Lielais darbs jeb brīnumstasts par doktoru Mehānikusu un viņa suni Almu

Treša nodaļa ODO — PIRMĀ MEHĀNIKUSA PIEDZĪVOJUMU, NEVEIKSMJU UN PANĀKUMU APRAKSTS

I

«Es, Odo, Lježas bīskapa alķīmiķis,» — tā (ja vien atmiņa mani neviļ) savus vēstījumus sāka pirmais no Mehānikusiem, «esmu dzimis no godīgiem vecākiem man nezināmā gadā ciematā, kura nosaukumu neatceros, un sāku šo stāstu par pamācību saviem pēctečiem — mana dižā un varenā amata mantiniekiem; lai viņi vairo pieredzi un zināšanas, lai turpina šos pierakstus! Lai dievs viņiem palīdz, kā palīdzējis man manos pūliņos un daudzajos pārbaudījumos! Šobaltdien man jābrīnās, kā esmu palicis dzīvs par spīti nepārtrauktām likstām. Esmu piedzīvojis badu un mēri, esmu pārcietis karus un gūstniecību. Mana miesa glabā kara brūču un šausmīgo spīdzināšanas rīku pēdas. Esmu izcietis dižciltīgo bruņinieku dusmas un lepno bīskapu alkatību, esmu redzējis spožus turnīrus un sacēlušās tautas asiņainu apspiešanu. Manas dzīves laikā grāfistes gāja bojā un atkal atdzima. Desmitiem dažādu tautu ar saviem zirgiem mīdīja Brabantes un Namīras * senās zemes. Esmu redzējis kareivīgus garīdzniekus, kas nekad nešķīrās no šķēpa, un dievbijīgus vasaļus, kas to vien sapņoja, kā kļūt par klosteru prioriem cerībā, ka svētā vārds atvairīs kaimiņu baronu asiņainos tīko- jumus.

Ko es atceros? Atceros māju ar māla sienām un salmu jumtu; atceros savu tēvu, garu un spēcīgu zemnieku; atceros māti brēkuļu bara vidū. Es neesmu drošs, ka tas bija mans tēvs un mana māte — man vienmēr tika vairāk dunku nekā vecākajiem vai jaunākajiem brāļiem. Taisnība, tagad, mūža vakarā, man

šķiet, ka jebkurš no maniem brāļiem saņemto spērienu un pļauku tiesu varēja sajust daudz sāpīgāk nekā citiem tikušo.

Mana patstāvīgā dzīve sākās, pēc aptuveniem aprēķiniem, 1250. gadā. Man bija seši vai septiņi gadi, kad mūs, no tirgus atgriežoties, pārsteidza kāda pilsuzrauga jātnieku nodaļa. Līdzko izdzirdu troksni, izlēcu no ratiem un paslēpos krūmos. No ceļa atskanēja kliedzieni un zirgu zviedzieni. Pa ceļu ātrā gaitā aizrībināja rati, un viss apklusa. Bet es visu laiku tupēju krūmos un baidījos pakustēties.

Rītausmā piesardzīgi izlīdu uz ceļa. Uz mutes gulēja mans tēvs, auksts kā rīta zeme, uz kuras viņš gulēja. Es pieplaku pie tēva, purināju viņu aiz pleciem, bet velti. No purva lēnām vēlās bieza migla. Saule kāpa arvien augstāk un augstāk, bet migla sabiezēja, gaiss kļuva arvien saltāks. Es neraudāju. Pārāk rupja bija bijusi mana audzināšana, un mēs toreiz arī dzīvojām nežēlīgā gadsimtā. Šī piezīme var radīt izbrīnu, jo tikai nesen mēs visi bijām aculiecinieki ļoti lielajai kaujai, kurā vilnas " kārsēji, vēlēji, audēji un kalēji sakāva augstprātīgos un nežēlīgos karaļa Filipa IV * — naudas viltotāja franču bruņiniekus. Daudzi nosoda mūsu slavenos pilsoņus, ka tie šai kaujā it kā esot bijuši pārāk cietsirdīgi. Jā, mēs neņēmām gūstā lepni uzposušos asinssūcējus bruņiniekus, mēs viņus nokāvām, rāvām viņiem nost bruņas. Visi atceras milzīgo kaudzi zelta piešu pilsētas laukumā.

Mums uzspiesto cietsirdību izraisīja Roberta Artuā bruņinieku nežēlība. Viņu pašu nogalināja Varegēmas vilnas kārsējs ar šķēpu. Jādomā, ka franču bruņinieki pēc uzvaras pilsētas laukumā samestu nevis piešu, bet mūsu drošsirdīgo flandriešu galvu kaudzi.

Taču man, kas pārdzīvojis tik daudz nelaimju, skaidri redzams, ka nežēlībai tuvojas gals un ka tālu vairs nav tā diena, kad pār visām mīļās Flandrijas zemēm nolaidīsies dievišķīgais miers.

Palicis viens pats, es izdarīju to, ko manā vietā būtu darījis katrs pamests bērns — es devos ceļā. Man nebija ko gaidīt, neviens mani nemeklētu. Savu māju nemaz nemēģināju atrast, jo no tās mēs bijām tālu

aizklīduši. Es atceros, ka pabraucām garām diviem vai trim cietokšņiem, atceros lielus tiltus pāri straujām upēm. .

Tagad viss bija svešs. Priekšā melnēja mežs, pa labi slējās augšup augstie un kailie Ardenu kalni. Es gāju visu dienu. Pret vakaru, iezadzies pa kādas pils vaļējiem vārtiem, sameklēju mūku kanoniķu ēdamistabas durvis. Viens par mani apžēlojās un gribēja paēdināt, bet ēdamistabā ienākušais cienīga izskata bruņinieks aizveda mani uz citu istabu un sāka izprašņāt. Es atkārtoju savu stāstu un pateicu, ka mans nabaga tēvs arvien vēl guļ uz pils ceļa.. Dzirdētais bruņiniekam nepatika. Viņš pavēlēja saviem kalpiem izvest mani uz ceļa un aizliedza kanoniķim mani pavadīt.

Atkal zem manām kājām zibēja seno ceļu akmeņi. Tagad, kad esmu sasmēlies gudrību no daudzajām hronikām, es zinu, ka manas kailās kājas negodīgi mīdījušas akmeņus, pa kuriem soļojuši Romas Cēzara * leģioni. Tie soļojuši, lai galīgi iznīcinātu slavenās ciltis, kas apdzīvoja Brabantes un Hennegauas, Flandrijas un Artuā senās zemes. Pa šiem pašiem ceļiem gājis mūsu pirmais bīskaps — svētais Servācijs, kas nesis nabaga pagāniem krustu un Jēzus Kristus vārdu. Tiesa, cik pazīstu bīskapus, tie reti gājuši kājām, priekšroku dodami segtiem ratiem ar augstiem, dzelzī kaltiem riteņiem, un viņiem vienmēr seko vesela pajūgu rinda ar pārtiku un vīnu, ar medu un garšīgi sagatavotu gaļu, bet priekšgalā un gar malām rikšo bruņinieki — bīskapa vasaļi, bet tais senajos laikos viss varēja būt citādi.

II

Savos klejojumos es piestājos gan pie ubagiem, gan pie ceļiniekiem, kas nāca mājās vai nu no svētajām zemēm Palestīnā, vai no Romas, dzirdēju desmitiem brīnumainu stāstu par kariem un laupītājiem, par kristīgo karaļu un Austrumu kalifu tikumiem. Es centos ceļiniekiem pakalpot kur un kā vien varēdams, par algu visbiežāk1 saņemdams sitienus.

Beidzot nokļuvu pie kāda nabaga. Tas bija vecs karavīrs, viss vienās rētās un pušumos. Kreisajai rokai tam bija vairs tikai viens pirksts. Ilgus gadus viņš bija karojis ar saracēņiem Palestīnā, bet, kad Kristus karotāji krustneši svētajā karā par Kristus kapu saistījušies vasaļu atkarībā ar ļaunprātīgajiem pagāniem — Persi- jas mongoļiem, viņš nav gribējis samierināties ar tādiem zaimiem, pametis Palestīnu un atgriezies dzimtenē.

Viņa prombūtnes laikā nelielā senču muiža par parādiem tikusi atdota abatijai, un mūki likumīgo īpašnieku nelaiduši pat līdz slieksnim. Apvainots un pārskaities viņš nodevies ubagošanai un, kur varējis, — ari zagšanai.

Lai cik savādi šķiet, nozagtais tam likās garšīgāks un saldāks nekā labprātīgi pasniegtā žēlastības dāvana, jo par spīti visām savām nelaimēm viņš nekādi nespēja šķirties no atmiņām par varonīgajām kaujām, par cietokšņu sturmēšanu, par ilgajiem pārgājieniem pa sausajiem tuksnešiem, kad varonīgie Kristus karotāji mira no karstuma un slāpēm, noklādami ar savām dižciltīgajām miesām ceļu uz pagānu cietokšņiem.

Reizēm iebraucamajās vietās viņš stāstīja par saviem klejojumiem un piedzīvojumiem, bet viņa stāsti ļaudis diez ko neaizrāva, jo tai laikā jau daudzi uzdrošinājās atklāti zoboties par slaveno krustnešu varoņdarbiem, īpaši par viņu neveiksmēm.

Šis klaidonis, vārdā Gotfrīds, lāgu lāgiem mani briesmīgi sita. Jādomā, mani kaustīdams, viņš domās pārcēlās uz aplenkto pilsētu, un, ja es neizrautos no viņa rokām, acīm redzot, būtu atstiepis kājas.

Panākt viņš mani nevarēja. Atguvies un nomierinājies viņš sāka lūgties, lai piedodot viņam, vecam vīram un karotājam, un lai turpinot ceļu kopā ar viņu. Jāatzīstas, tai laikā — lai dievs kungs man piedod manus grēkus! — biju iemanījies par veiklu zaglēnu. Es vēl lāgā nespēju prātīgi apsvērt, ko var nozagt, tas bija mana saimnieka darbs, bet ielīst zemnieka pagalmā vai izvilkt kādam miegamicem maku ar dažām monētām varēju tikai es.

Reiz es ļoti ļauni piekrāpu savu saimnieku, un viņš

visu dienu lūkoja mani noķert un iekaustīt, bet tad pārskaities man uzkliedza:

— Esi nolādēts, tu blandoni un blandoņa dēls! Vai tev būt par kalpu nabagam, bet nopelniem bagātam karavīram, kam katrs su ir viņa pēdējais su! Tev jābūt par kalpu bīskapam, kam maisi pilni ar denjē un dukātiem, vai par kalpu kādam alķīmiķim, kurš pats sev taisa zeltu, cik grib, un kuram par to vēl arī samaksā! …

Pēc šiem dusmīgajiem vārdiem mans saimnieks uzreiz kaut kā nomierinājās un iegrima pārdomās. Es nekad viņu vēl nebiju redzējis tik domīgu un piegāju viņam gluži klāt. Pa paradumam viņš mani saķēra aiz auss, bet plēst neplēsa, kā to parasti darīja, tikai pievilka sev klāt un čukstēja:

— Odo, manu zēn, tu, šķiet, esi uzvedis mani uz domām. Ja darbs veiksies, tad gaļas un maizes mums būs gana un kaut kas atliks arī kausam labā Mozeles vīna, pēc kura, neslēpšu tev, esmu liels kārumnieks.

Starp mums nodibinājās miers un saskaņa. Mans saimnieks visu laiku kaut ko apsvēra, rakņājās pie krāmu tirgotājiem, šad uņ tad mani pārsteigdams ar pilnīgi neparastiem pirkumiem. Kaut kādas vara pannas un stikla pudeles … Kad mums aptrūka naudas, mēs sākām ubagot un lūdzām tik sirsnīgi, ka mums netrūktu nenieka, ja vien nebūtu tie mūsu pirkumi. Drīz mums radās papīrs un tinte vara tintnīcā. Jaunībā saimnieks bija iemācījies mazliet rakstīt, tagad viņš reizēm apsēdās un, papīru uz ādas somas uzlicis, skri- belēja ar savu zoss spalvu neticamus ķeburus, kas drīzāk atgādināja vaboles vai zirnekļus, nevis burtus.

Reiz saimnieks pārnesa kaut kur nopirktu melnu, garu apmetni ar kapuci un, apmetnī ietīstījies, man paziņoja, ka ar šodienu man viņš jāuzrunājot ne citādi kā par «Kompjenas Gotfrīdu», un katram, kas apjautāšoties par mana saimnieka nodarbošanos, jāsakot, ka viņš esot alķīmiķis un burvis, bet tas jāturot slepenībā, tas esot liels noslēpums. Uz priekšu virzījās ari mana audzināšana. Saimnieks bija izlēmis, ka viņam vajadzīgs māceklis, un sāka mani apmācīt lasīšanā un rakstīšanā. Es jau toreiz sapratu, ka cilvēki, kas apguvuši

maku lasīt un rakstīt, dzīvo daudz labak neka neizglītotie zemnieki, un es, gan tikai pa vaļas brīžiem, mācījos ļoti uzcītīgi.

Savos ceļojumos pa Austrumiem saimnieks drusciņ bija mācījies latīniski un arābiski. Tagad viņš uz laiku bija sadabūjis dažus vecus rokrakstus un stundām sēdēja pie tiem, lūpas kustinādams un savādus vārdus bubinādams. Drīz sapratu, ka viņš ir pilnīgi sagatavots jaunajai lomai, kuru bija izšķīries spēlēt, un ka mūsu klejojumi kļūs pavisam citādi.

iii

Mums izdevās iepazīties ar kādu ļoti bagātu tirgoni, kuru mūsu saimnieks vairāk ietekmēja ar savu kareivīgo izskatu un neaptēsto valodu nekā ar gudrību, bet varbūt tiklab ar vienu, kā otru.

Tirgonis mums ierādīja mazu klētiņu, kur kādreiz glabājusies labība, un sēdēja te visu savu brīvo laiku, vērodams, kā mana saimnieka vadībā tiek mūrēta kāda šais vietās neredzēta krāsns, kā mans saimnieks, nesaprotamus vārdus murminādams, iekur tajā uguni, kā piestā sagrūž un samaisa akmeņus, vistu mēslus, varžu kaulus, kurus sagādāt vajadzēja man. Ziemai iestājoties, lielā krāsns ar plato dūmvadu nāca gatava, un pirmo reizi pa daudziem gadiem mums bija silti. Drīz kāds no kalpiem pārdeva mums nošautu pūci, tad to izbāztu pakārām pie sienas, un katrs mūsu apciemotājs ar cieņu un interesi vēroja, ko daru es un mans saimnieks.

Saimnieks, acīm redzot, kaut ko bija lasījis vai dzirdējis par Lielo Darbu — alķīmiju, kas vienkāršos metālus un vielas pūlējās pārvērst cēlmetālā zeltā. Bet, būdams, kā tagad mēdz sacīt, alķīmiķis suflieris, tas ir, alķīmiķis, kas strādā nevis pēc senajiem Trīskārtdižā' Hermeja vai Panopolitānijas Zosima rokrakstiem vai arī nevis pēc tikpat drošiem un saprātīgiem darbiem, bet pēc paša plāna un ierosmes, viņš mēģināja, kā es sākumā domāju, atrast kādu savu recepti svina pārvēršanai zeltā. Tomēr īstenībā mans saimnieks domāja

tikai par to, kā zeltu padarīt līdzīgu… kādam necēlam metālam. Un, kad mums izdevās nopirkt kādu mazu trauciņu, pilnu ar dzīvsudrabu, viņa mēģinājumi tūlīt sekmējās.

Drīz vien tirgonis kļuva nepacietīgs.

Mans saimnieks, Kompjenas Gotfrīds, tikai zobojās par viņu, bet strādāt strādājām ļoti cītīgi. Beidzot viņā man parādīja tik žilbinoši baltu sudraba monētu, ka, saules stariem uz to krītot, no tās šķita izplūstam it kā spīdīgi matiņi. Es viņam aizrādīju, ka tā drīzāk izskatās pēc svina, nevis pēc sudraba monētas, jo tā ir ļoti smaga. Šis aizrādījums saimnieku apbēdināja, bet viņš ar mani bija vienis prātis. Viņš aizsūtīja pakaļ tirgonim, uzaicinādams viņu piedalīties pirmajā un varbūt neveiksmīgajā mēģinājumā, kurā mēs ar dieva palīdzību mēģināšot svinu pārvērst zeltā. Tirgonis neatnāca viens — kopā ar viņu bija draugi, kalpi un komiji. Mēs ar saimnieku karsti un ilgi lūdzāmies, lai dievs mums piešķir veiksmi Lielajā Darbā, bet klētiņā visu laiku nāca cilvēki. Starp viesiem bija arī kāds padzīvojis bruņinieks, kas ļoti vērīgi pētīja mūsu tīģe- ļus un podiņus ar dažādajām vielām.

Arā bija auksts, ļēpāja sniegs, viesi drūzmējās gar karsto krāsni, bet saimnieks aizrādīja, ka visiem jāsa- ejot pie sienas, citādi varot gadīties, ka mēģinājums nemaz neizdodoties. Kad viņš tā sacīja, bruņinieks nodrebēja un aizklāja seju ar rokām. Tā viņš rokām aizklātu seju nosēdēja visu vakaru aiz iemesliem, par kuriem pastāstīšu vēlāk.

Saimnieks laida no rokas rokā svina monētu ar Vācijas ķeizara Fridriha II attēlu. Katrs, kas atradās istabā, apliecināja, ka monēta ir no svina un ka viltojuma nav. Monēta nonāca atpakaļ pie saimnieka, bet viņš to neņēma, ar laipniem vārdiem viņš lūdza mūsu tirgoni paturēt kādu laiku monētu savās rokās, lai nerastos aizdomas. Tad viņš lika man piesviest krāsnī ogles un uzlikt uz uguns mazo dzelzs tīģeli..

Līdzko tas bija padarīts un tīģelis sakarsis, mans saimnieks iebēra tajā pulveri no maza podiņa, iepilināja dažus pilienus eļļas un, kad mūsu istaba bija piedūmojusi un pietvanējusi un visi sākuši šķaudīties un

berzēt acis, lūdza tirgoni ielikt sakarsētajā tīģelī svina monētu. Kad tas bija izdarīts, saimnieks sāka atkārtot noslēpumainos burvju vārdus, piebikstījis man pie sāniem, mādams, lai es darot to pašu.

Pēc brīža saimnieks paziņoja, ka Lielais Darbs ir galā.

Visi ar nepacietību gaidīja, kad izņems āra monētu, un es pēc saimnieka pavēles iešāvu tīģelī drusciņ ūdens.

Man jāteic, ka es, gan pa pusei iepazīstināts ar mēģinājuma noslēpumiem, tomēr droši vien uztraucos vairāk par citiem, jo viegli varēju iedomāties, ko ar mums izdarīs tirgonis un viņa viesi, ja pārvēršanās nenotiks. Beidzot saimnieks pateica, ka tīģelī drīkstot ieskatīties. Pirmais piegāja tirgonis un uztraukumā drebošu balsi sacīja:

— Tur.. tur spīd …

Viņš pastiepa roku un izcēla spīdošu zelta monētu. Monētu laida no rokas rokā. Tā vēl bija diezgan karsta, un to svaidīja no plaukstas plaukstā, appūzdami grozīja no vienas puses uz otru.

— Zelts, īsts zelts! — runāja visapkārt.

Visvairāk priecājās tirgonis. Viņš atraisīja savu zu-

teni un izbēra uz galda pāris desmit sudraba monētu.

— Jūs, — viņš sacīja saimniekam, — tos viegli pār- vērtīsiet zeltā!

Uz to mans saimnieks iebilda, ka mēģinājumi tikko sākušies, ka daudz vajadzīgo pulveru un eliksīru viņš izlietojis pētījumu priekšdarbiem un ka viņam būšot vajadzīgs arī īsts zelts. Tirgonis solījās palīdzēt arī turpmāk, un visi pamazām sāka posties projām no mūsu laboratorijas. Mēs pacietīgi gaidījām, līdz visi aiziet, kad pēkšņi pamanījām, ka istabas kaktā arvien vēl sēž pavecais bruņinieks tāpat ar rokām aizklātu seju.

— Kungs, — es paklanījos bruņiniekam, — mans saimnieks, Kompjenas Gotfrīds, ir noguris un grib atpūsties.

— Kompjenas … — klusi un, kā man likās, zobgalīgi atkārtoja bruņinieks. — Kompjenas..

Mans saimnieks pienāca tuvāk, viņš bija satraukts un cieši lūkojās sēdošajā bruņiniekā.

Pavecais bruņinieks atklāja seju. Mans saimnieks spēji atkāpās un klusi izdvesa:

— Hartmans fon Ešenbahs! …

— Gotfrīd, — atčukstēja bruņinieks, — es tevi, draudziņ, uzreiz pazinu! Un atmiņā atausa draugi un biedri. Arī Herakliona sturmēšana… Tu esi godīgs kristietis un karavīrs! Tava vieta ir mūsu vidū, tu būsi jebkura bruņinieku garnizona gods un lepnums. Bet šo riebekli…

To pateicis, bruņinieks izrāva zobenu un ar tā galu skāra mūsu izbāzto pūci, taču saimnieks satvēra viņu aiz rokas un piespieda nolaist zobenu.

— Hartman fon Ešenbah, — iesāka mans saimnieks.

— Es vairs nevaru būt karavīrs! Vai redzi! — Viņš izstiepa pret bruņinieku savu sakropļoto kreiso roku.

— Kam gan vajadzīgs vecs un godīgs karavīrs? Apstākļi ir stiprāki par mums abiem, Hartman fon Ešenbah! Trūkst vārdu, lai atstāstītu pazemojumus, kas man bija jāpārdzīvo. Tici man, tagad mans stāvoklis ir nesalīdzināmi labāks. Beidzot man ir sava pajumte, siltums, man ir uzticams, tikpat vientuļš kalps kā es.

— Roka neko nenozīmē! — stūrgalvīgi atsāka bruņinieks. — Es pazīstu tavu drosmīgā karavīra sirdi…

— Bads, aukstums un tālie ceļi padarījuši to mīkstāku par vasku, Hartman.. Lai es gāju kur iedams, savu zobenu un bagāto pieredzi piedāvādams, labākajā gadījumā man pasniedza gabalu maizes … Odo, manu zēn, — viņš sacīja man, — aizskrej un atnes drusciņ vīna …

Kad atgriezos, abi vecie vīri aizgūdamies kavējās atmiņās par sadursmēm ar saracēņiem un turkiem, abi jutās pacilāti un jaunāki. Viesis uzņēma kādu nebēdnīgu dziesmu, bet mans saimnieks drebošu balsi vilka līdzi piedziedājumu. Pēc pirmās vīna glāzes bruņinieks runāja atkal:

— Es tevi, Gotfrīd, nenosodu. Kas nostaigājis tādu ceļu kā mēs, daudz labāk ko saprot nekā šie atēdušies lopi, kuri simtiem barojas pie dižciltīgajiem vasaļiem un baroniem Francijā un Vācijā un kuri tikai aiz pārpratuma ir bruņinieku kārtā. Aplaupīt tirgoni un aiz

vest kaimiņa lopus — tie ir tie kari, kuros viņi vel spēj karot. Un tomēr ir slikti, ka tev iznāk nodoties krāpšanai…

— Vai tu… ko? Vai tu ko saprati? — saimnieks uztraukts noprasīja.

— Kā lai nesaprot! Kad karstā monēta gāja no rokas rokā, man vajadzēja tai tikai pieskarties, lai uzreiz sajustu īstu zeltu. Bet ka tas bija balts … Nu, par to jāpajautā šim zēnam, jo viņš droši vien to satrinis ar Merkūriju jeb dzīvsudrabu, kā citādi sauc šo apbrīnojamo, šķidro metālu. Karsējot dzīvsudrabs no zelta iztvaiko.. Par tādiem trikiem jau dzirdēju Bizantijā… Bet, ja nu mānīt, tad mānīt! Ko tu tirgoni plucini pa druskai? Tavā vietā es rīkotos drošāk un, vienā rāvienā paņēmis lielāku naudas summu, atmestu šo riebīgo un ķecerīgo nodarbību, jo nav zināms, ko par to vēl sacīs bīskaps.. Bet tas ir viņš, kas mani atsūtīja pie tevis. Ja es nebūtu tavs draugs, tu sen jau būtu krātiņā. Taču bīskapa pilī mīt kāds pašapzinīgs un ļoti bagāts vikonts. Ja darbu nostrādātu smalki, no viņa varētu izmānīt labu naudu, jo viņš daudzkārt ar skaudību izteicies, ka visiem, pat mūkiem esot savi alķīmiķi, tikai viņam vien neesot. Likšu viņam saprast… Ja viņš par tevi ieinteresēsies, tad, Gotfrīd, ņem un piešmauc viņu! …

— Būtu vienkāršāk, — teica mans skolotājs, — ja man būtu kaut jel strēmelīte no kāda veca dokumenta. Grūti ticēt, ka nevienam nepazīstams alķīmiķis, Kompjenas Gotfrīds, atklājis Lielā Darba noslēpumu. Daudz ticamāk būtu, ka vienkārši esmu mācējis izlasīt jau atklātu noslēpumu vai arī pratis to nozagt.

— Tava laime, ka man tāds rokraksts ir! Es tev to atsūtīšu. Kāds dižciltīgs saracēnis, kad uzbrukām viņa karavānai, lūdzās, lai es tikai atstāju viņam šo rokrakstu un paņemu visus preču saiņus. Viņš rāpoja uz ceļiem pie manām kājām un piedāvāja par rokrakstu lielu izpirkuma naudu. Šis saracēnis visu laiku atkārtoja: «Džafir, Džafir!»

— Džafir? Tas jau ir lielais Hēbers * musulmaņu izrunā!

— Es, Gotfrīd, visu izkārtošu …

Vecie vīri vēlreiz sadzēra, un mūsu viesis devās ārā, kur viņu, izrādās, gaidīja neliels pulciņš karavīru, gabali pieci, kas drīzāk izskatījās pēc rēgiem, jo slapjais ķēpas sniegs bija noklājis viņu bruņas no galvas līdz kājām.

rv

Drīz pie mums ieradās Julihas vikonta Adalberona sūtnis.

— Odo, paslēpies, — sacīja mans saimnieks, kad pie mūsu mājas bija dzirdams troksnis, — tevi neviens nedrīkst redzēt…

Sūtnis ļoti pieklājīgā veidā aicināja manu saimnieku pie dižciltīgā kunga Julihas vikonta, kurš gribot nodot viņa rokās no Austrumiem atvestu dārgu dokumentu ar alķīmijas visdziļākajiem noslēpumiem. Sūtnis ari piebilda, ja mans saimnieks būšot no tiem krāpniekiem, kuru savairojies bez sava gala un kuri, slēpdamies aiz nesaprotamu vārdu lasīšanas, balagāna jokus ceļot priekšā kā seno Hermeja filozofu * dižo mākslu, lai viņš labāk paliekot mājā, jo vikonts esot taisnīgs un ātrs tiesas spriedējs.

Mans saimnieks izlikās ļoti interesējamies par vikonta dokumentu un, apliecinājis, ka viņa māksla esot īsta un bez kādas krāpšanas, devās sūtnim līdzi.

Saimnieks pārnāca tikai nākamajā dienā un parādīja man pergamentu, par kuru viņam bija stāstījis Hart- mans fon Ešenbahs.

— Varbūt tajā slēpjas alķīmijas noslēpumu noslēpums, bet arābu valodu es tik daudz neprotu, lai pergamenta saturs man kļūtu saprotams, — sacīja saimnieks.

Pēc dažām dienām sūtnis bija atkal klāt, un mans saimnieks lūdza darīt vikontam zināmu, ka arābu dokumentā patiesi esot īsts zelta pagatavošanas noslēpums. Ja vikontam labpatiktu ierasties viņa nabadzīgajā darbnīcā, tad viņš — pats vikonts — saimnieka vadībā varētu veikt visus Lielā Darba noslēpumus un iegūt alķīmisko zeltu.

Saimnieks, gan no vikonta baidīdamies, ar gaidāmo darbu bija ļoti apmierināts …

No trim zelta monētām mēs izkausējām trīs mazus stienīšus, un, kad tie bija gatavi, saimnieks atvēra koka lūku un mēs nokāpām pagrabā.

— Odo, — saimnieks sacīja, — visa mana cerība ir uz tevi. Es tevi noslēpšu te. Tev būs ūdens un maizes papilnam. Es iestāstīšu vikontam, ka jānogaida vesela diena, lai mēģinājums izdotos. Nakti tu izlīdīsi no pagraba, ieliksi tīģelī šo zelta gabaliņu un atkal noslēpsies. Rīkojies tikai ļoti klusītēm, jo sardze var noklausīties.

Tā arī izdarījām.

Vikonta ierašanos es nevarēju redzēt, bet grīda līgojās zem viņa smaguma. Viņš runāja skaļi un pavēloši. Dzirdēju viņu sarunājamies ar manu saimnieku, grabināmies pie mūsu plļfs, taisot eliksīru, kam dzīvsudrabs būs jāpārvērš zeltā. Tad, pavēlējis saviem karavīriem stingri apsargāt māju, viņš aizjāja. Iestājās klusums. Kādu laiku nogaidīju, uzmanīgi izlīdu no pagraba, aiztaustījos līdz krāsnij, dzīvsudrabu izlēju uz grīdas un vēl siltajā tīģelī ieliku zelta stienīti, ko mēs pirms tam bijām izkausējuši no zelta monētas. Tad es atkal ielīdu pagrabā un, pašam nemanot, aizmigu. Kad pamodos, pa grīdas spraugām jau spraucās dienas gaisma un virs manis rībēja soļi.

Vikonts bija sajūsmināts. Sanākušajiem bruņiniekiem un karavīriem viņš iztēloja brīnumaino mēģinājumu «bez kādas krāpšanas», jo viņš pats ar savu roku esot ielicis tīģelī vajadzīgās vielas un eliksīrus, kas dzīvsudrabu padarījuši pastāvīgu un līdz ar to pārvērtuši zeltā.

— Tagad man ir savs alķīmiķis! — dzirdēju augšā sakām. — Man atliek tikai viņu… pakārt, lai ne ar ko neatšķirtos no sava kaimiņa!

So rupjo joku uztvēra augšā esošie cilvēki, kam, acīm redzot, bija labi zināma skaudība, kas grauza vikonta sirdi.

— Atliek tikai vēlreiz visu pārbaudīt, — viņš pēc brītiņa turpināja. — Un par jūsu noslēpumu — par

tā saucamo eliksīru es jums samaksāšu ar īsta dabiskā zelta tūkstoš monētām. Tikai vēl vienu pārbaudi!

Grūti atstāstīt manas nākamās nakts mokas. Ūdeni es vieglprātīgi biju izdzēris, un nu mani mocīja aukstums un neciešamas slāpes.

Tikko nogaidījis augšā visu nomierināmies, es ar skubu izlīdu no pagraba, žigli aizlavījos līdz tīģelim, izlēju no tā dzīvsudrabu un ieliku tīģelī otru zelta gabaliņu no tiem, ko ar gudru ziņu man bija iedevis saimnieks.

Mēģināju atrast kaut ko ēdamu, kad pie durvīm atskanēja vikonta pieliktās sardzes balsis, un es izbijies metos pagrabā. Ja vikontam ienāks prātā trešo reizi pārbaudīt «eliksīra» darbību, es šausmās domāju, man būs slāpēs un badā jānomirst. Bet to piedzīvot man negribētos …

v

Nākamajā dienā mani pamodināja balsis augšā. Visi runāja satraukti, acīm redzot, zelta stienītis gāja no rokas rokā.

Es līksmoju un, troksni izmantodams, straujām kustībām pūlējos sasildīt notirpušos un nosalušos locekļus. Pēkšņi iestājās klusums, un es izdzirdu vikonta skaļo balsi.

— Kompjenas Gotfrīd, — svinīgi iesāka vikonts, — jūs parādījāt mums savu cildeno mākslu, kā pārvērst dzīvsudrabu zeltā! Jūs sagādājāt man cildena prieka izjūtu, ka man pašam ir savs alķīmiķis … Bet mans prieks nebūtu pilnīgs, Kompjenas Gotfrīd, vai kā jūs vēl citādi godā, ja es nevarētu jūs pakārt.. visi sacītu, ka vikonts Adalberons ir vientiesis, ka viņš uz- ķēries uz nabadzīga krāpnieka makšķeres un vēl tīko iekļūt grāfos … Tā runātu, bet tā neviens nesacīs. Nesacīs tāpēc, ka esmu daudz lielāks mags un burvis, Kompjenas Gotfrīd, nekā jūs. Ja pirmo reizi es tiešām iešļācu tīģelī šo smirdīgo dziru, kuru tu, klaidoni, uzdevi par brīnumeliksīru, tad otro reizi… otro reizi es visu atstāju, kā bija. Es neizrunāju nevienu zilbi no

tiem velna buramiem vārdiem, kas tur stāv tai lapā. Es neielēju nevienu pilīti «eliksīra». Es tik tāpat vien aptaustīju tīģeli krāsnī un, sargus pielicis, aizgāju… Un dzīvsudrabs pārvērtās zeltā! … Jā, ar savu viltīgo krāpšanu tu, Gotfrīd, velns zina kas tu tāds, esi pelnījis zeltu. Un to tu dabūsi! 2uo, Robert, paņemiet desmit monētas, lieciet apzeltīt karātavas un uzraujiet tajās šo nelieti jau pirms saules rieta! … Tu, Kompjenas Gotfrīd, karāsies zelta karātavās!

Es izdzirdu, kā iebrēcas saimnieks, kā izrauj zobenus no makstīm..

Drīz virs manas galvas kaut kas nodārdēja, kāds dauzīja mūsu sūri grūti iegādātos stikla traukus. Sāka skanēt cirvji. Bruka mūsu mitekļa sienas, kur bijām pavadījuši tik daudz jauku brīžu darbā un pārdomās, kur mums bija silti, mājīgi, kur bijām paēduši…

Neticamu baiļu un satraukuma pārņemts, es klausījos, kas notiek augšā. No runām es sapratu, ka māja tiks sagrauta un nodedzināta, jo kāds naktīs esot tīģelī ielicis zeltu. Šis «kāds» biju es pats … Tādējādi man vajadzēja izvēlēties vai nu apzeltītās karātavas, vai sārtu, par ko mūsu klēti pārvērta vikonta kalpi.

Naktī māja uzliesmoja. Liesmu mēles šaudījās pa spraugām virs manas galvas. Man jāatzīst, ka sākumā siltums bija tīri patīkams un līdz ar siltumu ausa arī cerība. Vikonta ļaudis, pārliecinājušies, ka māja deg, pameta to, un es dzirdēju daudzu aizauļojošu zirgu di- poņu.

Bet man uzglūnēja jauna nelaime. Lūka, kas, acīm redzot, bija ar baļķiem aizgāzta, nebija atverama. Visus savus spēkus sasprindzinājis, veltīgi izpūlējos, lai kaut drusciņ to paceltu. Beidzot pēc lielām pūlēm uz lūkas uzkritušo baļķi dabūju nost un izlīdu laukā. Sagrautā māja gruzdēja, sniga biezs sniegs, kas čūkstē- dams noslāpēja uguni. Gar degošiem haļķiem spraukdamies, es apsvilis izkūlos no mājas, apdzēsu gruzdošās drēbes un devos uz meža pusi. Drebēdams un acis atpakaļ mezdams, vilkos gar mežmalu. Rīta pusē es izkļuvu uz daudzu zirgu un kājnieku izmīdīta ceļa. Sniegs sāka kust, debess bija skaidra, un saule spoži spīdēja. Pēkšņi tuvējā pakalnā iemirdzējās kaut kas

spožs. Tuvumā neviena nebija. Kad piegāju klātāk, manā acu priekšā atklājās šausmīga aina: mans saimnieks karājās pie zeltā spīdošajām karātavām. Kā neprātīgs pieskrēju klāt un apkampu salto koka stabu. Caur asarām saskatīju kādu dēlīti ar piestiprinātu uzrakstu. Tā jēgu uzreiz vis nesapratu:

Kādreiz es mācēju pagatavot dzīvsudrabu daudz pastāvīgāku, bet tagad pats esmu padarīts daudz pastāvīgāks.

Aizmugurē atskanēja soļi. Es strauji apsviedos un ieraudzīju bruņinieku pilnā kaujas tērpā. Es viņu pazinu: tas bija tas pats krustnesis, kas dzēra vīnu un dziedāja dziesmas kopā ar manu saimnieku. Piekalnē sastinguši stāvēja arī apbruņoti jātnieki.

Bruņinieks lēnām izvilka šķēpu un pārcirta valgu. Vairāki kalpi metās viņam palīgā, saudzīgi pacēla mana saimnieka miesas un aiznesa. Bruņinieks noplēsa uzrakstu un pasniedza to man. To bija sūtījis Julihas vikonts, un tas bija uzrakstīts uz pergamenta ar arābu rakstu zīmēm. Es to rūpīgi noglabāju uz krūtīm.