Lielais darbs jeb brīnumstasts par doktoru Mehānikusu un viņa suni Almu

Pirmā nodaļa NOSLĒPUMAINS ATGADĪJUMS UZ CEĻA

Mani pamodināja zvans. Kamēr es ģērbos, zvanīšana pie ārdurvīm atkārtojās vēl divas reizes. Pulkstenis rādīja pieci.

Es izgāju pagalmā un atvēru vārtus. Pie tiem stāvēja automobilis. Mašīnas priekšējās durtiņas bija vaļā. Pie stūres sēdēja vīrs noputējušā, zilā virsvalkā.

— Vai jūs zvanījāt? — es apjautājos.

Pie stūres sēdošais neatbildēja. Viņš klusēdams raudzījās tālumā un kaut ko domāja. Tad pamāja ar galvu.

— Vai jūs zvanījāt? Kas noticis? — es atkal jautāju.

Vīrs pagrieza galvu uz manu pusi. Likās, šis cilvēks ar mokām pūlas atcerēties, kur viņš atrodas un kas ar viņu noticis.

— Ūdens!.. — viņš negaidot strauji noteica. — Ūdens mašīna … Dzert… — Viņš ļoti slikti runāja krieviski. — Un tūkstoškārt, tā teikt, atvainojiet… Vēl ir agrs agrs rīts …

— Nē, nē, jums nav ko atvainoties, jūs mani pamodinājāt taisni laikā! Es tūlīt atnesīšu spaini…

— Mūsu spaini… man ir pašam savs spainis … — ceļinieks izlīda no mašīnas un uzsauca: — Alma! Alma!

Vārtos parādījās liels aitu suns ar baltu trīsstūri uz krūtīm. Tas naski metās pie mašīnas bagāžnieka, ar purnu pabikstīja kaut kādas spailītes, pasita tās un ar spaini zobos atgriezās pie saimnieka. Ceļinieks iegāja pagalmā un atgrieza krānu. Alma pabāza spaini zem strūklas un, kad spainis bija gandrīz pilns, aiznesa to uz mašīnu. Spainis bija ļoti smags, suņa priekškājas drebēja sasprindzinājumā, taču ūdeni tas neizšļaksti-

nāja. Suņa saimnieks ielēja ūdeni radiatorā un piepildīja lielu termosu. Alma uzlēca viņam līdzās uz sēdekļa, un mašīna aizbrauca. Es izgāju uz ielas un acīm to pavadīju. «Goda vārds,» es teicu pats sev, «šis suns būs pats man piezvanījis! Bet kā gan tas varēja aizsniegt zvana pogu? …»

Par agro zvanīšanu es biju priecīgs, jo šodien man bija gaidāma ļoti grūta diena. Vispirms man agrāk vajadzēja aizbraukt uz darba vietu, kur man solīja izmaksāt atvaļinājuma naudu, tad iegriezties sēklaudzē- tavā pēc sēklām, ieiet pastā un pabūt arī trijos veikalos. Es ātri pabrokastoju, izstūmu velosipēdu uz ielas, noslēdzu vārtus un devos ceļā.

Velosipēds klusi ripoja pa šosejas ceļmalas smalkajiem putekļiem, šad tad palēkdamies uz akmentiņiem. Pēc minūtēm divdesmit es jau būtu sasniedzis mērķi, kad piepeši priekšā, pie tilta uzbrauktuves, pamanīju mašīnu sastrēgumu. Ceļš bija slēgts. Es piebraucu tuvāk un pamanīju pazīstamo mašīnu. Bet kāda tā izskatījās!

Pilnā gaitā ietriekusies ceļmalas betona stabiņos, trīs no tiem nolauzusi, tā bija apstājusies kā uz kniepadatas uzdurta liela, melna vabole. Radiators sadauzīts, visapkārt ūdens, eļļas un degvielas peļķes …

Braucējs jau bija izvilkts no kabīnes un nolikts ceļmalas zālītē. Kad piebraucu, viņu saudzīgi pacēla, lai ievietotu blakus stāvošajā ātrās palīdzības mašīnā.

— Kas ar viņu noticis? — es jautāju ārstam. — Vai viņš vēl dzīvs?

Ārsts nekā neatbildēja.

— Cik žēl, — man paspruka, — tāds spēcīgs vīrs! Un pēkšņi..

— Kā, vai jūs viņu pazīstat? — noprasīja viens no šoferiem.

_— Nepazīstu vis, bet viņš no rīta manā mājā piepildīja radiatoru ar ūdeni. Un arī termosu …

Ap mani sanāca cilvēki.

— Kad tas bija?

— Pirms minūtēm četrdesmit, ne vairāk …

īpašu interesi par manu stāstu izrādīja kāds garš

milicijas leitnants. Viņš mani aizveda pie mašīnas un līdz galam atvēra durtiņas.

— Kur ir termoss? — viņš stingri noprasīja.

— Tas šaurā, melnā siksniņā viņam karājās plecā. .

Leitnants aizskrēja pie ātrās palīdzības mašīnas un

apjautājās ārstam par termosu. Tas noraidoši pakratīja galvu.

— Un kas noticis ar suni? — es jautāju. *

— Ar suni? Ar kādu suni?

— Nekāda suņa nav bijis, nekāda suņa! — skanēja apkārt.

— Vai tik jūs šo mašīnu tikāt redzējis? — leitnants jautāja.

— Bija, suns bija! — negaidot noteica kāds pilnīgi melni iededzis večuks, kas pie mums bija pienācis no bezgalīgā, jau nokoptā lauka puses. — Bija, bija, pats redzēju. . Tiklīdz mašīna ietriecās stabiņos, suns no tās lēkšus izlēca! Un kaut ko turēja zobos — kaut ko līdzīgu ūdens pudelei siksniņā… Un tad tik skriešus vien, skriešus vien! Ieraudzīja mani, es stāvēju tur, — vecais vīrs pamāja ar roku uz siena kaudzi, aiz kuras pletās zaļa birztala, — ieraudzīja mani un metās sāņus. Rau, uz kurieni aizskrēja. .

— Katram gadījumam pierakstīšu jūsu adresi… — noteica leitnants. — Un vai neievērojāt?. . Vai neievērojāt, kāds bija šoferis, vai nebija piedzēries?

— Nē, nedomāju vis. . Bija agrs rīts. . Nē, nebija vis.

No pilsētas puses atskanēja motociklu motoru troksnis. Putekļu mākoņos mums tuvojās vairāki robežsargi.

Viņi ielenca mašīnu, un robežsargu majors apliecināja:

— Tā pati! Paskatieties uz numuru.'. Vai re, kur tā atdrāzusi!. . Vai protokolu jau uzrakstījāt? — viņš uzrunāja kādu pūlītī. — Kur ir cietušais?

— Aizveda uz pilsētu, — ziņoja milicijas leitnants.' — Ārsts apgalvo, ka cerību nekādu. . Visi mērījumi un fotouzņēmumi izdarīti, liecinieku adreses pierakstītas.

— Pie mašīnas nolikt sargu! — majors pavēlēja.

— Kurš te ir smagās mašīnas šoferis? Padodiet trosi un mašīnu novelciet grāvmalā! Bet jūs, biedri, katrs nu uz savu pusi!

Ļaudis sāka izklīst. Kāda smagā mašīna aizvilka automobiļa atliekas seklajā ceļmalas grāvī. Grūti aprakstāms, kas notika tūlīt pēc tam.

Tikko sadauzītā mašīna sakustējās, manā acu priekšā iznira mana māja. Tā iznira tik skaidri, ar tik daudziem sīkumiem, ka aizklāja visu apkārtni. Man izlikās, ka varu dziļi ieiet savā pagalmā, līdz pat šķūnim. Es redzu un jūtu sevi ejam pa priežu ēveļskaidām noklāto šķūņa grīdu… Es sajūtu sveķu smaržu… Es griežos atpakaļ un kaut ko meklēju. Jā, meklēju! … Es nevaru atrast savu Sibīrieti, vājiņu, skaļu šuneli, kas man palicis no agrākajiem saimniekiem. Jā, jā, Sibīrieša nav… Kaut kas mani satrauca no paša agra rīta … Bet kur tas pazudis? …

Un es «klejoju» pa dārza taciņām, līdz pret kaut ko paklupu, pret kaut ko pilnīgi neredzamu, kas nekādi nevarēja atrasties uz līdzenās, smilšainās taciņas.

Es noliecos un aptaustīju silto, irdeno, sazarotām saknēm pilno zemi ar asiem rugājiem. So zemi es neredzēju, es sajutu to ar kādu iekšēju redzi, es to iedomājos. Nē, es neesmu mājās, acīm redzot, es atrodos kaut kur laukā, blakus avarējušai mašīnai, kaut kur kādā laukā… Jā, jā, smagā mašīna parāva automobili, un kaut kas notika.. Projām, projām no šīs nolādētās vietas! … Bet, rau, arī saule! Es to neredzēju, tikai jutu tās siltumu, bet, kad pacēlu galvu, tumšsarkanā un spilgti konturētā saules ripa paspīdēja caur to priekšmetu apveidiem, kurus, kā man šķiet, es redzēju, bet kuru īstenībā nebija. Es gāju taisni virsū šai saules ripai. Soļoju piesardzīgi, uz katra soļa aizķerdamies. Tad saskatīju birzi, to pašu birzi, kurā, pēc vecā vīra vārdiem, bija nozudusi Alma. Birzs iznira kā miglains plankums, taču tā bija īsta birzs, nevis rēgs kā visas citas ainas. Es strauji pagriezu galvu, un biras izgaisa. Jā, jā, tā bija īsta birzs! Tā kļuva arvien skaidrāka un skaidrāka …

Pie birzs es atguvos. Pasaule atkal nostājās savā vietā. Nu es redzēju visu apkārtni, redzēju tālu un

skaidri. Tur bija ceļš, tilts un sadragātā mašīna grāvmalā. Bet apkārt cilvēki… No tilta tie dodas uz visām pusēm. Nē, tie neiet, tie lien… Vecais zemnieks grozās uz vietas. Robežsargs gāzelēdamies ved pāri laukam savu motociklu. Viņš lēnām iet no manis projām — šķērsām pār tīrumu. Uzduras lielai siena kaudzei. Pamet motociklu … Vai tiešām neattapsies apiet kaudzei apkārt?. . Nē, atģidās gan! Viņš izstiepj rokas taisni uz priekšu un, augšup skatīdamies, apmet kaudzei līkumu. Viņš, tāpat kā es, orientējas pēc saules. Izdevās gan! Nu viņš iet arvien ātrāk un ātrāk, tagad laiž teciņiem.

Negaidot parādījās smagā mašīna. Šoferis, nekā nenojauzdams, vadīja to taisni pa ceļu uz tiltu. Es metos viņam pārtiešām pretim.

— Stāt! — saucu viņam no visa spēka. — Stāt!

Smagā mašīna apstājās.

— Tur nedrīkst! — es kliedzu, tik tikko elpu vilkdams. — Nedrīkst! …

— Kāpēc nedrīkst? — mierīgi atjautāja šoferis.

— Tur nedrīkst. Tur ir velns zina kas!..

— Nu labi, — sacīja šoferis, iedarbinādams mašīnu.

— Gribēju jūs aizvest. Dzīvojiet vesels!

Smagā mašīna aiztrauca garām. Ar šausmām noskatījos tai pakaļ. Tā nobrauca simt metru, divsimt. . Pēkšņi mašīna strauji pagriezās uz dziļā grāvja pusi, taču pēdējā mirklī šoferis paguva nobremzēt. Smagās mašīnas priekšējais ritenis palika karājamies virs grāvja.

— Paklau, draugs! — es uzsaucu šoferim- Klausies manu balsi! Nāc šurp!

Šoferis, ar rokām sataustījis grāvja malu, diezgan ātrā gaitā soļoja uz manu pusi. Viņš nāca taisni pa grāvja dibenu, nekur nenogriezdamies. Es apskaudu viņa attapību. Drīz viņš saskatīja mani un laida teciņiem.

— Ko stāvi? — viņš sauca man jau no tālienes.

— Ceļu vajag slēgt!

— Nepaklausīji? Es taču teicu! Nē, tomēr brauci…

— Ko tu teici?! Ceļš jāslēdz no abām pusēm.

— No tās puses to noslēguši robežsargi… Vai neredzi? Mašīnas laiž pa apkārtceļu.

Pēc pusstundas notikuma vietu ielenca un ceļu slēdza no pašas pilsētas. Pie manis pienāca milicijas leitnants.

— Ko jūs par visu to domājat? — viņš man jautāja.

— Vai tā ir hipnoze vai kas cits? Man apreiba galva, acu priekšā viss sametās raibs, pēc tam skaidri sajutu, ka atrodos savā kabinetā.

— Bet es atkal biju nokļuvis mājās, staigāju pa dārzu un meklēju suni. .

— Bet es atkal jūrā! — iejaucās šoferis, tas pats, kurš nebija mani klausījis un iebraucis neparastajā joslā. — Vai saprotat, tiklīdz es tur iebraucu, manā priekšā it kā pašķīrās viļņi, es it kā atrodos pie stūres, uz kutera un visapkārt.. viļņi ar putu krēpēm. .

— Citiem vārdiem … — Leitnants izņēma piezīmju grāmatiņu. — Citiem vārdiem — katrs redz ko citu, tikai ne to, kas tam acu priekšā …

— Brauc! — iesaucās robežsargu majors, kas tikko bija beidzis izlikt posteņus un tuvojās mums, nolasīdams no karavīra blūzes pielipušos dadžus. — Brauc! — Viņš rādīja uz gaišzaļo mašīnu, kast steidzās šurp no pilsētas.

No tās izkāpa trīs brūnos, lāsmainos kombinezonos ģērbušies vīri. Majoru noklausījušies, viņi uzvilka galvā kapuces, uzlika maskas un devās uz tiltu.

— Nav šaubu, tā ir kāda gāze, — sprieda majors.

— Nav šaubu. Te ir biedrs, — viņš norādīja uz mani, — kas atguvās ātrāk par visiem un tikai tāpēc, ka nejauši bija vilcies uz birzi, uz pilsētas pusi. Bet tie, kuri bija gājuši pretējā virzienā, atjēgušies tikai pie pašas sādžas.

— Ko tas liecina? — leitnants jautāja.

— Tas liecina par daudz ko.. Vējš, kaut lēns, tomēr pūš uz sādžas pusi, no dienvidiem uz ziemeļiem.

Tātad, ja tā ir gāze, tad tā plūst šaurā joslā. Un biedrs atģidās ātrāk tāpēc, ka bīstamo joslu bija šķērsojis, bet nevis gājis pa to tālāk.

Majors apklusa. Mēs visi bažīgi vērojām brūnos stāvus ar maskām.

— Ar viņiem notiek tas pats! — iesaucās leitnants.

Mēs labi redzējām, ka metrus piecdesmit no ceļa

malā atstātajām mašīnām visi trīs negaidot izšķīrās, it kā uzdūrušies kādam neredzamam šķērslim, un, zaudējuši kontroli pār savām kustībām, nevarīgi aizčā- poja katrs uz savu pusi.

— Ko lai iesāk?! — dusmās noteica robežsargs. — Arī maskas nelīdz!

— Varbūt pamēģināt no otras puses, biedri major? Vai redzat tur to sadauzīto stabiņu? — iejautājās milicijas leitnants.

— Stabiņu es redzu. No tā rēgojas armatūra.

— Tam blakus stāv mans koferītis. Es to noliku zemē, kad vilka prom automašīnu. Tajā brīdī viss sākās … Kā dabūt rokā šo koferīti?

— Atļaujiet, es pēc tā aizskriešu, — negaidot piedāvājās smagās mašīnas veiklais šoferis. — Tas būs viens un divi!

— Cilvēki pretgāzu maskās nevarēja. .

— Bet es varēšu! Man prātā kāds āķis … Tikai jūs, kad būšu piegājis tuvu, man uzsauciet «karsts» vai «auksts» …

— Pamēģini arī! — majors piekrita.

— Tad nu gan izbraukāšos pa mīļo Baltijas jūru! — iesmējās šoferis un panācās uz priekšu. Viņš pagāja savus simt soļus, iekāpa grāvī un tad aizslāja pa to.

— Tavu gudrinieku! — majors iesmējās. — Pa grāvi viņš tagad aizies, kur vien grib, viņam nav jāredz nekas.

— Vai tik pa grāvi nevajadzēja laist arī komandu? — piebilda izmeklētājs. — Vai redzat, jauneklis jau iestaigāja zonā!

Jā, šofera kustības kļuva nedrošas. Viņš virzījās lēnāk, tomēr uz priekšu gāja. Noplātīja rokas, it kā ūdeni sev priekšā pašķirdams, it kā peldētu, un mēs visi sapratām, ka šīs «apburtās» vietas noslēpumainie spēki

atkal viņu ievilkusi mīļās Baltijas jūras «viļņos». Nu šoferis vairs negāja, bet grīļodamies vilkās, rokas izpletis, lai noturētos līdzsvarā, ceļus it kā pa ūdeni augstu cilādams. Lāgiem viņš pieskārās grāvja malām. Elpu aizturējuši, mēs sekojām viņa kustībām.

— Silts! — izmeklētājs iesaucās. — Silts! … Silts!.. Karsts! … Deg!..

Šoferis pietupās un izrausās no grāvja, sataustīja koferīti, atgriezās atpakaļ grāvī un kā uzvarētājs pacēla koferīti virs galvas.

Drīz viņš bija atpakaļ pie mums.

Leitnants steidzīgi atvēra koferīti.

— Biedri major, — viņš teica robežsargam, — vai redzat šo daiktu? To atradām cietušajam uz krūtīm.

—' Tā taču ir maska! — iesaucās majors. — Ko es teicu?! Protams, gāze! Taisnību sakot, maska gan ir paštaisīta. Redzat, pievelkamās gumijas ir bikšturu gumijas, es galvoju, ka tā ir bikšturu gumija.

— Jā, jā, šuvums arī šāds tāds …

— Lai nu šuvums kāds, tā ir īsta maska, — teica majors, — maska, kas nosedz degunu un muti. Vai tā viņam karājās kaklā?.. Tā. Skaidrs, viņš katru mirkli varēja to paraut pie zoda un aizklāt muti un degunu. Viss ir skaidrs! …

Leitnants paņēma no majora rokām masku, uzmauca to un gāja pa ceļu. Viņš brīvi iegāja zonā, kur sākās gāzes iedarbība, un jau piegāja pie sadauzītās mašīnas. Pa vaļējām durtiņām ielīda mašīnā un palika tur labu laiku. Tad atkal no tās izlīda un nāca uz mums. Nu viņa gaita bija ātra, pēc tam viņš nometa masku.

— Jums, biedri major, taisnība, — viņš sacīja. — Mašīnā atrodas liels balons, no kura, domājams, izplūda gāze. Es cieši piegriezu ventili. Vējš tagad izkliedēs jau izplūdušo gāzi, un mēs varēsim apskatīt mašīnu.

Pēc pusstundas es līdz ar visiem citiem atkal piegāju pie mašīnas, pacēlu no putekļiem savu velosipēdu un beidzot varēju doties projām. Satiksme pa ceļu tika atjaunota. Sadauzīto mašīnu robežsargi kaut kur aizveda.

Notikums bija tik dīvains, ka grūti bija par to pat kaut ko prātīgu pastāstīt. Kaut kas bija noticis. . Bet

kas īsti? Kas ir cietušais? Kas tā par gāzi, kas bijusi balonā?

Šā cilvēka bija ļoti žēl. Nezin kāpēc viņš šķita simpātisks. Skaidrs, atklāts skatiens, melni, iesirmi mati, jauks smaids. Varbūt viņš vēl atgūs samaņu, varbūt vēl dzīvos? Negribējās domāt, ka šis cilvēks ir noziedznieks vai diversants. Grūti ticēt!..

iii

Mājās pārnācu kādos vienpadsmitos. Jā, Sibīrieša nebija. Parasti tas mani vienmēr sagaidīja pie vārtiņiem. Kur sunītis varēja pazust? Apstaigāju visu pagalmu, ielūkojos katrā kaktā, saucu un labināju.. Liela labuma no Sibīrieša nebija, bet es biju pie tā pieradis.. Atvēru vārtiņus un pavēroju ielu. Arī uz ielas suņa nebija.

— Vai neesat redzējis manu Sibīrieti? — apjautājos kaimiņam, kas tobrīd darbojās savu vārtu priekšā. — Kaut kur aizblandījies.

— Nē, nav vis redzēts. Vai viņš jau ilgi bēguļo?

— Piecos no rīta vēl te grozījās. Tobrīd taisni slēdzu vaļā vārtus. .

— Piecos? Tad ir slikti! … Es pamodos mazliet vēlāk. Paskatījos pa logu, bet uz viņa stūra taisni pretī dārzeņu veikalam redzu stāvam zilu furgonu ar suņu būdu. Droši vien tas jūsu Sibīrieti ir aizvedis. Vai numura uz kakla siksnas nebija?

— Nebija. . Žēl sunīša!

— Bet ejiet, ejiet gan, varbūt ir vēl dzīvs. Iedodiet suņu ķērājam par pūlēm rubļus desmit — gan jau viņš atdos. Kas tad šim, ja īpašnieks atradies, — gan jau palaidīs.

Es neskaidri atcerējos, kur atrodas šī suņiem visbriesmīgākā vieta, un tikai aiz pilsētas tiku uz īstā ceļa.

Kāda pusmūža sieviete, kas čakli berza durvju priekšu pilsētas beidzamajā mājiņā — aiz tās sākās dzelzceļa stiga, — man atbildēja:

— Kur ir saķertie suņi? Redzat to mājiņu pāri laukam? Tai mājiņā tos tur institūta vajadzībām, bet citus arī nogalina.

Pēdējie metri bija ļoti nepatīkami. Es skaitīju soļus.. Klāt zemā mājiņa. Man pretim iznāca suņu ķērājs un zobgalīgi paskatījās uz mani. Viņš saprata, kāpēc esmu nācis, saprata, kāpēc neesmu labā omā… Bet apkārtne, teikšu atklāti, bija gauži nepatīkama. Es, jāatzīstas, brīnījos, kā pilsēta kaut ko tamlīdzīgu cieš savā apkaimē: te nemaz nevarēja paelpot…

— Tātad jums vajadzīgs sunītis? Ak tā gan. . Nenosargājāt vis? Neko darīt, kas zaudējis — tas lai cieš.

— Lūdzu, atdodiet man sunīti!

— Atdot var viens un divi. Nākamreiz lai būtu reģistrēts, numuriņš piekārts, kā to prasa noteikumi. Mēs arī darām derīgu darbu.

Viņš ieveda mani pagalmā, kur stāvēja izjūgts zirgs, siena klēpī purnu iebāzis. Savi divdesmit suņi kauca un lēkāja vairākos krātiņos.

— Tagad es strādāju vairāk zinātnei, — sacīja suņu ķērājs. — Nu jau kādu nedēļu no institūta nav braukuši, bet būtu laiks, jo suņu sakrājies daudz. . Kur lien! — viņš uzkliedza saviem gūstekņiem. — Ak jūs sakāt, tāds maziņš un pelēks? Bija gan, kā ta nebija. Rau, tur. . Vai tas nav?

— Nē, manējais bija mazāks.

— Tur dziļāk pagalmā ir vēl viens.

— Nav, nav..

Tai mirklī pamanīju Almu. Tā bija Alma, par to nebija nekādu šaubu. Tā cieši paskatījās uz mani, metās pie režģa — un pazina mani.

Ar nagiem tā ieķērās stieplēs, un režģis sāka raustīties un džinkstēt.

— Atpakaļ! — skaļi uzkliedza suņu ķērājs. — Atpakaļ!

— Es to ņemšu.

— Bet tas jau nav jūsējais.

— Vienalga. Šis suns man iepatikās, dodiet man to! …

Alma nerēja, nekauca, tā klusi berzās gar režģi, šad tad paskatīdamās uz mani savām tumšajām acīm ar

dzelteno apmalīti. Tad krātiņa režģa raustīšanās kļuva retāka un, kā man likās, — varbūt man tik tā likās, — ritmiska. Mēs sākām ausīties. Kaut kur tālumā skanēja mūzika — pludmalē spēlēja radiola. Bet Alma — es varu to apzvērēt! — režģi raustīja mūzikas taktī.

— Cik gudrs suns! — brīnījās suņu ķērājs. — Varbūt no cirka?… Jums vajadzētu vēl piemest, Institūtā man par to dotu pussimtu, ja ne visu simtu.

Es atdevu visu, kas bija man kabatās, — rubļus četrdesmit — un paņēmu Almu līdzi. Apmetu tai ap kaklu auklas gabaliņu, un Alma vilka mani uz priekšu ar tādu spēku, ka es gandrīz vai skrēju. Suns rāvās drīzāk un tālāk tikt prom no šīs briesmīgās vietas.

Tikai mājās, pagalmā, atvilkām elpu. Es aizslēdzu vārtiņus, bet Alma ar priekšķepām apķēra manu kāju.

— Nu, Alma, nu… nomierinies, — es sacīju tai.

Bet suns tik smilkstēja, manu kāju vaļā nelaizdams.

Tai brīdī es saklausīju pazīstamo Sibīrieša rējienu. Apstaigāju visu pagalmu, taču nekādi nevarēju saprast, kur ir šis nekrietnais suns, no kurienes tas rej. Beidzot iedomāju atvērt šķūņa durvis. Sibīrietis sveiks un vesels iznāca no šķūņa un, asti luncinādams, raudzījās manī.

— Ak tu nekrietneli, ak tu bendes maiss! Ko neatsaucies, kad tevi meklēja?

Acīm redzot, Sibīrietis šķūnī bija ieskrējis jau vakarā, man tur strādājot, un visu nakti un rītu nogulējis aiz malkas. No rīta es viņu nemaz nebiju redzējis. Tikai tagad, it kā nekas nebūtu noticis, viņš parādījās un laka ūdeni no peļķes pie krāna, šad un tad rūkdams uz Almu, kas viņu mierīgi vēroja.

— Vai tu, suņuk, zini, ka, tevi meklējot, krītu vai no kājām zemē? — es strostēju Sibīrieti, taču sirds dziļumos, protams, to nenožēloju.

Almas izglābšana no nelaimes man sagādāja kaut kādu neizskaidrojamu gandarījumu. Labuma no Sibīrieša jau arī nekāda nebija: kad grib, pārej, kad grib, liekas gulēt, bet, ja Alma kādu sagrābs, tad pagalam ir! īsts sargs! Es priecājos par Almu: tas bija spēcīgs, stalts suns ar lepni izslietu galvu. Vai tik tas nav vecs? Nē, gadi trīs četri, ne vairāk.

Visas nākamās dienas jutos nemierīgs. Katru dienu Alma man sagādāja kādu pārsteigumu. Sākās ar to, ka Alma parādīja savu neparasto dresūru un sapratīgumu. Almai bija tīrais nieks, nospiežot aizšaujamo, atvērt vārtiņus vai arī, maigi zobos saņemot krānu un veikli to atgriežot, palaist ūdeni. Tai pašā laikā Almai pilnīgi sveša bija parastā suņu «vārdnīca». Kad tai uzsaucu: «Alma, cui, Alma!» — tā tikai skaļāk ierējās. Tas pats bija sakāms arī par mednieku izteicieniem: «neaiztikt» un «ķer ciet». Es ļoti ilgi noņēmos ar suni, līdz tas saprata komandas «nes šurp» jēgu. Es vairākas reizes sviedu sunim koku un saucu: «Nes šurp, Alma, nes šurp!» Tā laiski tuvojās nūjai, bet zobos neņēma. Tikai tad, kad, pacietību zaudējis, es uzskatāmi parādīju, kas jādara, un pats, četrrāpus notupies, paņēmu koku mutē, Alma nekavējoties izpildīja pavēli.

Visdīvainākais bija tas, ka Alma, neapšaubāmi ļoti gudrs suns, palika vienaldzīga pret atzinību, pret visiem pasviestajiem kumosiem. Netiku redzējis, ka tā mīlīgi luncinātu asti. Kad es Almu glaudīju, viņa nebāza tuvāk galvu, kā to darītu kurš katrs cits suns, bet stāvēja nekustīga, bez kāda prieka.

Tas jūsmīgais garastāvoklis, kādu novēroju pirmajā dienā pēc izglābšanās no suņu ķērāja, Almā vairs ne- modās. Suns kļuva jo dienas nemierīgāks.

Suns ēda visu, tikai ne manā klātbūtnē. Reiz iznesu Almai pagalmā bļodiņu ar pusdienu un vakariņu atliekām, bet pats noslēpos aiz pavērtām durvīm. Alma uzskrēja pa lieveņa kāpnītēm un man deguna priekšā aizcirta durvis.

Tai ļoti patika, ja to ielaida mājā. Taisni te, mājā, bija apjaušama tās dresūra. Iekšā tā uzvedās īpaši kārtīgi. Alma gulēja tikai dienā. Naktī tā skraidīja pa dārzu. Starp suņu balsīm tās balss bija izcilākā. Tā bija skaļa, skaidra, Almas aprautie rējieni satrauca visus mūsu ielas suņus, un tie ilgi nevarēja nomierināties.

Taču drīz Alma sāka nozust — sākumā pa naktīm, bet vēlāk arī dienā.

Reiz iegadījās ļoti karsta diena, un visa pilsēta steidzās uz upi. Vīrieši sporta kreklos, puskailu zēnu bariņi, mātes un vecmāmiņas, paņēmušas līdzi ēdamo, trausās augšā uz sakarsušā klāja upju kuģītī, kas peldētājus cēla pāri uz otru krastu. Kuģītis atlaida galus, tas ir, atkabināja darvotās virves cilpu, ko ar sevišķu nopietnību veica kāds zeņķis kārtīgi salāpītā jūrniekā kreklā, un pēc brītiņa jau atradās upes vidū. Uzreiz kļuva vēsāk, un visi ļāva savas sejas svaigajai upes elpai.

Tai brīdī es izdzirdēju:

— Vai redz, kur suns! Brauc peldēties!

Es atskatījos un ieraudzīju Almu ar gaišdzelteno kakla siksnu un metāla apkalumiem. Suns ātrā gaitā nogāja pa šauro klāju starp falšbortu un soliem.

— Alma! — es uzsaucu. — Alma! Kā tad tu aizbēgi?

Alma pablenza uz mani, bet klāt nenāca. Līdzko'kuģītis sasniedza piestātni, suns pirmais nolēca uz piestātnes augstajiem baļķiem un pazuda zaļajos krūmos. Es to saucu un labināju, bet velti.

Drīz ar lielu labpatiku iebridu līdz kaklam ūdenī un savu pusstundu nevarēju vien saņemties nākt krastā. Apkārt šļakstinājās bērni, rāpās cits citam uz muguras un spiegdami lēca ūdenī. Blakus birzī atskanēja spēcīgi slapjas volejbola bumbas sitieni.

Krastmalā uzmeklēju pavēni un, smiltīs ieracies, aiz- snaudos. Mani pamodināja trokšņainais kuteris, kas šaudījās gar peldētājiem un baidīja tos «glābšanas» nolūkos. Es pametu acis uz drēbju sainīti un gribēju jau atkal laisties snaudā, kad pēkšņi pamanīju Almu. Suns pienāca pie sola, uz kura bija noliktas drēbes, un sāka apošņāt kreklus, platmales, sandales, cenzdamies neko nepalaist garām. Suns meklēja vai nu kādu mantu, vai cilvēku..

Nav lielāku moku par atgriešanos no peldēšanās. Saule vēl augstu, kuģītis pārpildīts, bet autobusā gaiss piesmacis.

Es atšāvu vārtiņus un ieskrēju mājā. Iesūrstējās apdedzinātās muguras āda. Izgāju pagalmā un pabāzu

galvu zem ūdens strūklas. Tai brīdī atkal pamanīju Almu. Nodurtu galvu tā nāca pa mūra žogu, kas šķīra manu un kaimiņu pagalmu. Alma izskatījās ļoti bēdīga un ļoti nožēlojama.

Alma nolēca uz sauso žagaru kaudzes, kurus visu laiku biju taisījies sadedzināt, un drīz atskanēja Sibīrieša negantie rējieni. Miera starp maniem abiem sargiem nebija. «Vajadzētu tevi, draudziņ, piesiet ķēdē,» es nodomāju, «un tu kļūtu nikns un ne visai gudrs suns, toties labuma būtu daudz vairāk. Citādi iznāk, ka viens sargs guļ, kad iedomājas, bet otrs skraida apkārt.»

Vakarpusē Alma atkal pazuda, un vairākas dienas es par to nekā nezināju.

Vienu dienu mani pasauca kaimiņš, kas strādāja savā dārzā. Es piegāju pie sētas, kas šķīra mūsu zemes gabalus.

— Es redzēju jūsu jauno suni, — viņš, rokas priekšautā slaucīdams, man pastāstīja. — Blandās pa pilsētu. .

— Kur?

— Pa skvēru gar apgabala slimnīcu. Aizejiet, varbūt dabūsiet rokā.

— Bet suns taču netup uz vietas..

— Manuprāt, tas tup, kur sunim jātup. Saimnieks droši vien guļ slimnīcā? Tāpēc arī suns projām neiet.

Almu tiešām es atradu pie slimnīcas. Tā mani pazina un nāca līdzi, vienaldzīga un bēdīga. Pēdējās dienās tā nekā neēda. Vēders bija ierāvies un lāpstiņas izspiedušās.

Pie vārtiņiem mani panāca pastnieks un pasniedza kādu aizzīmogotu, zilganu dokumentu. Es parakstījos uz kvīts. «Laikam telegramma,» nodomāju, atvērdams divkārt salocīto papīru. Krēslā varēju salasīt tikai vienu vārdu: «Pavēste» …

Mājā spuldzes gaismā izlasīju, ka rīt pulksten septiņos vakarā kaut kur tieku aicināts. Man vajadzēja ierasties pie izmeklētāja Kļimenko. Kāpēc esmu viņam vajadzīgs? Nūjā, es taču tiku redzējis šo cilvēku, Almas saimnieku. .

Doties pie Kļimenko man nevajadzēja. Izmeklētājs atnāca pats. Tas bija tas pats garais milicijas leitnants, ar kuru iepazinos avārijas laikā uz ceļa. Šodien viņš bija privātdrēbēs. Es ievedu ciemiņu kabinetā.

Viņš ilgi klusēja, tad apjucis paziņoja:

— Cietušais nomira.

— Nomira?!

— Jā, jau vakar. Pie samaņas nenācis… Vajadzētu, lai jūs atcerētos, burtiski, itin visu, ko par viņu zināt.

— Bet mašīnas numurs? Mašīnai taču bija numurs. Tāds dīvains.

— Numurs nav mūsējais, mašīna ir sveša. Tā ir vācu mašīna no Rietumvācijas. Tas ir karaspēka vienības, okupācijas karaspēka numurs … Kā mašīna nokļuvusi pie mums? Jā, acīm redzot, tas panākts ar šo gāzi, kas padara aklu un apdullina. Mašīna ir spēcīga, tā labi pārvar visādus šķēršļus. Robežsargi stāsta, ka robežas pusē atskanējuši šāvieni un posteņa priekšā iznirusi mašīna. Tad kontrolpunktā visus pārņēmusi mums labi pazīstamā sajūta, kad viss redzamais kļūst neredzams, bet redzams velns zina kas! Mašīnu viņi panāca tikai ārpus pilsētas, taču jau par vēlu — tā bija avarējusi. . Mēs vērīgi apskatījām mašīnu. Tā bija apšaudīta, turklāt vairākas reizes. Daudz dažādu trāpījumu. Interesanti, ka ložu pēdas liecina par dažāda kalibra ieročiem. Vienā vietā manāmas pat kādas granātas sprādziena pēdas. Ļoti zīmīgi skrambājumi, ar tādiem kā stariem. Izvilkām arī ļoti savādu šķembu. . Protams, jūs par to nevienam nedrīkstat stāstīt! Katram gadījumam parakstieties te … Tas tā formalitātes dēļ… Jūs teicāt, ka esat redzējis suni, kas bijis mašīnā kopā ar bojā gājušo?

— Suns ir pie manis.

— Pie jums?! — Kļimenko pielēca kājās un nočukstēja: — To vajag nošaut uz karstām pēdām!. .

— Kāpēc? Suns nav no sliktajiem. Ļoti skumst pēc sava saimnieka.

— Kur suns ir?

Es pievedu Kļimenko pie lodziņa. Alma, skumja un nopietna, stāvēja pagalma vidū, un ap to draiskojās Sibīrietis. Sibīrietis rēja, rūca un nenoguris skraidelēja ap Almu. Grūti bija saprast, vai tas Almai uzbrūk vai tikai grib to sapurināt.

— Vai jūs domājat, ka suns ir traks? — es iejautājos.

— Nē, taisni to es nedomāju. Traks suns nedzīvo ilgāk par septiņām dienām, bet nu jau ir trešā nedēļa.. Vai ūdeni lok?

— Lok.. Bet skatieties! — Alma, kurai, domājams, bija apnikušas Sibīrieša izdarības, ātri pielēca pie tā, saķēra aiz skausta un, strauji uzmetusi to sev mugurā, kaut kur aizstiepa.

— Suns tomēr ir. traks! — Kļimenko iesaucās un pieķēra pie pakaļējās kabatas, kurā skaidri bija saskatāmi pistoles apveidi.

— Ejam! — es aicināju.

Mēs nokāpām dārzā.

Pie lielas, betonētas bedres, ko bija ierīkojuši agrākie mājas īpašnieki, stāvēja Alma un turēja apklu- sušo un šausmu pārņemto Sibīrieti virs tumšā lietus ūdens, kas vienmēr turējās šīs tukšās bedres dibenā. Tad Alma nolaida Sibīrieti zemē. Norimušais Sibīrietis kaunīgi ielīda savā būdā.

— Kā Alma to apstrādāja! … — Kļimenko smējās. — Jāatzīstas, kad tā metās uz jūsu otro sunīti… Kā to sauc? … Uz Sibīrieti? Man likās, ka Almu pārņēmis trakums. Bet iedomājieties sevi Almas vietā: ja jums kāds plušķis tā piesietos, nudien, jūs neizturētu. Tomēr man daudz kas nav skaidrs. . Pasauciet suni šurp.

— Alma! — es uzsaucu. — Alma, nāc šurp!

— Nāc, nāc šurp, — Kļimenko labināja, sev pa gurnu plakšķinādams. — Nāc nu.

Alma paskatījās uz viņu, bet klāt nenāca.

— Un kas tai par kakla siksnu! Tādu nekad nav gadījies redzēt! — Kļimenko noliecās pie Almas un ar rokām aizskāra tās kakla siksnu.

Alma pārvērtās, spalva tai sabozās. Suns nikni ierūcās un, galvu ierāvis, gāja virsū Kļimenko.

— Kas tad nu? Kas tad nu.. Tad jau noslēpums meklējams kakla siksnā. Varbūt tur kas noslēpts?

— Mēģināsim noņemt, — es piekritu, bet, tiklīdz pieskāros kakla siksnai, Almas mierīgums bija pagalam.

Alma atkal saboza spalvu, nikni ierūcās un uz vēdera līda pa grīdu, raudzīdamās acīs gan man, gan Kļimenko. Ar visu savu ķermeni tā kaut ko lūdza.

— Vai redzat… — sacīja Kļimenko, aplūkodams kakla siksnu, — vai redzat šos vara bumbulīšus? Tas ir nevis fabrikas, bet roku darbs. Kakla siksnā var būt kāda slēptuve.

— Nedomāju vis. Kakla siksna ir no kaut kādas smalkas plastmasas. Pārāk plāna, lai būtu divkārša. Tomēr pamēģināsim.

Ar strauju kustību man izdevās atāķēt un atvērt kakla siksnu. Bet Alma izrāvās man no rokām un nogūlās uz paklāja. Es tai biju sagādājis kādas neiedomājamas ciešanas. Kļimenko pieskārās atāķētajai kakla siksnai, kas arvien vēl karājās Almas skaustā. Siksna bija piestiprināta tieši pie ādas, it kā pielīmēta… Es saudzīgi aizāķēju kakla siksnu. Alma nomierinājās, nedrošiem soļiem nolīda kaktā un, no mums aizgriezu- sies, apgūlās uz paklāja.

— Vai jūs ko saprotat? — es jautāju Kļimenko.

— Nē. Man tāda sajūta, ka ar kakla siksnu kaut kas saistās. Kāpēc vajadzēja siksnu tik cieši piestiprināt pie pašas ādas. Kā tas izdarīts un kāpēc? Tas ir šausmīgi! Es taču gribēju to noraut..

— Mēs suni būtu nonāvējuši!

— Viss var būt, viss var būt… Pēc suņa izturēšanās pagalmā … Kā tas pārmācīja to mazo sunīti, jūsu Sibīrieti! Tas bija ļoti asprātīgi, pārāk asprātīgi… ja ievēro, ka to darīja suns. Tagad vienu faktu es apsveru pavisam citādā gaismā… — Kļimenko atvēra savu mapi un izņēma kādu fotogrāfiju: — Skatieties..

Uz fotogrāfijas redzama šaura, muskuļaina, uz baltas drānas nedzīvi izplesta vīrieša roka ar daudzām dziļām brūcēm.

— Tie ir stikla griezieni, — Kļimenko norādīja uz brūcēm. — Mašīnas priekšējais stikls sadauzīts smalkās drumslās, bet tas nav galvenais. Skatieties, pie īkšķa un te, no otras puses, vai redzat? Tās ir zobu pēdas. Roka bija sažņaugusi stūri, bet roku visu sakampuši šīs pašas Almas zobi. Sākumā nodomāju — vai tikai suns nav vainīgs? Suns varēja sabīties no grūdiena un pārbijies sakampt saimnieka roku. Bet tagad…

— Jus teicat, ta esot vācu mašīna? — es iejautajos. — Bet vai zināt, ka Alma nesaprot nekādas pavēles, nekādas parastās suņu pavēles. Varbūt pamēģināt vāciski? Es gan diezgan slikti runāju. Tikai drusciņ lasu un tulkoju …

— Arī es neesmu no stiprajiem … Bet pamēģināt var, — pievienojās Kļimenko. — Suns, šķiet, ir atguvies … Alma, atnes man grāmatu! — Kļimenko sacīja krieviski. (Alma nemaz nepakustējās.) — Das Buch! — viņš atkārtoja vāciski.

Alma tūlīt uztrūkās kājās un, paķērusi zoboS no galda pirmo pagadījušos grāmatu, uzmanīgi nolika to uz Kļimenko ceļiem.

Kļimenko tikai kautrējās — viņš tīri labi runāja vāciski. Suns izpildīja visas viņa pavēles. Suns uzlēca uz galda, izskrēja gaitenī un atgriezās no turienes ar viņa cepuri, tupēja uz pakaļkājām, tad pēkšņi atsēdās uz grīdas un vairs nepaklausīja. «Ko jums vajag? Es vairs neizpildīšu jūsu nevajadzīgos uzdevumus,» — to, šķiet, varēja lasīt viņas acīs.

— Kas tu īsti esi? — Kļimenko maigi jautāja vāciski. — Cilvēks vai dzīvnieks? Kas tu esi?

Alma vērīgi raudzījās uz Kļimenko, tad piegāja pie galda, ar ķepu apgāza spalvaskātu un zīmuļu trauku un, paņēmusi zīmuli zobos, pienāca pie mums. Suns, blenzdams uz zīmuļa galiņu, pārkoda zīmuli uz pusēm, ļaudams vienai pusītei iekrist Kļimenko plaukstā.

— Vai jūs ko saprotat? — Kļimenko man jautāja. — Ko suns ar to grib pateikt? Kāpēc tas pārkoda zīmuli taisni uz pusēm? Vai tiešām grib pateikt, ka nav ne dzīvnieks, ne cilvēks, ka tas ir. .

— … puscilvēks! — man paspruka.

— Halbmensch … Puscilvēks … — Kļimenko noteica.

Bet tad notika kaut kas neticams: Alma sāka māt ar galvu — mēs abi to skaidri redzējām! — Alma strauji kratīja galvu.

Mums kļuva baigi.

— Pajautājiet Almai par termosu, — es ieminējos. (Alma saausījās.) — Kur ir termoss? Tās saimniekam bija termoss.

Es ātri izgāju virtuvē, atgriezos no tās ar savu termosu un ar pirkstu norādīju vispirms uz to, tad uz Almu. Dīvainais sun§ atkal pamāja ar galvu un izšāvās no istabas. Mēs steidzāmies tam pakaļ.

Almas mugura pazibēja starp lapām, tad suns veikli uzlēca uz mūra sētas, aizjoza pa to un nozuda.

— Vai tiešām atnesīs? Vai tiešām saprata? — Kļimenko brīnījās.

— Pagaidīsim …

Alma pārradās pēc stundām divām. Kļimenko, šķiet, snauda krēslā, bet es, sunim ieskrienot istabā, lasīju. Zobos tas turēja termosu.

Kļimenko piesteidzās pie suņa, bet termosu Alma sniedza man. Termoss bija tukšs. Tas bija tikai termosa apvalks, bez stikla trauka.

— Kur tad viss pārējais? — Kļimenko jautāja Almai.

— Pagaidiet, — es iebildu, — te kaut kas ir..

Termosā bija salocītas papīra lapiņas. Es uzmanīgi

vilku tās ārā citu pēc citas. Šo lapiņu bija daudz. Tās bija aprakstītas stingrā un stūrainā rokrakstā, viena daļa mašīnrakstā, visas sagrieztas ciešā vīstoklī.

Mēs vilkām ārā lapiņu pēc lapiņas. To numerācija nebija viscaur secīga. Tās bija no kaut kādas dienasgrāmatas. Dažas lapiņas bija izraibinātas ar dažādām zīmēm un ķīmijas formulām. Šķiet, tā bija tikai daļa no kādiem pierakstiem.

— Te nav viss, — Kļimenko noteica. — Gudrā Alma!

Viņš pārlaida roku pār Almas aso spalvu, bet tad

ātri pacēla roku pie acīm — tā bija asiņaina. Mēs aplūkojām Almu. Tā bija stipri un nežēlīgi sasista.

Alma varonīgi pārcieta visas medicīniskās procedū

ras, kādas vien varējām izdarīt. Brūces apmazgājām ar kālija permanganātu un ieziedām ar jodu. Kļimenķo pa tālruni ataicināja kādu ļoti pieredzējušu veterinārārstu, kas uzlika apsējus.

Apsaitētā un pabarotā Alma iemiga uz dīvāna. Visu nakti mēs pavadījām pie termosā atrastajiem pierakstiem. Sākumā domājām, ka šiem pierakstiem nav tieša sakara ar atgadījumu uz ceļa, tikai vēlākie notikumi rādīja, ka bijām kļūdījušies. Šos pierakstus es sniedzu ar ļoti niecīgiem izlaidumiem. Saīsinātas galvenokārt ir tās vietas, kas tieši skar ķīmijas fineses. Ar tām varēs iepazīties pēc to publicēšanas speciālajā literatūrā.