Lielais darbs jeb brīnumstasts par doktoru Mehānikusu un viņa suni Almu

Otra nodaļa MEHĀNIKUSU SENĀS DZIMTAS NOSLĒPUMS

I

«Savu bērnību es vienmēr atceros ar prieku. Bet vai vērts to aprakstīt? …» — tā sākās šie pieraksti. «Lai es iztēlotu, cik1 krāšņi iztēlodams, savas agrās bērnības notikumus un piedzīvojumus, citi diez vai sapratīs tās jūtas, ko tie izraisa manā dvēselē. Mana bērnība — mīļuma, smieklu, saules, brīnišķīgu pastaigu un aizrautīgu spēļu un rotaļu pārpilnā bērnība — aprāvās visai Beļģijai, visai pasaulei neaizmirstamajās 1914. gada augusta dienās, kad ķeizara Vilhelma milzīgā armija vēlās pāri manas klusās, mazās dzimtenes robežām un sākās pirmā pasaules kara asiņainā drāma. Mana māte par laimi ciemojās pie sava brāļa Francijā, un tai nebija jāpārdzīvo visas šausmas, kas uzbruka dzimtenē palikušajiem.

Mēs ar tēvu klīdām līdzi tai bezgalīgajai bēgļu straumei, kas plūda no Namīras uz Lježu un tad nogriezās uz Antverpeni. Tēvs steidza iestāties drošsirdīgā karaļa Alberta armijā. Mani tēvs gribēja pa kara laiku nosūtīt uz Franciju pie mātes. Mēs gājām dienu un nakti, tad atkal dienu un atkal nakti. Kad parādījās vācu ka- valērija, mēs pārnakšņojām klajā laukā. Pa ceļu mums garām aizauļoja jātnieki ar smailajām, spīdošajām ķiverēm galvā. Tiem pa pēdām straujā marša gaitā aiz- stampāja kājnieki peļu krāsas mundieros. Tad atkal jātnieki, vezumnieki, ložmetēji un lielgabalu aizjūgi. Kareivji neveltīja mums nekādu uzmanību, un mēs ar šausmām vērojām šo bezgalīgo, līdz zobiem apbruņoto, paēdušo un rupjo «bosu» straumi, kuri sēdēja spēcīgos, spīdīgos zirgos ar astēs iepītām uzvarētās Beļģijas

trīskrāsainā karoga driskām, vērojām šo pasaulē labāko Krupa lielgabalu stobru lavīnu.

— Viņi iet uz Antverpeni, — sacīja mans tēvs, — viņi aizsteigušies mums priekšā …

Bēgļus pārņēma apjukums. Vieni ierosināja novirzīties uz ziemeļrietumiem, uz Ostendi. Kāds pavecāks vīrs, savu nūju ar kaula uzgali kratīdams, centās pierunāt nogaidīt: viņš bija pārliecināts, ka karalis Alberts ļoti drīz sakaus vācu armiju pie Antverpenes.

Priekšā, kur virzījās karaspēks., kaut kas bija noticis. Ierindā bija radies sajukums. Mans tēvs nogriezās no ceļa uz kādu augstu pakalnu ar kuplu ozolu. Man palīdzēja uzrāpties kokā. Manām acīm pavērās apbrīnojama aina: tālumā, cik vien sniedza skatiens, pletās kaut kas līdzīgs spīdošam pusmēnesim. Es ieskatījos ciešāk un redzēju, ka tas ir saulē mirdzošs ūdens.

— Tur ir ūdens, milzu ūdens! — es saucu no augšas.

— Kur te var būt ūdens? Puika melš … Te pat kanālu nav … — ieteicās mūsu ceļa biedri.

Tēvs pa stumbru uzrāpās pie manis un, zarus ar roku pašķīris, iesaucās:

— Karalis Alberts uzspridzinājis dambjus! Uz mums plūst ūdens! Sauciet atpakaļ tos, kas devušies uz priekšu!

Jā, tas bija manas tautas varoņdarbs. Pret Vilhelma priekšpulkiem, kas bija izlauzušies uz Antverpeni, gāzās ūdens. Beļģi applūdināja savu zemi, nevis ļāva to mīdīt iebrucējiem.

Mēs bijām nokļuvuši mazā, no visas pasaules nošķirtā saliņā. Tālumā bija redzami ienaidnieka jātnieki, kas glābās no ūdens vāliem, un kājnieki, kas spīdīgām, smailām ķiverēm galvā brida līdz krūtīm pa ūdeni. Uz mūsu pakalna uzkūlās kāds aizjūgs. Vācu artilēristi, burtiski, uz rokām iznesa no ūdens lielgabalu. Visapkārt zem ūdens atradās lekna zeme, kas nu bija pār-, vērtusies šķidros dubļos. Kāds garš virsnieks uzkāpa pakalnā un sāka bļaut uz bēgļiem, kas bija sadrūzmē- jušies pie koka:

— Palīdziet! Visi ūdenī! Marš! Marš ūdenī!

Mēs tam atbildējām ar uzvarētāju smaidiem un dzēlīgiem smiekliņiem. Tobrīd mums visiem likās, ka Beļ

ģija nav vācu karapūļiem ieņemama. Vēlāk dabūjām zināt, ka simtiem kvadrātkilometru lielā platībā pārplūdušais ūdens noslīcinājis vairākus vācu pulkus, taču aizturēt visu ienaidnieka armiju nespēja. Notikumi pie Antverpenes neizvērtās par pagrieziena punktu asiņainajā karā, kas savā virpulī ierāva desmitiem zemju un tautu.

— Palīgā! Ūdenī! — virsnieks trakoja. Viņš cieši pienāca klāt pie mana tēva un, cepuri viņam no galvas norāvis, uzbļāva: — Cepuri nost, tu, neķītrais beļģi! Vai pavēli nezini?! Jūs, smirdošie suņi, mierā!

Mans drošais un lepnais tēvs, acīm no manis atvadījies, ietrieca dūri virsnieka krūtīs, un viņš iegāzās ūdenī. Slapjš un dubļains, virsnieks grīļodamies piecēlās, paklupa un nokrita atkal. Šī tēva rīcība bija kā signāls. Bēgļi apstāja pārsteigtos vācu karavīrus, atņēma tiem šautenes un citu pēc cita iedzina muklājā. Kāds bija paguvis izjūgt zirgus, kāds iesviedis ūdenī munīcijas kasti. Vācu karavīri stāvēja ūdenī līdz jostas vietai, cits pie cita ar rokām turēdamies un aiz aukstuma drebēdami. Ūdens aizvien vēl cēlās. Tiku tikām izzobojušies par karavīriem, mēs beidzot atļāvām viņiem izkāpt uz paugura, kur drīz vien gaiši iedegās ugunskurs.

— Jūs esat drošsirdīgs cilvēks! — vācu virsnieks sacīja manam tēvam. — Pie visa vainīgs ir tikai tas jūsu nolādētais ogļracis Alberts un viņa sieva, tā izkaltusi dakteriene. — Virsnieks noāva zābakus un cītīgi lēja no tiem ārā ūdeni. — Mūsu ķeizars viņu lūdza, laipni lūdza: «Mans brāli, ļauj manam karaspēkam brīvi iziet cauri. Mēs ejam uz Franciju!» Bet jūsu karalēns Alberts atbildēja ar rupjībām! Ja nebūtu viņa, jūs tagad sēdētu mājās, dzertu savu kafiju un neklīstu pa šīm šausmīgajām peļķēm! Un tāpēc Beļģijas vairs nebūs!

— Virsnieka kungs, — mans tēvs iebilda, — jūs, šķiet, esat aizmirsuši peldi … pa flāmu vīzei?

— O nē, nē! … — ar rokām māja virsnieks.

Mēs devāmies ceļā naktī, kad ūdens sāka krist. Tālas lielgabalu zalves, degoša ciemata atblāzma tumšajā, eļļainajā ūdenī, pēkšņi bedrē iekrituša cilvēka kliedziens — tāda man atmiņā palikusi šī nakts. Daudz ko piedzīvojuši, aizkļuvām līdz Holandes robežai. No šejienes mūs nosūtīja uz Franciju. Tēvs drīz aizgāja karā. Es paliku viens ar māti.

Pagāja gadi, un atnāca priecīgā atgriešanās diena. Mēs pārnācām savā vecajā mājā Māsas krastos. Logi bija izsisti, mēbeles salauztas. . Sākumā mūsu mājā bija apmetušies vācieši, tad to pametuši, un tajā neviens nebija dzīvojis veselus trīs gadus. Mikla un auksta tā, šķiet, bija skumusi visu šo laiku pēc mums.

Kabinetā uz grīdas grāmatu kaudze. Manas istabas griesti no vienas vietas sašaudīti desmitiem šāvieniem. Es vērīgi tos appētīju: caurumi griestos atgādināja zvaigznājus manā zvaigžņu globusā, kas arī tepat mētājās. Acīm redzot, te mitušais virsnieks bija aizrāvies ar astronomiju īpašā prūšu manierē.

Tēvs iekārtojās darbā un katru rītu brauca uz ārpilsētā ceļamo ķīmisko rūpnīcu. Es sāku apmeklēt liceju un daudz strādāju dārzā, palīdzēdams mūsu apkalpotājam Fransuā, vientuļam un čaklam cilvēkam, kurš mūsu ģimenē bija atradis savas mājas.

Reiz man atgadījās neaizmirstama saruna ar tēvu.

— Tēti, — es viņam jautāju, — kāpēc mūs sauc par Mehānikusiem? Kāpēc mums tik dīvains uzvārds? Vai mēs neesam flāmi? Kad dzīvoju Francijā, es izjautāju visus radus. Tēvocis man teica, ka tas esot mazs noslēpums un atbildēt man varēšot tikai tu. Fransuā arī nekā nezina. Vai tas ir noslēpums?

— Jā, ja tev tā patīk..

— Noslēpums?!

— Redz, visi ir tai pārliecībā, ka Mehānikusi daudzus gadsimtus bijuši cienījami tirgoņi. Tagad nav vairs viduslaiku kārtu aizspriedumu un stingrās norobežošanās, un tomēr man negribētos, ka mūsu kaimiņi vai rūpnīcas īpašnieks zinātu, kur īstenībā ir mūsu dzimtas sākumi… Mehānikusi parādījušies viduslaikos. Tie tirgojušies — sākumā ar vilnu, vēlāk ar ko- loniālprecēm. Tas viss ir ļoti solīdi, cienījami, un ne

viens par to ne smīn, ne brīnās. Mums nav par ko kaunētfes … Mūsu dzimtas pagātne ir necila, mūsu pagātne ir godīga, bet mūsu dzimta cēlusies no… — Tēvs apklusa un cieši paskatījās uz mani.

— No bruņiniekiem! Vai ja, tēti? — es nočukstēju.

— Nē, Kārli, ne no bruņiniekiem.

— Mēs esam Mehānikusi! Droši vien mūsu senči bijuši tie, kuri izgudrojuši un cēluši pirmos dambjus?

— Nē, Kārli. Mūsu senči nav cēluši dambjus. Es jau nožēloju šo sarunu, tu jutīsies vīlies. Mūsu senči ir bijuši … alķīmiķi… Jā, jā, nesmejies! Šai pašā mājā, tās pagrabā simtiem gadu pacietīgi strādājuši gan mans vecvecvectēvs, gan vecvectēvs, gan vectēvs un arī mans tēvs. Mazdrusciņ arī es. . Mēs strādājām slepus. Tikai šad tad no Vestfāles atbrauca pazīstami alķīmiķi, un tad mājā tika rīkoti disputi. Iespējams, ka es nekad nebūtu kļuvis par ķīmijas inženieri, ja bērnībā nesaklausījies leģendas un nostāstus par senajiem alķīmiķiem un ja reizēm nepalīdzējis vectēvam viņa urķīgajā un noslēpumainajā darbā.

Tēvs piegāja pie grāmatām, kuras bija kārtīgi sakrautas uz grīdas un kuras bijām atraduši viņa kabinetā.

— Mums par laimi ķeizara zaldātiem bijusi diezgan slikta saprašana par grāmatām. Viss vērtīgākais palicis. Palīdzi man sameklēt to biezo sējumu… Vai redzi uzrakstu? Grāmata pieder tavam vecvecvectēvam. Tas ir slavenais Johanna īzaka Holandieša sacerējums — katra alķīmiķa rokasgrāmata.

Es sadabūju pabiezu, noputējušu grāmatu. No tās sa- briedušajām un plūksnainajām lappusēm manī raudzījās grūti izprotamas zīmes, apbrīnojamas figūras un simboli. Viens otrs no tiem man likās pazīstams.

— Kaut kur tos esmu redzējis, — es sacīju.

— Redzējis? Nu, protams, droši vien ķīmijas mācību grāmatā.

— Nē, mācību grāmatā ir attēlots alķīmiķis, tāds izspūris vecis, cienīga izskata skrandainis pie kaut kādām kolbām. . Bet kas šai grāmatā rakstīts? Te sastopami latīņu vārdi.

— Šai grāmatā kaut kas rakstīts arī vārdiem. To

gan piedēvēja autoram par sliktu. Kādreiz mums mājās bija slavenā «Liber mūtus», kurā nebija neviena vārda — tikai zīmes un simboli. Tā to arī sauca par «Mēmo grāmatu» — latīniski «Liber mūtus».

— Vai tiešām visus šos āķus un figūriņas var saprast? Tēti, izlasi kaut vai vienu frāzi!

— Nezinu, vai varēšu. Es taču ilgi, ļoti ilgi neesmu nodarbojies ar šo teatrāli dižo un apbrīnojami nožēlojamo «zinātni».. Piemēram, te ir uzzīmēta viena no Hermeja Trīskārtdižā [1] smaragda tabulām. Tajā izklāstīts^ viens no zelta pagatavošanas veidiem. .

Ātri, bet vērīgi tēvs pārlaida acis lappusēm, un es jutu, ka viņam daudz, ļoti daudz kas saistās ar šo grāmatu, ar katru tās vārdu, ar katru zīmīti.

— Vai redzi, Kārli, — iesāka tēvs, — šo aplīti ar punktu vidū? … Tas ir zelta, bet arī Saules apzīmējums.

— Bet līdzās ir Mēness!

— Mēness nozīmē sudrabu.

— Bet to es pazīstu — tā ir planēta Marss. Aplītis — kara dieva vairogs un bulta — viņa šķēps.

— Un, tā kā tiklab vienu, kā otru vislabāk pagatavot no dzelzs, tad Marss alķīmiķu slepenrakstā nozīmē dzelzi.

— Un kā tas ir lasāms?

Tēvs atzvēlās atpakaļ, pabīdīja nost grāmatu un ar tādu īpašu izjūtu, tādu īpašu manieri — es uzreiz vis neatskārtu, kas mani pārsteidza, — sāka lasīt:

— «Tas ir tiešām tiesa, bez kādas mānīšanās, tas ir pareizi un. taisnīgi. Viņa māte ir Saule, viņa tēvs ir Mēness … Vējš viņu auklēja savā klēpī, Zeme ir viņa barotāja. Uzmanīgi, ar lielu māku nošķir Zemi no uguns, smalko no rupjā, un tu iemantosi pasaules slavu, un tumsa atkāpsies no tevis …»

Nepazīstami, neparasti vārdu savienojumi, neierastas intonācijas, bet galvenais — tēvs lasīja grāmatu pēc atmiņas, aizvērtām acīm.

Es lēnām šķīru lapas.

— Vai tu visu atceries no galvas? Visu, itin visu?

— Man pašam jābrīnās, — tēvs man atbildēja. — Pagājis taču daudz gadu. Es atceros savu bērnību un savu jaunību… Man taču nebija ne sešu gadu, kad tēvs sāka mani radināt Lielajam Darbam. . Lielais Darbs! Kādi rūgti un smieklīgi, bezjēdzīgi un brīnišķīgi maldi! … Jā, Mehānikusi gadu simtiem meklējuši mākslīgā zelta pagatavošanas noslēpumu, neatlaidīgi meklējuši. Starp alķīmiķiem mēs bijām pazīstami. Vairāki mēģinājumi ilga no paaudzes paaudzē — no vectēva līdz mazdēlam, no tēva līdz dēlam. . Vai saproti, Kārli? Mēģinājums, kas ilgst simt gadu! Starp Mehā- nikusiem bija aptieķnieki, bija tirgoņi, taču visu savu brīvo laiku tavi priekšteči pavadīja apakšā, pagrabā. Jā, jā, tai pašā pagrabā, kur tu kādreiz ieej pasapņot un pafantazēt. Bet zini, es nekā nenožēloju. . Mana agrā, ļoti agrā pazīšanās ar senajiem alķīmijas paņēmieniem kļuva par nopietnu jo nopietnu tagadējās ķīmijas eksperimenta un analīzes skolu. Es pārsteidzu savus skolotājus, izglītotus un īstus ķīmiķus, nevis alķīmiķus. «Kas par rokām, Just Mehāniķus,» viņi sacīja man, «kas par acīm!» Viņi nezināja, ka man ir desmitiem alķīmiķu darba turpinātāja rokas, ka manas ķīmiķa novērošanas spējas izveidojušās tai vecumā, kad citi bērni nespēj patstāvīgi sasiet savas kurpju saites un noslaucīt degunu.

Es noliku savu roku līdzās tēva rokai, un mēs saskatījāmies. Mums bija vienādas, pēc veidojuma ļoti līdzīgas rokas. Tās nebija kā citu cilvēku rokas. Tās bija lieliem kauliem, bet gariem pirkstiem. Francijā man daudzkārt sacīja: «Ir gan ķepas! Nu, Kārli, savelc dūri!» Patiesi, man, piecpadsmit gadu puikam, bija tāda dūre, kāda ne vienmēr mēdz būt pieaugušam vīrietim.

— Tev jābūt ķīmiķim! — negaidot man pateica tēvs. — Tici man, ķīmija nav nemaz tik neinteresanta zinātne, ja tik daudzi Mehānikusi atdevuši tai visu savu dzīvi. Es tevi nespiežu, bet… — Tēvs atkal atvēra grāmatu un lēnām šķirstīja to.

— Tēti, — es iesāku, — tēti, šīs zīmes es redzēju tur, lejā, mūsu pagrabā. .

— Par to nav ko brīnīties.

— Tās ir rakstītas uz sienas. Taisni uz ķieģeļiem.

— Bet pagraba sienas pirms kara taču apmeta!

— Apmetums ir nolobījies, nobirzis.

Tēvs paņēma lukturi, un mēs nokāpām lejā. Gar vīna mucām un stikla baloniem es aizvedu tēvu uz pussagruvušu krāsni ar tajā iedarinātām stikla caurulītēm.

— Tas ir atanors, — paskaidroja tēvs, — seno alķīmiķu krāsns.. Kur tad tu redzēji uzrakstu?

Es viņam parādīju to vietu, kur apmetums nobirzis. Pa sētas puses logu spraucās šaurs gaismas stars. Uz ķieģeļiem rēgojās tumšas zīmes un burti. Tēva seja kļuva nopietna.

— Atnes man āmuru! — tēvs palūdza.

Kā viesulis izdrāzos no pagraba, bet, kad atgriezos, tēvs ar gružos paceltu lauzni jau saudzīgi un lēnām dauzīja nost apmetumu. Tad viņš rūpīgi uzskicēja zīmes. Mēs atgriezāmies kabinetā.

— Tiešām, te ir uzraksts, un tam, acīm redzot, ir kāda nozīme. Piemēram, burts «Z» … Savienojumā ar blakus burtiem tas nozīmē «aiztriepšanu». Bet es neredzu Lielā Darba simbolu. Vai tiešām uzrakstam nav sakara ar alķīmiju?

Gandrīz visi mani skolas biedri karalaikā evakuējās uz Franciju, Zviedriju vai Angliju. No turienes viņi pārveda man agrāk nepazīstamas spēles un svešzemju paražas. Es nevienam no tiem netiku stāstījis par manis izdarīto atklājumu. Man patika glabāt savu noslēpumu.

Kādu vakaru tēvs mani aicināja pie sevis.

— Kārli, — viņš sacīja, — ķieģeļu uzrakstu es tomēr izlasīju. Tas lasāms kā rēbuss, un burts «Z» tiešām nozīmē «aiztriepšanu». Es visu laiku meklēju norādījumus par kādu ķīmisku procesu, tāpēc nekādi nevarēju to atšifrēt. Redz, ko nozīmē uzraksts. .

Tēvs man pasniedza zīmēm izraibinātu papīra lapu; apakšā bija rakstīts:

Aizeju pie gēziem. Viss paslēpts zem akmens.

Mehānikuss Adepts

— Adepts?

— Jā, dzimtas nostāsts vēstī, ka Mehānikusi bijuši adepti, tas ir, laimīgie filozofu akmens * īpašnieki.

— Bet varbūt tiem tiešām piederējis šis filozofu akmens?

— Nē, nē, filozofu akmens tiem, protams, nebija, bet tiem kaut kas piederēja, kas tiem sagādāja bagātību. Es skaidri zinu, ka tieši gēzu * laikos vai mazliet agrāk Mehānikusi sākuši ļoti sekmīgi tirgoties. Man nav zināms, kā no nabaga alķīmiķiem Mehānikusi izvērtušies par vienu no cienījamām Namīras tirgoņu ģimenēm. Te ir bijis kāds noslēpums.

— Gēzi? … Vai tie ir tie, kas sacēlās pret spāniešu jūgu? Tie sacēla Flandrijas tautu… Tils Pūcesspieģe- lis … Cik gadu jau pagājis?

— Šim uzrakstam turpat četrsimt gadu. Jā, Kārli, mūris" ir ļoti vecs. Rīt mēģināsim piecelties sgrāk un ķersimies pie mūsu slēptuves.

iii

Nākamajā dienā es pamodos mazā gaismiņā. Mana istaba bija otrajā stāvā, tieši virs tēva kabineta. Pus- apģērbies es nošāvos lejā. Fransuā ar platu, lielu vīli asināja sarūsējušu, garam un smailam putna knābim līdzīgu cērti. Tēvs ritināja vaļā garu auklu.

— Ģērbies, — viņš sacīja. — Pēc brokastīm sāksim izrakumus.

Uz ātru roku ieturējām brokastis. Apdedzinājies ar karstajiem kartupeļiem, izšļakstījis kafiju, es pirmais piecēlos no galda. Steidzās arī tēvs un skatījās manī ar saprotošu smīnu. Fransuā jau rosījās pa pagrabu. Viņš rūpīgi krāva kasti uz kastes, mucu uz mucas. Reizēm atskanēja stikla šķindoņa: zem kājām bija daudz vecu retortu un kolbu, stikla caurulīšu drumslu.

Tēvs ievilka pagrabā vadu ar elektrisko spuldzi. Kad tā iedegās, pagraba velvētās sienas apgaismodama, kā koši sarkans plankums izcēlās kailie ķieģeļi.

Darbs tik viegls nemaz nebija. Ķieģeļi bija neparasti

cieti. Fransuā atnesa šofera aizsargbrilles, jo pie katra sitiena pašķīda asas drumslas.

Laiku pa laikam tēvs pameta acis pulkstenī, tad, nodevis cērti Fransuā, ar nožēlu pameta mūs — viņu jau gaidīja rūpnīcā.

Mēs palikām divatā — es un Fransuā. Es lūdzu atļauju strādāt ar cērti pašam. Fransuā, kurš, acīm redzot, nepavisam neatzina šo «muļķīgo pasākumu — kalt labo mūri», pameta pagrabu. Bet es joprojām skaldīju sarkanos ķieģeļus. Drīz vien tie izskatījās kā peļu apkrimsts siers. Biju ļoti noguris un nespēju trāpīt īstajā vietā, un cērte pēkšņi iecirtās pavisam citur. No sienas atlupa liels apmetuma gabals. Atklājās pelēcīgi dzeltena siena;- sarkano ķieģeļu mūra te jau nebija. Es ātri situ nost apmetumu. Atklājās, ka sarkanajam ķieģeļu mūrim ir kvadrāta forma, bet tam apkārt dzelteni, mīksti akmeņi. Drīz vien cērte iesprūda spraugā starp sarkano un dzelteno mūri, ietriecās kādā tukšumā. Man sirds strauji iepukstējās. Pagrabā atkal nokāpa Fransuā. Es viņam parādīju izcirsto caurumu, un viņš pieciem sešiem spēcīgiem sitieniem to papla-, šināja. Fransuā bija ļoti spēcīgs vīrs. Jaunībā braucis uz holandiešu un norvēģu kuģiem, strādājis par krāvēju Antverpenē. Pašreiz viņā bija pamodies pieredzējuša vīra azarts. Pie katra sitiena pa gaisu lidoja ķieģeļu drumslas. Tad Fransuā cirtieni kļuva arvien retāki un retāki, viņš pūlējās kaut ko saklausīt.

— Panāc šurp! … — Fransuā aicināja. — Vai dzirdi?

Viņš vēlreiz iecirta spraugā virs sarkanā kvadrāta,

un es izdzirdu kādu skaņu. Fransuā trieca vēlreiz, un atkal it kā no kāda dziļuma ķieģeļu mūra viņā pusē atskanēja klusa šķindoņa.

— Pagaidīsim saimnieku, — sacīja Fransuā. — Skaņa šķiet pazīstama.

— Ļoti pazīstama! Šķiet, kāds met smiltis pret stiklu. Kaut kas švīkst un skan … Fransuā, ko tas nozīmē?

— Pagaidīsim, — atteica Fransuā un izskrūvēja spuldzi.

Pilnīgā tumsā mēs izkūlāmies no pagraba. Rokas slaucīdami un acīm samezdamies, mēs minējām, kas tur varētu būt.

Uz liceju es negāju, grāmata mani nevaldzināja. Tad no darba pārnāca tēvs. Fransuā rosījās dārzā. Pa logu bija redzama viņa mugura. Viņš apraka ābeles. Tēvs pasauca viņu, un mēs apsēdāmies pie galda. Klusēdami ieturējām pusdienas.

— Nu, kas tur bija? — tēvs beidzot neizturēja.

— Mēs atstājām tev. Visinteresantāko atstājām tev!

— Lieliski! Kā tu noturējies? Laikam Fransuā tā ieteica?

Tēvs pameta šķīvi un, pasaucis Fransuā, kāpa lejā.

— Jūs sakāt, skan? Ļoti interesanti…

Fransuā vairākas reizes zvēla ar cērti pa sienu, un mēs no jauna tīksminājāmies par noslēpumainajām skaņām.

— Vai zināt, — sacīja tēvs, — es vispār vaļā nevērtu. Tas šķiet tik interesanti, ka baidos vilties. Bet tā var paklausīties — un iedomāties nezin ko!

Mēs iesmējāmies. Tad Fransuā sameklēja lielo lauzni un, uzmanīgi iebīdījis to spraugā, sāka ļodzīt mūri. Ķieģeļi kustējās visi kā viens gabals. Pa gadu simtiem, kas pagājuši kopš tās dienas, kad tos bija iemūrējis sencis Mehānikuss, aiziedams pie dumpiniekiem gē- ziem, kaļķi ķieģeļu starpās bija sacietējuši un kļuvuši izturīgāki par pašiem ķieģeļiem.

Vēl dažas kustības, un ķieģeļi, cits no cita neatdalījušies, izgāzās uz klona.

Uzmutuļoja apmetuma putekļu mākonis. Kad putekļi izklīda, mūsu priekšā rēgojās tumšs dobums, kurā spīdēja kaut kas apaļš, kas atstaroja elektriskās spuldzes gaismu. Tēvs uzmanīgi aptaustīja nepazīstamo priekšmetu, paņēma to rokās un pacēla pie elektriskās spuldzes. Viņa rokās bija ieapaļš blāva, tumši zaļa stikla balons. Fransuā piegāja pie dobuma, palūkojās visapkārt, bet vairāk tur nekā nebija.

Tēvs noslēpumaino trauku uzmanīgi iznesa ārā. Savu atradumu nomazgājām zem ūdens strūklas. Tēvs lēnām grozīja balonu, no kura tecēja nost gadsimtu netīrumi un putekļi. Tad viņš to noslaucīja sausu. Mēs devāmies uz kabinetu. Tagad apbrīnojamo atradumu varēja apskatīt sīkāk.

Balons bija aizbāzts ar pussatrūdējušu koka aizbāzni. Cauri stiklam bija redzams, ka iekšā kaut kas atrodas. Fransuā pasniedza tēvam vīli. Tēvs aptina balonu ar vecu avīzi un stingri uzsita ar vīli. Balons saplīsa, un tēvs attina avīzi. Zaļajās drumslās pamanījām tumši sarkanā lupatā ietītu sadzeltējušu papīru vīstokli. Tēvs uzmanīgi attina drēbi. Uz galda izbira senlaiku rakstu lapas. Dažas no tām bija rakstītas uz pergamenta, citas — uz papīra. Dažas lapas bija latīņu valodā, citas — vecfranču dialektā. Sevišķi labi bija saglabājies ciets pergamenta vīstoklis ar arābu rakstu skaidrajiem vilcieniem.

iv

Tagad vakari mums bija aizņemti. Tēvs pārnāca no darba, ilgi mazgāja pa dienu dzelteniem un zaļiem ķīmisko reaktīvu apdegumu plankumiem notraipītās rokas. Tad mēs sēdāmies pie galda un sākām šķirot atrasto rokrakstu lapiņas. Nu jau bija skaidrs, ka esam atraduši viena vai vairāku Mehānikusu vēsturi. Te bija ari kāda seno laiku tirdzniecības grāmata.

Par to tēvs brīnījās visvairāk.

— Savādi, ļoti savādi! — viņš sacīja. — Bērnībā tiku redzējis kādu senu tirdzniecības grāmatu, tieši no šiem gadiem. Mūsu tālie radinieki, Gentes Mehānikusi, bija atveduši to manam tēvam kā dzimtas relikviju.. Bet kāpēc vajadzēja tādu pašu iemūrēt? Jā, un kāpēc vispār bija vajadzīga otra grāmata?..

— Mani tas nepārsteidz, inženiera kungs. — Fransuā pasmaidīja. — Visi lieltirgotāji vienmēr iekārto vēl otru grāmatu. Vienā grāmatā raksta vienu, bet otrā ko citu …

— Jums ir aizdomas, ka …

— Nē, nē, — Fransuā mierīgi iebilda, — tas tā ir visiem, tam tā ir jābūt… Kas viss nevar notikt.. Gadās, tirgotāja palīgs par zināmu maksu izpauž citai firmai tirgotāja noslēpumus, bet tirdzniecībā bez noslēpumiem nekādi nevar iztikt…

Licejā es sāku izcelties ar uzcītību, sevišķi eksaktajās zinībās. Reiz lielīdamies nejauši pateicu, ka varu būt tikai ķīmiķis; ja ari gribētu kļūt kas cits, es to nevarētu.. Mēs, Mehānikusi, esam cēlušies no Flan- drijas senajiem alķīmiķiem.

Mans paziņojums atstāja milzīgu iespaidu, un tomēr tam par spīti nākamajā rītā Volfgangs Materns mani saņēma ar zobgalīgu saucienu:

— Zēni, ierodas Namīras lielais mags un burvis!

Es metos virsū Maternam un sadevu viņam krietni, lai gan viņa vārdi man tik nepatīkami nemaz nebija.

Es un tēvs rakstu šķirošanu sākām ar pabiezu sainīti, kurā pirmais no Mehānikusiem vēstīja par savu mūžu un piedzīvojumiem.

Pašreiz man nav šā dokumenta, bet es tik daudz reižu tiku to lasījis, ka, daudz nekļūdoties, varu to atstāstīt pēc atmiņas. Jā, Mehānikusu dzimta tiešām nebija cēlusies no bruņiniekiem …

Mūsu dzimtā nebija bijis ne bagātu lielmaņu, ne baznīcas augstmaņu; vēl vairāk, pirmais no atrasto rokrakstu lappusēm atdzimušajiem Mehānikusiem bijis netīrs un zaglīgs zeņķis ar neapskaužami zemu izcelšanos. Viņam par godu jāteic, ka savās piezīmēs viņš bijis vaļsirdīgs, savās izdarībās — attapīgs un drošsirdīgs.»