naglu.

Saimnieks nolaida roku, nolika naglu uz baļķa, kas bija pārklāts ar izrakstītu sedziņu, uz kuras atradās trauks ar «burvju eliksīru». Tai mirklī augstmanis sarkanajā kamzolī atgrūda no acīm savu platmali, pagājās uz priekšu — un mans saimnieks šausmās atkāpās. Tagad es pazinu šo kungu ar sarkano kamzoli, es to pazinu pēc izstieptās apakšlūpas: tas bija Toskaņas sen- jora brālis, tā paša senjora, ko pavisam nesen bijām piekrāpuši ar uzufura pulveri.

Augstmanis izvilka un pacēla virs galvas līku, spīdīgu zobenu. Mans saimnieks kāpās atpakaļ…

Zobens pamirdzēja un nolaidās. Es aizvēru acis un domāju, ka mana saimnieka vairs nav starp dzīvajiem, bet augstmanis cirta pa baļķi, kur atradās nagla. Pārcirstās naglas pusīti viņš pacēla augstu gaisā un rādīja visiem, gan tiem, *fe|s stāvēja uz paaugstinājuma, gan tiem, kas drūzmējās apakšā. Visi redzēja, ka nagla ir visa no zelta, tikai tās virspuse notriepta ar rūsu… Es laidos lapās, bet kāds amatnieks sagrāba mani aiz apkakles un uzvilka uz paaugstinājuma.

Viņa gaišības hercoga brālis pieprasīja izdot manu saimnieku.

— Jūsu lūgumu mēs apspriedīsim, senjor Lorenco, — atbildēja viņam kāds cienīgs pilsonis, laikam pats Kar- kasonas mērs.

Bet atjājušais augstmanis, ko atbalstīja satrakotais pūlis, kliegdams pēc mana saimnieka nāves, palika pie sava.

— Jūs nepazīstat šo nekrietno krāpnieku! — viņš kliedza. — Šodien gada tirgū rādītais ir tīrais nieks salīdzinājumā ar to, uz ko viņš ir spējīgs!

— Bet kas tas par zeņķi? — uz mani rādīdams, iejautājās mērs. — Kas tu tāds esi?

— Odo… — es atbildēju, cik vien varēdams klusu.

Bet pūlis sāka klaigāt:

— Odo?! To jau sauc tāpat kā mūsu slaveno upi! Noslīcināt viņu, noslīcināt! …

Smejot un jokojot mani vilka uz. upi, ko man par nelaimi arī sauca par Odo. Spēcīgs tirgonis, sagrābis mani aiz kājām, plaši atvēzējās un iemeta mani ūdenī. Nogrimu līdz pašam dibenam, bet, kad sāku ķepuroties ārā, jau ūdenī dzirdēju pūļa kliedzienus krastā. Nirdams peldēju arvien tuvāk un tuvāk otram krastam. Man par laimi ūdens bija pārāk auksts un niknums un dusmas pret mums jau bija atvēsušas, tāpēc neviens nemetās man pakaļ upē. Drīz jau stāvēju otrā krastā. Teciņiem laidu uz krodziņu, kur bija palikušas visas mūsu mantas, žigli uzskrēju augšā un, paķēris pirmo pa rokai pagadījušos somu, izmetos ārā. Pāri upei lielā laivā no gada tirgus mājā brauca amatnieki un tirgotāji. Vajadzēja vākties projām, un es nagoju ārā no pilsētas.

Tikai tad, kad cietokšņa baltie mūri vairs nebija redzami, es apsēdos garajā, nodzeltējušajā zālē un atvēru somu. Tajā bija saimnieka nauda un dārglietas.

iv

Narbonas tuvumā es panācu kādus vaļējus ratus, kuros sēdēja mans saimnieks. Seši vai septiņi jātnieki bija viņu ielenkuši, bet pa priekšu, kādu jautru dziesmiņu dziedādams, jāja Toskaņas Lorenco — tā, šķiet, sauca šo dižciltīgo senjoru. Viņa rudais ērzelis bija slaids kā briedis un spēcīgs kā meža vērsis. Tomēr ne jau es viens pats pievērsu tam uzmanību šajā vakarā …

Ceļš gāja līču loču starp kāpām un krūmiem. Es devos taisni uz netālu saskatāmo pili.

Pils bija Karkasonas mazs atveidojums. Stāvie jumti stūru tornīšos, šaujamlūkas, pat vārti bija gluži tādi paši. Par Karkasonas cietoksni tā bija tikai tikpat mazāka, cik1 teļš mazāks par govi. Vārti bija atvērti, grāvis — sauss. Pa krēslu es bez jebkādiem kavēkļiem ielavījos pilī. Pie vārtiem guļošais karavīrs pat nepakustējās. Apdullinoši krācieni tricināja gaisu.

Atskanēja balsis, un pils pagalmā uz sava rudā ērzeļa

iejāja Lorenco. Ērzelis skaļi iezviedzās, un no staļļa par atbildi arī atskanēja zviegšana. Lorenco uzbukņīja sargu, un tas laiski pamodās un ilgi staipījās, tad pēkšņi sastinga kā izbailēs. Viņa acis cieši ieurbās Lorenco zirgā.

Es paslēpos aiz priežu baļķu grēdas.

No pils izskrēja kāds vīrs un skaļi iekliedzās:

— Uguni! Uguni!

No mazas pie mūra pieplakušas mājiņas izdrāzās karavīri ar lāpām rokās. Es briesmīgi pārbijos, bet man neviens nepievērsa ne mazāko vērību. Kalpi un karavīri sadrūzmējās ap rudo ērzeli un tajā sēdošo Lorenco. Zemais, plecīgais pils īpašnieks, tas, kurš bija kliedzis: «Uguni!» — nelikdamies ne zinis par Lorenco, taustīja kājas zirgam, kas mīņājās un tramīgi šķielēja. Barons palīda zirgam zem vēdera, un no turienes atskanēja viņa jūsmīgās piezīmes. Sanākušā pūļa saucieni skaidri liecināja, ka kalpi ir pilnīgi vienis prātis ar sava barona gaumi.

Tad noskanēja kāds nesakarīgs sauciens, un barons aizmetās uz pili. Lorenco nolēca no zirga, izteica īsas pavēles saviem kareivjiem, un arī tie nokāpa no zirgiem. Ratos Mds ievaidējās. Mans saimnieks, domājams, gribēja pievērst sev uzmanību. Bet pils kalpi, rudo ērzeli apstājuši, to taustīdami un pliķēdami, ar neparastu godbijību aizveda uz stalli. Kareivji nosēdās pie ratiem, kuros gulēja mans saimnieks, un sāka ēst, bet Lorenco, paraustījis savus milzīgos plecus, kuros iežvadzējās zem apmetņa paģērbtās bruņas, aizsoļoja uz pili, kuras logos ielāktījās mazas uguntiņas.

Es bailīgi sekoju viņam un ar drebošu sirdi ieslīdēju pa pusviru durvīm. Augstās, lielās zāles dibenā sēdēja Lorenco. Tikai divi vai trīs gaismekļi ar degošām daktīm tik tikko apgaismoja nelielu apli. Viss pārējais grima tumsā. Kalps viņam pasniedza lielu mīklas šķīvi ar kūpošiem gaļas gabaliem. Lorenco, no dziļas glāzes nodzēries, sāka ieturēt maltīti. Es nobrīnījos, ka pils īpašnieks neapsveic savu viesi.

Augšā, kurp veda akmens kāpnes, paspīdēja gaisma. Es saņēmos un piesardzīgi kāpu augšā pa izdrupušajām kāpnītēm. Pametis acis durvju spraugā, ieraudzīju, ka

gluži apaļā istabā satraukts staigā pils īpašnieks. Istaba bija daudzo sveču gaismas pielieta.

Barons strauji apsēdās uz ķebļa un skaļi nosēcās:

— Kas par zirgu! Zvēru pie visiem dieviem, tādu es neesmu redzējis! …

Kaut kur pagalmā zviedza rudais ērzelis, un pils īpašnieks saķēra galvu.

Es klusi un uzmanīgi piegāju klāt un nokritu viņa priekšā uz ceļiem,

— Lai slavēts krāšņais dižums! … — es iesāku, pūlēdamies atdarināt sava saimnieka — mesera Transjordānijas Dāniēla balsi, kādā viņš uzrunāja Toskaņas hercogu.

Pils īpašnieks paskatījās uz mani, bet domās viņš bija kaut kur prom.

— Jūsu žēlastība, — es sacīju, — atbrīvojiet manu saimnieku! … Ratos viņu ved tas bruņinieks..

— Bruņinieks … Bruņinieks, kuram tas rudais ērzelis? Ak tu nolādēts! …

— Mans saimnieks ir nevainīgs …

— Bruņiniekam vienmēr ir taisnība! — iebrēcās pils īpašnieks. — Vienmēr! Kā tu uzdrošinies apvainot bruņinieku? Es tev nocirtīšu ausis! … Bet ko noziedzies tavs saimnieks?

— Viņš neko nav noziedzies. Viņš ir alķīmiķis!

— Alķīmiķis? Tātad krāpnieks!

— Mesers Dāniēls ir liels brīnumdaris, jūsu žēlastība! Viņš ir īsts alķīmiķis. Dižciltīgā Toskaņas senjora pagrabos daudzus gadus taisījām mākslīgo alķīmisko zeltu, un slava par Florences bagātībām tālu aizskanēja visā pasaulē.. Kādas pilis un katedrāles Toskaņa nav uzcēlusi par mana saimnieka — mesera Transjordānijas Dāniēla zeltu! Kādi zirgi nav atdzīti uz Florenci no Arā- bijas un no Māsas krastiem!..

— Zirgi?! … — iekliedzās pils īpašnieks, un viņa zilganmelnās ūsas kā dzīvas pašāvās uz augšu. — Zirgi! Velns parāvis, kaut kāds blēdis mīdīs manu zemi! Likumi? Pie velna ar visiem likumiem! Es zvēru pie Jupitera, — ak, tavu velnu, sasodītais paradums! — zvēru pie svētās jumpravas sargātājas pīšļiem… vai kā viņu

velns tur sauc… bet stampāt manu zemi ar rudiem aidiniekiem?! Tas ir par daudz.. Bet tu, delveri, melo! Tu melo no viena gala līdz otram! Tiklab par zeltu, kā par alķīmiķi! Mani tu nepiekrāpsi — tur ved sīku zag- lēnu, kas krāpj godīgus cilvēkus! Jā, jā!

— Nē! — es skaļā balsī atbildēju un izbēru uz ozola galda taisni virsū kauliem un ēdienu atliekām visu mana saimnieka somas saturu.

Divi tūkstoši dukātu izbira pa istabas grīdu, daži izripoja pa durvīm un pieskandināja ar smalko un maigo skaņu pils mūra velves.

Pils īpašnieks apstulbis blenza uz galdu, tad pagrāba un pacēla pie acīm riekšavu zelta monētu.

— Jā, jā, tās ir Florences republikas monētas!.. Tu, zēn, runā taisnību… Taisnību, lai jods mani parauj! Mana nelaiķe sieva allaž teica, ka es esot vientiesis un bailīgs cilvēks, nevis bruņinieks, — tā viņa sacīja, zvēru pie Vulkāna! … Velns lai parauj, es zvēru pie tiem pīšļiem, vai kā tos sauc … Es esot bailīgs?! — viņš iesaucās un, pie loga pieskrējis, skaļi uzsauca: — Renjē! Zak! Spēkoni! Surp, visi pie manis! …

Pils īpašnieks noskrēja lejā pa kāpnēm. Apakšā uz viņu jau gaidīja bruņoti karavīri. Es pieplaku pie zāles augsto durvju stenderes.

Barons zagšus iesteidzās zālē. Ar katru mirkli viņa soļi kļuva ātrāki. Viņš pieskrēja un strauji apstājās pie Lorenco, kas sēdēja pie vīna glāzes. Lorenco izskatījās mierīgs, tikai viņa apakšlūpa bija vēl vairāk izstiepusies.

— Kas tev tur ratos? — skarbi noprasīja barons.

— Krāpnieks … Zaglis … — mierīgi atbildēja Lorenco un iekampa no glāzes.

— Es viņu paturu sev — viņš man ir vajadzīgs! — noteica barons.

— Viņš nogādājams mana brāļa — nākamā Toskaņas lielhercoga pilī! Un viņu tur nogādāšu! … — Ar šiem vārdiem Lorenco satvēra savu līko zobenu. Roktura dārgakmeņi spulgoja līdzīgi zaļām acīm.

— Jūsu brālim diezgan sava zelta, viņam pietiek! Alķīmiķis paliks pie manis! … Vai arī jūs … — Viņš

apklusa un ausījās. (Skaļi iezviedzās ērzelis.) — Kas tas par ērzeli, velns parāvis! — nobļāva barons un izvilka šķēpu.

Lorenco, krēslu apgāzdams, ari pielēca no galda.

— Es neklāstīšu viesmīlības likumus tādam iznirelim, tādam ubagu baronam kā tu! … — zobgalīgi atcirta Lorenco, sitienu atvairīdams.

— Velns ar ārā, tumšs! — iekarsdams nosēcās barons.

— Lai top gaisma! — atsaucās Lorenco un ar zobena galu pagrūda eļļas lampiņu.

Eļļa spoži uzliesmoja. Zobeni atkal gāja krustām. Beidzamais, ko pamanīju, bija satrakotais Lorenco, kas, notriecis baronu uz grīdas, deva viņam cirtienu pēc cirtiena. Istabā sabruka karavīri, bet es kūleniski laidu lejā pa kāpnēm, Lorenco kalpi kāvās pie cietokšņa mūriem, pils logos šaudījās liesmas.

— Saimniek! — es klusītēm uzsaucu.

Viņš atbildēja ar vaidu. Es ielēcu ratos, ar nazi ātri pārgriezu mesera Dāniēla roku un kāju valgus. Kādu brīdi viņš nespēja pakustēties.

Pie ratiem pieskrēja kāds karavīrs un uzkliedza mums:

— Uz kurieni?!

Bet no augšas atskanēja balsis:

— Zelts! Te ir zelts! …

Un visi, kas bija pagalmā, vēja ātrumā iedrāzās pilī.

Es pametu saimnieku ratos un metos uz stalli. Roka sataustīja pavadu. Es izvedu pirmo pagadījušos zirgu pagalmā. Tas bija rudais Lorenco ērzelis. Mans saimnieks mīlīgi paplikšķināja tam pa kaklu, lēnām, taisni no ratiem, ar savām sapampušajām kājām uzrausās uz zirga neapseglotās muguras un palīdzēja uzrāpties arī man. Tad saimnieks iekliedzās, un ērzelis metās auļos. Mēs jājām ilgi, līdz pils, kas liesmoja kā sārts, vairs nebija redzama …

Mēs jājām soļos pa jūras krastu. Ugunsgrēka blāzma aiz muguras pletās plašumā. Man rādījās, ka liesmu mēlēs ar mirdzošu zobenu cīnās trakais un uzpūtīgais Lorenco.

No rīta saimnieks noguldināja zirgu, bet mēs atlai- dāmies valgajās smiltīs tam blakus. Vējš šūpoja spil- vainos krūmus; maigas, netveramas smilšu strūkliņas tecēja man caur pirkstiem. Zeltainos vizuļos mirdzošā gaišzaļā jūra šalkoja mūsu priekšā. Augstie viļņi vēlās krastā un šņākdami plūda atkal atpakaļ.

— Saimniek, es jums līdzi neiešu! — es paziņoju.

— Jā, tev pietiek, es domāju tāpat… Bet no tevis, Odo, iznāktu diezgan labs alķīmiķis. Tev ir labas rokas, tās daudz ko prot, tu esi saprātīgs un neatlaidīgs. Man žēl no tevis šķirties …

— Alķīmiķis es arī būšu. Es būšu. Es meklēšu filozofu akmeni. Tas ir tik interesanti! Tikai nevajag krāpt…

— Nedomāju, ka tāds akmens ir īstenībā.

— Es to meklēšu. Man patīk vērot, kā izkūst varš, kā sadalās un atkal saplūst kopā dzīvsudrabs, kas atgādina izkausētu, aukstu alvu. Ziemā man patīk darboties gar atanoru un sekot, kā zāļu izvilkums pil no retortes … Es, saimniek, būšu alķīmiķis!

Mesers Dāniēls atvēra somu:

— Va velns, tu taču esi izbēris visu zeltu!

— Jūsu dzīvība, saimniek, bija tā vērta!

— Ak nē, dažas monētas vēl te palikušas. Ņem tās, Odo! Ņem ar visu somu… Naudas man nevajag. Es aizjāšu līdz Monpeljē, tur gada tirgus vēl nav beidzies, un pārdošu šo rudo skaistuli. Tas ir vērts ne vienu simtu dukātu vien.

— Bet, saimniek, somā ir ari pergaments. — Un es izcēlu to pašu arābu dokumentu, kuru saimnieks bija rādījis hercogam. — Tajā ir aprakstīts uzufurs.

— Uzufurs? Es tos ķeburus izlasīt nevaru… Ņem to, tas taču ir tavs. Varbūt tajā ir alķīmijas Sarkanā akmens noslēpums… Bet, Odo, ja tu patiesi gribi kļūt alķīmiķis un visu mūžu elpot neredzamos, bet indīgos sakarsētā sudraba vai verdošā dzīvsudraba iztvaikoju- mus, tad es tev došu līdzi vēstuli kādam savam senam paziņam.. Kādreiz mācījos. Anglijā, Oksfordā. Man pareģoja spožu nākotni, bet,\kā redzi, esmu izraudzījies citus ceļus.. Mani ļoti mīlēja kāds profesors. Tagad viņš no katedras ir aizgājis un ir Linkolnas bīskapa

augstajā amatā. Es uzrakstīšu bīskapam dažus vārdus, un viņš tev palīdzēs. Bet es tevi, Odo, lūdzu, nestāsti viņam par mani. Viņš droši vien jutīsies sarūgtināts.

Nākamajā krodziņā lauka ceļa malā mans saimnieks uzrakstīja īsu vēstulīti arābu pergamenta otrā pusē. Mēs izšķīrāmies. Vingros, nenogurdināmos rikšos pa gaišo ceļu tecēja rudais ērzelis. Ceļa līkumā saimnieks pagriezās, pamāja man ar roku un nozuda uz visiem laikiem.