Laika mašīna

III LAIKA CEĻOTĀJS ATGRIE2AS

Manuprāt, toreiz mēs neviens īsti neticējām laika mašīnai. Patiesības labad jāteic, ka Laika ceļotājs bija viens no tiem cilvēkiem, kas pārāk gudri, lai citi viņiem ticētu. Likās, nekad nevarēja viņu izprast pilnīgi; vien­mēr bija jādomā, ka viņa gaišā vēlība slēpj kādu vil­tīgu nolūku, kādu smalku nedarbu. Ja šo pašu modeli būtu mums demonstrējis Filbijs un visu paskaidrojis ar Laika ceļotāja vārdiem, mēs izrādītu daudz mazāku skepticismu. Mēs noskārstu Filbija nolūkus: viņu va­rēja saprast pat gaļas tirgotājs. Bet Laika ceļotājs bija liels savdabis, un mēs neuzticējāmies viņam. Kas būtu sagādājis slavu mazāk apdāvinātiem cilvēkiem, tas likās triks viņa rokās. Pārāk viegli panākumi rada aizdomas. Nopietni ļaudis, kuriem viņš iedvesa cieņu, nekad nejutās īsti droši no viņa: tie, kā saka, apzinājās, ka paļaut savu reputāciju viņa spriedumam ir tikpat kā atstāt bērnistabā smalka porcelāna traukus. Tamdēļ es domāju, ka līdz nākamajai ceturtdienai neviens no mums daudz nerunāja par ceļojumiem pa laiku, kaut arī to dīvainās iespējamības neapšaubāmi nodarbināja mūsu prātus — šādi lidojumi taču likās neticami, tie

radītu kuriozus anahronismus un vislielāko jucekli. Mani pašu sevišķi ieinteresēja triks ar modeli. Atceros, ka šinī sakarībā diskutēju ar mediķi, ko piektdienā sastapu Linneja biedrībā. Viņš stāstīja, ka esot kaut ko līdzīgu redzējis Tibingenē, un lielu nozīmi piešķīra tam, ka eksperimenta laikā nodzisa svece. Bet viņš nevarēja izskaidrot, ka pastrādāts šis triks.

Man liekas, es biju viens no Laika ceļotāja visbie­zākajiem viesiem. Nākamajā ceturtdienā es atkal devos ii/. Ričmondu. Ierados vēlu un sastapu četrus piecus vī­rus jau sapulcējušos viņa viesistabā. Pie kamīna stāvēja mediķis ar papīra lapu vienā un pulksteni otrā rokā. Es aplaidu acis apkart, meklēdams Laika ceļotāju.

— Jau pusastoņi, — mediķis sacīja. — Vai nesēdī- simies pie pusdienu galda?

— Kur tad namatēvs? — es vaicāju.

— Jūs tikko ienācāt? Diezgan savādi. Viņu aizka­vējis kaut kas svarīgs. Te viņš raksta, lai mēs sākot pusdienot pulksten septiņos, ja viņš nebūšot pārradies. Atgriezies viņš paskaidrošot visu.

— Būtu tā kā žēl, ja pusdienas atdzistu, — sacīja kāda populāra dienas laikraksta redaktors, un ārsts tūlīt pazvanīja.

Bez ārsta un manis no iepriekšējās ceturtdienas viesiem vēl bija tikai psihologs. Pārējie bija Blenks — jau minētais redaktors, — kāds žurnālists un kāds kluss, kautrīgs bārdains cilvēks, ko nepazinu un kas visu vakaru, cik varēju vērot, nebilda ne vārda. Pie galda tika izteikti minējumi par namatēva prombūtni, un es pusnopietni aizrādīju uz ceļojumu pa laiku. Tad redaktors vēlējās sīkākus paskaidrojumus, un psihologs nemās sausi stāstīt par «āķīgo paradoksu uu triku», ko bijām pieredzējuši pirms nedēļas. Viņa izklāsts bija pusē, kad durvis, kas veda uz gaiteni, lēnam un bez trokšņa pavērās. Es sēdēju ar seju pret durvīm un redzēju to pirmais.

— Ahā! — es sacīju. — Beidzot!

Durvis atvērās platāk, un Laika ceļotājs stāvēja mūsu priekšā. Man izlauzās pārsteiguma sauciens,

— Ak dievs! Kas noticis, cilvēk? — izsaucās mediķis, kas viņu ieraudzīja nākamajā mirklī, un visi pie­vērsās durvīm.

Viņa izskats radīja izbrīnu. Svārki bija apputējuši un dubļaini, piedurknes notraipītas zaļas; mati bija sajukuši un šķita sirmāki — vai nu aiz putekļiem un netīrumiem, vai tāpēc, ka zaudējuši krāsu. Viņš izskatī­jās bāls kā nāve; zodā redzēja tumšu apdzijušu brūci; seja bija novājējusi un pārvērsta, it kā viņš būtu cietis lielas mokas. Brītiņu viņš palika stāvam durvīs, kā apžilbis no gaismas. Pēc tam viņš ienāca istabā, kli­bodams līdzīgi klaidonim, kas noberzis kājas. Mēs klusēdami vērāmies Laika ceļotājā un gaidījām, ka viņš sāks runāt.

Neteikdams ne vārda, viņš piesteberēja pie galda un norādīja uz vīnu. Redaktors pielēja glāzi pilnu ar šampānieti un pabīdīja viņam tuvāk. Laika ceļotājs to iztukšoja, un dzēriens, kā likās, palīdzēja: viņš aplaida acis apkārt, un viņa sejā tikko manāmi pavīdēja agrā­kais smaids.

— Kas tad jums atgadījies, cilvēk? — ārsts jautāja.

Šķita, ka Laika ceļotājs nedzird.

— Neliecieties traucēties, — viņš sacīja tā kā stomīgi. — Man nekas nekait. — Viņš apklusa, pa-' stiepa glāzi, lai ielej vēl, un izdzēra to vienā .malkā. — Labs gan, — viņš noteica. Viņa acis iemirdzējās un vaigos sakāpa viegls sārtums. Skatiens pārslīdēja pār mūsu sejām, paužot tādu kā trulu atzinību, un klīda pa silto un mājīgo istabu. Pēc tam viņš atkal ierunājās, joprojām it kā meklēdams vārdus. — Es iešu nomazgā­šos un pārģērbšos un pēc tam nonākšu lejā un visu izskaidrošu … Pataupiet man gabalu jēra cepeša. Es mirstu vai nost pēc gaļas.

Namatēvs uzlūkoja redaktoru, kas bija rets viesis, un pavaicāja, kā viņam klājoties. Redaktors sāka jautat.

— Drīz pastāstīšu, — Laika ceļotājs sacīja. — Es taču izskatos pēc ērma! Viens brīdis, un būšu kartība.

Viņš nolika glāzi un devās uz kāpņu telpas durvīm. Manu'uzmanību atkal saistīja viņa klibums un soļu klusā dipoņa. Kad viņš gāja ārā, es piecēlos un redzeju viņa kājas! Tanīs bija tikai zeķes, noplīsušas un asi­ņainas. Durvis aizvēras. Es gribēju sekot, bet atcerējos,

("IK |oli viņam nepatīk, ka veltīgi uztraucas viņa dēļ. I'/ KikIu bridi manas domas aizklīda projām. «Izcilais •/Inatnieks uzvedas savādi,» es piepeši dzirdēju sakām. I.r. bija redaktors, kas mēdza izteikties virsrakstu slila, 1111 šie vārdi lika manām domām atgriezties pie •.pn/.i apgaismotā pusdienu galda.

Kadu iiiiimiru viņš izspēlējis? — žurnālists brī­nījās. Vai tēlojis ubagu? Es netieku gudrs.

I s saskatījos ar psihologu, un viņa sejā bija la­sāms mana paša pieņēmums. Domāju par Laika ceļo- laju, kas stīvi klibo augšup pa kāpnēm. Manuprāt, neviens cits nebija ievērojis, ka viņš tāds klibs.

Pirmais no šī pārsteiguma pilnīgi atguvās mediķis. Viņš pazvanīja — Laika ceļotājs necieta, ka apkalpo- taji uzturas ēdamistabā — un lika atnest nākamo (•(lienu. Kaut ko noņurdējis, redaktors ķērās pie naža un dakšiņas, un klusais cilvēks sekoja viņa priekšzīmei. Pusdienas atsakas. Kadu laiciņu visa mūsu saruna bija tikai atsevišķi izbrīna saucieni; un pēc tam redak­tors iedegas ziņkārē.

— Vai mūsu draugs savus nelielos ienākumus pa­pildina, lūgdams žēlastības dāvanas? Jefy vai node­vies uzdzīvei? — viņš jautāja.

— Esmu pārliecināts, ka vainīga ir laika mašīna,— es sacīju un turpināju psihologa iesākto stāstu par mūsu iepriekšējo tikšanos.

Jaunie viesi neslēpa savu skepsi. Redaktors cēla ierunas. «Ceļojums pa laiku, neko teikt! Vai cilvēks var apputēt, vārtīdamies savā paradoksā?» Šīs domas uzjautrināts, viņš sāka zoboties. Vai tad nākotnē drēbju suku nebūšot? Arī žurnālists neparko negribēja ticēt, viņš kopā ar redaktoru ņēmās visu šo gadījumu padarīt smieklīgu, un tas nenācās grūti. Viņi bija mo­derni žurnālisti — ļoti jautri, nebēdnīgi jauni cilvēki. «Mūsu speciālkorespondents ziņo no aiznākamās die­nas, »_ žurnālists sacīja, pareizāk, kliedza, kad Laika ceļotājs atgriezās. Viņš bija apģērbies parastajās va­kara drēbēs, un tikai viņa izvārguši seja lika atcerēties pārmaiņu, kas bija iztrūcinājusi mani.

— Klausieties, — redaktors draišķīgi teica. — Šie zēni apgalvo, jūs esot pakavējies nākamās nedēļas

vidū! Vai jūs nepastāstītu mums visu par mazo Roz- beriju? Kādu honorāru jūs gribētu?

Nebilzdams ne pušplēsta vārda, Laika ceļotājs pie­nāca pie rezervētās vietas. Viņš atturīgi smaidīja, tāpat kā agrāk.

— Kur mans cepeša gabals? — viņš noprasīja. — Kāds prieks atkal iedurt gaļā dakšiņu!

— Stāstu! — redaktors iesaucās.

— Lai velns parauj visu stāstu! — Laika ceļotājs attrauca. — Es gribu ēst. Kamēr manās artērijās nebūs ieplūduši peptoni, es nestāstīšu itin neko. Paldies. Un sāli arī.

— Tikai vienu vārdu, — es ierunājos. — Vai ce­ļojāt pa laiku?

— Jā, — Laika ceļotājs ar pilnu muti atbildēja, palocīdams galvu.

— Es ņemšu visu stāstu vārdu pa vārdam un mak­sāšu vienu šiliņu par rindu, — redaktors sacīja.

Laika ceļotājs pabīdīja savu glāzi klusajam cilvē­kam un pieskandināja ar nagu. Klusais cilvēks, kas blenza viņa sejā, sarāvās kā dzelts un ielēja viņam vīnu. Pusdienas nu pagāja neomulīgi. Uz mēles man degtin dega jautājumi, un, es domāju, citiem bija tā­pat. Žurnālists centās mazināt saspīlējumu, stāstot anekdotes par Hetiju Poteri. Laika ceļotājs visu uz­manību veltīja savām pusdienām, parādīdams klaidoņa ēstgribu. Mediķis smēķēja cigareti un caur skropstām vēroja Laika ceļotāju. Klusais cilvēks šķita vēl biklāks nekā citkārt, satraukumā viņš aizgūtnēm dzēra šampa­nieti glāzi pēc glāzes. Beidzot Laika ceļotājs atgrūda savu šķīvi un pārlaida mums skatienu.

— Man droši vien jāatvainojas, — viņš teica. — Es biju izbadējies kā suns. Esmu piedzīvojis lielus brīnu­mus. — Viņš pastiepa roku pēc cigāra un nogrieza tam galu. — Bet nāciet smēķētāju istabā. Mans stāsts ir pārāk garš, lai to stāstītu pie nemazgātiem traukiem.

Viņš ejot pazvanīja un ieveda mūs blakus istaba.

— Jūs esat stāstījis par manu mašīnu Blenkam, Dešam un Cozam? — Laika ceļotājs man vaicaja, atlaizdamies klubkrēslā un norādīdams uz trim jauna­jiem viesiem.

— Bet tas viss ir tīrais paradokss, — redaktors iebilda.

— Šovakar es nevaru diskutēt. Esmu gatavs stāstīt, bet nevaru diskutēt. Ja vēlaties, — Laika ceļotājs tur­pināja, — es pastāstīšu, ko esmu pieredzējis, tikai ne­pārtrauciet mani. Es gribu to pastāstīt. Ļoti gribu. Lielākā daļa no tā izklausīsies pēc meliem. Vienalga! Tomēr tā ir patiesība — katrs vārds. Šodien pulksten četros es biju savā laboratorijā, un kopš tā brīža … esmu nodzīvojis astoņas dienas… dienas, kādas vēl neviens cits nav dzīvojis! Esmu noguris līdz nāvei, bet neiešu gulēt, kamēr nebūšu izstāstījis jums visu. Pēc tam došos pie miera. Tikai nepārtrauciet mani! No­runāts?

— Norunāts! — redaktors teica.

— Norunāts! — mēs, pārējie, atkārtojām.

Laika ceļotājs uzsaka savu stāstu, kas lasāms nā­kamajās lappusēs. Sakumā viņš sēdēja puszvilus un runāja gurdā balsī. Vēlāk viņš kļuva mundrāks. Rak­stīdams šīs rindas, es dziļi jo dziļi izjūtu spalvas un tintes un, galvenais, pats savu nespēju pilnīgi atveidot viņa stāstījumu. Es ceru, jūs lasāt diezgan uzmanīgi; bet jūs nevarat redzēt\runātāja bālo atklāto seju ma­zās lampas gaismas lokā, ne arī dzirdēt viņa intonāciju. Jūs nevarat zināt, kā mainījās viņa sejas izteiksme stāsta laikā! Mēs, klausītāji, gandrīz visi sēdējām ēnā, jo sveces smēķētāju istabā nebija iedegtas, vienīgi žurnālista seja un klusā cilvēka lieli un pēdas atra­dās gaismā. Sākumā mēs reižu reizēm palūkojāmies cits citā. Vēlāk vairs to nedarījām un skatījāmies tikai Laika ceļotāja sejā.