Laika mašīna

VI CILVĒCES RIETS

Vēlāk nobrīnījos par to, cik mazu interesi parāda sīkie cilvēciņi, pie kuriem ciemojos. Viņi ar nepacietī­giem pārsteiguma saucieniem kā bērni pieskrēja pie manis, taču drīz novērsās un aizklīda meklēt citu rotaļ­lietu. Kad beidzās pusdienas un mani pirmie vingrinā­jumi viņu valodā, es ievēroju, ka palicis tikai retais no maniem agrākajiem aplencējiem. Dīvainā kārtā es pats ātri kļuvu vienaldzīgs pret šiem mazajiem cilvēciņiem. Apmierinājis izsalkumu, devos uz portālu un izgāju saules gaismā. Visu laiku es sastapu vēl citus tādus pašus nākotnes cilvēkus. Viņi čalodami un smieda­mies panācās man līdzi un, draudzīgi pamājuši un uzsmaidījuši, atstāja mani, lai daru, ko gribu.

Kad izkļuvu no lielās zāles, vakara miers bija no­laidies pār pasauli un ainava margoja rieta siltajā blāzmā. Sākumā apkārtne mulsināja mani. Viss, pat puķes, tik ļoti atšķīrās no pasaules, ko zināju. Lielā celtne stāvēja nogāzē, ko veidoja plata upes ieleja, bet Temza bija pārvietojusies kādu jūdzi tālāk no savas tagadējās gultnes. Es nolēmu uzkāpt pakalnā, līdz kuram bija apmēram pusotras jūdzes, un no virsotnes palūkoties uz mūsu planētu astoņi simti divi tūkstoši septiņi simti pirmajā gadā. Man jāpaskaidro, ka taisni šo skaitli rādīja laika mašīnas mazās ciparnīcas. * Ejot es kāri uztvēru katru iespaidu, gribēdams iz­skaidrot gruveklīgā greznuma stāvokli, kādā atradās pasaule, — jo tas patiešām bija gruveklīgs greznums. Mazliet augstāk atkalnē, piemēram, bija granīta un alumīnija krāsmatas, milzīgs labirints ar stāvām sie­nām un gruvešu kaudzēm, starp kurām biezos puduros zēla ļoti skaisti, pagodām līdzīgi augi — tādas kā nātres, taču šīs lapas nedzēla, un tam bija brīnišķīgi iebrūngana nokrāsa. Acīm redzot, tur bija palikušas drupas no kādas ēkas, taču es nevarēju izdibināt, kā­dam nolūkam tā celta. Tieši tanī vietā man vēlāk ga­dījās dīvains piedzīvojums, kas drīz saistījās ar vēl dīvaināku atklājumu, bet par to pastāstīšu, kad pienāks laiks.

Apsēdies uz kādas terases brīdi atpūsties, es lūkojos apkārt un pēkšņi nojēdzu, ka nemana nevienas mazas mājas. Acīm redzot, savrupmājas un laikam pat savrupa mājsaimniecība vairs neeksistēja. Sur un tur starp zaļumiem slējās pilīm līdzīgas celtnes, bet bija nozudušas tās mājas un kotedžas, kas tik raksturīgas mūsdienu Anglijas ainavai.

«Komunisms,» es teicu pats sev.

Un tūlīt man uzausa vēl cita doma. Paskatījies uz pieciem sešiem mazajiem cilvēciņiem, kas nāca pa ma­nām pēdām, es uzreiz atskārtu, ka visiem vienādi pie­grieztas drēbes, vienādi gleznas sejas bez bārdas un vienādi apaļi meitenīgi locekļi. Var likties dīvaini, ka netiku agrāk ievērojis šo vienādību. Bet viss bija tik svešāds. Tagad tas dūrās man acīs. Starp nākotnes vīriešiem un sievietēm nebija to atšķirību apģērbā, augumā un izturēšanās veidā, kuras mūsu dienās no­saka dzimums. Un bērni izskatījās pēc saviem vecā­kiem miniatūrā. Tad nospriedu, ka tālaika bērni brīnum agri attīstās, vismaz fiziskajā ziņā, un vēlāk manas domas pilnīgi apstiprinājās.

Redzēdams, kādā vieglumā un drošībā šie ļaudis dzīvo, es atzinu, ka galu galā šī dzimumu tuvā līdzība saprotama, jo vīrieša stiprums un sievietes maigums, ģimenes institūts un darba diferenciācija ir tikai barga nepieciešamība fiziskā spēka laikmeta. Kur iedzīvo­tāju skaits līdzsvarots un kupls, liela dzimstība kļūst drīzāk par ļaunumu nekā par svētību valstij; kur varu lieto vienīgi retumis un pēcnācēji ir drošībā, tur ma­zāka vajadzība — pat nav nekādas vajadzības pēc ciešas ģimenes un zūd vīrieša un sievietes īpatnības, kas saistītas ar vecāku gādību par bērniem. Sāda pro­cesa aizsākumi vērojami pat mūsu dienās, un šinī na-

kotnes laikmetā tas bija pilnīgi noslēdzies. Man jāatga- dina jums, ka toreiz es tā prātoju. Vēlāk aptvēru, cik ļoti biju maldījies.

Kad gudroju par visu to, manu uzmanību saistīja jauka maza celtne, kas līdzinājās akai zem kupola. Uz mirkli man iešāvās prātā, ka būtu dīvaini, ja akas vēl joprojām pastāvētu, un pēc tam es atkal uzņēmu savu domu pavedienu. Pret pakalna virsotni nebija nekādu lielu ēku, un, tā kā, acīm redzot, kāpu brīnum ātri, tad drīz mani pirmo reizi atstāja vienu. Ar svešādu brīvī­bas un riska sajūtu es trauktin traucos uz galotni.

Tur uzgāju kāda nepazīstama dzeltena metāla sē­dekli, ko vietvietām bija saēdusi tāda kā iesārta rūsa un pa pusei klāja mīksta sūna; izlietās un apdarinātās paroces atgādināja grifu galvas. Es apsēdos un pār­laidu acis pār mūsu veco pasauli, kad dzisa šī garā diena. Pirmo reizi redzēju tik skaistu un jauku skatu. Saule jau bija nogrimusi aiz apvāršņa, un rietumi dega zeltainā blāzmā, kur vīdēja dažas tumšsarkanas horizon­tālas strēles. Apakšā atradās Temzas ieleja, kurā upe gulēja kā spoža tērauda lenta. Lielās pilis, ko esmu jau pieminējis, raiboja starp dažādiem zaļumiem, citas sa­gruvušas, citas joprojām apdzīvojamas. Šur un tur pacēlās kāda balta vai sudrabaina statuja zemes pla­šajā dārzā, vietumis zīmējās daža kupola vai obeliska asās vertikālās līnijas. Neviena žoga, nekādas norādes uz īpašuma tiesībām, ne miņas no lauksaimniecības; visa zeme bija kļuvusi par dārzu.

Tā vērodams, es centos sev izskaidrot redzēto, un tagad pastāstīšu, kāda atziņa man radās tanī vakarā. Vēlāk pārliecinājos, ka toreiz biju atklājis tikai daļu patiesības — izsecinājis tikai vienu aspektu.

Man šķita, ka esmu atradis cilvēci vītuma periodā. Sārtais saulriets vedināja mani domāt par cilvēces rietu. Es pirmoreiz aptvēru mūsu tagadējo sociālo pū­liņu dīvainās sekas. Un tomēr, ja padomā, tās ir gluži loģiskas. Spēks izriet no vajadzības; drošība veicina vājumu. Dzīves apstākļu uzlabošana — īsts civilizāci­jas process, kas dara mūsu eksistenci aizvien dro­šāku — bija turpināta līdz visaugstākajai, pakāpei. Vienota cilvēce bija guvusi uzvaru pēc uzvaras pār

dabu. Musdienu sapņi bija kļuvuši par projektiem uit gudri realizēti. Un kādus rezultātus es redzēju!

Galu galā šodienas sanitārija un lauksaimniecība ir vēl iedīglī. Mūslaiku zinātne uzbrukusi cilvēka sli­mībām tikai mazā sektorā, taču ļoti sīvi un neatlaidīgi vērš plašumā savas operācijas. Mūsu lauksaimniecība un dārzkopība iznīcina šur un tur kādu nezāli un kul­tivē pārdesmit derīgu augu, ļaujot, lai lielais vairums cīnās par eksistenci kā varēdams. Atlases ceļā mēs pamazām uzlabojam nedaudzus iemīļotus augus un dzīvniekus; mēs ieaudzējam bezsēklu vīnogas, jaunus un labākus persikus, jaukākas un lielākas puķes, izde­vīgākas lopu šķirnes. Uzlabojam pamazām, jo mūsu ideāli ir neskaidri un meklējami, mūsu zināšanas ļoti ierobežotas, turklāt daba ir bikla un gausa mūsu ne­veiklajās rokāsr Turpmāk visu to organizēs aizvien labāk un labāk. Straume plūst tādā virzienā, par spīti virpuļiem. Visa pasaule būs saprātīga, izglītota un sadarbīga; daba arvien vairāk pakļausies cilvēkam. Beidzot mēs gudri un rūpīgi noregulēsim augu un dzīvnieku valsti mūsu vajadzību apmierināšanai.

Jāatzīst, ka šāds noregulējums ticis panākts tanī laikstarpā, pār kuru pārlēkusi mana- mašīna. Gaiss bija atbrīvots no odiem, zeme — no nezālēm un sēnī­tēm; visur brieda augļi un ziedēja jaukas, smaržīgas puķes; krāšņi tauriņi lidinājās šurp un turp. Profilak­tiskās medicīnas ideāls bija sasniegts. Slimības bija izskaustas. Pa visu savas uzturēšanās laiku es nere­dzēju nekādu infekcijas pazīmju. Un vēlāk man būs jāstāsta jums, ka šīs pārmaiņas bija dziļi ietekmējušas pat trūdēšanas un sairuma procesus.

Bija gūtas arī sociālas uzvaras. Es redzēju, ka cil­vēki dzīvo lieliskos mājokļos un ģērbjas greznās drēbēs, tomēr, cik vēroju, nestrādāja nekādu darbu. Nevarēju nomanīt nekādu cīņu — ne sociālu, nedz ekonomisku. Veikals, reklāma, transports, visa tā komercija, kas veido mūsu pasaules mugurkaulu, vairs neeksistēja. Gluži dabiski, ka tanī zeltainajā vakarā es domājos nokļuvis sociālā paradīzē. Manuprāt, pārapdzīvotības problēma bija atrisināta; iedzīvotāju skaits nepieauga.

Bet līdz ar apstākļu pārmaiņu neatvairāmi notiek

piemērošanās šai pārmaiņai. Kas ir cilvēka atjautas un spēka cēlonis — ja bioloģija nav vieni vienīgi maldi? Grūtumi un brīvība — apstākļi, kādos darbīgie, stiprie un izmanīgie uzvar, bet vājākie zaudē, apstakļi, kas mudina uz spējīgu cilvēku lojālu apvienību, veicina savaldību, sīkstumu un apņēmību. Ģimenes institūtu un ar to saistītās jūtas — maigumu pret bērniem, ne­gantu greizsirdību, vecāku pašaizliedzīgo mīlestību — attaisno un uztur briesmas, kas draud jaunajai pa­audzei. Vai t'agad draud šādas briesmas? Rodas un izplatīsies noskaņas pret dzīvesbiedru greizsirdību, pret aklām mātes jūtām, pret jebkādām kaislībām; tas viss tagad ir kļuvis lieks un apgrūtina mūs, tās ir mežonī­bas- paliekas, disonanses izsmalcinātā un tīkamā dzīvē.

Es domāju par šo ļaužu fizisko vājumu un viņu garīgo aprobežotību, par daudzum daudzajām milzī­gajām krāsmatām, un manī nobrieda atziņa, ka daba tikusi pilnīgi uzveikta. Pēc cīņas taču seko miers. Stipra, enerģiska un saprātīga cilvēce bija likusi lietā visu savu lielo vitalitāti, lai pārmainītu dzīves ap­stākļus. Un tagad varēju vērot šo pārmainīto apstākļu ietekmi.

Šinīs jaunajos apstākļos, pilnīgā ērtībā un drošībā, tā rosīgā enerģija, kas šodien nozīmē spēku, pār­vēršas vājumā. Pat mūsu laikos dažas no tām sliecībām un dziņām, kuras kādreiz bija nepieciešamas cīņā par eksistenci, ir pastāvīgs neveiksmju cēlonis. Piemēram, fiziska drosme un kareivisks noskaņojums daudz ne­palīdz civilizētam cilvēkam — pat kavē viņu. Pastāvot drošībai un fiziskam līdzsvaram, tiklab intelektuālā, kā arī fiziskā vara būtu nevietā. Es toreiz nospriedu, ka pagājis jau milzums gadu, kopš cilvēku neapdrau­dēja ne karš, nedz atsevišķas varmācības, ne meža zvēri, nedz vārdzinošas slimības, kopš zuda vajadzība pēc spēcīgas ķermeņa uzbūves un darbs kļuva lieks. Tie, kurus mēs sauktu par vājiem, ir šādai dzīvei tik- pai; labi piemēroti kā stiprie un īstenībā nav vairs vāji. Patiešām, tie piemēroti vēl labāk, jo stipros saēd viņu pašu enerģija, kad nav kur pielikt plecu. Neap­šaubāmi, ka cilvēku enerģija vēl bija uzbangojusi, iekām viņi sasnieguši pilnīgu harmoniju ar savas

dzīves apstāk|iem, un es tagad redzēju celtnes, kuru izsmalcinātais skaistums bija šo pēdējo uzplūdu rezul­tāts — triumfa akords, kas pavēstījis lielā, ilgstošā miera sākumu. Drošībā tāds vienmēr bijis enerģijas liktenis; tā vēršas uz mākslu un erotismu, un pec tam seko apātija un pagrimums.

Pat artistiskajiem dzenuļiem pēdīgi jāizdziest, — un tie jau bija gandrīz izdzisuši laikmetā, ko redzēju. Greznoties ar puķēm, dejot, dziedāt saules gaismā — tik vien bija palicis no artistiskās slieksmes, ne vairāk. Galu galā arī tam jāizplēn apmierinātības pilnā pasivitātē. Mūs pastāvīgi spiež ciešanu un vajadzību slogs, un man šķita, ka beidzot šis ienīstais slogs bija nomests!

Stāvēdams biezējošā tumsā, es domājos ar šo vien­kāršo iztulkojumu atminējis pasaules mīklu — visnotaļ izdibinājis šo jauko cilvēku noslēpumu. Viņu izgud­rotie līdzekļi pret iedzīvotāju pieaugumu laikam bijuši tik efektīvi, ka viņu skaits drusku samazinājies, nevis noturējies vienāds. Tā varēja izskaidrot pamestās ru- īnas. Mans iztulkojums bija ļoti vienkāršs, turklāt gluži ticams — kā jau vairums aplamu teoriju!