Laika mašīna

XII TUMSA

Mēs iznācām no pils, kad saule grima aiz apvāršņa. Es apņēmos atgriezties pie baltās sfinksas agri no rīta un tagad gribēju pirms krēslas tikt cauri mežam, kas mani bija aizkavējis iepriekšējā gājienā. Domāju aiz­kļūt tovakar, cik iespējams, tālāk, pēc tam sakurt uguni un nogulēties liesmas aizsardzībā. Tamdēļ pa ceļam es visnotaļ vācu sprunguļus un sausu zāli, un drīz vien man bija vesels klēpis šāda kurināmā. Ar šo ne­samo devos uz priekšu lēnāk, nekā biju paredzējis, turklāt Vīna piekusa; es sāku arī kauties ar miegu. Un tā mēs sasniedzām mežu, kad jau bija iestājusies nakts. Vīna dzīrās palikt krūmainā uzkalnā pie meža, baidī­damās no tumšuma, kas melnoja mūsu priekšā; taču sevišķa draudīgu briesmu sajūta mani vis nemudināja uz piesardzību, bet dzina tālāk. Nakti un divas dienas negulējis, es biju nervozs un uzbudināts. Jutu, ka mā­cās virsū miegs un tam līdzi arī morloki.

Kamēr vilcinājāmies, es ieraudzīju trīs salīkušus stāvus, kas neskaidri zīmējās starp melnajiem krūmiem aizmugurē. Visapkārt bija briksnājs un gara zale, un es baidījos, ka tikai šie radījumi nezogas tuvāk. Pēc mana aprēķina, vajadzētu noiet nepilnu jūdzi, lai šķērsotu mežu. Otrā pusē iznākuši, mēs nokļūtu kailā atkalnē, kura man šķita daudz drošāka atpūtas vieta. Es domāju, ka varēšu ar sērkociņiem un kamparu pa­stāvīgi apgaismot sev ceļu caur mežu. Taču, ja taisījos raut sērkociņus, man, acīm redzot, bija jāpamet sa­vāktais kurināmais, un tā es negribīgi noliku to zemē. Un tad man iešāvās prātā, ka sagādāšu pārsteigumu draugiem aizmugurē, ja pielaidīšu uguni šiem sausu­miem. Vēlāk apjēdzu, kādu briesmīgu muļķību izdarīju, izšķīries par šādu rīcību, bet toreiz iedomājos, ka tas būtu smalks gājiens, ar kuru segt mūsu atkāpšanos.

Es nezinu, vai esat kaut kad padomājuši, kāds re­tums ir liesma mērenā klimatā, — kur nav cilvēka. Saules stari reti spēj aizdedzināt — pat tad, ja rasas pilītes tos savāc fokusā, kā dažkārt notiek tropiskos rajonos. Zibens var sagraut un apsvilināt, bet tas reti kad rada plašu ugunsgrēku. Trupoši augi reizēm sāk gruzdēt no savas fermentācijas karstuma, bet reti uzliesmo. Turklāt šinī pagrimuma laikmetā māka ie­degt uguni bija visnotaļ aizmirsta. Sarkanās mēles, kuras sāka laizīt sausumu kaudzi, bija Vīnai kaut kas gluži jauns un neredzēts.

Vīna gribēja skriet pie šī jaunuma un rotaļāties ar to. Man šķiet, viņa iemestos ugunī, ja es neatturētu viņu. Es Vīnu pacēlu un, kaut arī viņa pretojās, bez liekām ceremonijām ienesu mežā. Mazu ceļa gabaliņu apgaismoja mans ugunskurs. Pēc brīža atskatījos un varēju starp biezajiem stumbriem redzēt, ka liesmas no'runguļu kaudzes pārņēmušas dažus tuvākos krū­mus un līkumota uguns līnija lien augšup pa uzkalna zāli. Es nosmējos un atkal pagriezos pret tumšajiem kokiem. Nakts brieda melnum melna, un Vīna drebē­dama kļāvās man klāt; bet, kad manas acis aprada ar tumsu, es tomēr samanīju stumbrus, tā ka varēju izvai­rīties no tiem. Virs galvas bija akls melnums, tikai šur un tur pa kādu spraugu ziloja tāla debess. Es nerāvu sērkociņus, jo manas rokas nebija brīvas. Uz kreisās sēdēja mana maziņā, un labajā turēju savu dzelzs stieni.

Kādu laiku nedzirdēju neko citu kā tikai zariņus brīkšķam zem kājām, vēsmas klusās šalkas lapotnē, sava paša elpu un pulsa tukstus ausīs. Pēc tam saklau­sīju apkārt tādu kā dipoņu. Es drūmi steidzos tālāk. Dipoņa k]uva skaidrāka, un tad uztvēru tādas pašas dīvainas skaņas un balsis, kādas jau biju dzirdējis apakšpasaulē. Acīm redzot, te bija vairāki morloki, un viņi ielenca mani. Patiesi, nākamajā mirklī sajutu, ka mani velk aiz svārkiem, un kaut kas skāra manu roku. Vīna notrīcēja pie visas miesas un aprimās.

Nu bija laiks uzraut sērkociņu. Bet, lai to dabūtu, man vajadzēja Vīnu nolikt zemē. Tā arī izdarīju, un, ka­mēr piņķējos gar kabatu, ap maniem ceļgaliem tumsā iesākās cīņa, pie kam Vīna klusēja, bet morloki izlaida tās pašas savādās dūdojošās skaņas. Turklāt mazas, mīkstas roķeles taustījās pa manu muguru un skāra pat kaklu. Tad aizšvirkstējās un nošņāca sērkociņš. Es turēju uzliesmojušo skaliņu un redzēju bēgošo morloku baltās muguras starp stumbriem. Steigšus izņēmu no kabatas kampara gabalu un gatavojos to aizdedzināt, tiklīdz sērkociņš taisīsies dzist. Pēc tam paskatījos uz Vīnu. Apkampusi manas kājas, viņa gluži nekustīgi gulēja ar seju pie zemes. Pēkšņās izbailēs noliecos pie viņas. Likās, viņa tikko elpoja. Aizdedzināju kampara gabalu un nosviedu to zemē; tas sašķīda un uzlāktīja, atgaiņādams ēnas un morlokus. Es nometos uz ceļiem un pacēlu Vīnu. Šķita, ka aizmugurē pa mežu kustas un murd vesels bars!

Vīna šķita paģībusi. Saudzīgi uzlicis viņu uz pleca, piecēlos, lai steigtos tālāk, un tad atskārtu kaut ko drausmīgu. Noņemdamies ar sērkociņiem un Vīnu, es vairākas reizes biju apgriezies, un tagad ne jēgt ne­sajēdzu, uz kuru pusi man jādodas. Varbūt stāvēju ar seju pret zaļā porcelāna pili. Es jutu, ka mirkstu aukstos sviedros. Man vajadzēja ātri izdomāt, ko darīt.

Es nolēmu sakurt uguni un apmesties tepat. Vīna vē! nekustējās, un, nolicis viņu uz kādas sūnainas kritalas, es sāku ar skubu vākt sprunguļus un sausas lapas, jo mans pirmais kampara gabals jau bija gandrīz sa­dedzis. Šur un tur no tumsas man pretim spīdēja mor­loku acis.

Kampara liesma noraustījās un apdzisa. Es uzrāvu sērkociņu, un divi balti radījumi, kas bija tuvojušies Vīnai, aizgūtnēm šāvās atpakaļ. Viens no viņiem tik ļoti apžilba no gaismas, ka skrēja man tieši virsū, un es jutu viņa kaulus nošņirkstam zem manas dūres. Viņš izgrūda baiļu kliedzienu, nostreipuļoja dažus soļus un pakrita. Es aizdedzināju otru kampara gabalu un at­kal vācu kurināmo. Pēc brīža ievēroju, ka lapotne virs manas galvas vietumis tīri sausa, jo visu nedēļu, kopš atceļoju ar laika mašīnu, nebija ne reizi lijis. Tamdēļ vairs nemeklēju kritumus pa zemi starp kokiem, bet palēkdamies aplauzīju zarus. Ļoti drīz, smacīgus dū­mus veldams, dega zaļas malkas un sausu runguļu ugunskurs, un man aiztaupījās kampars. Tad pievērsos Vīnai, kas gulēja blakus manai dzelzs milnai. Cik spē­dams, nopūlējos viņu dabūt pie samaņas, bet viņa gulēja kā mirusi. Es pat nebiju pārliecināts, vai viņa elpo.

Uguns dūmoja uz manu pusi, un laikam tāpēc es piepeši apmiegojos. Bez tam gaisā bija kampara tvaiki. Kādu stundu nemaz nevajadzētu piekurstīt uguni. Es sajutos ļoti noguris pēc piepūles un apsēdos. Turklāt mežā visnotaļ dzirdēja miklainu murdoņu, kas mani ieaijāja. Man šķita, ka esmu tikai brītiņu nosnau­dies, un atvēru acis. Bet valdīja tumsa, un mani bija sagrābušas morloku rokas. Izrāvies no viņu pirkstu knaiblēm, es steigšus taustījos pa kabatu pēc sērkociņu kastītes, bet tā … bija nozudusi! Tad viņi par jaunu satvēra mani un uzsāka cīņu. Vienā mirklī atģidu, kas noticis. Man guļot, ugunskurs bija izdzisis. Nāves rūgtums apņēma manu dvēseli. Viss mežs likās ožam pēc sviluma. Mani saķēra aiz kakla, aiz matiem, aiz dilbiem un vilka zemē. Tumsā bija neizsakāmi draus­mīgi just visus mīkstos radījumus salipušus man apkārt. Es šķitu sapinies kādā baigā tīmeklī. Mani pievārēja un nostiepa gar zemi. Sīki zobiņi kodīja man kaklu. Es apvēlos, pie tam ar roku skāru dzelzs sviru. Tas deva man spēku. Nokratīdams cilvēkveidīgās žur­kas, es uzķepurojos kājās un, sažņaudzis vidū stieni, dūru, kur, pēc manām domām, vajadzētu būt morloku ģīmjiem. Jutu, ka viņu miesa un kauli ņirkstot pado­das zem maniem triecieniem, un pēc brīža es biju brīvs.

Mani pārņēma dīvaina līksme, kāda, domājams, tik bieži rodas sīvā cīņā. Es apzinājos pazudis kopā ar Vīnu, taču nolēmu, ka likšu morlokiem samaksāt par gaļu. Atspiedis muguru pret koku, es stāvēju, vēzēdams dzelzs stieni. Morloki čabinājās un klaigāja pa visu mežu. Pagāja kāda minūte. Šķita, ka viņu balsis aiz uztraukuma pieņemas skaļākas un kustības kļūst ašā­kas. Neviens tomēr nenāca tuvāk. Es stāvēju, vērda­mies tumsā. Tad piepeši atausa cerība. Ja nu morloki būtu nobaidījušies? Un tūliņ manīju kaut ko savādu. Šķita, ka melnums gaišojas. Es sāku ļoti neskaidri izšķirt morlokus āp mani — trīs sabakstīti gulēja tur­pat zemē — un pēc tam, pagalam pārsteigts, redzēju, ka citi nepārtrauktā straumē steidzas no aizmugures man garām un dodas projām pa mežu. Un viņu mugu­ras tagad likās sarkanīgas, nevis baltas. Tā stāvēdams ar vaļēju muti, es ieraudzīju dzirksteli, kas pārlidoja pāri kādai zvaigžņu gaismas lāmai starp zariem un nozuda. Nu sapratu, ko nozīmēja sviluma smaka, ie- aijinošā murdēšana, kura tagad vērtās spēcīgā rūkoņā, sārtā blāzma un morloku bēgšana.

Atgājis no stumbra, es atskatījos un redzēju aiz tuvējo koku melnajām kolonām mežu liesmās. Man pakaļ dzinās paša pirmais ugunskurs. Es tūlīt lūkojos pēc Vīnas, bet viņa bija nozudusi. Atlikās maz laika pārdomām, jo aizmugurē šņāca un sprēgāja, ar dobju brakšķi uzlāktīja koks pēc koka. Aizvien vēl miegdams rokā dzelzs stieni, es sekoju morlokiem. Tā bija baiga sacīkste. Uguns izplatījās tik strauji, ka labajā pusē atgrieza ceļu, un man vajadzēja novirzīties pa kreisi. Taču pēdīgi izkļuvu mazā klajumiņā, un tanī brīdī kāds morloks aizmeimuroja man garām un devās tieši liesmās!

Un tagad kļuvu par liecinieku, manuprāt, visbaigā­kajam un derdzīgākajam skatam, kādu vien tiku redzē­jis šinī nākotnes laikmetā. Ugunsgrēka atblāzmā klaju- miņš bija gaišs kā dienā. Tā vidū pacēlās uzkupris vai kapu kalniņš ar apsvilušām vilkābelēm virsotnē. Mežs dega arī viņā pusē, un no turienes jau snaicījās dzelte­nas liesmas, tā ka klajumiņu pilnīgi ieslēdza uguns žogs. Apstulbuši no gaismas un karstuma, pa atgāzi tente- rēja trīsdesmit — četrdesmit morloki, mulsumā uzgrūz- damies cits citam. Sākumā es neiedomāju viņu aklumu un trakās bailēs nikni zvēlu ar savu stieni visiem, kas nāca man tuvumā; tā nonāvēju vienu un sakropļoju vairākus citus. Bet, pavērojis, kā viens no morlokiem plātīja rokas, taustīdamies zem vilkābelēm, kas zīmējās pret sārtajām debesīm, un ieklausījies viņu vaidos, es sapratu, ka šinī spožumā viņi gluži nevarīgi un no­žēlojami, un vairs viņus nesitu.

Lāgu lāgiem tomēr dažs nesās man tieši virsū, iedvesdams tādas drebinošas drausmas, ka mudīgi vien griezu ceļu. Reiz liesmas drusku pierimās, un es baidī­jos, ka pretīgie radījumi drīz varēs mani redzēt. Es pat domāju jau laikus sākt cīņu un nogalināt dažus, taču uguns uzlāktīja gaiši, un es atturējos. Staigāju starp morlokiem ap pauguru, vairīdamies no viņiem, un meklēju kaut kādas pēdas, ko būtu atstājusi Vīna. Bet Vīna bija pazudusi.

Pēdīgi apsēdos uzkupra virsotnē un vēroju šo dī­vaino, ērmoto baru — šos aklos ķēmus, kas taustījās šurpu turpu un, kad viņus ķēra uguns spožie plaiksnī- jumi, sakliedzās, izgrūzdami nedabiskas skaņas. Kup­las dūmu grīstes vērpās pret debesīm, un cauri sarkanā baldahīna retajām driskām mirdzēja sīkas zvaigznes, tik tālas, it kā piederētu pie kāda cita universa. Divi vai trīs morloki uzstreipuļoja man virsū, un es trīsē­dams atgaiņājos ar dūrēm.

Gandrīz vai visu to nakti es jutos pārliecināts, ka redzu ļaunu sapni. Es kodu sev un kliedzu, par vari gribēdams atmosties. Dauzīju ar rokām zemi, piecēlos kājās un atkal apsēdos, pagājos uz vienu pusi, uz otru un apsēdos no jauna. Pēc tam sāku berzēt acis un lūdzu dievu, lai taču ļauj man uzmosties. Trīs reizes redzēju, ka morloki nodūra tādā kā agonijā galvas un iemetās liesmās. Bet pēdīgi ugunsgrēka dziestošo sār­tumu, tumšo dūmu milzīgos mutuļus, koku balsnījošos un melnējošos stumbeņus un blāvos radījumus, kuru skaits bija sarucis, apņēma palsa dienas gaisma.

Es atkal meklēju Vīnas pēdas, bet neatradu. Skaidrs, ka nabadzītes maziņais augums bija atstāts mežā. Es nevaru izteikt, cik lielu atvieglojumu sajutu, iedomādamies, ka Vīnai pagājis secen tas briesmīgais liktenis, kas šķita viņai vēlēts. Atminējies šo negan­tību, tik ļoti saniknojos, ka gribēju apsist nevarīgos riebekļus, kas kūņojās ap mani, taču savaldījos. Kā jums jau zināms, paugurs atgādināja salu mežā. No virsotnes nu varēju cauri dūmu autam samanīt zaļā porcelāna pili un tādējādi noteikt virzienu uz balto sfinksu. Dienas gaismai augot, es pametu atlikušos nejaucēnus, kas joprojām kumuroja šurpu turpu un vaidēja. Apsējis ar zāli kājas, devos uz laika mašīnas paslēptuvi, steberēdams pa kūpošiem pelniem garām melniem stumbriem, kuros vēl plēnēja uguns. Es vil­kos lēnām, jo biju pārguris un klibs, turklāt manu sirdi gauži sāpināja mazās Vīnas drausmīgā nāve. Šī nelaime nomāca mani. Tagad, kad sēžu savā mīļajā, ierastajā istabā, man drīzāk šķiet, ka skumstu par to, kas zaudēts sapnī, nevis īstenībā. Bet tanī rītā es at­kal sajutu pilnīgu vientulību — baigu vientulību. Iedo­mājos šo māju, šo kamīnu, dažus no jums, un tad mani pārņēma smeldzošas ilgas.

Es tomēr kaut ko atradu, iedams pa kūpošajiem pelniem zem gaišas rīta debess. Manā bikšu kabatā vēl bija palikuši daži atsevišķi sērkociņi. Jādomā, tie bija izbiruši no kastītes, iekām to pazaudēju.