Lielais darbs jeb brīnumstasts par doktoru Mehānikusu un viņa suni Almu

Vienpadsmitā nodaļa, KURĀ LASĪTAJS PĀRSTEIGTS TIKSIES AR ATDZIMUŠAJĀM DRŪMO VIDUSLAIKU ĒNĀM

I

Vienudien mūsu mājā ienāca melnās drēbēs ģērbies cilvēks. Katrs žests liecināja, ka viņš ir garīdznieks. Viņš bija skaists, šis garīdznieks, ļoti skaists un, šķiet, arī gudrs. Atnācējs runāja tikai vāciski. Ar flāmu dialektu saradušais Frēzers arī uzreiz viņu nesaprata. Viņš apjautājās pēc Godāra, kas no rīta bija kaut kur aizbraucis, apjautājās par viņa veselību, apgalvoja mums, ka esot Godāra draugs, un apvaicājās arī par viņa darbiem. Mēs lūkojām no atbildes izgrozīties. Bet, kad man vērās mute, lai izteiktu Godāram pilnīgi pelnītus komplimentus kā izcilam eksperimentētājam, Frēzers pagājās starp mums uz durvju pusi, gauži sāpīgi man uzminis uz kājas.

— Godāram kuru katru mirkli jāpārnāk, — es noteicu. — Tad varēsiet ar viņu parunāt. .

— Kuru katru mirkli? Ļoti žēl… — kaut kā dīvaini atteica šis vīrs un pasmaidīja.

Es ilgi domāju par šo smaidu, un tas vēl tagad stāv man prātā.

Godārs nepārnāca ne pēc mirkļa, ne pēc dienas. Viņš bija pazudis, Renē Godārs — cilvēks ar zinātnieka prātu, askēta seju un ar bērna dvēseli…

Sāka risināties bēdīgi un briesmīgi notikumi, kuriem laimīga gala es neredzu. To atrisinājums man ir noslēpums.

Nākamajā dienā, kad mēs ar Frēzeru, visu policiju kājās sacēluši, mēģinājām atrast Godāru, saņēmu īsu

paziņojumu no Rietumvācijas. Ārkārtīgi laipnos vārdos mani aicināja piedalīties nelielā fiziologu kongresā Vu- pertālē. Uzaicinājumu bija parakstījuši Vācijas Federatīvās republikas izcilākie fiziologi, bet Frēzers nez kāpēc ar lielu vērību urbās viņu parakstos, it kā tajos slēptos kaut kas svarīgs. Godāra meklēšana paņēma mums visu laiku, un aicinājumu mēs drīz vien aizmirsām. Es devBs uz Briseli un mēģināju nokļūt pie iekšlietu ministra, taču audienci man atteica. Tiesa, man apgalvoja, ka «viss tikšot darīts», ka Godāru meklēšot labākie slepenpolicisti.

Kas tiks darīts? Es mulsu minējumos. Sākumā cītīgais izmeklētājs — policijas advokāts Frers piepeši kļuva vienaldzīgs.

Viņš bija paguvis noskaidrot, ka Godārs no Dinanas izbraucis ar autobusu, ka Lježā iesēdies tramvajā un ka Lježas policists viņu pazinis pēc ģīmetnes.

Es ļoti noteikti uzstāju, lai meklēšanu pastiprina: Godārs, mūs nebrīdinājis, nevarēja taču aizbraukt uz ilgāku laiku bez mantām un naudas. Pazīdams viņa ieradumus, es nepavisam nešaubījos, ka viņš pārbrauks, ja ne šodien, tad rīt.

Izmeklētājs kļuva domīgs, cieši paskatījās manī un, man pie pašas auss noliecies, pačukstēja:

— Jūsu drauga Beļģijā nav …

Tai mirklī plaši atvērās durvis un kāds cienīga izskata policijas ierēdnis skaļi pateica:

— Advokāt Frer, jūs aicina pie telefona, ienāciet manā kabinetā.. Atvainojiet mūs, — viņš sacīja man, — mums ir kāds ļoti svarīgs darbs. Bet kādā lietā jūs esat atnācis?

— Es meklēju savu draugu Renē Godāru.

— Ak to garīdznieku? Jā, jā, kaut ko par viņu esmu dzirdējis. Ļoti, ļoti žēl!.. Runā, ka viņš atkritis no ticības? Jā, jā, vajadzēs apstaigāt visus zaņķus …

— Man šķiet, Godārs…

— … ir kārtīgs cilvēks? — Policists iesmējās. — Ticiet man, brīvību sajutušais melnsvārcis meklējams zaņķī, tikai zaņķī! Bet jūs pats, Mehānikusa kungs (nebiju policistam nosaucis savu vārdu, taču viņš zināja, kas es esmu, un, protams, zināja arī to, kāpēc esmu

atnācis), jūs, šķiet, esat sniedzis lielus pakalpojumus mūsu dzimtenei okupācijas laikā? Tas ir teicami, ļoti teicami…

Bija skaidrs, ka viņš gribēja mani sadusmot, bet es neatvadījies izgāju ārā.

Ko vēl man gribēja sacīt jaunais izmeklētājs? Vai to vien, ka mana drauga Godāra nav Beļģijā? Bet kāpēc tad Godārs aizbrauca, neatvadījies un nepaņēmis līdzi vajadzīgās mantas? … Nē, te kaut kas nav kārtībā, un policijas komisārs, protams, laipo …

Frēzers paņēma Almu un izbrauca ar to pa Godāra pēdām. Es nekur neradu miera. Vēlā naktī mani pamodināja. Bija atnesta telegramma:

Brauciet uz Mārburgu, nelaimes gadījums ar Renē Godāru, jūs sagaidīs.

Visas formalitātes man izdevās nokārtot nākamajā dienā. Frēzers vēl nebija atgriezies. Es atstāju viņam vēstuli un devos ceļā.

Jā, mani sagaidīja, bet jau ceļā, pārsēžoties Frankfurtē. Sagaidīja ļoti korekti. Iznesīgi, militārpersonām līdzīgi kungi paķēra manu nelielo bagāžu un, paziņojuši, ka viņus sūtījis Godārs, veda mani uz lielu, gaišu mašīnu stacijas priekšā. «Godārs ir ļoti vājš,» pateica viens no viņiem, «ir jāsteidzas …» Mašīna trauca lielā ātrumā. Es sēdēju starp diviem jaunekļiem, kas tūdaļ atpogāja nepatīkamās apkaklītes un mierīgi sāka krākt, no alus noreibušās galvas nokāruši. Es palūkojos ārā no mašīnas: aizmugurē un sānos mums sekoja divi, acīm redzot, ļoti spēcīgi un melniem, dzeltenacainiem runčiem līdzīgi automobiļi…

Pieklājība un korektums beidzās, līdzko mašīnas iebrauca šaurā, ar augstu betona mūri apjoztā pagal- miņā. Mūri beidza celt uz zemiem un platiem kādreizējiem klostera mūra pamatiem. Mani pavadoņi kaut ko uzsauca augšā strādājošiem mūrniekiem. Tie acumirklī nozuda mūra otrā pusē.

Pagalmā atradās liela senlaiku celtne. Mani ieveda zemā cellē. Mēģināju kaut ko pajautāt saviem pavadoņiem, mēģināju pat pretoties, bet nekautrība un

rupjība, kas bija aizstājusi iepriekšējo laipnību, piespieda mani uz laiku no tā atteikties.

Durvis aiz manis aizcirtās. Apkaltas durvis, augsts logs, kura resnās restes, pakāpies uz šaurā galda, es nevarēju aizsniegt, tad vēl dzelzs gulta… Cietums? Mūka celle? Uz galda papīru kaudzīte; pie dēļiem pieskrūvēta viegla plastmasas tintnīca. Pie griestiem piekārtās mazās lampiņas gaismā es rūpīgi izpētīju papīra lapas. Tās bija numurētas ar ūdenszīmēm.

Tagad es vairs nebaidījos nekā! Baiļu jūtas biju pārvarējis. Nevarības vietā bija radies naids. Vai tas ir divdesmitais gadsimts?! Es biju nokļuvis klasiskā viduslaiku alķīmiķa stāvoklī, kad alķīmiķi nolaupījis valdošais firsts.. Droši vien no manis prasīs manas zināšanas, kam citam viņiem papīrs. Vai tiešām viņi domā, ka mani var piespiest? Bet kas viņi tādi ir?

Es vēlreiz pārskatīju un aptaustīju katru mantu, katru priekšmetu istabā. Uz palaga rupjš, melns spiedogs: «Luftwaffe» — «Kara aviācija»; spilvenā iespiests vērmahta zīmogs. Istabu tie, acīm redzot, ie*kārtojuši ar hitleriskās armijas mantu atliekām.

Manu uzmanību saistīja neskaidrs plankums uz sienas iepretim gultai; es piegāju tam klāt. Plankumam bija krusta veids. «Te ir karājies krucifikss, turklāt pavisam nesen,» es nodomāju. O nē, no briesmām es nebaidījos — visu mūžu — katru dienu, katru stundu man bija draudējušas daudz nopietnākas briesmas… Cik daudz ķīmiķu ir ar iedragātu veselību, bet man vajadzēja strādāt ar visbīstamākajām un sarežģītākajām vielām; ar primitīviem līdzekļiem esmu pagatavojis simtiem kilogramu sprāgstvielu. Bet mani nomāca neziņa. Kāpēc biju viņiem vajadzīgs, kāpēc? … Bet Godārs? Varbūt arī viņu ķēris tāds pats liktenis? Vai arī viņš nav ievilināts kādās lamatās?

Neizģērbies iekritu gultā. Rīta pusē iesnaudos, bet smago durvju čīkstoņa mani pamodināja vienā rāvienā. Es ātri piecēlos un izgāju šaurajā, spraišļainajā gaitenī. Virs manas galvas pakārtais skaļrunis iečērkstējās, skaidri atskanēja ieslēgšanas knikšķis, un tad nodārdēja kāda balss:

— Vorwārts! Uz priekšu!

Es devos uz priekšu, kur aiz vaļējām durvīm virs pelēkās betona sienas strēmeles zilgoja debesis. Bet kaut kur no augšas atkal iedūcās rupora pastiprināta balss:

— Pastaigāties! Divdesmit minūtes.

Un es sāku pastaigāties. Vēl vairāk, es pat smējos: notikušā nejēdzīgumam vajadzēja rast izeju. Neatbilstība starp manu pilnīgo nezināšanu par to, kāpēc esmu šeit nokļuvis, un stingro cietuma sistēmu lika man smieties — sākumā klusītēm, bet vēlāk arvien skaļāk. Jā, es stāvēju pagalmā ar aklajiem, cieši noslēgtajiem vārtiem un smējos, galvu pret saltajām debesīm ar skrejošajiem mākoņiem atmetis… Drūmās ēkas viena loga aizvirtņi tūlīt pavērās, kāds paskatījās uz mani — pēc gaišajiem matiem un sarkanās sejas tajā es pazinu vienu no vakardienas pavadoņiem, — tad aizvirtņi atkal pievērās.

Pagalms! … Tā jau ir gandrīz brīvība. Var pieiet pie mūra, apmest līkumu, apsēsties, palēkāt un, protams, acīm pameklēt kaut ko, kas atklātu manas gūstniecības vietu, iekams ar mani uzsāk kādu spēli. Bet to sāks, citādi mani neņemtos «apstrādāt» ar ieslodzījumu vien- nīcā, ar neziņu, ar šo pagalmu, kas drīzāk atgādina akmens maisu…

— Pietiks! — noskanēja kāda balss. — Diezgan staigāts, ejiet uz savām telpām!

Es izlikos nesaprotam un gāju uz vārtiem, pie kuru bultas karājās neredzēti liela niķelēta atslēga.

— Ejiet uz savām telpām!

— Es jau arī eju! … — es iekliedzos. Pagalma akmens sprosta pastiprināts, mans sauciens atbalsojās — par to biju pārliecināts! — katrā šīs aklās ēkas kaktā. — Es eju uz savām mājām, es eju uz Beļģiju! — es vēlreiz iekliedzos.

Un māja mani izdzirdēja. Smagiem zābakiem klaudzot, pagalmā cieši sapogātos melnos apģērbos izskrēja gari puiši resniem vaigiem, pēc izskata garīgās akadēmijas semināristi vai policijas kursanti, un saklupa man virsū. Divi sagrāba mani aiz rokām, bet es viņus at- grūdu, un viņi pakrita. Mana pretošanās radīja zināmu apjukumu, acīm redzot, neviens nebija gaidījis

pretsparu no pavecāka un bezmiega naktī izvārgušā cilvēka.

Bet es viņiem parādīju, ko nozīmē Mehānikusa rokas, — tās taču pratušas ne tikai turēt mēģeni! … Es ar baudu atkāvos no šiem nobarotajiem un trulajiem puišiem, bet mani tomēr sagrāba un atkal iegrūda kamerā vai cellē. Tā arī netiku gudrs, kā to nosaukt… Bet kas tad tas? Uz galda uzklāta sniegbalta salvete, un uz tās saliktas brokastis.

Est vai neēst? Ak vai, tas bija grūts jautājums. Est nozīmēja būt spēcīgam, bet tagad es jau tāpat katrā savas rokas nobrāzumā izjutu fizisku baudījumu, ko deva pretošanās varmācībai. Ēdiens droši vien nav saindēts, jo nogalināt viņi mani varēja jau sen. Ja esmu viņiem vajadzīgs, tad ar savām zināšanām, esmu viņiem vajadzīgs dzīvs. Bet, kas zina, vai ēdienam nav kas piejaukts?..

Domās sadalīju brokastis dalās, smadzenes automātiski noteica, kā veicama analīze, taču visspēcīgākais reaktīvs bija izsalkums. Es ātri apēdu itin visu papīra šķīvīšos salikto un sagatavojos sagaidīt savu cietuma uzraugu ar jautājumu krusu. Viņam taču vajadzēja nākt visu nokopt. Tomēr laiks gāja, bet mani, šķiet, bija aizmirsuši. Es atkal taisījos iziet gaitenī, bet aiz durvīm kāds bija stāvējis, jo tās aizcirtās man pašā deguna galā un nošķinda bulta.

Kā pārdzen lopus, tā mani vakarā pārdzina no vienas telpas otrā. Gar gaiteņa sienām špalerās bija nostājušies jaunie melnsvārči ar resnajiem mūļiem. Tagad nemaz vairs nešaubījos, ka esmu nokļuvis kādas katoļu kongregācijas nagos.

Jaunā telpa bija tikko izkrāsota, dzeltenu, ēvelētu dēļu grīdu, sienas nobalsinātas. No lielās un gaišās istabas ar smagajām logu restēm es nonācu vēl plašākā telpā. Tā bija laboratorija. Kaut kāda dīvaina sajūta pamodās manī, kad pārlaidu telpai acis. Protams, tā taču bija manis paša laboratorija! Viss bija neticami rūpīgi atdarināts: tāpat novietots velkmes skapis, tikpat augsta taburete, uz kuras sēdēdams vēl pirms nedēļas titrēju… Es uzrāvu sērkociņu un pieliku pie gāzes degļa: īss plaukšķis — un gāze iedegās ar vien

mērīgu liesmu. Te bija viss, kas vajadzīgs darbam. Lielā skapī līdzās bija salikti vācu labāko firmu reaktīvi. Numurētu papīru kaudzītes gan galda atvilktnēs, gan uz palodzes, it visur, kur vien man gribētos uzmest savas domas …

«Kas gan viņus interesē?» es gudroju. Tagad bija pilnīgi skaidrs, ka esmu viņiem vajadzīgs kā ķīmiķis. Citādi nevajadzētu iekārtot gluži tādu pašu laboratoriju, kāda bija Dinanā.

Manu vērību saistīja augsta kolba. Taisni tāda stāvēja manās mājās. Pirms aizbraukšanas tajā biju ieguvis kaut kādu šķīdumu.. Jā, jā, es izpildīju kādu Monsas fabrikas lūgumu. Šķiet, es gribēju noskaidrot, vai šķīdumā ir niķelis … Nu, protams, es meklēju ni- ķeli… Es pacēlu kolbu pie acīm un pavisam apmulsu: kolbas dibenā atradās raksturīgās zaļganās nogulsnes. Kolba bija paņemta no mana kabineta!

Ar skatienu ātri sameklēju dimetilglioksimu — tas atradās savā vietā — un izdarīju Čugajeva* reakciju. Pozitīvās reakcijas rožaini sarkanās nogulsnes apstiprināja, ka tā ir mana kolba, ka tā ir mana laboratorija. Deglis, uz kura es karsēju kolbu, arvien vēl šņāca, tāpēc nebiju dzirdējis soļus. Es pacēlu galvu — manā priekšā stāvēja Frēzers. Žaks Frēzers samulsis un pārsteigts neizpratnē skatījās manī, bet pie durvīm rātni tupēja Alma un, no vienas kājas uz otru mīņādamās, šad tad klusi iesmilkstējās.

— Kārli, — Frēzers iesāka, — ko tu te dari? Kur ir Godārs?

— Kas tevi te atsauca? Ko tu te meklē?

— Tu apņēmies strādāt citā vietā? Bet kur ir Godārs, kas ar viņu noticis?

— Godārs? Kas to lai zina, kur tie viņu noslēpuši! Kā tu te nokļuvi?

— Es saņēmu telegrammu, tavu telegrammu, Kārli, te tā ir… — un viņš man pasniedza lapiņu: «Brauciet nekavējoties, atradu Godāru. Kārlis.»

— Ko lai saka, — es atteicu, — tu esi iemānīts lamatās, tāpat kā es, iespējams, tāpat kā Godārs. Un tas ir viss!…

Man uzreiz kļuva vieglāk, man līdzās bija Zaks, es atrados gandrīz vai parastajos apstākļos. Bet joprojām ap mums tinās neziņa. Kam tas viss bija vajadzīgs? Kāpēc neviens man nekā nesaka? Kur ir Renē?

Vienreiz dienā mums atļāva iziet pagalmā. Bet tas vairs nebija šaurais un neērtais, akai līdzīgais pagal- miņš. Tas bija plašs senlaiku parks gar klostera sienām. Tiesa, žogu visā garumā apsargāja bruņoti vīri, bet augstajā, vistu būrim līdzīgajā tornī stāvēja sargs ar ložmetēju. Mēs bijām pilnīgi atšķirti no visas pasaules.

Negaidot mums izlīdzēja Alma. Mēs taču, par laimi, Almas pirmapmācību bijām veikuši vācu valodai radniecīgajā flāmu valodā. Tagad Alma ļoti ātri apguva pāris simtu vienkāršāko vācu vārdu no tās parastā vārdu krājuma un atnesa mums visas jaunākās ziņas. Gandrīz viss, ko Alma mums ziņoja, tai pašai nebija saprotams. Protams, Alma patieso stāvokli nesaprata un reiz mūs tikko neiegāza..

Garlaicības mocītā nometnes sardze varēja stundām ilgi vērot Almas trikus. Sargus pārsteidza tās saprātīgums. Reiz, kad no dežūras brīvie puiši smieklos locījās par katru Almas numuru, viens no tiem pa jokam izmeta:

— Tā jau izturas kā cilvēks! Tik tiešām!

Šāda uzslava Almai bija sevišķi pa prātam, un viņa jautri sāka lēkāt uz pakaļkājām. Kāds no puišiem piebilda:

— Tik vien trūkst, ka nerunā …

Alma pieskrēja pie Frēzera, sagrāba viņa kabatu, kurā atradās runas aparāts. Frēzers nobālēja.

— Tā nevajag, Alma, — viņš sacīja. — Tā nedrīkst, nomierinies!

Alma jutās apvainota — viņai tā gribējās parādīt savu prasmi runāt! Tolaik Alma jau mācēja ļoti precīzi atdarināt valodas skaņas un, par ko visvairāk bija

jābrīnās, bez kļūdīšanās pateikt reiz dzirdēto, kaut arī visu nesaprata.

Almai atļāva brīvi iet itin visur. Reiz labu laiku tā netika manīta. Tā pārnāca ļoti satraukta. Tikko Frēzers kādā drošā stūrī bija izņēmis no kabatas aparātu un tā kontaktus pievienojis kakla siksnai, Alma nobēra:

— Alma … žogs … iztaisīja durvis … iet staigāt tālu…

Tiešām, tai bija izdevies zem dzeloņstieplēm iztaisīt spraugu. Frēzers nekavējoties nomaskēja šo vietu ar sausām lapām.

Nākamajā dienā notika pirmā saruna ar tiem, kuri mūs bija sagrābuši savā varā. Plašā kabinetā mani sagaidīja pieklājīgs pavecāks vīrs.

Glaudīdams mazu, pieradinātu vāverīti, kas bija ieķērusies viņa sutanas piedurknē, viņš klusi un mierīgi man vaicāja:

— Vai tad jums kā trūkst? Jūs dabūjāt savu laboratoriju, atbrauca jūsu palīgs. Esat apgādāts ar visu … Strādājiet!

— Man vajadzīga brīvība!

— Bet mums — jūsu mnemonāls! — atklāti un stingri paziņoja garīdznieks. — Apbrīnojams atklājums, — viņš glaimīgi turpināja, — apbrīnojams! Brīnišķīgs, es teiktu pat.. dievišķīgs! Jūs būsiet bagāts cilvēks, doktor Mehāniķus, ļoti bagāts! Bet neviens nedrīkst zināt, pie kā jūs strādājat. Ar gudru ziņu mēs jūsu vārdā pieprasījām un izņēmām no apgrozības visus rakstus, ko pārsteidzīgi bijāt nosūtījis žurnāliem. Mēs lauzām visus jūsu kontraktus… Un nedomājiet sabotēt! Jums jāstrādā, jūs esat dzimis ķīmijai, pētniecības darbam, un jūs strādāsiet, doktor Mehāniķus!

— Bet kur ir Renē Godārs? — es noprasīju.

— Kas? Kā jūs teicāt? … — garīdznieks pārjautāja. — Renē Godārs? Pirmo reizi dzirdu šo vārdu…

Un es devu savu piekrišanu. Kāda laime, ka melnsvārči tehnikas jautājumos allaž ir neprašas! Mnemonāla ražošanai es pieprasīju visneiedomājamākos reaktīvus. Man piegādāja visu un vislabākās kvalitātes. Pēc dažām dienām Frēzers jau varēja samontēt pirmo bumbu.

Acu apmānīšanai es sintezēju nelielu porciju mnemonāla. Doma to izmantot atbrīvošanās nolūkos mums ienāca prātā gandrīz vienlaikus.

— Žak, — es sacīju, — to nolādēto gāzi mēs pagatavosim!

Frēzers pamāja ar galvu:

— Katrā ziņā! Un sagatavosim to labi daudz …

Es nekavējoties uzsāku pusrūpnieciskas aparatūras montāžu. Mūki bija sajūsmā… Es nezināju un nevarēju pat iedomāties, kam viņiem vajadzēja manu gāzi. Bet viņi pildīja gāzi balonos, šim nolūkam zem klajām debesīm uzstādījuši diezgan spēcīgu kompresoru, ko caurules savienoja ar mūsu laboratoriju.

Drīz mūs apmeklēja kāda ļoti svarīga persona. Tas bija resns vīrs ar gaļīgu degunu, vecmodīgām raga brillēm ar bieziem stikliem. Es viņam laikam tīri labi patiku, viņš pat apgāja man apkārt, apmierināts mani noskatīdams un skaļi elsādams. Es ļoti skaudri izjutu sevi kā iegūtu, pareizāk — nozagtu mantu. Kā es sapratu, viņš bija visu šo brašo melnsvārču sabiedrības galva.

— Ak tad jūs esat Kārlis Mehānikuss? — viņš jautāja. — Jūs esat visķīmiskākais ķīmiķis, ar kādu man gadījies tikties! …

— Pateicos …

Es klusām vēroju viņu.

Istabā ienāca jauns klostera brālis un, zemu paklanījies, sacīja:

— Jūs gaida, jūsu… — Klostera brālis, acīm redzot, gribēja «norīt» vai nu kādu titulu, vai uzrunu, kas mums atklātu šīs svarīgās personas stāvokli garīdznieku hierarhijā, bet tuklais kungs tā paskatījās uz jaunekli, ka tam kājas saļodzījās.

— Strādājiet, strādājiet, Kārli Mehānikusa kungs… Es jūs netraucēšu, — mums sacīja viesis vai drīzāk mūsu pavēlnieks. — Un tas ir jūsu palīgs? Frēzera kungs? — Garīdznieks, ar Frēzeru saskatījies, pēkšņi iesaucās: — Izdarīt kratīšanu! Tūlīt un visrūpīgāko kratīšanu! …

… Pēc divdesmit minūtēm mūsu pagatavotās bumbas

jau atradās uz laboratorijas galda. Mūsu viesis, galvu kratīdams, jūsmoja par bumbu asprātīgo uzbūvi…

Starp mums atņemtajām mantām bija arī «Almas balss», ar kuras palīdzību tā varēja sarunāties. Tās nozīme mūkiem nebija saprotama, bet viņus biedēja tas, ka šai alumīnija kastītei bija tiešs sakars ar radiotehniku.

— Uztvērējs! Raidītājs! Šausmas! … — sauca mūki, cits citam šo aparātu rādīdami.

Viens no tiem jau grasījās aparātu ievilkt savā platajā piedurknē, kad Alma, kas satraukta vēroja savu balsi ejam no rokas rokā, pēkšņi sirdīgi ierūcās. Viens mirklis — un mūkam klātos slikti. Frēzers atkal izglāba stāvokli.

— Mēs uztaisīsim citu! — viņš skaļi noteica, ar žestu nomierinājis Almu un paskatījies tai acīs.

Visi nodomāja, ka runa ir par mums atņemto uztvērēju vai raidītāju, un ilgi jutās sašutusi par mūsu «bezkaunību». Tikai Alma vien saprata Frēzera vārdu jēgu.

Nabaga Alma! … Kad mūki bija aizgājuši, paņemdami līdzi savas trofejas, tā sāka skraidīt pa laboratoriju, rāmi kratīdama nodurto galvu. Šai brīdī tā ļoti atgādināja satrauktu, domās nogrimušu cilvēku.

.. Mūsu stāvoklis kļuva daudz nedrošāks. Pie manis un Frēzera tagad pastāvīgi kāds atradās. Visai bieži mēģene no Frēzera rokām vispirms nonāca uzrauga rokās, un viņš tikai pēc zināmām pārdomām to pasniedza man. Jādomā, mums pieliktie mūki bija izmācījušies no galvas, kādas «bīstamās vielas» varētu būt pamatmateriāls sprāgstvielām. Vajadzēja man paņemt rokās kolbu ar toluolu, kad trīs četri acu pāri neatlaizdamies vēroja, ko es daru un kur es likšu iegūto vielu.

Taču barveži juta, ka ierobežot mūsu darbus tikai ar viņiem vajadzīgās gāzes ražošanu ir nerealizējams uzdevums. Viņiem vajadzēja samierināties ar dažām mūsu patstāvības atliekām. Mums turpretim kļuva skaidrs, ka galvenās cerības tomēr jāliek uz mnemonālu. Es pamazītēm sāku pētīt, kā mnemonālu absorbē * dažādas vielas. Pēkšņi noskaidrojās, ka parastajās gāzmaskās

lietotās vielas praktiski mnemonālu neabsorbē. Aktīvā ogle gan mnemonālu absorbēja, tomēr nepietiekami, turklāt man nebija iespēju aktivēt to līdz galam, jo trūka krāsns izkarsēšanai bez gaisa pieejas. Silikagels uztvēra gāzes vieglāk, tomēr nepilnīgi. Ko visu mēs ne- izmēģinājām!.. Beidzot starp dažu metālu oksīdiem atradās mums vajadzīgie drošie gāzes absorbētāji. Tagad varēja padomāt arī par masku.

iii

No savas «balss» šķirtā Alma bija grūtsirdīga. Viņa pat nenāca ar mums kopējās pastaigās. Kā nožēlojām, ka nebijām viņu palaiduši ar runas aparātu brīvībā, kad vēl varējām to izdarīt! Reiz kādā pastaigā Frēzers man parādīja ar samelnējušām lapām aizbērto spraugu, ko bija izkašņājusi Alma.

— Vai nevajadzētu to paplašināt? — es ieteicos.

— Divdesmit minūšu pastaigas laikā? — Frēzers jautāja. — Un mūs taču novēro! Naktī jau mūs tik un tā ārā nelaidīs …

— Jā, tālu vis netiksim… Bet ja mēs sūtītu Almu?

— Uz kurieni?

— Ar zīmīti — kā kuģu avārijā cietušie izmet pudeli ar savām koordinātēm.

— Bet pie kā Alma nonāks?

— Ir risks, piekrītu… Bet es paļaujos uz Almu. Tai var ieskaidrot, kāds izskatās policists, un tikai viņam tā ļaus paņemt vēstulīti no kakla siksnas.

Frēzers aizsteidzās uz māju un atnesa vairākas papīra lapas. Es izdzirdu kādu sargu jautājam:

— Kam jums papīrs?

Uz to Frēzers atbildēja:

— Doktoram Mehānikusam iešāvās prātā ģeniāla doma!

— O, ļoti priecājos! Nododiet doktoram manus laimes vēlējumus, — ar cieņas pieskaņu balsī noteica sargs.

Jāteic, ka priekšniecība, sargus ar mūsu veicamā darba svarīgumu iebiedējusi, bija modinājusi rupjajos un aprobežotajos mūkos bijīgu attieksmi pret mums. Mēs tiem bijām kaut kas līdzīgs noslēpumainajiem bērnu pasaku burvjiem.

Frēzeram pa priekšu tecēja Alma. Es atsēdos uz celma. No šejienes cauri dzeloņstieplēm varēja redzēt tuvējo ciematu laukus un birzis.

Frēzers uzrakstīja mazu vēstulīti. Tās aptuvens saturs bija šāds:

Kungi!

Pie jums griežas Beļģijas pilsoņi Kārlis Mehānikuss un Zaks Frēzers, kurus nelikumīgi un ar viltu aizturējusi slepena reliģiska organizācija. Mūsu vienīgā vaina, ka esam atklājuši loti spēcīgu nervu indi, kas rada īslaicīgu aklumu un izraisa acu priekšā tēlus, kas atbilst katra tēlainajai domāšanai. Mūsu atrasto gāzi izlietoja ārstniecības nolūkos. Mēs uzskatām par savu pienākumu sniegt paskaidrojumus par atrastās vielas iedarbības raksturu, jo mums nav skaidrs, kādi mērķi ir reliģiskajai organizācijai, kas mūs sagūstījusi. Mums ir aizdomas, ka mūsu pētniecības darbu biedrs Renē Godārs, bijušais garīdznieks, kas, tāpat kā mēs, dzīvoja Dinanā pie Māsas, atrodas tais pašās rokās.

Glābiet mūs!

Suns jūs atvedīs uz klosteri, kur tiekam turēti gūstā. Atbildi var atsūtīt ar suni. Kakla siksnu nost neņemt!

Kārlis Mehānikuss, Zaks Frēzers

Zaks uzmeta mūsu cietuma aptuvenu plānu, norādīja laboratorijas galveno korpusu un novērošanas posteņu izvietojumu. Frēzers rādīja Almai, kā iet un kā ģērbies cilvēks, kuram tā nodos vēstuli. Vēstulīti pie kakla siksnas novietojuši, palaidām Almu ceļā.

•— Kaut nu Alma nonāktu pie policista! — Frēzers noteica. — Vismaz tas ir droši, ka cilvēkam, kuram Alma tuvosies, pie sāniem būs portupēja un pistole. Manuprāt, Alma mani saprata.

Alma bija projām vairākas dienas. Pa šo laiku mēs ar Frēzeru izgriezām no automobiļa kameras gumijas gabaliņus un salīmējām divas maskas, ar ko aizsegt degunu un muti. Tas bija grūts darbs, jo mūs kontrolēja vēl stingrāk. Laboratorijā tagad visu laiku sēdēja pieci seši zeļļi sutanās. Almas nozušana radīja mūkos apjukumu, bet tie centās mums nerādīt, cik ļoti tie uztraucas.

Trešās dienas vakarā pēc Almas aiziešanas mūs aizveda uz dušu.

Mēs izģērbāmies mazā istabiņā ar augstu, šauru lodziņu, kas bija aizkrāsots ar baltu krāsu. Lodziņš bija man neaizmirstamā betonētā pagalma pusē. Frēzers uzrausās uz palodzes un palūkojās pa nejaušu ieskrāpē- jumu aizkrāsotajā rūtī. Pēc viņa arī es nelaidu garām izdevību apmierināt ziņkāri. Pagalmā stāvēja liela, gaišpelēka mašīna, gluži tāda pati, kādā mani atveda no Frankfurtes. Pie tās piegāja šoferis un aizbrauca to uz pagalma otru galu, atbrīvodams vietu divām smagām mašīnām ar mēbelēm. Puiši ātri krāva ārā galdus un krēslus, turpat pagalmā raudami nost saeļļoto papīru no niķelētajām caurulēm.

Vēlreiz redzējām šīs mēbeles, kad tās nesa garām mūsu laboratorijai uz gaiteņa viņu galu, kur bija saskatāmas smailas, pēc griezumiem spriežot, ļoti senatnīgas durvis. Aiz durvīm bija kāda plaša zāle, domājams, klostera veclaiku lūgšanas telpa.

— Kaut kas gatavojas! — norūpējies man sacīja Frēzers, kad mums laimējās palikt divatā. — Žēl, ka nav Almas! Kā mums pašreiz tās vajag! Es to aizsūtītu tur, uz to zāli!

— Melnsvārči tā kā tā viņai atņemtu aparātu.

— Arī bez tā mēs visu dabūtu zināt. Es te kaut ko atradu! …

Izrādās, Frēzers, atdarīdams vēl kādu neizkrautu kasti ar maniem Dinanas aparātiem, bija uzgājis savas mazās radiotehnikas darbnīciņas iekārtu. Viņš bija tik priecīgs, ka apmierināts nosēcās. Mūki uzreiz pievērsa viņam uzmanību. Frēzeram vajadzēja vairāk reižu nošķaudīties, lai novērstu aizdomas. Tikai tāpēc, ka kaste kratīšanas dienā vēl nebija atvērta, tās saturs palika

neskarts. Starp citām mantām tur atradās mazs mikrofons, kā arī vadu un lampu komplekts.

Frēzers samontēja pastiprinātāju turpat vai mūku acu priekšā. Naktī savā kamerā ar degošu sērkociņu viņš metināja vara vadus, tina pretestības. Dienā viņš lodēja īpaši svarīgus mezglus ar garu vara stienīti. Viņš ar šo stienīti vienaldzīgi maisīja kolofonija šķīdumu, it kā manā uzdevumā laiku pa laikam karsēdams stienīti uz gāzes degļa uguns. Veikla kustība, un lodējuma spīdīgā pilīte nogulās savā vietā. Tas bija visveiklākais triks, ko es jelkad tiku redzējis.

Mēs beidzamajās dienās strādājām sevišķi cītīgi, un pagalmā krājās mnemonāla balonu kalni. Mums mazliet uzticējās, tāpēc tagad varējām ieiet viens otra cellē gandrīz vai katrā laikā.

Alma atgriezās piektajā dienā. Mūki gandrīz vai apošņāja suni, bet Frēzers, Almu pie spraugas sagaidījis, paguva paņemt no kakla siksnas vēstulīti un raķešu pistoli. Vēstulītes saturs mūs pārsteidza, iepriecināja un lika būt modriem.

M. un F. kungi!

Ar melnsvārčiem neķildojamies… Pēc raķetes jūs gaidīs mašīna krustcelēs ziemeļrietumos no klostera.

Jūsu draugi