Lielais darbs jeb brīnumstasts par doktoru Mehānikusu un viņa suni Almu

PIEZĪMES

30. lpp. Hermejs Trlskārtdižais (Trismegistos) — grieķu mitoloģijā ganību un ganāmpulku, ģimnastikas un daiļrunības dievs. Par Trīskārtdižo to sauca tāpēc, ka laika posmā, kad grieķi bija kolonizējuši Ēģipti, to sāka uzskatīt par rakstu, mākslas, zinību, kā arī alķīmijas radītāju. Ar Hermeja vārdu saistījās viduslaikos izplatītais alķīmijas kā «Hermeja mākslas» nosaukums; alķīmiķi dēvēja sevi par «Hermeja filozofiem».

33. lpp. Filozofu akmens — fantastiska viela, ar kuru alķīmiķi cerēja necēlos metālus, pirmām kārtām varu un svinu, pārvērst cēlajos metālos — zeltā un sudrabā. Filozofu akmeni dēvēja arī par «tinktūru», «sarkano akmeni», «dzīvības eliksīru», «filozofu vadītāju» utt.

Interesanti, ka senatnē cilvēki, nemācēdami precīzi nosacīt kausējumu fizikālās īpašības (piemēram, īpatsvaru), bieži vien ar zeltaini dzeltenas krāsas kausējumiem atzina par pierādītu metālu pārvēršanas iespējamību. Zināmi arī gadījumi, kad karaļi pavēlējuši kalt «zelta» monētas no neīstā, alķīmiskā zelta, izraisot ļoti smagas sekas daudzu zemju saimniecībā.

G ē z i — tā sauca tautas sacelšanās dalībniekus, kas cīnījās uz sauszemes un jūras ar spāniešu algotņiem, kas bija sagrābuši Nīderlandi. Tulkojumā gēzi nozīmē «nabagie».

38. lpp. Seno Brabantes un Namīras zemi… — feodāļu zemes viduslaiku Beļģijā.

39. lpp. Karalis, naudas viltotājs… — te Odo Mehānikuss, acīm redzot, domā Kurtrē pilsētas tuvumā notikušo kauju, kas pazīstama kā «piešu kauja». 1302. gada 11. jūlijā notika Flandrijas amatnieku un pilsētnieku divdesmit tūkstošu lielā kājnieku karaspēka kauja ar četrdesmit septiņu tūkstošu lielo bruņinieku jātnieku armiju, Francijas karaļa Filipa IV Skaistā bruņiniekus pilnīgi sakāva. Odo sauc Filipu IV par naudas viltotāju. Šāds pievārds ir precīzāks, jo Filips IV iedzīvošanās nolūkos bija uzsācis naudas

pārkalšanu. Tauta šo naudu pamatoti atzina par neīstu, par viltotu. Kauja saviļņoja visu Eiropu. Pēc dažiem gadiem (1315. gadā) Francijas karalis Ludviķis X uzsāka lepnu karagājienu, lai pārmācītu «vienkāršo tautu». Bruņinieku ekspedīcija, uzsākusi karagājienu septembrī, iestiga rudens dubjos, līdz Flandrijai nemaz netikusi.

40. lpp. Soļojuši Romas Cēzara leģioni… lai iznīcinātu Brabantes un Hennegauas ciltis… — Romas karaspēks niknās kaujās ap 57. gadu p. m. ē. iekaroja teritoriju, kurā vēlāk izveidojās Beļģija. Iekarošanas gaitā tika masveidā iznīcināti turienes ķeltu cilmes iedzīvotāji. So cilšu kopējais nosaukums — beļģi. Rūdījušies biežajās kaujās ar kareivīgajām ģermāņu ciltīm frankiem un frīziem, beļģi nikni pretojās romiešu leģioniem. Par to atriebjoties, romieši apkāva visus šo cilšu vīriešus, kā tas, piemēram, notika ar eburoņu cilti.

47. lpp. Džāfirs ibn Haijans (viduslaiku ķīmijas literatūrā pazīstams ar vārdu Hēbers, dzimis ap 721. gadu, miris 815. gadā) — izcils arābu zinātnieks. Viņa paša darbos alķīmija tuvinās praktiskajai ķīmijai. Viņš pirmo reizi aprakstijis daudzas ļoti svarīgas ķīmiskas operācijas — kā, piemēram, sublimāciju, destilāciju, kristalizāciju u. c. Lai gan Džafirs arī lūkoja iegūt alķīmisko zeltu, taču viņa darbos ir ārkārtīgi vērtīgi padomi audumu krāsošanā un metālu kausēšanā, kā arī daudzu ļoti svarīgu ķīmisko vielu iegūšanas metodes. Viņam piedēvē daudzus vēlāku laiku nepazīstamu autoru uzrakstītus darbus.

48. lpp. Hermeja filozofi — sk. piezīmi 30. lappusē.

55. lpp. Panaceja — viens no filozofu akmens nosaukumiem. Līdzās spējām it kā pārvērst necēlos metālus sudrabā un zeltā filozofu akmenim piedēvēja arī citas brīnišķīgas īpašības, piemēram, spēju dziedināt visas slimības, atdot jaunību utt.

56. lpp. Ēģiptes «porcelāns» — Tā kļūdaini dēvēja izstrādājumus no senās Ēģiptes krāsainā fajansa.

61. lpp. Karkasona — viena no pirmajām viduslaiku pilsētām Dienvidfrancijā. Tās cietokšņa mūri saglabājušies līdz mūsu dienām.

74. lpp. Avicenna — izcilā tadžiku dabas pētnieka, ārsta, matemātiķa, filozofa un dzejnieka Abu Ali ibn Sina latinizētais vārds (dzimis ap 980. gadu, miris 1037. gadā). Viņš gan neatzina, ka iespējama metālu pārvēršanās, taču viņam piedēvēja daudzus darbus alķīmijā.

Avenzoars — viena no alķīmijas autoritātēm.

R a z e s s — slavenā arābu zinātnieka Abu Bekra ibn Muhameda ar-Razi latinizēts vārds. Viņš turpināja Džafira ibn Haijana darbu. Smalks eksperimentētājs, kas sniedzis daudzus praktiski svarīgus padomus. Miris 923. gadā.

Mūki minorlti — franciskāņi, katoļu mūku ordeņa locekļi. So ordeni XIII gadsimta sākumā Rietumeiropā nodibinājis Asizes Francisks. Par savu galveno uzdevumu ordenis uzskatīja katoļu baznīcas autoritātes nostiprināšanu. Ordenis bija paklausīgs un ļoti elastīgs Vatikāna ierocis, jo pēc ordeņa statūtiem vienkāršie mūki deva nabadzības solījumu un apmetās uz dzīvi nabadzīgās tautas vidū.

75. lpp. Lesteras grāfs Simons de Monfors, balstīdamies uz neapmierinātajiem baroniem, bruņiniekiem, brīvajiem zemniekiem un pilsētniekiem, vadīja cīņu pret Anglijas karali Henriju III. Lūisas kaujā 1264. gada 14. maijā Monfors pilnīgi sakāva karaļa karaspēku, saņemdams gūstā karali, viņa brāli un dēlu Eduardu. Monfors sasauca Anglijas vēsturē pirmo sapulci, kurā līdz ar baroniem uzaicināja pilsētu un atsevišķu grāfistu pārstāvjus. So notikumu uzskata par Anglijas parlamenta aizsākumu. Taču Monfora vadītā kustība, viņam pašam to negaidot, sāka vērsties dziļumā. Zemnieki, izmantodami feodāļu savstarpējās ķildas, sāka dedzināt un postit muižas. Baroni, Monfora atbalstītāji, izbijās no vispārējās zemnieku sacelšanās un pārgāja no gūsta izbēgušā karaļa dēla Eduarda pusē. Ivšemas kaujā 1265. gada 4. augustā Monfora karaspēku sakāva un viņu pašu nonāvēja. Tautas sacelšanās piespieda valdošās šķiras «aizmirst» savas nesaskaņas un izlīgt. Daudzus sacelšanās dalībniekus un ievērojamus Monfora piekritējus sodīja ar nāvi.

76. lpp. Akvitānijas karaliste — tā sauca Francijas iaļu, kas laiku pa laikam piederējusi Anglijas karaļiem.

83. lpp. Roberts Grosetests — Oksfordas universitātes profesors (vēlāk — Linkolnas bīskaps). Viens no pirmajiem viduslaiku zinātnes pārstāvjiem, kas lielu vērību veltīja dabas zinātnēm. Viņš apšaubīja Aristoteļa darbus, tolaiku baznīcas sholastikas pamatu. Savos matemātikas traktātos viņš neaprobežojās ar baznīcas atzīto autoritāšu studēšanu, bet savas tēzes pamatoja ar mēģinājumiem un praksi. Viņš bija izcilā zinātnieka un dabas pētnieka Rodžera Bēkona (1214.—1294.) skolotājs un draugs. Savos darbos Rodžers Bēkons paredzējis jau daudz ko tādu, ko vēlāk attīstīja cits angļu zinātnieks — Frensiss Bēkons (1561.—1629.). Kārlis Markss atzina Rodžeru Bekonu par visdrosmīgāko domātāju starp angļu zinātniekiem sholastiem.

85. lpp. Suleimana pantakls — viens no alķīmijas simboliem, kas apzīmēja Lielā Darba nobeigumu. Nākamajā lappusē sniegsim vairākus šādus alķīmijas simbolus.

90. lpp. Stefans Emmenss — viltus zinātnieks, kas mēģināja visiem iegalvot, ka viņš tiešām atklājis alķīmijas noslēpumu. Stefans Emmenss patiesi organizēja kaut ko līdzīgu sindikātam. Emmensa ricibu atmaskoja D. Mendeļejevs savā rakstā «Zelts no sudraba».

93. lpp. Tomass Alva Edisons — slavenais amerikāņu izgudrotājs.

4 c A

sabiezēšana vanna

svina oksids padarīt uguni nezūdošu

atlaidināts varš

karaļūdens (koncentrētu skābju maisījums: viena daļa slāpekļskābes un trīs daļas sālsskābes). Sāds maisījums šķīdina zeltu un vēl citus metālus, kas nešķīst citās skābēs.

alauns, arī samaisīšana

neveldzētie kaļki

— uguns — gaiss

• sērs

Lielais Darbs

• vasks

• vārīšanās

• Lielā Darba gadskārt

arsēns

sublimēšana

zelts, ari Saule

akmepsāls

• dzelzs

— retorte

— spirts

— etiķis

— pelni

— boraka

ziepes sārms

aiztriepšana cietā sāls slāpekļskābe svins talks

vīnakmens

— atnalgama

— Suleimana pantakls

— ūdens vanna

LI Kerijs — amerikāņu ķīmiķis. Viņa izcilie sudraba īpašibu pētījumi, it īpaši viņa iegūtais modificētais dzeltenas krāsas sudrabs, ļāva Emmensam nākt klajā ar saviem «atklājumiem». Lī Kerijam nebija nekāda sakara ar krāpnieku JEmmensu.

94. lpp. Nikolass Flamels — viduslaiku alķīmijas pusleģen- dāra persona. Tika uzskatīts, ka viņš 1382. gadā (līdz tam bijis nabadzīgs manuskriptu pārrakstītājs) atklājis metālu pārvēršanas noslēpumu. Parīzē viņš iekārtojis desmitiem nabagmāju, baznīcu un lūgšanas namu. Līdz 1732. gadam viņa vārdā, pēc viņa novēlējuma, Parīzes nabagiem izsniedzis žēlastības dāvanas. Leģenda Flamela pēkšņi radušos bagātību izskaidroja ar Lielā Darba «sekmēšanos».

96. lpp. Rentgens — ievērojams vācu fiziķis. Atklājis un izpētījis tagad tehnikā un medicīnā plaši izmantoto tā saucamo X staru (rentgena staru) īpašības.

Ramzejs — angļu fiziķis un ķīmiķis, kas kopā ar ievērojamo fiziķi Reliju atklāja cēlgāzi argonu. Viņš atdalīja arī hēliju.

97. lpp. I z ī d a — sena ēģiptiešu auglības dieviete. «Izīdas vēstule dēlam Horam» ir bijusi īstenībā. Vēstulē pieminēts pareizs minējums, ka ar parastajiem līdzekļiem nav iespējams panākt metālu pārvēršanos. Elementu pārvēršanos ļāva īstenot tikai kodolfizikas attīstība. Lai gan fizikas laboratorijās iegūst mākslīgo zeltu, to izlieto tikai zinātniskajos pētījumos. Protams, senatnes un viduslaiku alķīmiķi nevarēja zināt, ka metālu transmutāciju nevar panākt ne ar kādām ķīmiskām reakcijām — tam nolūkam bija vajadzīgas zināšanas par atoma kodola uzbūvi, kas ķīmiskajās reakcijās nepiedalās. Elementa ķīmiskās īpašības nosaka tā ārējie vērtības elektroni, kodola elektronu apvalka uzbūve.

106. lpp. Flamengans — flāmu nacionālists. Pēc pirmā pasaules kara (1914.—1918.) Beļģijas valdība orientējās uz Franciju, atbalstīdama valoņus un kurinādama tautību naidu. Vēlāk flāmu nacionālistu kustību mēģināja izmantot Hitlers, uzmezdamies par «vācu minoritāšu aizstāvi». Flāmi tomēr visai drīz iepazina šīs «aizstāvības» patiesos nolūkus.

Valoņi un flāmi. — Beļģijas dienvidu daļu apdzīvo va- loņi, kas kultūrā un valodā ļoti radniecīgi ziemeļfrančiem; Beļģijas ziemeļu daļu apdzīvo flāmi, kas runā savdabīgā rietumvācu valodā.

111. lpp. Reksisti — beļģu fašisti. Beļģu tautas naids pret fašistiskajiem iebrucējiem bija tik liels, ka pat Beļģijas okupācijas- laikā reksisti savas sapulces noturēja vācu durkļu apsardzībā.

116. lpp. Omārs Bredlijs — amerikāņu ģenerālis, amerikāņu Eiropas «invāzijas armijas» 12. grupas pavēlnieks otrajā pasaules karā. Montgomerijs komandēja angļu divīzijas. Koordinācijas trūkums un cenšanās novelt atbildību no sevis radīja daudzus sarežģījumus angļu un amerikāņu karaspēka kopējās operācijās kontinentā.

118. lpp. Pjerlo valdība — katoļa Pjerlo vadītā Beļģijas buržuāziskā valdība. Pēc Beļģijas atbrīvošanas no fašistiskajiem vācu okupantiem Pjerlo valdība, Anglijas un ASV atbalstīta, sāka vajāt Pretošanās kustības cīnītājus, izraisīdama bruņotas sadursmes starp patriotiem un žandarmiem.

119. lpp. Mii jērs — Francijas Nacionālās sapulces Parīzes deputāts, ko nošāva Parīzes Komūnas sagrāves dienās. Viņu nošāva aiz atriebības par to, ka tas darīja zināmus atklātībai daudzus dokumentus, kas atmaskoja asiņainā Tjēra tuvākā līdzgaitnieka Zila Favra nekaunīgos viltojumus. Miljēra vīrišķība pārsteidza pat viņa bendes.

136. lpp. Tomazo Kampanella (1568.—1639.) — cīnītājs par Itālijas atbrīvošanu no Spānijas varas. Viņu ieslodzīja cietumā, kur viņš pavadīja divdesmit septiņus gadus. Cietumā viņš sarakstīja grāmatu «Saules pilsēta». Kampanella sapņoja par sociālās nevienlīdzības novēršanu, par privātīpašuma iznīcināšanu; viņš ir attēlojis sabiedrību, kurā darbs kļuvis par katra cilvēka iekšķīgu nepieciešamību un katra cilvēka goda lietu.

Fransuā Rablē (1494.—1553.) — slavenais franču rakstnieks, franču renesanses izcilākā pieminekļa romāna «Gargantija un Panta- griels» autors.

161. lpp. Ļevs Cugajevs (1873.—1922.) — ievērojams padomju ķīmiķis. Atklājis reaktīvu, kas ļauj noteikt niķeļa klātbūtni un daudzumu. Veicinājis platīna rūpniecības izveidošanu Padomju Savienībā.

165. lpp. Absorbcija — dažu cietu ķermeņu spēja uzsūkt gāzes un šķidrumus.

172. lpp. Ignācijs Lojola — jezuītu ordeņa dibinātājs. «Esiet gudri kā čūskas un bez viltus kā baloži,» Lojola novēlēja sava ordeņa brāļiem. Jezuīti aptraipījuši sevi ar neskaitāmiem noziegumiem pret Eiropas un Amerikas tautām.