Laika mašīna

X KAD PIENĀCA NAKTS.,,

Jā, tagad mans stāvoklis šķita grūtāks nekā iepriekš. Līdz šim, ja nemin manu nakts izmisumu par nozudušo laika mašīnu, es biju stingri cerējis galu galā tikt pro­jām, bet jaunie atklājumi sašķobīja šo cerību. Līdz šim biju vienkārši domājis, ka mani kavē bērnišķīgā naivitāte, kas piemīt mazajiem cilvēciņiem, un kādi nezināmi spēki, kuri tikai jāizprot, lai tos pārvarētu; bet derdzīgajos morlokos saskatīju kaut ko gluži v svešu — necilvēcisku un ļaunu. Es instinktīvi neiere­dzēju viņus. Pirmāk biju sajuties kā bedrē iekritis: biju pievērsis uzmanību bedrei un gudrojis, kā izkļūt no tās. Tagad sajutos kā slazdos noķerts zvērs, pēc kura drīz atnāks tā ienaidnieks.

Jūs droši vien izbrīnīsities, dzirdot, no kāda ienaid­nieka es baidījos. Tās bija mēness tukšatnes. Vīna bija pamodinājusi manī šīs drausmas, izteikdama dažas sākumā neaptveramas piezīmes par melnajām naktīm. Tagad nenācās grūti atminēt, kādas melnās naktis gaidāmas. Mēness dila, un tumsas laiks kļuva ik nakti ilgāks. Un tagad es kaut cik apjautu, kāpēc mazie virspasaules cilvēciņi bīstas no tumšuma. Es zīlēju, kādas derdzīgas nelietības gan morloki varētu pastrā­dāt tukšā mēnesī. Nu jutos stingri pārliecināts, ka mana otrā hipotēze visnotaļ aplama. Jādomā, kādreiz virspasaules iedzīvotāji patiešām bijuši privileģēti aristokrāti un morloki viņiem kalpojuši aklā padevībā; bet tas sen pagājis. Starp šiem diviem paveidiem, kas radušies cilvēka evolūcijas procesā, dibinājās vai bija jau nodibinājušās gluži citādas attiecības. Līdzīgi Karo- lingu dinastijas karaļiem, eloji bija ieslīguši greznība un dīkdienībā. Viņiem vēl piederēja zeme, jo morloki, kas savā apakšpasaulē mita kopš neskaitāmām paau­dzēm, pēdīgi nespēja vairs paciest gaismu virszemē. Es spriedu, ka morloki apģērbj un uztur elojus — droši vien aiz veca paraduma kalpot. Tāpat kā zirgs vēl kārpās stāvēdams un cilvēks rod izpriecu medībās, morloki sekoja savam paradumam, jo organisms vēl juta senu un zudušu vajadzību. Bet skaidrs, ka vecā kārtība jau bija pa daļai apvērsta. Nemezida ātri za­gās pie izlutušajiem. Pirms laikiem, pirms paaudžu tūkstošiem, cilvēks bija padzinis savu brāli, liegdams viņam ērtības un sauli. Un tagad šis brālis atgriezās — pārmainījies! Eloji jau bija sākuši atkal ņemties vecu mācību. Viņi no jauna iepazina bailes. Un piepeši es atminējos redzējis gaļu apakšpasaulē. Kāpēc manā prātā atplaiksnījās šāda doma — šķita dīvaini, jo tā neizrietēja no apceres gaitas, bet uzplijās gandrīz kā jautājums no ārienes. Mēģināju atgādāties gaļas izskatu. Es miglaini noģidu kaut ko pazīstamu, taču toreiz nevarēju pateikt, kas īsti tas bija.

Tomēr, lai cik bezpalīdzīgi jutās savās noslēpumai­najās bailēs mazie cilvēciņi, es biju veidots citādi. Mani bija radījis mūsu laikmets, šis plaukstošais cil­vēces pavasaris, laikmets, kad bailes nespēj paralizēt un noslēpums vairs neiedveš drausmas. Es vismaz va­rēju aizstāvēties, Bez tālākas vilcināšanās nolēmu sev sagādāt ieročus un izraudzīt cietoksni, kur pārgulēt. Ja man būtu šāds patvērums, es varētu šinī svešajā pasaulē vērties ar zināmu paļāvību, ko biju zaudējis, atskārzdams, no kādiem radījumiem neesmu aizsargāts naktīs. Jutu, ka nespēšu iemigt, ja mana guļas vieta nebūs droša no viņiem. Es nodrebēju šausmās, iedomā­damies, ka viņi jau iztaustījuši mani.

Visu pēcpusdienu es klejoju pa Temzas ieleju, taču neatradu nevienas piemērotas paglābtnes. Visi koki un ēkas šķita viegli pieejami veikliem kāpējiem, par kādiem bija jāuzskata morloki, spriežot pēc viņu akām. Tad man ienāca prātā zaļā porcelāna pils augstie, smailie tornīši un vāpētās, spīdīgās sienas; un vakarā, uzsēdinājis Vīnu uz pleca kā bērnu, es devos augšup pa atkalnēm, turēdamies dienvidrietumu virzienā. Va­jadzēja noiet, pēc mana aprēķina, septiņas vai' astoņas jūdzes, bet īstenībā bija droši vien astoņpadsmit. Šo celtni pirmoreiz tiku redzējis valgā pēcpusdienā, kad attālumi izliekas mazāki. Turklāt es kliboju, jo kurpes papēdis izļodzījās un kāda nagla dūrās cauri zolei; man kājās bija ērtas, vecas kurpes, ko mēdzu valkāt mājās. Un tikai labu laiku pēc saules rieta es sasniedzu vietu, no kurienes redzēju pili, kas tumši zīmējās pret bāli dzeltenām debesīm.

Vīna varen priecājās, kad sāku viņu nest, bet vēlāk gribēja tikt zemē, un viņa skrēja man blakus, pie kam lāgu lāgiem pašāvās uz vienu vai otru pusi, lai no­plūktu puķes, ko spraust manās kabatās. Vīna bija allaž brīnījusies par manām kabatām, taču pēdīgi nosprieda, ka tās ir īpatnējas vāzes ziediem. Viņa vis­maz izlietoja tās šādam nolūkam. Un te nu atceros… Pārģērbjoties atradu …

Laika ceļotājs aprāvās, iebāza roku kabatā un klu­sēdams nolika uz galdiņa divas savitušas puķes, kas atgādināja loti lielas, baltas malvas. Pēc tam viņš atsāka savu stāstu.

— Kad pasauli apņēma vakara rimtība un mēs devāmies pār pakalna kosu uz Vimbldonas pusi, Vīna nokusa un gribēja atgriezties pelēkaja akmens namā. Bet es norādīju uz zaļā porcelāna pils attālajiem tor- nīšiem un pratu viņai iegalvot, ka meklējam patvērumu no bailēm. Jūs zināt to lielo mieru, kas iestājas pirms krēslas? Pat vēsma aprimst kokos. Man liekas, šis vakara klusums vienmēr gaidu pilns. Debess bija skaidra, dziļa un klaja; tikai dažas līmeniskas strēles pie paša apvāršņa vīdēja saulrieta atsarkumā. Nu tanī sirmajā stundā manas citkārtējās gaidas vērtās bailēs. Tanī rāmumā un augošajā krēsla mani jutekļi šķita pārdabiski paasinājušies. Man likās, es varēju pat samanīt apakš savām kājām tukšumu zemē, jā, tai cauri varēju gandrīz redzēt morlokus ņudzam ka skudras pūznī un gaidām tumsu. Uztraukumā sado­māju, ka mans iebrukums viņu alās iztulkots par kara pieteikumu. Un kāpēc viņi bija aizvākuši manu laika mašīnu?

Šinī rimtībā mēs turpinājām savu ceļu, un mijkrēslis brieda par nakti. Tāles dzidrais zilums zuda, un cita pēc citas iedegās zvaigznes. Zeme kļuva pelēka un koki — melni. Vīnu pārvarēja bailes un nogurums. Es viņu paņēmu rokās, mierināju un apmīļoju. Kad tumsa biezēja, viņa apķērās man ap kaklu, aizvēra acis un cieši piespieda seju pie mana pleca. Tā mēs lejup pa garu nogāzi virzījāmies ieplakā, un tur, aklumā, gan­drīz iegāzos mazā upē. Es pārbridu tai pāri, devos augšup pa ielejas pretējo slīpumu un pagāju garām vairākiem guļamnamiem un kādai statujai — faunam, kas palicis bez galvas, vai tamlīdzīgai figūrai. Te arī auga akācijas. Pagaidām morlokus nemanīju, taču nakts tikko bija nolaidusies un vēl vajadzēja iestāties dziļākai tumsai pirms vecā mēness lēkta.

No nākamā uzkalna paures redzēju biezu mežu, kas pletās manā priekšā liels un melns. Es apjuku. Ne pa labi, ne pa kreisi neredzēju tam gala. Tā kā jutos no­guris — it sevišķi manas kājas bija kļuvušas gaužām smagas, — es apstājos, saudzīgi nolaidu no pleca Vīnu un apsēdos zālē. Es nevarēju vairs saskatīt zaļā por­celāna pili un skaidri nezināju pareizo virzienu. Lūko­jos meža biezumā un domāju, kas gan varētu tanī slēpties. Zem tāda blīva zaru savijuma es neredzētu zvaigznes. Es kluptu pār saknēm un apdauzītos pret kokiem, ja arī tur neuzglūnētu citas briesmas — bries­mas, ko baidījos iztēlot. Pie tam biju pagalam nokusis pēc dienas uztraukumiem; un tā es nolēmu, ka neiešu vis mežā, bet pārnakšņošu klajā uzkalnā.

Es nopriecājos, ka Vīna gulēja ciešā miegā. Rūpīgi ietinis viņu svārkos, es piesēdos viņai blakus un sāku gaidīt mēness lēktu. Atkalne bija klusa un vientulīga, bet meža melnumā es šad un tad dzirdēju kustamies dzīvas būtnes. Virs manas galvas spulgoja zvaigznes, jo nakts bija ļoti skaidra. To mirdza man šķita kā draudzīgs mierinājums. Debesīs gan neredzēju vecos zvaigznājus: tos jau sen bija pārkārtojusi svešos gru­pējumos tā lēnā kustība, kas nemanāma simt cilvēka mūžos. Bet Piena Ceļš, tā man likās, joprojām bija tāds pats kā agrāk — izrobota zvaigžņu putekļu josla. Dienvidos — tā es spriedu — mirgoja ļoti spilgta, sar­kana zvaigzne, ko nepazinu; tā bija vēl spožāka par mūsu zaļo Sīriju. Un starp visiem šiem dzirkstošajiem gaismas punktiem kāda spilgta planēta spīdēja vien­mērīgi un laipni kā veca drauga vaigs.

Kad lūkojos šinīs zvaigznēs, mana paša nepatikša­nas un visi zemes dzīves grūtumi piepeši likās sarū- kam. Es domāju par spīdekļu neaptveramo tālumu un to lēnajām neatturamajām kustībām no nezināmas pa­gātnes uz nezināmu nākotni. Domāju par lielo precesio- nālo riņķi, ko apvelk zemes pols. Pa visiem manis pārceļotajiem gadiem tikai četrdesmit reizes bija no­ticis šis klusais apvērsums. Un šo nedaudzo apvērsumu laikā bija beigusies jebkura aktivitāte, zudušas visas tradīcijas, kompleksās organizācijas, valodas, nācijas, literatūras, tieksmes, pat atmiņas par cilvēku — par tādu cilvēku, kādu es pazinu. To vietā eksistēja šīs trauslās būtnes, kas aizmirsušas savus dižos senčus, un baltganie radījumi, kuri iedvesa man šausmas. Es domāju par lielajām bailēm, kas šķīra abus cilvēka paveidus, un, pēkšņi nodrebēdams, pirmoreiz skaidri atskārtu, kādu gaļu esmu redzējis apakšzemē. Tas to­mēr bija pārāk drausmīgi! Paskatījies sānis uz gulošo mazo Vīnu, kuras baltā seja it kā vizēja zvaigžņu gaismā, es tūlīt aizgaiņāju šo domu.

Tanī garajā naktī es vairīt vairījos prātot par mor­lokiem un īsināju laiku, mēģinādams sev iegalvot, ka spīdekļu jaunajā juceklī saskatāmas miņas no vecajiem zvaigznājiem. Debess joprojām palika ļoti skaidra; ma­nīja tikai pāris dūmakainu mākoņu. Protams, es brīžiem snaudu. Kad biju izvārdzies nomodā, debess austrum­daļā parādījās blāvums, kas līdzinājās bezkrāsaina ugunsgrēka atspīdumam, un uzlēca veca mēness sirpis, šaurs, ragains un balts. Un tam tūlīt sekoja, to panāca un pārspēja ausma, kas sākumā svīda bāli, bet pēcāk kļuva aizvien sārtāka un siltāka. Morloki nebija tuvo­jušies mums. Patiesi, tonakt netiku redzējis uzkalnā nevienu no viņiem. Un, tā kā dzimstošā diena viesa paļāvību, man gandrīz šķita; ka esmu baidījies bez iemesla. Es piecēlos un atklāju, ka mana kāja kurpē ar izļodzīto papēdi satūkusi ap potīti un pēda sāpīga; tamdēļ apsēdos, noāvu kurpes un aizsviedu tās projām.

Es pamodināju Vīnu, un mēs devāmies lejup un ie­gājām mežā, kas tagad bija zaļš un tīkams, nevis melns un atbaidošs. Atradām augjus, ar kuriem apmie­rināt izsalkumu. Drīz sastapām gleznos radījumus, kas smējās un dejoja saules gaismā, it kā dabā nekad ne­būtu iestājusies nakts. Un tad es atkal iedomājos gaļu, ko biju redzējis pazemē. Tagad jutos pārliecināts, kas tā par gaļu, un mani līdz sirds dziļumiem sažēlināja šī pēdējā sīkā urdziņa, kas palikusi no cilvēces agrāka­jiem lielajiem paliem. Skaidrs, kādreiz cilvēces pagri­muma senatnē morlokiem bija aptrūcis barības. Iespē­jams, ka viņi bija pārtikuši no žurkām un līdzīgiem mūdžiem. Pat tagad cilvēks mazāk smalkojas ēdiena izvēlē nekā pirmāk — daudz mazāk nekā jebkurš pēr­tiķis. Viņa aizspriedums pret cilvēka gaļu nav dziļi iedabāts instinkts. Un tā šie necilvēciskie cilvēku pēcnieki… Es mēģināju šo jautājumu aplūkot zināt­niskā garā. Galu galā morloki bija necilvēciskāki un tālāki nekā mūsu kanibāliskie senči pirms trijiem vai četriem gadu tūkstošiem. Un intelekts, kas liktu apzi­nāties šāda stāvokļa neciešamību, bija zudis. Kāpēc man uztraukties? Sie eloji bija tikai baroti lopi, ko skudrām līdzīgie morloki saglabāja un medīja, — droši vien tāpēc audzēja. Un Vīna dejoja man blakām!

Es dzīros visu to iztulkot par cilvēka egoisma bargo sodību un tādējādi raudzīju atgaiņāties no uzmācīgām drausmām. Dzīvodams no savu brāļu pūliņiem, cilvēks bija radis apmierinājumu vieglumā un izpriecās, pie kam aizbildinājies ar nepieciešamību, un noteiktā laikā nepieciešamība bija vērsusies pret viņu. Es pat mēģi­nāju sevī modināt kārlailiskas [3] nievas pret šo nožēlo­jamo aristokrātiju pagrimumā. Taču es nespēju lūkoties no šāda viedokļa. Lai cik liela bija eloju intelektuālā degradācija, viņi vēl izskatījās tik cilvē­ciski, ka jutu viņiem līdzi un gribot negribot ņēmu pie sirds viņu degradāciju un bailes.

Es toreiz ļoti neskaidri jautu, ko darīt turpmāk. Vis- p-irms man vajadzēja uzmeklēt drošu patvērumu un no akmens vai metāla izgatavot ieročus — kādus nu es varētu sameistarot. Tā bija tūlītēja nepieciešamība. Pēc tam cerēju atrast līdzekli uguns aizdegšanai, jo zināju, ka lāpa būtu visiedarbīgākais ierocis pret morlokiem. Vēl gribēju tikt pie kādas ierīces, ar kuru iedragāt bronzas durvis zem baltās sfinksas. Prātoju uztaisīt tarānu. Biju pārliecināts, ka atgūšu laika mašīnu un aizbēgšu, ja varēšu iekjūt pa šīm durvīm, turot lāktī- jošu gaismekli. Nedomāju, ka morloki būtu tik stipri, ka spētu mašīnu aizvākt tālu projām. Vīnu nolēmu ņemt līdzi uz mūsu gadsimtu. Kaldinādams šādus plā­nus, kopā ar viņu turpināju ceļu uz ēku, ko biju noskatījis par mūsu mītni.