Laika mašīna

IX MORLOKI

Jums droši vien liksies savādi, ka pagāja divas dienas, iekām varēju atkal uzņemt jaunatrasto pave­dienu, kas, acīm redzot, rādīja pareizo ceļu. Es sajutu īpašu riebumu pret šiem bālajiem augumiem. Tie bija taisni tādā pusizbalinātā krāsā kā tārpi un spirtā glabāti eksponāti zooloģiskajos muzejos. Un morloki bija tik auksti, ka derdzās pieskarties viņiem. Iespe- jams, mans riebums bija vēl jo lielāks tāpēc, ka jutu līdzi elojiem, kuru antipātijas pret morlokiem es tagad sāku saprast.

Nākamajā naktī gulēju slikti. Iespējams, ka mana veselība bija mazliet sabojāta. Mani nospieda mulsums un šaubas. Pāris reižu sajutu negantas bailes, kuru iemeslu nevarēju īsti noskārst. Atceros, ka klusi iela­vījos lielajā zālē, kur mazie cilvēciņi, tonakt arī Vīna, gulēja mēnesnīcā, un viņu klātbūtne mani nomierināja. Jau toreiz man iešāvās prātā, ka dažas dienas mēness griezīsies pēdējā ceturksnī, naktis kļūs tumšas un tad droši vien kuplākā skaitā uzradīsies no apakšas šīs nepatīkamās būtnes, šie baltinātie lemuri, šie jaunie mūdži, kas nomainījuši agrākos. Un abās šinīs dienās es jutos satraukts kā cilvēks, kas vairās no neizbēgama pienākuma. Es biju pārliecināts, ka laika mašīnu at- gūšu tikai tad, ja drosmīgi ielauzīšos pazemes noslē­pumos. Tomēr mani biedēja šie noslēpumi. Kopā ar kādu biedru būtu citādi. Bet mani apņēma baiga vien­tulība un šausmināja pat doma nokāpt akas tumsā. Nezinu, vai sapratīsit manas izjūtas, taču man pa­stāvīgi šķita, ka esmu apdraudēts no aizmugures.

Laikam taisni šis satraukums, šī nedrošība dzina mani aizvien tālāk un tālāk izlūkos. Iedams uz dienvid­rietumiem, pret augstieni, ko tagad sauc par Kūm- vudu, es ievēroju tālumā, deviņpadsmitā gadsimta Benstedas virzienā, milzīgu zaļu celtni, kura atšķīrās no citām, ko biju līdz šim redzējis. Tā bija lielāka par visām pilīm vai ruīnām, ko zināju, un fasāde izskatījās austrumnieciska: tā laistījās bālzaļā spīdumā, zilgan­zaļā nokrāsā, kāda piemīt vienai Ķīnas porcelāna šķir­nei*. Šī īpatnējā āriene šķita norādām uz īpatnēju iz­lietojumu, un es domāju steigties turpu un izpētīt celtni. Bet saule laidās vakarā, un man aiz muguras jau bija ilgs un nogurdinošs klejojums; tamdēļ nolēmu šo gājienu atlikt līdz nākamajai dienai, un es atgriezos, razdams mazās Vīnas viesmīlību un glāstus. Bet otrā rītā es tīri skaidri atģidu, ka, interesēdamies par zaļā porcelānā pili, mēģinu apmānīt sevi, lai varētu vēl vienu dienu vairīties no piedzīvojuma, kas biedēja mani. Es apņemos nekavējoties nokāpt pazemē un agri no rīta devos uz aku, kas atradās pie granīta un alumīnija ruīnam.

Mazā Vīna skrēja man līdzi. Viņa diedama pavadīja mani līdz akai, bet šķita savādi apjukusi, kad redzēja, ka pārliecos pār šahtas muti un lūkojos lejup. «Paliec sveika, maziņā Vīna,» es teicu, pie kam noskūpstīju viņu. Nolaidis Vīnu zemē, sāku taustīties pēc kāpja- mām dzintelēm aiz apmargojuma. Jāatzīstas, es stei­dzos, jo baidījos, ka man varētu saplakt dūša! Pir­majā brīdī Vīna mani vēroja izbrīnā. Pēc tam viņa gaužām žēli iekliedzās un, piemetusies man klāt, savām mazajām rokām ņēmās mani vilkt atpakaļ. Liekas, viņas pretestība mani sasparoja uz nodomāto soli. Es at­stūmu viņu varbūt drusciņ parupji un nākamajā brīdī atrados akas vājumā. Redzēju viņas izmisušo seju virs apmargojuma, un pasmaidījušai viņu nomierinātu. Pēcāk man bija jāskatās lejup uz nedrošajām dzinte­lēm, pie kurām turējos.

Man vajadzēja notrausties varbūt divsimt jardu dziļumā. Kāpu pa metāla stieņiem, kas iestiprināti akas sienās, un, tā kā tie bija pielāgoti radījumam, kurš daudz mazāks un vieglāks par mani, tad locekļus drīz sāka raut krampji, un es nokusu. Un ne tikai nokusu! Viens no stieņiem piepeši saliecās zem mana svara, un es gandrīz iegāzos tumsā, kas melnoja lejā. Kādu brīdi karājos vienā rokā, un pēc šī atgadījuma vairs neuzdrošinājos apstaties. Kaut arī drīzumā sajutu asas sāpes rokās un mugurā, es turpināju vertikālo kāpienu lejup, cik ātri vien varēdams. Paskatījos uz augšu un redzēju gaišumu — nelielu, zilu ripu, kur spulgoja viena zvaigzne, kamēr mazas Vīnas galva zīmējas ka apaļš, melns izcilnis. Kļuva skaļāki un nospiedīgāki mašīnas tūksti lejā. Viss, ja atskaita nelielo ripu augša, tinās dziļā tumsā, un, kad atkal pacēlu acis, Vīna bija nozudusi.

Es mocījos nemierā. Man bija prāts doties atpakaļ un netraucēt apakšpasauli. Bet, pat ļaudamies šādai domai, es joprojām kāpu lejup. Pēdīgi sev par milzīgu atvieglojumu es kādu pēdu pa labi samanīju nelielu caurumu sienā. Noskaidroju, ka tur sākas šaurs hori­zontāls tunelis, kurā varēju nogulties un atvilkt elpu. Atpūtas man patiešām vajadzēja. Rokas sāpēja, mu­guru vilka krampji, un es vēl drebēju bailēs no kri­tiena. Pie tam aklā tumsa bija nelāgi ietekmējusi manas acis. Spēcīgi klaudzēja un dūca mašīna, sūknē- dama gaisu lejup pa šahtu.

Nezinu, cik ilgi nogulēju. Pēkšņi atģidos, ka manai sejai pieskaras mīksta roka. Es pietrūkos tumsā, tvēru pēc sērkociņiem, steidzīgi uzrāvu vienu un ieraudzīju trīs noliekušos baltus radījumus, kas līdzinājās tam, ko biju saticis krāsmatās virs zemes. Viņi atsprāga no gaismas. Tā kā morloki dzīvoja tumsā, kura man šķita necaurredzama, viņu acis bija anormāli lielas un ju­tīgas gluži kā dziļūdens zivju redzokļi un arī tāpat atstaroja gaismu. Es nešaubos, ka viņi varēja mani saskatīt tanī aklajā melnumā; un, likās, viņi nepavisam nebaidījās no manis, kamēr neiededzu uguni. Bet, ko­līdz uzrāvu sērkociņu, gribēdams viņus aplūkot, viņi tūlīt metās bēgt un paslēpās tumšos iedobumos un tuneļos, no kurienes viņu acis tik dīvaini gailēja uz mani.

Mēģināju sasaukties ar viņiem, bet morloki, acīm redzot, nerunāja virszemes cilvēku valodā; tamdēļ man vajadzēja paļauties tikai pašam uz saviem spēkiem, un pat tobrīd es iedomājos begt, atsakoties no pētījumiem. Taču es teicu pats sev: «Kas iesākts, tas jāpabeidz.» Taustīdamies tālāk pa tuneli, dzirdēju, ka mašīnas troksnis top aizvien skaļāks. Drīz sienas atkāpās, un es nonācu lielā, klajā telpā; uzrāvis jaunu sērkociņu, ievēroju, ka esmu nokļuvis plašā, velvētā dobumā, kas iesniedzās pilnīgā tumsā aiz manas gaismas loka. Re­dzēju tik, cik iespējams, sērkociņam degot.

„ Saprotams, ka manas atmiņas ir miglainas. Lieli apveidi, kas atgādināja milzu mašīnas, iznira no tumsas, mezdami groteskas, melnas ēnas, kur regainie, tikko jaušamie morloki tvērās no spožuma. Šī vieta, starp citu, bija ļoti smacīga un nospiedoša, un gaisā es jutu svaigu asiņu šķebīgo dvaku. Drusku tālāk galvenajā ejā stāvēja balta metāla galdiņš, uz kura šķita nolikta barība. Morloki vismaz bija gajēdāji! Atce­ros, jau toreiz sāku gudrot, kāds prāvs dzīvnieks, kura sarkano šķiņķi redzēju, gan varētu vēl eksistēt. Viss bija ļoti nenoteikts: tvanīgā smaka, lielās, mīklainās kontūras, riebīgie stāvi, kuri slapstījās ēnās un vienīgi gaidīja tumsu, lai atkal nāktu man virsū! Tad sērko­ciņš izdega, apsvilināja man pirkstus un nokrita; sār- kans plankumiņš noplaiksnījās melnumā.

Kopš tās reizes esmu dažkārt nodomājis, ka biju gaužām slikti apgādājies šādam piedzīvojumam. Do­damies ceļojumā ar laika mašīnu, es biju palicis pie nepareizā pieņēmuma, ka visādā ziņā nākotnes cilvēki neaptverami progresējuši jebkurā jomā. Es biju iera­dies bez ieročiem, bez medikamentiem, bez kāda smēķa, — un brīžiem man briesmīgi sagribējās uzvilkt dūmu! Man trūka pat pieklājīga sērkociņu krājuma. Kaut tikai es būtu iedomjjies paņemt līdzi kodaku! Es varētu magnija uzliesmojumā momentāni nofoto­grafēt šo apakšzemes skatu un vēlāk to nopētīt lēnā garā. Bet īstenībā es tur stāvēju vienīgi ar dabas pie­šķirtajiem ieročiem un mehānismiem — ar dūrēm, kājām, zobiem; jā, un man vēl atlikās četri drošības sērkociņi.

Es baidījos laipot tālāk starp visām šīm mašīnām tumsā, un tikai pēdējā gaismas noblāzmā atklāju, ka mans sērkociņu aizgāds gandrīz izsīcis. Līdz tam brī­dim man nekad nebija iešāvies prātā, ka vajag tos taupīt, un es biju iztērējis turpat vai puskārbiņu, lai pabrīnītu virszemes iedzīvotājus, kas uguni uzskatīja par jaunumu. Tagad, kā jau teicu, man atlikās vēl četri, un, kad stāvēju tumsā, kāda roka pieskārās ma­nējai, izstīdzējuši pirksti aptaustīja manu seju, un es saodu specifisku, nepatīkamu smaku. Man šķita, ka apkārt dzirdu elpojam veselu pūli šo baigo, mazo būtņu. Es manīju, ka piesardzīgi mēģina man atņemt sērkociņu kastīti un no mugurpuses citas rokas ķeras pie manām drēbēm. Jutu neizsakāmu riebumu, kad šie neredzamie radījumi grābstījās gar mani. Tumsā man piepeši kā dzeltin iedzēla, ka nezinu viņu paradumus un domāšanas veidu. Es viņiem uzkliedzu, cik skaļi jaudāju. Viņi atlēca nost, un pēc tam manīju viņus tuvojamies atkal. Nu viņi tvēra mani drošāk, pie kam sačukstējās dīvainām skaņām. Man drebēja visa miesa_, un es iekliedzos pa otram lāgam — diezgan nelaba balsī. Šoreiz viņi tik stipri neiztrūkās un, nākdami man virsū, it kā smēja svešādus smieklus. Jāatzīstas, es briesmīgi pārbijos. Nolēmu uzraut vēl vienu sērko­ciņu un gaismas aizsegā bēgt. Tā arī darīju. Izvilcis no kabatas kādu papīra gabaliņu, es aizdedzināju to un laimīgi atkāpos līdz šaurajam tunelim. Bet, tikko nokļuvu tanī, manu gaismekli nopūta, un melnumā dzirdēju, ka morloki dzenas man pakaļ, čabinot kā vējš lapās un grabinot līdzīgi lietum.

Mirkli vēlāk mani sagrāba vairākas rokas un nepār­protami mēģināja vilkt atpakaļ. Es aizdedzināju jaunu gaismekli un vicināju viņu apžilbušo acu priekšā. Diezin vai spējat iedomāties, cik pretīgi un necilvēciski viņi izskatījās, kad blenza akli un apjukuši — šīs bā­lās bezzodu sejas un lielās, sārtpelēkās bezplakstiņu acis! Bet, varat man ticēt, es daudz vis nelūkojos viņos, jo atkal devu kājām ziņu, un, kad otrais sērko­ciņš nodzisa, uzrāvu trešo. Tas gandrīz nodega, pirms sasniedzu šahtas vaļumu. Nogūlos pie tā, jo mani dullināja lielā sūkņa tūksti lejā. Pēc tam raudzīju sa­taustīt iestiprinātās dzinteles, un šinī brīdī mani saķēra aiz kājām un sparīgi stiepa atpakaļ. Es uzrāvu savu pēdējo sērkociņu … un tas tūlīt nodzisa. Bet tagad jau satvēru kāpjamos stieņus, stipriem spērieniem atbrīvo­jos no morloku maiglēm un steigšus trausos augšup pa šahtu. Viņi palika apakšā, spīdošām acīm glūnē­dami un blisinādami uz mani; viens mazs nejaucēns gan sekoja kādu gabaliņu un gandrīz vai ieguva kā trofeju manu kurpi.

Šis kāpiens šķita bezgala ilgs. Ar pēdējām divdes­mit — trīsdesmit pēdām man kļuva gaužām nelabi. Tik tikko spēju noturēties pie sienas. Pašus beidzamos jar­dus pārvarēju, izmisīgi cīnīdamies pret šo nelabumu. Vairākas reizes man noreiba galva, un es jau izjutu visas kritiena drausmas. Taču pēdīgi es pārkumuroju pār akas malu un izstreipuļoju ārā no drupām žilbi­nošā saules gaismā. Es pakritu uz mutes, Pat zeme

smaržoja saldi un svaigi. Atceros, ka Vīna skūpstīja manas rokas un ausis un atskanēja citu eloju balsis. Pēc tam es uz kādu laiku iegrimu nemaņā.