Laika mašīna

EPILOGS

Mums atliek tikai minējumi. Vai viņš kādreiz at­griezīsies? Varbūt viņš aiztraucies pagātnē un nokļuvis agrajā akmens laikmetā — pie spalvainiem mežoņiem, kas dzer asinis, vai krīta okeāna bezdibeņos, vai juras periodā — pie groteskiem zauriem, milzu reptiļiem. Iespējams, ka viņš pat tagad — ja varu ta sacīt — klejo pa triasa perioda oolitisko koraļļu rifiem, kur mudž pleziozauri, vai tuksnešaino sālsjūru krastiem. Vai varbūt viņš aizceļojis nākotnē, kādā no tuvākajām ērām, kur cilvēki vēl aizvien ir cilvēki, bet rastas atbil­des uz mūsu gadsimta jautājumiem un atrisinātas tā grūtās problēmas? Apstājies cilvēces brieduma posmā, jo es gan nedomāju, ka šodiena ar saviem nedrošajiem eksperimentiem, fragmentārajām teorijām un savstar­pējām nesaskaņām patiesi ir cilvēces attīstības kaln­gals! Atgādinu, ka tādas ir manas domas. Tā kā šo jautājumu diskutējām jau ilgi pirms laika mašīnas izgatavošanas, es zinu, ka viņš tomēr nepriecājās par cilvēces progresu un civilizācijas augošajā celtnē saskatīja tikai bezjēdzīgu krāvumu, kam beigu beigās nenovēršami jāsagāžas un jāiznīcina paši cēlāji. Ja tas tā ir, mums atliek dzīvot, it kā tas tā nebūtu. Bet man nākotne joprojām ir tumša un noslēpumaina — liela neziņa, ko tikai mazliet apgaismo atmiņas par viņa stāstu. Un es glabāju sev par mierinājumu divas savādas baltas puķes, kas tagad sausas, brūnas, ne­dzīvas un birzīgas; tās liecina, ka arī tad, kad bija apsīcis prāts un spēks, cilvēku sirdīs vēl mājoja patei­cība un savstarpējs maigums.